Paplašinātā meklēšana

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. ² 3 f., Feist Wrtb. ² 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234

‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

adîklis, dial. [in Meiran und Serbigal] adeklis (li. ãdyklys, Strickzeug BF.; adỳklis Jużk. oder adìklis "hölzerne Nadel"), Strickzeug; Gestricktes: veltījuot izdalīja ap 100 adekļu (cimdu, zeķu) BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 11

‡ àizlam̃patât Serbigal n. FBR. IV, 62, àizlampatît Nötk., = àizdaũzîtiês: nez kur nu puika aizlampatājis.

Avots: EH I, 35

akis (unter aks) "pah; was nicht gar" Segew.; als Ausruf der Verwunderung: akis, cik skaists! Segew. vai akis, kas šis tāds! Serbigal n. FBR. IV, 62.

Avots: EH I, 65, 66

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

‡ amadnieks Elger Dict. 42, Serbigal, = amatniẽks.

Avots: EH I, 69

apmàlis,

1): auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Ramkau, Serbigal, (mit â ² ) Seyershof: kad siens sauss, tad liek apmāļus gubās kuopā un ve̦d pie šķūņa. kasiet sienu apmãļiem! C. nuo gubām sienu pie šķūņa izjauc apmālī Ramkau.

Avots: EH I, 101

‡ apuolît māju,

1) die üblichen häuslichen Arbeiten verrichten (das Vieh beschicken, die Speisen bereiteu usw.)
Planhof;

2) am Sonnabend (das Haus, die Wolinung) aufräumen (in Ordnung bringen)
Serbigal.

Avots: EH I, 124

‡ apukļam Ruoja n. FBR. XIII, 80, Schlehk n. FBR. VII, 52, Wandsen n. FBR. IV, 69, Seyershof, apukļams Serbigal n. FBR. IV, 58, apukļām Orellen n. FBR. XI, 43, ap(u)kļums ebenda, = atpakaļ.

Avots: EH I, 123, 124

apukš: auch Serbigal n. FBR. IV, 58.

Avots: EH I, 124

apuž: auch Orellen n. FBR. XI, 43, Serbigal n. FBR. IV, 58, Salis, Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 124

apžilbt: mit il˜ Dunika, Kal., Līn., Rutzau, Serbigal, Wolmarshof, mit ilˆ ² Ruj.. Salis.

Avots: EH I, 129

atgalˆvene: auch Serbigal.

Avots: EH I, 141

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst ² in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192

[baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250

bā`rda: auch Arrasch, Kegeln, N.Peb., Ramkau, Serbigal, Trik., (mit ā`r ² ) Alswig, Erlaa, Kalz., KL, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., (mit âr ² ) Iw., Lemburg, Orellen, Pernigel, Salis, Strasden,

1): uoša b., kļava b., tas paņēma man māsiņu BW. 18209, 2;

2): ‡

e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡

f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.

Avots: EH I, 209

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

‡ begona (mit o = uo?) Pas. III, 57 (aus Serbigal), = ‡ begans.

Avots: EH I, 211

II bẽres [AP., C., Bauske], bères PS., [Wolmar, Ruj., Salis, Serbigal, Selg., Dond., Wandsen, Neuenb., Līn.], Kand., das Leichenbegängnis, das Begräbnis: bērēs lūgt, braukt, bēres dzert, svinēt; bēŗu diena, ierašas, gājiens, nams. mēs dzeŗam cūku bēres BW. 28824, 1. vakar dzēru bērītē, šuodien bēŗu paģirās 27780. [Wegen bērējs, Totengräber, Leichenbegleiter, wohl zu bẽrt "schütten"

Avots: ME I, 290

bešā: auch Orellen n. FBR. XI, 43, Serbigal n. FBR. IV, 58, AP., Dunika, Warkl.

Avots: EH I, 213

bešu (unter bešā): auch Serbigal n. FBR. IV, 58, Orellen n. FBR. XI, 43.

Avots: EH I, 213

[II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît ² Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. ² 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303

I bìrze: auch Salisb., (mit ìr ² ) Linden, (mit ir̂) Jungfernhof,

1): 10202 zu ersetzen durch 10209 var.;

2): auch Dond., (mit ìr) Serbigal n. FBR. IV, 57, (mit ir̂ ² ) Grob., Seyershof;

3): (mit ìr) AP., (mit ìr ² ) Kaltenbr., (mit ir̂ ² ) Frauenb., Grob., Iw., Salis, Siuxt; besat:
zu ersetzen durch besat; gleichbed. mit bars 1, die Schwade (s. J. Alunans IMM. 1933II, 228).

Avots: EH I, 221

II birze (unter bir̃zs ): auch (mit ir̃ ) Grob., Salisb., Serbigal, Strasden, (mit ìr ² ) Zvirgzdine, acc. s. birzu BW. 25934, 2 var. (aus Gold.): liepu b. BW. 7922. egļu (?) b. 178. 1.

Avots: EH I, 221

‡ blīzinât acis, die Augen (vor Zom) verdrehen Serbigal.

Avots: EH I, 230

buôjât ² [Salis, Ruj. od > buõjât Serbigal u. a.], - ãju, tr., zugrunde richten, verderben: tikumus, veselību. Refl. - tiês, intr., verderben: gan buojājās, gan nepadevās luopi. Subst. buojātājs, der Verderber; buojājums, das Verdorbene, das Verpfuschen, das Verpfuschte.

Avots: ME I, 361

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît ² Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt ² Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs ² [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs ² Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324

brēcinât, [brècinât Serbigal, fact., zum Weinen, Schreien bringen weinen lassen, zerren, reizen: bē̦rnu. māte mani brēcināja, skaļu balsi gribēdama BW. 406. savu sievu brēcināt Auseklis.

Avots: ME I, 330

brẽ̦ga,

1): auch Serbigal n. FBR. IV, 53, Nabben n. FBR. XI, 70: brēgu tecināt BW. 31874, 3 var. brūzī brē̦gas smēlējiņa 20527, 3 var.; ‡

2) = jama III 1 Nötk.

Avots: EH I, 241

briesmuots: auch Serbigal n. FBR. IV, 61, (mit ìe ² ) Oknist; Adv. briẽsmuôti Salisb., (mit ìe ² ) Oknist, sehr.

Avots: EH I, 244

bruõšât, Refl. -tiês, ‡

2) sich zurechtmachen, sich ankleiden
Serbigal: jau nuo paša rīta sāka b.

Avots: EH I, 247

‡ brucības, in der Verbind. mēneša brucības, Altmond (?): auzas nevar sēt mēneša brucībās, juo tad tās pļaujuot birst Serbigal. L. hat dafür mēness brucība.

Avots: EH I, 244

buls: saule taisās uz bulu Serbigal n. FBR. IV, 62. buli de̦g Alswig "re̦dzama sausuma dūmaka".

Avots: EH I, 251

[I bur̃ga Serbigal, eine Fischscheuche Bielenstein Holzb. 666; vgl. purga dass.]

Avots: ME I, 353

bùrlaks [Wolm., bur̃laks Salis, Bl.], bùrlaka [PS.], burlāks RKr. XVi, 251, [bùrle̦ks Serbigal], der Strusenzieher, der Strassenräuber, Mörder; aus r. бурлак "ein Bootzieher; wilder, grober Kerl; Landstreicher".

Avots: ME I, 354

bur̂zît, - u, - īju [C., Lis., Ruj., Kreuzb., bur̂zêt ² Bl., bur̃zît Serbigal], tr., reiben, zerknittern: acis. saimniece burzīja savu priekšautu A. XX, 484. [burzi manu vēderiņu! BW. 34963. Vgl. burnīt].

Avots: ME I, 356

II čaba, der Frosch Palzmar, [Serbigal].

Avots: ME I, 399

[čamala Serbigal, = čaula; vgl. čamas.]

Avots: ME I, 402

‡ II capans A.-Schwanb., Ekengraf, Serbigal, capāns Gramsden "ein ungeschickter, plumper Mensch, ein Lümmel".

Avots: EH I, 260

čapāns, čāpāns Lubn., ein schwerfälliger Mensch Smilt., Bers., Laud.; [čapāni Serbigal, russische Stiefel].

Avots: ME I, 404

čâpât [Serbigal, Kr., C.], PS., čãpât Līn., AP., Ruj., [Segew., Nigr., Wandsen], auch čāpuot, čapât BW. 2470, Wain., langsam gehen, kriechen: bē̦rns čāpā pa plānu. zirdziņš čāpuojis kâ vēzis LP. VII, 36. pa krāsni čāpāja prūši. In Nigr. soll čāpât kriechen (von Käfern, Insekten) bedeuten, čapât aber langsam gehen (von schwachen Menschen) und kriechen (von Kindern).

Avots: ME I, 408

[če̦gums Serbigal, = čugums, čigums.]

Avots: ME I, 409

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

ceļūtes (unter ceļš): es tevi pavadīšu tīdz ceļūtēm Serbigal n. FBR. IV, 56. ceļūtēs šķīrāmies ebenda.

Avots: EH I, 265

[II cìept (gew. mit nuo -) Serbigal, Ruj., stibitzen, stehlen.]

Avots: ME I, 395

[čikaliņa Serbigal, eine unzarte Benennung von Mädchen und Frauen.]

Avots: ME I, 412

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

čirkains: auch Serbigal n. FBR. IV, 52.

Avots: EH I, 291

‡ citâži Serbigal n. FBR. IV. 58, AP., citâžīgi AP., citâtiês N.-Laitzen n. FBR. VIII, 34, Adv., = citâdi.

