Paplašinātā meklēšana

kuņa: Demin. kuņīte BW. 16730, 14 var.,

1): unbek. in Bērzgale, Lubn., Meselau, Saikava, Schwanb., Sessw. (wo dafür kuce); 3

b): auch (kuņiņa) Seyershof, Wandsen, (kuņele) Dunika.

Avots: EH I, 676

kuņa,

1) die Hündin; so auch als Schimpfwort
[so auch das Demin. kuņele BW. 35295]: dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 23609; riekla kuņa, zänkisch Weib St.;

2) kuņa, gew. Demin. kuniņa od. kuņiņa, das Treibholz an der Mühle
L., das untere Treibholz an der Handmühle U. (s. Bielenstein Holzb. 258). "kuniņu sauc pie dzirnu stīpām piesietu kuociņu ar caurumu, kuŗā iebāž milnas galu" BW. 25597. kuņa ir pie dzirnavām augšā šķē̦rskuoks ar caurumu, kuŗā iebāzts milnas gals BW. III, 1, 76;

3) nur als Demin. kuņiņa,

a) die Bleuelstange, das Treibholz am Spinnrocken
Etn. IV, 99, Burtn.;

b) das Violchen
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 389 (kuņa Dond.)], der Laufstock zum Garnwinden U., Karls., rundgebogene Haspelgurgel, worauf Garn gewickelt wird Popen; das Wickelholz, worauf beim Garnwinden die Anlage zum Knäuel gemacht wird U.;

c) ein Massholz, um die gleichmässige Entfernung der Dachlatten zu bestimmen
U.;

d) eine Vorrichtung am Webstuhle:
kuniņa ir steļļu piede̦rums. [Aus *suņa (zu suns) und kuca kontaminiert? Oder fremden Ursprungs, wie wohl auch slovinz. kũnă "Hündin" (dies von Bemeker Wrtb..I, 644 zu slav. kuna "Marder" gestellt)? Vgl. auch Būga KSn. I,196.]

Avots: ME II, 316

‡ II kuņa "ein rotgesprenkeiter dem Aal ähnlicher, aber kleinerer Seefisch" NB.

Avots: EH I, 676

kuņaste, der Schwanz einer Hündin: kuņaste ruokā BW. 19299.

Avots: ME II, 316

kuņauklis, die Schnur an dem Treibholze der Handmühle L.; die Schnur an dem unteren Treibholze der Handmühle U. [S. Bielenstein Holzb. 260. - Zu kuņa 2.]

Avots: ME II, 316

mâkuņa ² Peses-ciems (in Rutzau), = mãkuõņa.

Avots: EH I, 790

beļa, ein Schimpfwort, = kuņa; eine läufische Hündin Mag. IV, 2, 110.

Avots: ME I, 278

graudiens: mit aũ Dunika; pē̦rkuņa g. Linden in Kurl.

Avots: EH I, 399

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

izvilkšņât, die Brunst befriedigen (von Hündinnen): iet izplātus kâ izvilkšņāta kuņa Naud.

Avots: ME I, 828

kaļada,

1) jubelnder Ausruf in den Karnevalliedern:
kucā, kaļada! A. XII, 375;

2) Lärm, Geschrei, Zezänk:
kas tur par kaļadu Kand. kuņa ve̦d kaļadu, der läufischen Hündin folgt ein Zug von Hunden Biel. n. U. - Nebst kaļe̦da aus r. колядá "Herumziehen von Haus zu Haus mit Gesang und Stern zur Weihnachtszeit mit Gesang; die dabei gesungenen Lieder."

Avots: ME II, 147

ķèzît, [ķẽsît (?) Bl.], -u od. -ĩju, -ĩju,

1) beschmutzen, besudeln, verhunzen:
suņi ķēza ce̦purītes BW. 12236. ķēzīt darbu, verbudeln [Wessen], U.;

2) schmähen, heruntermachen
[Alt - Ottenhof, Wolm.]: ciema kuņas sanākušas, ķēzī manu augumiņu BW. 21147, 2. viņš tuo ķēzīja par mauku, er schimpfte sie eine Hure;

3) vertun, vergeuden:
citādi ne˙viens neķēzītu šāvienus A. XX, 294. Refl. -tiês,

1) sich beschmutzen, seine Notdurft verrichten:
ķēve vienmē̦r ķēzījusies LP. VI, 392. [bē̦rns nevar ķēzīties U., das Kind ist verstopft];

2) schmähen, schimpfen
[Ronneb.]: māsa juo˙pruojām ķēzījās A. XVI, 361;

[3) eine Arbeit verhunzen
Borchow, Welonen, Dricē̦ni].

