Paplašinātā meklēšana

I cir̃ta (r. чертá "Strich"): dzīvi (das Garn) savē̦rpuši cirtas Seyershof.

Avots: EH I, 274

I cir̃ta [Ruj., Salis; cìrta C.], die Locke: matu, auch vilnas cirtas. dzijas me̦tas cirtās, das Garn kräuselt sich. [Zu cirsties "sich kräuseln".]

Avots: ME I, 387

II cirta Ruj. n. U., = iedzirknis, der Trichter an Fischreusen.

Avots: ME I, 387

cir̃tains: auch Salisb.

Avots: EH I, 274

cir̃tains,

1) kruas, gekräuselt:
cirtaini mati, cirtaina galva, vilna [Moritzberg];

2) drall:
cirtaina dzija.

Avots: ME I, 387, 388

irta, irte, īrte U., der Rebs (ein Fisch).

Avots: ME I, 711

mirta. (unter mìrte II): auch (mit steigender Intonation) Kaltenbr.; mirtu vaiņadziņš BW. 24492, 1. nuo mirtiņas zariņiem BW. piel.2 5848, 1. Ein Demin. mirtiņa (mit steig. Int.) auch Sonnaxt.

Avots: EH I, 818

*mirtans, zu erschliessen aus der Verbindung līdz mìrtanam ² Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, bis zum Tode.

Avots: EH I, 818

‡ pirtažas BW. 1445 var., = pirtīžas (1, 2 od. 3?).

Avots: EH XIII, 239

‡ *šķirtava (od. *šķirtav(i)s?), der Scheitel: uz viņa galvas schirtouwe (acc. s.) kritīs Getzel Psalm 7.

Avots: EH II, 638

stir̃ta (li. stìrta "ein Haufen Heu, kūgis; [ poln. ] bróg") Schujen, Hofzumberge, stirta ² Setzen, stir̂ta Kl., Sussei, Sauken, Sehren, Gr. - Buschh., stirta U., Spr., Schlossberg, Tirsen, Lennewarden, Römersh., Stelp., Daudsewas, Stockm., Sonnaxt, Holmhof, Selb., stirts U., stirte St., Ledmannshof, = stirpa: sìena (Setzen, Holmhof, Kl. - Salwen, Römersh., Stelp., Hofzumberge, Schujen), labības (Römersh., Selb., Holmh., Konv. ² 3322), salmu (Schujen, Hofzumberge, Stelp.), ābuoliņa (Holmhof, Römersh.), zirņu (RKr. VII, 1438, Erlaa n. Pas. I, 355) stirta. šuogad labību krausim stirtās Holmhof. nuo zariem bij sakrauta stirta Apsk. v. J. 1903, S. 448. zem šīs stirtas ir dābuols iznīcis Römersh. Nach Būga KSn. I, 286 nebst ai. stṛtá-ḥ "hingestreut" u. a. zur Wurzel von stirinât (s. dies); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 28.

Avots: ME IV, 1074

vìrtadziêne ² Gr.-Buschh., = virkne, virtene: sīpuolu virtadziene Gr.-Buschh. dzērves iet virtadzienēm ebenda.

Avots: ME IV, 617

‡ vìrtadzine ² Kalupe n. FBR. XVIII, 38, = vìrtadziêne ² ?

Avots: EH II, 789

‡ vìrtàne ² Liepna "?": v. nuo liepas vai kārkla lūkiem ganam ple̦cuos pakārta.

Avots: EH II, 789

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

‡ àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

‡ apran̂tît ² Dunika, Kal., Stenden, ringsum einkerben, behauen: a. kuoku nuo visām pusēm. kuoks bija jau aprantīts, bet vēl bija daudz kuo cirst (kamē̦r nuocirta).

Avots: EH I, 108

apvaļ˜ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo mākuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134

apvirst (li. apvir̃sti), umfallen, umstürzen (intr.), umkippen (intr.) Kur. Nehrung, Rutzau: kariete apvirta apkārt Janš. Līgava I, 239.

Avots: EH I, 126

ârišķĩba, die Äusserlichkeit: galma dzīve izvirta ārišķībā Konv. ² 953.

Avots: ME I, 242

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo ² ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

atraût,

2) "anziehen":
viņš cirta atraudams, er zog mit der Peitsche brav an Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) a. e̦lpu, Atem schöpfen
Pas. IX, 465. Refl. -tiês,

1): pastalai ielāps atrāvies Siuxt. svārki atrāvušies vaļā ebenda.

Avots: EH I, 161

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208

atvirst, ‡

2) zurückfallen
Rutzau: piedzē̦rušais atvirta augšpē̦du.

Avots: EH I, 181

atvirst [li. atvir̃sti], intr., wieder erscheinen, zurückkehren: kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417.

Avots: ME I, 211

blūšķis, der Lärm des plätschenden Wassers: viņš skrēja un cirta žebērklu ūdenī, ka vārījās vien, un blūšķis atbalsuojās tuvajā kalnmalā Jauns.

Avots: ME I, 319

[cē̦rtains Burtn., = cirtains 1: cē̦rtaini mati.]

Avots: ME I, 378

II čir̃ka: "irta">cirta" AP.; eine Krolle im Garn Ramkau.

Avots: EH I, 291

cir̃kas [Ruj., cìrkas ² Bers., Locken], cir̃stas [Salis], U., [cir̃kstes Ruj., Bers.], Krollen im Garn. [Wohl nebst cirta "Locke" zu cirsties "sich kräuseln"; vgl. auch Petensson Vergl. slav. Wortst. 14.]

Avots: ME I, 385

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr ² ; neben cḕ̦rtu ² ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II ² , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II ² , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

cirstains, = irtains">cirtains 1: cirstaini mati Seibolt.

Avots: ME I, 387

[cirste, = cirta 1: viņam mati cirstēs (in Livl. gehört).]

Avots: ME I, 387

cìrtin, verbales Adverb von cirst: cirtin liepu neizcirta, vedin meitu neizveda BW. 18186, 4, was das Hauen der Linden betrifft, so hat man sie nicht ausgehauen (trotz des Hauens).

Avots: ME I, 388

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301

dā`rcis [N. - Peb.], ein scheckiges Pferd AP.: uzcirta dārcītim ar ādenīcu Rīg. Av.; s. dārks.