Avots: EH I, 275

čuknît: auch Orellen, ‡ Refl. -tiês, unbeholfen hantieren Seyershof: tikmē̦r čuknīj[u]sies gar aku, kamē̦r dabū[ju]si ar spuoli ruokā Pas. V. 315 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 294

čũska, dial. [Serbigal, Nerft u. a.; auch bei Glück] čũška, die Schlange. baltā č., eine fabelhafte weisse Schlange, deren Genuss nach dem Volksglauben dem Geniessenden die Fähigkeit die Zukunft vorauszusehen verleiht; sarkanā od. svē̦tā č., eine fabelhafte Schlange, deren Biss todbringend ist Etn. IV, 10. čūska cē̦rt, dur,, dzeļ, kuož; luokās, tīstās, šņāc. Sprw.: šņāc kâ čūska. čūsku puķes, Knabenkraut (orchis maculata) RKr. III, 71. [čūsku lapa L., Huflattich. - Vielleicht nach dem Zischen benannt; vgl. čũkstêt.]

Avots: ME I, 425

daglaîns, dagls (li. dãglas "weiss- u. schwarzbunt"), weiss- und schwarzbunt, brandfarben mit schwarzen Flecken PS., gew. nur von Schweinen: daglais vepris, kuilis, sivē̦ns; dagla cūka [Serbigal, BW. 21225, 9]. daglais zvērēs divreiz dienā, tuomē̦r ies tupiņuos. Nach U. in Ruj. auch von der Farbe des Wolfes. Nach L. und St. auch: daglaina vista. Zu degt.

Avots: ME I, 430

dãrdêt [AP., PS., dā`rdêt Serbigal, Salis], dardêt, auch derdêt, intr., knarren, schnarren, klappern, poltern, dröhnen, rollen: uz lielceļiem un ielām dārd smagi piekrauti rati Skalbe. dze̦rdami, ļautiņi, ir man duodiet, jau man rīklīte dārdēt dārd (Var.: dērdēt dērd) BW. 762. krūtis dārd, beim Asthma. dārd tev kauli staigājuot; dārd tev zuobi runājuot. akmeņi dārdē̦dami vēlās uz leju. zeme dārdēja. zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdēdami Pūrs I, 116. Refl. -tiês, stark knarren, dröhnen: skanējās, dardējās nuo Liepājas Dze̦lzavā RKr. VII, 1436. [Nebst li. dardėti (Lalis)"to rattle, to clatter"(III p. fut. nudardės Ožk. d. I, 140, s. auch Lit. Mitt. II, 178) wohl zu ir. dordaim "brülle", ai. dar- dara- "Trommel", gr. δάρδα· μέλισσα Hes., sloven. drdráti "klappern, schnarren" u. a., s. Lidén Stud. 46 f. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 147, Fick Wrtb. III ^4, 213, Berneker Wrtb. I, 254.]

Kļūdu labojums:
BW.762 = BW.769
Liepājas Dze̦lzavā = liepājas dze̦lzavā

Avots: ME I, 447

daũ, dial. für daũdz Etn. IV, 170, [Serbigal].

Avots: ME I, 443

‡ daũreižu Serbigal n. FBR. IV, 57, vielemal.

Avots: EH I, 310

dẽjala, dẽjele, acc. s. dējuolīti BW. 30403,

1) ein für Bienen ausgehöhlter oder auszuhöhlender Baum
[dẽjala Serbigal, Ronneb., Trik., Smilt.]: edz kur jauka dējaliņa, kaut manā tiesiņā BW. 11105;

2) das Eisen, womit diese Höhlung bewerkstelligt wird.
Zu dēt. [dẽjala PS., Wolm., ein grosser Baum (der zu einem Bienenstock taugen könnte).]

Avots: ME I, 461

II dẽjẽjs [Serbigal], duoŗu, bišu dējējs, der Bienenbaumaushöhler, der Imker: šās priedītes dējējiņš nuoņems manu vaiņadziņu BW. 10633. duoŗu dējējiņa 10061.

Avots: ME I, 461

[diẽlât, verderben, beschädigen Serbigal.]

Avots: ME I, 481

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

diẽzgan, [diẽgan Serbigal], (aus dievs + gan), auch dievszingan, dievsungan BW. 23, genug, zur Genüge: kad dievu lūgsi, tad diezgan būs. dievam laika diezgan, saimniekam maizes ar diezgan, Eile mit Weile. diezgan man šuo vasaru ar tuo vienu vainadziņu BW. 5819. diezgan, diezgan šim vakaram; gan biju dziedāj(u)si, gan gavilēj(u)si.

Avots: ME I, 487

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

dindinât,

1): pē̦rkūns diñde̦na Ramkau; ‡

2) jem. in den Ohren liegen:
šī nu vienmē̦r vīram dindinā[ju]si, lai ve̦d bē̦[r]nus uz mežu Pas. III, 463 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 320

duôbums [Serbigal, AP., dùobums ² Nerft],

1) die Höhlung, die hohle Mitte eines Baumes:
vīrs ielīdis uozuola duobumā LP. IV. 168 ;

2) luogu duobums, die Fensternische
A. XVI, 501 ;

3) das Loch:
mūŗuos senāk bijuši duobumi (caurumi) LP. VI, 206 ; vgl. duobjums.

Avots: ME I, 532

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. ² 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535

[drẽ̦za Serbigal, eine strenge Schelte, Rüge, drāziens; vgl. trē̦za.]

Avots: ME I, 498

drìkstêt, drìstêt Schwanb., [Serbigal], -u, -ēju, dürfen, wagen, sich unterstehen: tuo es nedrīkstu darīt. Refl. -tiês, sich erdreisten U. [Zu drùošs (s. dies) und li. drī,sti "wagen"; vgl. Le. Gr. 619.]

Avots: ME I, 501

drùoss [Serbigal. Selburg], kühn, tapfer, beherzt, lokal. aber auch in der Schriftspr. für druošs gebr.: druosa tē̦va meita biju BW. 6635; 7971; MWM. IX, 356.

Avots: ME I, 507

‡ druscīt AP., Orellen, Serbigal, drus˙cīt (mit ĩ) AP., (mit î ² ) Orellen, druscītēs PV., druscītiņās PV., = drusciņ: druscīt sausas zemes Pas. V, 172. druscīt atastāk Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 336

‡ duñčkuls PS., Trik., etwas Knäuelförmiges: čūska, kas saritinājusies lielā dunčkulā Pas. IV, 395 (aus Serbigal). pār... sē̦tu pārvēlies melns dunčkuls III, 77. Vgl. dunkuris III 1 und zum Suffix - muskul(i)s I, sowie buñčkuls.

Avots: EH I, 342

‡ dze̦ltānâda, ein Gelbhäutiger Pas. IV, 95 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 353

dzìmts, angeboren, erbgehörig, leibeigen: dzimti ļaudis neben dzimt- od. dzimtļaudis, Leibeigene. nuopirkt pirti par dzimtu, mājas par dzimtām LP. III, 98. tiem pārdeva zemi par dzimtu A. XII, 77. dzimta diena [li. gimtóji dienà], vieta Ltd. 471. der Geburtstag, Geburtsort, [mūsu dzimtu valuodu Serbigal], dzimtas spalva. das erste Haar nach der Geburt LP. VII, 874. dzimta muiža, das Erbgut. dažreiz labi audzinātam ze̦mas kārtas cilvē̦kam pukst krūtīs guodprātīgāka sirds nekā dažam dzimtam augstmanim Lautb.

Avots: ME I, 551

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

dzìrkstele [PS., C., Jürg., Kl., Warkh., dzir̂kstele Lis,, Serbigal], Demin. dzirkstelīte. dzirksteliņa BW. 6547. 2 var., 3; 6586. dzirkstaliņa 14835 var.,

1) der Funke:
kur dzirkstele, tur uguns. maza dzirkstele nuodedzina lielu mežu. nuo mazas dzirksteles liels uguns izceļas. juodi kaujas, dzirksteles me̦t. Oft mit dem Zuzatz von uguns: lai izput kâ uguns dzirkstele. brandavīna dzirkstelītes BW. 26057;

2) oft von einem feurigen Mädchen ausgesagt:
meitiņ, mana dzirkstelīte, kam es tevi uzaudzēju BW. 6539. tur iegula jūs māsiņa, kâ uguns dzirkstelīte 13611;

3) dzirkstele, dzirkstelīte Bers., auch dzirkstene, Donnernelke (dianthus deltoides)
RKr. II, 70. [Reimwort zu birkstele; eher wohl zu gars, slav. gorěti "brennen" als zu dzirkste I.]

Avots: ME I, 554

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzîvinât: viņš nēe̦suot vēl miris; tas guļuot zārkā, un tuo ēdinuot un dzīvinuot ("?") viņa sieva Pas. IV, 95 (aus Serbigal). purina un griež tuo (= dē̦lu) kâ dzīvinādams (lebhafter machend), un dūšinādams Janš. Līgava II, 79. - Zur Bed. vgl. auch ‡ àizdzîvinât.

Avots: EH I, 363

‡ êk Serbigal n. FBR. IV, 58, = êku(r).

Avots: EH I, 372

êku(r): auch Serbigal n. FBR. IV, 58.

Avots: EH I, 372

êku(r): auch Serbigal n. FBR. IV, 58.

