Paplašinātā meklēšana

‡ àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22

‡ apdzīvinât Celm., bevölkern.

Avots: EH I, 80

atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.

Avots: ME I, 156

[dzīvi od. dzīves L. "Lebensart": cituos dzīvuos iet, eine andere Lebensart anfangen. kuŗuos dzīvuos ir tas nu gājis, wo ist er jetzt wohnhaft L. Sonst unbekannt.]

Avots: ME I, 559

dzîvinât: viņš nēe̦suot vēl miris; tas guļuot zārkā, un tuo ēdinuot un dzīvinuot ("?") viņa sieva Pas. IV, 95 (aus Serbigal). purina un griež tuo (= dē̦lu) kâ dzīvinādams (lebhafter machend), un dūšinādams Janš. Līgava II, 79. - Zur Bed. vgl. auch ‡ àizdzîvinât.

Avots: EH I, 363

dzîvināt, fakt., zum Leben erwecken, leben machen: viņš man dzīvu dzīvināja BW. 19937. dzīvini te sastingušuos luocekļus Aps.

Kļūdu labojums:
man = man[i]

Avots: ME I, 559

‡ dzîvinieks Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, der Einwohner.

Avots: EH I, 363

ìedzîvinât, ‡

2) wohlhabend werden machen:
šuo tik iedzīvinājis Pas. XII, 119.

Avots: EH I, 512

ìedzîvinât, tr., beleben, Leben einflössen: kâ savus teļus lai iedzīvinu LP. VII, 876. ar sava gara ideāluo virzienu tas visus iedzīvināja Druva I, 433.

Avots: ME II, 14

sadzîvinât, tr., aufmuntern Celm.: klausītājus.

Avots: ME III, 622

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.

Avots: ME I, 49

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apmetinât, tr., ansiedeln, oft mit dem Zusatz: uz dzīvi.

Avots: ME I, 106

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atdzìmt (li. atgim̃ti), intr.,

1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;

2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.

Avots: ME I, 156

‡ atdzīve, das Abarbeiten: aizņemties uz atdzīvi... darba laikā Janš. Dzimt. II, 269.

Avots: EH I, 140

‡ atmañtuôt, zurückbekommen, -erwerben Ar.: kas atduos savu individuāluo dzīvi, tas tuo atmantuos kollektīvā dzīvē A. Niedra Nemiera ceļi IV, 422.

Avots: EH I, 155

‡ atreminât,

1) "?": cenšas tuos (= sastingušuos luocekļus) a., sasilsīt, atdzīvināt Janš. Līgava II, 65;

2) "= atremdināt (karstu ūdeni)" Vīt.

Avots: EH I, 161

atskãrta, atskãrtība, atskãrtums, die Einsicht: cik nu viņam tās atskārtas! kad nāks pie atskārtuma, redzēs, kuo tad teiks Serb. izskaidruo tā, ka tu sajūtu muodini un atskārtību atdzīvini Plūd.

Avots: ME I, 192

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

bãbuot, tr.,

1) weibisch machen:
kas tā bābuo savu dzīvi * Poruk;

2) mit einer Winde
(bāba 4) heraufziehen Aahof. Refl. -tiês, sich mit Weibern abgeben: bābuoties nemīlu, bet meitenei pakavēt laiku var Austriņš U. b. No 41, S. 41.

Avots: ME I, 270

brĩvêt, - ēju, brĩvinât, brĩvuot, tr., befreien, losmachen: jūs sevi vīrišķi nuo suoda brīvējat Rainis. tik nāve vien iespēj uz dzīvi(bu brīvuot MWM. IX, 242. brīvināt nuo verdzības Rainis. Refl. - tiês, sich befreien: nuo zemes lietām brīvējies gars Poruks V, 62.

Avots: ME I, 335

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

I cir̃ta (r. чертá "Strich"): dzīvi (das Garn) savē̦rpuši cirtas Seyershof.

Avots: EH I, 274

dižtàutietis, ein hervorragender Landsmann, Bürger: ziņas par mūsu dižtautiešu dzīvi un darbību Ar.

Avots: ME I, 476

I duñgât, -āju, dunguot,

1) brummen, summen
[dunguôt Kreuzb., dungât Bers.]: uodiņš nāca dunguodams BW. 14975. tâ dungādams vecītis aizgāja savām mājām gaŗām; [duñgât, trommeln Ruj.];

2) bei sich brummen, undeutlich sprechen od. singen, namentl. eine Melodie, ein Lied
AP., Etn. III, 162 [aus Lös.]: Indriķis sevī mūžam dunguoja Klaustiņ. viņš dunguo kādas blēņu dziesmas Vēr. II, 903. māte dažus paņēmienus nuo marša dunguo ar sajūsmību MWM. VI, 289. dunguo tē̦vs BW. 18587, 1 [aus Sessw.]. cē̦rtuot tie dunguoja kuo par uozuola dzīvi Apsk. I, 449.

Avots: ME I, 517

dũšinât: grìež tuo (dē̦lu) kâ dzīvinādams un dūšinādams Janš. Līgava II, 79.

Avots: EH I, 349

‡ II džaubt, sich sorgen, Sorge tragen Bērzgale (mit àu ² ), Pilda: tu ne˙maz nedžaub par savu dzīvi.

Avots: EH I, 365

[I dzìve Drsth., Ruj.], dzīve Grob., Salisb., dzìvs. -s PS., Demin. dzīvtiņa, dzītiņa, das Garn: māte dzīves savē̦rpuse BW. 16534. 1; 8402. kad vajadzīgās dzīvis savē̦rptas Etn. III, 74. [Zu dzija.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 16534,1 ;

Avots: ME I, 559

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. ² 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

ê̦dājs (unter êst),

2): auch PS., PV., Sonnaxt, Zvirgzdine; "= matruonis, matruozis II" AP.: pirkstā ielīdis ē̦. Zvirgzdine: tu kai ē̦. munu dzīvi grauz ebenda, ē̦. e̦suot auguons, kam galva nav vis miesas virspusē, bet pie kaula Sonnaxt. ē̦. iemeties pirkstā, kājā ebenda.

Avots: EH I, 371

I gnaûzt ² [Bl.], - žu, - zu, gnaũzît [Nigr.], - zu, - zīju, drücken, quetschen, knittern, knillen, auswinden wie nasse Wäsche L., St., U., prügeln A. XIII, 252. nagus gnauzīt Spiess n. U., die Hände ringen. (Flachs) unordentlich brechen Naud. Refl. - tiês, sich anstrengen, eine über die kräfte gehende Arbeit auszuführen suchen: tie gnauzās (cīkstuoties) kâ dzīvi nabagi Etn. I, 122. viņš te nauzījās gar baļķi, bet tuomē̦r ne˙kā nevarēja izdarīt Naud. Zu li. gniáužti "мять, жать, (die Hand) fest schliessen", gniáužyti "wiederholt (in der Hand) quetschen", [gniūžtė˜ "eine Handvoll, Knocke", mnd. knocke "Bündel" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ , 400, Froehde BB. X, 299, Persson Beitr., 90 f. u. 467, Berneker Wrtb. I, 315, Trautmann KZ. XLIII, 176].

Avots: ME I, 633

ìedzîve,

1) Wirtschaft, Lebenseinrichtung, Inventar: nāc līdz manā iedzīvē LP. V, 236. kas ve̦cu iedzīvi apnicis Etn. II, 45. [viņam jau nu pašam sava iedzīve Wolm.] viņu iedzīvīte gāja brangi uz priekšu Janš. saimnieka iedzīve ar māju LP. VII, 788. visa iedzīve bijuse ierīkuota LP. VI, 770. atstāja savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. [Das Demin. iedzīvīte in Laud. öfters von dürftigen Verhälnissen gebraucht;

2) der Wohnort:
uz iedzīvi jāiet Stenden.]

