Paplašinātā meklēšana

‡ àizlaîstît,

1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;

3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).

Avots: EH I, 35

àizslàistît, ‡ Refl. -tiês, hin-, wegbummeln, sich umhertreibend hin-, weggeraten.

Avots: EH I, 49

àizslàistît, tr., aufrichtend versperren: vārti... ar ecēšu aizslaistīti BW. 25834.

Avots: ME I, 50

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99

‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 114

atlaîstît, ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch oft begiessen
Oknist: visu pavasari krūmiņus atlaistīju, in tâ˙pat neauga: ‡

4) (ein starkes Getränk) mit Wasser verdünnen
Golg.

Avots: EH I, 153

atlaîstît,

1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [

2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].

Avots: ME I, 171

‡ atslaistît,

1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;

2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;

3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,

1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;

2) zur Genüge faulenzen
Bauske.

Avots: EH I, 167

‡ blaistît "die Flinte viet knallen lassen" Kabillen.

Avots: EH I, 225

[dalaistît Drsth., mehrfach hinzugiessen.]

Avots: ME I, 434

‡ ìelaîstît, wiederholt (hin)eingiessen; eintröpfeln Stender Deutschlett, Wrtb.

Avots: EH I, 526

ìelaistîtiês, aufflammen, erglänzen: laistît ielaistās spuožas puogas Zeif. Chr. III, 3, 44. viņa skatā ielaistījās kluss miers.

Avots: ME II, 36

izlaîstît [li. išláistyti], tr., aus-, verspritzen: istabā smirdēja izlaistīta alus smaka MWM. VII, 803. neizlaisti iedams pienu. Refl. - tiês, überfliessen, verspritzt werden: viss piens izlaistās zemē LP. V, 5.

Avots: ME I, 762

izslàistît, tr., erheben: zaķis ausis izslaistīja MWM. VIII, 412. Refl. - tiês, sich erheben, hervorragen: galdu kājas bija izslaistījušās pa ve̦zumu.

Avots: ME I, 799

klaîstît, ‡

2) auseinanderwerfen; blättern
(mit ai ) Gramsden: klaistījis... ruļļus un grāmatas Dünsb. Rīmes, 2. grām., l. d. (1873), S. 75; ‡

3) umherschweifen (?):
man ... skati milst un apkurt klaista Janš. Pag. pausm. 64.

Avots: EH I, 608

klaîstît [C., Trik., Arrasch], -u, - ĩju, tr., ausbreiten: linus Smilt., C., Refl. - tiês, sich umhertreiben: plūduos lītis slīkst un klaistās Bangpūtis. Zu klîst.

Avots: ME II, 209

laîstît: mit aĩ PlKur.; ‡

3) wiederholt schlagen:
viņš paķer pātagu un laista šim, vai galva, vai acs Pas. XII, 129. sāka baltiņam l. ar gruožu līkumu Kaudz. Izjurieši 86. ar tuo (streņģi) sācis l. veci Pumpurs Raksti II, 146. Refl. -tiês,

2): zvaigznes laistās Auleja. tauki laistījās pa virsu Ramkau. (kaminā) re̦dzams ... kustuošais, laistuošais liesmu puduris Janš. Apskats 1903; S. 18. guns vien laistījās (von starkem Blitz)
Sonnaxt. visi laislījās guoda zīmēs un dārgumuos Latv. Av.

Avots: EH I, 715

laîstît (li. laístyti), - u, ĩju, tr., freqn. zu liêt,

1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;

2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. - tiês,

1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;

2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,

1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;

2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,

1) das Sichbegiessen;

2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,

1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;

2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.

Avots: ME II, 413

nùolaîstît [li. nuláistyti], tr., freqn. zu nùoliêt, wiederholt weg -, ab -, stark begiessen: viss bij nuolaistīts vienā ūdenī Dok. A. kas tās manas lievenītes ar sudrabu nuolaistīja (Var.: aplaistīja)? BW. 32612. Refl. - tiês, sich abschilpren.

Avots: ME II, 808

nùoslàistît, tr., (mit Pfählen) bestecken, umstellen Spr. Refl. -tiês, trödeln, sich rekeln, faul bei der Arbeit sein, sich umhertreiben: nuoslaistās tik gar pakšķiem MWM. VII, 5.