Avots: ME II, 377

kuč! Zuruf einem Hunde: kuč ārā! Sassm. kuč, kuņa, pruojām BW. 19364. [Vgl. ähnlich gebrauchtes poln. kuć und atb. kutš und le. kuce.]

Avots: ME II, 298

kuņiņa, s. kuņa.

Avots: ME II, 317

‡ kuniņŠ (Stammform ?) Salis, ein Violchen. Vgl. kuņa 3 b.

Avots: EH I, 675

‡ IV kunna "?": zīles k. (Var.: kuņa, kuce, kulba; ein Schimpfname) BW. 2897, 3 var.

Avots: EH I, 676

kur̃ts, kurts, -s n. Biel. I, 272, der Wind-, Jagdhund, ein magerer Hund: balts kurts ap pili te̦k RKr. VII, 318. dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 25273, 1. Nebst li. kùrtas auss aruss. * хъртъ dass.

Avots: ME II, 326

I laceklis C., Smilt., [Lennew., Loddiger, Doblen, Homelshof, Bers., lace̦klis Gramsden, MSil.], die Hundesuppe, Hundegrütze: kuņa lāja, laceklīti (Var.: lacekliņu 20883) gribē̦dama BW. 16763. [laceklis Mar. "das Gefäss zum Füttern eines Hundes oder einer Katze". Zu lakt.

Avots: ME II, 399

[lãt Fockenhof, Grünh, Rönnen, làt ² Bers.], lât ² [Bl.], lāju (li. lóti "bellen"),

1) intr., bellen:
kuņa lāja, kuņa lāja, laceklīti gribē̦dama BW. 16763; [heulen und kläglich bellen: suns, gaidīdams saimnieku mājās, lāj (= kauc un žē̦li ierejas) Fockenhof];

2) tr., intr., [ schelten
Wessen]; schimpfen, verleumden: lāj kâ suns vienā lamāšanā Naud. kuo tu te mani lāj visu dienu? Nerft, [Lennew. - Refl. làties ² Dubena, = bārties. - Zu lâdêt, lâsts, slav. lajati "bellen, schimmpfen", la. lātrāre "bellen", lāmentum "Wehklage", arm. lam "weine", gr. λαήμεναι· φϑέγγεσϑαι Hes., s. Berneker Wrtb. I, 687, Walde Wrtb. ² 410.].

Avots: ME II, 442

lẽpša,

1) die Kurage, der Rausch:
vīrs tādā lēpšā, ka tikkuo turas uz kājām Sassm.;

2) der Plur. lẽpšas, die Brunstzeit der Hasen:
zaķi tur lēpšas: Brunstzeit der Hunde: kuņa ve̦d lēpšas, die Hündin ist läufisch U.

Avots: ME II, 461

lum̂stîtiês, [lùmstîtiês ² Mar., Warkh.], ļum̂stîtiês Laud., Spr., Stelp., [Nerft, -uôs, -ĩjuôs], lumstuôtiês,

1) schwänzeln, sich anschmiegen, anschmeicheln, zunächst von Hunden:
vai neiesi pruojām, kuo te lumsties? Nerft, [Kārsava]. suņu savstarpēju luncināšanuos, sevišķi tad, ja starp viņiem ir kuņas, sauc par lumstīšanuos Laud. viņš (pūdelis) lumstās klāt, kâ daždien suņi māk Rainis. viņš sāka arī ap savu maizes tē̦vu lumstīties A. XIII, 953. puisis lumstuojas pie meitas Erlaa;

[2) lumstîtiês "faulenzen"
Bers., Warkl. - Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 35].