Avots: ME I, 447

ģirts [Kolup.], betrunken: ģirta bāba piedzē̦ruse BW. 33403. dzēris kamē̦r ģirts palicis Illuxt. [Aus li. girtas.]

Avots: ME I, 699

grepstele,

1) das Gekräusel, Krollen im Garn :
gruoda dzija sitas grepstelēm Lös n. Etn. III, 178 ; [

2) eine Locke,
cirta Domopol ;

3) eine Zotte,
pinka : zirgam krēpes grepstelēs Kreuzb].

Avots: ME I, 650

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7

ìevirst BW. 31878, ìevirstiês,

1) sich einschleichen, Eingang finden, sich verbreiten:
[laukā nezāles drīz ievir̂st ² (prt. ievirta) Nigr. od. ievirsušas Kreuzb., Drosth.] bezdievība un sle̦pkavība ir ievirtušās še Rol. tāds aplams ieskats varējis ievirsties un līdz šim uzturēties A. XII, 82;

2) "?": es māsiņa ievirtuse [bin ähnlich geworden?]
iekš dzērēja bāleliņa BW. 19938;

[3) werden zu:
tās meitas jau ievirtušas sievās Nigr.]

Avots: ME II, 89

izcìrtums, ‡

2) das Resultat des Aushauens:
vakar nebija tik liels i. kâ šuodien (= vakar tik daudz kuoku neizcirta) Saikava.

Avots: EH I, 438

izdarinât,

1) beilden, gestalten:
patapinājumus tauta izdarina pēc savas garšas A.;

2) die Äste eines Baumes abhauen, bekappen:
viņš nuocirta bērziņu, izdarināja zarus Akur.;

3) abholzen, einen Wald aushauen
Oppek., Smilt., Kokn. n. U.;

4) ausbrauen:
alu;

5) (li. išdarinė´ti), kastrieren
Sassm.: ērzeli. [kuilē̦nu izdarināt BW. 34863, 1.]

Avots: ME I, 725

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izmiêksķêt, izmiekšêt,

1) intr., ausweichen, weich werden:
saķert dzīvas čūskas un ielikt spirta pudelē, lai izmiekš Etn. IV, 119. vējš rausta slapjas izmiekšķējušas driskas Etn.;

2) tr., ausweichen, weich machen:
nuo lietiem izmiekšķē̦ta zeme A. XXI, 28. lupatas atkal salasīs, izmiekšķēs JK. V, 116;

3) durchbleuen, durchprügeln:
maimnieks izmiekšķējis kalpam muguru LP. VI, 354.

Avots: ME I, 773

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. ¹ viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. ¹ = Konv. ¹ 766

Avots: ME I, 811

I izvìrst,

1): izvirtis tāds gaŗš gaŗš Heidenfeld. (viņiem) par jaunekļiem izvirstuot Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 14;

2): cilvēks ... izvirst luopā Janš. Mežv. ļ. II, 314; ‡

3) herausfallen:
skutuls meitai izvirta nuo ruoku Dunika, Rutzau; "birt" PlKur.

Avots: EH I, 496

kalˆnaîne, das Gebirgs -, Hochland Smilt., Grsth., RA.: Norvēģija ir maza, atšķirta kalnaine B. Vēstn. mežainās kalnainēs Izgl. III, 17.

Avots: ME II, 142

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. ¹ 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķe̦gna, das Wurzelende eines Baumes an den Sparren des Lubbendaches: jumtiem se̦nākuos laikuos ņēma spāres ar ķegnām ; egli, kur,ai (viņu izruokuot) apcirta visas saknes un tikai vienu re̦snākuo atstāja, uz kur,as lubstājus uzlikt Konv. ² 1509. [Vgl. ce̦guone.]

Avots: ME II, 359

I ķeĩre [auch Jürg., Wandsen, Gr. - Essern], die linke Hand [Wessen]: atraitnim ruoku devu, ķeiri devu, ne labuo BW. 15467, 1. ar ķerīti ce̦lmus cirta, greizi auga atvasītes 28235, 1 var. [Aus * kreire ; vgl. kreĩlis.]

Avots: ME II, 360

I ķeĩris,

1): auch Frauenb., Kand., Puhren, (mit eî ) KatrE., Oknist, (mit ei ) Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616: līdumā vien pazinu, kuŗš ķeirīša cirtumiņš: ar ķeirīti ce̦lmus cirta, greizi auga atvasītes BW. 28235; ‡

2) = ķeĩre I Lemb., Stenden; ‡

3) ein bei der Arbeit Ungeschickter
Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 693

ķe̦kši, die Hechel: agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapts un tad tik vēl klāt palikušās uz susekļa. Duobeles apgabalā šuo susekli sauc par ķēkšiem Etn. III, 89.

Avots: ME II, 373

kleņ̃ģis, kleņģa Egl., comm.,

1) der Bummler, Taugenichts
[Laud. n. Druva I, 392], Serb.: kuo tu jāji, tautu kleņģi? BW. 14445, 3. kur tas mūsu znuota kleņģis? 22973, 6. kuo tu, kleņģi, vazājies pa manām ganībām? 29511. kas kleņģiem klēti cirta 16806; 17183; 3;

2) [kleņ̃ģis Dond. "tievs, izstīdzējis pusaudžu puisis"]; ein lahmer, schiefbeiniger Mensch od. ein lahmes Tier
Selb., Mat., eine Schindmähre U.;

3) "nederīgas vai maz derīgas lietas" [Bilsteinshof n.] Etn. II, 50.

Avots: ME II, 223

kruzeles, = krūzes, Krausen Fest.; = kruzules Schibbenhof; kruzelêtiês Fest., = taisīt kruzeles, irtas">matu cirtas.

Avots: ME II, 291

II làmpa ^2: auch ("atplīsis gabals") Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 77; (Scherbe) Kalnemois, Schwanb., ("šķembele") Nautrēni, Saikava; ein abgeschnittenes Stück Fleisch Saikava; ein kleines Stück Zeug Saikava; "lupata" Prl.; ein Fetzen (Zeug), Lappen AP., Fest.; abgeschlagenes Stück (nur im loc. pl.: sasist kuo lampās) Oknist; piestu sasit lampām Pas. Xl, 61, ve̦cu katlu lampām Jūrgens Mana vect. nostāsti 106. atcirta izkapti lampās Heidenfeld. visu sacē̦rt lampu lampās ebenda.

