Paplašinātā meklēšana

buču! Interj. zur Bezeichnung eines schmatzenden, kollernden Tones: kad ierauga jaunas meitas, buču, buču, mer, mer, mer! BW. 21093. apēda Kārlītis auniņa gaļu. buču, buču, muru, muru pa Kārlīša vēderiņu 19191, 1.

Avots: ME I, 344

‡ àizbučuôt, küssend schliessen, zuküssen: dē̦ls nuomirušai mātei aizbučuoja acis.

Avots: EH I, 12

apbučuôt: bē̦rniem bij maize jāapbučuo katru reizi, kad deve Erlaa.

Avots: EH I, 75

apbučuôt, tr., beküssen: visu pasauli viņš apbučuojis Duomas II, 1029.

Avots: ME I, 78

atbučuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;

2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.

Avots: EH I, 136

atbučuôt, den gebührenden Kuss geben, küssen, wie es sich geziemt: tā nu viņi apgādāti atbučuoja tē̦vam un mātei ruokas LP. VI, 647.

Avots: ME I, 151

I bučuot, tr., küssen: bē̦rnu, mātei ruoku. Refl. - tiês,

1) rezipr., sich küssen:
viņi bučuojas;

2) die Intensivität der Handlung bezeichnend: es savai māmiņai būtu ruociņas bučuojies BW. 9860. Nach L. ist
bučuot kurländisch. [Nebst li. bučiúoti wohl entlehnt; vgl. d. butschen Frschb. und schweiz. butsch "Kuss".]

Avots: ME I, 344, 345

II bučuot L., mit der Stirn auf die Erde fallen (zu buč 2). Refl. - tiês, sich bücken, neigen: zirgs bučuojas, das Pferd wirft den Kopf auf und nieder Mag. III, 1, 123, U. [Die Reflexivform stammt vielleicht aus d. buischen "mit dem Kopf od. mit den Hörner stossen".]

Avots: ME I, 345

ìebučuôt,

[1) den ersten Kuss geben
L.;

2) hineinküssen:
iebučuot.. lielmātei de̦lnā Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 5

izbučuôt: pielaida dūmus acīs un... izbučuoja (küsste heraus?) ar Ezeriņš Leijerk. II, 25.

Avots: EH I, 436

izbučuôt, tr., viel küssen, beküssen, durcküssen: tas līgaviņu apmīļuo un tās baltās ruokas izbučuo St. izbučuo visas meitas JR. IV, 114. Refl. -tiês, sich abküssen, sich satt küssen: tu gan tik izbučuosies un izmīlināsies ar tuo MWM. VII, 286.

Avots: ME I, 719

‡ klùmbučuôt Smilt., stolpernd oder mit grossen Schritten gehen: Jurene klumbučuoja uz priekšu Zeibolts Ūdens burbuļi 76.

Avots: EH I, 622

‡ knibučuôtiês Bērzgale, = knibinâtiês (nicht vorvärts kommen mit der Arbeit): knibučuojas vien darbā.

Avots: EH I, 630

nùobučuôt, ‡ Refl. -tiês, einander abküssen: jaunais pāris nuobučuojās Dunika. n. ar princesi Pas. VIII, 308.

Avots: EH II, 35

nùobučuôt, tr., abküssen: nu drīkstēju klāt gulēt, saldi, mīksti nuobučuot BW. 13297, 7.

Avots: ME II, 766

pabučuôt: ja ķēniņa meita mani pabučuo Pas. VII, 321 (ähnlich VI, 389; IX, 111, Tdz. 42549). Refl. -tiês: pasabučātu trīs reizes Pas. VIII, 341.

Avots: EH II, 122

pabučuôt [li. pabučiúoti], tr., einen Kuss aufdrücken: čigāns pabučuoja cienīgam tē̦vam ruoku JK. V, 96. [Refl. -tiês, einander eine Weile küssen.]

Avots: ME III, 10

sabučuôt: brūver[i]s savu ļaudaveņu pie kubula sabučāja Tdz. 56162, 1 var. (aus Lettg.).

Avots: EH II, 398

sabučuôt, tr., tüchtig küssen: Matīss sabučuojis lielkungam ruoku A. XX, 143. Refl. -tiês, sich küssen: Fricis ar Kristīni sabučuojas Vēr. II, 1462. pieve̦d māsu sabučuoties LP. V, 62.

Avots: ME III, 598

uzbučuôt: uzbučuojis tai uz ruokas Janš. Līgava I, 224.