Avots: ME II, 14

ìekàlst, eintrocknen (intr.): varuon[i]s saslienas pret iekaltušu dzīvi MWM. VIII, 166.

Avots: ME II, 24

ìetilpinât, tr., einpacieren, setzen: dzīvi nevar ietilpināt iežuoguojumuos MWM.

Avots: ME II, 82

ìevadât, tr., freqn. zu ievest,

1) hinein -, hereinführen:
nelabais ievadā cilvē̦kus purvā;

2) ans Mitkommen gewöhnen:
meitas ievadā suņus visur līdz Sassm. Refl. - tiês, einen Umzug bewerkstelligen, einziehen: jaunajā istabā. mājā ievadās jauni iedzīvnieki Brig. viņš ievadājās pie šās uz dzīvi Degl.

Avots: ME II, 85

ìevirzinât, ìevirzît, tr., hineinbringen, hineinleiten: dzīvi jaunā ceļā Konv. ² 2268. viņš ievirzīja galvu tālāk krūmu paē̦nā A. XX, 651. Refl. - tiês, sich hineinbringen, geraten: zemnieki bij ievirzījušies ve̦rgu kārtā Pūrs III, 53.

Avots: ME II, 89

izgraûzt (li. (išgráužti), tr.,

1) ausnagen, zernagen:
peles man sieru izgrauzušas A. XXI, 603. sāpju izgrauztas krūtis Vēr. II, 59;

2) aushöhlen, ausspülen:
ūdens izgrauž akmeņus Hiob 14, 19. krasts viss izgrauzts JR. V, 24. klintī valks izgrauzis dziļu ruobu LP. VII, 645. Refl. - tiês,

1) sich hindurchnagen:
izgrauzties caur dzīvi Duomas II, 253;

[2) zur Genüge nagen].

Avots: ME I, 739

izkuģuôt, ‡

3) "nesaprašanas dēļ izdarīt zaudējumus" Frauenb: viņš izkuģuojis visu savu veikalu (dzīvi).

Avots: EH I, 459

izpleñderêt, tr., vertun, verprassen: kad ieduotais izple̦nde̦rē̦ts, tad nabagi žē̦luojas, ka jāmirstuot badā MWM. III, 103, Kand. Refl. - tiês ["sinlos zur Genüge die Zeit vergeuden" Domopol]: vai vakar visu nakti diezgan neizplenderējās MWM. VII, 506; ["izdzīvuoties, iedzīvi izautināt, nejēdzīgi iztērēties, izdzerties, izākstīties" Bers., Roop, Golg., Marzenhof u. a.; "bez darba vazāties, izklaiņuoties, ļurbuoties" Stenden; in Weinsch. dafür izpļenderêtiês].

Avots: ME I, 782

izpucât, tr., in Unordnung bringen, vernichten, zerstören: viņš izpujājis dārzu un bites un izpujās arī visu savu iedzīvi Nigr., Wain., Sessw.; izpuijāt, abschinden Elv.

Avots: ME I, 786

izrâudât,

1) tr., ausweinen, sich aus dem Kopf weinen, verweinen:
savas (Var.: visas) acis izraudāju BW. 29138. varē̦tu acis izraudāt A. XXI, 492. Līze staigāja apkārt izraudātām acīm A. XX, 566. bāli vaigi izraudāti BW. 4518;

2) vergiessen:
ve̦cāki vai visas asaras grib izraudāt JK. V, 143, RKr. VII, 52. Refl. - tiês, sich aus -, abweinen: lai Laimīte izsmejas, lai Nelaime izraudas BW. 1220. izraudāties caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchweinen Duomas II, 253.

Avots: ME I, 789

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802

izvadu, Adv., langsam, gemütlich: izvadu strādāt. Jānis, apce̦rē̦dams, ka šuogad darbt būs izvadu padarāmi, jutās apmierināts ar savu dzīvi Balss.

Avots: ME I, 823

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108

juõņaîns, juonaiņš, juõnîgs, stürmisch, eilend, schnell: viņš redzēja juoņainu cīņu pilnu dzīvi JR. III, 55. kaķis, tuo dzirdē̦dams, juonīgi skrej Etn. II, 62. juonīgi aizsita aiz sevis durvis Purap. citreiz sāpes palika tik niknas, juoņainas Vārds 1913, S. 49.

Avots: ME II, 127

[karkšķinât, kārkšķinât, intr., freqn., wiederholt einen rauhen, heiseren Laut von sich geben, röcheln, klappern: vīrs sācis karkšķināt un atdzīvinājies LP. VI, 908. stārki kārkšķinājuši LP. III, 103.

Avots: ME II, 162

kràšņuôt, tr., schmücken, verschönern: [krāšņuotas drēbes Stockm.] tad plauka cerības un dzīvi krāšņuoja JR. V, 167. Refl. - tiês, sich schmücken, prangen, prunken: kļavas krāšņuojas Apsk. I, 548.

Avots: ME II, 269

kupučuôt, intr., gähren, aufgehen: kuo tai rūga, kupučuoja (iejaviņš)? dzīvi rudzi muldiņā BW. 12985, Stomersee, Mar. [Zu kupt.]

Avots: ME II, 319, 320

laũliniẽki, die zu Trauenden, der angehende Ehemann und die angehende Frau: ērģeles spēlēja laulniekiem Lundberg. baznīcas ruļļos jāieraksta, vai laulnieku ve̦cāki dzīvi vai miruši LA.

Avots: ME II, 428

ļaũns,

1): ļaunuo pusi griezt Frauenb., zornig, böse werden;
‡

3) kraus, links (vom Stricken)
Seyershof: pa vienu aci adīja, -- vienu labuo, uotru - ļaunuo, kad ļaunuo aci ada, tad me̦t dzīvi sava pusē un tad ve̦lk cauri adatai.

Avots: EH I, 769

luõss, falb, gelbgrau Dond., [Wandsen): luoss zirgs ir zirgs lūša spalvā Naud. luosais - iedze̦lte̦ns zirgs ar me̦lnu strīpi mugurā Brasche. caur klajuma dzīvi izskaidruojas lauvas spalvas krāsa - luosa Wid. pie ce̦lmiem aug luosas piepes JK. VI, 32. [Dazu ein substantiviertes (verächtl.) Deminutiv luošelis, ein gelbbraunes Pferd Janš. Dzimtene ² II, 333. Etwa (nach Zubatý BB. XVIII, 251 und Loewenthal AfslPh. XXXVII, 378) zu slav. lasića "Wiesel"?)

Avots: ME II, 528

II maîdzinât: suruo dzīvi m. Spiess.

Avots: EH I, 777

maz,

1): m. dzīvs, kaum lebendig (ganz abgequält)
Frauenb.: nuomuocies m. dzīvs Frauenb. tā nuomuocās ar luopiem m. dzīva ebenda. tie m. m. dzīvi bija nuobē̦dājušies Pas. IV, 476 (aus Druw.). gani adīja ganuos, kas m. (einigermassen) mācēja adīkli Salis, Seyershof. bez m., beinahe Fest. n. FBR. XVII, 94 u. a.