Avots: EH I, 718

laũciniẽks (li. laukiniñkas), laũcenieks, auch lauceniẽtis,

1) der Feldbewohner, Landmann,

a) im Gegensatz zum meženieks: meženieku meita biju..., laucenieku puiši nāca meža meitu lūkuoties BW. 6002. nāc mežuos, lauceniece 14769. audz, bērziņ, zaruo kupls, lai necirta laucinieki (Var.: laucenieši) BW. 11631, 1, 2, 4;

b) im Gegensatz zum
jūrmalnieks, zvejnieks: zemkuopjus zvejnieki (jūrmalnieki) sauc par lauciniekiem Etn. 1, 5;

c) im Gegensatz zum
pilsētnieks: laucinieki brauc uz pilsē̦tu iepirkties; 2) der Aufseher der Feldarbeiter zur Fronzeit JK.; 3) der Feldarbeiter Spr.

Avots: ME II, 425

I lẽģeris: loc. s. lēģerē BW. 31919 var. (aus Absenau),

2): re̦snākam kuokam cirta dziļāku lẽģeri Orellen. tilta gruoduos, uzlēģerējuot tuos uz sijām, iecē̦rt ruobus, kuo sauc par lẽģeŗiem Ramkau.

Avots: EH I, 736

lḕ̦ns,

1): izlē̦na Kaltenbr., = lè̦nãm;

2): auch Liepna;

3): lē̦na sirds, l. cilvē̦ks Strasden. lē̦na ziema, l. ("mild")
laiks Kand., Stenden. gaļu kaltē lē̦nā siltumā Mahlup. lē̦na uguns Iw, Salis u. a. lē̦na jūŗa Salis. kad spirtam pielej ūdeni, tad tas ir lē̦nāks (mazāk stiprs) Frauenb.; ‡

4) schwach
(?): man šī brille par lē̦nu Stenden, ich kann mit dieser Brille nicht gut sehen.

Avots: EH I, 738

luociķis, der Kahn: tad nuocirta kara vīri luociķa virves Ap. 27, 32. [tuo luociķi jūŗā nuolaide Glück Apost. 27, 30.] Aus estn. lōťsik dass,

Avots: ME II, 522

lûceniẽks, jemand, der die Lindenod. Weidenrinde ablöst: audz, liepiņa, žuburaina, lai necirta lūcenieki! BW. 11631.

Avots: ME II, 517

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mĩļbḕ̦ns ,* mĩļbḕrniņš *, das liebe Kind; der Liebling: māmuliņas mīļbē̦rni A. v. J. 1901, S. 1067. mīļbērniņa cirtainuo galvu pie vaigā tu kaisli sev spied JR. IV, 67.

Avots: ME II, 645

II mìrte [Wolmarshof, N. - Peb., Arrasch, mir̂te ² Bauske, Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, mir̃te Jürg., Salis, Trik., irta">mirta Warkh.], die Myrte; kapu mirte, vinca major Birzm. zemes mirte, ein besonderes Gras Sassm. meža mirtes - mē̦tras kâ brūklenēm, bet lielākām, rankaiņām lapiņām JK. VI, 52.

Avots: ME II, 635

nelaĩks,

1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;

2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.

Avots: ME II, 720

ņêmiêns, ņẽmiêns, ein eimaliges Nehmen: [Jānis ar vienu ņēmienu nuocirta čūskai divas galvas Pas. II, 152.] vienā ņēmienā, in einem Zuge, ununterbrochen: viņš vienā ņēmierā iztukšuoja glā˙zi. kuo citu tu vienā ņemiercā vari duomāt? Lapsk. meklēju tevi jau labu ņēmienu, eine gute Weile Lapsk.

Avots: ME II, 901

‡ netvir̂ts ² (li. netvìrtas ) NB., schwach: netvirta dzija.

Avots: EH II, 22

nuõbara (li. nuobara "Lämmerwolle, geringere Wolle"), nuõbars,

1) Getreideabfälle
Stockm., der Plur. nuobaras, Schüttkorn Naud.; nuobari, die kleinen Blätter an den grünen Flachsstengeln: vēl tie nuobari visi klāt, der flachs ist noch nicht reif;

2) Frühlingswolle, minderwertige Wolle,
[nuobars L., bei Manz. Lettus nuobares, Winterwolle]: nuobara - aitu vilna, kas pavasarī cirta (nesmuka, sarkana): ve̦lns man tika dzīvuojuot pie nabaga saimnieka: me̦lna maize, me̦lna putra, nuobariņas kamzuolīši Blied. n. Etn. I, 59. nuobaras (nuobaru LP. VII, 775) vilna, kas aug aitām uz vē̦de̦ra un paslēpenēs; nuo nuobaras vilnas vērpj pa˙laikam dziju zeķēm Naud., [Preekuln]. vai tādēļ ne villiņa, ka tā bija nuodariņa? BW. 3900. kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu? AU. es savam brālīšam nuobariņu cimdus adu BW. 32012. redz, kur silta gulēšana ar nuobaras villānīti (Var.: nuobara, auch nuobares v.) 5200. man nuobare villainīte 10754. izduod savu mīļu dē̦lu par nuobara villainīti. lai ar būtu nuobarīte, kad nebūtu salāpīta 25265, 5

[3) utu nuõbara PS., = utu nuobarga.] Zu bẽrt, [wenigstenis in der Bed. 1; zur Bed. 2 vgl. auch nuobarga].

Avots: ME II, 759

nùobraĩkšêt: duris nuobraikšēja, kad tās cirta cieti Dunika.

Avots: EH II, 33

nùočiñkstêt, ‡ Refl. -tiês,

1) = nùočẽrkstêt (?): cirta vardi gar siênu, ka nuočinkstējās vien Pas. IV 476;

2) flennend ein klägliches Aussehen bekommen
Frauenb.: bē̦rns nuočinkstējies;

3) eine gewisse Zeit hindurch feilschen
Frauenb.

Avots: EH II, 37

nùocìrst,

2): auch Pas. X, 535 (aus Lixna); ‡

3) = nùopļaũt, abmähen: n. zâli Heidenfeld; ‡

4) aufessen:
n. krietnu gabalu maizes Strasden. nuocirtu tuos rāceņus un uzstrēbu putru virsū ebenda. Refl. -tiês,

1): lai nuocē̦rtas liela uozuola kūja Pas. IX, 99; ‡

2) unabsichtlich abgehauen werden:
citām saujām nuocē̦rtas gali īkšāki (= īsāki), citām - gaŗāki Ramkau. kaķam aste nuosacirta Tdz. 56875, 2; ‡

3) einander töten (?):
krauklis kraukli nuocirtās Tdz. 55336.

