Paplašinātā meklēšana

‡ bikuce Puhren, = biguze.

Avots: EH I, 219

kuce,

1): auch Bērzgale, Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.; ‡

2) = kucĩte (unter kuce) b Nautrēni: k. ir kuoka klucītis ar caurumu vidū, piesiets dzirnakmeņa virsējai pusei, lai šai caurumā varē̦tu ielikt milna apakšējuo galu; piesien kuci pie dzirnavu stīpas. - kucīte a: auch Kaltenbr., Kurmene, Stom., Wessen; kucīte b: auch Lixna, Saikava.

Avots: EH I, 666

kuce [Zb. XV, 231], kuca U., die Hündin: kuce, kuce tautu meita BW. 30361, 1. kuca rīkus apmazgāja 21941. lapsa, kuce brīnējās 2292. Das Demin. kucĩte,

a) das die
paminas mit dem Schwungrade verbindende Holz Nerft;

b) das Holz, darin der Mahlstock der Handmühle steckt:
klaudz milniņš, čīkst kucīte BW. 669. milnu lieku kucītē 8076. [Ungewiss, ob eine selbständige, auf einem Lockruf beruhende Bildung, oder aber entlehnt (vgl. estn. kuts "Hündchen", bulg. kúče, ital. cuccio, alb. kutš "Hund" u. a.), s. Hübschmann Etym. u. Lautl. d. osset. Spr. 127, G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 218 f., Berneker Wrtb. I, 637.]

Avots: ME II, 298

kuceklis [?], = kurceklis, der Froschlaich: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kucekļuos; [in Rozentov nenne man kuceklis die drei letzten Fasttage vor Ostern].

Avots: ME II, 298

kuce̦lē̦ns (unter kuce̦ns): auch Gr.-Buschh., Pas. IX, 233.

Avots: EH I, 666

[kucenīce, trächtige Hündin Für. I.]

Avots: ME II, 298

kuce̦ns: auch AP., Ermes, Kegeln, Lemb., Lubn., eselau, Sessw., Smiiten, Walk, Zögenhof.

Avots: EH I, 666

kuce̦ns [Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Bauske, Drosth., Trik., N.-Peb., Bers., kucē̦ns Gr.-Essern, Nigr., Luttr., Kabillen, Dunika, kucans Lis., Schujen, kucenis Salis], Demin. auch kucentiņš [BW. 34716], kuce̦lẽ̦ns BW. 16730, kuclẽ̦ns Sassm., kuce̦nẽ̦hs Mat., ein junger Hund, Welpe: Sprw.: pirmie kuce̦ni jāslīcina, aller Anfang ist schwer. es nuokāvu kāzu dēļ savu raibu kucentiņu BW. 19469. kuceniņi, Ackerklee (trifolium arvense) Lös., RKr. III, 73. Zu kuce.

Avots: ME II, 298

àizlecinât,

1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;

2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;

3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).

Avots: EH I, 36

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40

ale, Interjektion:

1) ale manu muļķa prātu! Ltd. 1284 [vgl. ali].

2) Nach Etn. bedeutet a˙le in Rutzaüraug", sieh doch!
alè, alè, kuceniņ, meitu zaglis kaņepēs BW. 13497.

Avots: ME I, 66

‡ apkūvêt, spielend um etw. herumlaufen: kuce̦ņi apkūvājuši mājai apkārt Saikava.

Avots: EH I, 95

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

grieztaunĩca, eine, die sich hin und herdreht (ein Schmähwort): ja tu manis kuces sauksi, es tevis saukšu: grieztaunīca BW. 23152, 1. Wohl zu grìezt.

Avots: ME I, 663

ìebikstît, einhetzen, einprügeln: iebikstīts zirgs Seew. n. U. iebikstīts kuce̦ns A. v. J. 1896, S. 749.

Avots: ME II, 3

[II izlacinât Bers., Weinsch., aussaufen lassen: viņa man ar suni visu pienu izlacinājusi Lautb. izlacini kuce̦niem pienu nuo bļuodas! Golgowsky.]

Avots: ME I, 760

kuõderêt,

1) (wiederholt) beissen:
kuce kuoderē kuce̦nu Gr. - Sess.;

2) "züchtigen"
Lubn.

Avots: ME II, 341

krañcaîns, krañcê̦ts ene Streifen ("Kranz") um den Hals habend, mit gestreiftem Halse (gew. vom Hunde): krancains suns rej kubulā (Rätsel: der Prediger) RKr. VII, 658, 659. tad izbira kuceniņi krancainiem kakliņiem BW. 20545, 5 me̦lns kâ velns, krancē̦ts kakls, par nedēļu reiz laktā RKr. VII, 654.

