Paplašinātā meklēšana

àizgalˆds,

1) aizgalˆds ² Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda ² Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda ² Siuxt, âzgalˆda ² Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

‡ azgalds Pilda n. FBR. XIII, 47, (mit alˆ ) Zvirgzdine, = àizgalˆds 1.

Avots: EH I, 191

dìevgalˆds: dievgaldiņa slaucītāja BW. 33685.

Avots: EH I, 328

dìevgalˆds, der Gottestisch, Altar, das Abendmahl: pie dievgalda iet, zum Abendmahl gehen; dievgalda mācībā iet.

Avots: ME I, 484

galˆds,

1): nuo viena bluķa iznāk divi galdi (zwei gespaltene Hälften)
Saikava; ein Brett - auch Auleja, Saikava, Sonnaxt; ein kurzes Brett Frauenb.; 2

b): auch Dunika; ‡

k) galˆdi, die Seitenbretter am Wagen
Saikava; ‡

1) cepļa galˆds, eine Blechplatte, die während des Brotbackens vor die Öffnung des Baekofens; geschoben wird
Kaltenbr.;

3): ein Brettchen überhaupt
AP., Frauenb., Salis;

a): auch Siuxt; galdeņš Lixna "šķīvis";

5): (fig.) iet kâ pa galdu (sehr gut)
Grenzhof n. FBR. XII, 23;

7): pa(r) vasaru biju uz saimnieka galda Kaltenbr. uz jā galda bija labi (seine Kost war gut)
ebenda;

8): pie galda iet - auch Strasden;

9): galdiņš, das Viereck, Karro im Web- od. Strickmuster
AP., Auleja: galdauts ar galdiņiem AP.; der Zwickel am Strumpf od. Handschuh Linden in Kurl.

Avots: EH I, 379

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

galˆdse̦ga, das Tischtuch; gewöhnl. galdauts.

Avots: ME I, 591

‡ galˆdskalis Auleja "dēļa gabals".

Avots: EH I, 379

‡ kuõpgalˆds, ein für viele gedeckter Tisch, = kuõpêšana.

Avots: EH I, 687

pagalˆds (unter pagalde): pa pagaldu pagaldēm BW. 20880 var.

Avots: EH II, 132

rakstāmgalds* od. rakstãmais galˆds od. rakstgalˆds*, der Schreibtisch.

Avots: ME III, 473

skàngalˆds ² , ‡

2) skangalds (falsch für skangalc < skangals?) A.-Ottenhof, Wilsenhof "skala gabals, skangals".

Avots: EH II, 500

skàngalˆds ² Alswig, ein Schallbrett Mag. IV, 2, 145, Klopfbrett (klabata 2). Zu skaņš < *skanus - galds? oder dissimilatorisch aus *skalgalds (zu skaļš 1, 2)?

Avots: ME III, 871

skrũvgalˆds, die Hobelbank: ar ruokām ķe̦rdamies pie skrūvgalda un stīpradža Janš. Dzimtene ² II, 310.

Avots: ME III, 900

àizdara, auch àizdars Ober-Kurl. (li. ùždaras), ein Verschlag im Stalle fūr Kleinvieh Nerft, Kemp.; gewöhnlich aizgalds.

Avots: ME I, 21

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25

àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.

Avots: ME I, 26

àizguoļa, ein Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds K. [vielleicht eine Kontamination von guoļa und aizgalds].

Avots: ME I, 29

‡ apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.

Avots: EH I, 74

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

‡ appilêt, beträufelt werden (aber nicht eigentlich passivisch!): galds appilējis ar taukiem Siuxt, Wolm. u. a., auf den Tisch sind Fettropfen gefallen.

