Paplašinātā meklēšana

lapsa: me̦lna l. Janš. Bandava II, 262, ein Spiel.

Avots: EH I, 720

lapsa, [lapsis (?) Für. I, lapse], der Fuchs; lapsa kūmiņš, Reinecke Fuchs. Sprw.: viltīgs od. gudrs kâ lapsa. es tev rādīšu, kâ lapsa ecēšas ve̦lk sagt man drohend. iet kâ nuosvilināta lapsa, von einem Ratlosen gesagt. Im VL. wird ein schlaues Mädchen mit einem Fusche verglichen: tautu meita, lauka (meža, sila) lapsa BW. 11499; 16083, 1; 11502. lapsiņas, ein Spiel BW. V, S. 218; lapsas raut, ein Kinderspiel Oppek. n. U. lapsa un vista, ein Spiel (die Teilnehmer am Spiele stellen sich in eine Reihe hintereinandeŗ an die Spitze die "Henne", welche die hinter ihr stehenden "Hühnerchen" vor dem vorn stehenden "Fuchse" zu verteidigen sucht) Etn. III, 28 (etwas anderes das Spiel Etn. III, 186); lapsiņās iet, lapsas dzīt Lub., Bers., das Spiel mit dem Plumpsack (klumzaks od. lapsas aste) spielen. - lapsu zāles, gladiolus L., Krähenaugen U. - Zu li. lãpė, apr. lape "der Fuchs"; [vgl. dazu W. Schulze KZ. XLV, 287 f.].

Avots: ME II, 422

‡ lapsala Warkl. "ein Wald, wo nur Laubbaume wachsen".

Avots: EH I, 720

[lapsalis Sessw. "rupjš, nātrs aude̦kls"; s. lāpsalis.]

Avots: ME II, 422

lapsaste, ‡

2) lapsastēs dze̦nāties Brigadere Dievs, daba, darbs 164, ein Spiel.

Avots: EH I, 720

[lapsaste Für. I, ein Heuchler, "Fuchsschwänzer".]

Avots: ME II, 422

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19

‡ II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.

Avots: EH I, 17

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

‡ aîzlun̂dêt ² Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

‡ apgũstît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;

2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.

Avots: EH I, 86

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

apsil˜dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.

Avots: ME I, 120

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atbaruôt,

1): nu jau būs atbaruojuse, bet ta[d] bij gan ar pa[r]˙lieku vājš AP.; ‡

2) eine Zeitlang füttern (gemäss einer übernommenen Verpflichtung):
vilks kaidu Iaiku atbaruojis lapsas bērnus Pas. I, 197 (aus Lettg˙l

Avots: EH I, 134

atčukstêt, flüsternd antworten: lapsa tikpat klusu atkal atčukst LP. I, 128.

Avots: ME I, 153

bedre (zu best),

1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;

2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;

3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;

4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;

5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [

6) bada bedre Trik., Nacken];

7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.

Avots: ME I, 276, 277

bḕ̦rnuoties, auch -īties, ĩjuos,

1) Kinder, Junge zur Welt bringen, Junge bekommen (namentl. von fruchtbaren Tieren):
lapsas bē̦rnuojas alās. vidū žurkas bē̦rnuojas BW. 20510;

2) Kindereien treiben:
kuo es bē̦rnuojuos, ve̦cs cilvē̦ks būdams?

Avots: ME I, 291

de̦glains,

1) mit Zündschwamm bewachsen:
d. kuoks;

2) leicht in Brand geratend:
de̦glaina zeme;

3) feuerfarbig, brandfleckig:
de̦glaina cūka, vista, lapsa. Auch vom Flachs n. U.; vgl. daglains.

Avots: ME I, 451

II gar̂ši, gārši, Adv.,

1) herzlich:
garši, garši pasmējuos BW. 23282. viņš nuolaizījās un garši nuorēcās Sudr. E. lapsa gārši pasmējusies LP. VI, 269;

2) wohlschmeckend, erquickend
Diez n. U.;

[3) mit Wohlgefallen: guovis garši ē̦d zāli Mar.].

Avots: ME I, 604

gudrs (li. gudrùs),

1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,

a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,

b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;

2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;

3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]

Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2

Avots: ME I, 675

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

gūru, Adv., in lapsa gūru gūruojas, der Fuchs rekelt sich (Rätsel). Zu li. gurù. Partikel zur Bezeichnung einer heimlichen Bewegung (z. B. gurù-gurù bė´ga vaĩkas Jušk.).

Avots: ME I, 686

ìegâzt,

1) hineinstürzen:
manu cilti tas iegāzis kaunā Lapsa Kūm. 4. kādu naudu tais ē̦kās vien neizgāza;

2) einstürzend zerstören:
viņi manus luogus iegāzuši MWM. VIII, 345;

3) einen Schlag versetzen
Tals. Refl. - tiês,

1) (sich) hineinstürzen:
iegāzies dziļumā LP. V, 76. iegāzies pļavā Dz. Vēstn. nuo gaŗa laika iegāzies vēl gultā Etn. III, 31;

2) zusammenstürzen, einstürzen:
pagrabs bij iegāzies Etn. II, 158;

3) sich ausblamieren.

Avots: ME II, 16, 17

ìegrâbt,

1) hineingreifen:
viņš piegāja pie maisa, tad iegrāba ar sieku MWM. VIII, 414. tie tūkstuoši, kuo iedeva meitai pūrā, tam labi dziļi iegrāba kabatā MWM. v. J. 1896, S. 920;

2) [einreissen, reissend verursachen]: vâtis vēl čūluo tam, zvē̦rs kuo iegrābis nabagam Dünsb. Lapsa Kūm. 7. Refl. - tiês,

1) für sich etwas greifend irgendwo hinein tun;

2) sich versehen:
ve̦lns redzēja, cik dziļi bij iegrābies, virsu ņe̦mdams LP. VII, 1176;

3) sich verlieben:
kuo jūs visi tai dāmā tâ iegrābušies? Vēr. II, 1347.

Avots: ME II, 18

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19

ìekãruôt, verlangen, begehren: iekāruot uotra piede̦rumu Alm. slimnieks iekāruojis ābuolu ēst LP. IV, 209. für sich begehren: lapsai iekāruojies zosu cepeša JK. V, 1, 15. viņš iekāruojās zināt Vēr. II, 438. dabūsi visu, kuo iekāruojies LP. VII, 500.

Avots: ME II, 27

ìekrâpt, mit Trug hinein -, hereinlocken: viņš vairāk kâ simtreiz tâ iekrāpis kaunā Lapsa - Krūmiņš 13. Refl. - tiês, sich hineinschleichen: vedēji kâ nekâ rauga iekrāpties istabā RKr. XVI, 103.

Avots: ME II, 29

ìesprukt, intr., herein -, hineinschlüpfen, herein -, hineinneilen, - rennen: kad tu ellē iespruktu! lapsa iespruka alā. Pēterītim jau pirksts iesprucis mutē.

Avots: ME II, 71

izķuidît, izķuidât, tr.,

1) ver -, hinausjagen, hinauswerfen:
ķēniņš jautā, vai pa˙tiesi tas būšuot ve̦lnus izķuidīt nuo nuogrimušās pils LP. VI, 441. lapsa izķuidīja visas zivis nuo ve̦zuma LP. V, 170. nevar ļaudis pie darba izķuidāt Grünh.;

2) treiben, abquälen:
pa vasaru tuo izķuidājis, laiž rudenī, lai iet mežā Alm.

Avots: ME I, 760

izuõšņât Ahs., tr., herausriechen, auswittern, ausschnüffeln: suns izuošņā labākuo medījumu AU. Refl. - tiês, zur Genüge riechen, schnüffeln: lapsa izuošņājās vienā kaktā, uotrā LP. V, 166.

Avots: ME I, 823

izskuõlinât, gew. izskuõluôt, tr., ausschulen, ausbilden: izskuolināts par inženieri Vēr. II, 1745. lapsa teica uz cīruli, ka viņa būšuot šās bē̦rnus izskuoluot LP. VI, 283. izskuoluots par advokātu A. XXI, 729.

Avots: ME I, 799

‡ izšnuoķerêt, ausschnüffeln, durchstänkern Stender Deutschdett. Wrtb.: lapsa... visus kaktus... izšnuoķerē Stender Pas. u. st. 1789, S. 98.

Avots: EH I, 486

izsvelt, tr., aussengen: lai debess liesmas izsveļ mūs kâ lapsas Rainis.

Avots: ME I, 809

izvasîtiês, ausweichen C., sich entwinden, entwischen, mit heiler Haut davonkommen: ē̦zdama (lapsa) duomā, kâ nu izvasīšuoties Lub. n. Etn. III, 32.

Avots: ME I, 825

I izvirinât,

1) zur Genüge auf und zumachen:
nuoskrien savu kumeliņu, izvirina nama durvis BW. 15035. izvirināju ir pa kaimiņu pagastiem visas durvju durvis Grünh.;

2) gehörig flattern lassen, wedeln:
lapsa nekust nuo vietas, pacilā ausis, izvirina asti LP. VII, 460.

Avots: ME I, 829

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kãrumniẽks (fem. kãrumniẽce), der Lüsterne, Lüstlinge: viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102. lapsa liela kārumniece JK. II, 139.

Avots: ME II, 202

klaîduôt, intr., freqn., umherstreifen, sich umhertreiben: pa laukiem lapsa klaiduo Vēr. II, 23. lāpa izdzisa; ej dusēt, neklaiduo! Rainis.

