Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kūku' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kūku' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (11)
kūkucis
kūkucis, der Bucklige, Gekrümmte: kūkucis krūmā, plikpauris debesīs Tr. III, 375 (Rätsel: Schatten und Mond). kūkucis (Var.: kūkuma) tē̦vs (der buckelige Vater), gar,aste māte Tr. III, 668. Zu kukt.
Avots: ME II, 333
Avots: ME II, 333
kūkula
kūkuliņš
kūkulis
‡ kùkulis 2 Kalupe, Warkl., Zvirgzdine, = kūkuolis: ... linus sẽju, lai kūkuļi neziedēja (Var.: lai nevaid jāravē) BW. 28399, 1 var. lai iesēj kūkuļus Pas. XIII, 162 (aus Domopol).
Avots: EH I, 682
Avots: EH I, 682
kūkumains
kùkumaîns, buckelig, höckerig: kūkumaiņie kamēļi Kaudz. M ; kūkumains sulainis Druva II, 62.
Avots: ME II, 333
Avots: ME II, 333
kūkumiski
kūkums
kùkums,
1): auch (mit û 2 ) AP., Siuxt, (mit ù 2 ) Bērzgale, Linden in Kurl., Sonnaxt, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 682
1): auch (mit û 2 ) AP., Siuxt, (mit ù 2 ) Bērzgale, Linden in Kurl., Sonnaxt, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 682
kūkums
kùkums,
1) der Buckel, Höcker:
uz kaila kūkuma tā nesa skrandu paunu Sudr. E. kūkumu celt, mest, einen Katzenbuckel machen: kaķis ceļ, me̦t kūkumu. uzmet (Var.: uzcel) lielu kūkumiņu, lai galviņu nepārsit BW. 23376 ;
[2) die Katze:
vai kūkums mājā? Pas. I, 390. Zu * kūkt].
Avots: ME II, 333
1) der Buckel, Höcker:
uz kaila kūkuma tā nesa skrandu paunu Sudr. E. kūkumu celt, mest, einen Katzenbuckel machen: kaķis ceļ, me̦t kūkumu. uzmet (Var.: uzcel) lielu kūkumiņu, lai galviņu nepārsit BW. 23376 ;
[2) die Katze:
vai kūkums mājā? Pas. I, 390. Zu * kūkt].
Avots: ME II, 333
kūkuris
‡ kūkuris Lng., ein Kalkuhn. Mit wurzelhaftem ū ist wohl auch Manzels kukuris ME. II, 303 zu lesen.
Avots: EH I, 682
Avots: EH I, 682
kūkurot
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (18)
aizkūkot
‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
apkūkot
atkūkot
‡ I atkūkuôt(iẽs), seinerseits (ant wortend) schreien (vom Kuckuck): kūkuo, manu dze̦guzīti! es pretī atkūkuošu VL. sāka kūkuot, bet ni˙kas neatkūkuojās (pretī) Pas. IX, 266.
Avots: EH I, 151
Avots: EH I, 151
atkūkot
‡ II atkūkuôt, langsam herkommen: atkūkuo... skursteni apskatīt Ezeriņš Leijerk. II, 145.
Avots: EH I, 151
Avots: EH I, 151
atkūkoties
‡ I atkūkuôt(iẽs), seinerseits (ant wortend) schreien (vom Kuckuck): kūkuo, manu dze̦guzīti! es pretī atkūkuošu VL. sāka kūkuot, bet ni˙kas neatkūkuojās (pretī) Pas. IX, 266.
Avots: EH I, 151
Avots: EH I, 151
iekūkot
II ìekūkuôt, hinein -, hereinwatscheln: liela, gaŗa dē̦lu māte iekūkuoja istabā BW. 25304.
Avots: ME II, 33
Avots: ME II, 33
kūkole
kūkolis
kūkolis
kūkuolis, Konrade: visa mana kviešu druva kūkuoļiem saaugusi BW. 3865, 5 [aus Serben]. Vgl. kūkaļi.
Avots: ME II, 333
Avots: ME II, 333
kūkols
kūkot
‡ III kūkuôt, stöhnend öfters jem. erwähnen Diet.; unruhig sich sehnen (mit û 2 ) Jürg.: viņš vienumē̦r kūkuoja pēc mātes Prl. Zu kūkuôt I ?