Avots: ME II, 850

palaîstît, ‡

4) "?": celiņš sudrabeņa palaistīts Tdz. 53520. ‡ Refl. -tiês, ein wenig schimmern, glänzen:
viņas (= saules) pēdējais atspīdums ... brīdi palaistījās ... plūdu klēpī Plūd. Selgā.

Avots: EH II, 148

[palaîstît (li. paláistyti),

1) wiederholt hier und da hingiessen:
p. ūdeni uz kula;

2) ein wenig (und mehreres) begiessen:
iešu puķes palaistīt Widdrisch;

3) zum Trinken (mehreren) eingiessen:
palaisti vēl ciemiņiem šņabi! Jürg.]

Avots: ME III, 56

pãrlaîstît, tr.,

1) übergiessen, bespritzen:
istaba jāpārlaista, iekam tuo slauka;

[2) von neuem begiessen;

3) wiederholt aus einem Gefäss ins andere giessen:
kruodzinieks pārlaistīja alu nuo vienas pudeles uotrā.] Refl. -tiês, überfliessen, übergehen: piens pārlaistījies pār slaucenes malām.

Avots: ME III, 163

‡ pãrsklaĩstît Dunika, = pãršķirstît: p. grāmatu nuo viena gala līdz uotram.

Avots: EH XIII, 210

[paslaistît, ein wenig emporheben und sofort zurückziehen: kukainis paslaistīja ragus; p. galvu. Refl. -tiês, eine Weile faulenzen.]

Avots: ME III, 101

pìelaistît, begiessen, (mehrfach) vollgiessen: pielaistīts kukņu kluons R. Sk. II, 129.

Avots: ME III, 265

salaîstît, ‡

3) Schläge verabfolgen
Lis.: s. zirgam ar pīcku.

Avots: EH XVI, 423

salaîstît, tr., freqn. zu saliet,

1) (wiederholt) zusammengiessen:
ēdiena atliekas kādā samazgu spannī salaistījusi JR, VII, 72;

2) (wiederholt tüchtig) begiessen:
vakariņas bija salaistītas ar miega zālēm Pas. IV, 10. Refl. -tiês, sich (wiederholt tüchtig) begiessen: labi salaistās ar uožamām zâlēm LP. I, 84.

Avots: ME II, 665, 666

saslaistît, ‡

2) aufstellen (eine Reihe von Objekten):
lûkus plêst, lieliem baķiem s. Tdz. 36712.

Avots: EH XVI, 448

saslaistît, tr., aufstellend, aneinanderstellend anfertigen: tautu dē̦la istabiņa žagariem saslaistīta BW. 25831, 2. atradu (sc.: istabiņu) skangaliem saslaistītu 25816, 2. Refl. -tiês, sich in die Höhe heben: matu palieki gar galvas sāniem saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134.

Avots: ME III, 735

sklàistît ² (li. *sklaistyti, zu erschliessen aus išsklaislýti "zerstreuen" An. 81) sienu Hirschenhof "uzārdīt sienÜ, Wohl zu skliest.

Avots: ME II, 881

slàistît: s. kārtiņas, mietus Saikava. zuosis slaista kaklus ebenda. kad rudzus kuļ ar bluķi, tad klājienu taisuot rudzus sāk s. nuo vida un tad tik liek piezvilus AP. Refl. -tiês,

1): zirgs slaistās, bet neve̦lk Kaltenbr. spieķis vien tam slaistās ruokā Seyershof;

3): auch Auleja.

Avots: EH II, 519

slàistît C., PS. (li. šlaistyti Tiž. I, 236), slàistît ² Kl., Prl., Kr., slaîstît ² Karls., Iw., -u, -ĩju, tr., öfters in die Höhe heben U., recken; aufstellen: atiet . . . kaza ragus vien slaistīdama BW. 29101,1. ragus slaistīdami vēži likās vai nu uostuot, vai klausuoties Aps. VI, 8. zirgi iet viņiem gaŗām ausis slaistīdami MWM. VIII, 246. meitas galvas vien sāk slaistīt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. viņš likās gultā un slaistīja kājas Duomas I, 926. kārtis slaistīt, Stangen aufstellen, aneinanderstellen U. stārasts slaista baltu spieķi kunga rijas piedarbā; tâ ve̦lns viņa dvēselīti slaistīs elles dibinā BW. 31505. Refl. -tiês (li, šlaistýtis "sich mehrfach lehnen an"),