Avots: EH I, 372

elpêt, - ēju,

1) atmen
U. [el˜pêt, sich erholen: vai ne˙maz nedabūs elpēt Serbigal];

2) Hilfe haben, ausreichen, durchkommen
U.: kâ klājas? elpē gan, es geht schon an, man kann sich schon helfen. tas man gan būtu varējis elpēt, das wäre mir wohl zu Statten gekommen. [viņš var vēl el˜pēt Salis, Bers., sich halten.] gan elpēsim, wir wollen uns schon durchhelfen. Refl. - tiês Adsel, Kokn., Tals., Post. 52 e̦lpâtiês), sich durchbringen: pieci gadi elpējuos, taukuos maizi mē̦rcē̦dams BW. 30499. [In der Bed. 2 anscheinend aus mnd. helpen "helfen". - In Wessen bedeute elpēt: viel arbeiten, in Nerft elpēties: streben, sich abmühen, sich abplagen.]

Avots: ME I, 568

e̦r̃muôts: e̦. truoksnis Serbigal n. FBR. IV, 61.

Avots: EH I, 370

gaĩdĩbas,

1): ķēniņiene ... bijusi gaidībās Pas. X, 332 (aus Serbigal). Cieba ... atruoduoties tagad gaidībās Janš. Līgava I, 461.

Avots: EH I, 376

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

gailene,

1) gaîlene Wolm., C., Serbigal, gaĩlene Kand., Dobl., [Līn., gaîline Preili, Nerft], Pfefferling, Gelbling (cantharellus cibarius)
RKr. II, 69;

2) [gaîlene C., Jürgensb., Schujen], Schlüsselblume (primula officinalis)
RKr. II, 76. [Nach gaiļbikses zu urteilen, wenigstens in der Bed. 2 zu gaîlis "der Hahn".]

Avots: ME I, 584

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377

gaĩņât [Salis, Serbigal, Bl. Gr. - Sessau, Dond., Jürgensb.,], - ãju, [gaîņât Kr.], gaîņât ² [Nigr. Tr., Līn.], Kand., [gàiņât C., AP., PS.] (li. (gainióti und gáinioti), iter. von dzìt, wiederholt treiben, abwehren: vējš gaiņā smiltis N. - Bartau. ne vēja, ne vē̦tras, kas mākuoņus gaiņā A. XX, 112. zirdziņš dundurus gaiņādams,... Egl. vāverīti pa siliņu gaiņādami BW. 30497. Refl. - tiês,

1) sich wehren, sich verteidigen, kämpfen, von sich fernhalten:
zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544. guovs gaiņājās nuo kāda dundura MWM. XI, 263. viņi turējušies un gaiņājušies tam pretī A. XII, 888. es gaiņājuos ar suņiem Jauns.;

[2) "einander hin und her treiben"
Nieder - Kurl.].

Avots: ME I, 585, 586

gànît [Wolm., C., Serbigal, Neuenb., gãnît Salis], - u, - ĩju, tr.,

1) schimpfen, schmähen:
manu augstību tur gānīs necienīgā veidā Rainis. kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams;

2) beschmutzen, besudeln
(gew. in der Zstz. mit ap -). Refl. - tiês,

1) schimpfen, fluchen, einander schimpfen:
sievas tagad gānās;

2) sich besudeln, sich beschmutzen
(gew. in der Zstz. mit ap -). [Nebst li. gönyti "уродовать, портить" wohl aus wruss. гáниць "schmähen"; vgl. dazu v. d. Osten - Sacken KZ. XLIV, 158 f.]

Avots: ME I, 617, 618

glãsît [C., Arrasch, Nigr., glãstît [C., PS., Trik., Segew., Arrasch, Dunika, Serbigal, AP., glâstît Nerft, glâstît ² Pl.], - u, - ĩju, (li. glóstyti), tr. sanft streicheln, liebkosen: tautu meita glāsa manu kumeliņu Ltd. 377, [BW. 29679, 1]. tautieti mīļi lūdzu, lūdzu galviņu (Var.: ap galviņu 9869) glāsīdama BW. 22060. līdzcietīgi viņa glāsīja tē̦va gurde̦nuo ruoku. tev piede̦r galviņa, man glāsīšana BW. 5370. viņa glāstīja matus Vēr. II, 143. acīm viens uotru tâ nemanuot glāsta Vēr. I, 258. Relf. -tiês, sich stricheln, sanft, fahren, spielen: vējš... ap maniem vaigiem mīļi glāstījās Asp. Subst. glãsîtãjs, glãstîtãjs, (li. glóstytojis), wer streichelt: tā vē̦de̦ra glāsītāja BW. 20911. [Zu li. glósti "гладить" glodùs "glatt anliegend", apr. glosto "Wetzstein", aksl. glaдъкъ "glatt", serb. glà`diti "glätten", ahd. glat "glatt" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 174, Fick Wrtb. III ⁴ , 147, Berneker Wrtb. I, 300 f., Walde Wrtb. ² 343 unter glaber.]

Avots: ME I, 623, 624

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

gliẽmezis [Trik., Segew.] (li. gliemežys "mussel - fish" Lalys), gliẽmêzis [zum Suffix vgl. li. gl`ẽmėžius "слизь"] PS., [Nigr., Serbigal, C., N. - Peb., Arasch, Jürg., Dunika, glìemezis ² Kl., Kreuzb.],

1) die Schnecke, Muschel, das Schaltier;

2) die Muschelschale:
sēdēja sevī ierāvies kâ gliemene savā gliemezī MWM. VIII, 308. In Sessw. u. Ermes soll gliẽmesis Schleim, gliemêzis dagegen die Schnecke bezeichnen. [Zu gliemene u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 303 und Trautmann Wrtb. 92.]

Avots: ME I, 628, 629

glîts [Serbigal, Preili, Nerft, AP., Wolm., Kl., glĩts Līn., Nigr., Rutzau, Ruj., glatt, nett, zierlich U.], sauber, hübsch, sauber und sorgfältig gemacht, fein, passend: glītas drēbes. raugi meitai glīta darba! BW. 12170. vērsītis bij ļuoti glīts JK. Adv. glîti, lok. glīši, sauber, hübsch, fein: glīši slauku tautu namu BW. 23390, 4. glīti (Var.: glīši), meitas, dzīvuojiet liela ceļa maliņā, gludu galvu, baltu muti, tīru namu, istabiņu! 14086. auni, māsiņa, glīši kājas! 16945. kuoklītes glīti skan VL. [Wohl zu glits (s. dies) usw.; vgl. Persson Beitr. 793 ² .]

Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.

Avots: ME I, 627

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643

I graîzît [Wolm., Arrasch, C., PS., Trik., Jürg., Lis., N. - Peb., Sessau, Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Ruj.], - u, - ĩju, graĩzît [Bl., Tr., Līn., Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ohscheneeken], Kand. (li. gráižyti),

1) [raĩzît Nigr.], wiederholt schneiden:
zuobina asminis graizīja pūķa miesas LP. IV, 27;

2) [graîzît ² Nigr.], scharf streichen, züchtigen
(auch fig.: geisseln): tīrumā, klajumā graizu savu kumeliņu Ltd. 1027. viņš graizīja tā laika sadzīves ļaunumus Balt. V. [māte bē̦rnu gana ar rīksti graîzījusi, bet tuomē̦r nelabuojas Nigr. viņam sāpes graîza Nigr.]

Avots: ME I, 636

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t ² Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 ¹ , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655

grīztē̦gs: grĩztẽ̦gs PS., grīztē̦ks Serbigal "ein Bündel (eine Knocke) zusammengedrehten Garns".

Avots: EH I, 407

grûstît C., [Wolm., Serbigal, PS., AP., Trik., Jürg., Schujen, Warkh., Kl., Kreuzb., Preili, Nerft, grûstît ² Dunika, Ruj.], grũstît K., [Gr. -Essern, Līn., Salis, Dond., Nigr., Selg., Wandsen] (li. grústyti), von Zei zu Zeit stossen, herumstossen: kungs sāka zē̦nu grūstīt, muocīt LP. VII, 1190. viņš atmuodās tikai tad, kad māte viņu lē̦ni grūstīja aiz ruokas Vēr. II, 197. Refl. -tiês, sich herumstossen: viņi grūstās tīri kâ baznīcē̦ni uz priekšu, atpakaļ Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
sāka... 1190 = sāks... 1140

Avots: ME I, 668, 669

gùdrêt: auch AP.; gūdrējis un duomājis Pas. VII, 350 (aus SerbigaI), VIII, 366 (aus Smilt.). gūdrē[ju]si, kâ tikt ... vaļā IX, 223 (aus Serbigal). ‡ Refl. -tiês AP., = gudruôt, duõmât.

Avots: EH I, 421, 422

‡ gudrūnis, ein Klügling, gudrinieks: liels g. Pas. XI, 79 (aus Bilskenshof), 201 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 416

gùlta C., PS., [Wolm., Serbigal, Schujen, Jürg., N. -Peb.], gulˆta ² [Salis, Ruj.], Mitau, gul˜ta Kand., [Gr. - Essern, Popen, Selg., Wandsen, Dunika, Nigr., Stenden, Dond., Līn., Luttringen] (li. gulta),

1) das Bett
[in Nigr. sei gulta das Bett für eine Person, vieta - ein Bett für mehr als eine Person]; auch von Flussbett: upe izgrauž savu gultu Vēr. I, 229. upei gulta dziļumā, man nevaid se̦klumā BW. 4319;

2) = duobe Olai.

