Paplašinātā meklēšana

‡ àrkale ² Fest., ein Kuhname.

Avots: EH I, 129

‡ baltvīkale "eine Art Manteltuch (?)" Rolhof n. Latv. Saute 1929, S. 805.

Avots: EH I, 203

brakale, etwas Unnützes, Zweckloses (eine zwecklose Fahrt): tā tik tāda brakale ir Līniņ Wain. [Wohl zu braks 1].

Avots: ME I, 322

I kakale, comm., der Verschwender, Vergeuder Lind. n. Mag. XIII, 2, 54.

Avots: ME II, 137

II kakale,

1) [kakalis BW. 34867, 1], das männliche Glied
Frauenb., Naud., Illuxt: ve̦ctē̦vs kaktā, kakale ruokā (Rätsel);

2) der Hodensack
St. [Nach Bezzenberger GGA. 1898, 555 zu ksl. кочанъ "membrum virile"; vgl. jedoch dazu Berneker Wrtb. I, 536. Wenn es nicht etwa zu ahd. hegidruosa "Hode", d. dial. hegel "Zuchtstier" gehört, vielleicht entlehnt (in der Bed. "Hodensack" ) aus d. Kachel "Gefäss" (wie duoze "Dose; Vulva" ); vgl. auch d. kacheln "beschlafen". Dagegen nach Būga KSn. I, 19 zu kakaža.]

Avots: ME II, 137

I kale: auch Ramkau; Salisb., Schujen; eine Ledertasche, die früher am Gürtel hängend auf dem Unterleib getragen wurde zur Bewahrung des duncis od. tutenis Kalz. und Walk n. BielU.; eine an einer Schnur hängend getragene Tasche Saikava.

Avots: EH I, 577

I kale ["сумка" Mar. n. RKr. XV, 117], die Tasche [Zempenhof, AP.], C.: plācenis birza kaltītē BW. 31744. staigā, ruokas sabāzis kalēs AP. [Wohl enstanden als die vermeintliche Grundform vom deminutivisch aussehenden kalĩte (aus калитá "Beutel, Tasche").]

Avots: ME II, 141

II kale, eine Pflaume, die ohne Kern zu wachsen beginnt und bald verkommt C.

Avots: ME II, 141

III kale, ein Vorhängeschloss Gr. - Sessau, [Bauske].

Avots: ME II, 141

‡ IV kale "pups" Lems., Wainsel: ieduod nu tuo kali bē̦rnam, lai neraud! ja bē̦rnam duod tukšu kali, tad viņš vē̦lāk tukši runā.

Avots: EH I, 577

‡ V kale, = kaleit (?): gan viņi še izpūlējušies, k. viņi ietaisījušies un iekuopušies Salasīš., S. 27.

Avots: EH I, 577

‡ kalečiņa "?": es izcepu baltu maizi, pilnu krāsni kalečiņas BW. 31061. Vgl. ka lācis.

Avots: EH I, 577

‡ kaled, wenn (?): nu, tad stāsti darbu, kaled tavējs! Pas. IV, 447.

Avots: EH I, 577

kalei (unter kaleit): auch Wessen.

Avots: EH I, 577

kalaĩk [Nitau], bis, kamē̦r: kâ gaidīji, gaidi vēl, pūru piedarīju BW. 7621, 2 [aus Wessen]. Vgl. kaleit und laiks.

Avots: ME II, 140

‡ kaleis Pas. II, 180, = kaleit.

Avots: EH I, 577

kaleit, kalẽt Grünhof, Dalbingen, [kalē̦t Mesoten], kalei U., Spr., bis, solange als: taleit dzēru siltu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2; 21019. kalēt es ar tevi runāju, viņš atbrauca Naud. kalēt kāzas turēsim, talēt mīļi dzīvuosim BW. 13017. [Vgl. Le. Gr. 821.]

Avots: ME II, 141

[kalenêt, necken, reizen Wid. - Zu kalìnti "изнурять"?]

Avots: ME II, 141

kalenieks Serbigal, = kalvenieks.

Avots: ME II, 141

I kankale Smilt., Lub., Fest., = ķibele, ärgernis, Unglück.

Avots: ME II, 155

[II kànkale ² Warkl.,

1) "eine an der Haut des Viehs (namentlich im Frühling) haften gebliebene Mistschicht";

2) von einem aufdringlichen Menschen, den man nicht los werden kann:
staigā pakaļ kâ kankale.]

Avots: ME II, 155

‡ pakale Kaltenbr., = pakaļa.

Avots: EH II, 139

[pakalene U., = pakaļene; nuo pakalenes, von hinten]: Māriņa ruotāja nuo pakalenes BW. 1390.

Avots: ME III, 38

skale L., St., U., eine Scholle (Fisch), Butte; wohl aus mnd. scholle dass.

Avots: ME III, 868

skalene Rositten, = skalenis: skalenīte grabēja Jauns. Dzīve 45.

