Paplašinātā meklēšana

al˜derîgs bē̦rns, ein ausgelassenes Kind. Bauske, Wolgund, Fockenhof.

Avots: ME I, 66

derîgs (li. derìngas), nützlich, tauglich, dienlich, zweckentsprechend: derīgu paduomu atrast. derīga ceļa vējš ne̦s naudu makā.

Avots: ME I, 458

‡ el˜derîgs Kal. "trakulīgs": e. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 367

‡ ìederîgs,* (hinein)passend.

Avots: EH I, 508

lĩderîgs: "nuolaidīgs" AP. (l. cilvē̦ks): leichtsinnig, verschwenderisch (mit ì ² ) KatrE.

Avots: EH I, 745

lĩderîgs, liderîgs, liederlich (hieraus entlehnt): līderīgs kâ lupata A. XVII, 587.

Avots: ME II, 477

liẽlvêderîgs, grossbäuchig.

Avots: ME II, 503

lìetderîgs, nützlich, nutzbar, zweckmässig: lietderīgs līdzeklis, virziens.

Avots: ME II, 507

‡ luõderîgs Salis "?": starķis ir pats tik spīdīgs, tik l.

Avots: EH I, 766

mazderîgs, wenig tauglich: "kleņģis" apzīmē nederīgas vai mazderīgas lietas Etn. II, 50.

Avots: ME II, 571

nederîgs, untauglich: nederīga lieta; nederīgs darbs.

Avots: ME II, 710

nepìederîgs, [nepiedienîgs], ungehörig, unziemlich: nepiederīgi darbi.

Avots: ME II, 727

nesaderîgs, uneinig, unverträglich: nesaderīgi cilvē̦ki; nesaderīga dzīve.

Avots: ME II, 730

nùoderîgs, tauglich, passend: nuoderīgi uzvalki A. XI, 727.

Avots: ME II, 774

pìederīgs,

1) zugehörig, angehörig:
apģē̦rbs piederīgs smuidram augumam A. XI, 39. pa visu tuo laiku dziedāja panāksnīcas piederīgas dziesmas BW. III, I, 30;

2) schicklich, anständig
U.

Avots: ME III, 244

saderîgs,

1) passend, zusammenpassend, übereinstimmend;

2) verträglich, friedlich
Wid.: laimīgi un saderīgi dzīvuot Dīcm. pas. v. I, 32, lai vīrs ar savu sievu saderīgi dzīvuo BW. III, 1, 82. dzīvuojis ar savu sievastē̦vu saderīgi LP. IV, 149. abi izšķīrušies saderīgi VII, 859.

Avots: ME II, 610

‡ šalderīgs, gerüttelt sich bewegend PV.: lej pilnu mucu! tad šķidrums tur nebūs š.; "kas svaidās, nav nuoteikts" PV.: š. cilvē̦ks; "nerātns (ar straujām, nevē̦lamām kustībām)" Siuxt (mit al˜): š. luops, cilvē̦ks.

Avots: EH II, 621

‡ šnaderîgs PV. "tāds, kas šnaderējas".

Avots: EH II, 650

‡ skalderîgs "?": negantus, skalderīgus vārdus A. Brigadere Dievs, daba, darbs 156.

Avots: EH II, 499

šķelderîgs, verschwenderisch Grünwald.

Avots: ME IV, 25

‡ sleñderîgs Seyershof "klaiduonīgs, palaidnīgs": s. puika.

Avots: EH II, 524

šlènderîgs ² ,

1): auch (mit en) Fehteln; man šuoreiz izgāja šlenderīgi (= "vīluos cerībās") ebenda; ‡

3) "sich herumzutreiben liebend"
(mit eñ) Rīga, Ruj.; ‡

4) "nenuoteikts" Lubn.; ‡

5) "trunken, besoffen"
Lubn.

Avots: EH II, 642

šlènderîgs ² Sunzel,

1) "ļempīgs";

2) verschwenderisch.
In der Bed. 1 aus d. schlenderig.

Avots: ME IV, 59

šļènderîgs ² : wer etwas eilig, aber verkehrt tut Meselau. Nach Sehwers Unters. 135 aus d. scnlenderig.

Avots: EH II, 645

šļènderîgs ² Bers., unordentlich, unachtsam bei der Arbeit und im Betragen.

Avots: ME IV, 70

‡ šmaderīgs PV., zu schnüffeln od. wühlen liebend.

Avots: EH II, 648

‡ šņaderīgs PV. "tāds, kas šņaderējas".

Avots: EH II, 651

‡ šol˜derīgs Seyershof "nenuoteikts, vieglprātīgs": viņš tāds š., - suola un nepilda.

Avots: EH II, 654

vêderîgs, volleibig St., U.: v. trauks PS. vēderīga (mit breiter Mitte) laiva Adiamünde, Salis. vēderīga meita Salisb.

Avots: ME IV, 548

vispārderîgs A. XXI, 730, gemeinnützlich: vispārderīgas vērtības Stari III, 160.