Avots: EH II, 719

uzbučuôt, einen Kuss aufdrücken: viņš kungam uzbučuoja uz ruoku Dunika, Nigr., Wandsen.

Avots: ME IV, 319

àizkãmẽjis, ausgehungert: Anna runāja un bučuoja kâ aizkāmējusi Purap.

Avots: ME I, 31

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

‡ apmutêt Trik., = apbučuôt: a. savu meitu.

Avots: EH I, 103

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

bezzuobu od. bezzuobju mute, ein zahnloser Mund: kur nu tādu bezzuobju veceni bučuot? LP. VII, 1077.

Avots: ME I, 287

brãļuotês, sich verbrüdern: brāļuojas, bučuojas, kamē̦r paši apzuogas Purap. Subst. brāļuošanās, ein Speilchen BW. V, 206.

Avots: ME I, 328

buča, der Kuss: viņš deva tai sirsnīgu buču. viens uotram duod mutes, bučiņas, [auch bučus (acc. pl.) U.].

Avots: ME I, 344

bučât (unter bučuôt I): auch Kal., Kaltenbr., Linden.

Avots: EH I, 248

‡ bučs Kaltenbr., eine Art Netz zum Fischen und zum Fangen von Rebhühnern: ieliku upē buču. Vgl. bucis II und li. bùčias "Fischreuse".

Avots: EH I, 248, 249

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu? ‡

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361

‡ gurnica, die Hüftengegend (?): jā bučuo... bābai plika g. Janš. Dzimtene IV, 79 (ähnlich V, 363 und Bandava I, 296).

Avots: EH I, 421

‡ iedaba,

1) die Art und Weise, die Natur, der Charakter; "Gepflogenheiten"
Sessw.: Māriņa ... vīzīga iedabā Veselis Tīr. ļaudis. viņā izpaudās ... darba cilvē̦ka un dabas bē̦rna ie.: ilgi bē̦dāties... viņai nebija nedz laika, nedz gribas Janš. Bandavā II, 173. viņai ir tāda ie. bučuoties tik ar dusmīgiem cilvē̦kiem Mežv. ļ. Il, 99; "eine schlechte Charaktereigenschaft" Ludsen, N.-Peb., Selsau, Sessw.: viņam tāda ie., ka viņš vienmē̦r lamājas;

2) = nuõdaba 2: iet savā iedabā Schwanb.

Avots: EH I, 507

izķir̃cinât, tr., gehörig necken, ärgern: kungs gudruo, kâ Ansi labi izķircināt LP. IV, 9. Refl. - tiês, sich gehörig necken, charmieren, zergen: izķircināties un izbučuoties ar kruogus meitām Egl. izķircināties ar suņiem.

Avots: ME I, 760

izmĩlinâtiês, izmĩļuôtie-s, charmieren, liebäugeln, nach Herzenslust liebeln: namā viņi varēja pēc patikas izmīlināties Laps. B. gan laikam tik izbučuoties un izmīlināties ar tuo MWM. VII, 286. tuo tikai grib, kâ izmīļuoties, izēsties mūsu labuma MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 773

izmušît, ‡

2) = izmurkšît II ‡ 2 Lemb.: lai viņš tumsā tevi ... labi izmušī un izbučuo Janš. Bandavā I, 124; "izmuocît" Lemsal; ‡

3) mühsam herausschleppen
Prl. ‡ Refl. -tiês Saikava, sich abquälen (izmuõcîtiês).

Avots: EH I, 468

kamaruôtiês, kameradschaftlich miteinander leben, sich verbrüdern: kamaruojas, brāļuojas, bučuojas Purap.

Avots: ME II, 148

kulna, kul˜ne [Rutzau], (li. kulnìs "die Hacke, Ferse", [apr. kulnis "Fuss-knochel"]), die Hacke, Ferse Rutzau n. Etn. II, 33 (kulne); die Hand (?): un nebučuo diezgan padevīgi kulnes Konv. ² 2222.

Avots: ME II, 307

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. ² 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415

mazbučiņa ,* das Küsschen: tik lielu buču uz reiz saņemt par grē̦ku! sasmalcināsim tuo sīksīciņās mazbučiņās Seibolt.

Avots: ME II, 571

mickât: mani ... apkampj, bučuo un mickā ("?") viens par uotru Janš. Mežv. ļ. II, 85.