Avots: EH I, 787

maziene, maziena, die (frühe) Kindheit: nuo mazienes, von klein auf Biel. n. U. māte... jau nuo pašas mazienes tam (bē̦rnam) pūlas iemacīt tē̦vu tē̦vu ierašas un tikumus BW. I, S. 190. mazienā mācījusies pazīt dzīvi Janš.

Avots: ME II, 573

mazrùocĩba, das Unvermögen, die Armut, Dürftigkeit: ar mazruocību jaunu dzīvi iesākt ir gŗūti Ahs.

Avots: ME II, 574

me̦li (li. melaĩ), Demin. auch melīši BW. 32525, 5 var., die Lüge: balti, dzīvi, salti, tīri me̦li, me̦li, ka ar ruokām var taustīt, eitel, offenbare, handgreifliche Lügen. tīrus, baltus (dzīvus, saltus) me̦lus me̦luot, runāt, stāstīt. viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Dok. A. tiesa bija, ne meliņi, ve̦cu ļaužu valuodiņa BW. 28152. miega me̦li, Phantasien, leere Einbildungen L., St., U. Sprw.: me̦li taisnības ielāps. me̦li nesāp. me̦li ve̦lna be̦rni. me̦liem īsas kājas. kaujas ar me̦liem kâ ar blusām. me̦lu tarba, ein Erzlügner, ein Lügensack; [me̦lu valuoda U., eine Erdichtung. - Nebst melst zu màldît (s. dies), osorb. molić "irre machen" (nach Jagić AfslPh. II, 397), arm. meł "Sünde", ahd. melda "Angeberei, Verleumdung" u. a., s. Bugge KZ. XXXII, 18, Boisacq Dict. 623 und Fick Wrtb. III ^4, 317.]

Avots: ME II, 595

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mujâtiês,

2): "nesekmīgu un neatvedīgu dzīvi dzīvuot" Rudbahren.

Avots: EH I, 830

nabags,

1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;

2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";

3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier; ‡

5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡

6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.

Avots: EH II, 1

‡ nedzîve, schlechtes Leben (?): istabenes dzīvi un nedzīvi mūsu muižā pazīstu Janš. Līgava II, 251.

Avots: EH II, 11

nejaušs, zufällig, ungefäht: kas nejaušs nāk, tuo atkal atdzīvina Rainis.

Avots: ME II, 717

nekrìetelis, nekrìetnelis, nekrìetniẽks Degl., der Unedle, Niederträchtige: uz tādu nekrieteļa dzīvi nāk augļi visai rūgti Lautb. vai es kāds nekrietnelis? Blaum.

Avots: ME II, 719

nenùovīdĩba, die Missgunst: lai me̦tam acis kur me̦zdami, visur re̦dzama dabas māmiņas nenuovīdība LA. vēlākā dzīvē guļ pār visu ģimenes dzīvi nesaticība. nenuovīdība naids Stari II, 621.

Avots: ME II, 725

netikumĩba, die Unsittlichkeit, Sittenverderbnis: pilsē̦tas netikumība izpuosta daudz cilvē̦ku dzīvi.

Avots: ME II, 737

nùoā`rdît [li. nuardýti], tr., abtrennen, abbrechen, niederreissen, zerstören: ē̦ku sē̦tu, tiltu, baznīcu; dzīvi Asp. gudrie nuoārdīja pirti līdz pamatam LP. VI, 685.

Avots: ME II, 758

‡ nùoklabarêt "?": šâ tâ n. dzīvi Ar. "sich im Leben schwer durchschlagen".

Avots: EH II, 53

nùolĩguôt, intr.,

1) dahinschweben, schwebend wohin sich begeben:
gaŗām sē̦tu nuolīguoja man audzē̦ta līgaviņa BW. 15338. dievs, duod man nuolīguot tai e̦ze̦ra maliņā! Ltd. 1063. saule nuolīguoja, die Sonne ging schwebend unter. te manim saule lēca, te manim nuolīguoja BW. 14684;

2) tr., mit Johannisliedern das Johannisfest zu Ende feiern:
visai vēl dzīvi runās par Jāņa dienu, kâ tā nuolīguota Etn. II, 89;

3) fertig bringen, verrichten:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoji BW. 7276;

4) līguo singend verschaffen:
brāļam sievu nuolīguoju, sev dižanu arājiņ[u] BW. 33118. Refl. -tiês, sich bewegen, schwanken, wanken: viss mežs nuolīguojas nuo viņa kliegšanas Blaum. aizsit āra durvis ar tādu sparu, ka viss nams nuolīguojas AU.

Avots: ME II, 811

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab-, weg-, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dievin, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometies rāpus Etn. 77. vēl ceļuos nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daudz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab -, weg -, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dieviņ, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. - tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daidz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês, ‡

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104

nùozēbît "?": eņģelis nuozēbīja Renātu dzīvuot stingru svē̦tās dzīvi Stari III, 144.

Avots: ME II, 890

nu˙ja, schön: "nu˙ja miruonis!" nāve teikuse LP. V, 69. es - nu˙ja - es īsti nācu jūsu iedzīvi apskatīties A. XI, 153.

Avots: ME II, 753

padzîve, das Aufleben, fröhliches Leben: viņš cereja uz jautru padzīvi Purap. guodīgam cilvē̦kam vairs nekādas padzīves Purap.

Avots: ME III, 23

pãrar̂t, ‡

2) p. puši Saikava, (pflügend) eine Furche ziehend (einen Acker) in zwei Teile teilen:
p. reiz vidā puši; ‡

3) über die Grenze hinüber bepflügen:
tis cilvē̦ks visu savu dzīvi nebija dzīvs ("?"), ka nepārart sava sē̦bra šņuori Pas. X, 449.

Avots: EH XIII, 196

pãrkâpt, tr. intr.,

1) über-, hinübersteigen:
pār od. pa žuogu, grāvi. kas suni (sunim, pār, par suni) pārkāpis, pārkāps arī asti (astei, pār; par asti). starp laimīguo dzīvi un cilvē̦ku dzīvi ir nepārkāpjams bezdibe̦ns Ver. I, 669;

2) übertreten, vėrletzen, brechen:
likumu. puisis pārkāpa šuo nuoteikumu JK. V, 148. pārkāpa vārdu LP. I, 168. tuo nepārkāp! uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta Rainis. Refl. -tiês, sich versündigen Jer. 2, 29 (wohl nach nùoziegtiês). - Subst. pãrkâpẽjs [bei Glück -ājs], wer hinfiibersteigt, übertritt, verletzt: laulības pārkāpējs, der Ehebrecher; pãrkâpšana, das Hinübersteigen, Ubertreten, Verletzen; pãrkâpums, die Übertretung.

Avots: ME III, 160

pãrprasît,

1) über allerlei in weitem Umfang, aber oberflächlich befragen, namentlich ein Kind über etwas Gelerntes:
viņi ar mani runāja, pārprasīdami par pagājušuo dzīvi Latv.; [2) noch einmal, von neuem fragen: "Mietu purvu?" pārprasīja Arturs Veselis Saules kapsē̦ta 66];

3) bittend umstimmen:
svešas mātes nepārprasu ne gaudām asarām, vgl. BW. 3949, 1. [ jie (= viņi) pārprasīja juo (= viņu) Pas. II, 52]. Refl. -tiês,

1) sich fragend überanstrengen;

2) sich fragend versehen.

