Paplašinātā meklēšana

kaņepe: Demin. kaņepiņa BW. 8361 var., kanepīte BW. piel.2 2848, 2, kaņepīt[i]s BW. 2848, 7 var.; kaņepīte, gaŗaudzīte BW. 2848, 6. zīle dzied kaņepēs 10217, 2 var.; vēja k., paris quadrifolia Ramkau; raibās kaņepes, eine Speise, bestehend aus gestossenem Hanf, Quark und Sahne Ramkau. Zur Etymologie s. auch E. Lewy IF. LIII, 122.

Avots: EH I, 585

kaņepe, auch kaņipe [Erlaa], kaņupe, kaņape BW. 10217, gew. Pl. kaņepes, der Hanf; kaņepji, = kaņepāji, Hanfstengel Mag. XIII, 40; suņu kaņepe (cynanchum) Konv. ² 2099; vēja kaņepe, Bingelkraut (mercurialis) RKr. II, 74; zilā vēja kaņepe (veronica longifolia) III, 73; kaņepĩtis od. kaņepju putniņš, der Bluthänfling (fringilla cannabina) Natur. XXXII, 72, RKr. VIII, 90 [Gleich kanãpės zunächst wohl aus dem Slavischen; vgl. Thomsen Beröringer 177 f. und Berneker Wrtb. I, 559.]

Avots: ME II, 156, 157

puskaņepes, der männliche Hanf, Passhanf Mag. IV, 2, 91.

Avots: ME III, 428

‡ àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstumā aizgrauzdējies.

Avots: EH I, 25

‡ I apgraudêt, ringsum rösten (perfektiv): a. zirņus. kaņepes. miežus AP.

Avots: EH I, 83

grauzdēt,

1): auch AP., Ramkau, (mit àu ² ) Warkl. ‡ Refl. -tiês, rösten
(intr.) Kalz. n. Fil. mat. 27 (mit àu ² ): kaņepes, ciguoriņi grauzdējas.

Avots: EH I, 399

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. ² 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. ² 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. ² 682 (die Phrase aus Konv. ² 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640

grûslis,

2): auch (mit û ² ) Lems., Wainsel, grûšlis Auleja;

3): eine Speise aus gestossenen gekochten Kartoffeln, Erbsen, Bohnen und Hanf
Linden in Kurl., Saikava (hier auch zuweilen mit einer Zugabe von Butter od. Fett); gestossene gekochte Kartoffeln, Erbsen und Bohnen mit Fett Kaltenbr.; zerstampfte Erbsen und Kartoffeln Līvāni; gestossener Hanf, vermischt mit gekochten Kartoffeln und zerlassenem Fett Salis; gestossener Hanf Lubn., (grūšļa kaņepes) Ramkau; eine Speise Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73.

Avots: EH I, 412

[ìegrauzdêt,

1) unvollkommen rösten:
viņš kaņepes iegrauzdējis, bet nav sagrauzdējis Ruj. iegrauzdēt gaļu N. - Peb.;

2) (ein beschränktes Quantum zu einem bestimmten Zweck) rösten:
iegr. miežus kafijai Bauske.]

Avots: ME II, 18

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

izgrauzdêt, tr., ausbrennen, verbrennen, abrösten: akmins (karsts) tam rīkli izgrauzdējis LP. VII, 874. izgrauzdējām melderienei visas kaņepes MWM. XI, 198.

Avots: ME I, 739

izkliêdêt, izkliêdinât, izkliêst, tr.,

1) ausbrieten, ausstreuen:
salmi, kuŗus izkliedē pa visu istabu BW. III, 1, 81. ziedlapiņas savītušas un vējā izkliedē̦tas Vēr. II, 689. linus izkliest = izklāt N. - Bartau. granti izkliest uz lielceļa Naud. salmus nesaslaucīja, bet izklieda tuos pār visu plānu BW. III, 3, 871. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb.;

2) fig., zerstreuen, vertreiben, aufheben:
nesaskaņas Stari I, 117. manu miglu ķē̦mu barus spēcīgi viņš izkliedē Jan. salmu izkliedums, ausgebreitenes Storh. Vgl. izklaidīt, izklīst.

