Paplašinātā meklēšana

‡ abaris, ein bei der Arbeit unzuverlässiger Mensch Nautrēni.

Avots: EH I, 1

‡ al˜baris Ahs., Frauenb., ein alberner Mensch; ein unruhiger, unbändiger Mensch od. ein solches Tier: kur tu tāds albaris esi cēlies! Ahs. guovs liels albaris: dauzās, spārdās, raustās ebenda.

Avots: EH I, 67

atbarinât, tr., abmästen.

Avots: ME I, 150

[* bari, erschlossen aus ostle. bori (Oppek. n. U.), die Kornabgabe für den Prediger; vgl. baras.]

Avots: ME I, 264

barinât, mästen [Salisb.].

Avots: ME I, 264

bẽrkam̃baris od. bẽŗu kambaris, die Leichkenkammer LP. VI, 159, 343. [Zu bẽres 1.]

Avots: ME I, 290

brĩnumdar̂bs, das Wunderwerk, die Wundertat.

Avots: ME I, 334

cĩbari [Gr. - Sasau], cīcari Etn. I, 20, in Grünwald und Ekau cīce̦ri, Überbleibsel von gekochtem Fett; gew. dradži.

Avots: ME I, 390

drẽskam̃baris, die Sakristei. Aus nd. Drēskammer.

Avots: ME I, 498

ģē̦r(b)kam̃baris, die Sakristei. Aus d. Gär(be)kammer, [mnd. gêr(we)kamer].

Avots: ME I, 697

ģē̦r(b)kam̃baris, die Sakristei. Aus d. Gär(be)kammer, [mnd. gêr(we)kamer].

Avots: ME I, 697

ìebarinât, an Fütterung gewöhnen, zähmen Karls.

Avots: ME II, 3

jẽ̦rkam̃baris [Salis], A. XII, 6, [jẽ̦rkam̃buris Serbigal], für ģē̦rbkambaris.

Avots: ME II, 114

kam̃bartiņš, ein kleines Kämmerchen, Beinhau: zvanīšana beidzās, kad zārks bij apstājies pie kambartiņa Latv.

Avots: ME II, 149

kam̃baris: "das Zimmer, die Stube" Kārsava; das Zimmer des Wirtes auch Kr.-Würzau; "sānu vai gala istaba" Dunika; die Ablege-, Handkammer Ulanowska Łotysze 18; "klēts" Warkl.; pie piedarba dabūvē̦ts klāt dzirnavu kambarītis (die Kammer für die Handmühle) AP., jē̦ra k., die Sakristei AP.; kapu k., die Friedhofskapelle AP.; rīkuojās pa pieliekamuo jeb saltuo kambari Austriņš Gaŗā jūdze I, 211; siltuma k., der Ankleideraum in der Badstube Siuxt: siltuma kambarī var ielaist nuo pirts siltumu; kad pirts izkurējās, tad ielaida.

Avots: EH I, 581

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149

kaũlkam̃baris od. kaũlu kam̃baris,

1) das Beinhaus;

2) ein magerer Mensch od. ein solches Tier:
tik vājš kâ kaulu kambaris.

Avots: ME II, 175

‡ klabaris Lubn., = klaburis 2.

Avots: EH I, 607

‡ I klam̃baris Dunika, Gramsden, = klam̃bars I.

Avots: EH I, 609

‡ II klàmbaris ² Kaltenbr., Sonnaxt, = klamburs II (für Schweine).

Avots: EH I, 609

mazkam̃baris, das kleine Zimmer: saimnieks apguļas ar saimnieci mazkambarī LP. VI, 1013.

Avots: ME II, 573

[nùobarinât, sich abmästen lassen, abmästen: n. cūku Burtn.]

Avots: ME II, 760

‡ pabaŗi, = pabari ‡ 2 (?): Māŗa dvieļus auda nuo ... linu pabaŗiem (Var.: apbirām) Tdz. 50139, 1.

Avots: EH II, 119

pabari,

1): auch Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ‡

2) Blättchen der Flachs-
(Lems., Salis) od. Hanfstengel Iw.: linus un kaņepes plūc, kad nuobirst tuo p. Iw.

Avots: EH II, 119

pabari [Ronneb.], pabares Mag. XX; 3, 150, pabārkši Peb., [Fest.], pabārkši [Nigr.], pabārņi Lub., pabãrsti Smilt., Sess., Grünh., [in Fest., Kreuzb. und Warkl. auch der Sing. pabārsts], gew. Plur., das Streumehl unter dem Brote; nepiede̦r auzu milti kviešu miltu pabārkšiem (Var.: pabariem) BW. 5167. cepēja aiminas, ka pa bārsta nav LP. I, 153.

Avots: ME III, 6

pe̦mbari Trik. "izirumi pîe drēbēm".

Avots: ME III, 199

rùokkam̃baris* Celm., die Handkammer, Ablegekammer.

Avots: ME III, 581

‡ sabari NB. "Schmutzige Wolle". Vgl. suõbari.

Avots: EH II, 395

sabarinât, verfüttern: līdz pavasarim varēs visas pe̦lus sabarināt.

Avots: ME III, 591

sãnkam̃baris, das Neben-, Seitenzimmer: kambarī, kas atradās līdzās dižajai istabai, stiepdamies visā gaŗumā gar tās vidussiênu, kādēļ tuo arī sauca par sānkambari Janš. Dzimtene V, 183. sievas sagājušas sānkambarī vai pretistabā RKr. XVI, 247.

Avots: ME III, 804

šnabari, Lumpen Dond. n. RKr. XVII, 56; vgl. etwa snaburi.

Avots: ME IV, 88

snãbaris (spöttisch) "ein Imbiss" Bauske.

Avots: ME III, 974

suõbari "Wolleabfälle" Preekuln; vgl. nuobara 2; "Übermass an dem Korn, das die Bauern im Hofe abgeben" St.

Avots: ME III, 1135

uzbarinât, freqn. zu uzbaruôt, auffüttern, aufmästen: cūku Wolmarshof.

Kļūdu labojums:
freqn. zu uzbaruôt = Kausativum zu uzbaŗuôtiês

Avots: ME IV, 316

žabaris, = žabriņš: tev tāds žabaris dē̦ls Ahs. n. RKr. XVII, 66.

Avots: ME IV, 783

žumbaris U. (unter žuburs), = žumburs.

Avots: ME IV, 831

uzbarinât: "freqn. zu uzbaruôt" ME. IV, 316 zu ersetzen durch "Kausativum zu uzbaruôtiês".

Avots: EH II, 717

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22

àizzìest: auch Smilt., Spr.: (kambaris) ar de̦gutu aizziests Pas. III, 123.