Avots: EH I, 105

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

bagâts, reich, reichlich, von Reichtum zeugend, Reichtum bringend; bagāta maize, reichliches Auskommen; [bagāts ceļš U., ausreichender Weg]; bagāta valuoda; bagāts cilvēks, gads; bagāti augļi, bagātā (teuer) apģē̦rbā staigāt; duot ar bagātu ruoku Tr. IV, 80; bagāts ar naudu, reich an Geld BW. I, S. 184. Sprv.: bagāts dara, kā grib, nabags, kā var, juo bagāts, juo nabags. bagātais bez galvas (bez prāta, gudrības) gudrs. kas bagāts, tas gudrs. kas bagātam par bē̦du. bagātuo atuod dziļākajā kaktā, nabaguo ne uz klajuma. kad tevi bagāti vilki apē̦stu Tr. II, 1583. Adv. bagāti, reichlich: bagāti klāts galds. [Trautmann Wrtb. 23 hält bagâts nebst li. bagótas für echt baltisch wegen eines apr. Personennamens Bogosz. Aber ein Pesonname kann auch auf einem Lehnwort beruhen; und dem slav. bogatъ dürfte eher ein echt lettisches * baguots entsprechen. Demnach ist dies li. - le. Wort nebst nabags und ubags wohl entlehnt aus dem Slavischen].

Avots: ME I, 249

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

II daņģis, ein Pferch, ein Verschlag im Stalle für Schweine Hasenp. n. Etn. IV, 49; gew. aizgalds. [Wohl aus dem Lit.; vgl. li. dangýti "закрывать", danga "солоьенная плетенла в воротах сѣновала".]

Avots: ME I, 438

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

I galdît, Schranken od. einen Verschlag (aizgalds) fürs Mastvieh machen Spr.

Avots: ME I, 589

gaũmîgs: geschmackvoll: galds klāts ... gaumīgā ... izskatā Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 142.

Avots: EH I, 387

glude̦ns, glatt, eben: glude̦ns ceļš, galds.

Avots: ME I, 629

gluds,

1): ceļš g. kâ galds Ramkau, Zvirgzdine. vuškai gludas ausis Mahlup, gludi mati Warkl. nuoē̦ve̦lē̦ts kuoks ir g. Saikava.

Avots: EH I, 394

I gur̃ba, gurbs,

1) ein Käfig für Staare
Nigr.;

2) Hecke
W.;

3) ein Brettverschlag im Stalle:
gurbs (gur̃ba Kalleten, N. -Bartau, gurbes Wind.) - aizgalds, kur luopus ievietuo Etn. I, 91;

4) ein Vogelstall:
gurbs - mazs putnu stallītis, sapīts nuo kārklu vicēm, līdzinās apgāztam kurvim A. XIII, 493, Kalleten, K. Zu li. gur̃bas "ein Viehstall, ein Koben; отгородка в хлѣвѣ; помѣщенiе для несущихся на яйцах птичьих самок".

Avots: ME I, 683

iêliẽkņa ^2,

1): auch (ieliekņa ² ) Oknist, Sonnaxt; ‡

2) "galds ar ieliekņu" Oknist.

Avots: EH I, 528

I kavât, - ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N. - Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. - tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti " verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181

klederêt, - ẽju, intr., wackeln: ve̦cais galds tâ klederē, ka uz tā nevar rakstīt Sassm. [Zu li. klèderuoti "шататься"; vgl. auch kdadaņķis.]

Avots: ME II, 220

kràsuôt, tr., färben, malen: ni vaskuots, ni krāsuots (galds) BW. 1422. asinis krāsuojušas e̦ze̦ra ūdeni gluži sarkanu LP. VII, 1022. Refl. - tiês, prangen, sich färben: viss, kas priekš viņa acīm mīlīgi krāsuojās... Poruk.

Avots: ME II, 268, 269

kruõģêt, -ẽju, kruõguôt, kruõgât, -ãju, Krugswirtschaft führen, schenken, ausschenken: kruodziniece iestājās viņa vietā kruoguot Aps.; kruoģējamais galds, der Schenktisch; kruoguojamā od. kruoga istaba, die Schenkstube. Subst. kruõģê̦tājs, der Schenkwirt, Krüger. [Aus mnd. krogen.]

