Paplašinātā meklēšana

‡ I cirkuči BielU. Jāsmuiža, Preiļi, Welonen, Zvirgzdine, Kieferzapfen.

Avots: EH I, 273

‡ II cirkuči "Fettgrieben (dradži)" Sessau.

Avots: EH I, 273

klikuči RKr. XV, 118, [Ronneb., Smilt., Mahlup], = klukuči: klikuči raun Mar. [Zu kliekt?]

Avots: ME II, 227

[klikučuôt Wessen, Warkl., = klukučuot: bē̦rns klikučuo, kad viņu atsvabina nuo slapjām drēbēm.]

Avots: ME II, 227

‡ klukučuôtiês Oknist, schnucken.

Avots: EH I, 622

‡ klunkučuôt "gehen" (mit uñ ) Frauenb.; "klunkurêt klunkuču klunkučiem iet" PV.

Avots: EH I, 623

kuč! Zuruf einem Hunde: kuč ārā! Sassm. kuč, kuņa, pruojām BW. 19364. [Vgl. ähnlich gebrauchtes poln. kuć und atb. kutš und le. kuce.]

Avots: ME II, 298

‡ kuča vilna NB., dichte, weiche Wolle; kuča zâle ebenda, dichtes, weiches, frisches Gras. Vgl. kuča II 1.

Avots: EH I, 666

I kuča,

1): auch Salis; ‡

2) der Wolf
Salis; ‡

3) "= kuce 1" Annenburg.

Avots: EH I, 666

[I kuča, ein kleiner Hund (in der Kindersprache) Dond. - Vgl. kuce.]

Avots: ME II, 298

II kuča,

1): auch Mar.;

2): sievas sedzās izejuot ar pārliektu kuču - apve̦ltu, biezu vilnānu se̦gu zaļā krāsā Jürgens 12.

Avots: EH I, 666

II kuča,

1) etw. Dichtes (aus r. куча "Haufen"?),
z. B. das Haar, Getreide [Bilsteinshof n.] Etn. II, 97;

2) ein dickes, grünes Tuch ohne Fransen
[N.-Peb.]: biezi zaļi lakati bez bārkstīm, saukti "kučas". tur gulēja svē̦ta Māŗa zaļa zīda kučiņā Etn. III, 87. zili brunči, zila svīta, zaļa kuča vilnānīte BW. 21529.

Avots: ME II, 298

‡ III kuča Annenburg "kūla"; identisch mit kuča II?

Avots: EH I, 666

kučaniski [Mar., Schujen, Serben, Roop, Sinoien, Sessw., kučāniski Nötk.], kučeniski C., Smilt., AP., [Treiden, Odensee], über Kopf und Hals: kungs tâ apreibis, ka kučaniski nuonācis nuo kalna lejā LP. VII, 785.

Avots: ME II, 298

‡ kučàte ² Kaltenbr., Deminutivform zu kuce.

Avots: EH I, 666

kučeņi Treiden, = kūleņi 1: kučeņus mest oder kučeņuot"kūleņus mest".

Avots: ME II, 298

kučẽ̦rs: kučers BW. 19986, Demin. nom. plur. kučeriņi BW. 17192, gen. s. kučerīša BW. 22263.

Avots: EH I, 666

kučẽ̦rs [PS., Wolm.], kučars Saul., kučieris, kučurs Blaum., der Kutscher.

Avots: ME II, 298

kučieris (unter kučẽ̦rs): gen. s. kučiera BW. 33554, 5, (Demin.) kučierīša 22263 var. ‡ kučka AP., = kuce.

Avots: EH I, 666

kučiņš, s. kucis.

Avots: ME II, 298

‡ kučkāniski N.-Wohlfahrt, Orellen, PS., = kučkis.

Avots: EH I, 666

‡ kučkas mest Salisb., einen Purzelbaum schlagen.

Avots: EH I, 666

kučkis, kučkus, [in Serbigal kučkis-vàļis], kopfüber, einen Purzelbaum schlagend: es tevi sviedīšu, ka tu kučkis ārā iziesi Wolm., U. viņš metās kučkis nuo gultas laukā Seib. kučkus pārveļas sapļautā varde Duomas IV, 471.