Avots: EH I, 682
Avots: EH I, 682
kūkot
nokūkot
‡ nùokūkuôt, durch Kuckucksgeschrei behext eine gewisse Zeit hindurch allerhand Schlimmes erleben: ja dze̦guze aizkūkuojuot, tad e̦suot tam cilvē̦kam jānuokūkuo tâ˙pat visu tuo gadu vienā kūkuošanā (t. i. dažādās nelaimēs un vājībās) Burtnieks 1934, S. 868.
Avots: EH II, 58
Avots: EH II, 58
piekūkot
pìekūkuôt, mit den Rufen des Kuckucks füllen: dze̦guzes... piekūkuoja... pasauli īpatnējiem kliedzieniem Veselis Tīr. ļaudis.
Avots: ME III, 262
Avots: ME III, 262
sakūkot
sakūkuôt, stark rufen (vom Kuckuck; perfektiv) Spr. Refl. -tiês, einander (nach der Art eines Kuckucks) zurufen, zusammenrufen: valstsvīri sasaucas jeb sakūkuojas uz sapulci RA.
Avots: ME II, 660
Avots: ME II, 660
sakūkot
sakūkot
‡ II sakūkuôt, eine gewisse Zeit hindurch kränkeln (?): (ķēve) sakūkuoja pāra nedēļu tur pļavā un ar tuo pašu ar iegāja bedrē Kaudz. Izjurieši 138.
Avots: EH XVI, 421
Avots: EH XVI, 421
uzkūkot
Šķirkļa skaidrojumā (51)
aizkukot
àizkukuôt, àizkùkuôt,
1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;
2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.
Avots: ME I, 34
1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;
2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.
Avots: ME I, 34
apriebt
aprìebt, ‡
4) "?": ja dze̦guzei kūkuojuot meita var tuo a. ("apskriet trīsreiz apkārt"), tad meitu izprecēs pēc tik gadiem, cikreiz dze̦guze vēl kūkuos Erlaa; ‡
5) umziehen
Kaltenbr.: gailis ar spārnu vistu apriebj (izstiepis vienu sparnu un ar tuo drusku aizkardams vistu, iet tai apkārt).
Avots: EH I, 110
4) "?": ja dze̦guzei kūkuojuot meita var tuo a. ("apskriet trīsreiz apkārt"), tad meitu izprecēs pēc tik gadiem, cikreiz dze̦guze vēl kūkuos Erlaa; ‡
5) umziehen
Kaltenbr.: gailis ar spārnu vistu apriebj (izstiepis vienu sparnu un ar tuo drusku aizkardams vistu, iet tai apkārt).
Avots: EH I, 110
atliekt
čammāt
čammât, -āju, kauen, umherwälzen Fest., Drosth., [Kreuzb., Dond.]: krusttē̦vs paņēma kūku un sāka čammāt bezzuobainā mutē R. Sk. II, 138. Refl. -tiês, [čamuôtiês Stelp.], herumtappen, zögern, trödeln Grünh., Burtn., Fest.: kuo tu tur čammājies? Alm. [In Segew. in dieser Bed. auch čam̃mât.]
Avots: ME I, 403
Avots: ME I, 403
celt
celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
dzeguze
dze̦guze, [dze̦gûze 2 Lin., Bauske, Lis., dze̦guôze (> infl. dzagûz`e, BW. 33612 und Warkhl.). dze̦guse Kl., dze̦gusis Ruj.], Demin. dze̦guzīte, dze̦guztiņa BW. 10074. dze̦guozīte (Krohten n. BW. 19108. 1).
1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;
2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;
3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи 4 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]
Avots: ME I, 539, 540
1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;
2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;
3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи 4 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]
Avots: ME I, 539, 540
gugot
guldzums
‡ guldzums Nautrēni, eine Krümmung Druw.: jauni sunīši (skrienuot) guldzumus vien me̦t Nautrēni. zaķis guldzumiem vien aizskrien ebenda; ein Buckel (kūkums) Druw.
Avots: EH I, 417
Avots: EH I, 417
gumzums
iekukot
izburbuļot
izbur̂buļuôt, intr., auf-, hervorsprudeln: uogļu skābe spēji izburbuļuo A. XX, 595. māte apsvieda izburbuļuojušuo kūku uz uotru pusi R. Sk. II, 136.
