Paplašinātā meklēšana

ìemàukt, ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) aufstreifend, aufziehend hineingeraten: aita iemaukusies guovs valgā Jürg.

Avots: EH I, 529

ìemàukt,

1) eindrängen, einstecken, anziehen:
kāju zābakuos;

2) anfangen zu graben:
kartupeļus;

3) intr., hinein -, hereinlaufen
Spr.

Avots: ME II, 43

‡ II iemaukt, trinkend zu sich nehmen Celm.

Avots: EH I, 529

iemaûkti,

1): auch N.-Wohlfahrt, iemaûkti ² Popen, iêmaûkti ² Wainsel n. FBR. XIV, 78, Roop n. FBR. XV, 144, Frauenb., Grob., OreIlen, Salis, Seyershof, Siuxt, iẽmaûkti ² Salis, Demin. nom. s. iemauktiņš BW. 13557, acc. plur. iemauktas BW. 16967, 7; ‡

2) eine gewisse Barttracht:
iemauktus ap žandiem ... bija uzaudzējies Janš. Dzimtene IV, 209.

Avots: EH I, 529

ìemaûkti C., der Zaum: kuokļu stīgu iemauktiņi (Va.: iemautiņi, iemaviņi) BW. 13248, 6; laužņu iemauktiņi (Var.: iemaviņi) 578.

Avots: ME II, 43

pìemàukt, einheimsend (aus dem Boden herausziehend) anfüllen: p. burkanu pilnu gruozu. piemaut, heranschwimmen, schwimmend herankommen, auftauchen Spr.: kur tad šis nu atkal tâ piemāvis? Saul. I, 111.

Avots: ME III, 271

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

aumuļi, bedeute in Ruhental dasselbe wie iemaukti "Zaum"(?)

Avots: ME I, 225

burbulisks [?], mit Buckeln besetzt: burbuliski iemaukti L.; [bei Manz. dafür burbulains].

Avots: ME I, 352

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281

činčinât, klingen, klingeln, das Geräusch činč hervorrufen: kas iemauktus činčināja BW. 5133. atslēdziņas činčināt BW. 23177, 1. muiža jau činčina pusdienā.

Avots: ME I, 413

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

iemausis: iemauši "iemaukti" Preiļi in Lettg.

Avots: EH I, 529

iemavi (unter iemauti): auch Oknist n. FBR. XV, 165, Auleja, Gr.Sessau, Kaltenbr., Lixna, Lubn., Pilda, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine: apmauc iemavus ar divām pavadām Pas. X, 363 (aus Lettg.); "iemauktiem mutes dzelzs" (mit ìe- ) AP.

Avots: EH I, 529

[IV iemeklis Stom., ="iemaukti">iemaukti" (?)]

Avots: ME II, 43

iemutis ,* Spitze, Mundstück Dr.; [iemutes Neu- Laizen, iemute AP. "zirga iemauktu dzelži"].

Avots: ME II, 47

ìetver̂t, tr.,

1) einsetzen:
cirvim kātu ietversim BW. 13004;

2) enthalten:
nespēj izjust tuo saturu, kas viņuos ietve̦rts A. Up. Refl. - tiês,

1) = ieķerties: zirgam ietverties iemauktuos, einem Pferde in die Zügen fallen Brasche;

2) enthalten sein:
vilnā ietveŗas daudz gaisa Pūrs III, 67. Ausekļa skats še sevišķi ietveŗas vārduos Vēr. I, 1521.

Avots: ME II, 84, 85

‡ kaņepkaũls, der Hanfstengel: kaņepkaula iemauktiņi BWp. 2520, 2.

Avots: EH I, 585

‡ kaukuli "?": zviedz kumeļi, skan k. [?] (Var.: iemaukti) BW. 30131 var. Vgl. kàukala ² I.

Avots: EH I, 593

kuôdît [C., Lis., Jürg., Kl., Arrasch, kuõdît Līn., Tr., kuôdît ² Bauske], -u, -ĩju,

1) wiederholt beissen:
kuŗa meita bāliņuos, staigā lūpas kuodīdama BW. 862. teci, kumeliņ, liepu lapas kuodīdams BW. 14008, 5 var. (zirgs) iet... iemauktiņus kuodīdams 29867;

2) intr., strenge ansagen, einschärfen
U.;

[3) beizen:
dzijas Bers.;

4) kuôdît ^2, härten:
cirvi Ruj.].

Avots: ME II, 341

kràciêns, kŗâciens ² Kand., dass Schnarchen: kad tē̦vs aizmidzis kŗāks un nuo viņa kŗāciena zeme dimdēs, paņemi iemauktus LP. IV, 66.