Avots: ME III, 868

I skalene: auch Borchow, Sermus; dabā (= dabū) katra savu skalenīti (od. zu skalenītis?) Pas. IX, 105 (aus Eglūna); "dedzināmuo skalu ieliekamais" Grawendahl, Kl.-Roop.

Avots: EH II, 499

‡ II skalene Grünh. "eine geschwätzige und zänkische weihliche Person".

Avots: EH II, 499

skalenis, ein Pergelkorb Celm., Warkl.

Avots: ME III, 868

takale,

1) ein viel umherrennendes Weib
Meiran;

2) eine Art Pflanzen
Warkl.; Demin. takalītes, melissa officinalis Zbior XV, 275; vielleicht mit hochle, a aus e, in der Wurzelsilbe.

Avots: ME IV, 126

‡ tukškale od. tukškaliete Lems., wer leeres Zeug spricht.

Avots: EH II, 701

I uzkale,

1) Plur. uzkales, der Eisenbeschlag an den Schlittensohlen;

2) s. uzkala 1.

Avots: ME IV, 338

II uzkale, die Klappe über der Rockod. Manteltasche Lös., Lub. Zu kale I.

Avots: ME IV, 338

III uzkale L., = uzkala 3: uzkale līst.

Avots: ME IV, 338

‡ ûzkale ² Siuxt, = uzkale I 2: ūzkales satur mietnes kuopā.

Avots: EH II, 742

varkale, Scheltwort für ein Kind, das viel schreit Ruj. n. U.

Avots: ME IV, 479

vīkale, s. vīkala I.

I vīkaļa Suhrs, = vīkala I, ein Umschlagetuch.

Avots: ME IV, 636

‡ àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi; ‡

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95

apkule, in Adsel für apkale.

Avots: ME I, 96

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

‡ atklūgât

1) ungelenk herkommen
Prl. (in Lemburg auch von derartigem Fahren);

2) beim Korbflechten die vertikalen
klūgas (Ruten) oben zurückbiegen und ihre zurückgebogenen Spitzen hinter die horizontalen klūgas stecken Trik.

Avots: EH I, 149

‡ atstiprinât, mit neuer Kraft versellen, auffrischen: ve̦cu zemi vajag... ar labāku ... zemi a. Dārza kalend. v. J. 1796, S. 22.

Avots: EH I, 171

‡ atvairuôt, wegschaffen., entfernen: zemes kuopa ... tuop atvairuota Dārza kalend. v. J. 1796, S. 39.

Avots: EH I, 178

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 ¹ auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. ¹ 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270

‡ dā`rzinieks <sup>2</sup> Preili n. FBR. VIII, 10 und Dārza kalend. v. J. 1796, S. 4 u. a., = dā`rznieks.

Avots: EH I, 312

II dē̦ka,

1): auch (mit ẽ̦) Jürg.;

2): izteikt savu dē̦ku Kalend. v. J. 1764.

Avots: EH I, 318

gãbiķis Hasenp., [Nigr.], gãbšis, der Habgierige, Missgünstige, Nimmersatt: kungs nuo žagariem atvēlēja mums katram pusi, bei viņš, gābšis, aizbraucis pa˙priekšu un sagūbījies vai visus viens Grob. Etn. III, 65, Kaleten. [Zu li. gobétis "жадничать", gõbšas "жадный человѣк" (und vielleicht daraus entlehnt), poln. gabnąć "ergreifen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 28 f.]

Avots: ME I, 615

galiski: izkapti iesèjis g. kātā Janš. Mežv. ļ. I, 43. g. sist Segew., auf die Endfläche schlagen; malku g. (in vertikaler Stellung) skaldīt ebenda. turēt dunci g. (ar galu uz zemi) Gramsden n. FBR. IX, 106.

Avots: EH I, 380

I gañdrs [Tr., Rutzau, Līn., Nigr., Kaleten, gan̂dris ² Gr. - Essern], der Storch Nigr. [Anscheinend nur an der litauischen Grenze bekannt und daher wohl aus li. gañdras entlehnt, das seinerseits nebst apr. gandams wohl aus dem Germanischen stammt, s. Niedermann Festgabe A. Kaegi 72 ff. und Charpentier KZ. XL, 433.]

Avots: ME I, 599

‡ gaŗniskis, Adv., "in vertikaler Richtung" (??) Siuxt: g. gājuse pa ceļu.