Avots: ME I, 719
Avots: ME I, 719
izkukot
izkūkot
izkùkuôt,
1): dem Kuckucksschrei ähnliche Laute erzeugen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izkūkuojuot kâ dze̦guze A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132. Refl. -tiês, ‡
2) längere Zeit quienen, vergebens (sitzend) warten
Jürg.: es izkūkuojuos tur divas stundas, bet ne˙viena nesagaidīju.
Avots: EH I, 459
1): dem Kuckucksschrei ähnliche Laute erzeugen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izkūkuojuot kâ dze̦guze A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132. Refl. -tiês, ‡
2) längere Zeit quienen, vergebens (sitzend) warten
Jürg.: es izkūkuojuos tur divas stundas, bet ne˙viena nesagaidīju.
Avots: EH I, 459
izkūkot
izkùkuôt (li. iškūkúoti), izkukuôt,
1) schreiend verkünden:
izkūkuo dze̦guzīte, cik man gadu jādzīvuo BW. 10074;
2) prātu od. uomu izkūkuot, den Verstand verlieren, unsinnig werden
Poruk;
3) verrufen, (nach dem lett. Wahn) das Gedeihen benehmen.
Refl. - tiês, eine längere Zeit, zur Genüge schreien (vom Kuckuck): es ļāvu viņām (dze̦guzēm) izkukuoties Stari II, 484.
Avots: ME I, 757
1) schreiend verkünden:
izkūkuo dze̦guzīte, cik man gadu jādzīvuo BW. 10074;
2) prātu od. uomu izkūkuot, den Verstand verlieren, unsinnig werden
Poruk;
3) verrufen, (nach dem lett. Wahn) das Gedeihen benehmen.
Refl. - tiês, eine längere Zeit, zur Genüge schreien (vom Kuckuck): es ļāvu viņām (dze̦guzēm) izkukuoties Stari II, 484.
Avots: ME I, 757
kalst
kàlst, - stu, - tu, intr.,
1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;
2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]
Avots: ME II, 144, 145
1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;
2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]
Avots: ME II, 144, 145
kaukolis
I kaukuolis, [kàukuôls Kl.], Demin. auch kaukuol(t)iņš, Kornrade (githago segetum) Bers.: kaukuoliņus (kuokalīšus, kūkuliņus) ravējuot BW. 21269. savārīju kaukuoltiņus BW. 23276, 7. [Vgl. kaukala "Schelle". Zu poln (alt) kukol "Konrade", wenn u hier auf urslav. ou zurückgeht, was aber sehr zweifelhaft ist, da sonst die Slavinen auf ein urslav. kǫkoľь weisen. Vielleicht sind also die le. Formen mit kauk - aus hochle. Mundarten entlehnt, wo ū (vgl. kūkuliņi dass.) zu ou geworden ist.]
Avots: ME II, 174
Avots: ME II, 174
klikstēt
klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,
1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;
[2) klinkstêt, kränkeln
U.;
3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].
Avots: ME II, 227
1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;
[2) klinkstêt, kränkeln
U.;
3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].
Avots: ME II, 227
kūkainītis
kūkainĩtis, ein unansehnlicher Mann: man bij tāds kūkainītis BW. 21508. [Wohl zu kūkuot II.]
Avots: ME II, 332
Avots: ME II, 332
kūkas
kūkas māte, eine Gottheit (?): kūkas māte, laimas māte lai nāk palīgā Tr. IV, 250 ; im VL. auch kũku bē̦rni: nākat, tautu kūku bē̦rni, kur likāt mūs [u] māsiņu? RKr. XVI, 178.
Avots: ME II, 333
Avots: ME II, 333
kūkāt
kūkola
kukot
I kukuôt (li. kukuóti), kùkuôt, schreien (vom Kuckuck): kukuo, manu dze̦guzīti BW. 2240. vis˙gaŗākās egles galuotnē dze̦guze klanīdamās kūkuoja A. (Vgl. la. cucūlus "Kuckuck", r. куковать "schreien (vom Kuckuck)" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 639.]