Avots: ME II, 294

kubls [bei Kurmin 233 kubils (zu verlässig?)], kubuls Stom., [Demin. bei Wid. auch kublĩtis],

1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;

2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]

Avots: ME II, 297

[làuska ² Mar. n. RKr. XV, 123, etwas Verblichenes, Verschossenes: šis galds tīrs lauska: nei vairs krāsas nei kā.]

Avots: ME II, 430

lieps: auch (mit ìe ² ) Eversmuiža n. FBR. VI, 37, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, Auleja, (neben liepa ) Heidenfeld: liepa galds Skaista n. FBR. XV, 53. liepa laivu BW. 13595, 26. In Gr.- Buschh. und Oknist lìepa ² "die Linde" neben lìeps ² "eine kleinere Linde, aus deren Borke Bast gewonnen wird".

Avots: EH I, 756

I lìkt: nuoglāstīja se̦gu, kur atspiedusies līka ... ruoka Anna Dzilna 194. svē̦tku galds palika nenuovākts. tur vēl lika daudz labuma, daudz ēdiena un dzēriena 181. Refl. -tiês: auch Eleidenfeld, Ramkau, Sonnaxt; vārpas līkstas Juris Brasa 33.

Avots: EH I, 750

ļiverêt(iês), -ẽju(ôs), = liverêt(iês): galda kāja ļiverē(jas). piegriez skrūvi, lai galds neļiverējas! kas (kāda lupata) man tur aiz muguras ļiverējas? Druw.

Avots: ME II, 541

ļiverêt(iês), -ẽju(ôs), = liverêt(iês): galda kāja ļiverē(jas). piegriez skrūvi, lai galds neļiverējas! kas (kāda lupata) man tur aiz muguras ļiverējas? Druw.

Avots: ME II, 541

mazgât (li. mazgóti), -ãju, tr., waschen: celies, pādīte, actiņu mazgāt! BW. 1340. uz ceļa ruokas mazgāt ir pēdīgā muļķība - juo mazgā, juo salst Kaudz. M. mazgāt muti, das Gesicht waschen, sich waschen: kas mē̦dz bieži rupjus vārdus izteikt, uz tādu mē̦dz sacīt:"tu gan šuorīt neesi muti mazgājis" Etn. III, 63. mirstuot guodu mazgāšu ar asinīm Rainis. Refl. -tiês, mit Wasser beschäftigt sein, sich waschen, baden, einander waschen: Sprw. ruoka ruoku mazgājas. kaķis mazgājas, die Katze putzt sich. Subst. mazgâtãjs, jem., der wäscht; mazgâšana, das Waschen: trīs gadiņi nezināju, kas bij trauku mazgāšana BW. 20734; mazgãjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Waschens:
tautu dē̦la liepas galds aizpē̦rnuo mazgājumu BW. 26006;

2) das Gewaschene; was zu waschen ist.
[Doch wohl zu la. mergere "eintauchen" und ai. májjati "taucht unter" , s. Walde Wrtb. ² 480, Trautmann Wrtb. 173, Bartholomae KZ. XXVII, 352 und Stud. I, 4 f.; wie verhalten sich dazu estn. mõskma, mordw. muśkǝ, samojed. masu "waschen" u. a. (s. Güntert Kapypso 51)?]

Avots: ME II, 571, 572

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mičuôt, der jungen Ehefrau auf der Hochzeit die Haube aufsetzen: pēc pirmās maltītes ve̦d brūti uz klēti, kur mičuotāju māte viņu mičuo BW. III, 1, 12. mičuojamais galds, ein mit Speisen und Getränken besetzter Tisch, an dem das junge Paar vor der Aufsetzung der Haube sitzt. mičuojamā maltīte, das Mahl, welches nach der Aufsetzung der Haube abgehalten wird: pēc mičuošanas vedējmāte (mičuotāja) izdalīja mičuojamuo maltīti. pa+priekš deva jaunajam pārim, tad citiem ēdienus un dzērienus nuo mičuojamā galda BW. III, 1, 11. Die bei diesem Mahle genossenen Speisen und Getränke heissen mičuojamā (RKr. XVI, 186). od. mičuota (BW. 24832) maize, mičuojamais (RKr. XVI, 186) od. mičuots (BW. 24831) brandvīns, mičuota karaša BW. III, 1, 62, mičuots siers BW. 24832 var. u. s. w. - Subst. mičuôtãjs, f. mičuôtãja, diejenige Person, welche der jungen Frau die Haube aufsetzt; mičuôšana, das Aufsetzen der Haube; mičuošanas deja, ein Tanz, welcher nach dem Aufzsetzen der Haube getanzt wird.