Avots: ME I, 679

gùmzît,

1): auch (mit um̂ ² ) Dunika, Seyershof;

2): drücken, schlagen, quälen
(mit um̂ ² ; prs. -īju) Salis;

3): auch (mit um̃ ) Serbigal; plump, mit grossen Bissen essen
Seyershof (mit um̂ ² ), Wessen; mit Heisshunger essen Segew.; ‡

5) "pievākt" Seyershof: puika, kad kuo dabūjis, visu gum̂zījis ² pie sevim. Refl. -tiês,

1): izkapts sāk gum̂zīties AP.; sich in Schmerzen hin und her wälzen
(mit um̂ ² ) Seyershof: g. pa gultu;

3): sich ungeschickt bewegen
Ramkau; "gruozīties, vīkstīties" (mit um̂ ) AP., (mit um̂ ² ) Seyershof: kuo te nu tik daudz gumzies? ej ātrāk pruom! AP.;

4): auch (mit um̂ ² ) Dunika; ‡

7) verstohlen essen
(mit um̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 419

gùrns PS., C., [Serbigal, AP., Arrasch, Jürg., gur̂ns ² Ruj., Selg., Nigr., Dunika, gur̃ns Bl.],

1) die Lende, Hüfte:
smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž. krievs dabūjis gurnu gaļas. sēdi gurnus gruozīdams VL.;

2) die Gabel am Spinnrade, darin das Rad hängt
Rutzau, Drsth., Ronneb., [Salisb. - Vielleicht zu li. gurnas "лодыжка" (s. Būga PФB. LXX, 250 u. Aist. Stud. 168), arm. kurn "Rücken", gr. γῡρός "gebogen" u. a. (s. Lidén Arm. Stud. 117); vgl. auch Bezzenberger BB. XXVII, 165 und Lehmann KZ. XLI, 391 f.]

Avots: ME I, 684

gur̃t, -stu, -ru PS., K., [Bl., Pl., Līn., Salis, Ruj., Serbigal, gur̂t Nerft, gùrt C. (li. gùrti "sich legen (vom Winde)"),

1) matt, schwach werden, abnehmen:
kājas, ruokas, kauli, sirds, spē̦ki gurst. guruši brūtgāna brāļi BW. 24086;

2) vējš gurst, der Wind legt sich. [Nebst gurds, gurls zu li. gur̃sti (prt. gurdaũ) "krepieren" (s. Būga Aist. Stud. 178 u. KZ. LII, 93) und vielleicht (s. Zupitza Germ. Gutt. 84, Brugmann IF XXXIII, 302 u. a.) zu got. qairrus "ruhig" u. a.]

Avots: ME I, 684

‡ ìečudît, hineinstossen, -stecken Lemb., Meselau, Smilten, Trik.: šī nu ātri šķesteri iečudī[ju]si šķirstā Pas. XII, 115 (aus Serbigal). ie. adatu pirkstā, diegu adatā Smilten.

Avots: EH I, 507

ìegumzît, tr.,

[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;

2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;

3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;

4) einwickeln
Ruj.;

5) stibitzen;

6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;

7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].

Avots: ME II, 20

ìeķe̦plât, [mantschend verwühlen: viņš ieķe̦rlājis biezputru (= ņēmis tuo nekārtīgi nuo bļuodas un tâ atstājis) Bauske, Schujen, Serben, Wenden.] tur stāvēja ieķē̦rlāti piena un sviesta spaiņi MWM. VII, 818. [In Roop, Allasch, Fest., Serbigal bedeute ìeķe̦r̃lât - eine Arbeit (schlecht?) beginnen, aber nicht beenden: tagad nav vē̦rts ieķe̦rlāt, padarīs tad, kad būs gaļa. In Ronneb. - in eine unangenehme Sache verwickeln: viņš jau tevi ar tai nelāga lietā grib ieķe̦rlāt.]

Avots: ME II, 34

ìeklukstêtiês, aufschnattern: e̦ze̦ra malā ieklukstējās pīles Apsk. v. J. 1905, S. 312; [von Hühnern Serbigal].

Avots: ME II, 28

[ìeņer̂kstêtiês,

1) aufheulen, bellend anschlagen:
šāvis suni; suns ieņerkstējies un bijis pa˙galam Serbigal;

2) = ieņirkstēties.

Avots: ME II, 49

ìetûcît,

1) mit Gewalt hineinstossen, hineinstopfen:
Pēteris Reini ietūcījis ūdenī Upīte Medn. laiki. ietūcīja ce̦puri sìenā MWM. VIII, 332. [vilnu gruozā ietūcīt Serbigal, Mar., Schujen, Serben u. a.;

2) mit der Faust wiedreholt stossen od. schlagen:
viņš puiku krietni ietūcīja Schujen;

3) schlecht einwickeln:
bē̦rns ietūcīts vienās lupatās Wolm.]

Avots: ME II, 84

‡ îkši Serbigal n. FBR. IV, 58, Zvirgzdine, (> ikši) Ramkau. (mit î ² ) AP., Adv., = îsi, kurz: î. piesiet guovi.

Avots: EH I, 500

I îkslis: auch Serbigal (gen. s. îkša), Ramkau (>iksts), Warkl.. acc. s. īksti BW. 10447, 4 var.

Avots: EH I, 500

îkss: auch Elger Dict. 168 ("īksis"), Serbigal n. FBR. IV, 54, Zvirgzdine n. FBR. X, 27. Baltinow n. FBR. XI, 131, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 69, Oknfst n. FBR. XV. 171, Kaltenbr., Linden in Kurl., Schujen, Weissensee, (> ikss) Liepna, Ramkau, (mit î ² ) Orellen n. FBR. XI, 4U, Sepkull n. FBR. XIV, 60, WaInsel n. FBR. XIV, 85, Lesten n. FBR. XV, 21, Salis n. FBR. XV, 60, Gr.- Roop n. FBR. XV, 144, AP., Lenzenhof, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 500

ĩle̦ns, ĩlē̦ns Līn., [Serbigal], ĩlins Smilt., [Trik., Ronneb., ìlenis ² Kl.], Demin. auch ĩlentiņš, die Ahle, der Pfriem: Sprw.: ej nu, sasildi ar īle̦nu e̦ze̦ru, von etw. Unmöglichem. lien kâ īle̦ns, von etw. Saumseligen, Faulen. sasildis kâ īle̦ns. pievilcies kâ īle̦ns, er ist besoffen wie eine Spritze. Zu li. ýla [und ylo dass. Mit ahd. āla und ai. ārā dass. wird man diese beltischen Wörter am ehesten wohl durch die Annahme verbinden können, dass die Letten und Litauer ihre Bezechnung der Ahle aus dem Altpreussischen bezogen haben, ylo aber aus einem got. * ēla zu einer Zeit bezogen ist, als got. ē einem ī schon sehr ähnlich oder - wie im Krimgotischen - schon vollständig mit ī zusammengefallen war. Diese Annahme setzt voraus, dass nach Abzug der Hauptmasse der Goten nach dem Süden ein Rest von ihnen noch in der Nachbarschaft der alten PReussen nach geblieben war. Etwas anders darüber Vasmer und Būga, s. Būga KSn. I, 256 f.]

Avots: ME I, 836

[izblīzinât N. -Peb. "izmirkšķināt"; in Serbigal bedeute es: "dusmās (acis) pārgriezt".]

Avots: ME I, 717

izčibêt: kad tu izčibē̦tu; dass du verstummen mögest! Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fluch"). ka tu ... izčibē̦ts! Serbigal n. FBR. IV, 62. ‡ Refl. -tiês, verloren gehen, hinschwinden: kur tad palika? izsačibēja Janš. Dzimtene IV, 165.

Avots: EH I, 439

izčibêt, intr., verwittern, hinschwinden, zugrunde gehen [Serbigal, Salis]: tu man varē̦tu izčibēt zem ruokām Brig. nebūtu papratis bagātu sievu apprecēt, būtu izčibējis MWM. X, 569. ak tu izčibējis, viņš jau aizbraucis, zum Kuckuck, er ist schon weggefahren. kad tu iz˙čibē̦tu od. iz˙čibējis! (oft mit dem Zusatz: laukā) hol dich der Kuckuck!

Avots: ME I, 723

[I izdalbât,

1) "?": (dē̦lu māte) iedalbāja (istabā), izdalbāja, malējiņas nedabūja BW. 23516;

2) mit einem dal˜bs durchwühlen:
dalbs ir kuoks, ar kuo izdalbā se̦ru rijā, lai labāki žūst Wolm.; izdalbuot krāsni Karkel; izdal˜bât "izjaukt": i. sìenu Freudenberg:

3) "zertreten"
Domopol: guovs purvu izdalbāja (= izmīņāja) Trik. braucēji izdalbājuši ceļu (t. i. zirga kājas gājušas cauri sasalušās zemes kārtai) Serbigal;

4) "mit Mühe und Not erfragen"
Domopol;

5) mit einer Stange Fische aus den
paceres oder Menschen aus dem Zimmer hinaustreiben Mar., Sessw.;

6) ausklopfen:
putekļus nuo drēbēm izdal˜bât Gold.]

Avots: ME I, 724, 725

‡ izkãbât "verwühlen, zerzausen" Serbigal: sīlis miežus izkābājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal; so zu lesen!).

Avots: EH I, 454

[izpalaidņuôtiês, sich zur Genüge der Liederlichkeit ergeben Serbigal.]

Avots: ME I, 777

izplaũkšķêt, [izplaukšêt Serbigal], tr., ausplaudern: vai tu jau visu neesi izplaukšķējis? Smilt., Adsel, Sessw., Lub. [Vgl. išpliaũkšti "разболтать"].

Avots: ME I, 781

[izsve̦luôt istabu, das Zimmer (mit Wachholderrauch) ausräuchern Serbigal.]

Avots: ME I, 809

[II iztḕrpinât,

1) "verhören, gründlich ausfragen"
Domopol, Schujen, Serben, N. - Peb., Drobbusch: mācītājs iztẽrpina (= jautā galvas gabalus u. c.) Planhof;

2) "nuorāt" Serbigal; "izdrebinât": ņem viņu un labi iztērpini! Karkel; "izmuocīt": gan es tevi iztērpināšu līdz nabagam Golg.]