Avots: ME II, 303
Avots: ME II, 303
kukot
kūkot
kūkot
II kũkuôt: auch (mit ù 2 ) Sonnaxt; kruodzenieks ... Sīmaņam ... neatļāva k. Azand. 121. ve̦cā māte visu vakaru uz mūriņa kûkuo 2 (schtummert sitzend) AP. ja dze̦guze aizkūkuojuot, tad e̦suot tam cilvē̦kam jānuokūkuo tâ˙pat visu tuo gadu vienā kūkuošanā (t. i. dažādās nelaimēs un vājībās) Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 868. Zur. Bed. vgl. auch ‡ atkūkuôt II.
Avots: EH I, 682
Avots: EH I, 682
kūkot
II kũkuôt [Salis, Selg., Walgalen, kùkuôt PS., S., Trik., Jürg., N. - Peb., Arrasch], kukuôt LP. VI, 21, [Salis], mit dem Kopfe beim Schlummern nicken RKr. III, 122, [Kreuzb.], hocken, müssig die Zeit verbingen: piesnaudies viņš kūkuoja kruoga galda galā JU. aizbrauca kūkuodami vien Saul. pats nedzirdēja, juo bija pilns un kūkuoja vien Baltp. sagulējis slims un vēl dažu dienu kukuojis LP. VI, 21. āprāts kūkuoja ik˙vienam acīs Stari II, 325. Vgl. kukt.
Avots: ME II, 333
Avots: ME II, 333
kukt
kukt [li. kùkti "linkti"], kukstu, kuku, intr., krumm werden, einen Katzenbuckel machen, hocken Lös. n. Etn. IV, 98. Refl. -tiês, sich bücken: kuksties ze̦māk Bers., Lub. [Nebst kukaža, kuknêt, kuknâtiês, kukstere, kukša, kūkums, kukurs 1 u. a. zu li. kaũkas "Beule", kùkis "Misthaken", serb. kȕka "Haken" r. куча "Haufen", poln. kuczec, serb. čúčati "hocken", alb. ḱikεľε "Gipfel, ai. kucati "krümmt sich", got. hauhs "hoch", an. haugr "Hügel", mhd. hoger "Buckel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 121 f., Berneker Wrtb. I, 161, 637, 639 und 659, Fick Wrtb. III4, 91, Zupitza Germ. Gutt. 110, Persson Beitr. 527 f., Vasmer Studien zur alban. Wortforsch. I, 35.]
Avots: ME II, 302
Avots: ME II, 302
kukurs
kūlāt
kumoss
kumuôss [Lis., Jürg., N.-Peb., Selg.], kumâss, kumûss Kaul., Lub., [Bers.], der Bissen: ātriem kumuosiem viņš rija vārītuo lasi Niedra. nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, hat nichts zu brechen und zu beissen. daudz ve̦cāku atrauj sev kumuosu nuo mutes, lai tik bē̦rnus paskuoluotu. Sprw.: labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts, klausi veča vārdus, neēd veča kumuosu. [kāds kumuoss apē̦sts, tuo nevar atraut atpakaļ U., geschehene Dinge sind nicht zu ändern.] dze̦guzes kumuoss,
a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;
b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]
Avots: ME II, 313, 314
a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;
b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]
Avots: ME II, 313, 314
kumums
mest
mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
nelaicnieks
‡ nelaicnieks,
1) ein Unzeitgemässer:
dze̦gūzi, tādu nelaicnieci, kas ziemas vidū kūkuojuot Pas. XI, 68 (aus Serbig.);
2) ein Selbstmörder
RKr. XX, 81.
Avots: EH II, 14
1) ein Unzeitgemässer:
dze̦gūzi, tādu nelaicnieci, kas ziemas vidū kūkuojuot Pas. XI, 68 (aus Serbig.);
2) ein Selbstmörder
RKr. XX, 81.
Avots: EH II, 14
nevīdīgs
niedaļa
niedaļa, nieduola, niedolis, nieduols BW. 229014 var., nieduolājs BW. 33862, 4, das Rohr, das Röhricht: duodat jel kumeļam vēja lauztu niedaliņu! BW. 19393. man pazuda raibalīte; vai palika niedaļās? BWp. 747, 2. kas uguni zibināja niedaliņas krūmiņā? 10033, 1. iz nieduoļa nāras saldsērīgi smejas Rainis. es savam kumeļam nieduoliņa stalli daru; pūš vējiņš, skan nieduoļi, dancuo mans kumeliņš BW. 29733, 1. slēpjaties, baltas vistas, nieduoliņa klētiņā! 13540. kur likšu pādīti izdancinājis? nieduolu gultā, ābuola cisās 1575, 1. izte̦k balta dze̦guzīte, nuo nieduola kūkuodama 19108, 1. kur vēji zaruos un nieduolī gaužas MWM VI, 163. [redzēja tikai rudzus kânieduolus - gaŗiem, re̦sniem stiebriem un jau vārpās Janš. Dzimtene 2 I, 217.]