Avots: ME II, 512

me̦lˆkuonis ² Kand., Lennew., me̦lkunis ² [Salisb., Salis], Lind., Neugut, der Lügner. [Bei U. dazu auch ein Fem. me̦lkuna (für * me̦lnkuņa?); me̦lkun- wohl dissimilatorisch aus me̦lkul-.]

Avots: ME II, 595

[mĩkũnas Bauske], mīkūnas [Würzau], Grünh., [Wid.], mīkūnes U., mīkuņas, mīkuona Grünh. n. U., mīkuonas Hofzumb. n. U., mīkuonis Dobl. n. U., mīkuoņi JK. V, 81, der Verdingstag, der Tag des Wechsels der Dienstboten: kad es tuo būtu zinājuse, tad es pa mīkunām vis par tuo algu nebūtu derējuse Asp. Neaizsniegts mērķis 4. [Ableitungen von einen * mīkas od. * mīki (zu mît, av. miϑra - "Vertrag")?]

Avots: ME II, 644

nùošļidzinât, ‡

2) "nuoķēzīt 1": (kaŗuotes) me̦lnas kâ kuņas kājas nuošļidzinātas Etn. II, 81 (aus Gold.).

Avots: EH II, 97

pañga,

1): auch (die Brandblase)
Anzen, AP., Lemb.; ‡

2) "?": zīle, p. (Var.: kuņa), pame̦tusi pagrabiņa atslēdziņu BW. 2897, 3 var.

Avots: EH II, 160

I pàuga ² Kr.,

1) ein Polster
L.; (paũgas Nigr.) derweiche Halsring des Kummets Bielenstein Holzb. 562; paũgas Behnen, Bauske, das Kummet Bergm., Essern, Mitau n. U., Manz., Würzau, Selb., Neugut, Gr.-Sess., Plutte 102, LKVv.: kur būs ņemt paugu vadzi? BW. 20222. kuņa paugas nuoē̦duse 21019;

2) paugas "dažādas lietas" (Bündel?)
Dond.: vai visas paugas vari arī panest? Wohl (wenigstens in der Bed.

1) nebst paũgurs und pugulis zu r. пýга "подушка, на которой плетут кружева", ai. pūga-ḥ, "Haufe, Klumpen",
gr. πῡγή "der Hintere", mnd. vūke "Fischreuse" u. a., s. Būga PFB. LXVII, 238 und KSn. I, 200, Persson Beitr. 244 f., Holthausen IF. XLIV, 192, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 127

II pine Nigr., = kuņa; wohl aus liv. piń (estn. pini) "Hund".

Avots: ME III, 219

pinele Dond., = kuņa; vgl. pine II.

Avots: ME III, 219

plāskaîns, plãskans Wolmarshof, platt, flach und zugleich breit U.: kuņas dē̦ls ar savu ceļa spieķi sakauj vecīti tīri plāskanu LP. Vl. 1, 573. Zu plasks I, poln. płaski "flach" und (?) li. ploskãniai "männlicher Hanf" PФB. LXV, 320; vgl. auch li. plôkščias (vielleicht aus *plāsktios), sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 und Trautmann Wrtb. 223.

Avots: ME III, 330, 331

pupis: auch Erlaa n. FBR. XI, 9, ķēves p. AP., eine Art Pilz. - "kuņas" ME. III, 414 zu verbessern in "kuņas".

Avots: EH II, 326

pupis Spr., Demin. pupĩtis BW. 34487, 1 var., = pups; kuņas pupis U., ein Gerstenkorn.

Avots: ME III, 414

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543

riêklis,

l): riekļa kuņa - auch BW. 18602, 3 var.

Avots: EH II, 378

riêklis Kr., U., riekls Naud., Lautb.,

1) ein Zänker
(riêklis ² Wolgunt, Ruhental), Widerbeller U.: riekļu mēlēm Glück Psalm 31, 21. pil(n)s nams arkaujamiem luopiem ar riekļiem (ein Haus voll Geschlachtetes mit Hader) Spr. Sal. 17, 1. elles rieklis, der Teufel U. riekļa (riekla St.) kuņa, ein zänkisches Weib U., Lautb.;

2) riêkls ² Sessau, einer, der von allen verspottet, verachtet wird
Naud.: vai tad man par rieklu visiem jābūt? Zu riêt.