Avots: ME II, 259

kuč! Zuruf einem Hunde: kuč ārā! Sassm. kuč, kuņa, pruojām BW. 19364. [Vgl. ähnlich gebrauchtes poln. kuć und atb. kutš und le. kuce.]

Avots: ME II, 298

I kuča,

1): auch Salis; ‡

2) der Wolf
Salis; ‡

3) "= kuce">kuce 1" Annenburg.

Avots: EH I, 666

[I kuča, ein kleiner Hund (in der Kindersprache) Dond. - Vgl. kuce.]

Avots: ME II, 298

kucans (unter kuce̦ns): Demin. nom. plur. kucaniņi BW. 16337 (aus Siggund).

Avots: EH I, 666

‡ kučàte ² Kaltenbr., Deminutivform zu kuce.

Avots: EH I, 666

kucē̦ns (unter kuce̦ns): auch Behnen; Pankelhof, Perkunen, Schwitten, Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 666

kučieris (unter kučẽ̦rs): gen. s. kučiera BW. 33554, 5, (Demin.) kučierīša 22263 var. ‡ kučka AP., = kuce">kuce.

Avots: EH I, 666

kucins BW. 16773, 8 var. [aus Kreuzb.], = kuce%CC%A6ns">kuce̦ns.

Avots: ME II, 298

kucis, Demin. auch [kuciņš Pas. I, 210], kučiņš, der Hund: kucis rēja BW. 14355, kaķam ciskas, kučam kauli 2186. tev, puisīti, tāda daba, kā manam kučiņam 12398, 5 var. [aus Alschw.] Vgl. kuce.

Avots: ME II, 298

‡ kuculē̦ns, = kuce%CC%A6ns">kuce̦ns: (als Schimpfwort) pievaldi savu kuculē̦nu (gemeint ist der Sohn des Angeredeten)! Erglis Pel. bar. vectēvi 115.

Avots: EH I, 666

kuņa: Demin. kuņīte BW. 16730, 14 var.,

1): unbek. in Bērzgale, Lubn., Meselau, Saikava, Schwanb., Sessw. (wo dafür kuce); 3

b): auch (kuņiņa) Seyershof, Wandsen, (kuņele) Dunika.

Avots: EH I, 676

‡ IV kunna "?": zīles k. (Var.: kuņa, kuce, kulba; ein Schimpfname) BW. 2897, 3 var.

Avots: EH I, 676

kũvêt [auch AP., mit ù ² Kr., Kl., Erlaa], -ẽju, intr.,

1) albern, tollen, grassieren, laufen (von Pferden,
namentl. Füllen): bē̦rni kūvē Bers., Lub., Erlaa, Sessw. [teļi sāk jau kūvēt Odensee]. naktīs raganas jāj uz apakšzemi ar vēlliem kūvēt (dzīvout, lakstīt, līksmuoties) Plūd. es iegāzu piena spanni, ar puišiem kūvē̦dama BW. 9341. [(zirgi) plēsās un kūvēja Austriņš Nuopūtas vējā 73.] tē̦vs ar māti kūvē̦dami putras bļuodu apgāzuši BW. piel. ² 2883. kas vilkam mēdu deva, sila malu kūvējout 12555. luopiņi kūvē, kad tuos pirmuo reiz izlaiž ganuos Laud. zirgi, kumeļi kūvē, nuo staļļa izlaisti Bers.;

[2) vor Verlangen jucken:
bē̦rnam zuobuos kūvē, kad ierauga ābuolu Jürg.] Refl. -tiês, untereinander albern, tollen, springen, spielen: ne meitiņas kūvējās (Var.: ķīvējās) BW. 12348, [Jürg.] sirmi, bē̦ri kumeliņi pa apluoku kūvējās (Var.: ķīvējās) 16140, 7 [kuce̦ni kūvējas Golg.; "sich freuen" N. - Peb.] Zu slav. kyvati "nicken"; heben und senken; schütteln, bewegen" (worüber Berneker Wrtb. I, 679 f.)?

Avots: ME II, 339

kvan̂cis, kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis ² Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis ^2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis ² "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351

lābuôtiês, [lâbuôtiês ² Karls.], schleichen Ruj. n. U.; [lãbuoties "mīlināties" Stuhrof: mazi kuce̦ni lābuojas; sich anschmeicheln Burtn., Wid. Wohl zu la. lābī "gleiten, schlüpfen", s. Osthoff IF. V, 311.]