Avots: EH I, 65

atbars (U.), gew. Pl. atbaras Druva I, 264 (li. atbaraĩ, ãtbaros, Hintergetreide ), auch atberes (Naud.), atbari, das Getreide, das die Wirte dem Prediger jährlich zu liefern haben; Kirchenkorn (Bauske), zu atbērt; [būs viņam atbaru bērt, tad žēluojās viņš, tam labība neizde̦vusies Manz. Post. II, 196]. uz atbaru ņemt L., leihen.

Avots: ME I, 150

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

āzbars (unter àizbars 4), ‡

2) ãzbars PlKur., ein Grützkorn;
ãzbari PlKur., = putraimi.

Avots: EH I, 196

barenis (barins Mar.), = baŗuôklis RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 263

bārīdze (geschr.: baridze), die Waise Katech. V. J. 1585, S. 31.

Avots: ME I, 274

baruokle, Viehfutter Mar. RKr. XV, 107. [Acc. s. bariokle "Nahrung" Und. Ps. 60.]

Avots: ME I, 265

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

‡ bā`rsts ² PV., gleichbedeutend mit dem übüchern pabārsts (unter pabari).

Avots: EH I, 209

bemberis, be̦mburis,

1) ein knotiger Baum
A. X, 2, 535; eine krumme, schlecht gewachsene Birke Ar.; [auch bè̦mbars PS., ein Holzklotz];

2) ein Knoten, Knollen am Baume
A.; [auch bè̦mbars PS.];

3) Tannenzapfen
L.;

4) herabhängende Lumpen
U.; [auch bè̦mbari PS.]; Beiname des Wolfes U.;

6) ein zerlumpter Mensch;

7) ein eiliger, aber nichts zustande bringender Mensch
A.;

8) ein junges Tier von kleinem Wuchs
A. [In Schujen sei bèmberis ein faules oder auch abgejagtes Pferd;

9) bèmberis ² Bers., ein Dicker, ein Unbeholfener. -
bemberis 1 - 2, 8 - 9 und vielleicht auch 3 zu bembelis. Dagegen bemberis 4 - 6 und vielleicht auch 3 nebst be̦barains und bẽ̦barains vielleicht mit Reduplikation zur Wurzel von bā`rda (s. dies); vgl. auch berbeles.]

Avots: ME I, 279

bire,

1) ausgerieseltes Korn;

2) Hasen-, Schafmist Krons-Würz.
n. A. X, 2, 536; cf. pires, spires;

3) die Dille:
zāļu bires Elv., U.;

4) eine Anzahl (von Schafen), die Herde:
vušku birīte (Var.: bariņš) pārskrēja par kalniņu sprindzē̦dama BW. 29006, 1.

Kļūdu labojums:
aiz 2) jāiesprauž (hinter 2) ist einzufügen: Plur. bires
Dille = Pille

Avots: ME I, 297

‡ čalu čalum(i)s, plaudernd, schwatzend, larmend: saskrien ... bē̦rni čalu čalumis kâ zvirbuļu bari A. Brigadere Skarbos vējos 225. līdz skuolas bē̦rni sanāk, tūlīt iet čalu čalums Ahs.

Avots: EH I, 284

‡ čalu čalum(i)s, plaudernd, schwatzend, larmend: saskrien ... bē̦rni čalu čalumis kâ zvirbuļu bari A. Brigadere Skarbos vējos 225. līdz skuolas bē̦rni sanāk, tūlīt iet čalu čalums Ahs.

Avots: EH I, 284

‡ cē̦bars, ein nichtiger ("niecīgs") oder langsamer Mensch od. ein solches Tier Siuxt n. Fil. mat. 67. mazs zirdziņš, kâ tāds cē̦bariņš.

Avots: EH I, 267

cibuļi Etn. II, 31, = cībari.

Avots: ME I, 379

čiburi, čipuļi, Rückstand von geschmolzenem Fett, Grieben Etn. I, 20. [Vgl. cībari.]

Avots: ME I, 412

cīcari, cīce̦ri, = cībari Etn. I, 20; [vgl. cīkara].

Avots: ME I, 390

ciemīte: die Nachbarin - auch Dunika, Kal., Rutzau; ein weiblicher Gast - auch Dunika, Kal., OB.; "= cìemene" Smilt., Trik." Wolm.: pastāsta ciemītei Janš. Mežv. ļ. II, 473.

Avots: EH I, 277

ciemīte, die Nachbarin; die Wirtin eines benachbarten Gesindes; ein weiblicher Gast.

Avots: ME I, 393

‡ cĩkari Puhren, = bari">cĩbari.

Avots: EH I, 275

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

gailene,

1) gaîlene Wolm., C., Serbigal, gaĩlene Kand., Dobl., [Līn., gaîline Preili, Nerft], Pfefferling, Gelbling (cantharellus cibarius)
RKr. II, 69;

2) [gaîlene C., Jürgensb., Schujen], Schlüsselblume (primula officinalis)
RKr. II, 76. [Nach gaiļbikses zu urteilen, wenigstens in der Bed. 2 zu gaîlis "der Hahn".]

Avots: ME I, 584

gãjiêns, ein (einmaliger) Gang, die Prozession. bē̦ru g., der Leichenzug, kaŗa g., der Feldzug, svē̦tku gājiens, der Festzug. svē̦tsvinīgs gājiens, ein feierlicher Zug. veseli bari šautēju sarīkuoja gājienus Vēr. II, 185. vienas dienas gājiens, so viel an einem Tage gegangen werden kann U. vairāk nekâ verstes gājiens Vīt. 35.

Avots: ME I, 616

gãjputns od. gãju putns, der Zugvogel: bezdelīgas ir gāju putni Konv. ² 357. gāju putni bariem duodas uz siltām zemēm Aps.

Avots: ME I, 616

gaŗde̦gunis, fem. - ne, der (die) Langnasige: tu, stārķīti, gaŗde̦gunis BW. 2686. ak tu traka gaŗde̦gune (Schnepfe) 2690. kukainītis, gaŗde̦gunis MWM. VIII, 158. me̦lnais gaŗde̦gunis, baris picinus; zaļais gaŗde̦gunis, baris chloris.

Avots: ME I, 605, 606

gar̂dumniẽks, ein Leckermaul, Sybarit: viņš liels gardumnieks.

Avots: ME I, 602

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711

izbiras Kastran, Hofzumberge, etwas Ausgestreutes, Abgefallenes viņa laukā izbiras neciešu LP. V, 308. šur tur sitās zvirbuļu bari ap siena izbirām A. XVI, 700. saimniece izvārīja izbiru putru. [siena izbiras Fest.]