Avots: ME II, 209

knaîbeklis, etwas Kneifendes, eine Kneifzange: sirdi kâ knaibekļuos sagrāba Purap. 273. tuo knaibeklis stipri tas nuolādēja, kas galvu tam neganti spaidīja Lapsa - Kūm. 41.

Avots: ME II, 241

II knīpis "?": tam vajag nu knīpi [= knipi?] uz de̦gunu Lapsa - Kūm. 293.

Avots: ME II, 248

knũbêt od. knũbât, den Kopf hängen lassen: [viņš aizsnaudies un knūbā vien Dond.] kuo nu tâ knūbē, vai tev kas kait? Sassm. Hierzu wohl auch das Refl. knūbêtiês "?": vilks duomīgs pie krūma tur knūbējās Lapsa - Kūm. 261. [Zu * knubt, kņubt, knublis (s. dies), li. kniúboti "находиться в состоянiи нагнувшагося", kníaubties "опускать голову".]

Avots: ME II, 250, 251

kuce [Zb. XV, 231], kuca U., die Hündin: kuce, kuce tautu meita BW. 30361, 1. kuca rīkus apmazgāja 21941. lapsa, kuce brīnējās 2292. Das Demin. kucĩte,

a) das die
paminas mit dem Schwungrade verbindende Holz Nerft;

b) das Holz, darin der Mahlstock der Handmühle steckt:
klaudz milniņš, čīkst kucīte BW. 669. milnu lieku kucītē 8076. [Ungewiss, ob eine selbständige, auf einem Lockruf beruhende Bildung, oder aber entlehnt (vgl. estn. kuts "Hündchen", bulg. kúče, ital. cuccio, alb. kutš "Hund" u. a.), s. Hübschmann Etym. u. Lautl. d. osset. Spr. 127, G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 218 f., Berneker Wrtb. I, 637.]

Avots: ME II, 298

kũmiņš, kūmīte St.,

1) der Gevatter, Epitheton des Fuchses:
lapsa kūmiņš LP. III, 98, lapsa kūmīte St. ;

2) der Schläuling:
uotrreiz šis glumais kūmiņš viņa neievils savā tīkliņā JR. IV, 86.

Avots: ME II, 336

kùrsls ² [LChr. 146, Kurmin], U. (infl.), = kurls: [lapsa apmetās par kurslu Pas. I, 180].

Avots: ME II, 325

[lam̃pačuôt, in grossen Stiefeln schleppend gehen Grünh., Roop, Laud.; mit schmutzigen Füssen gehen Stuhrhof; mit Stiefeln in Kote waten Ruhental; làmpačuôt ² Sessw. N. - Schwanb., = lāčuot I: (lapsa) lampačuokuot (von einer schwerfälligen Bewegung Loddiger, N. - Peb.) nu pati laukā Pas. I, 328, Mar.; hüpfend laufen Gold.]

Avots: ME II, 418

làpsalis, [làpselis ² Bers., lāpsals Erlaa, làpsals ² Kr.], eine Art leinenen Zeuges: lāpsalis [="rupjš, skujains aude̦kls" AP.] ir aude̦kls, kuŗam vairākas dzijas iet ratā, citas atkal vienkārtnī; caur kuo panāk bez krāsām strīpas ratā Laud. kājās viņam nātni lāpsaļa auti Vīt. tam lapsala (sic!) ūzas re̦dz apģē̦rba A. XII, 139, Peb.

Avots: ME II, 440

lapse (unter lapsa): auch Dunika, Gramsden, Perkunen, Rutzau. BW. 11499 var.; 30505, 1.

Avots: EH I, 720

lîdums,

1) die Rodung, gerodeter Acker, das Waldland:
līdumu cirst, līst, die Bäume in der Rodung fällen; līdumu kŗaut, das abgehauene Strauchwerk in einen Haufen legen; līdumu dedzināt, das zusammengebrachte Strauchwerk verbrennen. ekur stipri tautu dē̦li, līž uozuolu līdumiņu BW. 26019. līdums līž vīrieši, dedzina vairāk sievietes Etn. III, 71;

2) eine Menge, ein Haufe ungeordneter Dinge:
nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. III, 99. nu apgulās visi četrpadsmit vienā līdumā V, 40.

Avots: ME II, 477

liẽrêt, -ẽju, intr.,

1) spazieren:
pa ielām MWM. VI, 847. es gāju pa tuo te̦ku, kur lapsas lierē LP. VI, 1009;

2) wandern, reisen:
dē̦ls grib uz svešām zemēm lierēt LP. IV, 39;

[3) klagen (?)
Bergm. n. U. - In der Bed. 1 u. 2 aus lieverêt gekürzt? Oder aus lievêt und sierêt kontaminiert?]

Avots: ME II, 504

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu ² Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III ^4, 536 f.]

Avots: ME II, 490

luksît [auch Sessv·., Sinolen, N.-Schwanb.]. -ĩju, tr., intr., gierig fressen, namentlich von Hunden AP., Sunzel: tad (lapsa) pie lāča truopa klāt un luksī pilnu viduci Etn. III, 32.

Avots: ME II, 510, 511

lun̂dêt ^2, -u, -ẽju, intr., umherschleichen wie ein Fuchs: viņš lund man apkārt kā lapsa Mlp., Dond.

Avots: ME II, 513

mal˜t,

2): lapsa ... asti maldama aizskrējuse Skaista n. FBR. XV, 50;

3): istabā mala ratiņi kâ runči savu bezgalīguo malienu Akurāters Degoša sala. Refl. -tiês,

1): brauca uz sudmalam m. Pas. XV, 20; ‡

3) sich aufdrängen
Bartau; ‡

4) sich von selbst mahlen:
dzirnaviņas, maļaties! Pas. VIII, 123.

Avots: EH I, 781

matgals, das Ende eines Haars: man sviedri pa matgaliem pilēja Lapsa - Kūm. 260.

Avots: ME II, 566

mudrs (li. mudrus, [ai. mudrá-ḥ "munter"]), hurtig, fix, schnell, munter, labhaft: vai tev nebija mudru zirgu? LP. VII, 383. mudri, jautri cilvē̦ki Vēr. I, 1089. mudra dzīve Rol. muižā mudras mātes meitas BW. 31425. jiem vajaga baŗuotāja, gudra, gudra, mudra, mudra BW. 33773, 8. drīzi, mudri, tautu meita, slauki savu pagalmiņu! Ltd. 1754. mudri pie darba! [lapsa mudri, mudri (auch in Wessen) aizskrien uz mežu Pas. I, 156. baluodis, kâ lielāks putns, neapreiba tik mudri I, 360. - Nebst mudêt I, mudinât, li. mùdrinti "antreiben (ein Pferd)" zu ai. mōdatē "ist lustig", s. Osthoff MU. IV, 114, Trautmann Wrbt. 188.]

Avots: ME II, 659

nùokùopt, tr.,

1) abräumen, beschicken, in Ordnung brigen, unterbringer:
nuokuopa visu, kas tur atradās Kaudz. mājā viss nuokuopts Duomas III, 343. rudenī visu uz reizi nevar nuokuopt A. XX, 231. mēs nuokuopām darba lietas XX, 651. mēs mājā nuokuopām ve̦zumus paspārnē Kaudz. galds bij nuokuopts, der Tisch war abgedecket Blaum. laukus nuokuopt, die Ernte vom Felde abnehmen: kāzas dzēra rudenī kad lauki nuokuopti BW. III, 1, 87;

2) aufessen, auffressen, austrinken:
mans jaunākais dēliņš nu nuokuopt sāka atliekas Dünsb. ātri Jēcis tuo (krašas gabalu) nuokuopj Neik. šis puskuortēlis bij tâ˙pat stāvu nuokuopts Aps. vilks lien kūtī aunu nuokuopt LP. V, 175;

3) wahrnehmen:
lapsa nenuokuopa, ka uguns salmuos krita St. t.,

4) nuokuopt luopus, das Vieh schelect pflegen, herunterbringen
Biel. Refl. -tiês, die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen: meitām vakarā vēl šis tas kuo nuokuopties LP. III, 43.

Avots: ME II, 804, 805

nùolìst: kūma ... nuolīdusî aizkrāsnē Tdz. 36798. kad sniegs nuolīn (wegschmilzt) nuostu, tad dze̦n ganuos Zvirgzdine. ‡ Refl. -tiês, sich verkriechen Seyershof: lapsa nuolienas lē̦nām un nuoguļas zemē.

Avots: EH II, 63

‡ nuosvipstinât, eine kurze Weile wedeln Frauenb.: lapsa asti nuosvipstināja, un mežā iekšā.

Avots: EH II, 94

nùotèikt, tr., intr.,

1) betonen, mit Bestimmtheit behaupten:
"ta visa lapsas vaina," viņš nuoteica A. XXI, 758, pate pienu izē̦duse, runča vainu nuoteikuse BW. 31127,1;

2) bestimmen, ans Herz legen:
brālis nuoteicis māsai, lai neeimuot pagrabā LP. nuoteiktā laikā, zur bestimmten Zeit. nuoteicams,

1) was zu bestimmen ist,

2) womit zu bestimmen ist:
nuoteicamā galuotne, die definite Endung. Subst, nùotèikšana, das Bestimmen; nùotèikums, die Bestimmung, Bedingung: pulsis pārkāpa šuo nuoteikumu JK. V, 148.

Avots: ME II, 873

pabràukt [li. pabraũkti "fortstreichen"], intr.,

1) eine nicht grosse Strecke zurücklegen, ein wenig fahren:
gabalu pabraukuši, lapsa saka zaķim LP. VI, 280. pabraucams zirgs, ein Pferd, mit dem man nicht arbeitet, mit dem man aber zuweilen ausfährt; dieviņš deva pabraucamu (Var.: izbraucamu) kumeliņu BW. 29745, 2;

2) fahren können:
vairs ne˙kur nav varējis pabraukt Ein. III, 92. [Refl. -tiês, ein wenig (zu seinem Behagen) fahren (intr.)].