Avots: ME II, 623

nùobļuzgât, [nùobļūzgât Grünwald, Lub., beschmieren, beschmutzen, besudeln]: seja nuobļuzgāsta Walter. [netīrā darbā visas drēbes nuobļuzgā Jürg. kâ tas galds nuobļuzgāts! Grünwald.]

Avots: ME II, 763

nùoglabât, tr., verstecken, verwahren: kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦-dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 87. nuoglabāt galdu,

a) den Tisch verwahren, verstecken;

b) den Tisch abdecken.
Refl. - tiês.

1) sich verstecken:
nuoglabājies! es tevi meklēšu;

2) sich abdecken:
ja vēlies, lai galds nuoglabājas, tas arī nuotiks LP VI, 960.

Avots: ME II, 784, 785

nùogluminât: ceļš nuoglumināts kâ galds Frauenb. n. rungu Seyershof.

Avots: EH II, 46

I nùoķepêt, tr.,

1) beschmieren, beschmutzen:
drēbes, ruokas Gramsden. nuosēdās pie maizes druskām nuoķe̦pē̦ta galda stūŗa Egl.;

2) schmierig werden:
galds pa˙visam nuoķepējis - ilgi nav tīrīts Drostn., Sessw., Ring- mundshof.

Avots: ME II, 805

nùoklât [li. nuklóti], tr.,

1) bedecken, belegen:
ceļu aude̦kliem BW. 15688, 1. viņš nuoklāja namu ciedru baļķiem I Kön. 6, 9. galds nuoklāts ēdieniem un dzērieniem;

2) abdecken:
galdu Brasche. Refl. - tiês, sich bedecken, sich lagern: viss viņš e̦suot ziediem nuoklājies Brig. sniegs nuoklājies vienlīdzīgā biezumā Aps.

Avots: ME II, 797, 798

nùokùopt, tr.,

1) abräumen, beschicken, in Ordnung brigen, unterbringer:
nuokuopa visu, kas tur atradās Kaudz. mājā viss nuokuopts Duomas III, 343. rudenī visu uz reizi nevar nuokuopt A. XX, 231. mēs nuokuopām darba lietas XX, 651. mēs mājā nuokuopām ve̦zumus paspārnē Kaudz. galds bij nuokuopts, der Tisch war abgedecket Blaum. laukus nuokuopt, die Ernte vom Felde abnehmen: kāzas dzēra rudenī kad lauki nuokuopti BW. III, 1, 87;

2) aufessen, auffressen, austrinken:
mans jaunākais dēliņš nu nuokuopt sāka atliekas Dünsb. ātri Jēcis tuo (krašas gabalu) nuokuopj Neik. šis puskuortēlis bij tâ˙pat stāvu nuokuopts Aps. vilks lien kūtī aunu nuokuopt LP. V, 175;

3) wahrnehmen:
lapsa nenuokuopa, ka uguns salmuos krita St. t.,

4) nuokuopt luopus, das Vieh schelect pflegen, herunterbringen
Biel. Refl. -tiês, die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen: meitām vakarā vēl šis tas kuo nuokuopties LP. III, 43.

Avots: ME II, 804, 805

nùolikt,

1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;

3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;

4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;

5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡

7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,

1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II ² , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡

4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡

5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu; ‡

6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā; ‡

7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.

Avots: EH II, 62

nùoplicinât, nùoplicît, tr.,

1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;

2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene ² III, 188;

3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.