Avots: ME I, 817

jâdelêt [Nerft., Preili, Kl., PS., C., Serbigal, RUj., jãdelêt Salis., Nigr., Līn.], - ẽju, intr., tr., freqn. und demin., herumreiten, hin und her reiten: paņem zvē̦rus un jādelē ilgu laiku LP. IV, 58. ar tuo me̦lnu kumeliņu šurpu, turpu jādelēju BW. 13250, 9. lietuvē̦ns luopus jādelē (quält ab) LP. VII, 412.

Avots: ME II, 105

jàutrs, [jaûtrs Serbigal] (li. jautrùs "wachsam, empfindlich"),

1) munter, frohsinnig, frölich, frisch:
saulīte bij tik jautra un pa ielām gāja jautri cilvē̦ki Vēr. I, 1306. jautra dziesma, jautras kāzas LP. IV, 28. viegli viņa smaida, tērzē, juokuo, jautri smaida R. Sk. II, 172;

2) wachsam:
pie durvīm ierējās jautri suņi;

3) leise (vom Schlafe):
grib pūriņš jautra (Var.: jaustra) miega BW. 25224. manu jautru miegu 6692. Zu jàust I.

Avots: ME II, 104

‡ jeksît C., Plm., Salis, Serbigal, laufen: šaimnieks jeksījis tik uz mežu Pas. XII, 323.

Avots: EH I, 562

[je̦m̃basts, die Unordnung Serbigal; Lärm Ronneb. Vgl. jambasts.] Auch je̦mbu,sts: pēc tāda je̦mbe̦sta ir pelnīts labi iemest un uzkuost Vīt.]

Avots: ME II, 110

jẽ̦rkam̃baris [Salis], A. XII, 6, [jẽ̦rkam̃buris Serbigal], für ģē̦rbkambaris.

Avots: ME II, 114

[jestîgs,

1) tüchtig, ordentlich:
tas bija jestīgs iemetējs Riga. šuogad uzauguši jestīgi gurķi Garrosen, Siuxt;

2) "energisch, hurtig, gewandt"Arrasch:
j. puisis, j. strādnieks, j. zaglis Bers. (hier sei es erst während des Weltkrieges aufgekommen);

3) "lustig":
j. puisis Salis, Mitau, Wenden, Stolben;

4) "leicht begreifend, scharfsichtig"
Serbigal. Vielleicht Ableitung von einem * je̦sts (wohl verwandt mit je̦strs), wovon wohl auch das Adv. je̦sti (zur Bed. desselben vgl. je̦strs 1).]

Avots: ME II, 110

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

jũdît, - u, - ĩju, tr.,

1) langsam treiben:
kurp jūdi luopus Bers.;

2) unruhig machen;

3) scheiden, trennen
[Serbigal, C., N. - Peb.]. Subst. jũdîtãjs, wer scheidet, trennt, der Schiedsrichter: gan piesteidzuos jūdīt, bet nevarēju vis tik ātri izjūdīt Nötk. vīri kavās, sievas par jūdītājām Serb., A. XV, 1, 495, C. In der Bed. 1 u. 2 wohl zu li. jùdinti "bewegen" und jaudīt (s. dies).

Avots: ME II, 120

kàisît [Wolm., C., PS., Trik., N. - Peb., Arrasch, Jürg., Serbigal, kaîsît ² Bauske, Gr. - Essern, kaĩsît Suhrs, Tr., Līn., Dond., Lautb., Selg., Wandsen, Dunika, Wolmarshof, Salis, Ruj.], - u, - ĩju, tr., streuen, aus -, verstreuen: skujas pa ceļu kaisa BW. 15222, 2. Refl. - tiês, sich aus-, verstreuen: [lai spalviņas nekaisās Rainis. Subst. kaisîtãjs, wer streut: kumeliņš, manu lietu kaisītājs BW. 29929. [Leskien Nom. 188 und Bezzenberger Lit. Mitt. II, 23 stellen es zu li. kìšti "stecken", kaišýti oder káišioti "mehrfach umherstecken", aber der Unterschied in den Bedeutungen bleibt unvermittelt.]

Avots: ME II, 134

kalenieks Serbigal, = kalvenieks.

Avots: ME II, 141

kàmpt [Wolm., Trik., N. - Peb., Jürg., Arrasch, C., PS., Serbigal, kam̂pt ² Salis, Ruj.], kam̃pt K., [Tr., Bl., Līn.,v Dond., Wandsen, Lautb., Selg., Dunika, Bauske], - pju, - pu, tr., fassen, greifen: zuobi, ar kuŗiem siļķes kampj laupījumu JR. tukšā dūšā tādu malku kampt! ohne etwas gegessen zu haben, solch einen Zug zu tun LP. IV, 6. Refl. - tiês, sich fassen, greifen, sich umarmen: dē̦ls ar lāci - ū˙ja, kâ viņi kampušies - kauli vien krikšķējuši LP. VI, 480. kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JR. III, 77. kampties kaklā, um den Hals fallen: Jāze̦ps kampās Benjamīnam kaklā un raudāja I Mos. 45, 14. [Wohl eine Lautgebärde, wie sie in la. capere "nehmen" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 126) ohne m vorliegt; vgl. auch K. H. Meyer IF. XXXV, 227 ff.]

Avots: ME II, 152

kaņ̃ģerêt [C., PS.], -ẽju, tr.,

1) Pferde kurieren:
zirgus C. kaņģerēt ir zirgus ārstēt, it īpaši zirgam ar birsti rīkli slaucīt. tīrīt Lasd.;

2) peitschen,
mijuot zirgus jādelēt, pīckāt, tramdīt Lasd.;

3) lenken:
kaņģerē zirgu prātīgi, lai neiegāžamies grāvī Mar.; grundlos hin und her schickend keine Ruhe geben Ermes, Serbigal;

4) flicken, reparieren:
pulksteni Lasd. Refl. -tiês, sich kurieren U.

Avots: ME II, 157

kâpelêt [Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Ruj., kãpelêt Salis], - ẽju, = kâpaļāt.

Avots: ME II, 192

kâpurs,

2): auch (mit â ² ) AP., Salis; = ‡ kāpuris 1 Kreuzb., Sessw., Wilzen, (mit â ) Aahof, Kalncempji, Meselau, Oknist, Saikava, Serbigal, (mit â ² ) Peb., Salis, Zögenhof: kāpuri mugurā BW. 2018? (ähnlich: 21222). pieaug ciņu tik˙pat kâ kâpuru Heidenfeld.

Avots: EH I, 602

‡ kar̃čaũnieks, ein zänkischer Mensch, Serbigal, Trik.

Avots: EH I, 588

kãrêtiês, - ẽjuos, begehren, gelüsten: man pēc tādām lietām prāts ne˙maz nekārējas. man tâ kārējas ābuolu Nötkh., Serb., Bers., Adsel n. A. XV, 2, 237. [slimniekam kãries (III p. prs.) me̦dus Serbigal.]

Avots: ME II, 195

kasus: auch Burtn., Ermes, Kegeln, Lubn., PS., Roop, Salis, Serbigal, Trik., Wenden. k. ar drudzi gājuši caur mežu Pas. XIII, 343.

Avots: EH I, 592

kãsus: auch Blieden n. FBR. XVI, 100, C., Dunika, Nikrazen, PS., Serbigal, ("Kratzhusten") Mesoten, (mit ā ) Jumpraweeten.

Avots: EH I, 606

II kaũķis: ein weinerliches Kind Walgalen, (mit aũ ) Serbigal; = kaũka 2 Renzen.

Avots: EH I, 593

II ķauķis,

1) die Kröte
E., Lautb., Aps., Wend., [Serbigal], RKr. VIII, 101 ;

2) der Mönch, Schwarzkopf (sylvia atricapilla) ;
dārza ķaûķis ² [Sessau], Gartengrasmücke (sylvia hortensis) Nat. XXXVII, 135 ; ce̦ru od. dūņu ķ., Schilfsänger (sylvia phragmitis) 118 ; iedze̦lte̦nais ķ., Gartenlaubsänger, Spottvogel (ficedula hypolais) 128 ; kārklu ķ., der Buschrohrsänger (sylvia locustella) Ar. ; krūmu ķ., die Zaungrasmücke (sylvia curruca) Nat. XXXVII, 132 ; meža od. pe̦lē̦kais k., Dorngrasmücke (sylvia cinerea) 134 ; niedr,u ķ., Sumpfrohrsänger (sylvia palustris) Ar. ; sīkraibais ķ., Sperbergrasmücke (sylvia nisoria) Nat. XXXVII, 136 ; upes ķ., Flussrohrsänger (salicaria fluviatilis) ; ziedu ķ., Waldlaubvogel, Weidenzeisig (ficedula sibilatrix) ;

3) ein wohlgenährtes Kind:
tas ir tâ nuozīdies, nuoēdies kâ viens ķauķis Frauenb. ;

4) "jem., der wenig gesehen hat und wenig weiss":
kuo nu prasi tam ķauķim paduomu Wenden ; der Pfuscher ;

5) verächtliche Bezeichnung eines Gegenstandes:
tā kar,uote tāda kâ ķauķis Bers., verächtliche Bezeichnung für den Kopf.

Avots: ME II, 357

[kaũupītis, die Kröte, der Frosch Serbigal.]