Avots: ME III, 171

pãrval˜kât, [umstellen, pãrcilât Rutzau, Ogershof, Lös., Lis., Sessw., Selsau, Wessen, Gr.-Buschhof, Schujen, Serben, Erlaa, Peb., Vīt., Vank., Schwanb., Aahof, Laud., Festen, Lettg.]: maizi ce̦p kādu stundu, tad izņe̦m, pārvalkā [dibe̦nā bijušuos klaipus pārliek uz krāsns priekšu un priekšējuos uz dibe̦nu; (Kreuzb., N.-Peb.) garuozu apslapē ar ūdeni, lai tā nav tik cieta] un šaun atpakaļ krāsnī N. [Refl. -tiês, umziehen (intr.), umsiedeln: uz jaunu dzīvi p. Ogershof.]

Avots: ME III, 185

pãrvìlkt, tr.,

1) herüber-, hinüber-, überziehen:
mēteli pār svārkiem. viņi nuo savas pasaules tiek pārvilkti mūsējā Rainis. es tev pārvilkšu ādu pār acīm, ich werde dir das Fell über die Ohren ziehen;

2) überziehen:
aude̦kls pārvilkts ar kādu krīta vai eļļas krāsu Konv. ² 1055. saulē luogi laistās kâ ze̦lta pārvilkti Aps.;

3) umziehen, umkleiden:
es ne savu lindraku neietu pārvilkt LA.;

[4) = pãrval˜kât N.-Peb.: p. maizi]. Refl. -tiês,

1) sich überziehen:
putra pārvilkusies ar plēvi;

2) übersiedeln, umziehen:
kad ar luopiem pārve̦lkas uz jaunu dzīvi... Etn. II, 119;

[3) ziehend sich überanstrengen:
zirgs pārvilcies].

Avots: ME III, 187, 188

patìesîgums, die Wahrhaftigkeit, Wirklichkeit: kad Poruks ņe̦mas rādīt cilvē̦ka dvēseles dzīvi, tad lielāka patiesīguma nevar vēlēties JR. IV, 105.

Avots: ME III, 122, 123

peñtere,

2): eine lange Erzählung
Salis, Seyershof, (mit èn ² ) Sonnaxt: viņš izstāstīja tuo penteri par savu dzīvi Seyershof; "burvības vārdi" Sonnaxt: kad sivē̦nus lika aizgaldā, dažiem bij kāda p., citiem nebij.

Avots: EH XIII, 223

piedzîve, das Wohnen bei jem., Ablager: Mačs nuome̦tas uz piedzīvi pie Ve̦calkšņiem Jaun. mežk. 4. piedzīvē dzīvuo tādi, kas nedēļā iet kaut kur darbā, bet pārnāk tikai pa svētdienām savā miteklī Golg.

Avots: ME III, 248

piguõri, pigūres U., piguri Salis, der Spass; Narreteien, Hanswurstiaden U.: vai tie nav gatavie piguori? Seibolt MWM. VI, 639. dzīvi piguori! MWM. X, 8. Wohl zunächst aus d. Figur(en)

Avots: ME III, 212

plakšis, plakšķis,

1) ein klatschender Laut:
nuobučuoja ruoku ar lielu plakšķi Seibolt. viņi dzīs zaķus... ar balsi, plakšiem un tarkši Seibolt;

2) ein Schwätzer, Plapperer
U., ein Lügner: Annas plakšis izplakšēja, ka es rupju dzīvi vērpju BW. 8402 var.

Avots: ME III, 317

plāksterêt, plāsterêt St., -ẽju, pflastem U. (auch fig.): plāksterēt dzīvi uz paša ruoku MWM. VI, 271.

Avots: ME III, 329

plaûcinât 2 Sassm., fakt. zu plaûkt, spriessen, blühen machen, zur Blüte bringen: bē̦rza zarus plaucina Sassm. Rīgas kultūra ir spējusi plaucināt... zemkuopju dzīvi A.. v. J. 1899, S. 123.

Avots: ME III, 323

pluksts,

1) der aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork angefertigte Schwimmer am Netz
Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung), Golg., oder an der Angelschnur Peb. n.U., Bielenstein Holzb. 678: būtu gājis uz e̦ze̦ru makšķerēt, bet pluksta nevaruot saredzēt Baltpurviņš. vējš piedauzīja pie sienas tinas plukstus Austriņš Nuopūtas vējā 90;

2) eine Medaille
(verächtlich) Jürg., Arrasch, Golg., Wolmarshof: dzīvie piekaras sev (zur Auszeichnung) plukstus pie krūtīm R. Av.;

3) "luodziņš uz durvīm" N.-Peb. n. Latv. Saule, № 35, S. 378;

4) ein leichtfertiger, unbedeutender Mensch
Ruj. In der Bed. 1 vielleicht (mit kst aus skt) zu pludi.

Avots: ME III, 355

pretdabîgs,* unnatürlich, widernatürlich: tautas dzīvie luocekļi, kas tagad cits nuo cita pretdabīgi atšķirti Kundziņš Kronwalds 195. rīmes latviešu dzejai gluži pretdabīgas Aus. II, 70.

Avots: ME III, 386

pusdzîvs (li. pusgyvas), halbtot (halb lebendig): ve̦lni pusdzīvi aizlaidušies LP. III, 76.

Avots: ME III, 425

‡ pūsteris, = pùtējs 1: apme̦tušies uz dzīvi stikla taisītāji un pūtuši visādus traukus. tādēļ arī ļaudis tuos sākuši saukt par "pūsteŗiem" Anekd. IV, 290.

Avots: EH II, 344

radît (slav. roditi "gebären"), -u, -ĩju, tr., gebären L.; schaffen; hervorbringen, hervorrufen: Sprw. dievs radīja putnu spārniem, cilvē̦ku ruokām. dieva duots, dieva radīts. zuobi īsti kâ radīti kuošanai LP. II, 46. kalēja amatam tas tīri kâ radīts Alm. Kaislību varā 127. viņa bija spēcīga un tādam darbam kâ radīt radīta Vēr.I, 1467. Igora pārnākšana rada visur prieku Krieviņ Stāsts 21. Refl. -tiês,

1) geboren werden; erschaffen werden:
kad tas bē̦rns radījās? wann ist das Kind geboren? U., Zaravič. tad saulīte brūte bij, kad zemīte radījās BW. 33869;

2) sich vermehren
L., Bergm. n. U.; zureichen, gedeihlich sein Bergm. n. U.: milti radās, das Mehl ist verschlagsam L., U.;

3) sich finden
(= rasties) U. Subst. radîšana, das Erschaffen: pasaules radīšana; radîšanâs, das Geboren-, Erschaffenwerden; radĩjums, das Erschaffene, das Geschöpf: kaut˙kas nemirstīgs... vaduot cilvē̦ka dzīvi un paceļuot tuo pārāku par citiem radījumiem Etn. IV, 81. - pa radījumu od. pa radījumam, von Geburt an Bergm. n. U.; radîtãjs, der Schöpfer: radītāja spē̦ks, prieks, die Schöpferkraft, -lust. Da es in der Bed. von slav. roditi teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch im Baltischen altererbt ist (vgl. rasma. raža und rads), so dürfte radît eher mit slav. roditi verwandt, als daraus entlehnt sein. Altes Kausativ zu rast(iês)?

