Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'late' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'late' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
late
late (unter lata),
3): "tīruma gabals" Mar.: visa zeme ir sadalīta sešās, septiņās latēs; katru lati apsēj ar savu labību Mahlup.
Avots: EH I, 722
3): "tīruma gabals" Mar.: visa zeme ir sadalīta sešās, septiņās latēs; katru lati apsēj ar savu labību Mahlup.
Avots: EH I, 722
Late
Late, der alte Name eines Baches nach der "litauischen" Grenze." Daher heisst der Lette latvietis, einer, der von diesem Fluss her ist" L. [Mit der "litauischen" Grenze ist hier wohl die Grenze zwischen Livland und Lettgallen (polnischLivland) gemeint; vgl. den Flussnamen Latupe und den Gesindenamen Latupes in Duhren bei Aahof, sowie den Flussnamen (in polnischer Lautform) Lota (mit ł) bei Wilno u. a. bei Būga PФB. LXXI, 467) "die Letten" sein.]
Avots: ME II, 425
Avots: ME II, 425
lateka
late̦ka, ‡
2) die Rinne, Röhre
(?): kâ l. tika iedzīta izurbtajā [bē̦rza] caurumā Jauns. B. gr. 3 1, 132. Vgl. li. latãkas "Röhre zum Anzapfen des Birkensaftes" und die Bem. zu lataka.
Avots: EH I, 722
2) die Rinne, Röhre
(?): kâ l. tika iedzīta izurbtajā [bē̦rza] caurumā Jauns. B. gr. 3 1, 132. Vgl. li. latãkas "Röhre zum Anzapfen des Birkensaftes" und die Bem. zu lataka.
Avots: EH I, 722
lateka
[late̦ka, der Eiszapfen: visu dienu skrēja nuo jumtiem late̦kas Austriņš M. Z. 40. Vgl. lataka.]
Avots: ME II, 425
Avots: ME II, 425
laterēt
latevietis
‡ *latevietis, der Lette: čigāns mans tē̦vs bija, lateviete māmuliņa BW. 33529, 2 var.
Avots: EH I, 722
Avots: EH I, 722
šķirzlate
Šķirkļa skaidrojumā (56)
apjoms
apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.
Avots: ME I, 92
Avots: ME I, 92
augstiene
dievmaize
gaismeklis
grīzēt
‡ grīzēt Rothof, eine angezündete Laterne od. ein Stück brennenden Stoffes in der Luft schwenkend signalisieren (von Fischem bei Sturmwetter auf hoher See). - Vgl. auch ‡ àizgrĩzêt und ‡ atgrīzêt.
Avots: EH I, 407
Avots: EH I, 407
ieknābāt
ìeknãbât(iês), (hin und wieder) picken, pickend essen: Late viņai pameta pa graudiņam kuo ieknābāt A. XXI, 418. aizlicis cālītim graudus priekšā, lai ieknābājas LP. VI, 1, 49.
Avots: ME II, 28
Avots: ME II, 28
ieknābāties
ìeknãbât(iês), (hin und wieder) picken, pickend essen: Late viņai pameta pa graudiņam kuo ieknābāt A. XXI, 418. aizlicis cālītim graudus priekšā, lai ieknābājas LP. VI, 1, 49.
Avots: ME II, 28
Avots: ME II, 28
iellukturis
izokstīt
izuôkstît, izuôstît, izuokšņât A. XVI, 867, izuõ(k)šķerêt, tr., auswittern, ausschnüffeln: visus kaktus izuokstīja BW. 20376. visas malas izuokšķerēju Vēr. II, 1461. Late izuostīja, aprunāja visu apkaimi R. Sk. II, 135. pat gultas cisas izuošķerējuot LP. V, 52. Refl. - tiês, zur Genüge riechen, schnüffeln: gaisu izuostījies MWM. VII, 693.
Avots: ME I, 822, 823
Avots: ME I, 822, 823
kā
II kâ, wie, auf welche Weise,
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
kalada
kārt
kārt, um Praet. mit dem Akk. u. Gen., jetzt äusserst selten: neradās palīgs, kas kārt (ap) tuo būtu I Mos. 2, 20. [tie nepareizi kārt jums tik gauži darbuojās Glück Galater 4, 17.] Ādams pēc ilgiem gadiem sāka ilguoties pēc palīga, kas kārt viņa būtu Aps. tavs eņģelis lai kārt mani mīt Fürecker. Bei Adolphi: kārt vakaru, gegen Abend; kārt luopiem tinas, er geht mit Vieh um. Nach U. (sonst nicht ermittelt) sollen noch jetzt in Kurland gebräuchlich sein Wendungen, wie: kārt vakaru, kārt luopiem, beim Vieh, kārt sēju, um die Saatzeit. Ganz ungewöhnlich, aber leicht verständlich ist der Gebrauch von kārt in A. XVI, 579: bet ilgi viņa tur nepalika, juo te darbs nebija kārt viņas [?], denn die Arbeit war nicht ihr angemessen. [Anscheinend aus apkārt gekürzt.]