Avots: ME II, 298

‡ kučkiski(s) Orellen, = kučkis.

Avots: EH I, 666

‡ kučkiski(s) Orellen, = kučkis.

Avots: EH I, 666

kučkuoks, kučuogs, ein Stück Holz: ņemšu kādu kučuogu un aiztrenkšu pie ve̦lna Naud. [Vgl. li. kùcius "Knüttel".]

Avots: ME II, 298

kučkuôtiês, turnen, gymnastische Übungen machen, einen Purzelbaum schlagen: saliek divus krē̦slus ar mugurām kuopā. vingruotājs nuostājas viena krē̦sla priekšā, atstutē galvu uz krē̦sla dibinu, sviež kājas gaisā un me̦tas ar muguru pa˙priekšu pār krē̦slu mugurām pāri, pēc kam nuokrīt sē̦dus uz uotra krē̦sla. viens nuoguļas augšpē̦du gar zemi un izstiepj kājas un ruokas taisnā līnijā ar rumpi. pēc tam jāuzslien abas kājas stāvu gaisā. uotrs viņam uztājas uz plaukstām un atstutējas ar abām ruokām un pēc tarn kučkuojas (ar uotra palīdzību) pār galvu, pēc kam nuokrīt stāvu uz kājām (salto mortale) Etn. IV, 155.

Avots: ME II, 298

‡ kuč˙kučiski Salis,

1) = kučkis;

2) k. saspert, liederlich, unordentlich in einen wirren Haufen zusammenwerfen.

Avots: EH I, 666

kučur(i)s (unter kučẽ̦rs): nom. plur. kučuri BW. 25152 var., n. s. kučuris Pas. VIII, 99, kučurs Fest. n. FBR. XVII, 83.

Avots: EH I, 666

kučkurluops, ein dammer, einfältiger Tropf, ein rechtes Vieh Hug.

Avots: ME II, 298

‡ kučkus Orellen, Adv., zusammengekrümmt: vē̦de̦rs tâ sāpēja, ka vai k. metuos (dass ich mich zusammenkrümmte).

Avots: EH I, 666

kučkus (acc. pl.) dzìt Mar., mit dem Danmen, der zwischen den Zeigefinger und den mittleren Finger gesteckt ist, jemandem am Nacken von unten nach oben fahren: es viņam tiku dzinis kučkus pa pakausi.

Avots: ME II, 298

kučur(i)s (unter kučẽ̦rs): nom. plur. kučuri BW. 25152 var., n. s. kučuris Pas. VIII, 99, kučurs Fest. n. FBR. XVII, 83.

Avots: EH I, 666

kučurs [Kl.], s. kučẽ̦rs.

Avots: ME II, 298

kukučâs nest Golg., = kukuragās n. Zu kukt.

Avots: ME II, 302

[kukuči od. kukuži, Porsch (ledum palustre) Welonen, Dricē̦ni, Warkl.]

Avots: ME II, 302

‡ pãrkučkeniski Segew., kopfüber.

Avots: EH XIII, 203

pìekučkuôt(iês), kopfüber, einen Purzelbaum schlagend hinzuetlen Adiamünde, Wolmarshof: kuce̦ns piekučkuojās pie ēdiena bļuodiņas.

Avots: ME III, 261

pìekučkuôt(iês), kopfüber, einen Purzelbaum schlagend hinzuetlen Adiamünde, Wolmarshof: kuce̦ns piekučkuojās pie ēdiena bļuodiņas.

Avots: ME III, 261

pìekučuôtiês "?" : piekučuojies pie galda Laiviņš.

Avots: ME III, 261

smikuči, Staubfliegen Smilten; zu smicis.

Avots: ME III, 961

kuñkučaîns, klümpig, schollig C.

Avots: ME II, 315

apsil˜dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.

Avots: ME I, 120

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140

atvarinâtiês, wieder zur Kraft (vara), zum Bewusstsein, zur Geltung, Bedeutung gelangen, wieder belebt werden: kučē̦rs it kā nuo reibuoņa atvarinājies LP. VII, 975. teikas atvarinājās Dünsb., [Wandsen].