Avots: ME III, 462

re̦sns (li. rẽsnas "stark, tüchtig" Leskien Nom. 358), auch rešņs, dick, dickleibig, dickstämmig U.; grob: re̦sns kâ bluķis Etn. I, 83. re̦sna kâ piesta IV, 4. abi gali baļķa re̦snumā LP. V, 28. re̦snu re̦sna virve VII, 475. es re̦snu (Var.: rupju) dzīvi (= dziju) vērpu BW. 8402 var. maza, maza jumpraviņa dancuodama re̦sna tuop (Rätsel: die Spuhle am Spinnrad) RKr. VII, 1127. - dziežu sīki, dziežu re̦sni, abējādi saskanēja BW. 305. saimnieks ieprasījās rešņā balsī Saul. III, 70. re̦snais (substantivisch), ein am Netzflügel befestigter Zugstrick Popen n. Bielenstein Holzb. 651. -Subst. re̦snums, die Dicke: tautu dē̦ls uozuoliņa re̦snumiņu Biel. 1161. Am ehesten (s. Feist got. etym. Wrtb˙z 157) wohl zu ahd. risi, and. w risil "Riese"; anders (zu ksl, reдъ "Speise", sloven. rediti "nähren" u. a.) Persson Beitr. 274 ff.

Avots: ME III, 513

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

rùosinât, tr., bewegen, regen, anregen, antreiben: ar saviem rakstiem tas neatlaidīgi bija ruosinājis ideju, ka latviešiem vajag piekuopt kuģuošanu De̦glavs Rīga II, 1, 386. idejas, kas... dzīvi ruosina A. v. J. 1897, S. 68. ruosinādams dzīvuo St., er lässt sich sein Hauswesen angelegen sein. Zu ruoss.

Avots: ME III, 582

‡ *run̂ckains ² , = pum̃paîns (vom Garn): savē̦rpusi tādu runcke̦nu, - citur smalkāku, citur rupjāku dzīvi Seyershof.

Avots: EH II, 384

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603

sadur̃sme,* sadur̂sme Wohlfahrt, der Aneinanderstoss, die Berührung, die Reibung (hauptsächl. fig.): iznāca sadursme ar prūšiem A. v. J. 1905, S. 230. patriotisms nuove̦d pie kaŗa un sadursmēm tautu starpā Vēr. I, 1290. tā nāca pirmā sadursmē ar dzīvi Asp.

Avots: ME III, 617

sadzîve,

1) das Zusammenleben:
ar viņas (=tautas) vē̦sturi un tagadējuo sadzīves kārtību RKr. X, 4. iepazīties ... ar ... laucinieku sadzīvi Kaudz. M. 295;

2) das eheliche Zusammenleben, der Beischlaf
U.

Avots: ME III, 622

‡ sādžnieks, = sādženieks: par krievu sādžnieku dzīvi Austriņš Raksti V, 346.

Avots: EH XVI, 469

saêst,

1) tr., zerbeissen, zernagen, zerfressen (auch vom Roste usw.):
suns saē̦d . . . dzelzi un tē̦raudu LP. IV, 52. izsviež naudu par tārpu saē̦stiem riekstiem Rainis. kaulu tube̦rkulōze, kuŗa atmiekšķē un saē̦d kaulu Tuberkulōze 3. ē̦dājs "saē̦d" saslimušuo vietu Konv. ² 765. pāris ābuoļu saē̦duši Janš. Bandavā I, 103. mācītājs...gribēja viņu vai ar acīm saēst De̦glavs Rīga II, 1, 49. tie saēda jaunā ideālista veselību Vēr. II, 864. grāmatas tev saēda visu dzīvi Stari I, 179;

2) viel essen:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. Refl. -tiês,

1) sich an etw. sattessen, sich voll-, anessen:
saēduos cūkas gaļas BW. 33551. saēdies nāves zâles LP. I, 32. kuo tu skraidi, kâ driģeņu saēdies? A. Upītis Dzim. 22. visi sēd kâ saplē̦sušies vai driģenes saē̦dušies R. Sk. II, 135;

2) in Streit geraten
U., sich verfeinden : draugi savā starpā saē̦dušies Ahs. viņa negribēja ar... māti saēsties A. v. J. 1901, S. 865.

Avots: ME III, 623

sagraûzt, tr., zernagen; zerstoren (auch fig.): peles, ķirmji sagrauž kuoku. slimība, kas sagrauž tavus miesas spē̦kus Rainis. sagrauzt veselību Kundziņš Ve̦cais Stenders 56. jūs . . . dzē̦rāji dzīvi sagrauziet Seifert Chrest. III, 3, 112. ilgas, skumjas . . . mani sagrauztu J. R. V, 107. bē̦dām stipri sagrauzts (geschlagen) vīrs A. v. J. 1896, S. 400. šāds skats sagrauž pa˙visam un nuospiež . . . arī le̦pnākuo sirdi Alm. Meitene nuo sv. 12. drusku jautrāka nekâ ar sagrauztu sirdi atraiknei pienākas Blaum, nuoguris un sagrauzts es staigāju Purap. Urkis sacīja tâ kâ sagrauzts Puriņš Nauda 25. vinš aizgāja sagrauzts pruojām LP. VII, 472. viņš čukstēja sagrauztā balsī Vēr. II, 69. "cik pie mums garlaicīgi!" meitene sagrauztā balsī sacīja MWIVI. IX, 453.

Avots: ME II, 628

sajàukt, tr., vermischen, verwühlen, verwirren, durcheinanderstören U.: kas dūņas sajauca upītes malā? BW. 1387. pāriet zuosis klaigādamas, ezeriņu sajaukušas BW. 637, 1. brūtes brāļi . . . sajauca jau sasukātuo galvu BW. III, l, 30. jaunpuisis tai sajauca matus ebenda 49, sajaukt kārtis, Karten taillieren. tu . . . sajauc visu dzīvi Apsk. v. J. 1903, S. 584. viņa, kâ saka, sajauc prātus Vēr. II, 926. sajauktas stīgas, verstimmte Saiten L. Refl. -tiês, sich vermischen, sich verwirren. Subst. sajàukšana, das Vermischen, Verwühlen, Verwirren: asins sajaukšana Vēr, I, 1383; sajàukšanâs, das Sichvermischen, Sichverwirren : šuo dzīvības parādību sauc par individu sajaukšanuos Vēr. II, 1181; sajàukums, das Vermischte, Verwirrte, die Mischung: niķeļa sajaukums ar dzelzi Konv. ² 1352, izsmēķējis . . . tādu sajaukumu Latv.; sajàucẽjs, wer vermischt, verwirrt.

Avots: ME II, 639, 640

sajūsminât, tr., entzücken, begeistern. sajūsmināts ticības kaŗuotājs Ar. viņš tik sajūsmināts par Cicerōnu Vēr: I, 1289. Refl. -tiês, entzückt sein, sich freuen: viņš dziļi par šādiem vīriem sajūsminājās Ar. pie upes saldi un sērīgi sajūsminājas Jansona Duomas 7. - Subst, sajūsminâšana, das Entzücken, Erfreuen, Begeistern: raksti par Valdemāru nav ne˙kāda tukša sajūsmināšana Ar.; sajūsminâšanâs, das Entzücken, das Sichfreuen, die Begeisterung: piemiņas diena tapa svinē̦ta ar lielu sajūsmināšanuos A. v. J. 1896, S. 143. sajūsminãjums, das Entzücken, die Begeisterung: tas savā sajūsminājumā... atstāja kultūras dzīvi MWM. v. J. 1896, S. 420; sajūsminâtãjs, wer entzückt, erfreut.

Avots: ME II, 642

‡ sâkuotnîgs,* = sākuotnẽjs: parādīt cilvē̦ka sākuotnīguos instinktus, nuoluobuot dvēseles dzīvi līdz pamatdziņām Daugava 1940, S. 92.