Avots: ME II, 831

nùovaskuôt, tr., mit Wachs bestreichen: dze̦ltāns bija kūmu galds, kâ ar vasku nuovaskuots BW. 1421.

Avots: ME II, 883

nùožūrât, tr., begiessen: galds nuožūrāts ar ūdeni un pienu Katzd.

Avots: ME II, 894

pãrdèldêt, tr., durchreiben, abnutzen: ve̦cais galds ar tieviem, gan+drīz pa+visam pārde̦ldē̦tiem skrāģiem Jauns.

Avots: ME III, 153

pijkanna (richtiger: pīkanna), eine hölzerne Kanne mit einem ausgehöhlten Ast an Stelle der Pfeife Tirs. n. RKr. XVII, 72: galds bij piekŗauts pilns ar ... alus pijkannām (kuoka spaņņiem ar cauru zaru) BW. IIī, 1, S. 46. Wohl aus pīpkanna.

Avots: ME III, 212

pĩpkanna, ein Demin. pīpkannīte BW. 12133, II var., eine Kanne mit der Pfeife U.: nesa alu pīpkannās RKr. VI, 94. pīpkanna trauks, kam viens galds ar šķību zaru, kas gareniski izurbts caurs Dünsb. Aus mnd. pipkanne dass.

Avots: ME III, 233

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

pluduôt, pludêt St., U., auch refl. pluduôtiês, strömen; (obenauf) schwimmen, geschwemmt werden: ūdens, kas vasaru bŗīvi pluduoja un cēlās Citu t. r. XIV, 78. dzē̦ruse dzērvīte upītes malā, palika spalviņa pluduojuot BW. 26665. zila kâ upe, kad pluduo pirmie le̦di Latv. naudas kaste pluduojusies ūdens virsū LP. VI, 232: viss sē̦tsvid[u]s pluduot pluduoja Jauns. salijis tik daudz, ka viss ceļš pluduo Grünh. galds pluduo, der Tisch ist stark begossen Grünh.

Avots: ME III, 354

pluzerêt, -ẽju, uneben, widerristig werden, ausfasem: galds, pusvadmala sāk pluzerēt Dond.

Avots: ME III, 359

‡ putre̦ns Seyershof, = putraîns: p. (mit Kartoffelkrumen besudelt) galds.

Avots: EH II, 340

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474

sadragât,

1): bites s. "Bienen durch Poltern an den Stöcken kränken"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) tüchtig durchschelten
Gr.-Buschh.: ej un viņu labi sadragā! Refl. -tiês: galds ... apgāzās un sadragājās Dünsb. Trīs romant. gadīj. 26.

Avots: EH XVI, 403

I saguõztiês Ramelshof, Wainset "=sagāzties, sabrukt" (von Menschen in Ohnmachtsanfällen und Gebäuden); (mit uô ^{2) "} sich nach vorn beugen" Hofzumberge, Dond, iet saguozies, nach vorn gekrümmt C., Lautb., Siuxt, Widdrisch; iet saguôziês ("iesāņus") N.-Peb.; "sarāvies" Arrasch, Golg., Schwanb.; galds nuo siltuma saguôzies, hat sich geworfen Kl. saguôztiês = Ruj., Wandsen, sich schlaffgekrümmt hinsetzen.

Avots: ME II, 634

sakļaût, Refl. -tiês: cits zirgs sēd ("steht") sa˙kļâvies (sāņus sašķiebies) Auleja. galds, mazs, sakļāvies Jauns. Raksti III, 149.

Avots: EH XVI, 418

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

sãniski, sānisku U., sāniskus, Adv., seitwärts, zur Seite, nebenbei: tas līdis bē̦rzam cauri ačgārniski un sāniski Etn. v. II, 77. kleper[i]s iet ar pakaļas kājām pa˙priekšu vai sāniski A. v. J. 1896, S. 403. sāniski nuolūkuojas 831. iepretim un sāniski vēl ne˙tik labi neiet A. v. J. 1902, S. 124. gar siênu sāniski atruodas... galds Straume. Jēpītis gājis . . . sāniskus, uz uotru pusi Upīte Medn. laiki. dē̦ls saņēmis dzirnavu akmeni sāniskus ruokās ebenda.