Avots: ME II, 434

‡ lancakls, = laceklis I: pastāv, raibas kuces ...! kad es malšu auzu miltus, pavārīšu lancakla (Var.: lacekliņa) BW. 21001, 7 (aus Lis.)

Avots: EH I, 719

‡ ļe̦puôt, Siuxt, ungewandt gehen: kuce̦ns ļe̦puoja tam pakaļ Brigadere Skarbos vējos 35.

Avots: EH I, 771

lĩdzeniẽks, lĩdz(i)nieks,

1) einer, der mitgeht, mitfährt, der Brautführer:
brūti veda pāris nuo viņas tuvākiem radiem, vīrietis un sieviete, kuŗus tādēļ pa visu kāzu laiku sauca par līdzinieku un līdzenieci BW. III, 1, 52. [ak tu kuce, līdzeniece! BW. 34433]; der Plur., das Brautgefolge: piebrauca pie baznīcas bez radiem un līdziniekiem Tirsm. līdzenieku māmiņai peles ādas pastaliņas BW. 20463, 5;

2) der Doppelgänger, das Ebenbild:
man nu līdzenieks arī viņai jārāda MWM. V, 494;

3) * der Läufer (im Schachspiel)
Konv. ² 3762.

Avots: ME II, 480

II medît, -ĩju,

1) jagen, auf die Jagd gehen:
mūs [u] kundziņi medīt gāja ar tiem ze̦lta sunīšiem BW. 30488. man apēda panāksnieki medījamuo kuceniņu (den Jagdhund) 19469, 6;

2) erschwindeln
Salisb. n. U. - Subst. medîšana,

1) das Jagen, die Jagd;
medīšanas laiks, die Jagdzeit;

2) das Erschwindeln
Salisb. n. U.; medĩjums, Wild, darauf Jagd gemacht wird U.; die Beute: līdz gājis mežā - medījumu, ka ne glābties LP. V, 138. ve̦cais tē̦vs mežā saķēris visus putnus un sanesis kungam medījumu bez gala VI, 1, 413; medîtãjs, = mednieks, der Jäger. [Zu mežs.]

Avots: ME II, 590

meņ̃ģêt, -ẽju,

1) tr., mengen (hieraus entlehnt), wühlen:
suns sācis pa lādes virsu meņģēt nuo viena gala uz uotru (wiederholt: mīdījis lādes virsu) LP. VI, 226. kuo tas mans kumeliņš meņģē (Var.: dīžā, izmīs) tavu sē̦tsvidiņu? BW. 12710, 2;

2) intr., spielen
[Salis], scherzen Glück Psalm 104, 26, L.: [es meņģēju vien, nu viņš jau sāk raudāt. ar meņģēšanu tuo nepadarīs, - tas maksā darbu Agel. n. U.] Dafür gew. das Refl. -tiês, spielen, scherzen, Mutwillen treiben, sich herumbalgen: suns ar suni meņģējas Lems., Laud., Ulpisch, Ruhtern, [Salis, Trik.]. Pridis rej un kauc ar kuce̦nu meņģē̦damies Neik. [saule raidīja pa luogiem spuožus ze̦lta starus, kuŗuos zeltītie putekļi jaucās un meņģējās De̦glavs Rīga II, 1, 170.] kam tie bē̦ri kumeliņi pa apluoku slaistījās (Var.: meņģējās) BW. 27712. aiziedami ganiņuos (puiši) ar meitām meņģējās (Var.: viļājās, spēlējās) 1385. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani meņģējās (Var.: knakstījās) 29476. es ar savu līgaviņu aiz kubula meņģējuos 19481. Jāņa tē̦va pagalmā div [i] Laimiņas meņģējas 32632. [In der Bed. 2 aus liv. mäṅg od. estn. mäṅgama "spielen."]

Avots: ME II, 602

misiņš,

1): par misiņa vaiņadziņu BW. 24762. misiņa kucentiņi sudrabiņa irbes dzina 33755, 4; ‡

4), (hierher?) die Krätze
(kašķis) Stenden.

Avots: EH I, 818

‡ mor̃skât Seyershof,

1) quälen:
m. kuceniņu;

2) unbewusst, Instinktiv bewegen:
kad bē̦rns ir nuovilcis krūti, viņš tūliņ morskā mutīti pruom. Refl. -tiês Seyershof, spielend (od. sich quälend) sich auf dem Boden wälzen.