Avots: EH XVI, 470

I salˆdinât (li. salˆdinti), tr., versüssen U. (auch fig.): vāverenes, saldinātas ar brūnuo cukuru JK. VI, 48. nav... mīļa tautu dē̦la, kas man dzīvi saldināja BW. 4127. mierīga dzīve, kuo ve̦cumā saldina vēl... ražanas meitas RKr. VIII, 8. karuot... par patiesību - cik tas dzīvi saldina! Janš. saldināt viņiem sūruo mūžu Latvju tauta XI, 1, 58.

Avots: ME II, 669

samanît,

1): "fassen, begreifen"
Lng.; "saprast" AP.; lielā mežā nevar s., nuo kuŗas puses atbalss Sonnaxt. saimnieks apmulsa un nesamanīja, kuo iesākt Sieva 82. uzņemties dzīvi uz savu ruoku Annele vēl ne˙kâ nesamanīja A. Brigadere Dievs, daba darbs 13. tak pūš viņš vēl, cik samana (= spēj) Janš. Pag. pausm. 6. tūliņ nesamanīja, kas tie par atbraucējiem īstenībā e̦suot Sieva 53;

2): es jau tādu mazu tikkuo varu s. AP. patālu kaut kuo ... samanījis A. Upītis Laikmetu griežos I, 102. Refl. -tiês, ‡

4) sich flink und vorsorglich begeben (von mehreren Subjekten):
visi nuoļ samanījās ustubā, tiklīdz es dagāju.

Avots: EH XVI, 428

saplukšķêt (unter saplukšêt),

1): cita plukšķe saplukšķēj[u]se, ka es re̦snu dzīvi vērp[j]u BW. 8402, 18 var.

Avots: EH XVI, 437

sarûgtinât, saŗūg tinât A. XI, 748, tr., betrüben, verbittern Wid., vergällen V.: viņi lūkuo tuos saniknuot un sarūgtināt A. XX, 628. dzīve nav viņu sarūgtinājusi CTR. I, 4. pesimisms sarūgtina dzīvi un izgaisina dzīves laimi Pūrs I, 26. sarūgtina ve̦cuma dienas A. XI, 107. ar sarūgtinātu sirdi Latvju Tauta XI, 1, 30. tas var... sarūgtināt tev manu piemiņu Vēr. II, 291. viņš grib tuos sarūgtināt pret visu apkārtni A. XX, 627.

Avots: ME III, 724

II sasalˆdinât, versüssen Wid.: tēju, dzīvi.

Avots: ME III, 726

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

savvaļîgs,

1): dzīvi savvaļīgi atstāt Jauns. Raksti V, 175; freiwillig
Diet.

Avots: EH XVI, 467

skaistît U., -ĩju, skaistinât (li. skaistinti "glänzend machen"), schön machen U., schniegeln V., verschönern: grieķu svētnīcas ir tikai skaistinātas dzīvuojamas ē̦kas MWM. v. J. 1898, S. 825. vienmuļuo dzīvi skaistināja dabas tuvums Veselis Saules kapsē̦ta 92. Refl. skaistîtiês, sich zieren L., sich schön machen, putzen U.

Avots: ME III, 865, 866

II škẽrêt, -ẽju,

1) (den Rasen mit dem Rasenpflug
Meiran) schneiden, scheren: ve̦lē̦nas Meiran. (dzīvi žuogi)... kārtīgi šķē̦rē̦ti Peņģ. Sakņu dārzs 14. kungi šķē̦rē̦tām ce̦purēm BW. 33350;

2) zuschneiden
Spr.;

3) (Kohl) schärfen, hobeln
U.: ēvelē jeb šķērē... kāpuostus Etn. III, 73. cūkas gaļa ar šķē̦rē̦tis kāpuostiņis BW. 12987;

4) spalten:
tai (uodzei) ir šķē̦rē̦ta skrumšļa mēlīte Poruk V, 361;

5) šķērēt kājas Modohn, die Stiefel aneinanderstreifend geheri.
Aus mnd. scheren.

Avots: ME IV, 34

‡ smeilis, die Spitze (?): paspīda kāds šķē̦pa gals vai bronzas ce̦pures s. A. Upītis Kailā dzīviba 175.

Avots: EH II, 535

šņur̃ga AP., Bauske, Siuxt, comm., ein Ärgerlicher, einer, der mäkelt Fest.: šnurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib, tāds šņurga! Fest. Vgl. ņurga 2.

Avots: ME IV, 98

šņurgât, -ãju,

1) (den Nasenschleim hineinziehend) schnauben
(intr.) (mit ur̃ ) C., Salis;

2) schnüffeln
(mit ur̃ ) Schibbenhof; mäkeln Fest.: sivē̦ni neē̦d, tik šņur̃gā vien Bershof, Schibbenhof;

3) besudeln: šņur̃gāt ēdienu Bauske; beschmutzen; knittern, knillen
N.Schwanb. (mit ùr ² );

4) sich ärgern; weinen
Fest. Refl. -tiês,

1) sich ärgern, mäkeln:
šņurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib Fest.; mäkelnd wühlen im Essen (mit ùr ² ) Bers.;

2) sich besudeln
PS. (mit ur̃ );

3) "Unsinn schwatzen"
Bauske.

Avots: ME IV, 98

spridzêt, -u, -ẽju, sprühen Wid.: spridzēt spridz puišiem acis BW. 12982, 2. actiņas dzīvi spridzēja MWM. X, 313. spridz acīs uzvara VI, 602. spridzuošas le̦pnuma dzirksteles DL. spridzēja valuodiņas Latv. Gewöhnlich nebst li. sprìgės "Schnippchen" zu spre̦gans, spraga usw. gestellt (so von Leskien Abl. 346, Persson Beitr. 868 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 674). Doch könnte es auch zu spriegât, spraigât, III. p. prs. spreikš gehören; spreig- vielleicht kontaminiert aus spreg- und spreid- (in ahd. sprīzan "in Stücke splittern, spritzen" u. a., s. unter spraids), doch vgl. auch gr. σφριγᾶν und norw. sprikja "strotzen" und dazu Fick Wrtb. III4, 517.

Avots: ME III, 1018

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020

sprikstinât,

3): "dzīvi, dedzīgi mirkšķināt (acis)" Druw.;

4): vaguols sprikstina ("ātri le̦c") Wessen; ‡

5) (beim Plätten auf die Wäsche) spritzen
Sessw.

Avots: EH II, 559

sprikstît, ‡

2) "izmanīgi, dzīvi, dedzīgi skatīties" Druw.: acis vien sprikstī.

Avots: EH II, 560

‡ sūrinât, bitter (schwer) machen: dzīvi vēl vairāk rūgtināja un sūrināja Janš. Mežv. ļ. II, 451. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìesũrinâtiês.

Avots: EH II, 609

‡ svaidzinât,* erfrischen: zaudēt ... sakarus ar svaidzinuošuo dzīvi Jauns. Nesk. saulē 150.

Avots: EH II, 611

svešuriene Bers., svešuriena Balt. kal., = svešiena: latvieši ienākuši nuo svešurienes A. v. J. 1896, S. 23. dē̦lu nuoduošuot pruojām svešurienē 400. svešurienē ar dzīvi nākas grūti aprast Druw. n. RKr. XVII, 81. patapināts nuo svešurienes Etn. IV, 139. Vgl. li. svetur̃ "am fremden Ort".

Avots: ME III, 1152

‡ tikšiens, ein einmaliges, nicht lange dauerndes Ticken od. Pochen: paduobji tikšieni kâ atdzīvinātas sirds puksti A. Upītis Ģertr. 25.