Avots: ME I, 753

iztaûkš(ķ)êt, tr., rösten, schmoren: kaņepes, zirņus. iztaukšķē̦tas vabulītes BW. 19186, 4. Refl. - tiês, an einem warmen Orte gemütlich schlafen.

Avots: ME I, 815

iztaûkš(ķ)êt, tr., rösten, schmoren: kaņepes, zirņus. iztaukšķē̦tas vabulītes BW. 19186, 4. Refl. - tiês, an einem warmen Orte gemütlich schlafen.

Avots: ME I, 815

iztūkst, prt. - tūsku "?": kaņepes taukšēja šitâ: sabēra tās siekā un ielika nuokarsē̦tus akmeņus; pēc tam niekāja, kamē̦r iztūska Etn. I, 3, Bers.

Avots: ME I, 821

kaņape (unter kaņepe): loc. plur. kaņapās BW. 10217 3 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 585

kaņe̦pãjs [Wolmarshof, Bers., kaņepãjs Wolm., C.],

1) das Hanfelld;

2) gew. Pl. [Bei Manz. Lettus.
kaņepeji], der Hanf, die Hanfpflanzen: kaņepāji nemīstīti BW. 11203. es tev duošu linu kre̦klu kaņepāju (Var.: kaņepēju, kaņepāja, kaņipēja, kaņapēju) piedurknēm 21111. kaņupējas 2426.

Avots: ME II, 156

kaņipe, s. kaņepe.

Avots: ME II, 157

kaņupe (unter kaņepe): auch Gr.-Buschh. n. FB Xll, 64, Sussei n. FBR. VII, 132, Dunika, Grob., Kal., Mahlup, OB., Oknist: kâ k. dārziņā BW. 21506. par gaŗām kaņupēm 12662 var.; vēja kaņupes "debestiņas" Alswig.

Avots: EH I, 585

kaņupe [Rutzau], s. kaņepe.

Avots: ME II, 157

‡ *kņakšêt, = knakšêt: kaņepes kņakš uz zuobiem Pas. IV, 383.

Avots: EH I, 635

knitāji,

1): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 72, Kaltenbr., Ledmannshof, (auch der Sing. knitājs!) Linden in Kurl., Lubn., Ramkau, Schujen, Sonnaxt, Walk, ("stirāji") Oknist; "sausās kaņepes, kad tās jau sakritušas uz zemes" AP.

Avots: EH I, 631

mḕrceklis,

1) die Tunke, Sauce:
ar pavalgu gājis mūžīgi prasti, kaņepes un kaut kāds sāļš mērceklis Etn. II, 88. piena, sviesta, tauku mērceklis AP., Mat. visu mērcekli e̦smu izņēmis, ich habe alles, was eingeweicht war, ausgenommen Hug. Mag. II, 1, 72;

2) grob gesponnene Hede
Diez, [deren Bezeichnung sich daraus erklärt, dass der Faden beim Spinnen stark genetzt wird Bielenstein Holzb. 386;

3) etwas zum Weichen Eingetauchtes:
vilks... smags kâ mērceklis Janš. Dzimtene ² II, 94].

Avots: ME II, 617

naîgs [auch Prl.],

1) schnel, flink, hurtig, fix
[C., Arrasch, N.-Peb., Kl., Bers., Linden in Livl.], Kand.: viņš spēra naigus suoļus uz priekšu Pav. skrej naigāki! Kand.;

2) schlank
Ruj. n. U.; "lang": naîgas ² pupas, kaņepes Grünh.];

3) fest;

4) schönen
Diez n. U.;

[5) naigi (Adv.) zirgus nuobraukt U., die Pferde stark abfahren (angreifen)].

Avots: ME II, 689

I niẽkât,

1): auch Schwitten, (mit ìe ² ) Erlaa, Fest., Oknist, Sonnaxt, (mit ie ) Kurmene, (niekât ² ) Auleja, Skaista, Zvirgzdine: n. kaņepes - auch Erlaa, Fest.