Kļūdu labojums:
kučē̦rs = kučieris

Avots: ME I, 207

III dzenis: zirgu dz. (kâ ve̦cie kurši sauca kučieri) Janš. Mežv. ļ. I, 87.

Avots: EH I, 355

‡ izbļammât, ausschwatzen, erzählen: kučē̦rs ... izbļammājis, ka kungu ve̦lni apē̦duši Pas. X, 19 (aus Smilt.).

Avots: EH I, 435

kaũka C., PS.,

1) das Geheul, der Sturmwind
Serb., Pabbasch;

2) der Schreihals, der Heulende, ein weinerlicher Mensch
[Wolm.], PS., Serb.: viņiem nee̦suot ne˙kādas darīšanas ar pļāpām sievietēm un kaukām bē̦rniem A. IV, 643. kas te kauc kâ kauka? vai nevari rimties? Serb.;

3) die Kehle, Gurgel:
dabūsi pa kauku Naud.; aiz kaukas ņemt, beim Schopf nehmen N. - Sessau, U.;

4) eine Zigeunerpeitsche:
saduodi tam ar kauku pa muguru A. - Rahden;

5) kauka, eine verächtliche Bezeichnung der lutherischen Letten seitens der katholichen Letten
[in Rubinen und] Polnisch - Livl., Biel. Gr. 14; A. XVII, 187;

6) Seitenstiche:
[viņam mugurā kaũka (vom Heben schwerer Gegenstände herrührend) AP., Nötk.] dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju jeb kauku (zur Bedeutung s. saukums, der Schaden). Zu kàukt. [Wenn kaukka 3 in der Verbindung aiz kaukas ņemt wirklich den Schopf bedeutet, so gehört kauka "Schopf" zu slav. къкъ od kyka "Haupthaar", čech. kučera "Haarlocke, sloven. kúča "Büschel, Schopf" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 637 u. 659.]

Avots: ME II, 173

‡ I klikstis (nom. s.) Lubn., (nom. pl., i- St.) Warkl., = klikuči.

Avots: EH I, 617

‡ klikucis Auleja, Wessen, = klikuči.

Avots: EH I, 617

‡ klukači Salis, = klukuči (von kleinen Kindern).

Avots: EH I, 622

‡ klukstes Patkule, Sessw., = klukuči: kad k. rauj tad kāds lād.

Avots: EH I, 622

[kluksti, klukuči: viņu sāka kluksti raut Saulietis.]

Avots: ME II, 234

klukucêt, - ẽju, klukučuôt Stelp., Fest.], Bers., schnucken: viņš klukucē Etn. I, 34, 113.

Avots: ME II, 234

klukucis: auch Kaltenbr., Oknist; plur. klukuči auch Bers., Saikaya: kâ labi sapīpējas, tad tūliņ klukuči raun P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 622

klukucis, [klukuči Fest., Stelp.], das Schnucken: viņu rauj od. raun klukucis, er hat das Schnucken Mag. IV, 2, 121, Etn. I, 34; oft der Pl.: klukuči raun, nuostājas Etn. I, 113. [Vgl. li. klukšė´ti "Aufstossen haben", russ. мнѣ клýкается und sloven. kółca se mi "ich habe den Schlucken" bei Berneker Wrtb. I, 525.]

Avots: ME II, 234

I krakšķis, krakšis,

1) der Krach:
ar savu krakšķi vāks tiek aizdarīts Latv.;

2) der Husten, das Räuspern
Ar.;

3) der Schnaps:
kučieris iemetis savu krakšīti Etn. IV, 126.

Avots: ME II, 256

kucis, Demin. auch [kuciņš Pas. I, 210], kučiņš, der Hund: kucis rēja BW. 14355, kaķam ciskas, kučam kauli 2186. tev, puisīti, tāda daba, kā manam kučiņam 12398, 5 var. [aus Alschw.] Vgl. kuce.