Avots: EH II, 680

trakisks, Adv. trakiski, trakiskis Serbigal, wahnsinnig, toll (fig.): sacēlies trakisks negaiss LP. VII, 924. jūra lai būtu cik trakiska Janš, viņa jaunība bija dzīvuojusi trakisku dzīvi Janš. Tie, kas uz ūdens 9. trakiski strauja gaita Bandavā I, 272. bijis trakiski karsts N.-Rosen n. FBR. VIII, 21. viņam trakiski riebas Vēr. II, 25.

Avots: ME IV, 219

trauksmaîns,* trauksmîgs* Dr., ungestüm : asiņu trauksmainais nemiers Veselis Daugava I, 423. trauksmīgs nemiers pārņēma dzīvi Druva II, 582.

Avots: ME IV, 224

trimt, -mstu, -mu "?": man prāti dzīvi trimst Plūd. gars man trima milzu cerībās ebenda.

Avots: ME IV, 237

urkņêt, = urkņât (?): pašpārme̦tumuos urkņē̦dama A. IX, 649. viņa urkņēja klusajā miteklī par savu dzīvi Berl. Māte 193.

Avots: ME IV, 305

uzdzîve,* die Belustigung, das Schlemmen, Prassen: iesākās uzdzīve ar dziesmām, ujināšanu un līksmu auruošanu Veselis Daugava 1, 432. Ludis šuovakar duomāja par uzdzīvi MWM. VIII, 650.

Avots: ME IV, 329

uzkuris (li. užkurỹs "der zweite Ehemann einer Frau"), wer bei den Eltern seiner Frau lebt L., wer eine Witwe heiratet L., U.; der Brautbewerber (uzkurs) Mag. XIII, 2, 52; der Vormund (uzkurs) Kalleten: saimniece ieņe̦m savās mājās sev vīru, un tādu tad sauc... par uzkuri, juk tāds uzkur mājās dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu Janš. Dzimtene2 III, 137. uzkuruos (Var.: iegātņuos) laba dzīve BW. 3831 var. uzkuruos (uzkuruos Neik., Ellei, Wessen, Wilzen) iet, durch Freien der Witwe sich in ein Gesinde einheiraten U.; sich um eine Braut bewerben (uzkuruos iet) Mag. XIII, 2,52: es aizgāju uz De̦gaiņiem uzkuruos JK. uzkūri L. "das Einfreien des Bräutigams bei der Braut Eitern".

Avots: ME IV, 347

uzkur̃t, ‡

4) (einen Haushalt, Hof) in die Höhe bringen od. in gutem Stand halten:
kuo juoda tie uzkurs! tik nuolaidīs mājas, - vairāk ne˙kã Janš. Dzimtene II, 295. (uzkuris) uzkuŗ mājas dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu III, 137. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich anheizen:
gani uzsakūra uguni Dunika;

2) von ungefähr entbrennen:
ugunskurs uzkūries Siuxt.

Avots: EH II, 726

uzmuôst, aufwachen, zum Bewusstsein kommen U., "Vernunft bekommen" Nigr.; begreifen, erfassen Golg., Saikava, Siuxt: kamē̦r mēs, tie jaunie, uzmuoduši, seit wir Jüngeren eip Bewusstsein des Geschehenen haben U. kamē̦r vien e̦smu uzmuodis,... ceļš gājis pa... atmatu Deglavs Rīga II, 1, 20. kad es sāku uzmuost un pasauli pazīt Nigr., Siuxt. uzmuoda Jūdass Manz. Post. I, 170, viņš sāka uzmuost dzīvi Saikava. pasauli uzmuost Siuxt, Golg. tur es viņu uzmuodu, dortals ich zum Bewusstsein gekommen war - habe ich ihn gesehen, gekannt Biel. n. U. Refl. -tiês, aufwachen, zum Bewusstsein kommen L., U., erwachen: viņš uzmuodās nuo miega.

Avots: ME IV, 361

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. ² 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene ² I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363

I vadât,

1): viņi jau vadā (labību nuo lauka) Grenzh. n. Fil. mat. 63. putni bē̦rnus vadā ("lehren zu fliegen")
Sonnaxt. tāda vieta, kur vadāja (wo ein böser Geist irreführte) Linden in Kurl.; ‡

2) v. draudzību ar kuo (nach r. водить знакомство с кем­нибудь) Pas. X, 307 (aus Makašēni), Lttic. 1190 (aus Rositten), freundschaftliche Beziehungen zu jem. haben;
‡

3) "?": dziedāju, sirdi savu re̦mdē̦dama, garas (aus r. горе?) savas vadādama Tdz. 35910; ‡

4) dzīvi v., im (wirtschaftlichen) Leben anleiten, den Haushalt leiten:
nebijis (saiminieka), kam dzīves v. Pas. X, 26 (aus Welonen). Refl. -tiês,

3): auch Siuxt; pa visiem [ceļiem] vadājās ... gājēji A. Brigadere Dievs, daba, darbs 9;

4): uz pavasari, kad katenes vadāsies Tdz. 54492. šuogad guovis agri vadājušās AP. guovs vadādamās (kalbend)
aizgāja buojā Sonnaxt. Subst. vadâtãjs,

1): dārgu lietu v. BW. 35636;

2): auch AP.; ‡

3) der Leiter:
es gudrāka, es saimītes vadātāja.

Avots: EH II, 746

vā`rgs ² (li. var̃gas "Not, Elend", apr. wargs "böse", acc. s. wargan "Übel", r. вóрогъ "Feind", serb. vrâg "Teufel") Prl.,

1) Adj., siech; elend
U., (mit ãr ) AP., Arrasch, C., Jürg., Pankelhof, PS., Salis, Siuxt, Widdrisch, (mit ā`r ² ) Kl., Lubn., Sessw., (mit âr ² ) Dond., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen: cilvē̦ks... mazs un niecīgs un vārgs Vēr. I, 834. viņš bij maza un vārga auguma 1469. vārgais zemes bārenis Stari I, 145. sīvi kungi, vārga dzīve BWp. 1066. puišiem vārga (Var.: slikta) dzīvuošana BW. 31037, 3. duod, dieviņ,... vārgu tavu auklējumu! 4832. es, māsiņa, tev[i] raudāju, tu vārgā vietiņā 2597I. vārgs ceļš, ein elender Weg U.;

2) Subst., das Elend
Spr. (n. U. nur in genitivischen Verbindungen gebräuchlich); häufiger der Plur. vārgi, das Elend; "dzīves grūtumi" (mit ā`r ² ) Zvirgzdine: nebūt[u] liela uzauguse, nebūt[u] vārgu redzējuse BW. 4066. vai gribit munu vārgu vai gaužuos asareņu? 8603, 2. jau vārguos tu ūzaugi, vēl iedeju netikļam FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). jī... ciete visus vārgus Pas. II, 143 (aus Kapiņi). vārgi šimā pasaulē vien ir Zvirgzdine. kas bez vārgu pārdzīvās (sc.: dzīvi)? Ulanowska Łotysze 39. nuo tautas kakla vārgus... nuovelsim LW. 1921, I, 11. nedzīvā taiduos vārguos un nabadzībā No 41, 41. aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs U. b. 42, 40. nāk vārgs, tas nesaudz ne bagātuos Rainis Tie, kas neaizmirst 64, mūsu laime smagāka nekâ citu vārgs 89. tā nuogrūsta tik dziļā vārgā Rainis. zemes vārgu nest Asp. vārgu dzīve, elendes Leben (in ökonomischer Hinsicht U.): atsvabinājis nuo šās... vārgu dzīves Kaudz. Izjurieši 78, vārgu dzīvuošana, jammervolles Erdenleben U. vārgu nams, ein Krankenhaus U. vārgu zeme, das Jammertal Wid., das Land, wo elendes Leben ist: nedzīvuošu šinī vārgu zemītē BW. 26335, 5 var. vārgu ļaudis, tie dziedāja, bargu kungu maldināmi 133, 1. iekām nāca vārgu tauta (Var.: lē̦nas tautas) 14529, 5 var.;