Avots: EH II, 27

I niẽkât [Tr., Bl., Nigr.], nìekât ² [Warkh., Kl., Taurkaln, Kr.] (li. niekóti), - ãju, niekuôt Kanv., BW. 8184, tr.,

1) Grütze, Mehl in einer Mulde zur Reinigung von den Hülsen schwingen:
Lai tā (līgaviņa) me̦lna nenuoput, sijādama, niekuodama BW. 27983, 1. kaņepes sabēra siekā un ielika nuokarsē̦tus akmeņus, pēc kam niekāja, kamē̦r tās iztuska Etn. I, 3. teci, teci, Daugaviņa sijādama, niekādama; teci, ze̦ltu sijādama, sudrabiņu niekādama! BW. 31017. dē̦la māte, pre̦cē̦dama, sieku nesa ruociņā; sijā sietu, niekā vāku, tu labākas nedabūsi! 11712;

2) fig., bekritteln:
dēlu māte, ciemā gāja, sietu nesa padusē; sijādama, niekuodama manu mazu augumiņu BW. 8370. [Zu gr. νεῖχλον· λίχνον Hes., νειχητήρ· λιχμητήρ Hes., νιχᾷ· λιχμᾷ Hes., kymr. nithio "Futter schwingen", s. J. Schmidt Kritik 108 ^1, Zupitza BB. XXV, 97, Bechtel Lexilogus 215 f.]

Avots: ME II, 750

ņudzeklis [Serben Lennew., Alswig, Serbigal, Mesoten], nudžeklis MWM., der Wirrwarr, das Gewühl, Gewimmel: dzīves, jautu ņudzeklis R. Sk. I, 63. aizbraukt ar visu savu sajukušuo duomu ņudzekli A. XX, 168. [vistas sataisījušas kaņepes par ņudzekli. izmaltus, bet nekultus linus peles bieti vien sakapā par ņudzekli, ietaisuot migas. saveldējusi labība ir ņudzeklis N.-Peb.]

Avots: ME II, 904

pabari,

1): auch Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ‡

2) Blättchen der Flachs-
(Lems., Salis) od. Hanfstengel Iw.: linus un kaņepes plūc, kad nuobirst tuo p. Iw.

Avots: EH II, 119

‡ pačare Druw., Tirs., = pacere; nezin kādā pačarē ("?") bijāt iegrūdušas kaņepes Vanagu ligzda 142.

Avots: EH II, 125

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151

paluôdze, [Trik., Ronneb. (li. palangė)], auch paluôgs Izgl.,

1) die Partie der Wand unter dem Fenster
Adsel, Laud.;

2) das Fensterbrett, die Fensterbrüštung, die Fensterlehne:
viņš nuosvieda ce̦puri uz paluodzi Kleinb. es tuo savu paluodzīti dziedādama nuoslaucīju BW. 14087, 1. stāv būdiņa tīreļa malā, līdz zemei paluodzes R. Sk. II, 37;

3) der Raum unten am Fenster:
pieci vilki paluodzē, visi pieci paļas gāida, fünf Wölfe draussen am Fenster BW. 19242, 5. sēj pie luoga kaņepītes (Var.: sēj kaņepes paluodzē) BW. 13402, 7, 13;

4) eine kleine Tür, eig. eine Art von Fenster, in der Strofischeune:
šuorīt vēl varēs salmus duot gubenī pa paluodzi Mar.

Avots: ME III, 64

[pãrgràuzdêt, zu lange oder noch einmal rösten: p. kaņepes.]

Avots: ME III, 156

‡ paũcka AP., die Samenknospe ("nuogatavuojusies ābuoliņa galviņa vai kaņepe, kuŗai sē̦klas nebirst laukā"): nuosẽjis visu kalnu ar pauckām, un izaudzis tāds ābuliņš, ka prieks redzēt.

Avots: EH XIII, 184

‡ pàuksna ² Erlaa "tukša kaņepe, kam nav iekšā kuoduola". Vgl. pauska II.

Avots: EH XIII, 184

II pauska,

2): "tukšā kaņepe, kam nav iekšā kuoduola" (mit àu ² ) Erlaa; pauskas "sīkās kaņepes" Etn. IV, 163, unreife Hanfsamen, die beim Windigen weiter weg getragen werden (mit
aũ) Ramkau; linu, maguoņu p. Jürg.; tev šuogad nebūs ābuoliņa sē̦klu: pàuskas2 vien ir Vank.;

3): "der Kopf"
(mit àu ² ) Lubn.: viņam tukša p. Sessw.