Avots: EH I, 386

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644

ie- (verbal gewöhnlich ìe -, nominal auch iẽ -), untrennbares Präfix,

A) in verbalen Zusammensetzung, ein -, hinein -, herein -,

1) rein lokal: ieiet tur iekšā LP. VI, 735 "geht dort hinein."
(Auf der lokalen Bedeutung beruhen auch Verben wie ieteikt, einraunen, anpreisen; iegaumēt, begreifen; iemigt, einschlafen n. a.);

2) in der Bedeutung des Beginnens:
ielaist mucu, ein Fass anzapfen; iegriezt maizi, Brot anschneiden;

3) das Geraten in eine Stimmung od. in einen Zustand bezeichnend, z. B.:
iesirgt, krank werden; slimība ieilgst, die Krankheit wurzelt sich ein; ieskābt, anfangen sauer zu werden;

4) eine zeitliche oder quantitative Einschränkung der Handlung bezeichnend:
viss mežs iešņācies LP. VII, 1, 27, der ganze Wald habe (für eine kurze Zeit) zu brausen angefangen; ierūkties, etwas donnern;

5) zur Perfektivierung des Verbaldegriffs: iemācīties, erlernen;

B) in nominalen Zusammensetzungen:

1) Verbindungen der Präposition mit der regierten Kasusform: ieruocis, Werkzeug; ienāši, die Kruppe (Pferdekrankheit);

2) attributiv: ieleja, Tal;
iemulda, muldenförmige Vertiefung;

3) einschränkend:
iekrēsliņā Treiland Nar. p. No 436, in (nicht voller) Dämmerung; ieskābs, säuerlich u. a. [In der letztern Bedeutung gebraucht MSil. - auch vor Verben - iẽ -, z. B. iẽlietāt "dann und wann (ein neues Werkzeug) gebrauchen" (neben iêlietāt ² "benutzend brauchbar machen"); iẽlabêt "eine Tendenz zum Gutwerden zeigen" (neben iêlabêt ² "gut werden"); iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt ² "verschimmeln (perfektiv)". Auch in Dunik komme vor Verben auch iẽ - vor. - Zu apr. en, li. į̃, germ. in, gr. ἐν "in" u. a.; vgl. Le. Gr. 503 f.]

Avots: ME II, 1

‡ iegurnis, das Becken (als Körperteil) Latv, konv. vārdn. 13663: griêzums caur sievietes iegurni (kann auch der acc. s. eines ē- Stammes sein!) Kalniņš Ārstn. kalend. 1926, S. 152.

Avots: EH I, 516

īls, stockfinster Neik. n. U. [Wohl zu slv. ilъ "Schlamm", gr. ἰλύς (mit langen Vokalen) "Schlamm", εἰλύ· μέλαν Hes.; s. Bezzenberger BB. XXVII, 164, Trautmann Wrtb. 103.]

Avots: ME I, 836

jaûnstràvniẽks ,* Anhänger einer neun Richtung - zur Bezeichnung einer am Ende des vorigen Jahrhunderts entstandenen progressiven und radikalen Partei.

Avots: ME II, 102

kakaža,

1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;

2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;

3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. ¹

4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;

5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;

6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;

[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]

Avots: ME II, 137

kal, Konjuktion, bis Kurisch - Haff n. LP. VII, 1046. S. kaleit.

Avots: ME II, 140

[kâleit ² um Bauske, = kaleit">kaleit.]

Avots: ME II, 190

II kalēt, s. kaleit.

Avots: ME II, 141

I kalinât, necken, reizen: Pēterītis viņu kâ kalināt kalina, medījumu pace̦ldams gan augstāk, gan ze̦māk Vīt. 40. [Vgl. kalenēt.]

Avots: ME II, 141

[kañkaļa Drosth., = kankale II 2.]

Avots: ME II, 155

I karĩte, kariẽte, die Kutsche, Kalesche: rītā brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē (Var.: karietē). Zunächst wohl aus d. Karrete.

Avots: ME II, 162

III kukurs LD., [kukuris Manz. Lettus], ein kalekutischer Hahn. [Zu kukurs I?]

Avots: ME II, 303

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

me̦dsviede ,* ein Apparat, mit dem man den Honig aus den Waben schleudert: me̦dus, tikkuo me̦dsviedē izsviests Ärstn. kalend. II, 60.

Avots: ME II, 590

mieturs RKr. XI, 96, mieturs L., [Edwahlen n. B.], Ruj. n. U., [Bielenstein Holzb. 278 mit Abbildung], mieturis Nigr., [Stelp., miêturis ² Ruj., Līn., Bauske, mìeturis ² Serbigal, miẽturis Hochrosen], mìeturis ² [li. mentùris] Mar. n. RKr. XV, 126, der Quirl, das Maischholz: kam tu mani mazu kūli ar tuo putras mieturīti? LD. 10933. - mieturs, das Butterholz L., Ruj. n. U. - miêturis ² "elles kuoks kartupeļu mazgāšanai" Kaleten. [Zu li. mę̃sti "umrühren", meñtalas "Gemisch", meñtė "Spatel", slav. me̦sti "(ver)wirren", poln. mątew "Quirl", ai. mánthati "quirlt, rührt", an. mǫdull "Drehholz an der Handmühle" u. a., s. Walde Wrtb. ² 459, Berneker Wrtb. II, 44, Būga PФB. LXXII, 191, Ehrlich KZ XLI, 288, Fick Wrtb. III ^4, 309, Trautmann Wrtb. 181 f.]