Avots: EH II, 36

‡ nuoklaĩkšêt Dunika, erschallen: aizcirta duris, ka nuoklaikšēja vien.

Avots: EH II, 53

‡ nuoklũgât Nigr., Wessen, = nùoklūguôt: krūmus izcirta, nuoklūgāja stipruos saišķuos Atpūta № 637, S. 11.

Avots: EH II, 54

nùoplaũkšķêt, nùopļaũkšķêt, nùoplaũkšêt, intr., ein platschendes, klatschendes, knallendes Geräusch von sich geben: strautā nuoplaukš ūdens MWM. VI, 425. korķis nuopļaukšķēja Zeltm. iesvieda kaktā, ka nuoplaukšķēja BW. 24149. Refl. -tiês, eine kurze Weile in einem höheren Grade klatschen, knallen: māte iecirta pa apaļuo dibeniņu, ka nuopļaukšķējās vien Dok. A.

Avots: ME II, 830

‡ nùoreidzêt Warkl., = nùorìbêt: viss nuoreidzēja vien, kad bē̦rni aizcirta duravas.

Avots: EH II, 81

pabakstît, tr., intr., ein wenig stochern: viņš drusku pabakstīja pa pīpi Blaum. [Refl. -tiês,

1) ein wenig (zum Zeitvertreib) stechen, stochern:
p. pastalas Drosth.;

2) einander ein wenig stossen:
zē̦ni savā starpā drusku pabakstījās Bauske;

3) ein wenig tändeln:
es šuodien pā māju tâ˙pat pabakstījuos, bet ne˙kā liela nepadarīju Salis, Nitau, Wolmarshof. zē̦ns gar žagaru čupu pabakstijās, bet ne˙kā daudz nesacirta Nigr.]

Avots: ME III, 5, 6

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. ² 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

pãrcìrst, ‡

2) unvollkommen (flüchtig) zerhauen
Auleja; ‡

3) "?": viņi līda līdumus ... un ierīkuoja tīrumus ... kad viņi pārcirta mežus ... Jürgens 5; ‡

4) (die Rede eines andern) schroff unterbrechen:
Vilis pārcē̦rt: "ar rungu ruokā viņa jāmeklē" Brigadere Dievs, daba, darbs 146.

Avots: EH XIII, 197

‡ pãrvirst,

1) hinüberrollen
(intr.) Rutzau: kuoks pārvirtis ceļam pāri;

2) sich verwandeln:
kuŗa (scil.: asara) zemē ... nuobira, tī pā[r]virta sudrabiņu BW. 3909 var. (aus Selb.).

Avots: EH XIII, 216

paviļa: Plur. paviļas, ein Fundament aus nicht zusammengemauerten Feldsteinen Saikava; hölzerne Klötze als Fundament eines Gebāudes Ramkau; = paruļi resp. paruļļi Ramkau; bāliņš manim muižu cirta, zvindu lēja paviļās (Var.: vaŗu lēja paviļā) BW. 9407, 3. zeme, apaļa kâ rāciņš, lidinājas ... gaisā. viņai nav paviļļas ("?") apakšā, kur tā var piestāties Bergm. Saņemamas spred. mācības 554.

Avots: EH XIII, 190

pavirst (li. pavir̃sti "sich verwandeln"),

1) werden, sich verwandeln:
tas pavirst par jaunu polipu Vēr. II, 1171. kuo iesēju druviņā, tas pavirta vārpiņā MWM. X, 473. kuŗa (pilīte) zemītē nuokrita, tur pavirta sudrabiņš BW. 3909 var. (Var.: šī pavirta sudrabiņu);

2) "?": kas tad nuo tādiem atradumiem jau tagad būtu pavirtis? augstāk pavirsušā mēneša ...gaisma A. 1901, 981.

Avots: ME III, 138, 139

piecirst,

1) zur Genüge hacken, hauen, fertighacken:
vai malka piecirsta un pieve̦sta malkcirksnī? Etn. IV, 110 (aus Kokn.);

2) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
viņš nepacietīgi piecirta ar kāju uz grīdas Vēr. II, 302. bargi uzbļāva, piecirzdams kāju pie zemes Jaun. mežk. 71. puisis piecirtis kumeļam, lai iet LP. IV, 36. durvis stipri piecirst Janš. B. 201. viņa cieši piecirta vārtiņus U. b. 61, 68.

Avots: ME III, 241

pìegarša, piẽgar̂ša PS., piegarža, der Beigeschmack: vīns ir ar stipru spirta piegaršu Konv. ² 3264. me̦dus tam duod saldumu un me̦dus piegaršu 2669. "Latviešu Avīzes" piešķīra visām zināšanām garīdzniecisku... piegaršu Izglītība IV, 11. pielikt kuo piẽgar̂žām N.-Peb.

Avots: ME III, 249

puĩka: mit uĩ und ùi (bzw. uî ² ) C., Orellen, Serbig., Smilt.; gen. s. puika Janš. Dzimtene IV, 242, Bandavā II, 247, nom. pl. puiki Pas. VIII, 205 (aus Lettg., neben nom. s. puika ebenda), Demin. puikiņš - auch Salis, Selb., puikiņa Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 49, puĩke̦ls Rojen n. FBR. XIII, 74; apaļš p. es izaugu BW. 11050. kalpa p. (Var.: puisis) riju cirta 10016.

Avots: EH II, 321

‡ ratluoks, die Radfelge (?): vīri apcirta ... zirgu luokus un ratluokus Jürgens 8.

Avots: EH II, 355

rūži: "stirta" ME. III, 574 in "stirtas" zu verbessern!

Avots: EH II, 390

rūži, = irta">stirta: bietes liek rūžuos.