Avots: ME III, 804

sasist, tr.,

1) zusammenschlagen:
viņa sasita abas ruokas Vēr. II, 573. sasit ruokas, sāk raudāt BW. 15539, 4. Guobzemiene ruokas sasizdama iesaucās Alm. Kaislību varā 20. jaunkundze aiz prieka sasita plaukstas Krišs Laksts 48. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. 729. nuo dēlēm sasists (zusammengezimmert) galds Kra. Vit. 86;

2) zerschlagen; erschlagen:
sasit sieku, sarauj dzirnas BW. 667. es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11. (fig.) slimnieka sasistie vārdi U. b. 61, 49. Refl. -tiês,

1) sich zerschlagen, sich schlagend beschädigen:
viņa stipri sasitas LP. VII, 215;

2) sich aneinanderschlagen;
fig., aneinandergeraten, sich zusammentun: Sprw. kuoks mežā ar kuoku sasitas, ne vēl cilvē̦ks ar cilvē̦ku. ir gan viena ve̦lla būšana, kad ar tiem meitiešiem sasitas Austriņš. div[i] mušiņas sasitās BW. 35081, 5 var.;

3) schlagend sich überanstrengen:
pieci vienu mušu sita; atsitušies, sasitušies, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878 var.

Avots: ME III, 730

saskrambât: saskram̃bāts galds Trik.

Avots: EH XVI, 447

sastẽrķelêt, tr., einstärkeln: sastērķe̦lē̦tu galdse̦gu čaukstuoņa A. XX, 856. stīvi sastērke̦lē̦tiem priekšautiem A. Upītis.

Avots: ME III, 747

skanuoņa, skaņuoņa, der Schall, das Geklirr, Getöse: es dzirdē̦tu klusu... skanuoņu Druva I, 721. galds apgāzdās, bij skaņuoņa un grabuoņa Libek Pūķis 41.

Avots: ME III, 872

šķaobans: š. (wackelig) galds Laud. (mit ùo ² ), Lubn.

Avots: EH II, 641

skrãģis PS., C., auch skrāgs (?) Kaudz. M., Gestell für einen Tisch (einen Backtrog) U., Spr.; Gestühl Glück; ein Rahmen zum Schlafen Dr.; ein Nährahmen U.: ve̦cais galds ar tieviem, gan˙drīz pa˙visam pārde̦ldē̦tiem skrāģiem Jauns. izlīguoja ze̦lta galdu ar sudraba skrāģīšiem BW. 32887. pie... galda skrāģa 20769. galds nuoslīdēja nuo saviem skrāģiem Libek Pūķis 41. īpašu skrāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. Nl. 258. skrāģu galds 224. viņš darīja ... desmits vaŗa skrāģus (eherne Gestühle) Glück I Kön. 7, 27. skrāģus, kuo Zālamans . .. bij darījis II Kön. 25, 16. guļ uz suola vai skrāģa Seibolt. skrãģis Bauske, - kraķis II 3. Vgl. krãģis.

Avots: ME II, 889

skrĩpstaîns "eingeritzt, eingeschrammt" Sassm. n. RKr. XVII, 52: skrīpstaina brille, glāze, skrīpstainas luoga rūtis, skrīpstains galds, skapis.

Avots: ME III, 896

I sluokatnis Uodziena n. Etn. I, 43, AP., Erlaa, Fest., Laud., sluôkatne Vīt., sluokatne Lös., eine Art grösserer Fladen aus grobem Gersten- od. Buch- weizenmehl mit einer Einlage aus gehacktem Fleisch und Zwiebeln (auch Hanf u. a. Saikava): sluokatnis ir plācenis nuo miežu vai griķu miltiem, vidū pildīts ar smalki sagrieztu gaļu un sīpuoliem BW. I, S. 187. galds bij piekŗauts pilns ar maizi, karašām, sluokatņiem III, 1, S. 46. mušas staigā pa sluokatņiem (pīrāgiem) JR. III, 43. ej ar dievu, metenīti, ar tuo savu sluokatnīti! atnāks mūsu lieldieniņa ar baltuo piena rausi BW. 32213, 2. Vielleicht Umbildung eines *sluokata "Fläche, Ebene, Flaches, Ebenes" (zur Bed. vgl, plãcenis), und dies zu *sluoks "flach, eben", wozu vielleicht sluokât II, wenn eigentlich: breitschlagen.