Avots: ME III, 9

pakùndzêt [Lubn.], häufiger refl. -tiês, die Oberhand gewinnen, sich bemeistern, sich aneignen Etn. IV, 162: druoši vien kāda lapsa būs pakundzējusies jūsu rubeni Vīt. tas pakundzējies cita dokumentus RA. [pakundzēties par uotru Bers.]

Avots: ME III, 51

II pasile, ein Loc, s. pasilā BW. 30669, der Raum vor dem sils, der Waldrand BW. 2310: lapsa silu izskraidīja, atsagula (=atgulās) pasilē (Rätsel) RKr. VII, 1091.

Avots: ME III, 98

[paticêt (li. patikė´ti), zeitweilig Glauben schenken Warkl., Bers., Bauske: vilks paticēja lapsai Pas. I, 165.]

Avots: ME III, 121

pìedevîgs Für. I, Treiden, nachsichtig, leicht verzeihend: kad Mežens žēlīgs, kāds viņš piedevīgs Lapsa-Kūm. 279. lēnīga, labsirdīga, piedevīga un patiesīga Jaunie mērn. laiki I, 155.

Avots: ME III, 244

pìeglabât, aufbewahren: kuo ceļā atruod, tas jāpieglabā Lapsa-Kūm. 11. pieglabā! nākamās dienās tev pašam nuoderēs LP. IV, 26. pieglabāt, tas cita lieta; tad zini, kas tev patiesi ruokā A. XI, 155. ja šuo dvieli pieglabāsi, tad tev arvienu būs zvejā laime Pas. III, 391.

Avots: ME III, 250

pìenãcîgs, gehörig, zukommend, entprechend: pievest miesai pienācīguo barību. izšķirties pienācīgā atstatumā Kaudz. M. 63. lai katram nuotiek pienācīga tiesa Lapsa Kūm. izrīkuotāji ne˙kad negrieza pienācīgu vērību uz biļešu kontrollēšanu Vēr. I, 1417.

Avots: ME III, 275

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282

piẽsaũle C., Serben, ein vor dem Wind geschützter, sonniger Ort Bauske, die Sonnenseite: Sprw. guozējas kâ cūka piesaulē. lapsa silu pārstaigā, atguļas piesaulē (Rätsel) RKr. VII, 1091. rudens saule spīd it silti piesaulē DL. bērni pie mājas sienām piesaules pusē Saulietis III, 184. (ķimenes) izžāvēja piesaulē Austriņš Nuopūtas vējā 94. gribējās meklēt aizvēja un piesaulītes Jauns. es piesaulē labi nuogulējuos Kaudz. M.

Avots: ME III, 287

pìešļākt Ahs.,

1) hinzagiessen, hinzuspritzen:
saimniece piešļâca ² biezputrai vēl drusku piena klāt Ahs.;

2) vollspritzen, vollgiessen:
acis tiem ar savu slapjumu viņš piešļācis Lapsa-Kūm. 4.

Avots: ME III, 301

pìesliet, anlehnen, stützen Nigr.: pie vārtiem es piesleju savu dzelžu zuobeniņu BW. 13740. pie piedarba stendeŗa pieslieta nūja Lapsa Kūm. 60. galdi nebij klāti, un krē̦sli bij pieslieti pie tiem Vēr. II, 142. Burtnieks atvilka vaļā luogus un pieslēja abās pusēs lubiņas Lāčplēsis 53. Refl. -tiês, sich anlehnen, anschmiegen, sich stützen : pieslieties pie sienas. kundzes pavēle tâ pieslējās viņas sirdsduomām, kâ cimds ruokai A. v. J. 1900, S. 875. pieslieties duomām, uzskatam, mit einer Meinung, einer Ansicht einverstanden sein.

Avots: ME III, 292

pìeviļinât, an-, heran-, herbeilocken: lapsas dažādām balsīm pieviļina savus lapsē̦nus Krieviņ 8. S. auch pievilinât.

Avots: ME III, 311

pìezùobuôt, tr.,

1) "?": šim zuobratam piezuobuosim mazāku ratu ar tik˙pat lieliem zuobiem Pürs III, 146;

2) auslachen, sich (über jem.) lustig machen, zum Besten haben:
lapsa atņēma gailim vistas, vēl piezuobuoja klāt, lai nu tē̦vainis rauguot kādu laiku viens pats padzīvuot LP. V, 180.

Avots: ME III, 313

pìezvejuôt,

1) zu-, dazu-, hinzufischen:
viņš piezvejuoja vēl dažas zivis klāt;

2) viel, zur Genüge fischen; fischend, mit Gefischtem anfüllen:
vilks ... prasījis, kur šī (lapsa) tik daudz zivju ņē̦musi? lapsa teikusi, ka šī e̦suot pati piezvejuojusi Pas. I, 143.

Avots: ME III, 313

pil˜dît (li. pìldyti "füllen"), -u, -īju,

1) füllen, voll machen:
Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. ar žīda paunu duomā pūru pildīt Neik. pild[i], bāliņ, pilnu kausu! BW. 14676, 4. pildi, dievs, tuo vietiņu, kur ēdām, kur dzērām! 32848. briedis... ar žuburainiem, pildītiem ragiem Konv. ² 426. alu pildīt, Bier auffüllen. nepildāms, unersättlich;

2) ausfüllen, erfüllen:
pildīt vietu, eine Stelle ausfüllen. pildīt amatu, einem Amte gewachsen sein. pildīt savu pienākumu Apsk. v. J. 1903, S. 175. gribu pildīt MWM. v. J. 1896, S. 880. lai tavu vēlēšanuos pildītu Asp. R. IV, 20. gribēja pildīt lapsas kārumu LP. VI, 1, 283. Subst. pil˜dîšana, das Füllen. pil˜dĩjums, die Füllung: durvju pildījums A. XX, 149. pildîtãjs, jem., der füllt, erfüllt. zu pil˜ns.

Avots: ME III, 214

pil˜nam, Adv.,

1) völlig, vollständig:
lai pilnam saprastu Stendera nuozīmi Plūd. Llv. II, 160. pilnam laimīga Asp. Saulgriezīte 26. jūs pilnam vīrīgu dūšu rādījuši Dünsb. Par. 112;

2) pilnam, meist
pa pilnam, in Saussen und Feht. n. BB. XII, 233 - pa pilnu pilnam, vollständig genügerid: viss tiem pilnam pasniegts tika Lāčpl. 78. maksājam pilnam, kuo pelnījis Lapsa-Kūm. 59. darba pa pilnam Alm. Kaislību varā 119.

Avots: ME III, 215

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

pla˙daukš! Interj. zur Bezeichnung eines lauten, klatschenden Schalles Lapsa-Kūm. 74.

Avots: ME III, 314

plēnêt, -u, -ẽju,

1) plẽnêt Jürg., Kursiten, Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Neuenb., Behnen, Bauske, glimmen, schwelen; lodern
Dr.: plē̦nuoša uogle JR. IV, 191. tvīksmains sārtums plēnēja pār sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197;

2) plẽnêt Grünh., ohne Unterbrechung irgend wohin schauen :
viņš visu rītu plēn uz tuo pusi vai pie luoga un gaida kaut kuo Grünh.;

3) plẽnêt N.-Peb. (prs. plẽnẽju), (unnütz) warten, quienen:
Sprw. plēn un gaida kâ lapsa uz baluožiem Alksnis-Zundulis. dirnē, plēnē kruogā un saldē zirgus Etn. l, 7. Refl. "tiês,

l) "?" : acu priekšā plēnējas tikai nenuoteiktas krāsas A. v. J. 1899, S. 248;

2) sich mit plēnes 1 bedecken Lennew., (mit ẽ) Sessau: uogles izdzisdamas plēnējas.

Avots: ME III, 339

pudra Depkin n. U., pudrs, ein Haufe: arī āpši un cauņi un se̦ski bij, labs pudriņš (auch bei U.) Lapsa-Kūm. 111. Vgl. puduris.

Avots: ME III, 402

purveklis, ein Sumpfloch U., eine sumpfige Stelle: cits purveklī pērās un mazgājās Lapsa-Kūmiņš 152. pùrvelis (li. pùrvelis) Serbigal, = pul˜vêris, das Pulver (hieraus mit Metathese).

Avots: ME III, 420

pusaûdzis,

1) (f. -gusi halbaufgewachsen, halberwachsen:
rūsēj[a] mans vaiņadziņš, ... vai es biju pus-auguse, vai netikli sade̦rē̦ta? BW. 6094. divi pusauguši baluoži man kaktā Lapsa-Kūmiņš 65;

2) (f. -dze), der Halbwüchsling:
12 pieaugušas meitas un viena pusaudze LP. VII, 862 f. sieviešu un pusaudžu skaits MWM. VIII, 541.

Avots: ME III, 422

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

re̦dzulis BW. VI, S. 161, das Auge: susuriņš luopus dze̦n e̦ar dzirduli, e̦ar re̦dzuli, e̦ar pašu lapsas muižu (Rätsel: der Kamm beim Kämmen) RKr. VII, 1175.