Avots: ME III, 574

sacìrst,

1): (žagatas) izcēlās gaisā, spārnus sa˙cirzdamas Pas. VIII, 380;

2): energisch zerbeissen (und hineinstopfen):
sacirtu abus rikus maizes sev ribās Janš. Dzimtene V, 367; ‡

5) (Heu) zu einem
klèpis zusammenharken: (ar grābekli) s. ("savilkt") siena klēpi Heidenfeld; ‡

6) hauend verderben
(tr.): cē̦rt lemesnici, kamē̦r sacē̦rt pa˙visam Saikava; ‡

7) einen Hieb versetzen (verabfolgen):
sacirtis zirgam Pas. XIV, 414; ‡

8) zusammenflechten:
s. pātagai auklu (pātagas auklas ir trīs; pa˙priekšu sacē̦rt divas auklas, un tad trešuo uzcē̦rt virsū) Seyershof. Refl. -tiês,

3): nuoplandījās vien ... lindraku kŗuokas, cik aši pati valkātāja sacirtās durvīs un pazuda Delle Negantais nieks 108; ‡

8) sich von selbst zerhauen:
malka sacirtusies lielā daudzumā Pas. IX, 93; ‡

9) удариться, столкнуться Spr.;

10) "?": sasacirta pieci cirv[j]i vien[a] uozuola zariņā Tdz. 55342.

Avots: EH II, 399

sacìrst, tr.,

1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;

2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;

3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;

4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,

1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;

2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;

3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;

4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;

5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;

6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;

7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.

Avots: ME III, 602, 603

sãņte̦lpa,* der Nebenraum: te bija ręzęrvē̦tas nuošķirtas sāņte̦lpas De̦glavs Rīga II, 1, 519.

Avots: ME III, 805

saraîns,

1) borstig:
saraina bārda Saul. III, 68. sarains dadzis Vēr. II, 930. zirģelis iecirta sarainuo purnu... krūtīs I, 769;

2) = staraîns, Strahlen werfend U.: sarains mēnesis; saraina saule VL. n. U.

Avots: ME II, 711

sārņi Arrasch, Jürg., Ermes, N.-Bergfried, Karls., sā`rņi C., PS., sā`rņi ² Kl. (nom. pl.),

1) Schlacken
U., Spr. (sārni), Prl., Lancmanis (sārni, auch Lis., Tirsen, Warkl.), das Abgefallene vom Metall Brasche; "verrostetes Eisen" (sãrņi) Deg., sich absondernde Unreinigkeiten U., (sãrni) Biel., (sārņi), der sich im Troge des Schleifsteins bildende Bodensatz Nötk., Schmutz überhaupt U.: sārņus dzīt, Metall von Schlacken reinigen St., "kann allgemeiner für reinigen von Schlakcken, anhängender Unreinigkeit gebraucht werden" U. nuotīrīšu tavus sārņus it šķīstus (deinen Schaum aufs lauterste fegen) Glück Jes. 1,25. - auss sārņi, Ohrenschmalz. (fig.) nuost visi tie ikdienības sārņi B. Vēstn. šķīstīdamās nuo visiem pasaules sārņiem A. XI, 465;

2) Weiberkrankheit, Blum der Weiber
Manz. Lettus (sārni), Monatsreinigung (mēnešu od. sarkanie s. K. Blau Paduomi mātēm) U., Reinigung der Kindbetterin U.: cik ilgi sieva, kas dēliņu dzemdējuse, savu sārņu dēļ ir atšķirta, tik ilgi viņa nešķīsta III Mos. 12, 2;

3) Exkremente
Konv. ² 1375. Wohl zu li. šarvai "Menstrua der Weiber", av. sairya- "Schlacken, Mist", r. соръ "Kehrlcht, Unrat", slav. sьrati "cacare" und - wenn mit skaus ide. sk- - an. skarn "Mist", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910 S. 790, Bezzenberger GGN. 1875, S. 225 f., Strekelj AfslPh. XXVIII, 513 f. nnd Persson Beitr. 167 und 942 f. Anders Būga KSn. I, 280 (nebst li. sarvalaĩ "srutos" zur Wurzel serz "laufen, fliessen" in le. sirt u. a.).

Avots: ME III, 806, 807

saturĩba, ‡

2) das Zusammenhalten (?):
spirta daliņu s. savā starpā nav tik liela, cik ūdeņa daliņu s. Pēt. Av. III, 413.

Avots: EH XVI, 458

satvars,

2): dzīves s. A. Brigadere (mündlich);

3): "sich zusammenzuhalten" ME. III, 769 zu verbessern in "sich zu beherrschen"; ‡

4) die Türhänge (?):
cirta durvis ar tādu spē̦ku ... cieti, ka tās vai ... izsprāga nuo satvariem Ciema spīg. 34.

Avots: EH XVI, 458

savir̂st ² ,

1): miežuos savirtušas pē̦rkuones Frauenb. mums lielā vairumā savirtušas vārnas ebenda; ‡

2) zusammenfallen, -stürzen
Rutzau: visi braucēji savirta gŗāvī.

Avots: EH XVI, 466

skadrs,

2): auch Orellen; ņiprs un s. zeņķis Blaum. Raksti 115 (1939), 156. s. ("ātrs") zirgs Erlaa. kas ir tāds žigls cilvē̦ks, tuo sauc par skadru Ramkau. s. (früh aufstehend) cilvē̦ks, s. (nicht fest) miegs Serbig.; ‡

4) scharf:
s. nazis KatrE. viņš ir labs cilvē̦ks, tikai valuoda viņam ir tāda skadra ("skarba") AP. "mans teļš nebij sarkans, bet brūngānraibs!" It skadri ("?") atcirta ruopelnieks P. W. Šis ar mani tiesāties? 19; ‡

5) "?": šie augi ir ļuoti vārīgi un skadri uz laika pārgruozīšanām. viņi paliek guluot, kad jūt, ka būs slikts laiks, un muostas, kad labs laiks gaidāms Pēt. Av. III, 136.

Avots: EH II, 496, 497

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

skrãģis PS., C., auch skrāgs (?) Kaudz. M., Gestell für einen Tisch (einen Backtrog) U., Spr.; Gestühl Glück; ein Rahmen zum Schlafen Dr.; ein Nährahmen U.: ve̦cais galds ar tieviem, gan˙drīz pa˙visam pārde̦ldē̦tiem skrāģiem Jauns. izlīguoja ze̦lta galdu ar sudraba skrāģīšiem BW. 32887. pie... galda skrāģa 20769. galds nuoslīdēja nuo saviem skrāģiem Libek Pūķis 41. īpašu skrāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. Nl. 258. skrāģu galds 224. viņš darīja ... desmits vaŗa skrāģus (eherne Gestühle) Glück I Kön. 7, 27. skrāģus, kuo Zālamans . .. bij darījis II Kön. 25, 16. guļ uz suola vai skrāģa Seibolt. skrãģis Bauske, - kraķis II 3. Vgl. krãģis.