Avots: ME II, 298

kudža [so ist die Schreibung kudže bei U. zu lesen], eine Weiberdecke: zaļa kudža, eine günwollene Weiberdecke Bergm. n. U. - Vgl. kuča 2.

Avots: ME II, 299

kukuži (unter kukuči): auch Bērzgale (hier auch der nom. s. kukuzis gebräuchlich).

Avots: EH I, 669

[kukuži Warkl., = kukuči.]

Avots: ME II, 303

[II kukužņi Laud., = kukuči.]

Avots: ME II, 303

kumpa, ‡

3) "?": spīzmanei ar kučieri kumpas Deglavs Rīga II, 1, 37.

Avots: EH I, 674

makačât, -ãju, makačuôt, makučât -ãju, grob spinnen Etn. IV, 145: vērpu, vērpu, makačāju (Var.: makačuoju, makučāju, (?) makačiņu) pieci puodi vakarā BW. 7102; 7101; 25436, 11. (Wohl zu mãkačs.]

Avots: ME II, 553

‡ makačs Mahlup, makučs ebenda, = die Kurbel am Spinnrad. Vgl. mãkačs.

Avots: EH I, 779

nuoderêt [li. nuderė´ti "abdingen"], tr.,

1) abmachen, vereinbaren, abschliessen, verdingen:
tu viņam atlaidi nuo nuode̦rē̦tā laikā Blaum. nuode̦rē̦ts miers Laun. vai jūs savu puiku jau e̦sat kur nuoderējuši? A. XX, 267;

2) taugen, passen, zupass kommen, gelten, zu etw. od. als etwas dienen:
lai paglabājuot tuo, - priekšdienām nuoderēšuot LP. V, 266. tas tev savā reizē nuoderēs II, 54. zāles nuoderēja guosniņas vārīgajām iekšām Etn. IV, 69. pļava nuoderējuse vairāk saimniekiem par luopu ganībām LP. VII, 1301;

[3) durch eine Wette einem Wette einem etwas abgewinnen
U.] Refl. - tiês, sich verdingen, einen Vertrang mit einender abschliessen, eine Wette eingehen: tad arī kučieris pie viņa nuoderējies Aps.

Avots: ME II, 774

nùopļĩkšķinât, nùopļikšinât, nùopļikstinât Ahs., fakt., erknallen, klatschen lassen, machen: kučieris nu tik nuopļīkšķina pātagas LP. II, 16.

Avots: ME II, 833

nùostādinât, tr.,

1) zum Stehen bringen, aufhören machen:
klukučus varuot nuostādināt, kad nuo stuopa dzeruot ūdeni Ein. I, 113;

2) (mit â C., Arrasch] abstehen lassen:
senāk piena traukuos nuostādināja pienu, lai varē̦tu nuo virsus nuosmalstīt krējumu Konv. ² 3117. nuostâdināt - ļaut krējumam atdalīties un nuostāties piena virsū Mar. n. RKr. XV, 128; [3 (mit ã) hinstellen, stehen lassen: n. visus pie sienas C. gans nuostãdināja (liess stehen) luopus Arrasch.]

Avots: ME II, 858

nùozvẽrinât, tr., einem einen feierlichen Eid abnehmen: kučieris nuozvērinājis meitu tē̦vam me̦luot LP. VI, 725.

Avots: ME II, 893

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420

pamukt,

2): auch PlKur.; laupījums mežā pame̦sts, un zaglis pamucis Daugava 1933, S. 195, Stenden. tuo teicis, kučieris pamucis Pas. XII, 461. cūka pamūk vaļam, un nevar vai[rj dabuot ruokā Iw.