Avots: ME III, 944

stakle,

1): "eine Gabel
(= dakša)" Für.; die Gabelung eines Baumes od. Astes Bauske: stakles nuocē̦rt nuo alkšņiem un nuoasinātuo galu iedze̦n zemē; uz tām tad uzliek kārtiņas un gar kārtiņām stāvus saliek balinātus linus, lai tie labāk izžūst Frauenb.;

3): "VL." ME. III, 1041 zu ersetzen durch "BW. 2686, 2";

7): brālīt, staklīšu cirstu! Minīte, snaušķene, nuosagāzs Tdz. 57563; ein Eckpfosten (am Bett, an einer Kiste, am Webstuhl u. a.)
Grob.: ze̦lta stakles (gultai) BW. 24869. piesietu tē̦vuci pie dzirnu stakles 23402. gultas stakles Bers., Lubn., Siuxt. galds uz stakļu kājām Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. s. ir katrā stūrī kastei, kur ieliek guovīm ē̦damuo Frauenb.;

8): auch Kaltenbr.;

11): ein Geizhals
Warkl.

Avots: EH II, 569

švĩkains Ahs. n. RKr. XVII, 57, C., Jürg., PS., mit (eingeritzten) Streifen versehen : š. stikls, galds. š. cilindrs Daugava v. J. 1928, S. 991. zaļgani švīkainiem aizkariem Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 18. le̦dus jau švīkains, -drīz izies Thorensberg. šuovakar ir švīkains gaiss Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 118

tepdeķis MWM. IX, 355, = tepiķis I: (galds) ar smalku turku tepdeķi Kaln. Ozolkaln. māc. 14.

Avots: ME IV, 165

‡ tīkstuolis, = tīstuoklis (?): rakstāmgalds nuokŗauts lieliem tīkstuoļiem A. Upītis Sm. lapa 271.

Avots: EH II, 685

tilgaldi Angern n. Bezzenberger Le. Di.-Stud. 178, die auf dem Boden des Kahns liegenden Bretter. Nebst li. tilės "Brettchen im Handkahn" zu tale II und galds.

Avots: ME IV, 187

tiļgaldi, die quergelegten Brettchen, woraus die Diele des Bootes besteht Bielenstein Holzb. 611. Zu tilaudi . galds.

Avots: ME IV, 190

tirstinât, = tirinât I 1: ruokas, kājas tirstināju (Var.: tirināju) BW. 34486 var. tir̂šķêt Adsel, tìršķêt ² Adl., Golg., Prl., Saikava, -u, -ẽju, = tirkšêt 1, schnarren. rati tirkšķ, kad kāds galds atsprucis nuo naglas Saikava. pulkstens tiršķ Bers., Kalz.

Avots: ME IV, 197

I vaskuôt (li. vaškúoti "wächsen"),

1) mit Wachs wichsen, bestreichen
U.; bohnen V.: v. diegu šūšanai Frauenb. (galds) bij vaskuots, nevaskuots BW. 1422. vaskuodama (Var.: ar vaskiem) kre̦klus šuvu 7353;

2) Wachs machen
VL. n. U.

Avots: ME IV, 485

viênkãjaîns, viênkājîgs*, einen Fuss (ein Bein) habend einfüssig: vîenkājīgs, apaļš galds Veselis Saules kapsēta 19.

Avots: ME IV, 659

viesīgs,* ‡

2) gastlich, gastfrei:
v. galds Dünsb. Od. 171.