Avots: ME II, 889

šnakt! Interjektion: šnakt! nuocirta dadzi R. Kam. 90.

Avots: ME IV, 88

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988

spitka "?": žūpam pa juokam ar spitku (Peitsche?) iecirta pa biksēm MWM. VII, 257; vgl. pitka 2.

Avots: ME III, 1000

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

štir̂ka ² Dunika, ein länglicher Haufen: siena štirka Dunika. Aus *stirka < stirta?

Avots: ME IV, 103

stirpa, dasdachförmige Dörrgatter für Sommerkorn auf dem Felde U., der viereckige, langgestreckte Getreideschober L. und St. (stirpe), U., Bielenstein Holzb. 103, ein Getreidehaufen Sessw., Lieven Bersen, Memelshof, (mit -ir̂- ² ) Ruj., Bauske, BL, Siuxt, Wandsen, "ap žeperiem sakrauta labība" Lancmanis, ein länglicher Heuhaufen Bershof, Memelshof, (auch ein solcher Getreidehaufen) Ekau, Grünwald, (mit-ir̂- ² ) Ruj., Matthiä, Bauske, Siuxt, Wandsen, ein Kleehaufen (mit -ir̂ ² ) Matthiä, ein (länglicher, in die Erde eingegrabener [ stirpe Gold. ] und mit Stroh zugedeckter Dond.) Kartoffelhaufen (mit -ir̂- ² ) Wandsen: sìena (Baldohn), ābuoliņa, labības, kartupeļu (rāceņu) stirpa. šādas kaudzes dēvēja par stirpām A. v. J. 1897, S. 922. stirpā samest LP. I, 63. me̦t žagarus stirpā LA. Daneben ein synonymes tirpa, kirpa, spirts, stirba, stirta. Nach Leskien Nom. 203 entlehnt aus estn. tiŕp (gen. tiŕbi), während Būga Aist. Stud. 87 es neben spirts aus stirta dissimiliert sein liess; noch anders Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27 f. Wenn Būga im Rechte ist, so ist ķirpa vielleicht in livischem Munde aus *skirpa entstanden, und dies aus *skirta < stirta (ähnlich das k in r. скирдъ dass˙l und stirpa kontaminiert.

Avots: ME IV, 1074

strem̃bele Bershof, ein Holzspan: cirta, ka strembeles vien gāja pa gaisu.

Avots: ME IV, 1086

suseklis,

1) eine Bürste (aus Schweineborsten
Bielenstein Holzb. 706, Dond., Windau, Salisb.), eine Hechel Bielenstein Holzb. 373; ein Pferdestriegel Windau; die Wolltocke Kalzenau n. Bielenstein Holzb. 372: galvas suseklis, Kopfbürste U., Memelshof, Wolm.; drānas suseklis, eine Kehrbürste Manz. Lettus; linu suseklis Mērn. l. 21, Memelshof. agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapti un tad tik vēl klāt palikušās uz susekli nuosukāja Etn. III, 89. sukā villu ar ruokas suseklīšiem Vēr. I, 1453. ar susekli sukā galvu Dunika. saimeniece, glabā savu suseklīti! nu sanāca... susekliņa zadzējiņi; rītu... visiem mati jāsukā BW. 33451. susekli durt, ein Sgielchen Etn. III, 188; vilnas suseklis Lis., Golg., = kārstuvis;

2) eine Kratzbürste, ein zanksüchtiger Mensch
Nigr.; susekļa kāts, ein Zorniger Gr. - Buschhof;

3) suseklīši U., Etn. II, 82, suseklīte RKr. II, 69, Birsman, die Kornblume (centaurea cyanus);
suseklītis, eine Art lychnis. Etwa (vgl. Bielenstein LSpr. 1, 151) assimilatorisch aus *suceklis (zu sukât)?

Avots: ME III, 1125

‡ VII tilinât "?": tievgalu nuocirta, re̦sgals palika; citu gadu ciema puiši re̦snuo galu tilinās Tdz. 44757.

Avots: EH II, 681

I tvin̂kt ² : auch Erwalen, Pilten; cirta ..., un kuociņš ... ste̦nē̦dams nuokrita gar zemi. ai, kā tas tvinka! eglīte paģība Dünsb. ApakS ziemassvētku eglītes III, 67.

Avots: EH II, 710

tvir̂st ² : saplītēju tuos de̦nkti ar šuo tvirtuo repi Janš. Līgava II, 37. tvirta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 473.

Avots: EH II, 710

tvir̂ts ² (li. tvìrtas "fest") Bauske, Dunika, Rutzau, stark, fest U.; prall Dr.; drall; fest (im Gegensatz zu "flüssig"): skābe, caur kuo tas tiek ciets (tvirts) Mzv. m. 8. sūduos (tvirtajuos izme̦tumuos) 42. tvirts ēdiens (eine feste Speise) Römershof. tvirti (drall) diegi Kursa. tvirta (drall gesponnen) dzija Bauske. tvirta drēbe, fester, gut vorhaltender Stoff Rutzau. tvirts strādnieks, ein starker Arbeiter Kurl, n. U. tas cilvē̦ks ir diezgan tvirts Rutzau. ruokas tvirtiem stiepieniem Stari III, 21. nav tam cilvē̦kam reālistiski tvirta skata Druva I, 1539. ļauj man tvirtu mērķi! Rainis Zelta zirgs ;59. - Subst. tvirtums, die Tüchtigkeit, Festigkeit U., die Prallheit, Drallheit: aude̦kla, gruožu tvirtums N.-Bartau. lai ... duotu pavedienam vajadzīguo gluduo tvirtumu JR. VII, 71. krūtis... pilnā tvirtumā it kâ jaunai skuķei Janš. Dzimtene ² I, 434. tam trūka vēl skaudra tvirtuma un brieduma Druva III, 456. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 291, 292

uzcìrst,

2): šis runādams pa laikam uzcē̦rt dūri uz galda Saikava;

3): azcē̦rtam dēļu klēti BW. 3653; ‡

7) "(kuo smagu) uzlikt 1" (wuchtig?)
Seyershof: uzcirta lieluo tuoli ar ēdienu uz galda; (zufällig) gegen (uz) etwas anschlagen (diese Bed. liegt auch zugrunde dem Subst. uzciršana Latv. konv. vārdn. 9566): lai vārtīdamies neuzcirstu kājas uz ecēšām Janš. Dzimtene III, 90; ‡

8) (den Preis) erhöhen:
u. ce̦nu Austriņš Raksti VII, 334. stuops piena maksāja 10 kapeiku, bet tagad uzcirta virsū 15 kapeiku Strasden; ‡

9) auf etwas flechten
Seyershof: pātagas auklas ir trīs: sacē̦rt divas auklas pa˙priekšu un tad trešuo uzcē̦rt virsū. Refl. -tiês,

2): Kača šuovakar uzcirtusies Apsk. 1903, S. 52.

