Paplašinātā meklēšana

‡ graudi "?": g. ("ļuoti") žāvēja L. Av. 1856, Nr. 13.

Avots: EH I, 399

graudiens: mit aũ Dunika; pē̦rkuņa g. Linden in Kurl.

Avots: EH I, 399

‡ gŗaudiens, das (zeitlich beschränkte) Donnern, Rollen: pē̦rkuona gŗaudieni Janš. Dzimtene V, 149.

Avots: EH I, 414

graudiens, das Rollen des Gewitters, Gewitterschlag: graudiens nāca pēc graudiena LA.; pē̦rkuona graudieni; gaisa graudieni MWM. VI, 632.

Avots: ME I, 638

graudinât * Konv. ² 379, zu Körnern machen.

Avots: ME I, 638

žagargraudis BW. 2313, 3 var. (aus Puseneeken), = žagargraûzis 1.

Avots: ME IV, 785

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

‡ àizknìest Trik., = ‡ àizknist: graudi aizknietuši.

Avots: EH I, 32

‡ àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32

àizmest,

1) a. acis adīklim Bers.; ‡

5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,

3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.

Avots: EH I, 38

‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41

‡ apmẽ̦tas AP., Ramkau, das Achterkorn ("graudi">sīkie graudi, kas, labību mē̦tājuot, graudiem">sabirst starp pe̦lavām un rupjajiem graudiem").

Avots: EH I, 102

‡ apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102

atruoceniski (unter atruoceņis): auch (mit uô ² ) Salisb.: nuosvied a. smilšu graudiņu! Pas. III, 187.

Avots: EH I, 163

atsijât, tr., absieben, ausschichten: sē̦nalas nuo graudiem.

Avots: ME I, 190

‡ atvẽtît, windigend absondern: a. pe̦lus nuo graudiem.

Avots: EH I, 180

‡ atvil̂stinât ² Seyershof, = atvil̂t 3: viņš ar graudiem atvilstina šurp vistas.

Avots: EH I, 181

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189

bẽ̦rala, Spreubrot, rupja rudzu maize, kas tuop cepta nuo graudiem līdz ar visām pe̦lavām un zālēm Konv. ¹ ; cf. bẽ̦rulis und li. bė̃ralas "ungeworfeltes (also noch mit Spreu gemengtes) Getreide; Brotkorn; зерна, осыпавшiяся при уборкѣ хлѣба с поля." Wohl zu bẽrt.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ¹ 172

Avots: ME I, 290

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ, tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

‡ bleknît, -ĩju, schlagen, stossen: lai tik bleknī, kamē̦r graudi kaili (vom Stossen der Gerstenkörner im Mörser) Seyershof. b. (schlagen) bē̦rnu C.

Avots: EH I, 228

‡ bon̂cât ² Seyershof, -ãju, mit einem schweren Gegenstand schlagen: jāboncā zirņus: nāks labi graudi ārā.

Avots: EH I, 235

briêdîgs, im Wachtum stark zunehmend, wohlgedeihend, anschwellend, grobkörning, ergiebig, strotzend: ja aprīlī pumpuruotas apses, tad auzas būs būs briedīgas Etn. II, 73; briedīga maize, Brot, das aus gutem, im trockenen Sommer gewachsenen Korn gebacken ist, wobei wenig Mehl quellend viel Brot schafft; briedīgi graudi; briedīgas druvas; briedīgs ze̦lums; fig., briedīga pilnība, briedīgas sekmes. palievs dievu dieviņam, nu briedīga (Wachstum befördernd, fruchtbar) vasariņa BW. 1055.

Avots: ME I, 337

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338

čabât,

2): "in Filzstiefeln gehen; gehen, dass es raschelt"
Wessen; ‡

3) "graudiem">piejaukt netīrumus pie graudiem" Dond. ‡ Refl. -tiês, langsam, krattlos gehen Seyershof.

Avots: EH I, 281

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė̃ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

‡ cupa "?": graudiņi, uz ... (ābuoliņa sakņu) cupām (= čupām?) uzkrituši, neuznāktu Klapmeyer 1789, S. 111.

Avots: EH I, 280

dakuôst, tr., zubeissen: bijis tikai sāls graudiņš, kuo pie maizes dakuost A. XX, 231.

Avots: ME I, 434

dîglîgs, keimfähig, gut keimend: dīglīga sē̦kla, dīglīgi graudi.

Avots: ME I, 477

dîgt [li. dýgti], dîgstu, dîgu, intr., keimen: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. labība, graudi, rāceņi dīgst. tev skatuos devējas prieki dīgst Stari II, 99. [Nebst daizît, diegt zu la. fīgere "heften, stecken", ae. díc "Kanal"; s. Fick KZ. XXII, 103 f. und Walde Wrtb. ² 290.]

Avots: ME I, 477

duļ̃ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ̃ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ̃ķe C., Sess., dùļķes ² Kl., Kalz., Bers., duļ̃ķis (nom. s.) PS., dùļķis ² Lis., dùļķi ² Grawendahl, duļˆķi ² Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513

‡ dzirkstuļuôt "?": smilšu graudiņš vēlās un dzirkstuļuoja zemē Veselis Saules kaps. 62:

Avots: EH I, 360

grauds: angeblich auch Alswig, A.-Schwanb., Bers., Fehteln, Garssen, Kalz., Kokn., Kreuzb., Laitzen, Liepna, Lös., Lubn., Mahlup, Meselau, Neugut, Odsen, Saikava, Selb., Selsau, Sessw., Setzen, Sonnaxt, Stelp., Wallhof,

1): pupu graudiņš BW. 21447 var. kâ baltaju zirņu graudu 21177. kaņepju graudiņi 2426, 4. smilšu graudus 29059, 2; f

3) "?": viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kuociņš, kuo te šinī pusē iedurt, lai nuo tā uotrā pusē varētu nuoņemt graudu, kā iet tālāk Pas. IV, 90 (aus Selg.). nuoņemt purvā kādu kuoku par graudu Zögenhof, sich im Sumpf einen Baum als Ziel (Orientierungsmittel) zum Gehen auserwählen.

Avots: EH I, 399

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. ² 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

graûst ² [Tr.], graũst [Bl., Dunika, gràust ² Warkh., Kreuzb., Borchow], - žu, - du, poltern, donnern: (pē̦rkuons) grauž, es donnert. graudi, pē̦rkuonīti! BW. 32149, 1. pē̦rkuoņa negaiss nāca grauzdams un spe̦rdams LP. V, 95. trīs grauda, trīs spēra, trīs zibināja BW. 33704, 2 Refl. - itês, über jem. mit Worten herfallen Infl. n. U. [Zu grūst, graûds, li. griáusti "donnern", gr(i)audulis "Donner", apr. engraudīwings "barmherzig", ahd. griozan "klein zerreiben" u. a., s. Leskien Abl. 297, Trautmann Apr. Spr. 328.]