Avots: ME II, 199
Avots: ME II, 199
ķilata
[ķilata Wid.], ķilate, ķilis, ķilka, Brätling (clupea sprattus) RKr. VII, 103. [Beruht auf estn. kilu dass., s. Thomsen Beröringer 261].
Avots: ME II, 380
Avots: ME II, 380
krāģis
krãģis,
1): ze̦lta galdu sudrabiņa krāģīšiem BW. 32887, 1. galdu var nuoņemt nuo krāģa Linden in Kurl.; ein Schragen samt der Tischplatte
Frauenb.; ein Sägebock - auch Iw.; ein Gestell für den Brottrog - auch Frauenb. (abras k.), Iw. (maizes k.), Dunika, Kruhten, OB.;
2): krē̦slu istabā nav, - tādi krāģi vien ir Strasden; ‡
7) ein dreieckiges hölzernes Gestell, das, am Netz befestigt, beim nächtlichen Fischen als Unterlage für die Laterne dient
NB.; ‡
8) zābaku krãģītis, der Stiefelknecht
Frauenb.; ‡
9) krāģis Gudenieki, krāģa arkls Windau, der Hakenpflug.
Avots: EH I, 644, 645
1): ze̦lta galdu sudrabiņa krāģīšiem BW. 32887, 1. galdu var nuoņemt nuo krāģa Linden in Kurl.; ein Schragen samt der Tischplatte
Frauenb.; ein Sägebock - auch Iw.; ein Gestell für den Brottrog - auch Frauenb. (abras k.), Iw. (maizes k.), Dunika, Kruhten, OB.;
2): krē̦slu istabā nav, - tādi krāģi vien ir Strasden; ‡
7) ein dreieckiges hölzernes Gestell, das, am Netz befestigt, beim nächtlichen Fischen als Unterlage für die Laterne dient
NB.; ‡
8) zābaku krãģītis, der Stiefelknecht
Frauenb.; ‡
9) krāģis Gudenieki, krāģa arkls Windau, der Hakenpflug.
Avots: EH I, 644, 645
kūšļoties
laktāns
laktenis
lakteris
[I lakteris Walk, Lis., = lukturis; lakterītis N. - Peb. "eine kleine Blechlaterne".]
Avots: ME II, 417
Avots: ME II, 417
lākteris
lākturis
lākturis
lãkturis (eig. lākt - turis, aus lākte + turêt),
1) das Gestell, das zum Halten des brennenden Pergels dient, eine in einen Klotz eingerammte Stange, die oben mit einem Haken versehen ist, in welchem der Pergel brennt
[Suhrs, Ronneb.; in Salis, Ruj., Lis. eine Laterne];
2) eine ähnliche Vorrichtung der Fischer am Ende des Bootes
Grob. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu un dabūtu zivis ķert Plutte. Sprw.: tukšs kâ lākturis, sehr arm Grob. tam mute kâ lākturis, von einem Gossmaul Naud.
Avots: ME II, 438
1) das Gestell, das zum Halten des brennenden Pergels dient, eine in einen Klotz eingerammte Stange, die oben mit einem Haken versehen ist, in welchem der Pergel brennt
[Suhrs, Ronneb.; in Salis, Ruj., Lis. eine Laterne];
2) eine ähnliche Vorrichtung der Fischer am Ende des Bootes
Grob. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu un dabūtu zivis ķert Plutte. Sprw.: tukšs kâ lākturis, sehr arm Grob. tam mute kâ lākturis, von einem Gossmaul Naud.
Avots: ME II, 438
lata
lata, [late">late U.],
1) die Latte, Dachlatte:
šķindeļus sit divām kārtām uz latām Konv.;
2) ein Schnurlandstück
RKr. II, 57; Etn. IV, 150;
3) das Feld
Etn. IV, 150: gabalnieki dabūjuši 1 1/2 pūrvietas zemes katrā tīrumā, uz trīs tīrumiem jeb latām strādājuot Etn. III, 133. laukus sadala četrās latēs. Entlehnt [nebst estn. lat't' "Latte"].