Avots: EH I, 827

ņurinât,

[l) schnurren
Grünwald: kaķis ņurma Nötk., N.-Peb., Ermes, Serbigal];

2) "?": viņa čāpslina lūpām un priekā ņurina MWM. VIII, 242;

3) mit einem stumpfen Messer schneiden
Mesoten;

[4) (etwas Hartes) nagen od, beissen (vom Hunde gesagt)
Mitau;

5) "= ņurdzît" Ve̦caķi: bē̦rni ņurina kaķi N.-Laitzen, Grenči. Refl. -tiês,

[1) murmeln, sprudeln Stenden:
ūdens ātri tecēja. čaluodams un ņurinādams];

2) "?": (kuce̦ni) sākuši vairāk ņurināties Upīte Medn. laiki;

[3) "mit langen Zähnen essen"
Grünh., Hofzumberge;

4) "mīlināties": kaķis ņurinājas gar kājām N.-Peb.].

Avots: ME II, 906

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420

pajàukt,

1): vāri putru ..., kuces kāju pajaukdams Tdz. 52887;

2): jumtus apjumis ve̦se̦liem salmiem, nuogriêztām vārpām, lai putni nepajauc, graudus me̦klē̦dami Sieva 3; ‡

3) sich verbreiten machen:
ar mē̦slainām kājām p. nelabu smaku Saikava. ‡ Refl. -tiês, ein wenig (für sich) rühren: tev būs jānāk putras p˙! Ramkau.

Avots: EH II, 137

pasmil˜kstêt, auch pasmildzinât, intr., ein wenig winseln: kuceniņš, ar kājām spārdāms, apakš kunga galdina stāvē̦dams pasmildzina GL.

Avots: ME III, 103

pìegrañdît, rüttelnd, stürzend aufhäufen od. vollschütteln Ronneb.: visi trīs, tâ bedrei pa virsu dīdīdamies, piegrandījuši kuce̦niem smiltis virsū Upīte Medn. laiki. piegrandīt lielu gubu Ronneb. piegrandīt pilnu maisu N.-Peb. p. daudz ābuolu Golg.

Avots: ME III, 251

pìekučkuôt(iês), kopfüber, einen Purzelbaum schlagend hinzuetlen Adiamünde, Wolmarshof: kuce̦ns piekučkuojās pie ēdiena bļuodiņas.

Avots: ME III, 261

pìekučkuôt(iês), kopfüber, einen Purzelbaum schlagend hinzuetlen Adiamünde, Wolmarshof: kuce̦ns piekučkuojās pie ēdiena bļuodiņas.

Avots: ME III, 261

puc! pucu! Interjektion zum Forthetzen und zum Aufhetzen von Hunden auf jem. gebraucht: vecenītes, ļuoti uzbudinātas, rīda tās pruojām, teikdamas: "puc, cui raganas" Etn. III, 40. pucu, pucu (Var.: puc, puc) kuceniņ, meitu zaglis krūmiņuos! BW. 13496. kad tautietis bārties sāka - puc, puc, mans kuceniņš! 26829. - abi gali se̦, vidus puc! sagt man, wenn man eine Sache verschmäht Etn. IV, 79.

Avots: ME III, 401

rast,

2): viņš nav tâ radis Ramkau, Saikava. Refl. -tiês: jau munā laikā radās mašīnas Kaltenbr. tik auksts vējš radās Trekņi. vai viņš nav vēl radies? Gramsden. atstāju gan, bet gaidi, ka tur vairs rasies! ebenda. nuovāķ tuo puôdu! citādi tev rasies tukšs ebenda. ne˙kur nepamuks, - te˙pat jau rasies ebenda. rutki radās (erwiesen sich)
gardi ebenda. kad es pārnācu, viņš radās jau sastipis ebenda. tikkuo aiznesu teļam dzert, viņš radās jau izdzēris ebenda. radusies upe priekšā Kl.-Gramsden n. FBR. IX, 111. zirgam ve̦cuma galā ienāši radās Grob. brauc pa tuo ceļu vien! tad tur ruonas Ķīburnieku ciems ebenda. ezītis pa ziemu rijā spaļuos ruonas ("?") ebenda. kad kuce̦nu kaitina, tad viņš ruonas (= kļūst) ar tāds sirdīgs Seyershof; "dzimt" Orellen, Sonnaxt, Zvirgzdine; ‡

2) ergiebig sein
(rasmes duot, izduoties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ergiebig").