Avots: ME II, 265

krapt! krapts! Interj. zur Bezeichnung eines plötzlichen Angriffs: muļķītis krapt saķeŗ putnu LP. IV, 150. kūmins (gailim) krapt mugurā III, 98. puisis krapts uzmauc pašai iemauktus galvā I, 124.

Avots: ME II, 260

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

* laûzeknis,

1) enthalten in lauzekņu iemaukti, der Stangenzaum, ein scharfes Gebiss für Pferde:
kas var man zirgu jāt bez lauzekņu iemaviņu bW. 22619, 2;

[2) laûzeknis N. - Peb., laûzêknis Arrasch, = laûza 2].

Avots: ME II, 431

laûznis,

1) das Brecheisen:
[ar ruokas lauzni veikli atlauzis gaļas tuoveŗam vāku Veselis Saules kapsēta 102. ņēma laûzni ² ruokā un līdzēja cirst un lauzt Ve̦ntas kraulī plienus Janš. Dzimtene V, 457];

2) eine Waldstelle mit gebrochenen Bäumen
Mar., Bers., [Ronneb.];

3) der Pl. laužņi,

a) das Lagerholz, Windbrüche, die im Walde liegen geblieben sind;

b) das scharfe Gebiss für Pferde:
es ielikšu laužņus tavā mutē II Kön. 19, 28. lēca kâ nevaldāms ērzelis uz augšu, kad laužņiem tuo sarauj Dünsb.; laužņu iemaukti, der Stangezaum: aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu (Var.: lauzniņu) iemauktiņus BW. 11615;

4) ein starker Mann (verhöhnend - ein unordentlich gekleideter Mann):
lielais lauznis atnāca, bet vairāk par mani ne˙kā neizdarīja Burtn.

Avots: ME II, 432

‡ laužuoti iemauti RKr. XX, 62 (aus NB.), = laužņu iemaukti, Stangenzaum.

Avots: EH I, 725

liẽlvarĩtis, der Mächtige, Starke: kumeliņ, lielvarīti, nelauz manu iemauktiņu! BW. 29809.

Avots: ME II, 503

‡ lūžu (gen. pl.) "?": jāj zaķītis ... ar ... l. iemauktiem BWp. 2520, 1. Vgl. laûži.

Avots: EH I, 765

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. ² 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. ² 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569

maûti Sonnaxt, = iemaukti">iemaukti.

Avots: ME II, 570

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

miklavs "?": miklavā [am Nikolaustag?] gaili kavu deviņiem nadziņiem, miklavā zirgu pirku deviņiem iemauktiem BW. 30227.

Avots: ME II, 625

mul˜stuŗi: kas mulstuŗus skandināja? Ceļi VIII, 304 (aus Frauenb.; in Frauenb. auch der Sing.: zirgs iemaukts mul˜sturī).

Avots: EH I, 831

nùomàukt [li. numaũkti], tr., abstreifen, abziehen, abnehmen: cimdus, zeķes, kurpes, gre̦dze̦nu, zirgam apaušus. nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm! Etn. II, 31. Refl. -tiês, sich abstreifen, abziehen, sich befreien: nuomaucies zābakus! zirgs nuomaucies nuo iemauktiem Kand. Subst. nùomàucẽjs, wer abstreift, abzieht; nùomàukšana, das Abziehen; nùomàukums, das Abgestreifte, die Abstreifung: tuo darīja meitu grē̦ki par gre̦dze̦na nuostmaukumu (gew.: nuomaukumu) BW. 6272, 8.

Avots: ME II, 817

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab-, weg-, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dievin, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometies rāpus Etn. 77. vēl ceļuos nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daudz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab -, weg -, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dieviņ, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. - tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daidz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

I pakarinât, tr., an-, aufhängen: pilsē̦tā būs pakarināts liels zuobins LP. IV, 5. tu manus iemauktus pakarināji. [Refl. -tiês, sich für eine Weile an etwas hängen: p. ar ruokām uz zara Warkh., Grawendahl.]

Avots: ME III, 41

pamave,

1) eine Weepe, ein Umwurfstuch der Weiber
U.: ja būs māte, sagšu segšu, ja pamāte, pamavīti (Var. villainīti) BW. 25336, 1. pašai talkas māmiņai pus˙pamāves (sic!) nùode̦guse 28487, 4;

2) ein Teil des Zaumes:
pamave - tā daļa pie iemaviem jeb iemauktiem, kas pie apaušiem pabārdē Lös. n. Etn. IV,162. [Zu maût I)

Avots: ME III, 67

paskañdinât,

1) intr., anklingeln:
tas paskandināja ar zīmuli pret glāzi Līg.;

2) tr., ein wenig erschallen lassen, klingeln:
tik paskandini iemauktus! LP. IV, 60.