Avots: EH II, 798

viesis C. u˙a., viess Mag. XIII, 2, 59, Bielenstein Holzb. 143, Janš. Mežv. ļaudis II, 9, Līgava II, 340, gen. s. viesa C., (mit ìe ² ) Bers., KL, Memelshof, Oknist, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, Kandau, Selg., viêša ² Dond., dat. s. viesim Manzel Post. I, 150, viesam Janš. Mežv. ļ. II, 9, acc. s. viesi C., Jürg., (mit ie ² ) Bers., Kl., Memelshof, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, viesu A.-Ottenhof, Gr.-Buschh., Kandau, Saikava, Sonnaxt, Wolmarshof, Janš. Līgava II, 339, Mežv. ļaudis II, 9, nom. pl. viesis Manzel Post. I, 113, 116, 146, II, 28, 391, III, 191, viesi Bauske, Bers., C., Gr.-Buschh., Kl., Memelshof, Sonnaxt, Wolmarshof, vieši Dond., Wandsen, BW. 13645, 14132 var., acc. pl. viesis Manzel Post. I, 146, Glück Zephanja 1, 7, viesus C. u. a., viešus Sk. Do. 41, RKr. XVI, 264 (aus Rutzau), Demin. viesītis BW. 14355, 4 var., 14679 var., viesiņš Birkert Sakāmv. 107, BW. 14678 (aus Lettihn), viestiņš BW. 3057 und14679 (unbekannt in Adiamünde, AP., Dunika, Erlaa, Golg., Krāslava, Laud., Lubn., Pankelhof, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Segew., Selsau, Siuxt, Stenden, Warkh., Zvirgzdine u. a., wo dafür ciemiņš, so in Salis, Segew., Selsau u. a., svešs in Dunika, gasts, so in Krāslava, Laud., Saikava, Schwanb.; in Dond. neben viesis ein ciemcilvēks), ein Ankömmling, Fremder L.; ein Fremdling Manz. Lettus; der Gast (in Bers. u. a. ein zu einer Festlichkeit geladener Gast, ciemiņš - ein gelegentlicher, zufälliger Gast): es biju viesis, un jūs e̦sat mani uzņē̦muši Glück Matth. 25, 35. Sprw.: kāds viesis, tāda maltīte RKr. VI, sak. v. 961. viesa slava, paša guods Br. sak. v. 1454. nelūgti viesi - aiz durvīm 1455. Laima man viesuos nāca BW. 1197 var. lielus viesus gaidīdama 14116, 6 var. ne tie visi lūgti viesi, kas sanāca vešanā 16262. aicināja ve̦lnu pie sevis viesuos (zu Gaste, zu Besuch) LP. VII, 1188. saimniece brauktu tam līdz viesuos pie svaiņa A.v. J. 1896, S. 356. viesu galds Frauenb., ein nur für Gäste gedeckter Tisch. In Frauenb. antworte man scherzweise auf eine Frage "kur tu biji tik ilgi? " -"viesus vadīt (Gäste ausgeleiten)". Zu li. viẽšpat(i)s "Herr", viẽškelis "grosse Landstrasse", vienvišỹs "ein Einsamer" (zur Bed. vgl. le. vientrēb), vaišinti "bewirten", apr. acc. s. waispattin "Hausfraü, aksl. vьsь, got. weihs, lat. vīcus "Dorf", ai. viš̍-, vēš̍á-ḥ, gr. οἶχος "Haus", ai. vēš̍a-ḥ, "Nachbar", viš̍ati "tritt ein", av. vaēsma- "Wohnung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 231, Boisacq Dict. 689 f., Trautmann Wrtb. 363 f., Fraenkel KZ. L, 213 ff. Dem le. viesis ("ciemiņš") liegt ein o- Stamm neben einem i- Stamm (woraus der i̯o- St.) zugrunde.

Avots: ME IV, 669, 670

zeģêt, sich mit einer Schmutzschicht bedecken Golg.: galds, trauks jau sāk zeģēt. Hinsichtlich des ģ wohl als ein Lituanismus zu li. žàgti "unrein machen", wozu auch le. zagt.

Avots: ME IV, 702