Avots: ME I, 639

grigulis,

1) eine rundgebogene Gänsegurgel, ein Röllchen, worauf Garn gewickelt wird, ein Violchen :
grigulī mē̦dz ielikt graudiņus ; tādu kamuoli ruokā ņemuot izceļas truoksnis Pop., Dond., Ahs. ;

2) die Luftröhre
Dond.

Avots: ME I, 654

III grūds ‡

2) Plur. grûdi "piestā apgrūsti graudi" N.-Peb.

Avots: EH I, 412

ìebriêst(iês), anquellen, anfangen zu quellen, schwellen, wachsen: graudiņi iebriedušies re̦snumā Zeif. Chr. II, 209. sāk iebriest ziedu pumpuri Konv. ² 1790. zirņi vēl nav pilnīgi iebriedušies Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME II, 5

ìebriêst(iês), anquellen, anfangen zu quellen, schwellen, wachsen: graudiņi iebriedušies re̦snumā Zeif. Chr. II, 209. sāk iebriest ziedu pumpuri Konv. ² 1790. zirņi vēl nav pilnīgi iebriedušies Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME II, 5

ìeiet, hineingehen: kūtī ragi neiegāja BW. 32416. aizpē̦rn iegāji tik trešā gadā LP. I, 82. ieiet sievā, atraitnē Lasd., = ieiet iegātņuos, d. h. sich in den Besitz eines Gesindes einheiraten. cik ieiet, so viel es aufgeht: saē̦das uogas, cik ieiet LP. V, 21. le̦c, cik ieiet LP. IV, 19. ve̦lns aizgāja lamādams, cik ieiet LP. VII, 275. Refl. -tiês,

1) anfangen zu gehen (dabei immer schneller werdend
N. - Bergfried), zu fungieren; ins Gehen kommen: nuo vakardienas gājiena kājas bija gan stīvas, bet kad ieietas, tad paliek atkal lunkanas N. - Bergfried. jaunā mašīna nav vēl iegājusies: iet, iet, - paliek stāvuot Salisb.;

2) [in den Samen schiessen?]: graudiņš uzdīgst, aug un ieietas Zeifert Chrest. II, 208;

3) [zu gehen anfangen]:
kad... būšu meitās iegājies Auseklis, [Nigr.; zu gehen sich gewöhnen: zirgs pa šuo ceļu iegājies Ruj. viņš jaunajuos zābakuos jau labi iegājies Kl.].

Avots: ME II, 22

ìeknãbât(iês), (hin und wieder) picken, pickend essen: Late viņai pameta pa graudiņam kuo ieknābāt A. XXI, 418. aizlicis cālītim graudus priekšā, lai ieknābājas LP. VI, 1, 49.

Avots: ME II, 28

ìeknãbât(iês), (hin und wieder) picken, pickend essen: Late viņai pameta pa graudiņam kuo ieknābāt A. XXI, 418. aizlicis cālītim graudus priekšā, lai ieknābājas LP. VI, 1, 49.

Avots: ME II, 28

ĩpašs, ĩpats (ypatùs), Adv. ĩpaši (ýpačiai), īpakši Anzen, besonders, abgesondert, eigen: lietai savs īpašs nuosaukums. [zems (gen. s.), kuo es jums pa īpašu (zu eigen) duošu Glück III Mos. 14, 34.] mums draud nuo visām pusēm ienaidnieki; īpaši tāpēc mums jābūt uzmanīgiem. pe̦lus paliek īpaši, graudi īpaši. [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil wohl zu pats "selbst" gehört: zum ī - s. Bezzenberger BB. XXVII, 162 und Brugmann Demonstrativpron. 110 und Grdr. II ² , 3, 981.]

Avots: ME I, 836

‡ izbirinât, = izbir̃dinât: viņš iedams izbirinājis visus zirņus nuo kulītes Ar. graudiņi laukā ... izbirināti un izkaisīti tuop Stobe 1797 IV, S. 112.

Avots: EH I, 434

izbir̃t [li. išbìrti], intr.,

1) fallend ausstreuen, herausfallen:
izbira ziediņi caur klēts grīdu BW. 13645, 3. tev jau zuobi izbiruši 20195;

2) durchfallen:
tādos laikuos izbirst mazajie taisnībai cauri itkâ sīkie graudi vēteklim Kaudz. M. vai viņš neizbirs ar tādu vē̦stuli cauri Baltp.;

3) ē̦d kâ izbiris Ahs., ausgehungert.
uz ē̦šanu tik visai izbiris Lautb. Vid. II, 72.

Kļūdu labojums:
ausstreuen = sich ausstreuen

Avots: ME I, 716

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

‡ izcila (li. iškila "Anhöhe"),

1) "pirmie ecējumi" Pilda;

2) "trešā kārta virvei" Makašēni, Pilda, Zvirgzdine;

3) "be̦dakls" Smilten; Plur. izcilas, = kurmju cê̦lami, be̦dakli, Maulwurfshaufen
Lettg.;

4) aufgepflügter, aufgelockerler Boden
Lubn : iesēju miežus zem arkla izcilā (zemē iekaisītie graudi aparti ar spīļu arkla): "zum ersten Mal aufgepflügter Boden" Bērzpils, Rugāji;

5) "unaufgepflügtes Feld"
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 438

izdiedzêt, tr., aufkeimen lassen, zum Aufkeimen bringen: miežus izdiedzēt iesalā. labības graudi jau izdiedzē̦ti.

Avots: ME I, 728

‡ izdiñdinât, (eine Reihe von Objekten) dröhnend fallen machen Ramkau: i. ārdu (rijā), lai (nuo tām) nuokrīt graudi.

Avots: EH I, 442

izê̦das (li. ìšėdos), Überbleibsel von Viehfutter (zirgu izē̦das LP.), namentlich vom Schweinefrass: izmet nuo siles izē̦das! Adsel; nach Überreste von der Nahrung der Mäuse und Würmer: apcirknī vaira tik peļu izē̦das Mar. n. RKr. XV, 116. [graudiem kuoduols izē̦sts, un izē̦das palikušas Fest.] (ābuoli) bez tārpu izē̦dām Vīt. 30. utu izē̦da, Läusefrass, ein arges Schimpfwort.

Avots: ME I, 734

‡ izklaist (III p. prs.), zerstreuen sich: graudi i. pa malu malām Janš. Mežv. ļ. I, 166.

Avots: EH I, 455

I izknist: graudi izknituši Schujen, Wolm.

Avots: EH I, 457

izlept (li. išlèpti), verwöhnt, übermütig sein: [kam labi klājas, tas drīz var izlept od. drīz izle̦p Dond.] Part. praet. izlepis, verwöhnt, verzärtelt, üppig, übermütig, anspruchsvoll: izlepis kalps saimnieka muokas. viņa izle̦pusi: kuŗš precnieks nāk, tuo apsmādē LP. V, 318. izle̦pušai pelei ir kviešu graudi nesmeķ.