Avots: ME II, 656, 657

‡ I nùotāpaļât "zufällig treffen (vom Kalendermacher, wenn er in seinen Witterungsmutmassungen das Richtige vorausgesagt hat)" BielU.

Avots: EH II, 99

pabuolît, tr., ein wenig ver-, hindrehen: kalejs, acis uz kruodznieku pabuoltdams, aizrūcās Dok. A.

Avots: ME III, 11

padìevs, der Götze, Abgott: (kāzu) viesi me̦tuši nuo maltītes pa kumuosam zem galda un nuolējuši pa pilienam zemē, lai padieviņus pielabinātu LP. V, 33. visi pie viņa griežas kâ pie padieva Plm. n. Rkr. XVII, 70. vare̦nais diktātuors, tautas padievs svinēja spuožus svē̦tkus Tēv. kalendārs. Vgl. li. padievis dass.

Avots: ME III, 18

‡ pagâzine buca Warkh., ein Fass, aus dem bei vertikaler Stellung durchs Spundloch nichts mehr herausfliesst, sondern nur dann, wenn es stark geneigt wird.

Avots: EH II, 133

pìekram̃pêt,

1) zukrampen, zuhaken:
p. duris, slēģus;

2) stehlen:
čigāns piekrampējis vistu Bauske;

3) stehlend anfüllen:
p. pilnas kules ābuolu Drosth.-Refl. -tiês , sich krampfhaft anhalten: vini piekrampējas pie glābēja Arstn. kalend. II, 92.

Avots: ME III, 258

I pìestũkât C., vollstopfen: kales Lis., Golg.

Avots: ME III, 298

plaiskums,

1) das Maal, der Fleck
U.: ruodas apakš ādas sarkani vai zili plaiskumi Ārstn. kalend. II, 69;

2) plaĩskums Salis, Zögenhof ( eine Stelle, wo das Haar ausgefallen ist), ein leerer Platz
U. Reimwort zu blaiskums.

Avots: ME III, 315

plânpràtĩba, der Schwachsinn; ve̦cuma plānprātība, dementia senilis Ārstn. kalend. II, 46.

Avots: ME III, 330

plaũdeniski, Līn., Gold., Adv., auf der flachen Seite, auf dem Bauche liegend: apgāž bišu kuoku plaudeniski LP. V, 22. siles galā gulējuse plaudeniski kaŗuote V, 92. viņš bij plaûdeniski ² nuolicies gulēt Naud. plaudeniski izlaidies nezvē̦rs MWM. v. J. 1896, S. 745. ja glābējs pats grib nuokļūt pie slīcēja, tad tam jāšļūc plaudeniski Arstn. kalend. II, 94. nuokrizdami viens plaudeniski, uotrs čūreniski Janš. Dzimtene ² II, 301; vgl. plaudus.

Avots: ME III, 323

prìekšgalniẽks, ein an der Spitze Befindlicher; der Vorgesetzte; der Leiter: lìktenis viņu priekšgalniekiem prātu dīvainu devis Zuobgala kalend. 1904, 34.

Avots: ME III, 395

pute (?) "?": tautiešam le̦dus svārki, man bij putes (?) villainīte (Var.: man tās sniega villainītes) BW. 21637 var. (aus Schlehk, wo die Vokale der Endsilben geschwunden sind, so dass hier für das e getrost a eingesetzt werden kann; in diesem Fall also: puta, der Schaum. . Vgl. aber auch Le. Gr., S. 336 ff.).

Avots: ME III, 440

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

I rucis, das Gelbauge (ein Fisch) Mag. XX, 3, 217, Salis, Wolmarshof, U. Falls aus den livonischen Mundarten entlehnt, wo die Endvokale geschwunden sind, wo also der nom. s. faktisch ruc[s] gesprochen wird, vielleicht mit ruc aus *rutis aus estn. rute "Rotauge"; zum hier vorausgesetzten Vorgang s. KZ. L, 27.

Avots: ME III, 553

rūpniẽks,* der Industrielle: kalendāri, kas sastādīti rūpnieku, veikalnieku vajadzībām Plutte 47.

Avots: ME III, 572

sacukuruôt,

1 ) tr., verzuckern ;

2) intr., verzuckern:
me̦dum vajag sacukuruot, tas ir, sabiezēt Arstn. kalend. I1, 61. Refl. -tiês, verzuckern (intr.).

Avots: ME III, 604

sasirgt Wid., intr., erkranken: Elīza sasirga ar slimību II Kön. 13, 14. muižā gan˙drīz visi cilvē̦ki ar acīm sasirguši LP. V, 393. brālis sasirdzis nuomiris VII, 1209. putni sasirga ar lēkmi MWM. IX, 68. ar ilgām pēc dzimtenes sasirguši Vēr. II, 58. sasirgušie luocekļi tuop me̦lni Konv. ² 420. masalu slimniekam acis mē̦dz būt sasirgušas SDP. VIII, 68. sasirdzis uz nāvi Kat. kalend. v. J. 1901, S, 33.