Avots: ME III, 504

riņķuôt, auch riņķêt U., -ẽju, refl. riņķuôtiês, im Kreise laufen, sich drehen, Kreise umschreiben; zirkulieren: riņķu riņķiem zaķīt[i]s lēca,... tâ riņķuoja dēlu māte pa ciemiņu ciemiņiem BW. 23568, 6. dancuot ietu, riņķuot ietu 24057, 2. (tautu meita) riņķuodama nuoriņķuoja savu zīļu vaiņadziņu 6091. puiši jāšus... riņķuo apkārt pa sê̦tsvidu BW. III, 1, S. 14. čūska riņķuo Aus. I, 65. riņķuojuoša kustība Balss. cīrulis dzied riņķuodamies gaisā Heniņ. līkas te̦kas, kas... krusltkrustām riņķuojas Lapsa-Kūm. 29. asiņu riņķuošana Konv. ² 201, der Blutumlauf. asinis man stājas riņķuot Seifert Chrest. III, 2, 67. asinis vairs pareizi neriņķuo JR. IV, 189. viņuos riņkuojas... asinis Vēr. I, 1385. - riņķuôts (riņķê̦ts) kažuoks, ein ausgenähter Pelz, namentl. von estnischen u. russischen Pelzen gebraucht: bandenieki riņķuotiem kažuokiem BW. 14425, 3, Celm. šuodien jāja precenieki riņķē̦tiem kažuokiem BW. 14265. man bij znuoti Kurzemē riņķê̦tiem kažuokiem Ld. 7.592.

Avots: ME III, 529

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

sacìrst, tr.,

1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;

2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;

3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;

4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,

1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;

2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;

3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;

4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;

5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;

6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;

7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.

Avots: ME III, 602, 603

sadegt,

1) intr., verbrennen:
es tevi metīšu krāsnī, lai tu sadedzi Dīcm. pas. v. I, 55. gunī degt, nesadegt BW. 6561. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu˙! dass du mit blauen Feuern verbrennest! Mag. XX, 3, 39. - ē, sadega nagi! sagt man zu jem., der beim Kartenspiel einen falschen Stich nehmen will Etn. IV, 93. - kâ sa˙dedzis, sehr schnell, aufdringlich (eig.: wie verbrannt): nāk kâ sa˙dedzis virsū. mācās virsū kâ sa˙dedzis Kav. lapsa pruojām bij kâ sa˙de̦gusi Seifert Chrest. III, 2, 217. Sprw.: pie darba kâ redzi, pie ēdiena kâ sa˙dedzis (d. h. mit der Arbeit hat es keine Eile, wohl aber mit dem Essen). āpšelis radniecēm kâ sa˙dedzis (wie erpicht) virsū LP. I, 170. tur viņš aizgāja kâ sa˙dedzis Lapsa-Kūm. 89. Das Part. sa˙dedzis auch rein adjektivisch gebraucht - schnell, sehr eilig, aufgebracht: bagātnieks sa˙dedzis (uztraukts) ieskrējis pie tē̦va dē̦la LP. III, 100. visi gari sa˙de̦guši klāt V, 220. pieradies ve̦lns itin sa˙dedzis V, 131, te saimnieks sa˙dedzis klāt VI, 53. brālis sa˙dedzis uz pili ar zvē̦riem pruom VI, 762;

2) tr., anzünden
(auf mehrere Objekte bezogen): baznīcā sveces sade̦gtas LP. V, 67. zārks, kuram abās pusēs sade̦gtas spuožas sveces De̦glavs Rīga II, 1, 332.

Avots: ME II, 608, 609

saduôt,

1) tr.; zusammengeben, vereinen;

2) geben (auf eine grössere Menge resp, eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): pamāte sade̦vuse ve̦se̦lu puodu pakulu vērpjamā līdz LP. VI, 811. uotrus piecsimti par iemauktiem saduod I, 118. jau sadevu divi simti (sc.: mārku) BW. 13595, 15. viņa sadeva tiem vārdus A. Brigader. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti LP. I, 80;

3) intr., tüchtig schlagen, prügeln
Etn. II, 86, aufs Korn nehmen: par nagiem saduot RKr. VI, 510, auf die Finger schlagen. saduot pa nāsīm, ka rads rada nepazīst. tam . . . uz ādu ir jāsaduod brangi Lapsa-Kūmiņš 14, man... gribējās saduot dažiem par purnu Apsk. v. J. 1905, S. 61. es gribu saduot bagātiem krietni virsū Kaudz. M. 221. - (lietus) krietni sadeva, es hat stark geregnet. Refl. -tiês,

1) einander geben, reichen:
saduoties ruokas od. ruokām, einander die Hand (die Hände) reichen: kūmas sasveicinājās un sadevās ruokas ar bē̦rna ve̦cākiem BW. I, S. 180. satikās brāļu bē̦rni, sadevās ruociņām BW. 29385. sagājās Jāņa bē̦rni, sadevās ruociņām 32885. saduoties (sc. ruokas), wetten, den Handel od, die Verabredung schliessen Kronw. saduoties lab(u)rītu, lab(u)vakaru, dievpalīgu etc., einander begrüssen (d. h. den Morgen-, Abendgruss u. s. w. bieten): labu rītu sade̦vušies, sākām sarunāties A. v. J. 1897, S. 474. dē̦ls tâ˙pat kâ ar pirmām meitām sadevās dievpalīgus LP. VI, 536. saduoties mutes, einander küssen: saimniece sadevās mutes ar meitām A. Upītis;

2) sich begeben (von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt): klausītāju miljuoni dieva namā saduodas Jaunības dzeja 24. uz šuo tirgu tirdzē̦ni bija sade̦vušies paprāvā skaitā B. Vēstn.;

3) sich (zu etwas) vereinen
U. (oft mit kuõpâ): ūdens sadevās kuopā, un Kriša vairs ne redzēt Krišs Laksts 54. - strādnieki sākuši saduoties sabiedrībā Japana 56. sirds saduodas ar sirdi Plūd. Rakstn. II, 319.

Avots: ME III, 619, 620

saģẽrêt, tr.,

1) gerben
(auf mehrere Objekte bezogen); fertiggerben;

2) zerfetzen:
kažuoku Mežē̦nam . . . suņi saģērēja Lapsa-Kūm. 13;

3) verprügeln.

Avots: ME II, 634

sakaût, tr.,

1) zerprügeln, zerschlagen
U.;

2) (in der Schlacht) schlagen
U.: sakaut ienaidnieku LP. IV, 67. Aleksandrs sakāva zviedrus Konv. 71;

3) schlachten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sakauj luopus LP. I, 43, schlachtet viel Vieh. Refl. -tiês,

l) sich verprügeln; sich verzanken:
draugi sakavās Ahs, n, RKr. XVII, 49. pāris suņu pie kaula satiekas, grauž abi tik ilgi, līdz sakaujas Lapsa-Kūm. 252. divi mušas sakavās (vom Geschlechtsakt) BW. 35081 var.;

2) sich abquälen:
ar gŗūtiem darbiem sevi sakauties Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME II, 647

I sakē̦rnât, tr., besudeln, verunrei nigen Dr., Dond.; verpfuschen (mit ẽ̦r) Dunika: asinīm, gānekļiem, dubļiem saķē̦rnāts Lapsa-Kūmiņš 282. Refl. -tiês, sich besudeln, verunreinigen: piecu rubļu dēļ neiešu sevi saķē̦rnāties (d. h. stehlend sich besudeln) Ahs., Dunika.

Avots: ME II, 663

saķer̂t, tr.,

1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;

2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, fangen;

2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;

3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;

4) sich in den Haaren liegen
U.

Avots: ME II, 662, 663

salube Dond., salupe Ahs., ein nom. pl. salupīši BW. 2728, 3 var., ein wattierter Umhang mit grossem Kragen u. ohne Ärmel Heniņ: vilkam kaula kažuociņš, lapsai zīda salubīte BW. 2392. blusai brūna salupīte BW. piel. ² 2728, 4. Vgl. salaps.

Avots: ME II, 677

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

sātns U.,

1) sàtns ² Gr.-Buschhof, schnell sättigend, nahrhaft:
sātns ēdiens. tauka cūkas gaļa ir sātna;

2) genügsam, mässig;

3) satt:
lapsa visād bija sātna, bet vilkam dagājās vienmē̦r ciest bada Pas. I, 158 (aus Kolup).

Avots: ME III, 809

satvan̂kt ² Dond.,

1) "= sasmakt": ūdens traukā stāvuot satvan̂cis ² Sassm.; satvancis ² gaiss Erwalen; "piedūkt, pietvīkt": satvancis ² gaiss Kl. - Dselden; s. (kas uzturējies satvankušā gaisā un kam nuo tam sasarkuši vaigi) cilvē̦ks Erwalen;

2) "?": šūpulis bij par visiem šūpuļiem satvancis Lapsa - Kūm. 261.