Avots: ME I, 716

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

izplânêt, intr., dünn (plāns) werden: de̦guns pa vasaras laiku bij izplā nējis, tâ ka varēja cauri redzēt Kaudz. M. dzīve it kâ se̦kumā izplānē un nemanuot izgaruo Vēr. II, 889. un pamazām izplānē miglu bari B. Vēstn.

Avots: ME I, 782

‡ izvērtiês, = izskatîtiês 2: izvērās pa visiem kambariem Pas. III, 120. cikām visu izvēruos, pārgāja liels laiks V, 163 (aus Silajāņi).

Avots: EH I, 495

‡ jẽ̦rkam̃maris Salisb., = baris">jẽ̦rkam̃baris.

Avots: EH I, 565

juõņuôt, intr., galoppieren, dahineilen Plm., [Salis], Ahs.: zirgs juoņuo pa lauku. me̦lni mākuoņu bari trakām drūzmām juoņuoja pa debesīm Saul. duomas viņam pa galvu juoņuoja MWM. VII, 891. Subst. juõņuôtãjs, ein guter Läufer: ši s zirgs vare̦ns juoņuotājs.

Avots: ME II, 127

‡ kãbars NB. "ein alter Mensch": lai nu dzievā jaunie, - kuo mēs, ve̦ci kābari!

Avots: EH I, 598

‡ kaimene Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 242, die Nachbarin: k., pušenìece BW. 3692, 1. manu mīļu kaimanīti (mit a aus e; könnte auch zu einem nom. *kaimenītis gehören) 19721 var. (aus Hoppenhof).

Avots: EH I, 574

‡ kaimeniece BW. 916, 1, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

‡ kaimeņiene BWp. 445, 4, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

‡ kaimine Warkl., die Nachbarin. kaiminis (unter kaĩmiņš): auch (mit ài ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, 77, Oknist n. FBR. XV, 175, Auleja, Warkl., Demin. voc. s. kaiminīt BW. 30580, 3, nom. plur. kaiminīši 19680; kaiminīši Lixna, die Nachbarsleute.

Avots: EH I, 574

‡ kàiminîca ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Oknist n. FBR. XV, 176, Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, Līvāni, (mit ai ) Wessen n. FBR. X1II, 88, Ulanowska Łotysze 62, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

‡ kaĩmitene Stenden, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

[II kàitêt ² , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. - tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.

Avots: ME II, 136

kam̃bars (unter kam̃baris): ej... kambarā! BW. 14658. males kambariņā 6710.

Avots: EH I, 581

‡ kàmbartene ² N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, Deminutivform zu kam̃baris, die Kammer.

Avots: EH I, 581

‡ kam̃beris Wainsel n. FBR. XIV, 84, (mit àm ² ) Mahlup, = baris">kam̃baris: piena kamberīti BW 27115 (aus Selb.).

Avots: EH I, 581

kam̃buris (unter kam̃baris): auch Puhren n. FBR. XIV, 46, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Iw., Ramkau, Trik.; maizi slēgt kamburī BW. 21747. dzirnu kamburīti 8061 var. piedzīvuotājiem bij savas klētiņas, tie bij kamburīši. cik pāru dienes[t]nieku dzīvuoja, tik kamburīšu Ramkau; piena kam̃burītis, ein kleines Gebäude eigens zur Aufbewahrung von Milch Ramkau.

Avots: EH I, 581

kamburis Kand., BW. 383, = baris">kam̃baris.

Avots: ME II, 149

‡ kam̃burs Iw., kam̃burs Strasden, = baris">kam̃baris.

Avots: EH I, 581

kam̃maris, = baris">kambaris Manz. Spr. Sal. 7, 27: taisāt man siena vietu malējiņa kammarī BW. 703; 7990.

Avots: ME II, 151

‡ kam̃muris Puhren n. FBR. XIV, 46, kam̃murs Roop n. FBR. XV, 148, Strasden, = baris">kam̃baris.

Avots: EH I, 582

[ķĩbaras Stuhrhof, = bari">cĩbari.]

Avots: ME II, 387

III klambars,

1) ein unbeholfener, linkischer Mensch
Gr. - Essern, Mag. XIII, 2, 46; ein steifer Mensch: kuo tu velcies kâ klambars?

2) [klam̃bars Selg., klam̃baris Weinsch.], ein abgemagerter Gaul
Mag. XIII, 2, 46.

Avots: ME II, 211

kļũmîgs, unglücklich, verhängnisvoll: draugi, kālab gan šis truoksnis kļūms? RA. kļūmi ķē̦rcuot vārnu bari brūniem plūdiem pāri skrej Treum. kļūmā slimība Plūd. Rakstn. II, 380. nāve, nenāc mani atduot iznīcībai kļūmai Krūza. tur aiz tumšā, kļūmā meža A. XXI, 34. tev aizvest tālē kļūmā, nezināmā A. XX, 587. me̦lns mūris pacēlās iz kļūmajiem bezdibeņiem Plūd. sev cisas uztaisu uz nātrām, ne gulēt iet pie tāda kļūma (Ungeheuer, Missgeburt) Druva I, 37. [Nach U. ist kļūms gleichbed. mit kļūme.]

Avots: ME II, 240

I knaũslis: auch Frauenb., Iw., (mit àu ) Blieden, (mit aû ² ) Kand.; "maza mušiņa ar gaŗu knābīti (mit aũ ) Frauenb.: knauslīši iet bariem.

Avots: EH I, 628

‡ knĩbaraîns Stenden, uneben (mit knĩbari) gesponnen: kad nemāk vērpt, iznāk knībaraina dzija.

Avots: EH I, 631

kuõplaĩks ,* die Zeit, Epoche des Zusammenlebens: un šī leišu un latviešu pasaule viņu kuoplaikā nav vis barbariska Lautb.

Avots: ME II, 346

ļakauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 530

lapaukši, lapauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. III, 71: lapauši labas zâles pret izsutušiem kāju pirkstiem Etn. I, 28.

Avots: ME II, 422

laukums,

1) laũkums C., [N. - Peb., Jürg., Arrasch, Wandsen, làukums Wolm.], eine freie Fläche, ein freier Platz: mežā atruonas liels laukums Mat. skat vien, cik ātri ļautiņu bari pa dārziem un laukumiem izdalās MWM. III, 324. dejas laukums, der Tanzplatz Saul.;

2) làukums, die Blässe:
guovij laukums pierē (vgl. Konv. ² 1892; [Flecken von anderer Farbe als die Grundfarbe (kad bē̦rns svārciņus vienreiz būs apmīzis, tūlīt būs laukumi) U.]: baltu bārdu, kas ne˙sen vēl bija raiba - spīdīgi me̦lniem un zilgani baltiem laukumiem Jauns.; [das Durchbrochene in Spitzen St., U.].