Avots: ME I, 763

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

izplakt, ‡

3) = saplakt 1 ( abnehmen; intr.) Frauenb.: salmi (graudi, nauda) acīm re̦dzuot izpluok.

Avots: EH I, 472

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

izšķilas, [izšķiļas L.],

1) nachgebliebene Eierschalen od. Hüllen von daraus hervorgegangenen Vögeln, Insekten usw.
U.: izšķilas - kaut kāds izluobījums jeb čaumalas; piem., pelem izē̦d miežiem, auzām vai citiem graudiem kuoduolu, ka paliek tik sē̦nalas; šīs sē̦nalas sauc par izšķilām Druw. n. A. XV, 165;

2) abgeteiltes Gut, Land (zwischen Vater und Sohn):
izšķilas līdzināt, sich bei Lebzeiten mit seinen Kindern abfinden. [Erbportion der Kinder aus dem väterlichen Vermögen U.]

Avots: ME I, 811

‡ izsprūgt "?": tâ ... graudiņi arīdzan izsprūgst Klēfelda Padoms 1789, S. 128.

Avots: EH I, 482

izžul̂gt, intr., weichen, durch und durch nass werden, durch Nässe verderben, nas werden: pļavas, ceļi nuo lietiem izžulguši N. - Schwanb. pastalas, zābaki izžulgst pa ūdeni bradājuot Druw. maize izžulgst ūdenī. izžulgušas ruokas Stari II, 812. izžulguši vaigi MWM. XI, 159. graudi izmīkst, izžulgst un izaug Vīt. 32. (ce̦pure) cauri slapja, izžulgusi Vīt. 19.

Avots: ME I, 833

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594

kaûtrîgs,

1) ekelhaft, widrig
Etn. IV, 50; [eklend Mag. XVI, 2, 69];

2) zögernd, schüchtern, blöde:
mani bē̦rni tādi kautrīgi Serb. Pēterītis sāka kautrīgi sūkāt cukurgraudiņu RSk. II, 138

Avots: ME II, 180

ķerîgs,

1) ergriffen werden könnend
U. ;

2)"?": ķerīgas zâles ; nuogatavuojušies zâļu sē̦klu graudiņi ķerīgi Baltpurviņ ;

3) = ķêrîgs

2: ķerīgs ("kad zivis ķeŗas") laiks Ruj., Nötk., Sessw., Kalz., N. - Schwanb. ; ķerīga makšķere Bers., N. - Peb. ; ķerîga lāpsta C. ;
ķerîgs (der schnell zugreift) suns Ruj. ;

4) anziehend:
drēbe ir ķerīga (uzje̦m putekļus) ebenda.]

Avots: ME II, 368

kuôduõlîgs *, kernig, kernhaft: kuoduolīgi graudi Kundz. Kronw. 110. kuoduolīguos vārduos. R. Kam. 219.

Avots: ME II, 341

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. -tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

krijât,

3): dzijis (acc. pl.) krijā uz krijiem Mahlup, Stom.; ‡

4) mit Hilfe eines Riegensiebes sieben
AP.: izkuļuot labību ar spriguļiem, lieliem salmiem pa apakšu ir sabirzuši salmi kuopā ar graudiem; tuos liek uz režģa un purina jeb krijā, lai graudi izbirtu. Subst. krijâšana Bigauņc. 42 "?".

Avots: EH I, 653

kuzna, der Kropf [Wain., Līn.], BW. 2426; 2504: vistai pilna kuzna ar miežu graudiem Ahs., Nigr. [Vgl. kuzma und guzna.]

Avots: ME II, 331

II lecene, eine Art Brei aus Gerstengraupen, biezputra nuo lecinātiem miežu graudiem (iebeŗ graudus piestā un ar buli nuogriež čaumalas, tad uzbeŗ graudus uz dēlīša un lecinuot atšķiŗ nuogrūstuos graudus nuo nenuogrūstiem; pēc tam lecinātuos graudus vāra) Stuhrof.]

Avots: ME II, 443

‡ liekains "?": kad ... kātiņš vēl mīksts ir un tad nuopļauts tuop, tad paliek viņš un ... graudi tik ātri nebirst Stobe 1797 IV 119.

Avots: EH I, 752

liẽliskam (unter liẽliski ),

1): nu jau iet liẽliskam Grenzhof n. FBR. XII, 19. graudi, vēl l. briest Salis. nauda ienāk l. ebenda;

2): zirņus l. (überhin, nicht sehr genau)
izlasīt BielU.

Avots: EH I, 754

I maksts, -s (li. makštìs "Messerscheide") N.-Schwanb., [in Ruj. und Selg. ein o- Stamm], makste, Plur. makstis, [nom. s. makstis, nom. pl. makšķi PS.], die Scheide, das Futteral: izraut zuobe̦nu nuo makstīm, den Degen aus der Scheide ziehen. atruod kâ dūci od. zuobe̦nu makstī, so sagt man von etwas leicht zu Findendem. nazis bija makstītē Vēr. I, 1237. nuo stiebru makstīm izlien ārā sešas vārpas Liev. [miežu vārpa vēl makstī (= vēl nav pilnīgi izplaukusi) N.-Peb. maguonei sē̦klas ir makstīs Kreuzb. miežu graudi ir makstīs (in Htilsen) Arrasch. zirņi ir makstīs (in Schoten) Warkl., Arrasch.] Zu maks I.

Avots: ME II, 555

me̦l̃nuôt,

1): auch Lng., Warkl.;

2): vārpas me̦lnuo vien (= pilnas me̦lniem graudiem) Frauenb.

Avots: EH I, 799

mešļa, die Ergiebigkeit: kad graudi bagātīgi me̦tas, tad saka, ka labībai laba mešļa Konv. ¹ 245. Zu mest.

Avots: ME II, 606

mešlîgs, mešļîgs, ergiebig (von der Ernte): kad graudi bagātīgi me̦tas, tad saka, ka labībai laba mešļa, ka viņa mešļīga Konv. ¹ 245. šuogad mešlīgi rudzi Ahs. [auch: mešlīgs lietus Dond.].

Avots: ME II, 606

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūŗā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kuŗu varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kuŗu ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gaŗu mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats aiŗuos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kuŗa visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Māŗas dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

nùobuõkât: abhülsen (beim Dreschen) Stender Deutsch-lett. Wrtb.: klājienu ar spriguļiem nuobuokā, lai nuo graudiem atdalītuos akuoti Ramkau, nu jau vair navā astes klāt miežiem, nu jau ir nuobuokāti tīri Erlaa.

Avots: EH II, 36

nùobriêst,

1): graudi nuobriest Ramkau. zâle vēl nav nuobrieduse ebenda;

2): nu būs nuobriedis, kad nelīst Frauenb.; ‡

3) hart werden:
pine̦kli nuobrieduši (vor Feuchtigkeit für das Pferd zu hart geworden) Siuxt; altbacken werden: maize ātri nuobrieda AP. gabalu nuobrieduša pīrāga Jauns. B. gr. ³ II, 239.