Avots: ME III, 769

šaũt, šaũju oder (in Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Schujen u, a.) šaũnu, šãvu, eine heftige Bewegung nach einer Richtung hin machen U.,

a) schnell schieben oder stossen:
maizīt[i] šāvu pašā krāsnes dibe̦nā BW. 35606 (ähnlich 6896; 8117, 2; 10723; Etn, II, 61; LP. V, 37, VII, 853). šauj kāju vēl priekšā Lapsa - Kūm. 188. šauj (Var.: duod, reiche) ruociņu [man] pasle̦pe̦ni! BW. 11442 var.;

b) einen Schlag oder Hieb versetzen
Spr.: lielajam pliķi šāvu (Var.: situ, cirtu, devu) BW. 9809, 1 var. ja nāk vēzis, šaun (Var.: sit, duod) pa ļipu! 30837 var. gribējis šaut šim (ar malkas gabalu) pa galvu Etn. II, 86. šaut pa muti Lapsa - Kūm. 202. reiz viņam šaut par purnu Vēr. I, 1157 (ähnlich Br. sak. v. 1509). šaut pa ausi Wid. šaun pa mizu! Saikava. šaut zirgam Wid.;

c) (mit einer Schiesswaffe) schiessen:
zemē šaut, herunter (tot) schiessen. gaŗām šaut, vorbeischiessen, nicht treffen. šautu tuo putniņu BW. 11430. lai šie šaunuot katrs savu luodi Pas. IV, 309. dē̦li tūliņ (grib) šaut, lai dabū ēst LP. IV, 197. maza plintīte tāļu... šaun RKr. VII, m. 1265, kam te̦lē̦nam nee̦suot šāvuši! Upīte Medn. laiki 57. šaušu virsū, pašā viducī Jauns. šauj kâ pupas ce̦p Celm. še jums katram šaujamais LP. IV, 137. šaujams rīks, Schiessgewehr Brasche; šaujams caurums, Schiessscharte Brasche; figürlich: šī meita jau ir šàuta ² (defloriert) Saikava;

d) rasch zufahren
U.; eilig laufen (gehen): māte šauj uz pirti skatīties LP. IV, 161. šauj mudīgi vien! V, 252. Klāvs šauj uz mājām atpakaļ J. K. V, 110. kur tu šauj tik ātri? Dond. ņe̦m kājas par ple̦ciem un šauj lekšus vaļā;

e) regnen:
vakar (lietus) šāve ij taiņ šaun Saikava. Refl. -tiês,

1) sich rasch wohin bewegen
U., Spr.: virsū šauties, losstürzen auf etwas. ārā šauties, eilig hinausgehen. prātā šauties, einfallen Spr.: šāvās Jāze̦pam... sapni prāta Glück I Mos. 42, 9. kaŗš virsū šāvēs L., der Krieg überfiel (uns). gar muti šauties U., auf der Zunge schweben. vakars nāca, vāverīte! šaujies (Var.: steidzies, traucies, laidies) egles galiņā! BW. 13795. gulē̦tāji nu steigšus šāvās augšām Janš. Bandavā II, 276. šauties bē̦gulim pakaļ Celm. (Annīna) caur uguni šāvusies pēc tā mūsu bālēlīna RKr. XIX, 135 aus Plm.). jel šaujaties jūs iekšā! Lapsa - Kūm. 257. šaujies, līdaciņa, no e̦zara laukā! Br. 42. viņš šāvās kâ zibins laukā Krišs Laksts 6. zibens pēc zibeņa šaujas RKr. VIII, 12. kur tad nu šausies (duosies)? Dond., Riga. ēst tâ gribas, ka ne˙kur šauties LP. I, 60 (ähnlich VII, 678; Plūd. Llv. 207). nezin, kur šauties, man weiss nicht, wo aus oder ein Elv. viņš aiz bē̦dām un rūpēm nezin, kur šauties Purap. Kkt. 81 (ähnlich LP. VI, 288; Etn. I, 119). kuo viņš tâ šaujas nuo vienas puses uz uotru? Dond. Rudim pa galvu šāvās tās duomas Alm. Meitene nuo sv. 6. šauties kâ bults Aus. I, 34. šķē̦ps šaujas, zib J. R. V, 100. "vai tas tiesa?"Jēcītis šāvās (fuhr dazwischen) Ādamam starpā Aps. VI, 12. drīz rudzi vārpās šausies MWM. VIII, 412 (ähnlich MWM. 1898, S. 20);

2) einander schiessen
Spr.;

3) um die Wette schiessen:
bijis jāiet šauties LP. VI, 163. Subst. šãvums, der Schuss; das Geschossene; šãvẽjs, der Schiessende, ein Schütze: es pats gudrs šāvējiņš BW. 30438 var. miglā šāvējs LP. I, 155. bise nava putnu šāvēja St. Nebst saut und li. šáuti "(Brot in den Backofen) schiehen; schiessen" zu li. šũvis "Schuss", šiáutuvas "Weberschiffchen" (bei Būga Изв. XVII, I, 28), slav. sovati (prs. sujǫ) "werfen, stossen, schieben", poln. sunąć "fortbewegen", čech. sudlice "Wurfspiess" und (wenn mit ide. sk̑-) got. skēwjan "gehen", ostfries. schöjen "sich umhertreiben" u. a., s. Trautmann Wrtb. 300, Walde Vrgl. Wrtb. II, 553, Potebnja РФВ. VII, 65 f.

Avots: ME IV, 9, 10

savārît,

1) zerkochen
Spr., fertigkochen; verdauen: barība bija sace̦pta un savārīta jau iepriekš MWM. X, 103. tuos vē̦de̦rs jau vieglāk savārīt var Lapsa - Kūm. 165;

2) eine gewisse Zeit hindurch kochen
Spr.;

3) s. dzelzi, Eisen schweissen
U.;

4) = saputrât: kuo visu tu esi savārījusi! Strindberg Prec. ļ. 64. Refl. -tiês,

1) zusammenschwatzen:
kuo savārās, kuo ne! LP. V, 409;

2) "?": ap pusnakti istabā savārījušies (haben sich eingefunden?)
me̦lni suņi un kaķi Pas. III, 445 (aus Serbigal). Subst. savārījums, Zusammengekochtes.

Avots: ME III, 783

savējs, seinig, meinig, deinig, ihrig, unsrig, eurig (in den casus obliqui in der Regel aufs Subjekt des Satzes zu beziehen): šuorīt tuo iekrāvis savējā traukā Lapsa - Kūm. 53. pēc savējas vĩzes... ik vienam 147. turē̦dams Līziņas ruoku savējā Vilibalds Kas uzvarēs 221. kāds... saņe̦m abas mazā ruokas savējās Etn. III, 80. glabā tu tik drēbes! es gādāšu... par savējām Lautb. Luomi 183. viņai tie savēji U., sie hat ihre menses. Zu savs.

Avots: ME III, 785

šejene L., U., A. - Schwanb., Dond., = das Hier: nuo šejenes, von hier U. līdz šejenei, bis hieher U. nuo šejenes atlaidīs viņš jūs Glück II Mos. 11, 1, pa šejeni St., hier hindurch. līdz mani ņēmāt uz šejeni Lapsa - Kūm. 140. Anscheinend von einem alten loc. s. k̑ei (mit analogischem š- für s-) abgeleitet; vgl. auch šeit.

Avots: ME IV, 14

‡ silmalis, = silmala 1: tur kūmiņu redzējām silmalī Dünsb. Lapsas Kīrm. 156.

Avots: EH II, 486

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

skaudinieks L., Gesangb., skaudnieks U., Libek Pūķis 49, Lapsa-Kūm. 113, = skauģis: bija daudz tādu skaudnieku, kas šaubījās par viņas dāvanām A. Brigader Daugava 1928, № 8, S. 969.

Avots: ME III, 875

skàustava Drosth., Smilt., skaûstava ² Karls., skaustava U., skàusteve ² Saikava, skàustuve PS., Plan-hof, Ermes, skaûstuve ² Siuxt, Dond., skaustuve L., U., Nötk., Freiziņ, skaustuva U., skàustave C., skàustave ² Golg., skaustuvis, der Widerrist am Halse des Pferdes U., Ronneb.; der Nacken (eines Tieres Kokn., W.-Livl. n. U., auch von Menschen Nötk.): zirgu skaistajām, slaidajām skaustuvēm Vēr. II, 1160. uzsēdies zirgam uz skaustuves Ronneb. zvē̦rs tam uz skaustavu virsū Lapsa-Kūm. 8. lai es jums iedauzu jūsu skaustuvjus Alm. Zu skàusts.

Avots: ME III, 876, 877

šķieliski, Adv., schielend: uz... saimnieku tā šķieliski paskatījās LP. Vll, 868. kūmiņš it šķieliski skatījās Lapsa - Kūm. 81.

Avots: ME IV, 52

šķir̃bstar̂pa, eine Spalte: vilks ne šķirbstarpā mieru tiem ļautu Lapsa - Kūm. 191.

Avots: ME IV, 43

šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. ² 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.

Avots: ME IV, 47

I šļāka,

1) ein Guss
(mit ã) Arrasch, C., Ermes, Jürg.; ausgestürztes Spülwasser U. (unter šļāga); Regen und Schnee Oppek. n. U., Mar., (mit à ² ) Golg., das vermischte Herunterfallen von Regen und Schnee U.; eine weiche Schneeflocke (sniega šļàka ² ) Bers., Lis., Lubn.: ūdens šļāka uzgāzās virsū Jürg. u. a. dusmās ūdens šļākas svieda Poruk V, 77. strutaiņā šļākā de̦r iemīt viņus Lapsa - Kūm. 263;

2) comm., ein (arger
Mag. XIII, 2, 65) Bettpisser U. Zu šļākt.

Avots: ME IV, 68

slazds U., Lis., Golg., PS., Wolmarshof, Gr.-Buschhof, Adiamünde, Ruj., Pilda, Gr.-Essern, Dond., Wandsen, häufig der Plur. slazdi U., Karls., Selg., Sa]is, eine Falle, Mausefalle (peļu slazdi Mag. XIII, 2, 52) U.; eine Vogelschlinge, Dohne U., Bielenstein Holzb. 599 (slazds): putniņu tu pārduod, bet slazda nepārduod! Pas. III, 425 (aus Atašiene). lapsa arī neejuot slazdā JR. III, 33. slazda (Bielenstein Holzb. 599) od. slazdu (U.) valgs, der Fallstrick: (fig.) cik ilgi tas mums būs par... slazda valgu? (wie lange sollen wir damit geplaget sein?) Glück II Mos. 10, 7. ir... pravieši par slazda valgiem tapuši uz visiem saviem ceļiem (nun sind sie Propheten, die Stricke legen auf allen ihren Wegen) Hosea 9, 8. Zu slasts.