Avots: ME II, 427, 428

II lîdẽjs, wer rodet: lai stāv birze nenuolīsta, kad nav laba līdējiņa BW. 11994. bariem gāja līdējiņi 30268.

Avots: ME II, 477

‡ līkiski,

1) "?": (kambariņš) apbēvē̦ts l. ap vienu mājas pusi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 865;

2) l. iet Heidenfeld "gebückt gehen".

Avots: EH I, 748

ļukàusis, ein Tier (ein Ferkel, ein Schwein) mit herabhängenden Ohren Dond., [Gränh., Mitau): ļukausis sivē̦ns, kam ausis nuoļukušas, ļukause - tāda cūka Mar., Gold. n. Etn. l, 153; ļukauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 542

maĩkats, [mājkats Für.], f. maĩkata [Trik.], maĩkatene Naud., Blieden, ein Mann, eine Frau, der resp. die während eines Festes (einer Hochzeit, Taufe) den Hauswirt od. die Wirtin vertritt, die Wirtschaft besorgt, so namentlich zur Zeit, wo das Hausgesinde zum Abendmahl gegangen ist; maikatuos od. maikatas iet, die Wirtschaft für die Nachbarin besorgen Karls. maikatene gudra sieva, liela viesu mieluotāja: ciema klēts, ciema ruovis, neba pašas krājumiņš Naud. In Blieden uz maikatām od. maikatās iet, seinen Besuch den Nachbarn machen, die zum Abendmahle gegangen sind. [Anscheinend zu māja; aber der zweite Bestandteil ist unklar. Etwa durch Metathese aus *mājtaks (zu tecêt?]

Avots: ME II, 549

II male: lai ceļas meitas malt rītā males ("?") kambariņā ("?") BW. 6710.

Avots: EH I, 780

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mĩzene,

1) eine Art kleiner Ameisen
C., Kand., Sassm., [Wolm.]: ja spārnainās skudras un mīzenes lieliem bariem laižas apkārt, tad drīzumā gaidāms lietus Etn. II, 71;

2) kleine Heidelbeere
L., St., Rauschbeere (empetrum nigrum) U.; guovju mīzene, Stinkkamille (anthemis cotula) Wagner n. U. - Zu mìzt. [Zur Bed. 1 vgl. li. sar̃tamyžės "eine Art kleiner Ameisen": KZ. LI, 130, Wrbt. 51, nd. mîger "Ameise": mîgen "harnen", Lewy FUF. XIII, 306 und Kluge Etym. Wrtb. unter Ameise.]

Avots: ME II, 650

‡ *II mura, zu erschliessen.

1) aus dem loc. s. murā "kuopā, barā" AP.: saskrienuot visām vienā m. Janš. Bandava II. 266;

2) aus muru murām AP. "baru bariem": suņi rudeņuos skrien m. m. (jaukdamies).

Avots: EH I, 832

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686

‡ nāburdziene Bw. piel. ² 20954, 1, (mit à ² ) Skaistkalne u. a. n. FBR. XVIII, 17, die Nachbarin.

Avots: EH II, 7

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. ² 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! ^4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nuõbara (li. nuobara "Lämmerwolle, geringere Wolle"), nuõbars,

1) Getreideabfälle
Stockm., der Plur. nuobaras, Schüttkorn Naud.; nuobari, die kleinen Blätter an den grünen Flachsstengeln: vēl tie nuobari visi klāt, der flachs ist noch nicht reif;

2) Frühlingswolle, minderwertige Wolle,
[nuobars L., bei Manz. Lettus nuobares, Winterwolle]: nuobara - aitu vilna, kas pavasarī cirta (nesmuka, sarkana): ve̦lns man tika dzīvuojuot pie nabaga saimnieka: me̦lna maize, me̦lna putra, nuobariņas kamzuolīši Blied. n. Etn. I, 59. nuobaras (nuobaru LP. VII, 775) vilna, kas aug aitām uz vē̦de̦ra un paslēpenēs; nuo nuobaras vilnas vērpj pa˙laikam dziju zeķēm Naud., [Preekuln]. vai tādēļ ne villiņa, ka tā bija nuodariņa? BW. 3900. kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu? AU. es savam brālīšam nuobariņu cimdus adu BW. 32012. redz, kur silta gulēšana ar nuobaras villānīti (Var.: nuobara, auch nuobares v.) 5200. man nuobare villainīte 10754. izduod savu mīļu dē̦lu par nuobara villainīti. lai ar būtu nuobarīte, kad nebūtu salāpīta 25265, 5

[3) utu nuõbara PS., = utu nuobarga.] Zu bẽrt, [wenigstenis in der Bed. 1; zur Bed. 2 vgl. auch nuobarga].

Avots: ME II, 759

I uõksts AP., ùoksts ² Bers., Festen, Golg., Infl., Kaltenbrunn, Kalzenau, KL, Kreuzb., Laud., Lubn., Meiran, Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Selb., Vīt., uoksts U., Alswig, Erlaa, Ogershof, Heidenfeldt, Mar., Memelshof, N.-Peb., Selsau, Stockm., Wessen, uoksta Manz. Lettus, U., Wesselshof, ùoksts ^2, -s Selb., uokste, der Hintere Lind. und Oberl. n. U.; "die Vertiefung zwischen den Hüften" (uoksts) Erlaa, die Scham Depkin n. U.: ja darīsi palaidnības, dabūsi pa uokstu! Selb. duos žagariņu pa uokstiņu BW. 2187. meitiņām skudras uokstu izkasīja 34761. vējš pūš uokstē BW. VI, S. 155. uoksts vaļā 160. lapa uokstes platumā BW. 35513, 2. viņām uoksta raunas cieti, er ist frostig, kriecht an den Ofen (ironisch) Seew. n. U. tev (zu einem Unbemittelten gesagt) uokstā kambaris, uz muguras klēts Wessen. pūt nu uokstā! (= kuo tu man padarīsi?) N.-Peb. Etwa nebst uoksts IV als "Öffnung, Loch" zu uosta "Hafen" ?? Vgl. žem. uoksas "Öffnung" bei Geitier Lit. Stud. 99.

Avots: ME IV, 415

pabārkš(ķ)i, pabārņi, pabãrsti, s. pabari.

Avots: ME III, 7

pabārkš(ķ)i, pabārņi, pabãrsti, s. pabari.

Avots: ME III, 7

pabāršķi, ‡

2) = pabari 1 Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53.