Avots: EH II, 34

nùodrakšķêt, intr., erdröhnen, eine kurze Weile rollen: pē̦rkuona graudieni nuodarkšķēja Saul.

Avots: ME II, 775, 776

I nùogrìezt, tr.,

1) abkehren, ablenken, abwenden:
nuogriezt prātu, uzmanību, valuodu uz kuo citu. lai dievs nuogriezto tādu krustu!

2) auskehren, abringen (Wäsche):
viņa skurināja nuogriezto dvieli Blaum. palags jau izskaluots un nuogriezts Janš.;

[3) absondern:
n. sietā atšķiras nuo graudiem Zaļmuiža.] Refl. - tiês,

1) sich weg-, abwenden, abfallen, abbiegen:
es ar īgnumu nuo viņa nuogriezuos. nuogriezties nuo ceļa, nuo dieva;

2) sich tüchtig drehen:
dūņas vien nuogriežas R. Sk. II, 139.

Avots: ME II, 787

‡ nùosīpêt, dumpf erschallen (?): metu šautru apcirknē; pe̦laviņas nuopūkšēja, ne rudzīši nuosīpēja BW. 25853, 4. meta rudzus, ka graudi vien nuosīpēja Heidenfeld, Sessw.

Avots: EH II, 85

nuoslàuka, ‡

3) Plur. nuoslaukas "die Abfälle"
P. Alunāns; "vārpas un smalkāki salmi, kuo nuoslauka nuo graudiem, tuos vicējuot" Auleja.

Avots: EH II, 87

nùotrinêt, [intr., abzehren, ausbleichen Wid.]: sen kaujama tā kaziņa: nuotrinējuši ragu gali BW. 7846. caur asajiem pavasara vējiem rudzi tiek plāni un nuotrinējuši, mazām vārpiņām un viegliem graudiem Balss.

Avots: ME II, 877

nùožvir̃kstêt [PS., Saus, MSil., nùožvir̂kstêt Lis.], = nùošvirkstêt: [brauca tik ātri pa ceļu, ka akmeņi vien nuožvir̃kstēja Jürg., Ermes. sabēra zirņus uz pannas, ka nuožvir̃kstēja vien C. kâ aizdedza paegli, tâ nuožvirkstēja vien PS., (mit "ir̃") Naud., Behnen. "nuožvir̂kstēja" vien ar ragavām pa kāpeni braucuot Serben, Peb., Lös., Sessw. maizi kuožuot nuožvir̃kstēja kāds smilšu graudiņš Autz, Grünh.].

Avots: ME II, 895

pabiras [Nigr., Gr.-Essern, Warkl. (li. pabiros "подсыпь")], pabires [PS.],

1) was sich streut, abfällt, abrieselt, ausgerieseltes Korn
L.: [siena, ābuoliņa pabiras Fest.]. pabiras - rijā izkrituši graudi C., Laud., Mar, pāris si vē̦nu kušņāja paserē pabiras Vīt. vis˙vairāk me̦lnuo graudu ir pabirēs B. Vēstn. kūlu riju, neizkūlu, vēl palika pabiriņas BW. 18305;

2) unreif abgefallene Früchte, abgefallene Blätter:
kur ziedeja ābelīte pabirīšu nebirusi? BW. 27724;

3) Abfälle, Ūberbleibsel allerlei Art, z. B. vom Klee, Kohlen, Heusamen u. s. w.:
meklēja siena pabirās graudu LP. V, 119. mīļa Māŗa dvieļus auda nuo liniņa pabirām BW. 28478. agrāk izdedzinātu uogļu pabiras Kaudz. paliku pusēdis, tādas pabiras vien te bija LP. V, 338. nuo skuju kuoku žagariem nuokritušās adatas sauc par pabirām;

4) der Schund, das Gesindel:
kuo šitie, mužiku pabiras! Duomas I, 574.

Avots: ME III, 8

pabir̃t, ‡

2) anfangen zu rieseln
Dunika: graudi nenāca un nenāca nuo mašīnas, bet, kad pabira, tad nāca lielā vairumā; ‡

3) sich einzustellen (zuzustossen) beginnen
Dunika: nelaimes pabira cita pēc citas.

Avots: EH II, 121

pabirt [li. pabirti], intr., ein wenig sich verstreuen, herunter-, abfallen, ausroIIen, herabrollen: te ir gani ganījuši, te ziediņi pabiruši BW. 29528. utu kule pabiruse 20880. lai (zuosis) uzlasa pabirušuos graudiņus Vēr. I, 1393.

Avots: ME III, 8

‡ padîgt ² Dunika, Rutzau, aufkeimen: graudi jau padīguši.

Avots: EH II, 127

pajust: "sajust" PlKur. ‡ Refl. -tiês Prl., Sessw., erwachen: kau[t] graudis (sc.: pē̦rkuons?), tak viņi pajustuos Heidenfeld.

Avots: EH II, 138

pakàltêt: lika juo (= graudiņu) ceplī p. Pas. IX, 341. kuŗu kre̦klu izvelēja, tuo velvē pakaltēja Tdz. 39912.

Avots: EH II, 140

patukt,

1) ein wenig anschwellen
(intr.): graudi mitrumā jau labi patukuši C.;

2) "zu schimmeln anfangen":
patukuši mieži Warkh. (prs. -tukstu).]

Avots: ME III, 125

pìebriêst, anschwellen, -quellen, zunehmen: tīri re̦sns piebriedis LP. VI, 1, 77. krūtis piebriest Konv. ² 1153. graudi pìebriest S. D. P. I, 19. plānās šķiedras piebrieda par tumšu masu R. Sk. II, 159. dzīslas viņa pierē piebrieda Jaun. mežk. 43. skaitlis ik gadus pa kādiem simtiem piebriest Zeiferts Latv. chrest. III, 298. maki bij par daudz piebrieduši Apsīšu Jē̦kabs IIl, 12. gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns De̦glavs Rīga II, 1, 12.

Avots: ME III, 240

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

‡ II pieķĩlêt Dunika, anklopfen, anschlagen: ja pie pūra malas pieķīlē, tad graudi sapluok.

Avots: EH II, 257

pìeliêt,

3): p. sveču Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) vollgiessen:
pielējies... pilnu glāzi alus Janš. Bandavā II, 312;

2) = pìedzer̂tiês 1: viņš tiktāl pielējies Janš. Atpūta, № 391, S. 6;

3) = pìelît 1: pielējās pilna ustaba Pas. IX, 500 (aus Lettg.);

4) in grosser Menge sich bilden (entstehen)
Auleja: graudi pielejas (labībai auguot vārpās iemȩtas graudi). ja kam kādā vietā saaug tauki, saka, ka tā vieta “pielejas”.

Avots: EH II, 260

piķenes,

3): "me̦lns krāsuojamais līdzeklis graudiņu veidā" Erlaa: agrāk p. žīdi vadāja.