Avots: ME III, 100

I pazirkle: apaušu, iemauktu, ce̦pures pazir̂kles ² Grob.

Avots: EH XIII, 192

pìekrist,

1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. ² 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;

2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);

3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;

4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;

5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;

6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.

Avots: ME III, 260

pìespraûst, anstecken; hinzutun, hinzufügen: piespraust lakatu, das Tuch (mit einer Stecknadel) anstecken U. Katriņa piesprauda Jāņam dadžus Krišs Laksts 53. brūtes vedēja zirgus appušķuoja puķēm un piesprauda pie iemauktiem pāri cimdu BW. III, 1, 17. piespraužamie izruotājumi Antrōp. II, 60. piespraudīsim pie apraksta arī ierunu atspē̦kuojumus Vēr. II, 334. te mums jāpiesprauž vēl piezīme A. XX, 368. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: pēc sakāmiem vārdiem, kuŗiem nedaudzie lāsti un lamāšanas vārdi piespraužas, se̦kuo pēdīgi mīklas RKr. X, 15.

Avots: ME III, 295

I pīte,

1) ein Geflecht:
vīģu pīti Glück I Sam. 30, 12. ar simts pītēm nuo vasaras augļiem II Sam. 16, 1. ruožu pītes irst Teodors;

2) die Fussfessel der Pferde:
kuo līdz pītes, kuo iemaukti, kad nav daiļa kumeliņa? BW. 30046;

3) "davon man was flechten oder machen kann"
Für I. Zu pît.

Avots: ME III, 235

pugulaîns, abgerundet erhöht, knopfförmig Bergm. n. U., mit runden Erhöhungen versehen: pirku kumeļam pugulaiņus (Var.: zvārgulainus) iemauktiņus BW. 11373, 1 var.

Avots: ME III, 402

I pum̃pât Dunika, Dond., -ãju, tr., mit pumpas versehen, (zu)knöpfen: kaļam, brāļi, kumeliņus, pumpājam iemauktiņus! BW. 15936. pumpā mani, māmulīte, ar sudraba pumpiņām, lai nevar tautu dē̦ls ruoku šaut azuote! 17005, 4 var. pumpājat mani pašu, sprādzējat kumeliņu! 17188.

Avots: ME III, 410

‡ rabuslītis "?": tautiet[i]s mani ... kūla sprādzē̦tiem iemauktiem. paga, paga, rabuslīti. es stāstīšu bāliņam VL. aus Drosth.

Avots: EH II, 348

rangu, ranga, Interjektion: kad manam kumeļam cangu, rangu (čanga. ranga 1 var.) neskanē̦tu (Var.: iemauktiņi neskanē̦tu) BW. 13972, 1.

Avots: ME III, 477

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

rùobaîns: pašam ruobu ("?") kalējam nav rùobainu iemauktiņu BW. 21318, 13 var.

Avots: EH II, 390

saduôt,

1) tr.; zusammengeben, vereinen;

2) geben (auf eine grössere Menge resp, eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): pamāte sade̦vuse ve̦se̦lu puodu pakulu vērpjamā līdz LP. VI, 811. uotrus piecsimti par iemauktiem saduod I, 118. jau sadevu divi simti (sc.: mārku) BW. 13595, 15. viņa sadeva tiem vārdus A. Brigader. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti LP. I, 80;

3) intr., tüchtig schlagen, prügeln
Etn. II, 86, aufs Korn nehmen: par nagiem saduot RKr. VI, 510, auf die Finger schlagen. saduot pa nāsīm, ka rads rada nepazīst. tam . . . uz ādu ir jāsaduod brangi Lapsa-Kūmiņš 14, man... gribējās saduot dažiem par purnu Apsk. v. J. 1905, S. 61. es gribu saduot bagātiem krietni virsū Kaudz. M. 221. - (lietus) krietni sadeva, es hat stark geregnet. Refl. -tiês,

1) einander geben, reichen:
saduoties ruokas od. ruokām, einander die Hand (die Hände) reichen: kūmas sasveicinājās un sadevās ruokas ar bē̦rna ve̦cākiem BW. I, S. 180. satikās brāļu bē̦rni, sadevās ruociņām BW. 29385. sagājās Jāņa bē̦rni, sadevās ruociņām 32885. saduoties (sc. ruokas), wetten, den Handel od, die Verabredung schliessen Kronw. saduoties lab(u)rītu, lab(u)vakaru, dievpalīgu etc., einander begrüssen (d. h. den Morgen-, Abendgruss u. s. w. bieten): labu rītu sade̦vušies, sākām sarunāties A. v. J. 1897, S. 474. dē̦ls tâ˙pat kâ ar pirmām meitām sadevās dievpalīgus LP. VI, 536. saduoties mutes, einander küssen: saimniece sadevās mutes ar meitām A. Upītis;