Avots: EH II, 120

paberes, das Streumehl unter dem Brote (s. pabari); etwas Ausgestreutes.

Avots: ME III, 7

‡ paberi Heidenfeld "labības smalkumi, kas paliek apakšā, kad kuļuot nuoņe̦m virsējuo kārtu". Vgl. pabari.

Avots: EH II, 120

pabiras,

2): auch Zvirgzdine;

3): "izbiras, paliekas" N.-Peb.: tas jau tikai pabiriņas dabūja AP. cūkām jāduod siena p. Linden in Kurl. kad nuo strēķa ņe̦m sienu, tad iznāk pulka pabiru ebenda; "smalki salmi (pe̦lavas), kas paliek režģī, labību vētījuot° Ramkau; ‡

5) Blättchen der Flachsstengel
Frauenb.; ‡

6) = pabari 1 Frauenb., Orellen.

Avots: EH II, 121

‡ pabiri,

1) = pabari 1 Spiess;

2) beim Kämmeln (Tocken) sich bildende Abfälle von Wolle
Kaltenbr. n. FBR. XVII, 47;

3) minderwertiges Fallobst
Kaltenbr.

Avots: EH II, 121

pakãja (li. pakója. "Fussgestell"), pakãje,

1) was unter den Füssen ist;
pakāju gals, das Ende (des Bettes) unter den Füssen: kur likšu pādīti, izdīdījuse? likšu mātes gultā pakāju galā BW. 1572; der Lok. pakājā, pakājē, pakājās, unter den Füssen, im Wege: viņš samīda visu, kas tam pakājē (pakājās) gadās Naud. suns nuogulies pakājā Peb. kāpēc; bē̦rni, jūs same̦tuši savas lietas pakājē? RKr. XVII, 71. paņē̦muse sluotu nuo pakājām un nuolikuse kaktā Etn. II, 23;

2) der Tritt am Webstuhle
[Bielenstein Holzb. 400], Nerft, Sl., Jauns., [pakājas Sussei, Wessen], bei St. und U. pakājis [li. pakojis "подножье"];

3) luopu pakāje - tāda vieta, kur luopi bieži iet, die Viehtrift Grünh.;

4) der untere Teil, der Fuss, Soekel:
met acis uz gāršas apakšu; uz viņas pakāji! Aps. staba pakāje Asp.; statujas pakāje Latv. kad nebūs manis; vieta tukša būs, kâ egles pakāje bez zālītes Rainis. kalna pakāje, der Fuss des Berges RKr. XVII, 69: stikla kalna pakāje Rainis. nuo pašas kalna pakājes sākuot Kaudz.;

5) pakāja Dond., gew, der Pl. pakājas, pakājes, pakāji Nigr., die minderwertige, kurze Wolle an den Füssen der Schafe
Kurs., Dond., Gold.: kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu, pakājiņām? AU. saulīte balināju pakājīšu villai nītes BW, 25337, man pašam pakulas, pakājas mājās 20020. [tā nav ne˙kāda vilna, tāda pakāja vien liekas būt Dond.];

6) linu pakājas "?"Etn. IV, 161; ["ein Gestell zum Flachsschwingen"
Kreuzb.; "beim Flachsschwingen unter die Hede geratene, schlechtere Flachsteile" Grawendahl;

7) pakājas, unten Hinausragendes:
rudzu kulis tâ jāsasien, ka nepaliek pakājas, t. i. ka re̦sgalā neve̦lkas gaŗi: salmi ārā Sassm.]

Avots: ME III, 42, 43

pìekavêt, sich verspäten lassen Spr. piẽkāje Drosth., Treiden, N.-Peb., = piekalne: plūda jautri ļaužu bari kalna piekājē Plūd. Llv. II, 265. tas bija Baiļu kalna piekājē MWM. VII, 396.

Avots: ME III, 256

pìelìekamàis (Part. praes. pass. von pìelikt) od. pieliekamais kambaris, die Vorratskammer, Handkammer, ein Ort zum Aufbewahren, Abstellen: vienu galā būs kūts, uotrā barības pieliekamais Purap. Kkt. 47.

Avots: ME III, 268

pieliktava Ar., = baris">pieliekamais kambaris.

Avots: ME III, 267

*pretit(e)ne od. *pretīt(e)ne, erschlossen aus tahm. pretite̦n, die Nachbarin Schlehk n. FBR. VII, 45.

Avots: ME III, 388

*pretit(e)ne od. *pretīt(e)ne, erschlossen aus tahm. pretite̦n, die Nachbarin Schlehk n. FBR. VII, 45.

Avots: ME III, 388

pũka Līn., Iw., Salis, Karls., Ruj., Serbigal, AP., pùka ² Nerft, Kl., gew. der P. pũkas gebr.,

1) die Flocke, der Flaum:
sniega pūku gausā deja Niedra. pārslas krīt baru bariem kâ vates pūkas Vēr. I, 1034, ziedi pūkām pārklāti Konv. ² 1143. ziedi dus kâ sārtas vilnas pūciņas uz zaļiem spilveniņiem A. v. J. 1899, S. 469;

2) pūkas, Milchhaare
U.;

3) Fasem; was im Weben abgeht; Charple
U.;

4) pūka Mag. IV, 2, 12, Ronneb., sē̦klas pūka U., die haarige Samenkrone, dle sich abblasen lässt:
kâ ziedu pūkas vējš uz mājām duomas nesa A. v. J. 1899, S. 97;

5) lietus pūka, eine kleine Regenwolke
Alksnis-Zundulis;

6) pūka Mag. IV, 2, 24, pũka Karls., pūkas (li. pūkų̄ žolė! RKr. II, 71, Wid., Wollgras (eriophorum
L.). Nebst li. pũkas "Flaumfeder" aus r. пухъ "Flaum".

Avots: ME III, 445

pũznis,

1) Fauliges, Eiterndes
U.; der Plur, pũžņi, pùžņi ² Kl., Mar., auch pūšņi, Eiter: viņam auguons pārtrūcis, - pūžņi nāk ārā Mar. n. RKr. XV, 132. acu pūžņi, Augenbutter Dr. pa acīm nākuši vēl pūžņi ārā, kamē̦r tad nuomirusi LP. VII, 1115;

2) pùznis ² Ekengraf, Lager, Lagerstätte eines Tieres
N.-Sessau n. U., der Haufe: skudru pūznis, = sk. pūlis, der Ameisenhaufe U., Mar.: kâ skudrītes siliņā lielu pūzni (Var.: pūli) savilkušas BW. 34218. kur tik ciņuos uodžu bari savus pūžņus cē̦luši MWM. X, 257;

3) fig., miega pūznis (pũzna Līn.), ein verschlafener Mensch, eine Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, apiet savu rudzu lauku; kas bij kāda miega pūzne, i[r] ap dārzu neapgāja BW. 32550 var. es jau tevi neprecēšu, tādu slinku miega pūzni 15235. miega pūžņi, vai celsities? saule jau gabalā! LP. IV, 128; niķu pūznis, ein nückischer, launischer Mensch LP. I, 138. Zu pũt (s. dies) und an. fúke "Stank" (s. Persson Beitr. 465 f.) resp. li. pũz[d]nis "faulendes Holz" in Dusetos n. PFB. LXV, 321.