Avots: EH II, 158

pìelaîst,

1) zu-, hinzulassen, anfügen:
ganu meitenes ķircinās ar uotru sē̦tu ganiem, kas savus luopus pielaiduši pie viņu lopiem A. v. J. 1901, S. 2. pielaist uguni, anzünden, Brand stiften: šķūnis, kur tas pat˙laban bij gribējis pielaist uguni Alm. Kaislību varā 113;

2) übertr., zulassen, gestatten:
visas runas netiks pielaistas Kaudz. M. 221. šis nepielaidīšuot, ka Muozu tâ muokuot A. v. J. 1904, 101;

3) anfahren (mit Pferden od. einem Boote)
U.: kučeris le̦pni pielaida pie pils durvīm Vēr. II, 838. pielaist pie malas, landen U. Refl. -tiês,

1) an sich kommen lassen
U.;

2) hinzufliegen, herfliegen:
putniņi, kas te pielaidās, te aizlaidās Vēr. II, 1291;

3) sich anschmiegen:
zābakiem vajaga pareizi pielaisties kājai Konv. ¹ 88;

4) sich senken:
pret jūŗu kalni pielaižas, nuošļaucas J. R. VII, 3;

5) gelinder werden (vom Wetter, vom Froste)
Vank.: ja teteŗi māju tuvumā nāk, tad laiks pielaidīsies Etn. II, 96. laiks bij silts un pielaidies Apsk. v. J. 1903, S. 687. negaiss ārā mazuliet pielaidās Citu t. r. XIV, 22;

6) nachgeben:
viņa draudējuse, un viņš bija pielaidies Vēr. II, 322. ... kamē̦r tē̦vs pielaidus un viņu arī laida... JK. V, 1, 28. tavai sievai kaķa nagi acis izskrāpēs, bet nepielaidīsies Jaunā Raža IV, 76.;

7) sich geziemen
Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 264, 265

pikucis Spr., = piks: sviesta pikucis Mar. sasējis vārnas vienā pikucī LP. VI, 792. kaķis e̦suot apēdis tauku pikuci A. XI, 100. pienu je̦m pa lielam pikučam BW. 19188.

Avots: ME III, 213

piñkucis, = piñkulis 2 C., Notk., Peb., Serben, Lemburg, Alt-Rahden, Adleenen: slapjākie se̦ra pinkuči labi jāpacilā Vīt. 19.; "kaut kas apviļāts (piem. maizes gabals)" Trik.; auch von kleinen Kindern und Tierjungen Bers.: tāds mazs, mījš pinkucis! N.-Peb., Seppkull.

Kļūdu labojums:
Notk. = Nötk.

Avots: ME III, 220

pļiûkstinât ² , fakt. zu pļiukstêt, tr., klatschen (machen): kučieris pļiukstina pātagu. pēc izrādes skatītāji pļiukstina ruokas Ahs. Vgl. pliukš(ķ)inât.

Avots: ME III, 371

‡ re̦tavuôt, retten (?): kučier[i]s izķe̦paruojies [nuo grāvja] re̦tavuo savas ķēves Mekons Trīsreiz par velti 27. Refl. -tiês, sich retten (?): brāļiem ne˙kāda re̦tavuošanās ... nav iespējama JanŠ. Dzimtene I, 304. Aus li. (Žem.) retavóti "retten"?

Avots: EH II, 367

salˆde̦ns: kučier[i]s ar viņu nepajuokuojās ... salde̦nā, glaimā kārtā Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 150.

Avots: EH XVI, 424

‡ saplīkšķinât, = saplīkšinât ‡ 2: kučieris saplīkšķina pātagu Janš. Līgava II, 36.

Avots: EH XVI, 437

satramdît: kučieris saplīkšķina pātagu, satramda zirgus un tad, drusku pabraukājis, nuotura tuos Janš. Līgava I, 15.

Avots: EH XVI, 457

I saver̂kšķinât, sich zusammenziehen lassen, sich runzeln machen Nötk.: s. pastalas Vank. kučieris saverkšķināja (zog wiederholt zusammen; so auch in Odsen) savas... actiņas Blaum. St. 8; "sarežģīt (dziju)" Kalwen (mit er̃). Wohl zu savergt.