Avots: EH XIII, 185

pêc,

1): auch Salis n. FBR. XV, 71, Bērzgale, Seyershof: p. viņi nuozaguši ... meitas Janš. Apsk. 1903, S. 12;

2) f): es nezinu, p. kam (wozu)
viņas ir Siuxt. maziņu pēra p. nedarbiem ebenda. Liene p. palaidnībām bij cietumā Seyershof. p. cita (anstatt eines anderen, für einen anderen) pūlēties Sonnaxt. daži sēj kaņepes p. striķiem ebenda. viņi ... būtu cirtuši visu vasaru, bet p. tuo uguni baidījās Salis n. FBR. XV, 72; g): p. darba viņi ir stingrāki Salis n. FBR. XV, 72. tas ir p. luopiem un tas ir p. ganībām: kad guovs ir pavājāku ē̦duse, tad nav tāds svieksts Siuxt.

Avots: EH XIII, 226

II pe̦nka,

2): "liela pika" (mit e̦ñ) Seyershof: kad sagrūda kaņepes, tad iztaisīja kaņepju penciņas nuo karpeļiem un kaņepēm;

3): Kartoffelbrei mit Grütze
(putraimi) Burtn. (mit è̦n).

Avots: EH XIII, 223

pìesêdêt,

1) beisitzen
Spr.;

2) sich setzen
(?) U.;

3) sitzend erreichen:
"pabrauksimies", viņš saka: "kuo nu tâ mierā piesēdēsim?" Ezeriņš Leijerkaste II, 43;

4) sitzend hier und da niederdrücken od. Spuren hinterlassen:
bē̦rni piesēdējuši kaņepes PS. - Subst. pìesê̦dê̦tãjs, der Beisitzer, Assessor U.: tiesas piesē̦dē̦tājs Sadz. viļņi 113. pagasta piesē̦dē̦tājs Zeif. II, 182. zvērināts piesē̦dē̦tājs Konv. ² 385.

Avots: ME III, 288

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt ² Kl., Kr., plûkt ² Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362

‡ puskaņepēji Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fimmel"), = puskaņepes.

Avots: EH II, 332

sabũkât, ‡

3) zerstampfen:
ar cirvi s. (mit ù ² ) kaņepes piestā Sonnaxt.

Avots: EH II, 399

sagâzît, vieles od. an mehrern Stellen (unordentlich) umstürzen: vējš sagāzījis kaņepes, sē̦tu C., Bauske, Ruj. Refl. -tiês, = sagāzelêties Kl.

Avots: ME III, 625

II sasmeļˆķêt "sehr fein zerbröckeln (tr., z. B. Heu)" Smilten, Adsel; die Hülsen nachlassend die Körner ausfressen: peles sasmeļ˜ķējušas kaņepes N. - Peb.

Avots: ME III, 739

‡ sataušķêt Plm. n. RKr. XVII, 83, fein zerstampfen: s. piestā kaņepes.

Avots: EH XVI, 456

satucinât, (gerösteten Hanf) fest zusammenstossen (bis zur Aussonderung des Öles): s. kaņepes Ermes.

Avots: ME III, 767

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

sĩjums PS., Öl, = sĩjs Etn. II, 1: grūst kaņepes, līdz uzle̦c sījums Ronneb.; aus *sī[v]ums?

Avots: ME III, 851

II sīvuôt, Öl absondern (vom Hanf): grūd kaņepes, kamē̦r sāks sīvuot! Warkl.

Avots: ME III, 856

sīvuots, ölig: sīvuotas kaņepes Warkl.

Avots: ME III, 856

šļakata,

1): auch AP., Meiran, Meselau, N.-Peb.; ‡

2) ein geringes Quantum einer Flüssigkeit
AP.: kaņepes grūžuot dalej pa šļakatai ūdeņa.

Avots: EH II, 643

spuogât Karls., Freiziņ, spuoguôt Kr. (mit ùo ² ), U., Spr., glänzen, blank sein U., Spr.; sich langsam durchsaugen, Nötk., (mit uô ) PS., C., sickern (z. B. von Fett od. Schweiss) Freiziņ, vom Aufsteigen glänzender Blasen gebraucht U.: kāda spuoga, kas jeb˙kurā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja, kam taukus laizīja...? BW. 20168. uz pieres spuoguo saltu sviedru rasa Duomas I, 1171. tauki sāk spuoguot U. eļļa . . . sagrūstas kaņepes traukā sakratuot . . . pa virsu spuoguo Etn. II, 1. kārta, pa kuru spuoguo kuoka sulas Konv. ² 764. Zu spīgana (s. dies), li. apspangęs "verblendet", ae. spincan "Funken sprühen" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zubaty BB. XVIII, 252, Bezzenberger BB. XXIII, 308, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch spe̦nguole.