Avots: ME III, 453, 454

rien (III p. prs.), bewegt sich (fliegend) rasch: (kuodes) bariem vien... rien Dz. Vēstn. dziesma jautri gaisā rien Latv. tavas nemierīgās duomas caur suodrējme̦lnuo nakti rien. dienvidā rien spāri pār zâlēm E. Stērste Latvis № 1324. Ausserpräsentische Formen sind unbelegt. Anscheinend zu slav. rinǫti od. rějati "rasch fliessen" u. a. (s. unter rîts).

Avots: ME III, 546

II rindêt, -ẽju, = rindât, in eine (gerade od. kreistörmige) Reihe stellen U. Refl. -tiês, sich in eine Reihe stellen: viņi rindējas kâ meta zuosis Kronw. n. U. lieli bari jātnieciņu rindējas Plūd. Rakstn. II, 278.

Avots: ME III, 527

ripu, Interjektion zur Bezeichnung einer rollenden Bewegung: ripu, ripu mātes pūrs (ripu tek mātes pūrs 16732) nuo kalniņa lejiņā BW. 7820. ripu, ripu, pakaļiņa 5723. ripu, ripu aizgāja puisītis par kambari pāri 2143.

Avots: ME III, 530

I rûkt ² ,

1): kaķis rūc (schnurrt)
Sonnaxt, rubenis rūc ebenda. cūkas rūc, gribē̦damas ēst Zvirgzdine. vējš ārā rūc ebenda. rūc (runā) bez apstājas ebenda. vai nu tu rūc ("baries"), vai nerūc, - es tâ˙pat aiziešu uogās Saikava. suns rūc, kad tam tuvuojas Mērdzine. rùcamais, der Hintere - auch A.-Schwanb., BW. 35069 var. Subst. rùkums: "vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141" ME. III, 569 zu verbessern in "lauvas rūkums, vilka kaukums BW. 2141, 2". Subst. rùcẽjs, ‡

2) rūcēja, die Spinnende:
vērpējiņa, rūcējiņa ve̦cā brāļa līgaviņa BW. 21974, 3 var.

Avots: EH II, 388

rupjš: ruonis nevar āmi saplêst, juo tas ir r. (nuo stipras, rupjas dzijas) Salis, iemantuot rupju grasi Ciema spīg. 158. Subst. rupjums: pieēda Kārlītis rupjumu vien BW. 19394. ašķu sietu sijādama, rupjumiņus me̦klē̦dama 22543 var. rupu mālīti samalu, aizbariņa rupumā 8178; rupjumi Seyershof, grob gemahlenes Getreide als Schweinefutter.

Avots: EH II, 385

‡ rūšu māte "?": r. m., veļu māte, ved bariņu galiņā! BW. 27528.

Avots: EH II, 389

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

saklam̃buruôt, saklam̃baruôt, zusammenklammern, mit Hilfe von Klammern zusammenfügen, befestigen: ar dzelzs klambariem saklambaruot Būvmācība 14.

Avots: ME II, 649

saklupt, intr

1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;

2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;

3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.

Avots: ME II, 651

salaîst, tr.,

1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;

2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;

3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. ² 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;

4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;

5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,

1) sich zusammenfügen, vereinigen;

2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;

3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;

4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;

5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,

1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. ² 4067;

2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 665

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676

salˆts (li. šáltas, apr. salta, av. [wenn mit r aus l] sarǝta "kalt") Prl. n. FBR. VI, 96, Kl., Laud., Lis., A. Kalzenau, Kroppenhof, Setzen, Warkl., Schwanb., Adleenen, Selsau, Selburg, Heidenfeld, Gr. -Buschh., Kreuzb., Arrasch, Golg., Saikava, salts U., Peb., Bers., Grosdohn, Sessw., Lubn., Fehsen, Oselshof, Marzen, Nötk., Lixna, Schlossberg, Fehgen, Kokn., Memelshof, A. - u. N. -Rahden, Kurmene, Holmhof, Sassm., Adv. salˆti,

1) kalt:
Sprw. salts kâ le̦dus, gards kâ me̦dus. salti pūta ziemas vēji BW. 8865. saltu (Var.: aukstu, bargu) ziemu izcietuši 27957, 9. salts ūdens avuotā 8866. salta mana ustubiņa, salti gultas paladziņi 27828. slimnieci tu guldi... uz saltas zemes Kaln. Kaz. Dalbs 64. ilgi stāvuošiem ūdenī sāk jau mesties salti Aps. salti sviedri JK. Bē̦rtuļam pārskrēja salts pār kauliem Blaum. man salˆt (alter nom. s. neutr. g.) Kl., Kreuzb., Bers., Saikava od. salti Lis., Golg., es friert mich. saltā gaļa A. v. J. 1896, 3, Gallert. saltais kambaris Butzkowsky, die Handkammer. saltā zeme Gr. -Buschh., aus trockengelegten Sümpfen entstandene, weissen Lehm enthaltende Erde. - ka tu salts paliktu! dass du kalt würdest! Mag. XX, 3, 40 ( drückt mehr eine Verwunderung, als einen Fluch aus U.);

2) fig., kalt, bloss, nackt:
saltām metala skaņām Vēr. II, 172, salti me̦li, reine, unverschämte Lüge: viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Krišs Laksts 17 . saltu melst Ar. tavu saltu lielību! Dr. vēl jau var˙būt saltākas valuodas esi dzirdējis nekâ šās Kaudz. M. 44. - Subst. salˆtums, die Kälte U., N. -Schwanb.: salt[i] bij man saltumā, karst[i] bij man karstumā BW. 12641, divi vien, kas saltuma nenuosala: rudzīt[i]s sniega kupe̦nā, bite kuoka namiņā BW. 27957, 10. Ein altes part. prt. zu salˆt.

Avots: ME II, 676

‡ sāņkambars, = sãnkam̃baris: uz sāņkambara durvīm Janš. Paipala 19.