Avots: ME III, 729

sîcene, das Kleingeld: sieva izņē̦musi nuo kales visu sīceni Stelp. maku cilājuot pačipstēja sīcene Fest., Stelp.

Avots: ME III, 851

skābardis Kaleten, skābards Mag. IV, 2, 65, skābarde U., skãbârzde ² Dunika, skabarde RKr. II, 71; gen. pl. skabardžu Duomas I, 293, die Rotbuche (fagus silvatica L.); baltais skābardis (skabārdis Peņģ.) Mežuos un ārēs II, 5. od. baltā skabarde RKr. II, 69, die Weissbuche (carpinus betulus L.); skabarda, skabard(i)ene, die Ulme, Rüster Mai:.; skābars od. skābaru kuoks, der Buchsbaum Für. I. Zu apr. scoberwis "Hainbuche" (le. skābars könnte auf *skābarvs zurückgehen); wegen li. skroblùs "Buche" ist le. und apr. skāb- hier vielleicht wegen des folgenden r dissimilatorisch aus skrāb- entstanden (anders Būga KSn. I, 82). Die Kürze des wurzethaften a in skabarde ist nicht über allen Zweifel erhaben: dieser Baum ist nur in Südwestkurland bekannt, und man kann den Namen irrtümlich auf skabarda "Splitter" bezogen haben. Vgl. daneben slav. grab(r)ъ "Hagebuche".

Avots: ME III, 878

skaitļuôt Konv. ¹ 311, zählen Wid.: tuos mācīja lasīt, skaitļuot Kat. kalend. 1901, S. 32.

Avots: ME III, 867

skala,

1) = kale">skale Wid.;

2) s. skals:

3) "die glänzende Schneekruste nach einem Tauwetter"
Odensee; zu gr. σχέλλω "trockne aus" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 597)?

Avots: ME III, 867

‡ skaline, = kalene">skalene I: izjēme vēžus nuo skalines Pas. II, 37 (aus Bewern); auch Pas. IX, 467 (aus Bērzgale); acc. s. skalini (od. zu skalinis?) Pas. II, 143 (aus Kapiņi).

Avots: EH II, 499

‡ skalinis Warkl., Zvirgzdine, Pas. XII, 137 (aus Domopol), = kalenis">skalenis.

Avots: EH II, 499

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu ² ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs ² cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

šķir̃stît (li. skìrstyti "fortgesetzt scheiden") C., Iw., PS., Wolm., (mit ìr ² Kl., Prl., -u, -ĩju, freqn. zu šķir̃t, auseinander machen, teilen U.; (im Buch) blättern U.: tauta sevis šķirstīt neļauj: vai visi kuopā, vai ne˙maz Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 4. gāju puišus šķirstīdama, saimenieka me̦klē̦dama BW. 9385. matus šķirstīdams 10934 var. viņš šķirstīja savu... bārzdu MWM. X, 885. zē̦ni bij šķirstījuši kalendārī lapas A. v. J. 1896, S. 356. Refl. -tiês, sich teilen, auseinandergehn: egles zari aiz vēsmiņām šķirstījās Lautb. Luomi 94.

Avots: ME IV, 45

sklidaîns, sklidans Dond. n. FBR. V, 126, Rothof n. FBR. VIII, 120, sklide̦ns Iw. n. FBR. VI, 52, Frauenb,, Kursiten, Nigr., Dunika, Nogallen, Amboten, Assiten, Alschw., N.- und O.-Bartau, Degunen, Dsehrwenhof, Durben, Funkenhof, Gaweesen, Gold., Gaiken, Grenči, Kaleten, Krohten, Luttr., Libau, Laidsen, Matkuln, Medsen, Naukschen, Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nurmhusen, Pampeln, Preekuln, Pop-Erwalen, Pilten, Popen, Rutzau, Rönnen, Rudbaren, Schwarden, Sassm., Schrunden, Santen, Tadaiken, Ugalen, Wirginalen, Upesgrīva, Valgale, Erwalen, Ahs., sklīde̦ns Mar., sklidējs Biel. 1331, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: kalns bija ļuoti stāvs un sklidains Pas. IV, 498 (aus Leegen). par sklidanu (Var.: slidainu, slide̦nu) le̦dutiņu BW. 13605, 4. uz sklide̦nu (Var.: sklidainu, skliduošu) le̦dutiņu 23621, 1. tagad briesmīgi sklide̦ns nuosalis lieknā Kursiten. viņu ceļš lai paliek tumšs un sklide̦ns Glück Psalm 35,6. sklidęns Bornsmünde, Sessau, zum Überfliessen voll; vgl. li. sklìdinas "zum Überfliessen voll".