Avots: ME III, 921

I slêpenes Lis., die Weichen Bewershof, Hirschenhof, (beim Pferd) Spr.: Kačiņa tam vīles gar slēpenēm šuva Lapsa-Kūm. 39. asins nuo vaigiem un slēpenēm lija 264; slẽpenes "Fleischabfälle Kalleten. Zu paslêpene(s); zur Bed. vgl. auch slēpsna I.

Avots: ME III, 928, 929

šļiukt! Interjektion: šliukt! pa muti tam šāva Lapsa Kūm. 202.

Avots: ME IV, 73

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. ² 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952

šmaũgans AP., Bauske, C., Siuxt, (mit àu ²⁾ Bers., Golg., Meiran, Pilda, Saikava, Schwanb., Selsau, Warkh., = šmaugs Wessen: šmaugana lapsa. šmauganiem zariem Wid., JR. V, 122. kâ klinšu radzes asumi, tās krūts tik šmaugana Zalktis. apbrīnuot... šmaũganuo šūpuošanuos Janš. Paipala 25. šmàugana ² (geschmeidig, elastisch) rīkste Schwanb.

Avots: ME IV, 82

smir̂dulis C. (li. smirdulis "Gestank"), f. -le, ein Stänkerer U., V.: smirduļa maitas Lapsa-Kūm. 263. šī smirdule 259.

Avots: ME III, 966

šņauga (?), = žņauga, die Enge; eine Bremse, Klemme Dr., ein Korsett V.; eine Schlinge: laipa . . . bijuse pārlikta pār šuo e̦ze̦ra šņaugu LP. VII, 1098. tē̦vam . . . šņaugu kaŗ kaklā Lapsa-Kūm. 113. sakampa kâ šņaugās dunci Dr.

Avots: ME IV, 92

šņùkt C., šņùkt ² Bers., Kl.,(mit û ² ) Bl., Dunika, Karls., Katzd., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Salis, Stenden, Wandsen, -cu, den Nasenschleim in sich ziehn St., schnauben U., Dunika; (Tabak) schnupfen U., Wessen: šņūca de̦gunu vienā šņūkšanā Jauns. III, 84, ni˙kad nešņūc de̦guna! Pas. IV, 149 (aus Atašiene). tas šņūc un kraukājas mutautiņā Purap. Kkt. 89. es šķitu māsiņu raudam, šņūcam BW. 24763. nebūtu dzīvs vairs dvašu šņūcis Lapsa-Kūm. 110. nuo ragiem pate šņūču BW. 34777 VBt. Zu šņàukt; urspr. wohl prs. *šņucu, prt. šņùcu.

Avots: ME IV, 99

suõma PS., Dond., Drosth., Ermes, Wolm., Jürg., Arrasch, Schujen, Bl., suôma Kr., Lis., Saikava, Prl., Gr. - Buschhof, (mit uô ² Bauske,

1) suoms Glück, der Ranzen, Bettelsack, Balg, Schlauch
U.: ceļa suoma (Notk. mit uô) A. XXI, 701, mednieku suoma VPr. II, 841. medību suomas A. XX, 858. viņa izvilka tuo galvu nuo sava suoma Glück Judith 13, 15. kuo tu duomā savā suomā (worüber sinnst du nach)? Etn. IV, 41. gluma suoma, die Schlange Br. 411;

2) ein Musikinstrument:
ar kuoklēm un suomām un stabulēm Lapsa - Kūm. 284; bei Elv., Manz. und Glück suomas stabule, der Dudelsack;

3) suomas luops, die Ziege:
jūdz zemē suomas luopu! BW. 20791; 25872, 5;

4) eine dicke, klotzige Person
U.: velcies, suoma, istabā! Etn. IV, 152. Doch wohl aus aruss. сумà "Beutel, Tasche, Bettelsack".

Avots: ME III, 1138

II spir̃gulis Salis, ein Splitter Salis n. U.: debess sadruptu spirguļuos drīz Dünsb. spirguļu spirguļuos iet (sašķīst U.), (der Länge nach) in kleine Splitter gehn U.: šķīvji, glāzes, pudeles tur spirguļu spirguļuos gāja Lapsa Kūm. 73. Zu spir̃gala, s. Fick Wrtb. III4, 515, Persson Beitr. 869.

Avots: ME III, 1000

spriedĩbas,

1) "die Klemme":
ārā nuo spriedībām tīšām tuo rausiet Lapsa-Kūm. 137;

2) die Beratung, das Erwägen:
lai nāk valsts dienā uz spriedībām lielām Dünsb. Par. 22. Zu spriêst 2 resp. 3.

Avots: ME III, 1022

spriugt! Interjektion: spriugt! sit jums knipi uz de̦gunu Lapsa-Kūm. 7.

Avots: ME III, 1021

sprùdzenis,

1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem ² (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi ² (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡

3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.

Avots: EH II, 562

spuraîns,

1) faserig, struppig, sträubig, zackig
U., Spr.; mit Flossen versehen; stoppelig: spurainie zvirbuļi Zalktis. sē̦tas gali stāv spuraini, die obern Enden an den Zaunpfählen sind ungleich, einer kurz, der andere lang L. sieva nuogriêza kurvjam spurainuos gaius Stāsti Kraukļu kr. 97. ielāpi iznāca . . . spuraini A. v. J. 1904, S. 4. spuraiņuo zivju saimi Aps. Vl, 8. spuraina bārzda Lub., Stelp. (ähnlich: Lapsa-Kūm. 149). tumšas, spurainas sejas De̦glavs Rīga II, 1, 247. spurains lauks Vēr. I, 1132;

2) sich widersetzend, zänkisch:
sp. cilvē̦ks Stelp., Lub. arī lē̦nais briedis palika spurains A, v. J. 1897, S. 138.

Avots: ME III, 1030

stèidzams, Part. praes. pass. von stèigt, eilig; steidzi, māsiņa! steidzama lieta BW. 14490. steidzams darbs LP. VI, 174, eine schnell zu verrichtende Arheit. steidzama darba laikā bē̦rni palika savā vaļa D. 330. steidzamas ziņas Lapsa - Kūm. 164. naudu būšuot citā reizē dabūt - tā nee̦suot tik steidzama LP. VI, 421. kur tik steidzami, dē̦ls? LP. V, 252, wohin so eilig? Zur Verstärkung von stèigt; vēstnesis aizsteidzās steidzamuo pie dieva VII, 1180,

Avots: ME III, 1058

stīvkaulis, jem. mit steifen Knochen: tas stīvkaulis tagad vis˙augstāki sēd Lapsa - Kūm. 243.

Avots: ME IV, 1077

stirgla, stīrgla Wid., der Strahl, = strūkla: stirglām vien abējāds ārā tam nāca Lapsa - Kūm. 281. - Vgl. stīrgala.

Avots: ME IV, 1072

stirks, Interjektion zur Bezeichnung schneller Bewegungen: stirks (auch in Nigr.) tur aizgāja Lapsa - Kūm. 250.

Avots: ME IV, 1073

stirkt! Interjektion: stirkt! ādu uz reizi pār acīm tam raut Lapsa - Kūm. 146.

Avots: ME IV, 1073

struņ̃ķis C., strùņķis ² Prl.,

1) ein Strunk
U. (Kohlstrunk), (struņ̃ķis) Dunika, Kandau, Selg., PS.; ein kurzes Stück (von etwas Biegsamem Mar. n. RKr. XV, 138), ein rundes Stück Dond.: de̦sas struņķis Plm. n. RKr. XVII, 79, Mar., (mit -uņ̃- ) Dond., Iw. struņķis striķa Plm. n. RKr. XVII, 79. tam lineļi kâ struņķē̦ni (Var.: tam neauga gari lini) BW. 32231, 1. asti... kâ struņķi... izrāvu Lapsa - Kūm. 249;

2) ein kurzer Ast
Blieden n. Etn. II, 49: meitas tuos (= puišus) struņķiem (Var.: strubiķiem) nuomē̦tāja BW. 13082 var.;

3) struņ̃ķis Serbigal, Grützwurst;

4) struņ̃ķis Dond., Schnittkohl:
lauks ar struņķiem nuostādīts Dond. n. RKr. XVII, 54;

5) ein längliches Stück Schweinekot
Spr.: cūku struņķis (Var.: stapars) BW. 29348, 5 var.;

6) ein kleiner, dicker Mensch
U. S. strunks 1.

Avots: ME IV, 1095

stùlbuôt C., blenden, betäuben, verblenden, dumm machen L., U.: dāvanas stulbuo vis˙gudrākuos Lapsa = Kūm. 182.

Avots: ME III, 1103

stum̃bris C.,

1) sluotas stumbris "das dicke Ende vom Besen":
ņem sluotas stumbri un nuoper mani! Dīcm. pas. v. I, 59;

2) = stumbrs I (mit um̃ ) Bershof;

3) "?": lapsa tauri pūte... vilka stumbris klausījās Latv. Saule 1927, S. 619.

Avots: ME III, 1105

sũddakšas, eine Mistgabel: ar sūddakšu kātu Lapsa - Kūm. 61.