Avots: ME III, 785

sêža (=li. sėdžia "der Sack am Fischernetz"?),

1) das Sitzen
Katzd.: šinīs ratuos laba sēža. tur augšā ir ļuoti jauka sēža LP. VI, 723. muļkis iesēdējies - sēžā laba - un neiet vis nuost 374. viņa iznesīgā, iesāņā sēžā . . . atspuoguļuojās . . . spē̦ka āpziņa RA.;

2) ein Sitz
U., Karls., Sitzbrett Dr.; eine Chaise, ein Kariol U.: pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene ² I, 148. kučieŗa sēža, der Kutschbock V.;

3) das Gesäss
V.;

4) die Sitzung:
visi lieli kungi tamā sēžā bijuši Gr.-Buschhof;

5) "?": nebij tava Laime sēža (Var.: Laime tava nesēdēja) BW. 6629, 8 var.;

6) die Siège, die Polizeiwachtstube
U.; vgl. seža.

Avots: ME III, 834, 835

šļakstinât Golg., plätschern Dr., spritzen, ins Wasser schlagen, dass es aufspritzt Drosth., Fest., Lub., (šļakstinêt) Warkl.; klatschen: ar ruoku šļakstināt ūdeni Dr. viņš šļakstina meitai ūdeni acīs A. XX, 861. vilnīši vienmuļīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84. zirgi šļakstina dubļus uz ratiem A. XX, 168. mēli šļakstinādams pie aukšlejām Kleinb. st. 33. šļakstinājis zuobus Etn. II, 86; LP. VII, 892, hat mit den Zähnen geknirscht. Refl. -tiês Bers., KL, einander bespritzen Fest.; energisch spritzen, plätschern: šļakstinuoties viens uotram sit virsū šļakatas Fest. ar mani laikam gribēsi šļakstināties Vīt. 80. kučieris tīrīja vāģus šļakstinādamies ar ūdeni A. v. J. 1899, S. 433. viņš pērās un šļakstinājās A. XX, 14.

Avots: ME IV, 62

smicis,

1) eine sehr kleine Mücke
Raiskum, Grünh., Schibbenhof, (hier auch smicumiņš) Gr.-Sessau: daudz smiču saulguozē Alksn.-Zund.; smiči C. "mudži";

2) der Löffelstint
Livl. n. Heniņ;

3) von einem Knaben:
augšā... gulēja Griša, bet nuo pretējā suola spīdēja uotra tāda paša smiča priecīgās acis A. Brigader Daugava I, 1201. Nebst smicenis, smikuči, smikulīši (und smice̦ns I?) vielleicht zu gr. σμῑχρός "klein", lat. mīcidus "winzig", mīca "ein Krümchen".

Avots: ME III, 961

šmikuts Trik., ein Weniges, ein Bischen; zu smikuči?

Avots: ME IV, 84

šmiûkstinât ² Ahs., (mit iũ ) C., šmìukstinêt ² Warkl., šmiukšinât U., (mit iũ ) Salis, šmiukšķinât Wid., mit der Peitsche klatschen: kučieris šmiukstina ar pāte̦gu Ahs. n. RKr. XVII, 56. Vgl. smiukšķinât.

Avots: ME IV, 84

‡ sne̦lls "?": sne̦llā turēšanās zirgā Janš. Atpūta, No 371, S. 8. kučieris, ... zirgus... drusku pabraukājis, nuotura tuos sne̦lli un stalti Līgava I, 15. sne̦lliem jātniekiem 340 (ebenda auch das entsprechende Subst. sne̦llums).

Avots: EH II, 543

sùods,

1) = sùodĩba: kučierim uzbrucis suods LP. V, 18. nāves suods, Todesstrafe VII, 105. kuŗiem bija uzlikts baznīcas suods Etn. II, 65. grūtā suodā krist Aus. I, 2. vai nu suods, vai guods Br. sak. v. 1172. vai tas nu nav suods! Balt. Vēstn. 1901, No 87. viņa aiziet, bet tavu suodu! nevar akai piekļūt LP. IV, 168. dakteri nuoveda uz suoda vietu Dicm. pas. v. I, 38. būs jāatbild suoda dienā Apskats v. J. 1903, S. 625. sarkanais suods U., die Ruhr;

2) der Richterstuhl
(?): re̦dz... dievu suodā sēžam Daniel 7. - Nebst li. sũdas "das Gericht (als ein Vorgang)" aus aruss. судъ "gerichtliche Strafe, Verdammung".