Avots: ME II, 177

ķḕ̦ms [auch PS., Serbigal, Neuenb., Schujen, Jürg., Wolm., AP., ķè'ms ² Nerft, Preili, Kl., ķê̦ms ² Salis, Ruj.], ķê̦ms C.,

1) [der Kobold
U.], das Gespenst: ķē̦ms ķē̦muojas, spukuojas LP. VII, 444; 450. spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tiek lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. kur ķē̦mi rādās, tur vai aplam mīlas, vai zuog. [ķē̦mi U., phantastische Vorstellungen, Phantasiebilder];

2) ein Sonderling, [ein Blödsinniger
U.], ein Unvernünftigeŗ ein Vermummter: tu tīrais ķe̦ms! [viņš ķē̦mu vīrus klât ņe̦m, er nimmt liederliches Gesindel an Salisb. n. U. - Aus liv. kä'm (s) "Gespenst, Kobold" oder umgekehrt?]

Avots: ME II, 373, 374

ķe̦r̃la,

1) = ķe̦l˜la 1 J. Kaln., [ķe̦rla AP.] ;

2) der Schmadderer
Smilt., PS., [Serbigal ;

3) = ķe̦r̃ra I PS.].

Avots: ME II, 368

ķe̦r̃lâtiês, -ãjuôs, schmaddern, wühlen Smilt., [Serbigal].

Avots: ME II, 368

ķe̦sa,

1) Kot, Schmutz Serbigal,
U.;

[2) Fetzen
Mitau, Wolgunt.]

Avots: ME II, 370

ķève [Serbigal], Jürg., Schujen, AP., N. - Peb., C., PS., Wolm., ķêve ² Salis, Ruj.], ķẽve [Tr., Bl., Līn., Gr. - Essern, Dunika, Dond., Lautb., Blieden], Demin. verächtlich ķēvele, [ķēvelīte N. - Peb.], die Stute: ubagam tāda nātna ķēvele, eine schlechte, magere Stute LP. VI, 304. iedeva tam nātnu ķēvīti JK. V, 28. Sprw.: balta ķēve jāmazgā, smuka sieva jāsargā. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš, wer das Glück hat, führt die Braut heim. kuo tu tam darīsi od. kuo tam darīt, kam ķēve spēj, was kannst du dem anhaben, der die Macht hat. jāj atkal tuo pašu ķēvi, er singt wieder das alte Lied. es e̦smu ar viņu rada nuo baltas ķēves trešā (od. devītā) augumā od. nuo baltas ķēves kreisās puses - so antwortet man dem, der mit unablässigen Fragen nach dem Verwandtschafts- verhältnis quält. - gaišzilā ķēvīte, oedipoda caerulescens; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Latv. Wohl aus li. kė´vė "кляча".

Avots: ME II, 377

ķic! kic! Serbigal, kīc! Etn. III, 11, ķič! Interj., mit welcher Katzen, Schafe, Ziegen gescheucht werden: ķic kaķīti, raibacīti BW. 26487. kic, kaķi, peļuot! 2259. ait, kic kūtī Etn. II, 13. kic (Var.: ķič, ķiz) aitiņa BW. 29078. ķic pa ceļu, tautu meitas kazlēniņi 16499.

Avots: ME II, 378

I ķimene, auch [ķimins Wolm., ķimans Serbigal], ķime̦ns Kaul., BW. 3655, der Kümmel (carum carvi); lauka ķimene, Schwarzkümmel Brasche. [Zunächst entweder aus dem Deutschen [vgl. ein md. cimin in Grimms Wrtb. unter Kümmel) oder aus r. кмин.]

Avots: ME II, 381

klaũdzinât [Dond., Līn., Selg., Bauske, C., Jürg., N. - Peb., Dunika, klaûdzinât PS., klaûdzināt ² Salis., Ruj., klàudzinât Wolm., Trik., Serbigal, AP., klàudzinât ² Preili, Nerft],

1) fakt. zu klaudzêt, klappern, poltern machen, zum Klappern, Poltern bringen:
man nebija ze̦lta piešu, kuo grīdiņas klaudzināt BW. 24098, 1. mani bē̦ri kumeliņi tukšu sili klaudzināja 31077. es neiešu uz Daugava laivas galu klaudzināt 10904. nāc pie manis, jauna skuķe, šūtu kurpju klaudzināt 14775;

2) intr., klopfen, pochen, poltern:
pie durvīm kāds klusi klaudzināja A. XX, 136. sausā priedē dzenis klaudzina Vēr. II, 1114. Refl. - tiês. intensiv klopfen, pochen, poltern: viņs mācās ar vārdiem klaudzināties, er übt sich im Wortgeklingel A. XII, 18. Subst. klaudzinâšana, das Klopfen, Poltern; klaudzinâtãjs, der Polterer, Klopfer; vārdu klaudzinātājs, der Wortfechter Rainis.

Avots: ME II, 215

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

kļavs [li. kliãvas], C., Bers., Spr., BW. 740; 2825; 3386; 22276, [A. - Schwanb., Lis., PS., Kl., Warkl., Arrasch, Jürg., Serben, Meiran, Wolmarshof, Serbigal, Palzmar, Grundsahl, Smilten, Sermus, Weissenstein, Schjuen, Senten, Setzen; s. auch die Angebot FBR. V, 166 ff.], der Ahorn.

Avots: ME II, 239

‡ III klẽ̦puôt Serbigal, mit grossen Flocken, aber undicht schneien.

Avots: EH I, 616

klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]

Avots: ME II, 231, 232

‡ kliñgât C., Serbigal, tönen (von einer Schelle oder Glocke): tas (zvans) katru dienu klingāja nuoteiktās stundās A. Erss Mulžnieki 55; "nekārtīgi, nepareizi zvanīt" Lös.; anschlagend tönen (schallen) machen (und dadurch die Herde nach Hause zu kornimen veranlassen Smilten): k. ar dzelzs gabalu pa lemesi Laidsen; "Unsinn reden" Jakobstadt.

Avots: EH I, 618

klùrga, ²

1) [klur̃ga Trik., Jürg., Serbigal], der Kranich
Lub. [vgl. dazu klūrêt];

2) eine brütende Glucke, Henne
Bers.;

3) ein Humpelnder, Hinkender von grossem Wuchse,
[klur̃ga C., Schujen, Arrasch], ein Schimpfwort Stom.: tādiem lieliem suoļiem kâ klurga nāk, ka zeme vien dun A. X, 722. viņš ar savām gaŗajām kājām cilpās kâ klurga pa mauriņu A. XX, 764. kas šitai klurgai te pa mūsu māju meklēt Niedra;

4) klurgas, die Stelzen
Karls.

Avots: ME II, 236

knãpât [Serbigal, C.], = knābāt: [es redzēju me̦lnu kraukli uz vē̦de̦ra knāpājam BW. 34679].

Avots: ME II, 244

knãpis C., PS., [Serbigal], U., = knābis, der Schnabel.

Avots: ME II, 244

knàpt,

1) [Wolm., Trik., Arrasch, N. - Peb., knàpt ² Bers.], L., C., U., [Serbigal], Ronneb., Kaunata, = knābt;

2) bites knāpt, = bites kāpt: tē̦vs aizgāja bišu knāpt Kalzenau.

Avots: ME II, 244

I knaũķis [Salis, Ruj., AP., C., knaûķis Kl., Serbigal, knaûķis ² Dunika], Demin. auch knaũķelis, knaũķelĩtis BW. 10940, ein Knirps, ein kleiner Bube: bij tāds knauķis, vēl pagastskuolā gāja A. XXI, 123. knauķeļiem par daudz jau sirds pie sava skuoluotāja sienas Apsk. v. J. 1903, S. 437. man bij tāds vīra knauķis nāburguos audzējams BW. 9397, 11. [Wohl identisch mit knauķis II. Nach Persson Beitr. 457 ¹ zu knauslis II, (mit k aus g) an. hnykil "Knoten" u. a.]

Avots: ME II, 243

‡ knur̃bâtiês Serbigal, saumselig, ungern arbeiten.

Avots: EH I, 634

kuôduõls (li. kánduolas) [C., Serbigal, PS., Wolm., kuôdals Preili, Nerft], bei U. auch kuoduolis [li. kanduolỹs], der Kern: uz manim zē̦ni krīt kâ uz rieksta kuoduoliņa BW. 11003. luodēm ir svina kuoduols A. XX, 56. serde un kuoduols, der rechte Inhalt, die Hauptsache, Stern und Kern. [Wohl eher eine Ableitung von kuôst "beissen", als (nach Fick Wrtb. I ^4, 28 und Güntert Reimw. 116 f.) zu ai. kanda-h. "Wurzelknolle", gr. χόνδοι· χεραῖαι, ἀστράγαλος Hes., χόνδυλος "Faust (schlag)".]

Avots: ME II, 341

kuôšs [Arrasch, Trik., Jürg., Serbigal, PS., Nerft, C., Kl., kuôšs ² Tr., Līn., Salis, Ruj., kùošs ² Kr., kùošs Neuenb.],

1) schön, wohllautend:
kuošu dziesmu brāļam dziedu, vēl juo kuošu māsiņai BW. 968. kuoši dzied ceļa vīri,... paši kuoši gavilēja 598. kuo tik kuoši spēlējiet? 13646, 24 ; kuoša valuoda Pav. ;

2) schön, zierlich, zerrlich, fein, trefflich:
tur meitas, kuošajās, vaiņagus vija BW. 1468. kuošas dienas Etn. IV, 91. es tik pate padziedāju tai kuošā vakarā BW. 504. aicin[a] tavs kuošs darbiņš, tava kuoša valuodiņa 14538, 4. adu cimdus, kuošus rakstus 7216. [kuôša ² zâle, üppiges Gras Lautb.] kuoši me̦lni man matiņi 5524. autiņš kuoši piederēja Ltd. 756 ;

[3) grell (von Farben)
Salis ;

4) durchsichtig, klar:
kuoši tauki L. - Adv. kuoši Wessen "labi, skaisti". - Wohl zu kuoss 1 und apr. nikanxts "unhübsch", nom. s. fem. g. kanxta "fein"; anders darüber Būga LM. IV, 430].