Avots: ME III, 544

I riekls U., zu bellen liebend, (riêkls ² Ruhental) zänkisch : rejiet, riẽklas kuņas! Janš. Dzimtene ² I, 178. -S. auch riêklis.

Avots: ME III, 544

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

III rũte Lautb., die Laufzeit der Hunde L., Bergm., Kand. n. U.: kuņa iet rūtei (loc. s.), die Hündin ist läufisch L., U. rũtes vest, läufisch sein Sassm. Zu raũnas.

Avots: ME III, 574

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

sastãvêt,

2): mums kuņa sastāvēja (= sadzīvuoja pie mums) deviņus gadus Seyershof. stāvus vien sastāvēju ar tautieti klētiņā Tdz. 54278; ‡

7) stehend erlangen:
kuo nu darīsim? ... te mēs ne˙kuo nesastāvēsim Veldre Dižmuiža 162; ‡

8) (aus etwas) bestehen
(nach r. состоять?). Refl. -tiês: sastāvējies, skābenīgs gaiss Jauns. Raksti VI, 50. sastāvējies alus Trik.

Avots: EH XVI, 451

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

stāģene,

1) stâģene ² Hasenp., Grob. n. Etn. III, 65, Preekuln, Pormsahten, Gramsden, Janš. Bandavā I, 70, Ringen, Funkenhof, stāģine Gr. - Kruhten n. JK. II, 152; LP. VII, 432, loc. s. stāģienā (Var.; stāģenē, pe̦ludē) BW. 35110, eine kleine Scheune (ein Anbau) an Ställen zur Aufbewahrung von Heu, Stroh u. dergl.;
salmu stāģenīte BW. 2470, 2 var. caurumu caurumiem tautu stāģene 25839, 2 var. kuņa de̦sas dara stāģenē gulē̦dama RKr. XVI, 181;

2) "?": pilnas dzirnas smalcu miltu, balti kre̦kli stāģinē [?] BW. 15058;

3) ein halbverfallenes Holzgebäude
Nigr. Aus dem Litauischen; vgl. li. stoginė˜ "daržinė" bei Būga Aist. Stud. 62.

Avots: ME III, 1050

stribinât, tr., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise speisen (tr.) Wid., Dunika, Nigr., Kl., Golg., Bers., Saikava, Meiran, Lubn.: (māmuliņa) ar pieniņu stribināja (Var.: strebināja), lai meitiņas baltas auga BW. 2930, 1. cik vārīju teļam dziru, tik ar putru stribināju (Var.: dzirdināju) 9397, 5 var. (kuņas) ar ķīsēli stribināšu (Var.: lacināšu) 21001, 5 var. es tuo savu vīramāti apšu sulu stribināju (Var.: strēbināju) 23276. labi mani pamieluoja, sēņu zupu stribināja 26407; 28446 (ähnlich: RKr. XVI, 172). kristumāte stribina savu Lienu Dok. A. Daugava I, 319. Zu strèbt.

Avots: ME IV, 1089

vilkšņa,

1) die Menge, Rotte, das Rudel
Fockenhof, (mit il˜ ) A.-Bergfried, N.-Bergfried, Schibbenhof, Sessau: atnāca ve̦se̦la vilkšņa N.-Bergfried. ve̦se̦la vilkšņa vilku Celm., Schibbenhof. vilki ziemās iet vilkšņās jeb baruos A.-Bergfried. ve̦se̦la suņu ķe̦kata ir suņuvilkšņa Fockenhof. Sprw.: kur kuņa ir, tur vilkšņas ieruonas RKr. VI, 349. vilkšņā iet,

a) rudel-, rottenweise (zusammen) gehen
Autz, Ruhental, Schibbenhof, Sessau;

b) läufisch sein und die Hunde nach sich ziehn
Siuxt (mit ĩl ), U., Fockenhof;

2) die Brunst
Wid.; Plur. vil˜kšnas, die Brunstzeit (besonders von Hunden gesagt) Katzd.: iet izplātus kâ kuņa vilkšņā Alksnis-Zundulis. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 590