Avots: EH XVI, 471

šàust Wolm., C., Ermes, (mit àu ² ) Gr. - Buschhof, Prl., Sessw., Warkl., (mit aû ² ) Bauske, Dond., Nigr. (li. siaũsti "schlagen (Bezzenberger Lit. Stud. 168), worfeln, spielen, toben, rasen"), šàušu, šàutu, stäupen, geisseln U.: šaut (Var.: per), māmiņa, mani mazu ar vītuola žagariņu! BW. 1711, 2 (ähnlich 6991 var.; 8627; 114281). lai šauš kungi ve̦cus vīrus ar ābeļu rīkstītēm! 22118 (ähnlich 29154). kāpēc manus bālelinus šauš sestdienas vakarā? 31300. auka trakuo un viļņus šauš U. b. 42, 23. pautus (uolas) šaust Siuxt, Wandsen (mit aû ² ), U., zu Ostern mit Ruten schlagen, wovon der Bedrohte sich durch Eier loskauft. Figürlich: nepatīkamus viesus šauta ļuoti asām satiriskām dziesmām BW. III, 1, 8. Refl. -tiês, einander oder sich geisseln; sich geisseln lassen: puiši grib ar meitām šaûstiês ² Nigr. es vairs neļaušuos šausties Por. IV, 155. nebūtu licis šausties jē̦ls Dziesmu grām. 68, 1. Subst. šàutẽjs, wer stäupt, geisselt (= šautnieks); der Geisselbruder Dr., ein Flagellant: kuo duosim šautējam? BW. 32264, 1. parādījās ve̦se̦li bari šautēju. Nebst šust und li. IIl p. prt. ùžstautė (in Dusetos) "versetzte einen Hieb, Schlag", siũtis "Stoss" wohl zu r. шутъ "Possenreisser", s. Bezzenberger GGA. 1898, 5511 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 472.

Avots: ME IV, 8

seinuoles, Lungenkraut L., Bergm. n. U., Lungenflechte (lobaria pulmonaria Hoffm.) RKr. II, 73. Vielleicht aus *seiluones (zu seilas: vgl. li. séilžolė "Speichelkraut"), wenn so ursprünglich eine Pflanze benannt wurde, die stellenweise mit einer speichelähnlichen Masse bedeckt war. Zur Metathese vgl. den Ortsnamen Sinuole, der doch wohl zu sils gehört.

Avots: ME III, 813

sknabars: auch Stenden; sknabariņš "skabarga" Strasden.

Avots: EH II, 505

‡ slir̃kšinât Seyershof, ein gewisses Geräusch erzeugen lassen: bē̦rns slirkšina vāģu ratiņus pa kambari.

Avots: EH II, 526

suobars,

1) ein Opfer in heidnischen Zeiten
St.; zu suobara;

2) sobaris "Bauerhändler in Städten"
L., sohbars "ein Bauerhändler in Pernau" U.;

3) sobars "Mitgesell, Dutzbruder"
Für. I; sobaris "Kamerad" L. Wenn mit o zu lesen, aus estn. sõbr "Freund".

Avots: ME III, 1135

II stēnît "?": baru bariņu nuogāju pa lieluo tīrumiņu. brāliņam stēnīdama (Var.: spītē̦dama, tītīdama), ka neņēma līgaviņas BW. 28410, 1 var. Refl. -tiês"?": pieci, seši tē̦vam dē̦li, viens tē̦vam kumeliņš, i[r] tā paša nebaruoja, cits citā stēnījās (Var.: cits citam spītē̦dams, tītīdams) BW. 3138, 1 var.

Avots: ME IV, 1063

suplak Lubn. n. Etn. II, 97, Wid., Borchow, Warkf. u. a., suplakus, suplaku Gr. - Buschh., Adv., Präp., = blakus. līdzās, neben(bei): turpat suplak stādīja Lubn. suplak (neben) vardītes kambara bija... brāļa kambaris Pas. IV, 320. Zu plaks II; vgl. Le. Gr. 530.

Avots: ME III, 1124

svè̦tceļniẽks,* svè̦tceļuôtãjs*, der Pilgerer: svē̦tceļuotāji bariem... devās uz Palestīnu A. v. J. 1905, S. 226. Antverpenē zaļā ce̦turtdienā pamieluo nabadzīgus svē̦tceļuotājus Etn. II, 53.

Avots: ME III, 1154

tre̦ñkât AP., Dunika, Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit è̦n ² ) Los., Prl., -ãju, freqn. zu trènkt, hin und her jagen, scheuchen U., Glück, Nigr.: suns tre̦nkāja zaķi Dunika. puišeļi tre̦nkā teļus pa dārzu Nigr. viņa dze̦nāja un tre̦nkāja mani pa ielām R. Sk. II, 109. tas jau nu būs vai jātre̦nkā, sagt man von jem., der viel isst Etn. II, 109. Refl. -tiês, einander hin und her jagen, scheuchen: putniņš putnu tre̦nkājās (Var.: dze̦nājās) BW. 11160 var.; 29484; 34678, 3. guvernante līdz ar abām meitenēm dze̦nājās un tre̦nkājās pa visiem kambariem Liev. Brez. un Hav. 99.

Avots: ME IV, 230, 231

trops,

1) s. tropis;

2) der Trupp:
baru bari un tropu tropi ar tumšajiem ģīmjiem Dünsb. Par. 16. Zunächst nebst trups aus d. Trupp.

Avots: ME IV, 244

vâjš AP., Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, (mit â ² ) Līn.,

1) mager
U., Arrasch, Bauske, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Nerft, Ogershof, Sehren, Selg., Sessw., Siuxt, Sonnazct, Stenden, Wandsen: vājš cilvē̦ks. vāja guovs, eine magere Kuh U. Sprw.: tik vājš kâ kaulu kambaris Birk. Sakāmv. 33. tik vājš kâ caur siênu izvilkts 115. gaida kâ vārna uz vāja sivē̦na Br. s. v. p. 100. tas ir tik vājš kâ nuodzīta žīda ķēve Frauenb. (aitas) tik vājas, ka kauli un āda LP. IV, 191. vāji tautu kumeliņi BW. 14582;

2) schwach
U., Bers., Dunika, Erlaa, Frauenb., Lubn., Saikava: Sprw.: tik vājš, ka tuo vējš gāž gar zemi Birk. Sakāmv. 34. ve̦ciem cilvē̦kiem vājas kājas RKr. VI, 101. Liena skaitīja ar vāju balsi Kaudz. M. 62. vājas acis St., blöde Augen. vāju darīt, schwächen Brasche;