Avots: EH I, 811

muru, muru, muru murumis Interj., murmelnd, schabbernd, rieselnd: buču, buču, muru, muru pa Kārlīša vēderiņu BW. 19191, 1. nuoiet muru murumis dibinā LP. I, 157.

Avots: ME II, 671

mutuôt, tr., trinken, leeren: kausus... tur burvīgā reibumā mutuo A. IV, 613. [Refl. -tiês, sich küssen: zivs ar zivi mutuojās (Var.: bučuojās) BW. 34680 var.]

Avots: ME II, 676

[ņibra, ein Kosename für Mädchen: re, kâ šī mazā ņibra māk jau ar vīriešiem bučuoties Janš. Dzimtene V, 267.]

Avots: ME II, 902

nùoslìekt,

2): "nuobučuojis" ME. II, 853 zu ersetzen durch "nebučuojis"; Pāvils klausijās uzmanīgi, bet nenuosliecās nejautājis Zeibolts Liktenis 45.

Avots: EH II, 88

nùoslìekt, nliosliektiês,

1) gönnen
L., PS., gew. negiert nenùosliekt, nenùosliektiês, missgönnen, nicht gönnen: skauģis man nenuoslieca nātru krūmu sē̦tmalī BW. 9135. viņš nenuosliec kaimiņam pa savu ceļu braukt Schwanb.;

2) viņš nenuosliecās šās nuobučuojis, er gab sich keine Ruhe, bis er sie geküsst hatte
Kaul.;

3) aushalten, sich zurückhalten:
meitenīte nevar ilgāki vairs nuosliekties istabā MWM. VIII, 242. rīts tik jauks, ka nevarēju nuosliekties gultā Seib.

Avots: ME II, 853

nùošmaũkstêt, nùošmaũkšķêt, nùošmaũkstinât, nùošmaũkšķinât,

1) intr., einen klatschenden, knallenden Schall von sich geben:
pātaga nuošmaukstēja;

2) tr., abschmatzen:
jaunavu Lapsk. Refl. -tiês, einmalig klatschen, knallen, sich abschmatzen: nuobučuoja viņu, ka nuošmaukstējās vien A. XII, 347.

Avots: ME II, 869

pali, [palas Mitau, Gr.-Würzau], die Flut, Überschwemmung, im Frühling und Herbst aus den Ufern ausgetretenes Wasser Bers., Lub., Laud., Lasd., Mar., Trik., Adsel: nāca negaidītie pali A. XXI, 33. šuogad būšuot lieli pali Lub. dievs uzsūtījis lieluos palus, die Sintflut Etn. III, 144, viņa tika tīri vai applūdināta buču paliem A. XII, 733. pašuos paluos, gerade zur Zeit des Hochwassers Nerft n. Mag. IV, 2, 132. Auch paļi MWM. IX, 147; Nerft n. [J. [Zu le. pilêt, pile, li. ampalas "Aufwasser auf dem Eise", pìlti "giessen", slav. polъ "Schöpfgefäss", r. пóлая водá "aus den Ufern ausgetretenes Wasser", водополь od. половодье "Hochwasser", arm. hełum "vergiesse" u. a., s. Persson Beitr. 748 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 54 f.]

Avots: ME III, 59

pirms (mit r̂ Mar. n. RKr. XVII, 109),

1) Adv., vorher, früher:
tuop pēc ar tuo cilvē̦ku niknāki nekā pirms Glück Lukas 11, 26;

2) Praepos., vor:
rītā agri pirms saules Etn. II, 65. pirms Jurģa (dienas) Etn. II, 84;

3) Konjunktion, ehe, meist in Verbindung mit
ne(kā), eher als: ūdens jau vārījās, pirms tu man biji sacījuse Blaum. Pazudušais dē̦ls 1 l. pirms kā iet istabā, tautas mūte nuobučuo BW. 14628.

Avots: ME III, 227

plakšis, plakšķis,

1) ein klatschender Laut:
nuobučuoja ruoku ar lielu plakšķi Seibolt. viņi dzīs zaķus... ar balsi, plakšiem un tarkši Seibolt;

2) ein Schwätzer, Plapperer
U., ein Lügner: Annas plakšis izplakšēja, ka es rupju dzīvi vērpju BW. 8402 var.

Avots: ME III, 317

pļe̦cka,

1) ein Kuhfladen
Karls., Ronneb. n. R r. XVI, 40 (sūdu pļe̦cka L., Ruj. n. U.);

2) comm., ein schmutziger, unsauberer Mensch
Spiess n. U.; ein liederliches Frauenzimmer Freiziņ; als Schlmpfwort überhaupt: es tādām vācu pļe̦ckām ruoku bučuotu Janš. Vgl: pļe̦ka 1.