Avots: ME II, 882

I skrìne ² Mar. n. RKr. XVII, 139, skrīnis AP.,

1) ein Kasten
Infl. n. U. (skrīne), Nigr. (skrĩne), Kleiderkasten Infl. (skrīne), Gr.-Buschhof (skrìnis ^2), Mehlkasten Nerft (skrīnis), Drosth. (skrĩnis): jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja savās skrīnītēs Pas. IV, 202 (aus Dagda). tādi lieli skrīņi pilni visādiem ritumiem Gr.-Buschh.;

2) ein roher Bretterkasten am Erdboden zum Kalkbereiten
(Amboten, Neuhausen, Nikr.) od. Lehmtreten U. (skrīns, skrīnis), N.-Kurl., Dunika, Kaleten, Nigr., Nikr. (skrĩne), Wessen, Matkuln, Vank. (skrīne), eine runde Grube zum gleichen Zweck Rönnen, Grünh.: ej skrīnē mālus bradāt! Hasenpot. lai tuop māla skrīne par abru Jauns.;

3) getretener Lehm
Biel. n. U. (skrīnis, skrīns), Dobl. n. Etn. I, 121 (skrīnis); auf einen Haufen zusammengeführter Lehm und Grant, der von Pferden getreten wird Naud. (skrīnis); (skrĩne) ein Behälter od. eine Grube für Spülicht und Abfälle Salgaln; ein Schmutz- od. Kehrichthaufen Daudsewas; (weicher) Lehm od. Kot (in grösserer Menge, z. B. auf einem schlechten Wege): pa tādu mālu skrīni . . . brizdami mēs gan ne līdz vakaram nenuobrauktu Janš. Bandavā I, 18. (tirgus klajuma) lejasgals atradās vienā dubļu skrīnī Dzimtene ² III, 177. viņš mīcījies pa dubļu skrīni Gaweesen, LP. VI, 621. - skrĩnī sist, cirst(ies) "plötzlich aus dem eingefahrenen Geleise seitwärts herausgleiten" Ahs.: pa sklide̦nu ceļu braucuot ragus ar juoni cirtās skrīnī, un malkas ve̦zms apgāzās Ahs.;

4) liekais skrīnis, Wasserschleuse
Karls.; e̦nkura skrĩnis, die Öffnung im Floss Karls;

5) skrìnīte ^2, ein zylinderförmiges Gefäss aus Lindenrinde Saikava. Nebst li. skrỹnè "Kasten"
aus mnd. schrin "Schrein". Zur Bed. -1 vgl. r. скрыня "ближайшая к плотинѣ часть мельничнаго пруда".

Avots: ME III, 895

II skrìnis, eine vertikale Schicht C., Arrasch: ābuoliņu škūnī liek skrīņuos. Zu skrīne II.

Avots: ME III, 895

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt ² Ruj., AP., slìkt ² Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì ² ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î ² ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt ² Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935

smalganât, fein regnen Hofzumberge n. U.: kad saka smalganāt lietutiņš Lauks. kalend. 1897, S. 4. Nebst smaldzinât, smaldzît, smildzinât, (pār)smilga, smilˆga, pãrsmelˆdžôts zu an. smalke, schw. smoik "Kleinigkeiten", s. Persson BB. XIX, 2683, Zupitza Germ. Gutt. I65.

Avots: ME III, 951

stabeniẽki N.-Peb., eine Art Weiberrock mit vertikalen Streifen. Zu stabs.

Avots: ME III, 1036

star̂pa, star̂ps ² Salis, starps L., U.,

1) lokal, der Zwischenraum
U., die Strecke, Entfernung zwischen zwei Gegenständen; kalnu starpās ir dziļas ielejas LP. VII, 477. vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot (die Strecken zwischen den Dörfern zurücklegend) BW. 7319. tam lietum vajadzēja ķert vispāri, bet uz tik lielas starpas lietus izdalās A. v. J. 1898, S. 7. izņēma sē̦tai vienā starpā kārtis Kaudz. M. 17. kāju starpa LP. V, 54, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen; vajaguot bikses nuomest un caur kāju starpu skatīties, tad raganas atstājuoties Etn. III, 77. izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431, 2 var. tev ir plats kāju starps 34406. pirkstu starpa, der Raum zwischen zwei Fingern; pirkstu starpās tie turēja de̦guošas sveces BW. III, 1, S. 91. kuoku starpa, eine Allee Bergm. n. U. tāļš puosta starps neļauj pie Maijas būt St. n. Plūd. Llv. II, 196. ak tu augstais debess starps! 170;

2) temporal, der Zwischenraum
U., die Zwischenzeit; laiku starpās Vēr. II, 1255. starpu laiks Mag. XX, 3, 61, die Zwischenzeit. guovs me̦t gaŗu starpu, die Kuh ist (vor dem Kalben) längere Zeit nicht milchend Tirs., Plm. pa tuo starpu U., pa tam starpam U., pa tām starpām, während dessen, unterdessen; pa tuo starpu bij sasniegta jūŗas mala LP. III, 78. pa tuo starpu brālis... bij aizgājis IV, 143. pa(r) tuo starpu, kalet tie saskrēja, zaķis bij krāsns augšā VI, 250. pa tam starpam bij gadījies ļaunajam ienākt VII, 41, pa tām starpām meitiņa uzaugusi par... skaistu jaunavu VI, 310;