Avots: ME II, 350

kuõvãrnis PS., C., [Serbigal, Trik., Arrasch, N. - Peb., Jürg., Wolm., Bauske, Gr. - Essern, kuõvârnis ² Līn., kuôvãrnis ² (Ruj., Lautb.) od. kuôvãrna ² Salis, kuôvārna Kr.], kuõvãrna [auch Ruj.], kuovārs L., Elv., RKr. VIII, 91, [kovārna (sic!) Dond., Wandsen], die Dohle (corvus moneduca) ; in Lind. n. Mag. XIII, 3, 63 der Kolkrabe. Auch ein Plur. kuovārži [so auch aus Base im Kreis Hasenpot] wird angegeben. [Vgl. klr. кáворон "Saatkrähe", sloven. kâvran "Kolkrabe" und dazu Berneker Wrtb. I, 298 und 495 f. und Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 350

krâpt, - pju, - pu PS., E., [Neuenb., Preili, Nerft, Lipskaln, kràpt ² Kl., Lis., Alswig, Kr.], krâpt ² [Dond., Nigr., Lautb., Selg., Bauske, Dunika], Kand., krāpt [Jürg., N. - Peb., Serbigal], C., Smilt. (li. krópti), tr., trügen, betrügen: Sprw. krāp krāpšus, vil vilšus, tik ar varu neņem. Refl. - tiês, sich betrügen, täuschen: viņi abi krāpjas viens uotru.

Avots: ME II, 267

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268

krêtiņš Serbigal, [Naukschen], = krātiņš, der Behälter für die junge Bienenkönigin.

Avots: ME II, 277

krîts, gew. Demin. krîtiņš,

1) Krebsnetz
Smilt., [Serbigal], gew. ķesele;

2) ein Fischkescher, Handfischnetz
Kaugershof, Buschh.; krīts - ap Kuldīgu tīkls zivju ķeršanai vienam cilvē̦kam Etn. I, 121;

[3) ein kleiner Netzbeutel, Fische aus der Kumme zu holen
U.] Nebst li. krýtis (gen. krýties fem. od. krýčio) "ein Fischkescher" (wohl zu li. krieti "fischen" le. kriet (s. dies), vgl. Leskien Abl. 275 und Būga KZ. LI, 141].

Avots: ME II, 283

kruôplis [Wolm.], C., krùoplis PS., [Trik.,,Jürg., Serbigal, kruõplis Līn., Bl., Nigr., Lautb., Salis, krùoplis ² Kr., Kl., Nerft, Lis., kruôplis ² Dond., Dunika, Bauske, Gr.-Essern, Selg., Wandsen, Ruj.], der Krüppel. [Wohl aus mnd. kropel "Krüppel".]

Avots: ME II, 295

krustubas (unter krustabas): auch A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84, Serbigal n. FBR. IV, 53, Dunika, Frauenb., OB., Perwelk.

Avots: EH I, 661

kučkis, kučkus, [in Serbigal kučkis-vàļis], kopfüber, einen Purzelbaum schlagend: es tevi sviedīšu, ka tu kučkis ārā iziesi Wolm., U. viņš metās kučkis nuo gultas laukā Seib. kučkus pārveļas sapļautā varde Duomas IV, 471.

Avots: ME II, 298

kūkaļi [Mar., kūkāļi Golg., Meselau, Serbigal, kūkalas Mar.], Kornrade (agrostemma githago) Mag. IV, 2, 101. - Nebst li. kūkãliai od. kūkõliai aus r. кýколь dass. ; vgl. auch kuokalis.

Avots: ME II, 333

kuñkstêt, [kun̂kstêt Serbigal], -u, -ẽju, intr., stöhnen, ächzen, wimmem: viņš sāpēs kunkst un vaid. uz sliktu laiku vē̦de̦rs kunkstuot Etn. II, 72. [Zu ai. kun̂jati "stöhnt" (s. Fick Wrtb. I 4, 21), wenn le. kunks- hier auf kungs- (vgl. kungt) zurückgeht.]

Avots: ME II, 315

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323

kur̂nêt C., [Serbigal, PS., Trik., kur̃nêt Līn., Salis, Ruj., AP., N. - Peb., Bl., Jürg., Arrasch, Schujen, Bauske, Wolm., Wandsen, Dunika, Lautb., kùrnêt ² Kl., Nerft], -u, -êju, intr., murren, hadern, brummen: viņš sāk kurnēt pret savu likteni, uz dievu. rakstu mācītāji kurnēja Luk. 15, 2. nav par kuo uz pasauli kurnēt JR. V, 110. Refl. -tiês, [kur̃nêtiês Ruj.], traurig sein: cilvē̦ks kurnas U. ; cālis kurnas = stāv nuoskumis, nuolaidies Ruj. n. U. [Nach Būga KZ. LII, 288 identisch mit li. kurnéti "mit Lärm hinfallen", was aber wegen der abweichenden Bedeutung fraglich ist ; es darf jedenfalls nicht von liv. kurn und finn. kurnuta "murren" getrennt werden und dürfte eher daraus entlehnt sein, als umgekehrt].

Avots: ME II, 324

ķute, gew. Plur., Küttis; kutes [ķutis Trik.] kŗaut [in Serbigal dafür ķutas, ķutumus mest, ķutât], die Küttishaufen machen. ķute ir sadedzināšanai sakŗauta vēlē̦nu čupa līdumā. [Aus estn. kütis "Brennmaterial, aus Strauchwerk und Rasen gebildete Haufen zum Schwenden des gerodeten Landes", s. Thomsen Beröringer 281.]

Avots: ME II, 392

kvêpji [Kl., der Sing. kvēpis bei Glück II Mos. 29, 1], kvê̦pi [Wolm., Arrasch, Lis., C., Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Neuenb., kvê̦pi ² Salis, Ruj.], kvêpes,

1) der Russ:
kuo tās puķes palīdzēja, kad nav kvē̦pus slaucījušas BW. 12962. uz dīgstuošām zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. rijas sienas apsita ar skaliem, lai viesi nenuotraipītuos ar kvē̦piem BW. III, 1, 6 ; [kvē̦pi ² Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, kvê̦pi Warkl., Russ und Staub] ;

2) [kvēpes], Qualm, Dampf, Räucherwerk
St. ;

3) [kvê̦pi ² Nigr.], Spinneweben
Biel. n. U.

Avots: ME II, 354

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. ² 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415

laktãns Smilt., [Wolm., laktẽ̦ns Serbigal], die Laterne.

Avots: ME II, 417

lam̃pata,

1) [lam̃pats Serbigal, làmpata ² Erlaa], der Lappen, Fetzen, Lumpen, ein Stück Smilt., Ubbenorm: sveši ļaudis sanākuši ar tām darvas lampatām BW. 20397. tur uzmeta sveši ļaudis darvainās lampatiņas 16297; sasist, saplēst lampatās Paul.;

2) etwas Minderwertiges, Schund:
nuo tādām lampatām, kur tikai virši vien aug, ne˙kad nevar pļavas iztaisīt Dz. Vēstn.;

3) ein Taugenichts, Lump, Bummler
Smilt., Mat. Zu lampa II.

Avots: ME II, 418

lam̃patât, - ãju, intr.,

1) taumeln, wankend gehen
Nigr.: lampatā uz mājas pusi D. 231, 13;

[2) "dauzīties apkārt" Serbigal.]

Avots: ME II, 418

làse PS., [Neuenb.], lãse C., [lâse Serbigal, Kr.], lâse ² Kand., [Līn.], n. U. auch lāsa, lase Smilt., Bers., Lub., Demin. auch lãpstiņa,

1) [lase Lis., Kl., Drosth., N. - Peb., Warkl., Ruj., Wolm., Bers., lâse ² Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Arrasch, Jürg., Salis, Lautb., lâse Trik., làse Wolmarshof (hier ûdens làses neben piena lase)], eine geringe quantität einer Flüssigkeit:
uz tā mana kumeliņa ūdens (Var.: lietus) lāse nestāvēja. alus, piena, vīna, zupas lāse. šņabi dzeŗuot mē̦dz teikt: dievas svētī pirmuo lāsīti Etn. II, 185. lāsīte kaulu nemaitā. kāvās kâ lauvas līdz beidzamai asins lāsei Aus. [ļaudis ir kâ kāda lāsa vienā spannī Glück Jesaias 40, 15];

2) ein durch die Färbung sich unterscheidender Fleck, Punkt, der Sprebkel, Tupf
[lâse ² Ruj., lãsa Nigr.]: bērītis, mans kumeliņš, sudrabiņa lāsītēm (Var.: lāstiņām) BW. 15912. visi tavi (lakstīgalas) spārnu gali zeltītām lāsītēm bW. 2496. brālīt [i] s man kurpes šuva zeltītām lāsītēm BW. piel. ² 5070. Zu li. lãšas "Tropfen" [und vielleicht (s. jedoch auch le. lāpsa II) r. ласа "Fleck von länglicher Form", s. Berneker Wrtb. I, 691; Petersson Heterokl. 199 stellt hierher auch ai. lаš̍а-ḥ "Gummi, Harz".]

Avots: ME II, 441

lastĩgala C., PS., [lastîgala Serbigal, lastigala Ruj., lastôgale Smilt.], s. lakstîgala.