Avots: EH II, 354

sakuvêtiês ² Golg., Lis., Adleenen, eine gewisse Geit hindurch kūvēties: kuce̦ni sakūvējās visu rītu.

Avots: ME II, 660

sar̂kanruõze: s. ("?") ceļu skrien, sarkanruozes kuceniņi Tdz. 55373.

Avots: EH XVI, 443

savir̂gât PS., tr., zerreissen Salisb., Plm., Lasd., Kortenhof, Peb., Druw., Golg., Selsau, Lös., Lüdern, Geistershof, Sessw., Grawendahl, N. - Schwanb., Lis.: bē̦rni grāmatu savirgājuši lupatām Druw. n. Etn. II, 33. Jānītis jau savirgāja savu burtnīcu N. - Peb. mazi kuce̦ni savirgā visu, kuo dabū. Refl. -tiês Nötk., = saplêsties.

Avots: ME III, 788

skribinât, tr., intr., nagen Deg., U.; (ab)kratzen Wessen, Lubn.: kuces kaulus skribināja (Var.: skrubināja) BW. 29396, 1 var. kumeliņš tukšu sili skribināja (Var.: grabināja) 12495 var. jumtā... skribināja pele Jauns. baļķuos iesāka skribināt ķirmis Latv. es skribinu kaļķus nuo mūra Stari I, 277. (fig.) kad uzkalniņi nuosūsēs, sākšu tūlīt zemi skribināt U. b. 127, 6. Refl. -tiês, I ) (hin und wieder ein wenig) nagen: aizkrāsnē skribinājās peles Druva I, 174;

2) (mit einer Arbeit) eilen:
kuo tâ skribinies, dari pamazām! Dond. Nebst skribelêt, skribene, skribît, *skribt zu skriba; vgl. auch kribinât.

Avots: ME III, 892

šņer̂kstêt Jürg., Warkh., (mit er̂

2) Stenden -u, -ẽju, rasseln, klirren (?): šņe̦rkstuôt, kâ nikni... kuce̦ni ņe̦rkstuot... važas muodina mani Vārds v. J. 1912, S. 79; in Golg. (mit er̂) vom Geräusch, das beim Ausziehen eines Zahns zu hören ist.

Avots: ME IV, 94

spirîgs: auch Grawendahl; "dzīvs, kustīgs" Sermus: s. kuce̦ns; "kašķīgs; immer unzufrieden; zänkisch" Selsau, Sessw.

Avots: EH II, 552

‡ sprungulains, einem Knüppel ähnelnd (?): kuce̦ns ... ar savām sprungulaini īsajām kājām A. Brigadere Skarbos vējos 35. sprungulainu kazu veda, ... pliku veda tautu meitu B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S. 75.

Avots: EH II, 561

‡ sune̦lē̦ns Lubn., Pilda, Sakstagals, = kuce%CC%A6ns">kuce̦ns.

Avots: EH II, 603

suņe̦lē̦ns Pas. 11, 440, = kuce%CC%A6ns">kuce̦ns, Welpe.

Avots: ME III, 1124

sùntine ² Warkl. "= kuce">kuce".

Avots: ME III, 1123

unkšêt, -u, -ẽju,

1) = unkstêt N.-Peb., Segewold: izsalcis bē̦rns, kaķē̦ns, kuce̦ns, sivē̦ns unkš N.-Peb. kuo tad nu unkšat? vēl jau ēst negribas! ebenda; "weinen" (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof, Memelshof;

2) = ūkšêt U.;

3) huadegebellähnüche Laute von sich geben
(mit ùn ) Nötk.

Avots: ME IV, 299

vàisla C., Neuenb., PS., (mit ài ²⁾ Kl., (mit aî ² ) AP., Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Jürg., Pankelhof, Siuxt, Stenden, Wandsen, Widdrisch, vaisla U., vaîsla Prl., vaîsle ² Līn.,

1) die Begattung; die Zucht durch Fortpflanzung
U.: tēviņi, vaislu izdarījuši, nuobeidzas Konv. ² 380. fazāni ļaujas .. . ar vistām vaislā jaukties 892. vaislas māte, ein Muttertier, das zur Fortpflanzung gehalten wird. vaislas erzelis, das Gestütpferd Brasche. vaislas (vaisles Frauenb.) cūka, ķēve, luops N.-Peb. u. a. (kuo tur vaislai);

2) "Jung eines jeden Tiers"
Manz. Lettus; die Brut U.; der Zuwachs an Fasel und Vieh U.: divi kuce̦ni nuo vienas vaislas un nuo viena miga ņe̦mti St. n. Seifert Chrest. lI, 8. vaislas zivtiņa, der junge Fisch Brasche. tie nu sabraukuši ar visu savu vaislu, mit Kindern und Kindeskindern Bauske;

3) die Menge:
kas tādu vaislu var piebaruot? Jürg.;

4) die Gattung, die Art
U., (auch: vaisle) LKVv.: ka vaisla dzīva paliek Glück I Mos. 7, 12. Nebst li. veislė˜ "Zucht, Brut" zu viesties.