3) krank
U., Adiamünde, A.-Laitzen, Drosth., Golg., Lös., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Sessw., Sussikas, Widdrisch, Wolm.: viņa ir vājš cilvē̦ks, sie ist schwanger Mag. IV, 2, 153, U. vāji laiki, Zeit, wo Krankheiten herrschen U.;

4) schlecht
U., schwach (fig.): vāja zeme, schlechte, magere Erde Frauenb. vāji rudzi, schlecht stehender Roggen U. vāji laiki, knappe Zeiten U. vājas lietas, üble Zustände, schlimmer Stand U. vāji ēdinājis LP. VI, 101. aiz kuo man vāji (Var.: slikti) svārki, aiz kuo vāja (Var.: nuoplīsusi, šaura) ce̦purīte? BW. 19878. vājas tauteņas sabrauce 14582. tā nuo krē̦sla necēlās vāju ļaužu bildināma 14916. - Subst. vâjums, die Schwäche, das Kranksein, die Krankheit U.; bē̦rna oder bē̦rnu vājums, das Wochenbett PS.: bē̦rnu vājumā gulē̦damas Etn. III, 171. Zu li. vojęs "leidend", *vojas oder *vojus (vójei bepaeĩt "er ist schwach auf den Füssen" Lit. Mitt. I, 73) und (nach Persson Beitt. 535 f., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 213 f.) vielleicht weiterhin zu ai. vāyú-ḥ "müde", vāyati "wird matt".

Avots: ME IV, 493, 494

I valksna,

1): ieraudzīsi ... sapalus, kuri valksnām izgriežas nuo zālēm Jauns. Raksti V, 333. (nuo baznīcas) kājinieki ve̦lkas te valksnām, te bariem Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), 45; "ein einmaliger Zug"
(?) Wessen; ‡

3) "vieta, kur zivis ķeŗuot bradini izve̦lk krastā" Lixna.

Avots: EH II, 753

vanags (li. vãnagas "Habicht"),

1) auch vanaga L. Bērziņš, Demin. verächtl. vanadzē̦ns Stāsts Krieviņ 20, vanaģelis Janš. Bandavā I, 195, der Habicht, Taubenhabicht, Taubengeier (astur palumbarius L.); der Adler Mērdzine: vanags klidzina Etn. II, 51. es nebiju lauka irbe, vanagam nuotverama Biel. 775. vanadziņa lidinās VL. aus Lesten. lai viņu vanags! Celm., hol ihn der Teufel! - bezdelīgu vanags A. v. J. 1899, S. 369, der Lerchenfalke (falco subbuteo L.); cāļu v. U., = vistu v.; cīruļu v. Natur. XXXVII, 2, = bezdelīgu v.; dze̦ltānais v., der Turmfalk (falco tinnunculus L.). Natur. XXXVII, 7; Usmaiten n. RKr. XVII, 62; lietu v., a) die Weihe U.; b) der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); lietus v., der Kiebitzregenpfeifer (squatarola helvetica Briss.) Dubena; mazais vanadziņš, der Zwergfalk (falco aesalon L.) Natur. XXXVII, 5; medību vanags, falco gyrfalco Konv. ² 1920; peļu v., der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); falco buteo U.; "= klijāns" A. v. J. 1899, S. 369; = vēja v.: brūnas acis kâ tam peļu vanagam BW. 9826; sarkankāju v., der Rotfussfalk (falco vespertinus L.) Natur. XXXVII, 6; tīrumu vanadziņš A. v. J. 1899, S. 369, = dze̦ltānais v.; utu vanags, die Sturmmöve (larus canus L.) Dubena, Liewenhof; vēja v. BW. 5443, der Sperber (astur nisus L.) U., Glück III Mos. 11, 16; vistu v., der Hühnerhabicht (astur palumbarius L.) U., Natur. XXXVII, 18; zivju v., der Fischadler (pandion halia?tos L.); falco haliaetus U.; zvirbuļu v., = peļu v.; vēja v., a) der Mäusebussard U.; b) der Sperber Natur. XXXVII, 19; zviedru v., der Jagdfalke (falco candidus) am kurländ. Strande. - vanagu māte, eine Rabenmutter U. vanaguos iet, blinde Kuh spielen Edwalen n. U.;

2) "nuo kuoka pagatavuots rīks rudzu vagu slaucīšanai" N.-Salis;

3) vanagu aka Vēr. II, 930 "dipsacus laciniatus".
Zu apr. sperglawanag "Sperber" (vgl. auch apr. gertoanax "Hühnerhabicht" ); zur Etymologie s. KZ. LII, 112; zum Suffix vgl. got. ahaks "Taube".

Avots: ME IV, 468

vītne, das Flechtwerk U.; die Ranke (mit ĩ ) MSil.; das Gewinde, die Guirlande Adiamünde, Ekau, Erlaa, Gold., Grürrwald, Kokn., Kr.-Würzau, Rutzau, Schwanb., Sessw., (mit î ) Aiviekste, Baltinow, Bers., Borchow, Burtn., C., Kalzenau, Kl., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Nötk., Selsau, Serben, Smilt., Šķilbē̦ni, Wenden, (mit î ² ) Allendorf, AP., Arrasch, Gr.-Würzau, Jürg., Siuxt, Warwen; eine lange Reihe: sīpuolus rudenī sapin vītnēs Šķilbē̦ni. vārti izpuškuoti... puķu vītnēm A.v. J. 1899, S. 253. ar puķu vai zaļumu vītni apvilktu galdu BW. III, 1, S. 10. kruoņi un vītnes sakalst A.XVI, 296. viņš nesa padusē zirņa vītni A.v. J. 1897, S. 796, vīna vītnes Rainis Ant. un Kl. 51. dūmu vītnes MWM. VIII, 598. laidās meža. zuosu, dzērvju... bari aizceļuošanas vītnēs Veselis Trīs laimes. Vgl. vītene

I.

Avots: ME IV, 648

žaibstîtiês "?": tie (= saules stari) žaibstās un laistās pa puķu ziediem Kleinb. A. v. J. 1902, S. 336. Als ein Lituanismus zu li. žaibariuoti "schimmern"?

Avots: ME IV, 787

žebere, ein unartiges, ausgelassenes Mädchen Bers., Kalz., Lubn., Mar., Vīt.; eine leichtfertige, oberflächliche, unzuverlässige Frauensperson Druw., Linden in Livl., Odensee, Saikava, Saussen, Serben; comm., ein alberner Mensch Vīt.: kaimiņam jau meita ir tikai tāda žebere Saikava. dauzās kâ žebere RKr. VI, 843. tautas meita žeberīte sajauc manu bāleliņu BW. 21763. Vgl. žabaris.

Avots: ME IV, 799