Avots: ME II, 424

làupît, - u, -ĩju, (li. laupýti "zerbrechen", [r. лупи́ть "schälen; (alt) rauben"],

1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;

2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. - tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]

Avots: ME II, 429, 430

lazda [Schwanb., Schujen, Memelshof, Bauske, Bers., Warkl., Kl., Gramsden, Gaiken, Grobin, Kalleten, Wirginalen, Eawen, Medsen, Krohten, Turlau, Durben, Rubinen, Bewern, Sermus, Adsel, Sunzel, Andrepno, Kraslaw] (li. lazdà), lazds [Manz., Lis., C., Jürg., Trik., N. - Peb., Arrasch, Serbigal, Palzmaŗ Grundsahl, Smilten, Schujen, Weissenstein; vgl. auch die Angaben FBR. V, 169 ff.], Haselstrauch BW. 22418; lazda in der Bedeutung "Stock" nach dem li. lazdà Rutzau n. Etn. IV, 130. [lazdi, Ort, da Haselstauden stehen Manz. Lettus. Vgl. lagzda. - Nebst lagzda (aus * lazgda), lagzds, ļe(g)zda, ļe(g)zds zu apr. laxde "Haselstrauch", kellaxde "Sperschaft" und (wenn mit z aus sģ) slav. lozá "Shössling, Rute, Gerte", sowie (mit Ablaut) serb. lijèska "Haselstaude", poln. laska "Stock", r. лѣзговыя орѣхи "Haselnüsse" (bei Vasmer Ein russ. - byzant. Gesprächbuch 176), alb. leδī "haselstaude" (s. Jokl Ling. - kult. Unters. 203 ff.) und (?) zu got. wlizjan "kasteien" und air. flesc "Rute"; vgl. auch lešu kuoks und Berneker Wrtb. I, 736, Lidén IF. XVIII, 487 ff. und Kriste AfslPh. XII, 309.]

Avots: ME II, 433

ļebene,

1) eine Wintermütze aus Lammsfell
Sld.; [eine alte Mütze Serbigal; "ce̦pure ar nuolīkušām malām; platmale" Trik.];

2) Schamlippe, Schamlefze
Naud.

Avots: ME II, 533

I leceklis [Selg., Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, Ruj., Salis, Serbigal, Gold., le̦ce̦kls Nigr.], lecekts, - s Ronneb., Kaul., Spr., [Wolm., Bers., Trik., Smilt., lecekte Arrsach, Jürg., N. - Peb., Neu - Wohlfahrt], leceknis Mar., [Salis, Loddiger, lecekne Brucken], das Mistbeet: gāja uz klēti, kūtīm, aku, dārzu, lecektīm BW. III, 1, 50. tad ne˙viens kurmis neruokuot lecekšu Etn. II, 74. kāpuostus sējuot lecekši jāizbada Etn. II, 124. [Vielleicht zu einer Wurzelform lek - "weich, schlaff", wozu auch le. le̦kns, ļe̦ks, le̦kausis, lekmenis (li. lekmenė "Pfuhl"), le̦ce̦ns, le̦cē̦ns, lē̦kna; leceklis vielleicht aus * lecetlis, und lecekts für * lecets mit dem k von leceklis; vgl. letecis.]

Avots: ME II, 443

I le̦ka,

1) der Rist, das Fussblatt
U., Karls.; n. Dr. aber ļe̦ka; [ļe̦kām vaļu duot od. ļe̦kās aizlaisties Fockenhof, Prawingen, Treiden od. ļe̦kas vaļā likt Gold.]od. ļe̦kas laist vaļā [Gramsden, Mar., N. - Peb., Bers., Dond.] od. vaļām od. ļe̦ku ļe̦kām aizskriet C., sich eiligst davonmachen, das Hasenpainer ergreifen. Sprw.: ņem kājas par ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā! ļe̦kas, die füsse Freis., ["kāju pē̦das" Serbigal];

2) der Fuss eines Strumpfes;

[3) Handgelenk:
de̦l˜ms ir ruokas stilbs nuo le̦kas līdz e̦lkuonim Salisb. - Nach Bezzenberger BB. IV, 319 zu le̦cu, lèkt].

Avots: ME II, 448

lèmpiķis, lèmpis C., [Serbigal, PS., lem̂pis ² Salis, lem̃pis Bl., Līn., Ruj., Gramsden, Linde], der Lümmel, Tolpatsch, Plumpsack, Flegel: kuo muļķam un lempiķam vajaga? Dünsb. kur tu augi, puiša lempi? BW. 12806. meitas, meitas, lempes, lempes BW. 10569. [Aus liv. lömp od. lømp "Lump, Taugenichts", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 450

lem̃t [li. lémti, "bestimmen"] PS., Kand., [Bl. lem̂t Serbigal, Linde, Kl., Nerft, Kr. lem̂t ² Tr., Līn., Salis, Ruj.], lèmt C. [li. lem̃ti in der Gramm. von Jaunis 136], lemju, lēmu,

1) jemandem bestimmen, festsetzen, namentl. das Schicksal:
kam Laimiņa man[i] aizmirsa, labu mūžu nelē̦musi BW. 9187. Laima lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam BW. I, S. 116. kad le̦mtā diena pienāca LP. VII, 523. ja liktenis lēmis, ka būs aiziet tālu;

2) bestimmen, (ein Urteil) fällen:
sle̦pkavam lemiet tiesu un suodu Dünsb.; sprieduma lemšana Konv. ² 7;

3) urteilen, eine Schlussfolgerung ziehen:
kad es re̦dzu un dzirdu, ka ik˙dienas cilvē̦ki mirst, tad es le̦mdams duomāju: visi cilvē̦ki iraid mirstami G. Iv, 15;

[4) prüfen
St.;

5) schätzen (Waren);

6) wahrsagen;
zīmes lemt St., Zeichen deuten;

7) Böses wünschen
Für. I.] Refl. - tiês,

[1) lem̂ties ² Ruj., zwecklos, sinnlos od. erfolglos sich abmühen:
kuo tu tur lemies? viņš tur lēmās visu dienu, bet ne˙kas neiznāca;]

2) "?": lemies, daries mietā, ne pie luopa (cilvē̦ka) auguma Tr. IV, 246. Subst. lēmẽjs, der Bestimmer:
likteņa lēmējs; der Abschätzer, Schiedsmann: lēmējs nuolemj padarītuo skādi Ahs.; lemšana, die Bestimmung; lē̦mums, der Beschluss, die Bestimmung: gudrāks Laimes lē̦mumiņš par visiem paduomiem BW. 9167, 1. [wohl zu slav. lomiti "brechen", le. limt (s. dies) usw., s. Leskien Abl. 333, Zubatý AfslPh. XVI, 398, Bezzenberger BB. XXVI, 167 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 224 f., Berneker Wrtb. I, 731.]

Avots: ME II, 450

ļe̦nckara, [ļe̦ñckars Serbigal, El lei, Würzaa], der Lappen, Lump Grünh.: lielu klēpi ļe̦nckaru žīds ieguvis B. Vēstn.

Avots: ME II, 536

II ļe̦pa Lub., ļē̦pa Mat., ļēpe [Weinsch.],

1) eine unformlich zusammengeballte Masse, ein Klumpen:
sniegs nāca le̦pām zemē Aps., Lub., Smilt. Bei Niedra: sniegs nāca lielām lē̦pām, mīkstām lē̦pām A. XIV, 241. viņš iespļauj man lielu ļe̦pu acīs Latv. guovju ļē̦pas (ļēpes Schrund. LP. VII, 561), [ļe̦pas Ruj., Drosth.], Kuhfladen LP. VI, 59; Etn. II, 14. jāsaslauka tie gruži, ļē̦pas, kas svešajam nuo kājām uz grīdas palikušas LP. V, 12. zīšķis sazīžļāts vienā ļēpē Naud.;

[2) ļe̦pa, eine alte Mütze Serbigal;
"stērbele, skarä Lis. - Im Grunde wohl identisch mit ļe̦pa I; vgl. auch r. лепёха "flacher Fladen".]

Avots: ME II, 537

(ļepene Serbigal, = ļe̦pa II, 2.]

Avots: ME II, 537

[ļe̦rzas, das Maul Serbigal.]

Avots: ME II, 539

le̦ska Peb., l,e̦sa Smilt.,

1) der Fetzen
Mar.; [ein Wollenzotte: iet, ka le̦skas le̦c; iet kâ le̦ska (von einem zerlumten Menschen) Ruj.];

2) der Schmutzklumpen:
tai teļi kūtī saminuši deķi vienā le̦skā JU.; [ein Erd - od. Kotklumpen am Schuhwerk Ashof; le̦ska, ein schmutziger Strumpf Morizberg; le̦skas "guovīm pielipušas mē̦slu pikas" Loddiger];

3) der Schmutzfink, der (die) Zerumpte
Adsel, ein Mensch, der sich watend beschmutzt hat Smilt., [Serbigal], Peb.: pins, piedzēries kâ le̦ska, besoffen wie ein Stint. pavāri tâ piedzē̦rušies kâ le̦skas LP. VI, 782; iet le̦sku le̦skām, taumeln, watscheln; [ein unsauberes Weid Loddiger;

4) ein geschwätziges Frauenzimmer
Biel. n. U. - In der Bed. 1 und 3 zu li. leskis "Zipfel am Tuch", lãskana, r. лóскутъ, mnd. las od. lasche "Lappen"; zu Bed. 4 vgl. r. лещáть "plaudern", лóскать "klatschen, klappern."]

Avots: ME II, 453

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464