1) sich in die Höhe heben; sich bäumen
U.: briedis nāce pār e̦ze̦ru, ragi vien slaistījās BW. 14192. pieci gadi akla ķēve ap siênām slaistījās 19434,1. kumeļš stāvu slaistījās 2940. jau slaistās zuobe̦ni A. XX, 293. lielie le̦dus gabali sāk slaistīties A. v. J. 1896, S. 204;

2) sich recken, rekeln
U.: ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties (Var.: pa zemīti vārtīties) BW. 11142 var.;

3) faul bei der Arbeit sein
U., Zaravič; sich ohne Arbeit umhertreiben Memelshof, Lieven-Bersen. Zu slìet.

Avots: ME III, 913, 914

‡ uzlàitît ² Saikava "uzsist, uzpērt".

Avots: EH II, 727

uzlaîstît (li. užláistyti "öfter hinaufgiessen"), wiederholt auf etw. giessen; noch, von neuem begiessen: uzlaistīt kam ūdeni. uzlaisti vēl puķēm ūdeni! Refl. -tiês,

1) ūdens uzlaistījās man uz drēbēm, Wasser ergoss sich mir versehentlich auf die Kleider;

2) erglänzen, auffunkeln:
zvaigzne brīdi uzlaistījās un atkal nuodzisa.

Avots: ME IV, 351

uzslàistît,

1) wiederholt emporrecken:
gliemezis uzslaistīja ragus Bauske;

2) Schläge verabfolgen:
u. kam ar žagaru Wandsen. Refl. -tiês, umherbummelnd sich einfinden bei: nuo kurienes šis slaists uzslaistījies?

Avots: ME IV, 379

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

‡ blinderêt Kurmene "slaistīties apkārt bez darbä.

Avots: EH I, 229

[buôzîtiês ^2,

1) sich sträubig machen
Salis;

2) faulenzen,
slaistīties Dond., Wandsen.]

Avots: ME I, 363

I daĩrîtiês,

1): auch Kaltenbr. (dàirêtiês ² ), Wessen; "slaistīties apkārt, stāvēt dīkā" Kurmene: neiet vidā (hinein), bet dairās ap pakšiem Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

‡ gaistîtiês, -uôs, -ĩjuôs, albern, tollen (mit aî ² ) AP., (mit ài ² ) Sessw. (dazu gehört offenbar auch die II p. plur. gaistaties aus AP. unter gaisteklis II): vai meita tā, kas ... ar puišiem gaistās, pluosās? Dünsb. Pridis un Tr., S. 90; "slaistīties, slinkuot" (mit aî ² ) Schnehpeln.

Avots: EH I, 378

‡ izšķelvinât "= izskaluôt" M. 67, Adl., Lettihn, Ludsen, Schwanb., Sessw.; durcheinanderrühren Baltinow, Kārsava: i. zâles pudelē; "ne̦suot vai braucuot izlaistīt" Līvāni, (mit elˆ ) Mar.

Avots: EH I, 485

‡ kaļ˜čâtiês Trik., wiederholt giessen, begiessen ("ar ūdeni laistīties").

Avots: EH I, 580

ļìmbâtiês ² [Mar.], -ãjuôs

1) ["nespē̦kā grīļuoties" Holmhof; ļim̃bâtiês Jürg. "wackeln;
zvalstīties"]: četras kājas ļimbājas BW. 21003; [zu limbât?

2) ļimbāties ² "slaistīties; bez vajadzības darīšanās jaukties" N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 540

malzîtiês,

1) sich jem. mit leerem Geschwätz aufdrängen:
kuo te ap mani malzies! Druw. n. Etn. II, 81;

2) ["ruhelos herumirren"
Saul.]: liesmas plēvināšanās un šaudīšanās malzījās viņa acīs A. v. J. 1896, S. 582. ruokā vēl malzījās sajūsminājums A. v. J. 1896, S. 99; [sich hin und her werfen, sich quälen, "lauzīties": visu nakti malzījuos lielās sāpes Bers. iestidzis dūņās malzījās visādi, bet laukā netika Bers.; "slinkumā guorīties, slaistīties" Sessw., Modohn; malzīties ("maisīties") pa kājām Warkl., Bers.; faulenzen; "gulšņāt (nuo vieniem sāniem uz uotriem)"]; in Schmerzen sich krümmen Bers. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 560

milstîtiês,

1) [sich bewegen
Nigr. (prs. milˆstuôs ^2)]: ap klintīm tvaiki milstījās Mciri 24;