Avots: ME III, 1130

sukstît,

1) schnüffeln
Jürg., Bers., Lubn., Burtn., Verlorenes suchen U. (unter sakstît): kuo tas suns tur sukstī? Jürg. (oder suksta Grünwald, Kurmene). man pēdiņas sukstīdamas BW. 22054;

2) beriechen:
lapsai arī nedeva ne sukstît Etn. III, 32; "geniessen" Saikava;

3) =sūkstîtiês 2: suksti nu par saviem nedarbiem! Burtn.;

4) "?": ja gribi pārduot, tad ņem septiņus rubļus un ne sukstīt vairāk! Vīt. In den Bedd. 1-2 wohl zu sukît; in der Bed. 4 zu sūkstîties?

Avots: ME III, 1118

I sust (li. šùsti "schmoren, brühen, faulen in Nässe und Wärme"), sùtu (n. U. auch sùstu), sutu,

1) heiss werden, schmoren, bähen, gebähnt werden:
bē̦rnam luoceklīši sāka sust Neiken 7. jutīs, kas tur sutīs Br. sak. v. 456. aste nuo ve̦rduoša azaida sūt Lapsa - Kūm. 286. manas kājas suta (Var.: mirka) BW. 28872, 2 var. pieci gadi (vīra māte) ellē suta 23301, 1;

2) müssig liegen, schlafen (geringschätzig; eigentlich: schlafend, liegend heiss werden)
Golg., Aahof, Schwanb.: vai neiesi vienreiz sust? U. kuo tas var sust! Mar., Wolm. vai tiksi pruom sustu! Etn. II, 188. nevari sust pa naktīm? MWM. X, 81. rīt vari sust vai visu dienu VII, 846. vai nevarēja turpat sust? A. 1902, S. 123. Wenn im Anlaut ide. ks- zugrunde liegt, nebst sàutêt (nach Fortunatov BB. III, 71) zu ahd. swedan "Dampf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 471); anders Froehde BB. XXI, 330, J. Schmidt KZ. XXV, 125 ₂ Trautmann Wrtb. 310 u. a. (zu ahd. siodan "sieden" u. a.; dagegen Charpentier KZ. XL, 428 f. und Walde I. c. 472).

Avots: ME III, 1126, 1127

svèikt C., -cu,

1) begrüssen
U. ("selten"), grüssen Bauske, Bershof (mit eĩ), Bers.: tuo dziedādami sveica LP. VII, 328. kas mīļi tuos sveica Lapsa - Kūm. 166. gailis... jaunu rītu sveicis Treum. Sap. un sm. 29; grüssend herunterholen: cīrulīt[i]s... augstu skrēja dziedādams, zernē sveikdams vasariņu BW. 2645;

2) loben, rühmen
(mit èi) C., (mit èi ² ) Bers., Sessw.;

3) aufgeregt, hingerissen erzählen
(mit èi ² ) Golg.: kuo viņš labu sveica? was hat er Gutes erzählt? Celm.;

4) schelten
(mit eĩ) Bauske. Refl. -tiês, einander begrüssen: tie ar meitiņām mīlīgi sveicās Lautb. Niedr. Vidv. VIII, 96.

Avots: ME III, 1147

šve̦ũka Dond. n. RKr. XVII, 57, = lapsa">lapsa, der Fuchs.

Avots: ME IV, 115

svilaste, ein sehr eiliger oder hitziger, jähzorniger Mensch Bers., "šaudīgs cilvē̦ks (vai luops), skrējējs" Lennew.: neduoš[u] tautu svilastēm valkāt savu vainadziņu BW. 24605 (ähnlich: 7376, 2 var.; 21995, 2 var.; 25418 var.); "eine unruhige, unbändige Kuh" Laud.; apsvilināju lapsai asti; aizskrēja kâ svilaste (sehr eilig) N. - Peb.

Avots: ME III, 1158

ta,

1) (wohl aus tad gekürzt) = t, tad, denn: nu, kuo ta darīt? Zbior XVIII, 459, nun, was sall man denn machen? kas ta nu būs? Jauna Raža IV, 152. kas ta(d)? was? wie? U. kur ta nu, mīļie, laba iedami? Mag. XIII, 2, 59. ka[d] ta tu atnāksi? wann wirst du denn kommen? Mag. XIII, 3, 49; s. auch tad;

2) = tad, so (als Einleitung einer Apodosis hinter einem ja- oder kad- Satz) : ka[d] atduosi, tad tevi pārnesšu Zbior XVIII, 342. ja gribi, ta nāc!

3) ta ta(d) (in Ausrufen), das [ist] doch mal! was [ist] doch das für! wie (sehr) doch:
ta ta ķēve! LP. VI, 388, was ist doch das für eine Stute! ta ta aizmirsu II, 52, wie doch habe ich vergessen! ta ta luča, ta ta luča Pededzītes maliņā! BW. 3690, 2. ta ta meita! 5701, 1. ta tad dvieļi, linu vien, linu vien! 25722. nu ta ta, dieviņ, nu labi sala! 13282, 1 var. ta ta viņi kaujas! wie sehr sie sich doch prügeln! Dafür auch ta ta ka: nu ta ta ka laime (nun, das ist doch mal ein Glück! was für ein Glück!)! Lapsa-Kūm. 257. ta ta ka brīnums! 260. In der Bed. 2 dürfte ta eher aus gleichgebrauchtem tad gekürzt, als (gleich ähnlich gebrauchtem r. mo) der alte neutrale nom. s. zu tas sein. Eher könnte ta 3 (gleich li. ta in kàs ta kaĩtris in Juškevičs Wrtb. unter giẽdris) ein ursprünglicher neutraler nom. s. (= slav. to, gr. τό, ai. tat "das") zu tas gewesen sein, aber man findet auch dafür tad (s. dies).

Avots: ME IV, 120, 121

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. ² 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121

tatans Lapsa-Kūm. 17, Dond., der Hahn (scherzhaft).

Avots: ME IV, 135

teñcinât Autz, Dond., Gr.-Essern, Frauenb., Iw., Lin., Rutzau, danken Autz und Dobl. n. U., Frauenb. (mit dem Dativ gebr.), kuronisch n. Manz. Phraseol., Dunika, N.-Bartau (mit en), Popen; loben Autz und Dobl. n. U., Frauenb. (mit dem Akkusat. gebraucht): "paldies, paldies", viņš . . . tencināja MWM. X, 91. tencināt par pusdienu Dond. tencinu par pātariem! Dunika. pārnāk kungs, ē̦d tencinādams LP. V, 174, turuot tuo par lielu guodu, par kuo ļuoti tencinuot Vēr. I, 902. pats nezinu, kâ man jums tencināt būs Lapsa-Kūm. 140. ja tu labi audzināsi, visu mūžu tencināšu BW.11575. tad jūs tencinājiet tuo tam (dankt ihm dafür)! Dünsb. Par. 69. tas tencināja dievam LP. VI, 26, tencināt (dankt, Iobt?) dievu, ka sargs nav manījis! Vēr. II, 1450. es dabūju labu vīru, es dieviņu tencināju (dankte, lobte?) BW. 22903. nu atnācu, nu redzēju tencinātus (gerühmte, gepriesene) tē̦va dē̦lus (tencinātas mātes meitas 33406) 9335, 13; = tincinât, ausforschen, verhören U. (urspr. wohl: sagen lassen). Wohl kuronisch, mit einer älter Bed. (vgl. teikt) "sagen", die noch in tenkt I und te̦nka(s) vorliegt. Wenn die Bed. "sagen" etwa auf eine Bed. "meinen" zurückgeht, so liegt neben diesem tenk- ein ide. teng- in lat. tongēre "nosse", got. ƥаgkjan "denken", ƥugkjan "dünken", ƥagks "Dank" u. a. wie neben li. téikti "sagen" ein gleichbed, téigti (bei Būga KSn. I, 102).

Kļūdu labojums:
älter Bed. = älteren Bed.

Avots: ME IV, 163

II tērpt Bilsteinshof, Blumenhof, Drosth., Freudenberg, Lindenhof, Nötk., N.-Wohlfahrt, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Stolben, (mit ḕr ² ) Kl., Lennew., Odsen, Pilda, Sessw., Warkl., (mit êr ² ) Līn., tērpt U., Wessen, -pju, -pu, kleiden, schmücken: bē̦rnus kluosteris pats baruoja un tērpa Kat. kalend. v. J. 1901, S. 32. viņi savus bē̦rnus tē̦rpuši gre̦znuos āpģērbuos Lennew. istaba bija tē̦rpta vītnēm un karuogiem ebenda. ciems bijā tē̦rpts pe̦lē̦kajā miglā Upītis st. 23. dzejās daiļums ir ... saistīts ar tuo valuodu, kurā tas tē̦rpts Vēr. II, 14. Refl. -tiês, sich ankleiden, sich schmücken: viņš tērpies svē̦tku uzvalkā, darba drēbēs Smilt. apvārksnis bija tērpies .gaiši sārtā se̦gā Alm. Meitene no sv. 56. kur daba brangākā skaistumā tērpjas Lapsa Kūm. 1. vienkāršība, kas tērpjas ... rituošuos vārduos Vēr. I, 1323. Das zugehorige tē̦rpums II (zur Bed. vgl. ģē̦rbums

2) weist auf eine ältere Bed. "reinigen, säubern"
(zur Bed, vgl. ģērbt: li. ger̃bti); es scheint also mit tērpt I ursprünglich identisch gewesen zu zein, vgl. auch Leskien Abl. 367 und Osthoff Perf. 87, sowie le. aiztērpe.