Avots: ME II, 424
1) die Latte, Dachlatte:
šķindeļus sit divām kārtām uz latām Konv.;
2) ein Schnurlandstück
RKr. II, 57; Etn. IV, 150;
3) das Feld
Etn. IV, 150: gabalnieki dabūjuši 1 1/2 pūrvietas zemes katrā tīrumā, uz trīs tīrumiem jeb latām strādājuot Etn. III, 133. laukus sadala četrās latēs. Entlehnt [nebst estn. lat't' "Latte"].
Avots: ME II, 424
latāns
latvietis
latvietis, [latuvietis RKr. XVII, 124], f. - iẽte, der Lette, die - in. kaunīgs latvietis, ein Lette, der sich nicht zum Lettentum bekennen will. Vgl. Late.
Avots: ME II, 425
Avots: ME II, 425
latvis
latvis (li. lãtvis), [latuvis Oppek., Mar.], der Lette. "Sie selbst nennen sich Latvjus und ihre Sprache latvisku od. latvju valuodu" Einhorn, St. [In Mar. spreche man (ostle.) nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, № 77 von lotuvs miele, grùomata, dìva vuordi (neben vuocs mìele "deutsche Sprache"); lotuvs dürfte hier am ehesten der verkürzte gen. s. von einem Kollektivnamen *lotuve (vgl. den Gesindenamen Late̦v in Dond., wo man z. B. auch gate̦v für gat(u)ve spricht) od. *lotuva (vgl. den li. Flussnamen Latuvà > r. Лотваa bei Būga РФВ. LXXI, 467) "die Letten" sein.
Avots: ME II, 425
Avots: ME II, 425
liktārne
lukte
lukte Manz., Glück, [Für. I], lukts, -s, die Leuchte, Laterne, Fackel: juo bauslis ir lukte Spr. Sal. 6, 23. tanī laikā es izmeklēšu Je̦ruzalēmi ar luktīm Zeph. 1, 12. (bezdievīguo lukte izdzisīs Glück Spr. Sal. 24, 20. lai tavs vārds manām kājām par lukti būtu Manz. Post. II, 146.] ar luktīm, mit Fackeln Fürecker. [Aus mnd. luchte dass.; jetzt unbekannt.]
Avots: ME II, 511
Avots: ME II, 511
ļūnējs
[ļūnējs, sumpfig: nerauguoties uz ļūnējuo apkārtni, Salate pate bij tīra un skaidra Jauns. vieta bij ze̦ma un ļūnēja, bet šaurā upīte tuomē̦r skrēja diezgan ātri Jauns.]
Avots: ME II, 545
Avots: ME II, 545
maize
màize,
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
Māra
Mãŗa, Mãre, ein Demin. Mārinĩte BW. 32449, 4,
1) die Jungfrau Maria
im VL.: Māres nē̦sātāji, die mit dem Marienbilde umhergehen und betteln U. Māriņa, svē̦tā sieviņa Br. 7. mīļā Māŗa, ze̦lta jumprava Br. 46;
2) = Māršava, Schutzpatronin der Kühe: man Mārīte guovi deva BW. 29175. mīļa Māre guovis slauca 29163, 1. šķir, Māriņa, manu guotiņu! 29187;
3) zur Bezeichnung christlicher Feiertage:
gavēņu Māŗa, pavasaŗa M. Ahs. n. RKr. XVII, 39, kāpuostu Māre od. Māra Upīte Medn. laiki 29 od. Māŗi L. od. kāpuostu Māres diena U., Mariä Verkündigung, 25. März; lielie Māŗi L., U., lielā Mãra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Himmelfahrt; mazie Māŗi L., U., māzā Māra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Geburt; rudens Mãŗa, Mariä Himmelfahrt, 15. August Ahs. n. RKr. XVII, 39; nach BW. III, 1, S. 319 rudens Māŗa, der 1. Oktober;
4) in genitivischen Verbindungen: Māŗas zeme, Livland
im Vl.; Māŗu pīnas, Weichselzopf U.; Māres plekste, die Scholle, platessa vulgaris U.