[2) milˆstīties ² Bauske, störend wiederholt dazwischen treten:
kuo tu te milsties zem kājām? Bers.; milstīties, -uos, -ījuos"slaistīties" Ruj., N. - Schwanb., (mit ìl) N. - Peb., "ohne Arbeit die Zeit vergeuden" A. P. (mit ilˆ ^2);

3) "luncināties, klāt glausties": suns milstās ap cilvē̦ku (auch von Menschen) Dricē̦ni, Malta.]

Avots: ME II, 627

nùorumulêt, nùorumelêt, tr., mit Wasser begiessen Spr.: lauki ar ganiem nuorumulē̦ti Aps. vai gan lai šitāds vakars paliktu neaplaistīts un nenuorume̦lē̦ts? A. XII, 734.

Avots: ME II, 841

‡ nùošļenderêt,

1) eine gewisse zeit vertrödeln
Heidenfeld, Meselau;

2) (achtlos tragend) verspritzen
Meselau. Refl. -tiês,

1) (beim Tragen) verspritzt werden
Meselau;

2) "aplaistīties" Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

I uolît,

1): mit ùo AP.; acis uo. Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 183. Refl. -tiês,

3): "uoluoties ders." ME. IV, 418 zu ersetzen durch "uoluoties ders. Liktenis 103";

4): "strādājuot skatīties apkārt un ne˙kā nedarīt" (mit ùo) AP., "slaistīties bez darba" (mit uo ² ) Salis.

Avots: EH II, 743

paẽ̦na, paēne, [bei Adolphi Gramm, S. 10 und Glück Hiob 40, 17 paēnis].

1) [paẽ̦na Salis], der Sehatten, ein schattiger Platz:
kādā paē̦ruī sēdi, tādā priecājies! ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties BW. 11142;

2) das Obdach, die Zuflucht:
nu, kaut ir rijā, kad tikai paē̦na! LP. VI, 160. kādam paē̦nu (paēni Br.) duot, einem Dach und Fach geben.

Avots: ME III, 24

pìebrūzêt,

1) "нанести, поразвести много воды" Spr.; "vollgiessen"
Autz, Matkul; "nevīžīgi strādājuot pielaistīt (grīdu) ar šķidrumu" Vank.;

2) "(reines Wasser) verunreinigen"
Bers., Sessw., Romershof, Fehsen;

3) "ein so grosses Quantum von einer Speise zubeieiten, dass man nicht alles aufessen kann"
Zirsten; reichlich zubereiten N.-Peb.

Avots: ME III, 240

pilčâtiês, = laistīties: kuo tu te pilčājies? nuolejas vien; vai neiesi nuost! Naud.

Avots: ME III, 214

pļuñdzinât "izlaistīties" (ausgiessen) Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 373

I rẽ̦kâtiês Ruj., = slaistīties.

Avots: ME III, 519

sakuldurêt,

1) "umschütteln"; "sajaukt" (mit ul˜ ) Neuhausen;

2) erzürnen
Talsen;

3) zerbröckeln
(mit ul˜ ) Jürg.: s. le̦du. Refl. -tiês,

1) zerbröckeln
(intr.) Jürg.: le̦dus plēve sakuldurējas Plūd.;

2) "salaistīties, sajaukties" Kroppenh. bei Kokn.; "sajukt, sajaukties, saskaluoties": turi tuo piena kannu ruokās, lai nesakuldurējas! Druw.;

3) durch Schütteln in Bewegung geraten:
alus ve̦duot sakuldurējies putās Jürg.

Avots: ME II, 658

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

saskalas: auch (Spülicht) AP., C., N.-Peb.; Spülicht vom Spülen von Milchgefässen Serben; Spülicht vom Spülen von Milchgefässen und Biertonnen Lubn.; "salaistītas atliekas" Lub., Meselau, Prl., Saikava, Wolmarshof; pie ļaužu ēdienu atliekām piešļākdama kādas saskalas Janš. Līgava I, 401.