Avots: ME IV, 624

vispãrnùoderîgs MWM. X, 151, = vispārderîgs.

Avots: ME IV, 624

žolderîgs Ubbenorm, žol˜durîgs Lems. Salis, das Wesen eines žolders habend.

Avots: ME IV, 826

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238

‡ dadzîgs (?) "derīgs" Welonen.

Avots: EH I, 301

daîks ² [N. - Vartau, Selg.], die Sache, das Ding, Instrument: ar daikiem ruokās LP. VII, 618. atme̦sts kâ nederīgs daiks A. XII, 388. [daiki, die männlichen Geschlechtsorgane: ja tev daiku pilna sauja, tad vari precēties Fehteln. - Nebst daiceklis, daikari, daikši, daikts zu li. dáiktas "Sache", apr. deicktas "etwas".]

Avots: ME I, 431

ģeķîgs, geckenhaft, töricht, närrisch: tai piemīt kaut kas nederīgs, tukšs, ģeķīgs Vēr. I, 1320.

Avots: ME I, 695

ģel˜dîgs, tauglich: tas man ģeldīgs. Dafür genuin le. derīgs.

Avots: ME I, 695

glumaimi [wohl aus glumējumi] Schwanb., [Mar.] "kaut kas saglumējis, glums, nederīgs", [z. B. Wasserpflanzen im Teich, Pilze].

Avots: ME I, 629

‡ iecienĩba, die Achtung Wandsen: vai mēs nepe̦lnām tavu iecienību vairāk nekâ šis nederīgs suns? Dünsb. Bērnu draugs I, 35.

Avots: EH I, 507

I krava, ‡

3) "kas nederīgs, nevajadzīgs, kas par apgrūtinājumu" Auleja; ‡

4) kuģu k., die Schiffsladung.

Avots: EH I, 644

III làmpa ^2: "nevīžīgs cilvē̦ks" Saikava; "nederīgs, mīkstčaulīgs cilvē̦ks" AP. Identisch mit làmpa ^{2 II?}

Avots: EH I, 718

‡ liêdeņš ² Lems. "lietderīgs, īsts": tas cilvē̦ks nav l.; viņam nevar ne˙kādu darbu uzticēt. ja tu tuo nepadarīsi liedeņi (Adv.), dabūsi pērienu.

Avots: EH I, 752

meîtisks, ‡

2) (Adjektiv) Frauen-
(sievietēm piederīgs) Kaltenbr. n. FBR. XVII; 58, Oknist n. FBR. XV, 176; auch ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 39.

Avots: EH I, 797

miteklis,

1) die Behausung, die Unterkunft, der Verbleib:
vē̦lns pārskrējis savā miteklī LP. VII, 484. kalējiene tam pataisīja mitekli ierādītā kaktiņā Neik.;

2) das Nahrungsmittel:
tāds miteklis vistām gards un derīgs Gg. II, 125. pārnesīšu bērniņiem dažu dienu mitekliņu (gew.: miteklīti) BW. 19362. Zu mist

I.

Avots: ME II, 638

‡ nelìeknis ² N.- Laitzen. ein Taugenichts ("nederīgs cilvē̦ks").

Avots: EH II, 15

II nuovaļas, ‡

2) "kas pašreiz nederīgs un nuove̦lts nuost" Nötk.

Avots: EH II, 105

[padārs (li. padorùs "friedfertig, ehrbar"), tauglich, dienlich, bequem Für. I, unter derīgs.]

Avots: ME III, 16

peine: "gaŗlaicīgs un pa daļai nederīgs darbs" (mit eĩ) AP.: liela p. bij ar tuo samurkšītuo dziji.

Avots: EH XIII, 218

piedienīgs,

1) "anschliessend"
Treiden;

2) "piederīgs, piekritīgs" Ar.

Avots: ME III, 245

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

‡ putrnieks "cepšanai nederīgs nēģis, kas nav izlaidis ikrus" Salis.

Avots: EH II, 340

I riêbt,

2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;

3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡

4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡

5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj ² Refl. -tiês,

2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡

4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,

1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.