2) sich begeben (von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt): klausītāju miljuoni dieva namā saduodas Jaunības dzeja 24. uz šuo tirgu tirdzē̦ni bija sade̦vušies paprāvā skaitā B. Vēstn.;

3) sich (zu etwas) vereinen
U. (oft mit kuõpâ): ūdens sadevās kuopā, un Kriša vairs ne redzēt Krišs Laksts 54. - strādnieki sākuši saduoties sabiedrībā Japana 56. sirds saduodas ar sirdi Plūd. Rakstn. II, 319.

Avots: ME III, 619, 620

sakuôšļât, sakuõžļât Nigr., sakuôžļât Wolm., sakuõžaļat Lautb., tr., freqn., zerbeissen, zerkauen: māte sakuošļā garuoziņu MWM. uz... izsutušām vietām uzliek sakuošļātu skābu rudzu maizi Etn. IV, 2. katru kumuosu labi zuobiem sakuošļājuot A. v. J. 1897, S. 654. iemauktam sakuošļāta... pavada 1901, S. 23. viņš sakuošļāja aizdedzinātuo cigareti MWM. X, 380.

Avots: ME II, 661

sapelêt, intr., verschimmeln: sapeIējis siens Kaudz. M. 383; sapelējusi maîze. sarūsēja pieši mani, sapelēja iemauktiņi BW. 7828. - ka tu sapelējis! dass du verschimmeltest! - eine oft mehr scherzhafte, Verwunderung ausdrückende, als bös gemeinte Verwünschung U.

Avots: ME II, 698

savaļât,

1) "?": Homēru ne˙maz vēl nevaru savaļāt Kundziņš Kronv. 47;

2) zusammenhalten
MSil., bändigen, zügeln: tie (zirgi) būtu savaldāmi un savaļājami bez iemauktiem Lautb. Luomi 131;

3) "mühsam zusammentreiben":
s. guovis kūtī Nötk., Drobbusch, Druw., Stomersee u. a.;

4) "= saviļât" Nötk.; zusammenwälzen: s. akmeņus, sijas kuopā N. - Peb.; "savilkt" Schujen: s. labību kuopiņā;

5) beschmutzen:
nuo tirgus nākuot viņš savaļājis visas drēbes N. - Peb.; wiederholt rollend beschmutzen Jürg.;

6) sich hin und herwälzend niederdrücken:
s. labību Vank. - Refl. -tiês, sich beschmutzen: sivē̦ns savaļājies dubļuos N. - Peb.

Avots: ME III, 780

sazvadzinât,

1) klappern od. schellen machen:
zirgs sazvadzināja iemauktus Nigr. sazvadzināja zvaguļus un nuosvieda Dond.;

2) auch refl. -tiês, erschellen:
zvani vien sazvadzināja Warkl.

Avots: ME III, 797

se̦dli: auch Allend., Alswig, Borchow, Dunika, Grob., Kalnemois, Mahlup, Preiļi, Salis, Ziepelhof, Demin. instr. sg. sedlīt[i] BW. 2521; nav sedliņi, nav iemaukti BW. 29961. Dafür sedľs (nom. s. od. pl.?) BW. 33873, 2 var.

Avots: EH XVI, 474

skàmbêt ² Warkl. (li. skambė´ti "klingen"), -u, -ẽju, = skanêt: kaldināsim iemauktiņus, lai skamb . . . kumeļam sīkas naudas iemauktiņi Rutzau n. FBR. VII, 118. es būt[u] tautas izbē̦gusi, jeib vizulis neskambējis Rutzau n. RKr. XVI, 260. Wenn echt lettisch, zu skanêt; zum Lautlichen s. die Notiz zu skamba.

Avots: ME III, 870

šķiñdinât Dond. u. a., šķindinât Gr. - Buschh., Saikava, šķindinât Bers., Laud., fakt., klingen, klirren machen; klingeln Kawall n. U.: ar pulksteni sāka šķindināt man pie pašas auss, Dunika. skuolā sāka šķindināt MWM. VI, 123. kundze... šķindināja traukus, Upītis Sieviete 210. piešus šķindinādami Janš. Bandavā I, 85. atslēdziņas škindināt BW. 12132. kas iemauktus šķindināja (Var.: skandināja, stinkšināja, džindžināja)? 5005. vīra māmiņai pulksten[i]s mēles galiņā, kuŗu sē̦tu pieiedama, tur jau mani šķindināja 8680. šķindi, bē̦rzu birze! kas jel tevi šķindināja? 13519. Refl. -tiês, (hier und wieder) klingeln, klirren (machen): māte ķeķī šķindinājās šķīvjiem Upītis Nemiers 119.