Avots: EH XVI, 447

šâstît Kl., Bers., Druw., Erlaa, Festen, Odensee, Selsau, Sessw., Tirs., unterbringen Gr. - Sessau: tik daudz piena, ka nevar ne˙kur šāstīt (likt) Erlaa. kâ tevi te vēl varēs šāstīt? A. XI, 101. Refl. -tiês, = dēties I 1, Ruhe finden: ne˙kur nevaru šâstīties Bers., Saikava, Lasd., Kreuzb. nevar vairs šâstīties aiz nepacietības Fest.; šâstities Nötk., Lub. "= dauzīties"; in Sessw. ="ālēties [auch in Bers.], lielīgi runāt, draiskulīgi izturēties, vieglprātīgi mē̦tāties ar naudu"; in Druw. (mit â) = "dēties, laiku pavadīt; slaistīties

Avots: ME IV, 13

sazvīruôt,

1) "?": vecītis sazvīruojis ar zarainuo kūju, ka zils un zaļš gar ausīm šķīdis gaļas vārītājam LP. VI, 557;

2) "saslaistīt" Nötk.; "aufheben" (mit î ² ) Panemune;

3) "etwas im Wasser Befindliches in eine starke Bewegung versetzen:
nesazvīruo tuo laivu tik stipri! Planetzen; in Bewegung versetzen (mit ĩ) Bixten.

Avots: ME III, 799

šelderêt, -ẽju,

1) taumelnd, wankend gehen
(mit èl ² ) Saikava;

2) etwas ohne Bedacht machen
(mit èl ² ) Saikava;

3) (eine Flüssigkeit) rütteln
Meiran;

4) verprassen
Kurl. n. U.;

5) prahlen
Oberl. n. St. u. U. Refl. -tiês Prl. (mit èl ² ),

1) etwas ohne Bedacht tun:
tāds kâ šelderis, kuo te šèlderējies ² ! Saikava;

2) unaufmerksam tragend verspritzen Prl., "laistīties": kuo nu šèlderējies ² ! vai neredzi, ka piens līst laukā? Saikava. Vgl. šalderêt I und II.

Avots: ME IV, 15

šlacinât Lasd., Laud., Lennew., Lubn., Neuhausen, Nötk., Sermus, Smilten, Schwanb., U., = slacinât, šļacinât. Refl. -tiês, mit einem Stock ins Wasser schlagen, "laistīties" Arrasch.

Avots: ME IV, 58

slaistiês, sich reckeln Kawall n. U.; wohl als ein tahmisches slaiste̦s aus slaistīties aufzufassen.

Avots: ME III, 914

šļar̃gât Wandsen, beim Fressen das Futter mit der Schnauze aus dem Trog hinausstossen Rinseln n. Etn. I, 91. Refl. -tiês "laistīties": šļargājas kâ piļča pa ūdeni Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 64

‡ II šļàukstîtiês ² Bers. "laistīties (ar ūdeni)".

Avots: EH II, 644

šļaûstîtiês, arbeitend faulenzen (slaistīties) Bers., Lasd., Saikava, Sessw.; sich wiederholt hinlegen und erheben, sich hin und her drehen Nötk.; šļâustîtiês ² Ogershof, Warkl., sich rekeln; vgl. auch nùošļaustîties.

Avots: ME IV, 68

slìet (li. šliẽti "anlehnen") Neuenb., PS., Wolm. u. a., sliêt ² Karls., Līn., Iw., slìet ² Kl., Prl., slìenu od. sleju U., slèju,

1) tr., anlehnen, stützen, in die Höhe richten
U., Spr.; in die Höhe stehen machen; (etwas) anlehnend, aufrichtend anfertigen: Kurzemē strupi puiši, pie zirgiem trepes slien BW. 9764. tu dzīries mūs[u] māsiņu sliet par bildi kaktiņā 26087. piepēšas izbailes matus tiem slien MWM. IX, 285. zārdu sliet PS. RKr. XV, 26. sliet slieteni Lös. n. Etn. II, 32. nuo plintēm namus slien BW. 31933, 17. stāvu sliet, aufrecht stellen U.;