3) Subst., ein Bedrückter, ein Sklave
Spr. (gew.: ve̦r̂gs): duod, dieviņ, spē̦ku, prātu, neduod uotra vārgam būt! BW. piel. ² 1448 (aus Lös.). vārguot mun kâ vārgam, ka[d] navā labu ļaužu 9277 (aus Lös.), gāju kalpu, gāju vārgu (Var.: kalpiem gāju, vē̦rgiem gāju) 31075, 1. par vārgiem pārduoti (als Sklaven verkauft) Manz. kļūst nu tīri par vārgu un ve̦rgu RKr. VIII, 7.

Zu vãrgt, ve̦r̂gs u. a., s. Trautmann Wrtb. 342, Mikkola WuS. II, 218, Walde Vrgl. Wrtb. I, 320, sowie Švābe Latv. kult. v. I, 1, 228.

Avots: ME IV, 503, 504

vìegluôt L., U., = vieglinât: viegluot dzīvi Poruk Dzive un s. 38. sirdi viegluodami Druva I, 208, rūpes viegluotas Brands 56. kâ viegluotum muokas Dünsb. Par. 9. Refl. -tiês, sich erleichtern L.

Avots: ME IV, 654

viênmulĩba,* viênmuļība*, die Gleichheit, Einförmigkeit, Eintönigkeit: dzīvi ķermeņi e̦suot spējīgi savu vienmulību pastāvīgi uzturēt Vēr. II, 1053. krāsu vienmuļība A. XX, 71. izklīdināt vienmulību... dzīvē XI, 12.

Avots: ME IV, 662

vil˜cinât (li. vilkinti KZ. LII, 267) AP., C., Iw., Līn., N.-Wohlfahrt, Ruj., Serbigal, (mit ìl ² ) Nerft, Preili,

1) freqn. zu vilkt, ziehen, schleppen:
ar vil ce̦klu vilcināju brālītim līgaviņu BW. 22046, 1. sienu vilcināt pie šķūņa Dond., Kand., .Wandsen, Heuhaufen auf belaubten Ästen vom Heuschlag zur Scheune schleppen. (fig.) vilcināt dzīvi (das Leben fristen) ar jē̦lu gaļu Kra. Vīt. 63;

2) in die Länge ziehen, verzögern
U., Dr., (mit il˜ ) C., Frauenb., Wolm. u. a. (unbek. in Siuxt): ilgi vilcināju BW. 15864, 6. negribam vilcināt lietu Vilibalds Kas uzvarēs 121. kuo nu vilcini, teic...! MWM. v. J. 1896, S. 401. attīstīšanas procesu vilcina Stari I, 54. teica vilcinuošā balsī (mit zögernder Stimme) Kaudz. M. 98. Refl. -tiês,

1) zögern
(intr.) : vecene . . . vilcinās duot JK. V, 135. šie liedzas un vilcinās duot gala vārdu BW. III, 1, S. 415, viņa vilcinājās duoties uz tiesas namu Upītis St. 23. nevilcinies! man nav vaļas MWM. v. J. 1896, S. 603;

2) sich verzögern:
kāršana vilcinājusēs, juo nebijis ne˙vienas virves LP. III, 101. kommisijas sasaukšana vilcinājās Konv. ² 2247.

Avots: ME IV, 585, 586

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

‡ viņpuse Seyershof, die andere Seite: kad labuo aci ada, tad pa adīkļa viņpusi ņe̦m dzīvi.

Avots: EH II, 786

zaņķis,

I) der Sumpf,
Pfuhl L., U., (mit aņ̃ ) Arrasch, Autz, Bauske, Bl. Dond., Drosth., Ermes, Nötk., N..Peb., Selg., Smilt., Wandsen, (mit kņ ) C., (mit àņ ² ) Adl., Bers., Erlaa, Golg., Lennew., Sessw., VIt.; der Pfuhl, die Pfütze Manz. Lettus; eine grosse Pfütze (mit aņ̃ ) Gt.Sessau; ein schmutziger Ort (mit aņ̃ ) Frauenb.; ein Ort, eine Grube, wohin Unrat getan wird Meselau, ein Ausguss Mar., Petertal., (mit aņ̃ ) Assiten, Fockenhof, Gitsen, Grenzhof, Ruba, Schibbenhof, Ukri, Windau; Schmntz, Mist, Unrat Bers., Lubn., Meiran, (mit aņ̃ ) Grenzhof, Ruba; schmutziges Wasser Barbern, Brucken, Schrunden, Stelpenhof; eine Jauchgrube (vor dem Statt) Frauenb., (mit aņ̃ ) N.-Peb., Pormsahten, Serbigal: zaņkis (ein Sumpf) un meži Glück I. Makkab. 9, 45. dzīvi uguns zaņķī me̦sti Offenb. 19, 20. tanī zaņķī, kur uguns un sē̦ras de̦g Manz. Post. II, 115. dzen guovi nuo tā zaņķa (aus der Jauchgrube) ārā! Frauenb. sagāza visu labumu kâ zaņķī Lennew. viņš jau lej alu sev iekšā tik˙pat kâ zaņķī Lennew. viņš mani ieveda īstā grē̦ku zaņķī, kur dara visādus nedarbus Vīt. pēc nāves nāks jūsu dvēseles elles zaņķī LP. V1, 120. ceļu, kas ve̦d uz puostu, uz elles zaņķi Stāsti Kraukļu kr. 34. dvēselu nešķīstības zaņkī A.v. J. 1899, S. 20. taisnības jūtas nuogrimušas naida un mantkārības zaņkī Seibolt Mājas naids 45. Z. iestidzis... nedienu zaņkī Janš. Mežv. l. I, 351;

2) der Krug, die Schenke (mit
aņ̃ ) Frauenb., "ļuoti slikts kruogs" (mit aņ̃ ) Smilt.;

3) böser Leumund, Unannehmlichkeiten
(mit aņ̃ ) Schibbenhof;

4) verächtl. Bezeichnung eines Menschen, den man nicht erfüllen kann
Harder n. U., ein Nimmersatt. Etwa nebst saņķis aus mnd. sank "das Sinken"??

Avots: ME IV, 690

zavednieks, = zavatnieks (?): lˆai tie muni zavednieki (Var.: skaudējiņi) dzīvi lˆēce ūdinī BW. 8321, 1 var.

Avots: ME IV, 693

zūdîgs,

1) sorgenvoll, besorgt, bekümmert
(mit û ² ) Bauske, (mit ù ² ) Saikava, Sessw., Vīt.: zūdīgs cilvē̦ks Bauske, Sessw. zūdīgs prāts Sessw. viņam tāda zūdīga sirds Saikava. viņš ir tāds zūdīgs un nemierīgs par turpmākuo dzīvi Vīt. neesi nu tik zūdīgs: tavam mūžam pietiks! ders.;

2) "maldīgs" (?) Altenwoga: z. cilvē̦ks;

3) "leicht oder oft verloren gehend"
(?) Nötk. (mit ù).

Avots: ME IV, 754