Avots: EH II, 377

sâpe (li. sópė "Schmerz" Dusetos, Liet. pas. II, 283, LitMnd. I, 47), gew. der Plur. sâpes, sâpas ² PlKur., der Schmerz, die Schmerzen: galvas, kakla, vē̦de̦ra sāpes, Kopf-, Hals-, Bauchschmerzen. man tāda sāpe kreisajā kājā, labajuos sānuos, ein unbestimmter Schmerz. bē̦rnu sāpes, Wehen U. sāpes remdēt, reibīt, valdīt Br. 86, Schmerzen lindern. sāpes vilkt, drückend, massierend Brust- od. Bauchschmerzen lindern od. vertreiben Mar. n. RKr. XV, 134. plāksteris ļuoti derīgs, juo nuoņe̦m (vertreibt) sāpes Etn. IV, 21. sāpes pāriet LP. IV, 30, die Schmerzen vergehen. sāpju vārdi Br., Besprechungsformeln. Sprw.: cita sāpes mazas, andrer Schmerzen kümmern einen wenig. dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju Upīte Medn. laiki 223. pirtī nuo vienas vietas jānuopeŗas dze̦ltē̦niem; ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. klusa sāpe sirdī truli griežas Vainovskis. nesaveŗuoties uz visu sāpi (ungeachtet allen Schmerzes) Pas. I, 222 (aus Preili). viņš sajuta krūtīs savādu . . . sāpi A. v. J. 1901, S. 123. Wenn von einer Grundbedeutung "Fluss (als Krankheit)" auszugehen wäre (vgl. auch gr. ρ'εῦμα), zu sapuļi.

Avots: ME III, 805

‡ šļenderkāja Meselau "kas ir šļenderīgs un šļenderē".

Avots: EH II, 645

‡ stripins "nederīgs valga gals" Lubn.; de̦sas s. ("gabals") Oknist.

Avots: EH II, 588

svètĩba: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. 304); etwas in der Kirche Geweihtes od. zu Weihendes (z. B. Brot) Auleja (mit ḕ ² ). pie svḕtības ² iet Kaltenbr., zum Abendmahl gehen. pie svētības derīgs, heilsam Stender Deutsch-lett. Wrtb. "mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3,36" ME. III, 1155 zu ersetzen durch "mīkstajuo seģu Dünsb. Od. 3, 35".

Avots: EH II, 617

tēviška,

1) tẽviška Frauenb., Gr.-Essern, Kurs., tēvišķe "ve̦csaimnieka daļa": kāda tēvišķe jums īsti tur dalāma, kad lai nesatiktu? Janš. Dzimtene ² III, 189. abi ar veceni dabūnuot katru gadu dažus pūrus labības tēvišķes tiesai, - tas viņiem, atduoduot dē̦lam mājas, tâ nuorakstīts Dzimtene IV, 63. ve̦cākiem jādabūn nuo mājām tēvišķes tiesa līdz pat mirstuot Bandavā II, 17;

2) tēvišķa Balss, das Vaterland, der Geburtsort
U.: ne gļē̦vuli e̦smu gribējis nuo viņa izaugam redzēt, bet vīru, kas derīgs savai tēviškai RA.

Avots: ME IV, 177

trauceklis PS., tràucekle ² Mar. n. RKr. XVII, 139, wer od. was stort, die Sttirung, das Hindernis: viņa tam būtu tikai par traucekli A. Upītis J. 1. 8. necēlās jukas un traucekļi Apsk. v. J. 1903, S. 434. kruogs iemeties kâ nepiederīgs trauceklis A. v. J. 1896, 2. bez traucekļiem nuo ārienes Pūrs III, 87.

Avots: ME IV, 223

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

vietîgs,

1) "derīgs savā vietā" (?) Laud.: e̦smu atraduse vietīgu paduomu Spr. Sal. 8, 12; v. vārds. ein Wort, das am Platz ist BielU.;

2) örtlich, lokal
(?) U.;

3) "stätiglich an einer Stätte"
L.

Avots: ME IV, 674

*viežus, die Art: vai esi... sastapusi kādu nuo mūsu viežus? Alm. tagadējā viežū... darbs būs... nuoderīgs RKr. XVI, 67. tādā viẽžū (in der Art, von der Farbe, so aussehend) iznāca lindraki, tâ kâ es duomāju Siuxt. viņš varēja aplūkuoties pēc kādas..., kas vairāk viņa viežū Alm. esi precējies ar tādu, kas tavu viežu Janš. Dzimtene ² II, 379. abas tīri vienu viežu Bandavā I, 26. viņš ar Rubi vienus me̦tus, vienu viežu Dzimtene IV, 218. meitenes... bija... pusaugu skuķes - apmē̦ram tuo viežu (in dem Alter) kâ tagad bārenīte Bārenīte 21. meitene... tādu pat viežu (eben so aussehend) kâ Cieba un... tādā pašā ve̦cumā Līgava I, 39. Silarāja dē̦li nav tavu viežu nedz pēc mantas stāvuokļa, nedz... pēc dabas Dzimtene2 III, 149. mūsu zemē 17 gadus ve̦ca jaunava būs tuo pašu viežu kâ dienvidnieces ar 14 gadiem Bandavā I, 201. tas ir prāvs miests, būs Saldus viežu Mežv. J. II, 90. krita virsū suņa viežu (nach der Art eines Hundes, wie ein Hund) Sessw. aizskrēja putna viežu Sessw. kalpa viežu paklanuos Diez. es ē̦nas viežu kapā iem[u] ders. Hierher auch viežu "gleichwie" bei Bergmann im Gesangbuch v.,i. 1786. Wohl zu viedêt, veids.

Avots: ME IV, 675