2) intr., sich bäumen:
stāvu slien, nuozviedzas ... kumeliņš BW. 29972, 1 var. - Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, sich stützen
U.; sich bäumen U., Spr. (in dieser Bed. namentl. stāvu(s) od. augšā slieties): suns slējās un lēca smilkstē̦dams ap Lienu Kaudz. M. 248. slējās stāvu kumeliņš BW. 11046. jums tad mati stāvu slietuos, ja visu atklātu Krišs Laksts 30. vai slìesies augšā, vai nē! sagt man zu einem Liegenden resp. Schlafenden Drosth. varē̦tu jau tie vācieši slìeties augšā! ... nav ne˙kāda vārtīšanās vairs pa gultu Jauns. Nebst slaistīt, slita u. a. zu li. štýti "nach vorn sinken", nušlajìnti "umlehnen", atšlainis "Anbau", šlaĩtas " Abhang", šleĩvas "krummbeinig", pãšlitas "obliquus", šlãjos "Schlitten", apr. slayan "Schlittenkufe", slav. slojь "Schicht", ai. š̍ráyati "lehnt an", av. srayate "lehnt sich an", la. clīnāre "neigen", clīvus "Abhang", gr. χλίνω "lehne an", ir. clóin "Schief", clíath "crates", and. hlinon "lehnen", ae. hliƥ "Halde" u. a., s.Trautmann Wrtb. 308 f., Walde Wrtb.2 170.

Avots: ME III, 939, 940

‡ III slĩmêt Jürg., slĩmêtiês Morizberg "slaistīties, faulenzen".

Avots: EH II, 527

šļuodzîtiês Wid., = ļuodzîtiês; ceļi šļuogās A. XI, 126; "beim Arbeiten träg sein, slaistīties" (mit uô ² ) Bauske.

Avots: ME IV, 80

smalstîtiês,

1) "sich umhertreiben"
Siuxt; "faulenzen, slaistīties":

2) "?": Dze̦guzītis ar tâ tik smalstījās vien; ne˙kādas skaidrības nevarēja dabūt A. v. J. 1902, S. 388.

Avots: ME III, 953

spuoguļaîns U., spuogulaîns St., spuoguļuôts, glänzend: spuoguļainās actiņas Upīte Medn. laiki. spuogulaini laistīties DL. spuoguļuotu vainadziņu BW. 24463, 2 var.

Avots: ME III, 1034, 1035

stabuôtiês: "slaistīties" Lennew.

Avots: EH II, 567

svirluoks Bers., (mit ir̂ ² ) Bershof, Schibbenhof, = virluoks: milzis uztaisīja lielu svirluoku un sāka e̦ze̦ru laistīt LP. VI, 404.

Avots: ME III, 1161

‡ takšķît (aus einem Manuskript), mit Kot bespritzen. Refl. -tiês (s. ME. IV, 126), 1): auch Gr.-Salwen, NB., Nötk., Widdrisch; "ar ūdeni laistīties" A.-Autz, Daudsewas, Gr.-Salwen, Kurmene, Neugut.

Avots: EH II, 665

tašķît, Refl. -tiês: "šļakstīties vai laistīties ar ūdeni" Gramsden.

Avots: EH II, 668

II valdzîtiês, -guôs, -dzijuôs, sich rekeln, die Glieder strecken Bers., Borchow, Hainasch, Kalzenau; faulenzen Pērse (mit àl ² ); "slaistīties"; (III prs. valdzâs) gähnen Odensee. Zu valdzêtiês.

Avots: ME IV, 453

vẽcinât,

3): putru v. (laistīt, lai neiet pāri) Lemb. Refl. -tiês: ērgļi ... vēcinājās ar spārniem Dünsb. Odis. 19.

Avots: EH II, 774

I viznît, -ĩju Peb. "auksti mirdzēt, laistīties, spīguļuot": (e̦ze̦rs) saulē mirguo un viznī Austriņš M. Z. 94. (fig.) dvēselei mazliet viznījuot Vērpetē 3.

Avots: ME IV, 631

‡ žanckâtiês "saufen" (angeblich in Riga gehört); "laistīties" (mit añ) Burtn., Kaugershof.

Avots: EH II, 817

zuõlêtiês,

1) "aiz pakšiem skatīties, slaistīties" Ronneb., Smilt., Trik.;

2) s. zuolêt.