Avots: EH II, 231

III pîte Kr.,

1) pîte ² BL, ein Kloss, ein Klumpen:
zemes pīte, der Erdenkloss Manz. Lettus. Ādams kļuva nuo zemes pītes... radīts Glück I Mos. 2. saistīts pie zemes pītes A. v. J. 1896, S. 70. tavas acis redzēja... vēl neiztaisītu pīti Glück Psalm 139, 16. graudi ir apakš pītem satrūdējuši Joel 1, 17. būs manām kumeļam pītes mest pakaļā BW. 26800. sniega pītes 29962; 29826. putu pītes sīc Stari II, 417. tādās pītēs LP. VI, 22. mālu pīte, dūņu pīte Mar. Auch als Schimpfwort: vīra māte, dūņu pīte BW. 25273, 5 var.;

2) pîte ² Bauske, Widdrisch, Adiamünde, ein Brei aus gekochten und gestossenen Erbsen
Mitau, Ruhental; pītes, Klosse aus gestossenen Erbsen mit Zwiebeln und Salz Lems., Jakobshof; eine Speise aus gestossenen Erbsen, Zwiebeln und Hanf Selg. n. Etn. IV, 164, aus Roggen, Weizen, Buchweizen, Gerste, Erbsen und Bohnen Etn. I, 3, aus Erbsen, Bohnen und Hanf Konv. ² 2641, Mag. XX, 3, 61, Kürbis (am Martinitag gegessen), Mesoten; Klosse aus gestossenen Erbsen, Bohnen, Kartoffeln und Hanf (am Palmsonntag gegessen) Nerft; eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln, die man mit Fett od. Milch vermischt Ruhental n. Etn. I, 20; miltu pîtes ² Treiland nar. p. 341; in Brucken und (mit î ² ) Ellei pītes = kami Etn. I, 20, Grünwald (pîtes ² );

3) "in die Nierenhaut gewickelter geräucherter Schweinespeck"
Tals. Trotz Lidén (der es IF. XIX, 326 zu li. pìtas "rund" und le. pika stetlt) doch wohl (nach Leskien Nom. 547) eher zu pît; vgl. wruss. пну "drücke, presse", sowie le. pìcenis, pīcis 2, piñka I 2 und pencis I.

Avots: ME III, 235

pusgraûds,

2): apstrādāt zemi uz pusgrauda Ramkau. centīgākie ... iesāka ar pusgrauda un grauda vietām Anna Dzilna 5. mājas izduot uz pusgraudiem Jauns. B. gr. ³ I, 86 (so auch in Sonnaxt).

Avots: EH II, 332

‡ pušpušans "pa pusei sasmalcināts" Salis: kad ar mašīnu kuļ zirņus, tad ir pušpušani graudi.

Avots: EH II, 337

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502

reste, gew. der Plur. restes,

1) der Rost, Bratrost
U.; der eiserne Rost zum Stechen der Fische Bielenstein Holzb. 676 (mit Abbild.); der Rost, der dem Häuserbau zum Grunde gelegt wird;

2) das Gitter:
dze̦lzu (od. dzelzs) restes, ein eisernes Gitter. tev būs... resti kâ tīkli taisīt no vara, uz skadriņu vīzi Glück II Mos. 27, 4. es meitiņas cauri re̦dzu caur tām luoga restītem BW. 11427 var.;

3) ein vierbeiniges, grosses, recht undichtes Sieb in der Riege zum Durchsieben von Stroh
Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.), Luttringen, Etn. III, 104, Gold. n. Etn. I, 137: salmus... lika uz restēm un kratīja, lai izbirst pe̦lus un graudi RKr. XVII. restes salmu kratīšanai Plutte l00. Nebst estn. röśt "Rost" aus d. Röste.

Avots: ME III, 513

I re̦zgalis,

1): auch AP., Dunika, Kal., Kaltenbn, OB., Oknist, Orellen, Ramkau, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl.; "labības kūļa vai linu pē̦das apakšējais gals" Siuxt: labība piedarbā nuolikta smuki: kur re̦zgaļi, tur re̦zgaļi; kur vārpas, tur vārpas Grob.; ‡

2) re̦zgaļi AP. "labie, rupjie labības graudi, kas, vētījuot labību ar režģi, krīt pie durvīm".

Avots: EH II, 367

II riest, sich füllen Freiziņ, sich ansammeln: vē̦ruo, kâ viņu škūņi riest, sarkani ābuoli saulē briest A. Brigadere. stādiņš (pilns) riestuošas sulas JR. IV, 190. Refl. -tiês (praes. auch riežuôs), sich ansammeln, sich füllen Freiziņ: valgums acīs rietās Juris Brasa 164. salds me̦dus riešas un rit Akur. Astras 31. pateicība tanī riešas Valdis. pilna sirds ar skumjām riešas Brands 83. nezâles un pe̦lavas, kas sietam griežuoties rìešas, t. i. salasās kuopā (vgl. riest III 4 und riesties 5) virs graudiem Wolm. Gehört zu riest III.

Avots: ME III, 546

rijkuris U., Ar., auch (mit Dissimilation) rijkulis Bielenstein Holzb. 505, der Riegenheizer: rijkuris naktī kurinājis... rijas krāsni LP. V, 93. kratām salmiņus, lai bira graudiņi, lai mūs rijkuris nespriguļuoja BW. 28757. sīļam devu riekstu sauju, lai nuospēra rijkulīti 31522, 1. gauži raud rijkurītis 31551.

Avots: ME III, 523

I saduzt, prs. -dūzu Nigr., saduzêt, gew, das Part. praet. saduzis, saduzẽjis gebraucht,

1) dunstig, trübe, finster, böse, übellaunig werden:
saduzusi (in Nebel gehüllt) saule U. saduzēj[u]se saule lēca, lietus gaisa gaidīdama; saduzējis mans prātiņš: iešu tautās. vai neiešu? BW. 10591. saduzuse (Var.: sadugusi, sadūgusi, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduza (Var.: saduga, sadūga, saduma, sadūca; saduzuse) man sirsniņa pret nelieti tē̦va dē̦lu 21902 var. saduzis (Nigr., Katzd.) od. saduzējis (Ahs.) laiks, trübes, bewölktes Wetter. tādas mūžam saduzušas dienas . . . padara cilvē̦ku drūmu Janš. Dzimtene IV, 122. - tagad nu viņš saduzis (bedrückt Stelp., Smilt, Laud., Bers., Lub.) sēdēja uz suola MWM. X, 194. Subst. saduzums, Übellaunigkeit: ne˙kādas liekas rūpes, ne˙kāds saduzums Janš. Bandavā I, 75;

2) krank sein
U.: tē̦vs ir tāds saduzis (unwohl), salti vien. e̦suot, nij ē̦d, ne˙kā Kokn.; (vom Heu) schimmelig werden Oppek. n. U.; saduzējuši (nuo slapjiem graudiem malti un pikuos sagājuši) milti Schlampen; gaļa saduzējusi, hat schlechten Geruch bekommen Salisburg.