Avots: ME III, 1034

sprakstêt: auch Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt; laiks bija sprakstuošs (sehr kalt) AP. kai kaņepe sprakstē̦dama Tdz. 57010.

Avots: EH II, 556

spuris,

1): stēķim ir spuŗi (= asumi, dze̦luoni) Dunika. acis baltas un spuŗi ("asa, gaisā sacē̦lusies luopu spalvä) gaisā, - kad tik tiktu kam virsū Frauenb., Siuxt. kaņepes graudam apkārt ir tāds spurītis (spalvaina plēksnīte) Seyershof.

Avots: EH II, 565

stakņât, -ãju,

1) treten, kneten;
mālus kājām, kaņepes ar cirvja kātu Drosth., Bers.; "mīdīt": stakņā, lai vēži iet krītā! Drosth., Bers.;

2) gehend od. etwas schleppend stehen bleiben;
iet, iet (ve̦lk, ve̦lk) un stakņā Fest. Zu staknît 1 und 2.

Avots: ME III, 1041

I staukât,

1): s. (sist) naglu caur dēli (wo?);

2): s. kaņepes, sāli u. c. Drobbusch, Kl.-Roop; "stampāt, mīdīt" (mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH II, 572

I staukât,

1) schlagend dicker und kürzer machen
(mit aũ ) N. - Wohlfahrt; staukāšana re̦snumā, pie kam dzelzs gabals saraujas āmura sitiena virzienā un tuop re̦snāks Konv. 1563;

2) auch stauķêt Bers., stossen (mit aũ ) Jürg., (auch: knautschen) Arrasch; staukāt kaņepes Meiran; staukāt piestā jē̦lus taukus uzglabāšanai Bers.; kneten (mit àu ² ) Adleenen;

3) verstauchen
(mit aũ ) Wahnen;

4) dicht vollstopfen Schibbenhuf, Schujen
(mit aũ ), Aahof (mit àu ² ); viel essen Wahnen, Schibbenhof;

4) = izmĩt 1; luopi, ganuoties mīkstā pļavā, tuo stàukā ² Aahof, Fehteln. Anscheinend aus d. stauchen "stossen, stampfen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. Il, 616).

Avots: ME III, 1049

staukšķinât,

3): s. (mit àu ² ) zirņus uz pannas Kokn., Stockm. s. (mit àu ² ; "grauzdēt" ) kaņepes pannā Grawendahl.

Avots: EH II, 572

stùokât ² Plm., ãju,

1) (etwas Weiches) kneten, stampfen
(gew. in der Zstz. mit sa- ) Plm˙n. RKr. XVII, 79 kaņepes; mālu kulu;

2) steif, wie auf Stelzen gehen:
stuokā nu, stuokā ātrāki uz māju! Plm. n. RKr. XVII, 79. Aus (a)russ. cтýкать "laut scglagen?"