Avots: ME II, 585, 586
1) die Jungfrau Maria
im VL.: Māres nē̦sātāji, die mit dem Marienbilde umhergehen und betteln U. Māriņa, svē̦tā sieviņa Br. 7. mīļā Māŗa, ze̦lta jumprava Br. 46;
2) = Māršava, Schutzpatronin der Kühe: man Mārīte guovi deva BW. 29175. mīļa Māre guovis slauca 29163, 1. šķir, Māriņa, manu guotiņu! 29187;
3) zur Bezeichnung christlicher Feiertage:
gavēņu Māŗa, pavasaŗa M. Ahs. n. RKr. XVII, 39, kāpuostu Māre od. Māra Upīte Medn. laiki 29 od. Māŗi L. od. kāpuostu Māres diena U., Mariä Verkündigung, 25. März; lielie Māŗi L., U., lielā Mãra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Himmelfahrt; mazie Māŗi L., U., māzā Māra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Geburt; rudens Mãŗa, Mariä Himmelfahrt, 15. August Ahs. n. RKr. XVII, 39; nach BW. III, 1, S. 319 rudens Māŗa, der 1. Oktober;
4) in genitivischen Verbindungen: Māŗas zeme, Livland
im Vl.; Māŗu pīnas, Weichselzopf U.; Māres plekste, die Scholle, platessa vulgaris U.
Avots: ME II, 585, 586
mirga
I mirga,
1): auch Lennew. n. BielU.; late̦rnas ... me̦t mirgas ... spuoguļuos Daugava 1934, S. 482. (upe) mirgas meta RKr. XX, 49. bē̦rzu birze kalniņā, strauja upe lejiņā, māsiņai mirgas meta, tautu drēbes velējuot BW. 25877. aizgāja, ka mirgu vien nuometa (sehr schnell)
Siuxt. dabūs pa acīm, ka mirgu vien nuometīs ebenda. saberzēja sev acis, duomādams tās me̦tam mirgas ... acis saberzējis, mirgas aizslaucījis pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 441.
Avots: EH I, 817
1): auch Lennew. n. BielU.; late̦rnas ... me̦t mirgas ... spuoguļuos Daugava 1934, S. 482. (upe) mirgas meta RKr. XX, 49. bē̦rzu birze kalniņā, strauja upe lejiņā, māsiņai mirgas meta, tautu drēbes velējuot BW. 25877. aizgāja, ka mirgu vien nuometa (sehr schnell)
Siuxt. dabūs pa acīm, ka mirgu vien nuometīs ebenda. saberzēja sev acis, duomādams tās me̦tam mirgas ... acis saberzējis, mirgas aizslaucījis pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 441.
Avots: EH I, 817
mūrlata
naktūzis
nodrātēt
nùodrātêt,
[1) tüchtig durchprügeln
Nerft, Laud., N. - Schwanb., Erlaa, N. - Peb.]: mani nuodrātējuse, māte griezās uz Lates pusi Jauns.;
[2) tüchtig ausschelten:
par tuo mani krietni nuodrãtēja Jürg., Peb., Laud., Erlaa, Plm., Serben;
3) "eine Tätigkeit in gerader Linie vollziehen"
Serben, Sermus; "gludi valgu nuovît" Neu - Wohfahrt;
4) mit Wachs od. Pech einreibend steif machen:
kurpnieks nuodrātē diegu Grünh.].
Avots: ME II, 776
[1) tüchtig durchprügeln
Nerft, Laud., N. - Schwanb., Erlaa, N. - Peb.]: mani nuodrātējuse, māte griezās uz Lates pusi Jauns.;
[2) tüchtig ausschelten:
par tuo mani krietni nuodrãtēja Jürg., Peb., Laud., Erlaa, Plm., Serben;
3) "eine Tätigkeit in gerader Linie vollziehen"
Serben, Sermus; "gludi valgu nuovît" Neu - Wohfahrt;
4) mit Wachs od. Pech einreibend steif machen:
kurpnieks nuodrātē diegu Grünh.].
Avots: ME II, 776
pārcelt
pãrcelˆt, tr.,
1) übersetzen, hinübersetzen :
pār upi. laivinieki viņus pārcēla LP. VII, 613; pārceļama vieta, der Ort, wo über den Fluss gesetzt wird;
2) übersetzen (in eine andere Sprache):
viņš pārcēlis daudz rakstu nuo krievu valuodas latviešu valuodā;
3) versetzen:
mūsu mežkungs pārce̦lts citā vietā, šī sirmā vedību ieraša... nuo ļaužu dzīves pārce̦lta dievību dzīvē RKr. X, 18. Refl. -tiês,
1) über-, hinübersetzen
(intr.), hinüberfahren: tad atkal pārcēlās pār e̦ze̦ru LP.;
2) sich versetzen, übersiedeln:
nāc, pārcelies garā un aizmirsties tur! A. IV, 609. viņš pāŗcēlies uz jaunu vietu;
3) sich ver-, überheben:
pārceļamā zāle (veronica beccabunga); kad pārcēlies jeb pārstaipījies, tad viņas sula laba Etn. I, 29. Subst. pãrcêlẽjs, [pãrcê̦lãjs Salis],
a) der Fährmann:
upes malā sēdējis pārcēlējs LP. V, 246;
b) der Übersetzer, der Translateur;
pãrceļšana, das übersetzen, Versetzen; pãrcelˆšanâs, das Hinübersetzen, das Sichversetzen, Übersiedeln: pārcelšanās pār upi, pārcelšanās uz jaunu vietu Kaudz.; das Sichüberheben; pãrcê̦lums, die Uber-, Versetzung.