Avots: ME IV, 42

skrabulis,

1) etwas Rasselndes, Knirschendes:
kažuociņš skrabulīt[i]s, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 12556, 2; ein rasselndes Kinderspielzeug Libau, Annenburg, Jakobstadt, Holmhof, (auch = grabulis

1) Wirginalen; = skrabals Libau; rasselnder Schmuck am Anzug oder am Pferdegeschirr ("iemauktiem piekārti visādi skrabuļi") Planhof; ein lärmendes Kind Stockm.; jem., der Spässe und Unglaubliches zu erzählen liebt Widdrisch; ein leichtfertiger Mensch;

2) ein Schabeisen zum Abkratzen des Teigs vom Backtrog
Drobbusch;

3) eine Schramme am Körper
Salisb.

Avots: ME II, 884, 885

I spiguļuôt,

1) s. spiguluôt;

2) mit spiguļi (Flitter) schmücken
Nigr.: saraustījis kumeļam spiguļuotus iemauktiņus BW. 15578.

Avots: ME III, 995

sprañcis, ‡

2) spranca (gen. s.; Var.: spranču) iemauktiņi BW. 578 var. "?"; spranča ("?") lakatiņi 10439 var.

Avots: EH II, 556

spreņģe,

1) "?": rīb tiltiņš, skan spreņgītes (Var.: iemaukti), dre̦b Jānīša kumeliņš BW. 32931 var.;

2) viņš piesējās pie sprèņģes ² , ihm widerfuhr ein Unglück Hirschenhof.

Avots: ME III, 1016

‡ sprundžu (gen. pl.; Var.: spranču, laužņu) iemauktiņi BW. 578 var., RKr. XX, 52 (aus NB.), = iemaukti">sprungu iemaukti(ņi)?

Avots: EH II, 561

spruñga Planhof, = ķe̦za, spruñgas C., Nötk., die Klemme U.: jaunietis iekļuva sprungās. nu nabadziņš sprungās, nun ist der Arme in Verlegenheit U. nu viņš lielā spruñga Drosth, spēcīgas ruokas viņu turēja nuo abām pusēm cieti kâ sprungās Janš. Dzimtene V, 58. sprungu iemaukti, ein Zaum mit eisernem Gebiss: kâ tramīgu meža zirgu spruñgu iemauktuos vaļādams un padarīdams sev paklausīgu Janš. Dzimtene ² II, 308. nācās cieši tuo (= zirgu) turēt un valdīt sprungu iemauktuos Dzimtene V, 279. Kontaminiert aus spruga(s) und spranga(s)? Oder (wenn mit un als Schwächung von ide. on) zu spranga(s) ?

Avots: ME III, 1024

I stañga Wolm. u. a., stànga ² Prl., die Zange, Kneifzange (Plur. stangas); die Stange, Brechstange U. - stangu iemaukti (stangas iemauts U.), der Stangenzaum; visiem... sirmi zirgi, visiem stangu iemauktiņi BW. 29933. Nebst estn. ta g "Zange; Stange" aus mnd. stange und tange.

Avots: ME III, 1043, 1044

I stîga (li. stygà, acc. stỹgą "Saite" KZ. LI, 117) Wolm., PS., KL, Prl., Kr., stîga ² Karls., Salis, Iw.,

1) der Stengel, die Ranke
U., die Hopfenranke Mag. XIII, 3, 59: apiņu stīgām pārkrustuots Etn. II, 75;

2) der Metalldraht
U., Bielenstein Holzb. 435; im VL. für Verzierungen im Genähten, vielleicht auch für Tressen U.: stīgām šūta pātadziņa Mag. XX, 3, 181. es savam kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus BW. 13259;

3) die Saite
U., Salisb. (stîga), Bielenstein Holzb. 729, Klavier - od. Harfensaite Mag. XIIl, 3, 59: kuokļu stīgu iemauktiņi BW. 13248, 2. Zu kir. styh oder (wenn mit e aus e) steh "Saite" (und le. stiegra "Sehne", li. stiegarà "Federkiel"?); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 und stiga II.