Avots: ME III, 618

‡ sagļiêtêt ² Salis, = saglietêt: cūkām māga kad sagļietē, tad jāduod graudi, lai iztīra.

Avots: EH II, 409

sagrust,

1): sagruzduši graudi Dunika. griesti ir sagruzduši, - cik tur vajaga, ka var attīstīties uguns AP. kažuociņš sagruss (III p. fut.) ... kas tur grūzd? ... kažuoks ... sagrudis (für sagruzdis?) Pas. IV, 510; ‡

2) "?": pasaver, vai milti (scil.: maļuot) nav sagruduši Pas. VIII, 437 (aus Atašiene).

Avots: EH II, 410

saklidzinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch klappern machen:
s. dzirnus visu dienu, bet ne˙kā nesamalt C. s. duru mēlīti ve̦se̦lu stundu C.; saklidzinât (klappern machen) nazi;

2) zum Weinen od. Schreien veranlassen:
s. bē̦rnu Kl.;

3) zusammenrufen:
s. vistas pie graudiem Kreuzb.;

4) eine gewisse Zeit hindurch langsam und klappernd fahren:
saklidzināja sešas stundas līdz muižai Wandsen, Zögenhof, Adiamünde, Wolmarshof.

Avots: ME III, 650

saklukstêt, gluckend erlangen: vista klukstēja, līdz saklukstēja saimnieci ar graudiem Dunika.

Avots: ME III, 651

saknãbât, ‡

2) (alles) aufpicken, pickend aufessen:
vistas saknābās, ka ne graudiņš zemē nepaliks AP.

Avots: EH II, 418

saknist, die Keime treiben (von mehrern Subjekten): graudi saknituši; iesals saknitis Golg.

Avots: ME III, 652

sasẽt, ‡

2) aussäen (ein gewisses Quantum):
saslaucīju visus apcirkņus un beidzamuo graudiņu sasēju AP.

Avots: EH II, 446

saslīkt, intr., einsinken, zusammensinken: ieleja pamazām saslīka Dr. uz kāda sēdekļa Zibiltiņa saslīka Lautb. Luomi 132. skaņu graudi... saslīka grīdse̦gās MWM. VIII, 889. tas nelaimē saslīks Lautb. Vidvuds 79.

Avots: ME III, 737

sevim: (von andern) abgesondert, apart ("atsevišķi") Kaltenbr. n. FBR. XVII, 71, Daudsewas n. FBR. XVII, 155, Selb. n. FBR. XX, 68; graudiņi s., salmiņi s. Pas. XV, 197. meitas sēd s. Auleja. s. (von den übrigen Haustieren abgesondert) cūkām labāk Kaltenbr.

Avots: EH II, 479

sijât

3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡

4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡

5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,

1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;

2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;

2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡

3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni ³ 30.

Avots: EH II, 485

sipêt "fallend schallen": labĩba sip. graudi bira sipē̦dami Warkl. Refl. -tiês "?": laižu šautru apcirknī; ja bij rudzi, sipējās (Var.: sīpējās, švīkstējās, švirkstējās, bukšķējās), ja pe̦lavas, pukšķējās BW. 25853, 5 var.

Avots: ME III, 842

skaraîns, zottig U., mit Fransen versehen; vollhängend, wie eine Traube, ein Blumenstengel U., voller Schoten: skarains suns Manz. Lettus, ein zottiger Hund. pinkainuo kazu vedu skarainam āzīšam BW. 18399. priekšauts ar skaraiņiem, kupliem atluokiem A. XX, 868. skarainas smilgas Zalktis II, 39. skairaiņi graudi D. Kleinb. J. 34. zirņi skaraiņi būs JK., Lieven-Bersen. skaraiņi debeši L. "Lämmerwolken", zerrissene Wolken St.

Avots: ME III, 873

I skrejuôt ‡

2) "nuoberzt miežu graudiem akuotus; nuošķirt rupjuos graudus nuo sīkajiem" Bers.

Avots: EH II, 508

‡ skrinkšķêt "?": skanē̦dami un skrinkšķēdami skaluojās mutē pūteļa graudi A. Brigadere Skarbos vējos 21. Vgl. kriñkšêt.

Avots: EH II, 510

smaltne,

1) "?": sīki samalt un iztaisīt nuo tiem (graudiem) baltas smaltnes Zalktis 1908, 133. (smilšu) karstās virskārtas smaltnes caur sauju sijādams Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16;

2) "smalkumi" (mit àl ² ) Grawendahl.

Avots: ME III, 953

spèjš Peb., (mit è ² ) Kr.,

1) spèjš Drosth., spẽjš Salis, Ruj., Bershof, Siuxt, rasch, plötzlich, unvorbereitet
Kl. (mit è ² ), U.: spējš (jäh) pē̦rkuoņa graudiens Mērn. laiki 24. spējā nāvē nuomirt Balt: Vēstn. atraduši spēju nāvi A. 1896, S. 150. spēja aizceļuošana Sadz. viļņi 282;

2) "?" mērnieks bij īgns, pikts un spejš (heftig?)
Mērn. laiki 139. dze̦nulis savas atziņas vairuot tik spējš (stark Warkl.) Pūrs III, 85. veča cirtienus pavadīja spējš (stark, laut?) "hē!" elsiens Jaun. mežk. 3. - Adv. spèji C., plötzlich, jäh: sp. mirt K. Müller. puisis spēji iekliedzās Mērn. laiki 22. acis spēji uzzibēja A. XX, 492. spēji kuo izstāstīt Peb. n. U. lauku tre̦knums spēji nuokrita Lauks. kal. 1897, S. 36 (in Burtn. "unbek."). šie vārdi spēji ("?") iedūrās viņam sirdī Sadz. viļņi 298. Uoliņiete... devās vēl spējāk ("?") vidū Mērn. laiki 99. Subst. spējums, Eile, Übereiltheit: spējumā atbildēt Mērn. laiki 156 (ähnlich 129). Nebst li. spėrus "schnell" u. a. (s. Būga KSn. I, 33) zu spẽt.

Avots: ME III, 991

sprigulis, spriguols Naud.,

1) sprigulis L., U., Ronneb, Bershof, Wolm., Nigr., N.-Bartau, Dunika, Katzd., Arrasch, Selsau, Warkl., Zvirdzine, Memelshof, Saikava Bauske, Dond., Gr.-Essern, Widdrisch, Wandsen, Selg., Ruj., C., Jürg., Bielenstein Holzb. 509, spriguls Kl., Saikava, Warkh., Pilda, Gr.-Buschhof, spriguls Spr., der Dreschflegel:
augstu cēlu sprigulīti (spriguliņu 31529), lē̦ni laižu klājienā BW. 31528. nuokūluši, kūlējiņi, pakaŗam spriguliņus (Var.: sprigulīšus) 28765. rudzīši zem cietajiem spriguļiem, bargi dragāti, atduos graudiņus Vēr. I, 1132. - spriguļa galva, vāls, der Schlägel U. spriguli vadīt, den Dreschflegel führen, mit Dreschen beschäftigt sein U.: mēs spriguli vadījām līdz ziemassvē̦tkiēm, wir haben bis Weihnachten gedroschen;

2) sprigulis Sussikas, spriguls Etn. II, 187, ein Gestirn;

3) sprigulis, ein Windbeutel
V. Wohl (n. Leskien Abl. 346) zu spridzêt usw., wie li. sprãgilas "Dreschflegel" neben spragė̕ti "prasseln, platzen" usw.