Avots: EH II, 720

uzvirst, auf etw. fallen, sich wälzend auf etw. geraten: ābuols uzvirta gulē̦tājam uz galvas Rutzau. egle uzvirta strādniekam uz kājas ebenda.

Avots: ME IV, 399

vaitît "?": viņa uzlēja uz de̦lnu spirta, tad ņēmās slimuo vaitīt (=laitît?) Ver. II, 660.

Avots: ME IV, 444

vàļât (ostli. volióti "hin und her wälzen") Arrasch, C., Jürg., Nötk., Wolm., vâļât ² Dond., vāļât U., Spr., Lenzenhof, Rosenbeck, Serben, -ãju, vāļuôt U., (mit à ) Nitau, (mit à ² ) Vīt., (hin und her) wälzen; "размазывать" Spr.: vāļuo cik gribi slapju ābuoliņu, - bez saules sausa nedabūsi! Vīt. Refl. vāļâtiês U., Spr., Ronneb., (mit à ) Arrasch, C., Jürg., Wolm., (mit â ² ) Dond., Sassm., (mit ã ) Dunika, Pankelhof, Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch, vāļuôtiês U., sich wälzen; fig., faulenzen: zirgs vāļājās zâlē Sassm. n. RKr. XVII, 62. es vāļājuos stundu pa gultu Apsk. v. J. 1903, S. 417. (sunīši) vāļuojās un mē̦tājās pa ūdens virsu Latv. visur vālājās daudz kaulu Pas. V, 30 (aus Makašē̦ni). citās meitas kâ liepiņas, tu kâ rumba vāļuojies (Var.: vazājies) BW. 20107, 3. laiskai māršai . . . , kas lē̦nām vāļuojās 3745, 1 var. nu būs vaļa kaidas dienas vāļāties: zaļ[i]s nuospēra muižas kungu, gail[i]s nuocirta saiminīcu 31482, man ir... darīšanās; es nevaru vis tâ vāļuoties Jauns. M. dz. 162. Zu velˆt "wälzen".

Avots: ME IV, 498

vaļîgs,

1) unbefestigt, los, locker, frei
U., Bers., Kalzenau: vaļīgs miets. vaļīgi zuobi. vaļīgi sasiet auklu Nötk. izvilka kādus vaļīgākus žeperus A. XX, 402. vējš atraisa vaļīgās cirtas Ed. Virza. ļuoti plašas, vaļīgas bij piedurknes Konv. 138. vaļīgajā ... jaciņā J. R. V, 110. vaļīgā rindā MWM. VI, 337. (fig.) svabada, vaļīga izturēšanās Janš. Līgava I, 216. kauli nu pa˙visam vaļīgi (von einem Müden gesagt) Golg.;

2) frei, los (von etw.):
būt vaļīgam nuo visām rūpēm Seifert Chrest. III, 215. es e̦smu vaļīgs nuo tā darba Sussikas, es gribēju tikt vaļīgs nuo jums Ruhtern;

3) Musse habend, müssig, frei:
ziemu vaļīgāks laiks Ramkau, Saikava, Salis;

4) offen:
pilis bij vaļīgas: varēja iet, kur grib LP. VI, 520.

Avots: ME IV, 465

vẽjuôt,

1): (dejuojuot) brunči vējuoja straujuos luokuos A. Upītis Pirmā nakts 164. gaisā vējuoja silti maija vēji Ciema spīg. 3. Annele, vējuodama (hauchend, blasend)
kâ plēšas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20. krē̦sla vējuoja augstu pār pilsē̦tu J. Veselis Dienas krusts 99:

2): auch Frauenb.;

3): kaltē̦tuos sapalus, kas ... vējuoja aiz ustabas paspārnē Austriņš Raksti VII, 205; ‡

4) stieben (?):
smiltis vējuoja zem braucēju zirgu pakaviem Ciema spīg. 212. Refl. -tiês,

2): albern sein
Serben; ‡

3) sich leicht bewegen (?):
katra matu cirta viņai vējuojās gaišā priekā Jauns. Kapri 137.

Avots: EH II, 775

veķêt, -ẽju,

1) schlagen, prügeln
U., Ahswicken, AP., Bers., C., Dond., Festen, Grünh., Jürg., Kaltenbrunn, Lis., Nötk., Ogershof, Pankelhof, Salis, Salisb., Sehren, Serben, Stenden, Wandsen, Wessen, Wolm. (unbek. in Dond., Dunika, Saikava, Schwanb., Selg.); "weich schlagen" (wie ein kleines Kind mit den Händchen) Vīt.; zusammenschlagen (z. B, den Estrich in der Riege) U.: sākuši ar... buozēm veķēt LP. VI, 55. braucējs tuos ar dūri veķējis VII, 489. veķēju pa muguru Stenden. apcilāju vāli un tad veķēju vaļā Latv. sāka... veķēt ar abām ruokām pa(r) galvu un seju Blaum. zvirbuļi uz reiz bij viengubu un cirta, un veķēja Plūd. Izglītība II, 175. veķēt linus Karls., Flachs schwingen;

2) werfen
Bers., Kalzenau;

3) (Butter) dick aufstreichen
Wolmarshof;

4) schluckend, grosse Bisse nehmend essen Sehren.
Erinnert an li. privikė´ti "primùšti" Jušk. LD., No 15124.

Avots: ME IV, 525, 526

vekselis, ein Knüppel (?): audzināju ābel[e]s kuoka vekselīti; nu izauga, nu nuocirta, nu veksēšu dē̦lu māti BW. 23415.

Avots: ME IV, 525

‡ ver̂puļaîns (sic!) Liepna "cirtains."