Avots: ME IV, 1075

stīgât,

1): maisus s. (mühsam heben;
mit î ² ) ratuos iekšā Siuxt;

2): kārtīgi izrūdīti kaļķi stîgā kâ biezpiens AP. me̦dus, sīraps stîgā un arī biezpiens - uz pannas ce̦puot - tuop staipīgs, sīksts un stîgā Nötk. nuoburts piens un ziepes stîga ² Salis;

3): gurķi stîga ² Salis; ‡

5) = stîguôt 4 (?): kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus; ... izjāju prūšus, leišus stīgādams, kuoklē̦dams BW. 13248, 8 (aus Selg.); "vilkt stīgu" (mit î ) Wessen; ‡

6) "?": guovs stîgā uz vēršuošanuos, arī grūta guovs stîgā AP. ‡ Refl. -tiês PV. "?": guovs stīgājas (= slienājas Lemb., hier mit î ² ).

Avots: EH II, 582

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš ² Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš ² Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME IV, 1082

I tapinât Aistern, Amboten, Autz, Baldohn, Bauske, Bilsteinshof, Bixten, Dond., Dunika, Ekau, Erwalen, Gr.Essern, Frauenb., Funkenhof, Garrosen, Grūnh., Grünw., Hasenpot, Hofzumberge, Irmelau, Kabillen, Kand., Kalnazeem, Katzd., Libau, Mesoten, N.Bartau, Nigr., Penkule, Pilten, Planetzen, Rutzau, Salgaln, Saucken, Sessau, Stelph., Wandsen, L. ("tahmisch"), St. ("Livl."), U. ("in Livl. nur in einem Teile W.-Livlands-am Meere"),

1) leihen, borgen einem andern, vorschiessen
Stenden u. a.: kam, brālīti, tapināji tautām savu ce̦purīti? BW. 14406. es viņai savu grāmatu vis netapināšu Janš. Precību vies. 22. kaut vienu rubulīti kāds viņam tapinātu! MWM. VIII, 493;

2) leihen, borgen von jem.
Alschw., Holmhof, Neugut, Neuhausen, Sessau, Stenden, BW. 25608; 30459, 1 u. a.: ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie manim tapināt! BW. 916. kâ brālīt[i]s netapina kumeļam iemauktiņus! 17108. jāt tapinātu kumeliņu 14454. nuo dieva tapināts 32930. es atnācu tapināt 8515, 1. atduot tapinātuo zirgu Janš. Bandavā I, 390. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak, v. 1084. tas jau nuo tapināta vien dzīvuo Widdrisch; dazu ein reflexives Substantiv: zirgu tapinâšanâs lai nu reiz beidzas! Janš. Mežv. ļaudis I, 337;

3) "(pa)taupît" Holmhof. Zunächst wohl in der Bed. I Kausativ zu tapt "gelangen".

Avots: ME IV, 130, 131

trūkât ² Druw., Geistershof, Selsau, Sessw., -ãju, freqn, zu trũkt, platzen, rissig werden (von der Haut): ruokas trūkā pavasara vējā. Refl. trũkātiês Nötk., (mit ù ² ) Druw., Fehgen, Geistershof, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., wiederholt erschrecken (intr.), hin und wieder aufschrecken (intr.) Bērzmuiža, Erlaa (von Pferden gesagt), Laud., Mar., Peb., Vīt.: aušīgs zirgs braucuot trūkājas Vīt. u. a. (zirgs) vienumē̦r trūkājās un raustīja iemauktus Turg. Muižn. per. 13. puisītis nemierīgi guļ, trūkājas visu nakti - guļ, guļ, te uz˙reiz ir atkal augšā Sessw. viņa..: bieži trūkājās un tad mēdza izsaukties: ". . . kâ Jūs mani sabiedējāt!" Saul. III, 218.

Avots: ME IV, 251

uzde̦gunis "iemauktiem%20viena%20%C5%A1%C5%86uore%20vai%20siksna">apaušiem un iemauktiem viena šņuore vai siksna" Grobin.

Avots: ME IV, 324

uzkabinât (li. užkabìnti "aufhängen"), aufhängen: vadzī bija uzkabināta... ce̦pure Kleinb. st. 47. uzkabini iemauktus uz vadzi! Gaweesen. Refl. -tiês: man valgs par augstu uzkabinājies, ich habe den Strick versehentlich zu hoch aufgehängt.