Avots: ME III, 1136

I tèmpt PS., Schujen, Serben, tem̃pt Frauenb., Gramsden, tem̂pt ² AP., Dond., Dunika, MSil., Pampeln, Penkule, Schibbenhof, tèmpt ² Adsel, Bers., Vīt., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, tempt Etn. IV, 166, LP. V, 271, Blieden n. Etn. I, 138, Grünh., Kruhten, Luttr., Mar., Meselau, Naud., Smilt., -pju, -pu, viel (auf einmal) trinken, ohne Unterlass trinken, in langen Schlücken trinken, Flüssiges schlürfen Nötk. (von Menschen und Tieren gesagt): tempj kâ teļš Alksnis-Zundulis, AP., Pampeln. tad ta nu tempj kâ vērsis, duomā, ka nebūtu divi dienas dzēris Naud. tempu, tempu, līdz iztempu visu krūzu Dunika. kuo te nu temp, iztempsi visu! Luttr. sadzeŗas pats, liek zvē̦riem arī tempt LP. IV, 27. temp nu alu! Dond. n. RKr. XVII, 58. tas ķimeii nuo visas blašķes tempa Latv. kad tie kučieŗi sāk tempt, -jūŗu . . . izdzeŗ sausu Alm. - Subst. tempējs, einer, der viel trinkt; ein Säufer Grünh.: lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi LP. V, 217. Wohl als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu tiept und tempt III; zur Bed. vgl. stiept 4 und li. atsitempt "sich satt trinken" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187).

Avots: ME IV, 162, 163

trijuotne, drei zusammen, das Dreiblatt, Kleeblatt (fig.): pilskungs ar savu vagaru un kučieri ir krietna trijuotne B. Vēstn. kad mēs trijuotnē . . . devāmies uz Rīgu Pērkoņdēls.

Avots: ME IV, 235

ukucis "?": nava eržu ukučuos BW. 14548, 2.

Avots: ME IV, 297

uztaurêt,

1) (auf einem Horn) blasen
(perfektiv), aufblasen: kučieris uztaurē jautras skaņas Janš. Bandavā I, 261. uztaurē nu!

2) (auf einem Horn) blasend aufwecken:
uztaurēt kuo nuo miega.

Avots: ME IV, 391

vàļis (Instr. pl.), in der Verbind. kučkis - vàļis, Adv., kopfüber Serbigal n. FBR. IV, 58.

Avots: ME IV, 498

vèicîgs: auch (mit eî ² ) Adiamünde,

1): kuŗai ... darbi veicīgi Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 40. nakts bija tumša, tumsības darbiem visai veicīga II ⁵ , 31;

2): auch (mit eî ² ) Orellen, (mit èi ² ) Saikava, Sonnaxt; veicīga savā suolī Azand. 22. veicīgi nuoceļ kučieri nuo zirga Pas. XII, 59. veîcîgi ² iet AP.

Avots: EH II, 768

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris ² (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642

zèltît, -ĩju,

1) vergolden
U., Bers., Dweeten, Kalzenau, Lubn., Meiran, PS., Selb. u. a.: tie jau ir tik zeltīti, bet ne ze̦lta gre̦dze̦ni Vīt. bez zeltīta gredzēniņa RKr. XVI, 77;

2) prügeln, schlagen
Bauske, Bers., Drosth., Jürg., Kalnemois, Kalzenau, Lappier, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Selsau, Sessau, Smilten, Stomersee: sāka viņu zeltīt Jürg. kučiers sācis ar pātagu zeltīt... zirgu Pas. IV, 162 (aus Smilt.);

3) küssen:
zeltīt cienīgtē̦vam ruoku Golg.;

4) schmähen, schimpfen
Drosth.;

5) trocknen, dörren (Strömlinge, sodass sie glänzen)
Lennew. Refl. -tiês, golden leuchten: pirmajā lapas pusē... zeltījās... svētība Austriņš Nopūtas vējā 129.

Avots: ME IV, 705

žmiûkstinât ² Ahs., = šmiukstinât, mit der Peitsche knallen: kučieris žmiukstina ar pāte̦gu Ahs. n. RKr. XVII, 66.

Avots: ME IV, 822