Avots: EH II, 772

I virst (li. vir̃sti "umfallen; werden"), -stu, -tu,

1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene ² III, 37;

2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ ² ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;

3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;

4) fallen, stürzen
(mit ir̂ ² ) Rutzau: virst gar zemi;

5) "grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;

6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 614

I vir̂t,

2): auch Līvāni; ve̦rdamais nams Kaltenbr. pienā virta putra Iw. desmit vir̂tu uolu Pas. X, 239 (aus Lixna). virs ēst XI, 326;

3): gada tirgus vira un mutuļuoja Janš. Dzimtene I, 364. Subst. virējs: biezputras virēju (acc. s.) BW. 18651.

Avots: EH II, 789

I vir̂t (li. vìrti "kochen") Wolm. u. a., vìrt Neuenb., (mit ìr ² ) Kl., Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Līn., Praes. ve̦r̂du Wolm. u. a. od. virstu (Altenwoga, Bers., Borchow, Ruj.) und (?) viru, Praet. viru (unbek˙in Adiamünde, Erlaa, Heidenfeld, KatrE., Mahlup, Meiran, Ruj., Schnehpein, Schwanb., Sessw., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, wo dafür vārît resp. vārîtiês),

1) intr., kochen, sieden
U., Altenwoga, AP., (mit ir̃ ) Ruj., Serben: putra virst Peb. (wo daneben angeblich ūdens ve̦rd nuo avuota), Altenwoga. ūdens sāka virt MWM. v. J. 1896, S. 928. katls sāka virt Vēr. II, 661. ēdiens jau uzgāja virt Mar. tur ve̦rd gaļa kāpuostuos BW. 31096. kazas gaļa nevirusi 26397. kundziņš virs trumulī 31264, 1. tai virumā vira . . . meitu miesas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). guns vien ve̦rd ap čuokstu 403 (aus Welonen). ka tie elles peklē virtu! möchten sie in der Hölle... kochen! Mag. XX, 3, 42. tu dzelze vēl nav gan virusi Mag. III, 1, 133. ķēniņš ielīda virušā (vgl. viruots) pienā un savira Pas. VII, 42;

2) tr., kochen
Kaltenbrunn, Oknist, Rutzau, Warkh.: viršu putru BW. 19326. kunkuļiem putru viru 10446. kam mums nevira rāceņu putru 26189. kam taukus laizīja putriņu virdama 20I68. uolas viru 32209, 3 (ähnlich 35307 var.). griķu putra, pienā virta JK. Il, 152. kuo ragana tur ve̦rd LP. IV, 92. nezinu, kuo tev būs virt ēst Pas. III, 120 (aus Kapiņi). katli, kur ve̦lni cilvē̦kus ve̦rd V, 265 (aus Asūne). meitas vira dzīpariņus BW. 7131. nebūšu ne ce̦pts, ne virts Juris Brasa 134;

3) intr., quellen
U., sprudeln: aizbē̦rtie avuoti atkal virs Stari IlI, 243. (asinis) ve̦rd aumaļām LP. II, 74. silta rasa iz . . . brūcēm ve̦rd JR. IV, 66. (fig.) ve̦rd dzīvības spē̦ki kauluos 77. viņam rūg tums vira iz dvēseles B. Vēstn. dziesma, kas tam pār lūpām vira MWM. VllI, 327;

4) tr., hervorsprudeln:
(kalni) uguni ve̦rd Kārstenis Gäju putni 26. - Part. praes. act. ve̦rduošs, ve̦rduots, kochend, siedend, quellend, sprudelnd: ve̦rduošs ūdens Ahs. gâzt kâ ve̦rduošu virsū (wie heisses Wasser) Austr. iz ve̦rduoša avuotiņa BW. 29678, 2. mūžam ve̦rduoša dzelme Vēr. II, 388. ruozes, pilnas ve̦rduošas dzīvības 389. ve̦rduošās dzīvības spē̦ks R. Sk. Il, 109. - Subst. viršana, das Kochen (tr. und intr.); das Quellen, Sprudeln: asiņu viršanu Br. 306; virums,

1) Gekochtes
U., Gebräu Altenwoga; ein Gericht U.; eine flüssig gekochte Speise Frauenb.: vārījās virumi puoduos J. Veselis. rīkuojās ar... ce̦pumiem un virumiem A. v. J. 1899, S. 29. garšīgs virums LP. III, 98, aizlej karuoti viruma aiz piedurknes IV, 175. pieviris virums V, 135. lai vāruot, bet lai virumu nebauduot VI, 477. kundziņš ēda . . . manu gardu virumiņu BW. 30459, 1. savāra nuo maizes ķe̦zu, virumu Etn. III, 159. mēs taisām nuo briežu ragiem virumu, biezu kâ līme Vēr. I, 847. augļu virumuos Konv. ² 752. lē̦cu virums, das Linsengericht: tu viņu... pārduotu par lē̦cu virumu Blaum. Pazud. dēls 13;

2) "?": kâ stīgas kuokļu virumā Asp. VII, 10; virẽjs (li. virė˜jas), wer kocht, der Koch:
azaidiņā virējiņa BW. 13278 var. šķidras putras virējiņu (Var.: vārītāju) 18659, 3 var. vīri pamete Pieteri pie sevis par virēji Rositten n. Pas. VII, 479. laba virēja - putru piededzinājuse! Gr.-Buschh. Nebst versme 1, vira I, virags, verdêt, *verst, virst II u. a. Zu li. varùs "kochbar", apr. auwerus "Metallschlacke", slav. vьrěti, variti "sieden, kochen", serb. izvor "Quelle", vâr "Glut", alb. vorbε "irdener Kochtopf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 361, Jokl. alb. Stud. 97, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269. das prs. virstu hierher, oder zu virst II gehört, kann nicht sicher entschieden werden. Ursprünglich wohl nur prs. ve̦rdu, prt. viru; prs. virstu zum Inf. virt wohl nach prs. irstu: Inf. irt u. a. Nach dem Muster von prs. vè̦lku: prt. vilku u. a. kann zum prs. ve̦rdu ein prt. virdu gebildet sein, woneben auch ein prt. verdu nach dem Muster von prs. tre̦ncu: prt. trencu n. a. Und wie z. B. pirku in vielen Mundarten zugleich prt. und prs. ist, so kann darnach auch das prt. virdu zugleich die Bed. eines prs. erlangt haben.

Avots: ME IV, 616, 617