Avots: ME IV, 337

uzmàukt,

1) aufstreifen
U.; anziehen; aufstülpen; aufzäumen U.: uzmaukt ratiem riteni JK. III, 78. uzmaukuši riteni uz... ruokas Etn. II, 103. uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā! LP. IV, 88. M. uzmauca ce̦puri Apsk. v. J. 1905, S. 175. uzmaucu... kurpes kājiņās BW. 16970 var. villānes uzsedza... brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, l, S. 27. uzmauc zirgam iemauktu U. Krauklis uzmauca bērim sakas Saul. JR. IV, 48. turpat... laukā, kur viņš tuo (= zirgu) bija uzmaucis (aufgezäumt), viņš tuo tagad gribēja nuoduot ganam atpakaļ Janš. Bandavä I, 390. uzmaucams vāks, ein aufzustülpender Deckel Bielenstein Holzb. 785;

2) hinauflaufen
C.; "взмахнуть на верх" Spr.: zē̦ns uzmauca kalnā C. Refl. -tiês,

1) sich aufstreifen, anziehen:
cimdus sev uzmaukties. uzmaucies garus zābakus kājās Janš. Bandavä I, 96. kā jās uzmaukusēs pastalas II, 104. vecene... mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šuoreiz neļāvās vis uzmaukties Pas. III, 52 (aus Leegen);

2) man netīšām sveši cimdi uzmaukušies, ich habe versehentlich fremde Handschuhe angezogen.

Avots: ME IV, 356

žabeklis,

1) = žebērklis, das Fischeisen Selb., Stockm.;

2) das Stöckchen od. die Dornen, womit man einem jungen Tier das Maul so umzäunt, dass es nicht saugen kann
St., U.;

3) der Stangenzaum
um Hasenpot u. Libau: iemaukti ar laužņiem, žabekļiem Konv. ² 1422. In den Bedd. 2 - 3 zu žabuot.

Avots: ME IV, 783

zvadzêt (li. žvagėti "klappern", z. B. Trak. d. 10) Arrasch, Bauske, Dond., Salisb., Wolmarshof, -u, -ẽju, auch refl. zvadzêtiês, = svadzêt, klappern (wie losgegangenes Eisen am Wagen oder wie Geld im Beutel) L., U.: ķēde zvadz Wolmarshof. juostas sprādzes zvadz Bauske. bruņām zvadzuot Siliņš 27. zvadz (Var.: žvadz) iemaukti BW. 32931, 5 var. (ähnlich: 8800) pieci ze̦lta gredzeniņi, tie skanēja, tie zvadzēja (Var.: žvadzēja, zvārdzēja) pa zariņu zariņiem 2417. būtu vienu (sc.: lapiņu) nuorāvuse, visas birtu zvadzē̦damas (Var.: skanē̦damas) 10981 var. kaķam naudas zutenīte: skanējās, zvadzējās nuo ceplīša nuole̦cuot 2273. kas zvadzēja... zem... paparkstītes? 33011, 1. pauts zvadz vien, das Ei klappert inwendig U. Nebst zvadzinât, zvagulis, li. žvagìniai "Wiesenklapper" u. a. vielleicht (nach Bezzenberger BB. XXVII, 152 und Wood Post-conson. w in Ondo-eur. 61) zu an. kvaka "zwitschern" und mnd. quaken "schwatzen".

Avots: ME IV, 760, 761

zvadzinât,

1) fakt. zu zvadzêt, = svadzinât 2, schellen, tönen machen U., klappern, klingen, klirren machen, lassen: kundziņš naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja, zvārdzināja) BW. 28261 var. cimdā naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja) 11726; 22342. iemauktiņus zvadzināja (Var.: žvadzināja) 1943 var.; 2716. atslē̦gas zvadzinuot LP. VII, 897. Vācija... zvadzināja ar ieruočiem A. Brigader Dauagava I, 15;

2) plappern
U.; öfters ein leeres Gespräch wiederholen AP. n. U., Bauske, Bers.; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" Trik., Wolmarshof: kuo tu te zvadzini visu rītu? Bauske, Bers.,

3) laut lachen
AP.: kuo nu tik daudz zvadzini!

4) häufig wiehern
VL. n. U.;

5) vom Geschrei der Elster:
žagatas zvadzināja BW. 11950 (ähnlich: 23380 var.; 33673);

6) "sich hören lassen"
VL. n. U.