Avots: ME IV, 759

žulnît, -u (z. B. in Druw., Kurs.) od. -ĩju, -ĩju,

1) = žulît 1, mit einem stumpfen Messer schneiden Kaugershof, Vīt., (mit ùl ) Drosth., (mit ùl ² ) Golg., (mit ulˆ ² ) Ahs., Frauenb., Kurs., N. - Bartau: meitene žulnī maizi ar neašu nazi Ahs. n. RKr. XVII, 67. kuo nu žulni maizi! duod, es nuogriêzīšu! Kurs. žulnī nu ātrāk! Vīt.;

2) = žulît 2, kauen Kosenhof, N. - Peb., (mit ùl ) AP., C., Trik., (mit ulˆ ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Schwanb., (mit ùl ² ) Adl., Golg., (mit ulˆ ² ) Bauske; "zelēt" Lis. (mit ùl ² ); "sasiekalāt" Golg.; gleichsam ohne Zähne essen, im Munde hin und her wälzen Mar. (mit ulˆ ), Marzenhof, Luttr., Schrunden, Schujen, Smilten, Sinolen: kaķis, nuozadzis gaļas gabalu, tikai sācis žulnīt Golg.;

3) (etwas Feuchtes, Weiches
Druw.) lange, ungeschickt drücken, kneten, knutschen Aahof, Adl., Golg., Kokn., Kortenhof, Schwanb., (mit ulˆ ) Stom., (mit ul˜ ) Nötk.; knillen (mit ulˆ ² ) Bauske: kuo tu tuo kaķi žulni? Aahof u. a. kaķis peli ilgi žūlnīja un nevarēja nuoēst Nötk. žulnīt burtnīcu Bauske;

4) "lange, unnütz waschen"
Kalz., Lubn.; liederlich waschen Adl., Kokn., Ramkau, Schwanb., Tirsen;

5) "laistīt" (mit ulˆ ) Gr. - Buschh. Refl. -tiês, längere Zeit mit einem stumpfen Messer schneiden Vīt.; lange, erfolglos kauen, im Munde wälzen Nötk., (mit ùl ² ) Selsau; ohne rechten Appetit essen (mit ùl ² ) Lubn.; "sich träge, unwillig mit etwas Weichem und Feuchtem befassen" Druw.; (längere Zeit) drücken, knutschen (mit ùl ) Jürg.; etwas Unzweckmässiges treiben (mit ùl ² ) Golg.; ungeschickt, träge, ohne Erfolg etwas tun N. - Schwanb., (mit ulˆ ) C., (mit ulˆ ² ) Bauske; "bez vajadzības, ilgi mazgāties" Kalz., Lubn.: ja žulnīsies, ņemšu ēdienu nuost! Nötk. tu tikai žulnies vien ap tuo darbu N. - Schwanb. kuo tu žulnies pa ūdeni? Jürg. kuo tu žulnies ap veļu visu dienu? Bauske. kuo tu tur žulnies? tev jau nemirst (saka, kam cūku kaujuot) N. - Peb.

Avots: ME IV, 831

I žurga,

1): "eine unreine Flüssigkeit;
cūkēdiens; salaistīts, nelāgs cilvē̦ku ēdiens (mit ur̃)" Pankelhof, Ruhental;

2): eine schmutzige Pfütze
(mit ur̃) Kaugurciems; eine Jauchgrube Blieden;

3): auch Schwitten (mit ur̃); ‡

4) "ar ūdeni nuolaistījies cilvē̦ks" (mit ur̃) Luttr.; ‡

5) "ķe̦za" (mit ùr ² ) Borchow.

Avots: EH II, 822

II zute,

1) = zutis 1: kamburē zaļa zute, ar etiķi aplaistīti BW. 19345;

2) = zutis 2: naudas zute BW. 30907 var.

Avots: ME IV, 752

‡ III žviguôt Milzkalne "ne˙kā nedaruot slaistīties nuo vienas istabas uotrā".

Avots: EH II, 824

II zvilnêt, -u (-ẽju Nötk.), -ẽju, flammen (mit ilˆ ) Mar.; glühen; "mirdzēt, laistīties, līguoties" Nötk.: liesmes zviln Mar. n. RKr. XVII, 132. māja zviln vien (während der Feuersbrunst) XV, 145. krāsnī uogles zviln. pļava zvilnē nepļauta Nötk. Nebst li. žvìlti "glänzen" und žvelù "brenne" (bei Būga KZ. LII, 288; acc. s. part. prs. žvelanti, Rad XL, 123 aus Bretkun) wohl zu ai. jvàlati "flammt" (wenn mit ererbtem l); s. Le. Gr. 579 und Wood Post-conson. w in Indo-eur. 78 f.

Avots: ME IV, 775