Avots: ME III, 368

plīšķêt St., = plīkšêt: cienmāte sāka bučuot tâ, ka plīšķēja vien A. XX, 862. lietus plìšķēja ² Golg., Schwanb., Kreuzb., Saikava.

Avots: ME III, 349

puĩks U., Rutzau n. Etn. I, 122. Kurisch-Haff, schön, hübsch: puiks audeklis U. puiks cilvē̦ks, puika meitene Rutzau. izdalīt visu˙puikākuos adīkļus RKr. XVI, 93. puķes zied ar puikis ziedis Kurisch-Haff. tas ir tāds puĩks daikts, ka tuo tīri varē̦tu bučuot Janš. Dzimtene ² III, 129. man būs cita mātes meita, vēl juo daiļa, vēl juo puika BW. 15796, 2. puika puķe kalniņā, vēl juo puika lejiņā; puiku māsu tautas veda, vēl juo puika mums palika 18235. Zunächst aus li. puikùs "prächtig".

Avots: ME III, 403

riñda, auch rinde Glück, Adolphi, L., die Reihe; die Zeile; ein geschlossener Kreis U.: rindā stāvēt Kaudz. M., in der Reihe stehen. sastādaities rindā, stellt euch in eine Reihe, in einen Kreis (seltener)! U. tas arī tika ar viņu vienā rindā nuostādīts A. v. J. 1897, S. 136. tie pasedēs rindes pa simtiem Glück Markus 6, 40. stāvēja marga pret margu trejās rindēs Ezechiel 42, 3. rindām (reihenweise) auga uozuoliņi VL. diž[i] gara rindiņa māmiņas meitu BW. 7236. katrs gājis pa rindai (der Reihe nach) bučuot bē̦rzu LP. VII, 357. lielu kausu miestiņa laida pa rindai apkārt ebenda 410. -In Gr.-Buschhof kenne die alte Generation nur siena oder rudzu rindas ² , Heu- oder Roggenschichten (-haufen) in den Scheunen. - Als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. rinda, slav. re̦ds "Reihe", vgl. Zubatý AfslPh. XV, -196 und Fick Wrtb. I4, 527, während Thomsen Beröringer 276 an Entlehnung aus liv. rīnda zu denken geneigt ist. Vgl. aber le. rīdams.

Avots: ME III, 527

‡ rum̃bucis Kurs., ein Frauenrock aus grober vadmala; rum̃buču vadmala ebenda "ļuoti rupja vadmala nuo nevienādiem diegiem".

Avots: EH II, 383

sabļaût,

1) tr., laut schreiend zusammenrufen, zusammenschreien:
sabļāva visas raganas LP. VII, 197;

2) intr., laut schreien; jem. anschreien, durchschelten
(cum dat.): Širme stipri sabļāva: "nu nuobučuo tē̦vam ruoku!" ta ta lielais (= lielskungs) viņam ,esuot sabļāvis! der Edelmann habe ihn gehorig durchgehunzt, ihn angefahren Mag. XIII, 3, 69. Refl. -tiês,

1) einander zubrüllend von sich Kunde geben:
guovis sabļāvās C.;

2) "sich verzanken, sarāties" MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen schreien:
bē̦rns tâ sabļāvies, ka pa˙visam aizsmacis.

Avots: ME III, 596

sagrumît, tr., zerdrücken, zerreiben: puisis bučuodams tâ sagrumīja man lūpas, ka tīri sāp Nigr.

Avots: ME II, 630

sastapt, tr., intr., begegnen, auf jem. (od. etwas) treffen U., antreffen, hintreffen: draugu, paziņu. pa gabaliņu viņš sastuop atkal kādu vecīti. lācis katru sastaptuo gabalu gabaluos sapluosīja LP. VI, 392. labs un ļauns man sastuop dzīvē JR. IV, 62. viņš bučuoja, kur tik vien sastapa Krišs Laksts 4. Refl. -tiês U., sich, einander begegnen: viņi atkal sastuopas Niedra. sastapties ar uotra cilvē̦ka skatu DL. Mit eingefügtem Reflexiv zu tapt, sastar̂pinât, tapt.