Avots: ME II, 749
Avots: ME II, 749
nokalst
nùokàlst intr., abtrocknen (von oben), ab-, verdorren: nuokalsti kâ rīta rasa! Tr. IV, 7. lai nuokalst tā nelaime kâ uozuola lapa, kâ liepas lapa, kâ ve̦ca egle, kâ ve̦cs kadiķis! 10. saimnieka dē̦lam reiz ruoka nuokaltusi LP. V, 10. Sprw.: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. kad dze̦guze aizkūkuojuot, cilvē̦ks nuokalst, bet vajaguot apskriet trīs reiz ap kuoku, tad kuoks nuokalstuot JK. II, 71.
Avots: ME II, 793
Avots: ME II, 793
oma
uôma Prl.,
1) uõma Pankelhof, Ruj., Segew., (mit ùo) Nötk., (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit uô) Bers., Saikava, Sessw., uoma W.Livl. n. U., ùoms AP., C., Jürg., (mit uõ ) Arrasch, (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit uô ) Golg., KatrE., Mahlup, Schujen, loc. s. uõmā Adiamünde, Bauske, Dond., Salis, der Verstand, das Fassungsvermögen, der Sinn :
tas jau bez uoma Drosth. viņš tâ kâ bez uoma AP., Arrasch. bez uoma skrien un ķeŗ Jürg. vai tev uoms ar ir, vai nau? Erlaa, Fest., Golg. u. a. viņam laba uoma Bers., Erlaa, Ruj. u. a. tu jau esi tāds it kâ uomu izkūkuojis Kaudz. tas . . . nuotika bez kāda krietna uoma Kaudz. Izjurieši 57. kam vien maz uoms vēl paurē 234. viņam daudz kas ir uõmā Schibbenhof, er hat vieles im Sinn. tam ļauns kas uomā Stari III, 121. būtu... jārunā..., bet Arvim likās, ka visi vārdi nuo viņa uomas nuozuduši A. Brigader Daugava I, 306. uomā likt od. ņemt, wahrnehmen, beachten U.: jemieta jūsu laiku uomā! Manz. Post. II, 47. lai apduomīgi liekam uomā Aus.;
2) das Gemüt
Kronw., B. Vēstn. n. U.: iespaidi, kuŗi uztrauc uomu Straut.;
3) die Stimmung, Laune
(mit uõ ) Schibbenhof, (mit uô ) Pērse: labā uomā būt, guter Laune sein Adl., Grawendahl, Jürg., Mar., N.-Schwanb., Peb., Schibbenhof, Selsau, Sessw., Stom., Tirs., Welkenhof. viņam laba uoma Schibbenhof. Wohl nebst li. ũmas "Sinn" aus dem Altrussischen (vgl. r. умъ "Verstand").
Avots: ME IV, 419
1) uõma Pankelhof, Ruj., Segew., (mit ùo) Nötk., (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit uô) Bers., Saikava, Sessw., uoma W.Livl. n. U., ùoms AP., C., Jürg., (mit uõ ) Arrasch, (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit uô ) Golg., KatrE., Mahlup, Schujen, loc. s. uõmā Adiamünde, Bauske, Dond., Salis, der Verstand, das Fassungsvermögen, der Sinn :
tas jau bez uoma Drosth. viņš tâ kâ bez uoma AP., Arrasch. bez uoma skrien un ķeŗ Jürg. vai tev uoms ar ir, vai nau? Erlaa, Fest., Golg. u. a. viņam laba uoma Bers., Erlaa, Ruj. u. a. tu jau esi tāds it kâ uomu izkūkuojis Kaudz. tas . . . nuotika bez kāda krietna uoma Kaudz. Izjurieši 57. kam vien maz uoms vēl paurē 234. viņam daudz kas ir uõmā Schibbenhof, er hat vieles im Sinn. tam ļauns kas uomā Stari III, 121. būtu... jārunā..., bet Arvim likās, ka visi vārdi nuo viņa uomas nuozuduši A. Brigader Daugava I, 306. uomā likt od. ņemt, wahrnehmen, beachten U.: jemieta jūsu laiku uomā! Manz. Post. II, 47. lai apduomīgi liekam uomā Aus.;
2) das Gemüt
Kronw., B. Vēstn. n. U.: iespaidi, kuŗi uztrauc uomu Straut.;
3) die Stimmung, Laune
(mit uõ ) Schibbenhof, (mit uô ) Pērse: labā uomā būt, guter Laune sein Adl., Grawendahl, Jürg., Mar., N.-Schwanb., Peb., Schibbenhof, Selsau, Sessw., Stom., Tirs., Welkenhof. viņam laba uoma Schibbenhof. Wohl nebst li. ũmas "Sinn" aus dem Altrussischen (vgl. r. умъ "Verstand").