3) der Unterschied
U.;

4) der Zwist;
nekaiš nieka ne˙vienam brāļu starpas līdzināt; brāļi paši bārušies, paši labi saderēja BW. 3465;

5) starpas vīrs St., Unterhändler; starpa vīrs Glück Hiob 9, 33, ein Schiedsmann;

6) mēnešu starpas St. "Mondslichter";

7) "stirpas puosms"(star̂pa) Druw. - Daneben ohne s- li, tárpas "Zwischenraum",
wozu nach J. Schmidt Vok. lI, 139, Torbiörnsson Liqmet. II, 85, Krček Grupy 731, Persson Beitr. 858 ksl. trapъ "Grube".

Avots: ME III, 1046

statinis (li. statinỹs "ein Zaunstacket"),

1) ein Zaun (mit vertikalen Zaunpfählen)
Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112, Domopol; plur. statiņi, (unten in die Erde eingegrabene Gr. - Buschhof) dicht nebeneinander befindliche Zaunpfähle Warkh., Zvirdzine; s. auch unter stats 1;

2) "?": tāds vīrieša cilvē̦ks e̦suot tādās lietās tik dūks kâ statinis (ein Zaunpfahl?)
Alm.

Avots: ME III, 1048

sveņģis "?": tas netīrības sveņģī vārtījās Kat. kalend. 1901, S. 118. Vgl. zveņģis.

Avots: ME III, 1151

taleit Kurmene, talei Dubena, = tikmē̦r, tamē̦r, solange: taleit (Var.: tikmē̦r, tamē̦r, tikām) dzēru miežu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2 var. Vgl. Le. Gr. 821 und aksl. toli "in dem Grade", tolь "so viel" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 312).

Avots: ME IV, 127

II tērpt Bilsteinshof, Blumenhof, Drosth., Freudenberg, Lindenhof, Nötk., N.-Wohlfahrt, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Stolben, (mit ḕr ² ) Kl., Lennew., Odsen, Pilda, Sessw., Warkl., (mit êr ² ) Līn., tērpt U., Wessen, -pju, -pu, kleiden, schmücken: bē̦rnus kluosteris pats baruoja un tērpa Kat. kalend. v. J. 1901, S. 32. viņi savus bē̦rnus tē̦rpuši gre̦znuos āpģērbuos Lennew. istaba bija tē̦rpta vītnēm un karuogiem ebenda. ciems bijā tē̦rpts pe̦lē̦kajā miglā Upītis st. 23. dzejās daiļums ir ... saistīts ar tuo valuodu, kurā tas tē̦rpts Vēr. II, 14. Refl. -tiês, sich ankleiden, sich schmücken: viņš tērpies svē̦tku uzvalkā, darba drēbēs Smilt. apvārksnis bija tērpies .gaiši sārtā se̦gā Alm. Meitene no sv. 56. kur daba brangākā skaistumā tērpjas Lapsa Kūm. 1. vienkāršība, kas tērpjas ... rituošuos vārduos Vēr. I, 1323. Das zugehorige tē̦rpums II (zur Bed. vgl. ģē̦rbums

2) weist auf eine ältere Bed. "reinigen, säubern"
(zur Bed, vgl. ģērbt: li. ger̃bti); es scheint also mit tērpt I ursprünglich identisch gewesen zu zein, vgl. auch Leskien Abl. 367 und Osthoff Perf. 87, sowie le. aiztērpe.

Avots: ME IV, 174

‡ tē̦vains Vidzemes kalend. 1795, reich an Gewitter?

Avots: EH II, 679

II tiê,

1): auch Auleja, Baltinow n. FBR. XI, 135, Borchow, Kalupe, Lubn., Smilt.;

2): t. iedams Ramkau; šiê ² tiê ² Perkunen "šurpu turpu";

3): wie hinter cik (s. ME. IV, 208), so wird t. in Auleja auch hinter kas "wer"
ähnlich dem r. mym und dem d. da ohne jede lokale Bed. gebraucht: kas t. ies da tevim? ‡

4) t. šiê "šâ tâ" Skaista n. FBR. XV, 48.

Avots: EH II, 687

‡ treikali, = ‡ treikalas: sasitām treikaleņus Tdz. 53799.

Avots: EH II, 692

trè̦ka ² Warkl., eine Spalte, Ritze; dazu daselbst ein Deminutiv trè̦kale ² .

Avots: ME IV, 233

upene Grünh., Wolm. u. a. (unbek. in Bauske, Dond., Dunika, Kandau, Pilda, Segewold, Selg., Sessau, Siuxt, Stenden, Widdrisch, Zvirgzdine, wo dafür sustrene resp. zustrene), upine Warkl., schwarze Johannisbeere: bričuo, dē̦ls, upenes! Etn. II, 31. me̦lnuo upeņu lapas Kat. Kalend. 1901, S. 120. aiviekšas, upines baltas ziedēja,... sarkanas kārsa (die Himbeeren, oder Johannisbeeren?) BW. 33612 aus Warkl. Vgl. li. upìnis (fem. -ė) "dem Fluss angehörig".