Avots: ME III, 745

II skaûstît Warkl., -ĩju U., umarmen Meiran, U., Refl. -tiês, -uôs, -ĩjuôs Tirs., (mit aû ) C., Jürg., einander umarmen Nötk., Saul., um den Hals fallen Tirs., liebevoll um einen herum sein: jauni ļaudis grib tikai mīlēties un skaustīties Seibolt. puiši skaustās ar meitām Nötk. abi tie skaustījās un bučuojās R. A. bērniņi skaustījās ap māti Tirs. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani skaustījās (Var.: knakstījās ) BW. 29476, 4 var. Zu skaut I. cc

Avots: ME III, 877

šmaukstêt U., Spr., (mit aũ) C., AP., (mit àu ²⁾ Schwanb., šmaukšêt U.,(mit aũ) Salis, šmaûkšķêt Ogershof, -u, -ẽju, = smaukšêt, mit der Peitsche knallen U., Geräusch machen (im Walde) U., schmatzen: bučuojas, ka šmaukst vien Meiran. nuobučuoja . . . šmaukstuošām bučām A. v. J. 1896, S. 657. viņa pārgāja uz kūstuošuo, šmaukstuošuo "buču valsi" De̦glavs Rīga II, 1, 313. sit ar rīksti, ka šmàukš ² vien Warkl.

Avots: ME IV, 82

šmukšinât,

1) auch šmukšķinât Grünw., = smukš(ķ)inât, šmukstinât 1 U.: kad . . . sieva ar . .. mīļākuo bučuojās, viņš šmukšķināja Duomas II, 514. es šķitu ... meitu māmiņas raudam; viņa pati šmukšināja BW. 22713;

2) schnuppern (von Hunden bei Verfolgung der Spur)
Salisb. n. U.: vilciņš manu kumeliņu kārkle̦nā šmukšināja BW. 30032.

Avots: ME IV, 86

‡ šmūkstêt PV., = šmīkstêt: bučuojas, ka šmūkst vien.

Avots: EH II, 650

I suminât L. (in Kurl.),

1) bewillkommnen,
(Warkl., Bauske) ehrfurchtsvoll begrüssen U., Bershof, in Kurl. n. L. II, 333, Elv., Manz., Elger, Glück: ne˙viens māsiņu nesumināja RKr. XVI, 179. šuodien tevi baznīcā trīs eņģeļi sumināja (Var.: sveicināja, sludināja) BW. 1408. meitas šur brauc puišu suminātu 20935. lai es tevi sumināju ar tē̦rauda zuobentiņu 13730, 18. bajārs mani nabadzinu ar kājiņu sumināja (Var.: sveicināja) 31172, 3. es savam kumeļam nagu nagus sumināju (Var.: pabučuoju) 32013. uozuols liepu sumināja Biel. 1278. mēs... tevi suminam MWM. IV, 685. tūkstuoškārt es tevi suminu Vēr. II, 454. ja tuo sumināja par "kungu" Alm. Kaislību varā 38. dievu sumināt ("ehren und anbeten") Warkl. esi augsti sumināta! R. Sk. II, 34. tavu varu sumina Rainis Ant. un Kl. 74, visiem tâ sumināta (gefeiert) A. v. J. 1892, II, 38. bažas par kungu sumināšanu Alm. Kaislību varā 67;

2) "?": miegs tev[i] sumina U., der Schlaf meldet sich bei dir.
miedziņš mani sumināja (Var.: labināja, aicināja, karināja) BW. 6768. miegs sāka drīz viņai acis sumināt Janš. Paipala 30;

3) küssen
Warkl., Warkh., Zvirdzine, Gaigalava. Refl. -tiês,

1) sich begrüssen:
(kuoku) galuotnes vēja luocītas sasniedzas, sastuopas un viena ar uotru suminās Janš. Dzimtene V, 20; sich bekannt machen Elv., St., Für. I;

2) "sich begeistern"
A. - Autz;

3) prahlen; einander rühmen
Smilten. Nebst sumêt 1 zu sumis?

Avots: ME III, 1120, 1121

šust (li. siùsti "toll werden"), šùtu, šutu,

1) böse werden, zornig sein, schmollen
St., Bergm. n. U.: zviedz kumeļi kâ šutuši briesmuoņi Apsk. v. J. 1903, S. 660. šutušas zvē̦ru mātes Janš.;

2) tollen, rasen, scherzen, lärmen
Kronw. n. U.: bē̦rni šūt cauru pavakaru Nigr. pārdzē̦rušies un cauru nakti ar mums šutuši Janš. Dzimtene ² III, 385" ai tu, lielals rievelis! gan˙drīz mani apgāza. tīri kâ iedzēries. par kuo tad tu tâ šūti? Dzimtene IV, 60;

3) den Verstand verlieren, verrückt werden
Wain.: viņa bučuoja tuo kâ šutusi CTR. I, 11. vai tu neesi šutis? Wain. Zu šaùst.