Avots: ME III, 1019

stiedzêt, -ẽju,

1) stiêdzêt C., PS., Walk, Wrangelshof, Wolmarshof, Serbigal, Smilt., Lis., stiêdzêt ² Widdrisch, Hofzumberge, intr., = stīdzēt 2: kartupeļi, labība, puķes, graudi stiedzē;

2) auch stiedzinât Aiviekste, tr., keimen machen
(mit iê) Selsau, Aahof, Schwanb., Erlaa, Odensee, Neugut: stiêdzēt ² kartupeļus MSil., Widdrisch;

3) lang ausschiessen lassen
Nötk. (mit iê);

4) (der Infinitiv unbekannt) lang auswachsen, sich ausbreiten:
mežs stiêg ² vie˙nādi tāļāk Segewold. Refl. -tiês, = stiedzêt 1 Nötk. (mit iê), Bauske (mit iê ^2): kam mūžs bez viņas tumsā stiedzējies Rainis Vēja n. l. 102. Zu stīgt.

Avots: ME III, 1078

sũkât Neuenb., C., PS., Jürg., Arrasch, Selg., Siuxt, Dond., Bauske, Līn., Iw., Widdrisch, (mit ù ) Ermes, (mit ù ² ) Lis., Kl., Kr. u. a., leckend saugen (z. B. die Finger) Freiziņ: sūkāt pirkstus LP. I, 147. vēl rītu, parītu būs, kuo sūkāt BW. 2016. sūkāt cukurgraudiņu R. Sk. II, 138. sūkāja bonbonus Stari lI, 419. tabaku sūkāt Mērn. I. 37, U., Tabak kauen. pīpi sūkādams MWM. VI, 29. Refl. -tiês, leidtun, bedauern Spiess, Lemsal, Peb. n. U., sich beklagen Freiziņ: vaina, par kuo varēja sūkāties LP. VI, 493 (ähnlich 389 und IV, 92). tik tuo sūkājies, ka kungs pa˙galam e̦suot izpuostījis viņu IV, 165. sūkājuos, ka man netaisnība nuotikusi A. XI, 52. "kad tevi pats nelabais!" Ansis sūkājās LP. IV, 10. "sasitu uz ce̦lma nejauki gūžu,"lācis sūkājies 229 (ähnlich VI, 284). baluodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies) VI, 242. milzis nu sūkājās pēc zižļa:"... kas lai sakaļ man zizli?" Pas. II,171. Zu sùkt 1.

Avots: ME III, 1131

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

IV urinât, = urbinât Alswig (u. ar pirkstu de̦gunu, ausi; cūkas urina zemi, mē̦slus), Gr.-Buschhof (kuo tu urini ar pirkstu pa ausi?); = šķirstīt Lubn. (vista urina spalvas); stochernd suchen: urināt utis Saikava; "ārdīt (sienu)" Ozoli; "emsig einer Arbeit obliegen, die nicht von Statten geht" Meiran; "langsam bröckeln (tr.); (fr)essen" Gr: Buschhof (urina barību ir luopi, ir ļaudis). Refl. -tiês Adsel, Gr.-Buschhof, Sonnaxt, = rakņāties, knābāties: vistas urinājas pa graudiem, pe̦lnuos. Reimt auf skurinât.

Avots: ME IV, 305

uzknist, aufkeimen: graudi jau uzknituši Golg, redzēja... asniņus uzknitušus Janš. Mežv, ļ. II, 369.

Avots: ME IV, 343

uzkratît, ‡

5) "?": kuļuot rijā labības metienu ar kuoka dakšām cauri uzkrata Frauenb.; ‡

6) "kratuot uztīt" Frauenb.: kad grib u. ē̦rkuli, tad pakulas vēl jāizkrata. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens aufgeschüttelt werden
Meselau u. a.: pe̦lavas uzkratījās uz graudiem;

2) sich jem. aufdrängen:
viņš man uzkratījies kaklā; ne˙kâ vaļā tikt.

Avots: EH II, 725

uzrežģît,

1) noch nachträglich auf einem
režģis 5 durchsieben: pe̦lavas vēl uzrežģīt, lai izbirst visi graudi KatrE.;

2) netzartig flechten
(perfektiv) über: u. gruozam auklu Jürg.;

3) einen režģis 2 aufdecken:
le̦ce̦klam uzrežgīt se̦gu Nigr.;

4) uzrežgît plēteni Golg. "den Rand eines
plētenis (= ježikas

1) am Holzschlitten netzartig durchflechten".

Avots: ME IV, 373

uzvẽtît, windigend auf etw. fallen lassen: uzvētīt pe̦lus graudiem virsū. Refl. -tiês: graudiem pe̦lus uzvētījušās, beim Windigen ist versehentlich Spreu aufs Korn gefallen.

Avots: ME IV, 398

I vaikât, -ãju,

1) vaîkât ² Amboten, Funkenhof, Neuhausen, Nigr., jagen, treiben
Wid., Gaiken; (jem.) verfolgen, aufpassen Funkenhof, "die Spur verfolgen" Kluostere, abwehren, wegjagen (v. luopus nuo labības) Frauenb.: redzēja viņu zuosis, vai cūkas vaikājam pa tīrumu Janš. Dzimtene ² II, 290. Pe̦nkulene . . . nevaikāja... vistas nuo... graudiem nuost Dzimtene V, 198. bradāju . . , pa dīķi vaikādama . .. zivtiņas Bandavā I, 188. luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas nevaikās Mežv. ļ. I, 182. vanags vaikā vistas Nigr. mežsargs vaikāja ganus ebenda. nevaika zirgus! ebenda. mednieki viņus iesāka vaikāt MWM. VI, 78. vējš svilpuoja vaikādams lietu A. v. J. 1900, S. 874. viņš mani pastāvīgi vaikā (passt mich auf) Funkenhof;

2) "plātīties ruokām" Gaiken. In der Bed. 1 zu li. vaikýti "scheuchen; umherjagen"; Iterativform zu vèikt? Oder zur Wurzel von vajâi? In der Bed. 2 (zuverlässig?) zu vicinât?