Avots: ME IV, 174

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

tikām Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Jürg., KL, Ogershof, PS., Saikava, Selsau, Wolmar, tikām Adsel, Gr.Buschh., Nigr., Schwanb., Warkl., ^tikam U.,

1) derweile
U., unterdessen: es pārduomāju tuo tikām St. n. Plūd. Llv. II, 170. es tikam palikšu šeit apakš kuoka Lapsa-Kūm. 257. tirguotāja dē̦ls tikam zārk,ā iekšā JK. III, 72;

2) während:
tikam citi zirgus sēja, es par sē̦tu sẽ̦tsvidū BW. 16237;

3) tikām - kamē̦r, tikām - līdz, tikām - cikām, so lange - bis:
vilks tikam klaasās apakš mūzikantu galda, kamē̦r uz reiz pūš līdzi LP. VI, 257. brūte tikam ne˙kā neē̦d, kamē̦r nav atve̦sts ... brūtgāns BW. III, 1, S. 23. kamē̦r Tenis brauca, tikam Kaspars gāja ... pretim Kaudz. M. 173. tikām situ tautu galdu, līdz atlēca škēpelīte RKr. XVI, 255. tikam (Var.: tikmē̦r) liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī; tikam rāju tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvarēju BW. 21827. tikām vilku (sc.: dē̦lu māti) šļūceniskis, līdz dēliņu apsuolīja 23621, 4 var. tikām dzēru rūgtu alu, cikkm bite me̦du nesa 12661;

4) bis:
cērt, cērt, tikam nuocērt! BW. I, S. 183. guli, līdeciņa, ezeriņa maliņā, tikām (Var.: kamē̦r) mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709 var. dzēris, tikam pārsprādzis LP. VI, 621. Vgl. tiekams.

Avots: ME IV, 182

tracinât (li. trakinti "aufwiegeln" bei Geitler Lit. Stud. 117) Karls., toll machen, wild machen (Pferde, Kinder U.): kādi ve̦lli trejdeviņi tavu sirdi tracināja? BW. 14336 var. man patika druošināt, tracināt tuo Lapsa-Kūm. 72.

Avots: ME IV, 217

trācis,

1) ein Trupp, ein Schwarm Reiter
U.: viss trācis griezās atpakaļ LP. VI, 702. aizvilkus bļaudams viss trācis uz mājām Lapsa-Kūm. 110. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās 199. kam ar dažs kāreivju trācis jau bija 110;

2) = tracis, der Skandal (mit ã) Nikrazen (von lautem Sprechen und Lachen gesagt), Stenden: sieva izdzirdējuse trāci LP. VI, 32. nu īsti trācis iesākas Lautb. Luomi 189;

3) "?": siržu sāpes rūpju trācī ... aizmirst liec! Janš. JR. IV, 26.

Avots: ME IV, 227

trakâds R. m. 638, rasend, toll, enorm, ungeheuer: trakāda kliegšana, kaušanās AP. trakādu naudu samaksājis ebenda. trakāds gabals, gadījums Vīt. trakāda vicīte RKr. VII, 638, vīram tas trakādi izdevās Lapsa-Kūm. 264.

Avots: ME IV, 218

trillinât Adsel, Bers., Fehteln, Kalz., trillern, trällern, lustig singen Wid., Bers., Blumenhof, Holmhof, Kurmene, Mar., Nötk., N.-Peb., Romershof, Prl., Sermus, (mit il˜l ) Amboten, Dunika (nur vom Trillern der Lerche gesagt), Gramsden, Irmelau (vom Trillern der Lerche), Kalleten, Laidsen, Mitau, Neuhausen, Pilten (vom Trillern der Lerche), Renzen, Ringen, Rönnen, Schwitten, Sessau, (trilinât) Lennew., MSil., (trilinât) U.; auf dem Bockshorn spielen (trilinât) U., Bielenstein Holzb. 724; (in der Schenke) trinken und singen Sessw.: cīrulis trillina (trilina MSil.) Dunika, Irmelau, Pilten, Prl. u. a. lakstīgalas trillina Holmhof. gani laukuos trillina Mar., Prl., Sermus u. a. es trillināju ve̦cuo meldiju Römershof. tē̦vs ar māti dūdināja..., es pats skaisti trilināju BW. 185871, 1. cits trilināja, cits dūduoja LapsaKūm. 150. lakstīgala kuošu dziesmu trilināja BW. 12056, 2. putniņš sāk trilināt MWM. v. J. 1896, S. 387.

Avots: ME IV, 236

trūdeklis, Plur. trūdekļi, Verfaultes: iekš ... trūdekļiem valstījās ..., kâ dzīvuos sūduos tie gulēja Lapsa-Kūm. 258. viss pēc trūdekļa (morsch in allen Gliedern) Asp. MWM. v. J.1897, S. 644.

Avots: ME IV, 250

tūksnesis Fehsen (mit ù ² ), Kalleten, Niedra Kad mēnesis dilst 279, = tuksnesis: pa kalniem un lejām un tūksnešiem Lapsa-Kūm. 80.

Avots: ME IV, 279

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

turene L., U., Dond. n. FBR. V, 132, N.-Rosen, Schwanb., = turiene: nuo turen[e]s nu nāku Lapsa Küm. 140. nuonāca uz turen[i] Glück I Sam. 22, 1.

Avots: ME IV, 268

ûkšêt ² Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt ² Wandsen, ûkšuot ² Dond., ûkšāt ² Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt ² Nogallen, ûkšinât ² Dond., Wandsen, ûkšķinât ² Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt ² KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù ^2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties ² Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana ² Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene ² I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

uzrunât,

1) anreden
U.: lapsa ve̦lnus tâ uzrunā LP. VII, 488. vai nevaruot visi... par kalpiem līgt? tâ kungs uzrunā IV, 219. ar "eminenci" uzrunā... kardinālus Konv. ² 839;

2) werbend anreden, (um die Hand) anhalten:
brūti uzrunāt BW. IlI, 1, S. 86. visas meitas... jau nuo tevis uzrunātas BW. 12397 var.;

3) zusprechend, zuredend bewegen (überreden):
muļķis uzrunāja... brāļus nuoiet... uz... kruogu Pas. II, 445;

4) mahnend anreden:
tē̦vs sāk uzrunāt, par kuo tâ vajaguot darīt Daugava v. J. 1928, S. 318. Refl. -tiês, einander anreden: viņi uzrunājās ar "tu" Vēr. Il, 1194.

Avots: ME IV, 374

uzšnuoķerêt, schnüffelnd auffinaen: lapsa uzšnuoķerēja vilka zuobu LP. VI, 750.

Avots: ME IV, 390

uztecêt,

1): ūdens nuo caura jumta uzte̦k gulē̦tājam un mantām PV.;

4): aukstāka laika dēļ sē̦klas tik ātri neuzdīgst un neuzte̦k Pēt. Av. IV, 211. vē̦la sēja ātri uzte̦k un ātri saņe̦mas ebenda; ‡

5) aufgehen (von Gestirnen):
vis[a]s zvaigznes uztecēj[u]š[a]s Tdz. 55013; ‡

6) laufend od. eilig sich bewegend geraten auf:
lapsa uztecēja medniekam virsū PV. (laiva) te̦cē̦dama uztecēja Saules muižas pagastā BW. 13250, 45; finden: man pazuda māmuļīte; te̦ku, te̦ku, neuzte̦ku BW. 5036, 12. me̦klē̦dama uztecēju trīs sudraba avuotiņus 5037, 7 var.

Avots: EH II, 736

vaidiniẽks,

1) vaidinieks Glück Lukas 19, 43, L., St., (mit aĩ ) Tr., vaidenieks Manz., vaidnieks Glück, U., einer, der Leid zufügt, ein Verfolger, Feind:
tu sasit visus manus vaideniekus Manz. Post. I, 9. jūs dieva vaidenieki Vecā Kurz. dz. grām. v. J. 1839, No 4, Strophe 9. manis dze̦nā vaidenieks ebenda No 70. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās Lapsa-Kūm. 199;

2) vaĩdnieks Wain., ein Kranker, Kraftloser, Altersschwacher;

3) vaĩdenieks Siuxt, der Kriegsgefangene.
In der Bed. 2 zu vaida(s), in der Bed. 1 (und 3?) zu vaids 3 resp. 4. Vgl. li. vaidiniñkas "der Zänker".

Avots: ME IV, 434

vaikstêtiês (mit -gst- geschr.) "?" : viņš sāka tur neganti vaikstēties Lapsa-Kūm. Wahrscheinlich eine falsche (für vaikstīties

3) Umbildung der mundartlichen (von Dond.) Form.

Avots: ME IV, 436

vaĩrâk, mehr: Sprw. labāk vairāk nekâ mazāk RKr. vēl vairāk, noch mehr U. vairāk sievu ne (gew.: nekâ) meitiņu Biel. 872. viņa uzcēlās... ar vairāk spē̦ka Kaudz. M. 10. ve̦lnam iepaticies suns un ne˙kuo vairāk iztaisījis nuo māliem tādu pašu LP. VI, 292. lapsai iegribējās smēķēt. ne˙kuo vairāk - ...nuopirka pīpi 286. kad ne vairak - vienu ziediņu es gribē̦tu R. Sk. II, 256. aiztikt - ja vairāk ne - ar pātagas kātu LP. III, 103. juo vairāk, um so mehr U. cik vairāk, um wieviel mehr U. pa(r) vairāk, zu viel: vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. kam būtu pa vairāk kāds luoceklītis Lapsa-Kūm. 63. drusciņ par vairāk dievbijīgs Purap. J. str. 4. Zu vaĩrs.

Avots: ME IV, 441

vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),

1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;

2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;

3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;

4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;

5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);

6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.

Avots: ME IV, 463, 464

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl ² ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl ² ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani valˆgā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā ^2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al˜ ) C., Ramkau, (mit àl ² ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val˜dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs ² ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von velˆt "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454