Avots: ME IV, 107

sveikas: apkampieni, bučuošanās, s. Austriņš Raksti V, 317.

Avots: EH II, 613

uzzeltît,

1) auf etw. vergolden, golden anstreichen:
uz izkārtnes (uz grāmatas vāka) uzzeltīti skaisti burti;

2) von neuem vergolden: bildes rāmi nuo jauna uzzeltīt;

3) Schläge versetzen:
uzzeltīt kam pa muguru Bauske;

4) = uzbučuôt: uzzeltīt kam uz ruokas Golg.

Avots: ME IV, 400, 401

I vecis (li. vetušis bei Būga KSn. I, 167),

1) auch vecītis, ein Alter:
večiem mīl jaunas meitas BW. 13106. - večuos iet, betteln gehn. Jancis vēl spējuot pastaigāt večuos ar kulēm Domas II, 2. nabadze bij atkūlusies večuos LP. Vl, 506. svinīguo iešanu māju nuo mājas dēvē... par "čigānuos iešanu"; Rīgas tuvumā "iet vecīšuos" Konv. ² 391;

2) der Herrnhuterprediger
Serben;

3) vecītis U. od. meža vecis Etn. II, 100, der Wolf:
es redzēju meža veci BW. 30562, 1;

4) vakara vecis, ein am Abend geborenes Kind
Etn. I, 90;

5) Plur. veči, die Eltern:
nuobučuoja brūtgāna večus BW. IlI, 1, S. 17;

6) veči, = veļi, die Geister der Verstorbenen
Bers. n. Etn. I, 59, Frauenb., Karls.: pie mājas gariem piede̦r..."vecīši" Mag. XX, 3, 28. vecīšus aizraidījuši apskatīja ēdienu, vai tas aiztikts BW. V, S. 156. līdz nākuošam vecīšu laikme̦tam LP. VII, 287;

7) "?": viņa ve̦cākie... dzīvuoja Ventiņuos par večiem Sadz. viļņi 19.

Avots: ME IV, 515, 516

zeĩris: zem zeirīša bučuojuos BW. 19481.

Avots: EH II, 803

I žeiris, Demin. žeĩrīties Karls.,

1) = zeiris, ein beim Bierbrauen benutzter Bottich Bers., Dricēni, Kalz., Lös., Makašēni, Meiran, N. - Peb., Stirniene, Vīt., Warkl., (mit eĩ ) AP., C., Horstenhof, Jürg., Nötk., Palzmaŗ PS., Ramelshof, Ronneb. - Neuhof, (mit èi ² ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Adl., Alswig, Domopol, Geistershof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Kreuzb., Lis., Lubn., Meiran, Meselau, N. - Schwanb., Odsen, Ogershof, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Warkl., (žeiris) Selsau: ieber iesalu žeirī! Lubn. es ar savu līgaviņu zem žeirīša (Var.: kubula) bučuojuos BW. 19481 iesals žeirē, alus te̦k ārā RKr. VII, 59. žeiris pa ciešu, maz te̦k; pataisi nu žeiri lielāku, ātrāk nuotecēs! N. - Peb. kubuls rūga, žeiris (Var.: žeirs) te̦k BW. 34661 var. palīdz, dievs,... alus brūveŗam: kubulam augsti rūgt, žeirim (Var.: žeiram, zeijai) lē̦ni nuotecēt 19769, 1. plika plaka, karašiņa, čura, čura, žeirīti! 15891, 3;

2) ein Säufer
AP., Wid., Vīt.;

3) ein weinerlicher Mensch
Wid., Neugut;

4) ein Kind, das ins Bett nässt
Vīt.;

5) eineŗ der unvorsichtig"mit Wasser (od. einer anderen Flüssigkeit) umgeht, hier und da ausgiesst
usw. Druw.

Avots: ME IV, 802

zivs: z. ar zivi bučuojās (so im Traum gesehen) BW. 34680. Demin. ziviņa od. zivīte Wainsel. Zur Etymologie s. auch Vaillant Rev. des ét. sl. XVIII, 246 ff.

Avots: EH II, 809