Avots: ME IV, 443

‡ vavucītis Ieviņš Putras Dauķis II, 218, = kuce̦ns.

Avots: EH II, 760

‡ ve̦m̂pulis ² Salis n. FBR. XV, 64 und 79 "resnītis, piem., mazs, neveikls, re̦sns sivē̦ns vai kuce̦ns."

Avots: EH II, 770

I vir̃gât C., Serbigal, (mit ir̂ ) Ronneb., Smilt., Trik., (mit ìr ² ) Lis., -ãju, raufen, reissen, zupfen Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Golg,, Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Vīt.; reissen, zerreissen, abtragen Sessw.: kuce̦ns virgā grāmatu, papīru, lupatu Golg. virgāt matus, linus Vīt. sīkstu ve̦lē̦nu aruot bij gan, kuo virgāt ders. saknes jāvirgā gruoziem Serben. meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: sukāt izsukāta) BW. 23618 var. kāds sāka virgāt harmōnikas Saul. I, 211. Refl. -tiês, sich, einander beissen, raufen, (scherzweise Lubn., Meiran) zanken Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Grawendahl, Kosenhof, Meselau, Peb., Ogershof, Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., Drosth., Gotthardsberg; albern, lärmen Lubn., Meiran: virgājās kâ suņi Grawendahl. mūsu un viņsē̦tas suņi briesmīgi virgājās Sessw. bē̦rni virgājas Schwanb. zēni sāka matiem virgāties (einander die Haare raufen) Vīt. tad ta tie virgājas! Lis., Nötk. Zur Wurzel u̯er- "aufreissen, ritzen" (bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 286)?

Avots: ME IV, 604, 605

zàbaks,

1) der Stiefel:
kuces ādas zābaciņi BW. 20513. viksē̦ti zābaki 26732. zābaks dubļu bridējiņš 19990 var. dievs šūdina zābaciņus 29351, 1. darvas zābakiem 7292. ūdens zābaki, Wassersfiefel. jūdžu zābaki LP. I, 59, Meilenstiefel. zābaki ar atluocītiem stāviem Kaudz. M. 50. zābakiem jaunas galvas piešūt, Stiefel vorschuhen U. dzērves zābaki, zerplatzte, rissige Füsse, wie sie kleine Kinder im Frühjahr barfuss umherlaufend bekommen Wolm., Ermes;

2) verächtl. Bezeichnung für einen dummen Menschen:
tīrais zābaks! muļķis tu biji, ka nenāci - zābaks! Saul. III, 149, dumjš kâ zābaks Frauenb. u. a.;

3) eine Röhre von Brettern, durch welche Futter vom Boden in den Stall geschüttet wird
Biel. n. U., Memelshof, Sessw., Siuxt, Stockm.; eine solche Röhre in der Mühle, wodurch das Korn in den Mühlstein geschüttet wird Frauenb., Konv. ² 708: milti bira pa˙visam iz cita zābaka A. v. J. 1899, S. 109. Nebst zābags L. und li. zopagas "Stiefel" aus dem Russischen (vgl. aruss. запогъ und сабогъ dass. bei Soboľevskij РФВ LXV, 414).

Avots: ME IV, 694

žverkstêt,

1) = čīkstêt 1, knarren, knirren: durvis žver̂kst Bers., Kalz. nesmē̦rē̦ti vāģi žverkst Vīt. aizlūzusi vāģu ass žverkst Vīt. kamanas žverkst aukstā laikā braucuot pasniegu Bers.;

2) = čīkstêt 2: (harmonikas plēšiņas spēcīgi raustītas) kauc un žverkst kâ kuļami kuce̦ni Baltp. sivē̦ni žverkst Vīt.;

3) "aplam runāt" Vīt., für andere unangenehm oder zur Unzeit, unpassend redden Bers.: nežverksti! Blaum. Paz. dē̦ls 16. Vgl. zverkšêt.

Avots: ME IV, 844