Avots: ME IV, 436

I vēteklis,

1) vētikla, vētīkle (li. vétyklė "Worfschaufel"), das Windsieb
(vēteklis St., vētiklis) U., (vẽtīklis) Arrasch, Jürg., Zögenhof; das Riegensieb (vẽteklis) A.-Ottenhof, AP., C., Salis, (mit è ² ) Erlaa, KL, Lubn., Ogershof, Schwanb., Selsau, Sessw.; ein Geflecht zum Windigen (vēteklis) Dr.; die Getreide-, Kornschwinge (vēteklis) Dr.; die Wurfschaufel (vēteklis, vētiklis) U., (vētekle) Nerft, die Wurfschaufel in Art einer hölzernen Gabel mit breiten Zinken, an deren oberem Ende Hölzchen angebracht sind, die das zu windigende Getreide nicht heruntergleiten lassen (vẽteklis) Dond., Wandsen: graudi birst vēteklim cauri Kaudz. M. 60. grāba ar mēteli nuo smeltes gubas Jauns. kas vētīts ir ar liekšķeri un vētikli (welches geworfelt ist mit der Worfschaufel und Wanne) Glück Jesaias 30, 24. kam tā vētikla (Wurfschaufel) ruoka Lukas 3, 17; Matth. 3, 12. auzu vēteklī (Var.: vētiklā) BW. 29592. cik auziņu vēteklē (Var.: vēteklī, vētīklē) 15352, 2;

2) das zu windigende Getreide
(mit ẽ ) A.-Ottenhof, Dond., (mit è ² ) Erlaa; das gereinigte Korn Kawall n. U., (vẽtîkla) Nigr.: vētīkla jau sagrābta, bet nav pārve̦sta Nigr. vētīklu sakraut ratuos ebenda. zem vētekļa . . . sakrājusies . . , kaudze vētīklas - skaisti, skaidri graudi vien Janš. Dzimtene ² II, 17;

3) ein Haufe:
vẽteklis salmu A.-Ottenhof, Schnehpeln.

Avots: ME IV, 571, 572

I vilcîgs,

1) zäh, dehnbar
U., Bers., Lubn., N.-Peb., (mit il̃ ) Frauenb., Schibbenhof, Sehmen, (mit ìl ² ) Mahlup, (mit il̂ ² ) Bauske, Swehthof: me̦dus ir vilcīgs Bers., Nötk. jārauga, vai ir jau piens vilcīgs Frauenb. vilcīgu mīklu Izgl. III, 16;

2) andauernd, gedehnt, gestreckt:
sāpes nav asas vairs, bet... dziļas un vilcīgas Domas III, 456. (duomas) bija neatlaidīgas, vilcīgas kâ bezgalīgi garas čūskas Veselis Saules kaps. 25. ārs liesmuoja dunē̦dams vilcīguos graudienuos Tīr. ļaudis;

3) "sich ohne Widerstand zie hen lassend" (von Stricken)
Wessen;

4) gut ziehend (von Pferden)
Pilten (mit il̂ ² ),Ahswikken (mit il̃): v. zirgs;

5) gierig
(rijîgs) Sessw., habgierig Kalzenau; diebisch (mit ìl ² ) Saikava. Zu vilkt.

Avots: ME IV, 586

vìrsējais, virsējs U., der obere, höhere: virsējās kārtas spieda apakšējās Rulamans 3. maizes kukuļa virsējā garuoza Etn. IV, 113. virsējie graudi (diejenigen Körner, we1che beim Säen auf der Erdoberf1äche bleiben) vēl nav dīguši Frauenb. sedza... trīs villanes: vienu apakšējuo nātna un divas virsējās villana BW. IlI,1, S. 27.

Avots: ME IV, 611

zaļuôt (li. žaliúoti "grünen, grün schimmern"),

1) intr., grünen
U.; kräftig sein; sich aufrichten, zu Kräften kommen: zaļuo kâ zâle RKr. Vl, 840. papuve jau sāk zaļuot, nu jāsāk ecēt Frauenb. rudzu statiņi zaļuo uz lauka, kad ilgi lietus līst, graudi sadīguši ebenda. lai tas auga, lai zaļuoja BW. 32860. iznāk... brāļi kâ uozuoli zaļuodami 13646, 26. lai zaļuoja tautu dē̦ls 18934, 1. lai mūžam zaļuo mūsu dzimtene! Latvju tauta XI, 1, S. 53. kas iekrituši parāduos, tik lē̦ti vairs nezaļuos Aps. III, 24;

2) grün färben
Wid.;

3) "?" saule sēd vītuolā, zaļuo zīļu vaiņadziņu; zaļuo, saule, duod man vienu! VL. aus Kalleten (?);

4) lustig und in Freuden leben, schlemmen:
panāksnieki... zaļuoja līgavaiņa galā visu pirmdienu Kaudz. Vecpiebalga 45. daži studenti un citi zaļuotāji Jaunie mērn. laiki III, 48. Refl. -tiês, = zaļuôt 1: viss nuo jauna zaļuojas Plūd. Llv. II, 330.

Avots: ME IV, 688

žauks! Interjektion: pē̦rkuons graudis. žauks! puisis pa˙galam LP. VII, 497.

Avots: ME IV, 791

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729

žņiegs

1) Plur. žņiêgi "apspiesti, neienākušies, graudi">sīki labības vai sē̦klu graudi": ābuoliņa sē̦klu graudi kâ žņiegi, tādēļ mazs birums Vīt.;

2) ein heruntergekommener Mensch od. ein solches Tier
(mit iê ) Vīt.

Avots: ME IV, 826

zvir̃kšêt C., Frauenb., Karls., Salis, zvir̂kšêt Nötk., zvirkšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, zvir̃kstêt A. - Ottenhof, Dond., zvir̃kšķêt AP., Wandsen, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch, das rollende Erbsen verursachen (zvirkšêt) Allend., Lemsal und Salis n. U. Vīt., (zvir̃kstêt) Bauske; das Geräusch, das beim Fahren über Kies entsteht (zvir̃kšêt) Burtn., Smilt.; das Geräusch, das beim Reissen von Stoff entsteht (zvir̃kšêt) Nötk.; das Geräusch, das eine in die Luft geworfene Säge macht (zvirkšêt) Kurl. n. U.; prasseln, knistern (zvirkšêt) Burtn., Vīt., (mit ir̃ ) PS.; schwirren, rasseln, rauschen (zvirkšķêt) LKVv.; rascheln (zvir̃kstêt) Wandsen: zirņi zvirkst apcirknī beŗuot Bauske, Vīt. granst zvirkš beŗuot Linden. labību mē̦tājuot graudi skrien zvirkšē̦dami gar siênām Vīt. gaļa ce̦puot zvirkš ders. smiltis be̦rzdamās zvirkš Nötk. paeglis zvirkš, kad de̦g PS. zvirkš kâ de̦guošs paeglis Burtn. zari zvirkst gar luogu Wandsen. sāka stipri brucināt izkapti, tâ ka zvirkstuoši čirkstuošās skaņas skanēja vien Janš. Dzimtene ² II, 174. Vgl. zvirgt 2, zvìrgulis und zvirkstêt, svirkš(ķ)êt.

Avots: ME IV, 778