Avots: ME IV, 300

uzkala,

1) uzkala L., Ar., Wid., A. XI, 171; Tirs. n. RKr. XVII, 84; A. - Ottenhof, Bers., Grobin, Jakobshof, Kalzenau, Lasd., Laud., Nerft, Vīt., uzkale Hasenpot,
Plur. uzkalas Bielenstein Holzb. 556, Mar. n. RKr. XV, 142, Drosth., N. - Schwanb., Stom., lattenartige Hölzer, welche auf die Köpfe der Stützen (am Schlitteri) geschlagen werden und auf weIchen der Schlittenkorb ruht (Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 554): uz mietņu galiem, balzieniem pa virsu liek uzkalas, kuras parallēli ar sliecēm Etn. II, 157. viņa uzlika kāju uz ragutiņu uzkalu Janš. Dzimtene V, 178; "= pārkala, suovāra" Etn. IV, 162;

2) "?": turē̦damies pie ratu uzkalām ar abām ruokām Kaudz. Izjurieši 77;

3) das Glatteis
U., Vīt., "eine dünne Eisschicht" Wessen: uzkala līst, es glatteiset U., Kalnzeem. uzkalu uzvikis BielU. "es hat geglatteist". - In der Bed. 1 wohl zu kalt, in der Bed. 3 - zu apkala, atkala.

Avots: ME IV, 338

vaba,

2): vabas "Zaunhölzer"
Für., ein Zaun aus vertikalen Fichtenzweigen Schwarden.

Avots: EH II, 745

‡ II vieds* (zuerst anscheinend in der Kalewalaübersetzung gebraucht), weise: polītiķa viedie vārdi.

Avots: EH II, 794

I vietêt, -ẽju, welken lassen, (langsam) trocknen (tr.) U., (mit iẽ ) Bauske, C., PS., Sermus, Trik., Wolmarshof, (mit ìe ² ) Erlaa, Golg., Kr., Pilda, Warkl., Zvirgzdine; (im Feuer, in heissem Wasser od. heisser Asche) erhitzen (um biegsam zu machen) Frauenb., Nikrazen (mit iẽ): saule... spīdēja. nuopļautās spailes vietē̦dama un žāvē̦dama Janš. Bandavā II, 71, vietējat ābuliņu! BW. 28630. gar zemīti saule te̦k baltābuolu vietē̦dama 28687. pin, bitīte, smilgu krē̦slu saulītzs vietē̦dama! 30385, 3 var. cērtiet, brāļi, uoša kārtis, vietējiet (Var.: vītējiet) saulītē! 32305 var. trīs pagales apses malkas uz ārdiem vietējamas (Var.: sutināmas) 25961 var. zari nuolīkuši dzīpariņus vietējuot (Var.: kaltējuot, žāvējuot) 7121 var. gaļu vasarai ceplī vietē Mērdzine, Zvirgzdine. iesalu liku ceplī vietēt ebenda. nav kur drēbju vietēt ebenda. dūmuos žāvē̦tas (vietē̦tas) de̦sas Kat. kalend. 1901, S. 120. vietē pirtes sluotiņu Plūd. Llv. lI, 364. slieces, lùokus vietē, kad liec Nikrazen. Refl.-tiês,

1) sich wärmen, sich erhitzen (z. B. am warmen Ofen, in der Badstube, in der Sonne)
Frauenb.;

2) "baduoties" Zvirgzdine. Zu vīst.

Avots: ME IV, 673, 674

I vīkala,

1) ein Teil der Frauenkleidung
BW. III, 3, S. 871 ; ein grünes Umlegetuch (mit ĩ ) Nurmhusen, Odern; ein gesticktes Umlegetuch (vĩkale) um Windau; ein wollenes Umschlagetuch Pilten und Windau n. U.: vīkale sīkām rūtīm Plutte 68. sedzu zaļu vīkaliņu BW. 14266. apveltīja vīra māti, kuŗai uzsedza baltu vīkalu RKr. XVI, 217;

2) auch vīkals Konv. ¹ 317, die Blütenhülle
Dr.; eine Hülle überhaupt: vīkala, t. i. lapiņas, kas se̦dz ziedu galviņu Konv. ² 187. ziedu galviņas ar vīkala lapiņu... galiem ķeŗas drēbēs 507. Zu vît? Zur Form vgl. ae. wág, and. wêg "Wand" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 234).

Avots: ME IV, 635, 636

žvīguļuôts "?": tādu žvīguļuotu metalu mirdzumu Bībeles kalend. piel. 10. Vgl. zvīguļuôt und zvīgulis I.

Avots: ME IV, 847

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525