Avots: ME IV, 761

žvadzinât U., Lemsal n. FBR. IV, 90, Iwanden n. FBR. VI, 52, PS., Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 70, Rothof n. FBR. VIII, 121, Adl., Bauske, Dond., Heidenfeld, KatrE., Kl., A. - Laitzen, Mahlup, Pankelhof, Ruj., Rutzau, Saikava, Schujen, Schwanb., Salis, Selsau, Sessw., Trik., Warkh., Warkl.,

1) = zvadzinât I Dunika, Lennew., Spr.: ne iemauktu žvadze̦nāt BW. 13957, 3 var. naudas zuteni žvadzinādams Etn. III, 144 (ähnlich FBR. VIII, 134 aus Warwen, Mācītāja meita 92). žvadzinādams ar zuobe̦nu MWM. XI, 274. važas, atslē̦gas žvadzināt Golg., Nötk.;

2) = zvadzinât 2: kuo tu man tuo visu dienu žvadzini ausīs? Stenden u. a.;

3) = zvadzinât 5: kuo žagatas žvadzināja? BW. 12796, 1 (ähnlich 23380). šur tur žvadzināja jau putni Zemnieka dēls 61. Refl. -tiês, = žvadzêt: tev kādi simtiņi žvadzināsies pa kabatu Alm.

Avots: ME IV, 840

žvakstêt, -u, -ẽju Kl., Stom., Wessen,

1) = zvakstêt; schwirren U.: (metala) nauda kabatā vai makā (kratīta) žvakst Adl., Arrasch, Bolwen, Bauske, Dunika, Fehsen, Fehteln, Fockenhof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lemsal, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Mahlup, Peb., PS., Ruj., Ramkau, Schibbenhof, Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Spr., Stenden, Tirsen, Trik., Vīt., Wessen u. a. jāj, ka (zirgam pakavi vai īkstis) žvakst vien Jürg., Nötk. pakavi žvakst LP. I, 135. pulkstenis iet, ka žvakst vien Kosenhof. ķēdes kustinātas žvakst Fehteln, Kalz., Kokn., Kosenhof, Kreuzb., Stockm. iemaukti čigānam braucuot žvakst Fehteln, Kreuzb. ar dazādiem sīkiem, cietiem priekšme̦tiem pildītas kabatas skrienuot žvakst Bers., Nötk. žvakst sē̦rkuociņi, tē̦rauda spalvas, nepilnu kastīti kratuot, arī maguoņu galviņā gatavās sēkliņas (kratītas) Bers. žvakst (es schallt) vien, kâ cē̦rt N. - Peb. dancuo, lai kauli vien žvakst Plūd. LR. III, 48. zuobe̦ni nu žvinkst un žvakst Lautb. Ind. u. Arija 26. dzirdēja guovju žvakstuošuo ("?") ēšanu Veselis Saules kaps. 107. kupla mums pļauja; lai žvikst un žvakst! Deglavs Rīga II, 1, 163;

2) = zvakšêt 2: smagas ķēdes zemē sviestas žvakst Burtn., Druw., Erlaa, Gotthardsberg, Grünw., Launekaln, Lennew., Mar., Marzenhof, Schrunden, Serben, Sermus, Smilten, Wessen. ābuoli krita nuo ābeles žvakstē̦dami Lems. žvakst pupu kule, kad krītuot atsitas pret zemi Bers., Preekuln; krachen (wie gefällte Bäume) U., Warkl. duod par muti, lai tik žvakst U.;

3) = zvakšêt 3 Frauenb., Plm., U. Refl. -tiês, = žvakstêt 2: žvakstējās tautu meita, kad iesviežu kamanās BW. 17977.

Avots: ME IV, 840, 841

žvakstinât, = zvakšinât 1, das durch žvakstêt 1 bezeichnete Geräusch hervorrufen U., mit Geld klappern Allend. n. U.: naudu vien žvakstināja BW. 3445 var. (ähnlich AP., Arrasch, Bers., Drosth., Golg., Meiran, Saikava, Schwanb., Trik. u. a.). lai kumeļi žvakstināja (iemauktus) 29792 var.; "= zvadzinât" Sessw. n. U.

Avots: ME IV, 841

žvākstinât, = žvakstinât: lai kumeļi žvākstināja (iemauktus) BW. 29792 var.

Avots: ME IV, 843

zvārdzinât, fakt. zu zvārdzêt, klingen, klappern machen: kundziņš naudu zvārdzināja BW. 28261 var. cimdā naudu zvārdzināja 11768, 1. zirgi... iemaviņus zvārdzināja 6730. lai zvārdzina (sc.: iemauktus) kumeliņi 29792, 2 var.

Avots: ME IV, 768

žvārdzinât VL. aus Lubn., = zvārdzinât: ž. naudu. lai žvārdzina (iemauktus) kumeliņi BW. 29792 var.

Avots: ME IV, 843

zvãrguļaîns, zvãrgulaîns, mit Schellen (zvãrguļi) versehen, geschmückt: zvārguļaini iemauktiņi... skan zvārguļi rakstīdami BW 29845. zvārgulaiņus iemauktiņus 30963, 3 var. zvārgulaiņu kumeliņu 9377.

Avots: ME IV, 768