Avots: ME III, 1111

taukšêt Adl., C., PS., Serbigal, Wolm. (mit aû), AP., Arrasch, Salisburg (mit aû ^2), Gr.-Buschhof, Sessw. (mit àu ^2), Waidau u. Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Kosenhof, A.-Ottenhof, Schujen, Smilten, U., taûkšķêt Festen, KL, Saikava, (mit aû ²⁾ Salisb., (mit àu ²⁾ Fehteln, Kokn., Stockm., taûšķêt Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Golg., Kalz., Saikava, Schwanb., -ẽju, Fett schmelzen, schmoren U., (Erbsen) mit Butter oder Fett schmoren U., rösten (in Golg., Bers., Schwanb., Salisb. nur von Erbsen: "kaņepes, ciguoriņus grauzdē" Salisb.): (Hanf) zwischen glühenden Steinen gar machen Allunan n. U.; stowen V.: tuo . . . uz uguni mest un taukšķēt (in spätern Ausgaben: cept) II Makk. 7, 5. taukšķē̦tu tev būs tuo nest III Mos. 6, 21. taukšķē̦ti (LP. VII, 294, Etn. I, 47) od. taukšē̦ti (Ronneb., Serbigal, AP., Smilten, A.-Ottenhof) resp. taušķē̦ti (Selb., Jauns.) zirņi. kaņepes taukšēt (=grauzdēt) Wolmarshof, Etn. I, 3, Smilten, Schujen, (=cepinât) A-.Ottenhof, AP., (= piesta sagrūst eļļainas) Serbigal, (taušķêt) Palzm. n. RKr. XVII, 83. taukšêt (= cepinât) pupas AP. vaguļu vāceli taušķēsim BW. 19280, 1. rutkus taušķēt Prl. n. FBR. VI, 101. taukškē̦tus kāpuostus MWM. VII, 815; "puffen" V.; schlagen, prügeln Palzm. n. RKr. XVII, 83 (taušķêt): ar... kūjām taukšēja (taûšķēja Golg.) ve̦lnus LP. VI, 164. tevi . . . varuot taukšķēt pēc patikšanas Baltp. R. I, 113. garu redžus viņš prata taukšēt ("?") ar sava prāta sietu Stari I1, 523. Da beim Rösten von Erbsen diese knallend emporschnellen, etwa zu li. taukšė´ti "klappern" (An. 146, LChr. 352,6, Būga PФB. LXVI 231); mit taušķêt "prügeln; stampfen" vergleicht Būga KZ. LII, 287 f. li. tauškė´ti "anklopfen". Anders Scheftelowitz KZ. LVI, 185 und 195.

Avots: ME IV, 137

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

ticîgs, Adv. ticîgi, a): "katrā ziņā" Grenzhof; b): auch Erlaa, Fest, Grenzhof, Oknist, Saikava, Selb.; "naigi, naski, nuopietni" Salis: cik t. jis mācās! Kaltenbr. t. ("fleissig") rāvu kaņepes Seyershof. puika t. vien (aufmerksam, unverdrossen) klausās Erlaa n. FBR. XI, 21. laid ticīgāki! fahre rascher! BielU. ‡ Subst. ticîgums, die Gläubigkeit: izlietuodams zemnieku apspiešanai viņu ticīgumu Jürgens 128.

Avots: EH II, 680

I tilêt, -u (Dond., Nigr.) od. -ẽju (A.-Autz), -ẽju, bleichen (von Flachs, Hanf; intr.) A.-Autz, Nigr., "dēdēt" Dond., Schibbenhof: izmē̦rcē̦tus linus liek uz lauka tilēt Schibbenhof. lini tilē, kad tuos izklāj A.-Autz. bijām izlaist linus tilēšanai Janš. Dimtene IV, 170. (mati) gaiši kâ labi tilējuši lini Bandavā II, 249. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb. Zu tale II; in der Bed. "dēdēt" vielleicht identisch mit aksl. talēti "vermodern", vgl, auch tilt I.

Avots: ME IV, 187

uzgràuzdêt,

1) rösten
(perfektiv): kaņepes;

2) von neuem rösten:
ciguoriņi atlaidušies, vajag tuos vēl uzgrauzdēt.

Avots: ME IV, 333

uztaukš(ķ)êt, "(zu einem bestimmten Zweck in Eile) schmoren, rösten": uztaukšķēt zirņus, kaņepes.

Avots: ME IV, 391

uztaukš(ķ)êt, "(zu einem bestimmten Zweck in Eile) schmoren, rösten": uztaukšķēt zirņus, kaņepes.

Avots: ME IV, 391

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

II ve̦re̦ns,

2): kaņepes sēj ve̦re̦nākajā vietā Salis n. FBR. XV, 73. Vgl. ‡ ve̦rans.

Avots: EH II, 772

zemluodu, zemluožņu (gen. pl.), ängs der Erde kriechend (von Ranken, niedrig wachsenden Pflanzen gesagt): zemluožņu (zemluodu) apiņi, zirņi, vītuoli, kaņepes Druw.

Avots: ME IV, 712

I žūre: auch Kal.; kaņepju žũri (= zupu) izgatavuo, sagrūžuot kaņepes, ar siltu ūdeni tās nuoskaluojuot un pēc tam čaumalas izsūcuot N.-Peb.

Avots: EH II, 823