Avots: ME IV, 419
pakukat
piesnaust
pīpene
rītvakar
sakūkt
sals
I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).
Avots: ME II, 675, 676
Avots: ME II, 675, 676
siekalnīce
siekalnīce,
1) der Mund (7):
"savaldi savu siekalnīci!" Kūkurs atteica Duomas III, 1091;
2) "ein Spucknapf"
Nötk.;
3) "eine kleine, flache Mulde, worin man Spreu von der Grütze absondert"
Holmhof.
Avots: ME III, 857
1) der Mund (7):
"savaldi savu siekalnīci!" Kūkurs atteica Duomas III, 1091;
2) "ein Spucknapf"
Nötk.;
3) "eine kleine, flache Mulde, worin man Spreu von der Grütze absondert"
Holmhof.
Avots: ME III, 857
skripsts
III skripsts, uneigentlich für circenis, das Heimchen: (pele) prasī[ju]si circeņam: skripst, vai kūkums (= kaķis) mājā? Pas. I, 390. Zu skripstêt?
Avots: ME III, 894
Avots: ME III, 894
tēlot
tē̦luôt,* gestalten Kronw.; darstellen, schildern. Refl. -tiês,
1) sich gestalten
Kronw.; dargestellt, geschildert werden: viņš pats, viņa mīļākā tur tē̦luojas Vēr. I, 1318; 21 sich vorstellen: labāka likteņa nebij kuo tē̦luoties Sudr. E. Subst. tē̦luošana, das Gestalten, Darstellen; tē̦luojums, das einmalige, vollendete Gestalten, Darstellen; die Darstellung, die Gestalt: apslēpt tuos nedrīkstu, citādi neiznāktu patiesīgs tē̦luojums Aps. VII, 3; tē̦luotājs, wer darstellt, gestaltet; der Bildhauer; der Darsteller einer dramatischen Rolle, Schauspieler: tē̦luotāju darbi A. XI, 765. krustmātes tē̦luotājas dāvanas parādījās ...: viņa mīcīja un cepa pēperkūku... vīriņus A. v. J. 1904, S. 94. dabas skatu tē̦luotājs B. Vēstn.
Avots: ME IV, 171
1) sich gestalten
Kronw.; dargestellt, geschildert werden: viņš pats, viņa mīļākā tur tē̦luojas Vēr. I, 1318; 21 sich vorstellen: labāka likteņa nebij kuo tē̦luoties Sudr. E. Subst. tē̦luošana, das Gestalten, Darstellen; tē̦luojums, das einmalige, vollendete Gestalten, Darstellen; die Darstellung, die Gestalt: apslēpt tuos nedrīkstu, citādi neiznāktu patiesīgs tē̦luojums Aps. VII, 3; tē̦luotājs, wer darstellt, gestaltet; der Bildhauer; der Darsteller einer dramatischen Rolle, Schauspieler: tē̦luotāju darbi A. XI, 765. krustmātes tē̦luotājas dāvanas parādījās ...: viņa mīcīja un cepa pēperkūku... vīriņus A. v. J. 1904, S. 94. dabas skatu tē̦luotājs B. Vēstn.
Avots: ME IV, 171
uzgorīt
‡ uzguorît, krümmend emporrecken: runcis ... draudzīgi uzguorīja kūkumu Veldre Dižmuiža 196.
Avots: EH II, 723
Avots: EH II, 723
uzmest
uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),
1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,
a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;
b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,
a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;
b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;
2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;
3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;
4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;
5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;
6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;
7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,
1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;
2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;
3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;
4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;
5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,
1) das Konzept
MWM. X, 175;
2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.
Avots: ME IV, 358, 359
1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,
a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;
b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,
a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;
b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;
2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;
3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;
4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;
5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;
6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;
7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,
1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;
2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;
3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;
4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;
5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,
1) das Konzept
MWM. X, 175;
2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.
Avots: ME IV, 358, 359
vēriens
*II vēriens od. *vēriena, vēriene, = vēreja: dzilna... vērienā kledzināja BW. 23426, 1. aizsmakuse dze̦guzīte vērienē (Var.: vēriena) kūkuodama 23923. vējiņš luoka vērienā (Var.: kļavienā) ve̦damās kamaniņas 11082 var. kâ uozuolu vērienā (Var.: vērijā) 22336. kâ var siekste sieksti lauzt? abas guļ vērienā 8491 var.
Avots: ME IV, 562
Avots: ME IV, 562
zaļumnīca
zvanārs
zvanārs,
1) zvanars Grünw., verächtl. Uhr:
cik tad tavs zvanars rāda? Grünw.;
2) zvanãrs C., Nötk., PS., Trik., ein altes, schwaches, mageres ("nuodzīts") Pferd N. - Peb., Serbigal, "ve̦cs zirgs, kas kūkuo resp. ar galvu zvana" N. - Peb.; eine alte, magere Kuh Serbigal: tas tāds zvanāra zirgs Nötk. zvanārs nuodzīts, vairs nekust ne˙maz N. - Peb. braucis ar... divi zirķeļiem, kâ mūsu pusē sauc: ādeniekiem jeb zvanariem Upīte Medn. laiki;
3) ein alter, schwacher, fauler, zu nichts tauglicher Mensch
(zvanārs) Nötk.; ein Faulenzer, Herumtreiber ebenda;
4) "žuliks" Oknist;
5) wer Lärm macht; ein Knabe, der lärmt
(mit ãr ) AP., (mit ā`r 2 ) KatrE.; ein unartiges, lärmendes Kind (zvanars) Adsel; wer viel und sehr laut spricht Vīt.; ein Maulheld (zvanars) Etn. IV, 147; ein Hund, der laut bellt Erlaa: zvanāru jau var dzirdēt caur trim sienām Vīt. tas jau tāds zvanārs, ka viņu dzirdi pūlim cauri kâ baznīcas zvanu. suns rej kâ zvanārs Erlaa. Aus r. звонáр "Glöckner; Schwätzer".
Avots: ME IV, 765
1) zvanars Grünw., verächtl. Uhr:
cik tad tavs zvanars rāda? Grünw.;
2) zvanãrs C., Nötk., PS., Trik., ein altes, schwaches, mageres ("nuodzīts") Pferd N. - Peb., Serbigal, "ve̦cs zirgs, kas kūkuo resp. ar galvu zvana" N. - Peb.; eine alte, magere Kuh Serbigal: tas tāds zvanāra zirgs Nötk. zvanārs nuodzīts, vairs nekust ne˙maz N. - Peb. braucis ar... divi zirķeļiem, kâ mūsu pusē sauc: ādeniekiem jeb zvanariem Upīte Medn. laiki;
3) ein alter, schwacher, fauler, zu nichts tauglicher Mensch
(zvanārs) Nötk.; ein Faulenzer, Herumtreiber ebenda;
4) "žuliks" Oknist;
5) wer Lärm macht; ein Knabe, der lärmt
(mit ãr ) AP., (mit ā`r 2 ) KatrE.; ein unartiges, lärmendes Kind (zvanars) Adsel; wer viel und sehr laut spricht Vīt.; ein Maulheld (zvanars) Etn. IV, 147; ein Hund, der laut bellt Erlaa: zvanāru jau var dzirdēt caur trim sienām Vīt. tas jau tāds zvanārs, ka viņu dzirdi pūlim cauri kâ baznīcas zvanu. suns rej kâ zvanārs Erlaa. Aus r. звонáр "Glöckner; Schwätzer".
Avots: ME IV, 765