Avots: ME III, 151
1) übersetzen, hinübersetzen :
pār upi. laivinieki viņus pārcēla LP. VII, 613; pārceļama vieta, der Ort, wo über den Fluss gesetzt wird;
2) übersetzen (in eine andere Sprache):
viņš pārcēlis daudz rakstu nuo krievu valuodas latviešu valuodā;
3) versetzen:
mūsu mežkungs pārce̦lts citā vietā, šī sirmā vedību ieraša... nuo ļaužu dzīves pārce̦lta dievību dzīvē RKr. X, 18. Refl. -tiês,
1) über-, hinübersetzen
(intr.), hinüberfahren: tad atkal pārcēlās pār e̦ze̦ru LP.;
2) sich versetzen, übersiedeln:
nāc, pārcelies garā un aizmirsties tur! A. IV, 609. viņš pāŗcēlies uz jaunu vietu;
3) sich ver-, überheben:
pārceļamā zāle (veronica beccabunga); kad pārcēlies jeb pārstaipījies, tad viņas sula laba Etn. I, 29. Subst. pãrcêlẽjs, [pãrcê̦lãjs Salis],
a) der Fährmann:
upes malā sēdējis pārcēlējs LP. V, 246;
b) der Übersetzer, der Translateur;
pãrceļšana, das übersetzen, Versetzen; pãrcelˆšanâs, das Hinübersetzen, das Sichversetzen, Übersiedeln: pārcelšanās pār upi, pārcelšanās uz jaunu vietu Kaudz.; das Sichüberheben; pãrcê̦lums, die Uber-, Versetzung.
Avots: ME III, 151
plāte
plãte,
1) eine Platte, Blechplatte, Fliese
Wid.; Schwarzblech Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 54. dzelzs plāte. eine eiserne Platte; galda plāte, die Tischplatte Wid.;
2) das Hölzchen, darin der Mühlenstock läuft
Bergm. n. U.. pe̦lē̦ks putns tup uz dzirnavu plātes LP. VI, 113;
3) die Überachse
hochle. n. Bielenstein Holzb. 547. Nebst estn. plāt aus mnd. plate "Platte".
Avots: ME III, 331
1) eine Platte, Blechplatte, Fliese
Wid.; Schwarzblech Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 54. dzelzs plāte. eine eiserne Platte; galda plāte, die Tischplatte Wid.;
2) das Hölzchen, darin der Mühlenstock läuft
Bergm. n. U.. pe̦lē̦ks putns tup uz dzirnavu plātes LP. VI, 113;
3) die Überachse
hochle. n. Bielenstein Holzb. 547. Nebst estn. plāt aus mnd. plate "Platte".
Avots: ME III, 331
platrīklis
platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.
Avots: ME III, 322, 323
Avots: ME III, 322, 323
plindere
ringt
riñgt, -gstu, -gu, frieren Sessau, Ruhental: pie laternes staba strādnieks ringst Līguotnis. Vgl. li. ringa "wer vor Frost krumm dasitzt".
Avots: ME III, 528
Avots: ME III, 528
saganīt
saganît, tr.,
1) eine bestimmte resp. eine längere Zeit weiden:
trīs gadiņi saganīju... guovi BW. 19435;
2) durch Weiden fett machen
Infl. n. U. Refl. -tiês, sich auffüttern, dick, fett werden: Latele vare̦ni saganījusies! kupla un apaļa kâ jauna saimniece Janš. Dzimtene V, 434.
Avots: ME III, 624
1) eine bestimmte resp. eine längere Zeit weiden:
trīs gadiņi saganīju... guovi BW. 19435;
2) durch Weiden fett machen
Infl. n. U. Refl. -tiês, sich auffüttern, dick, fett werden: Latele vare̦ni saganījusies! kupla un apaļa kâ jauna saimniece Janš. Dzimtene V, 434.
Avots: ME III, 624
salata
salata Lautb., ein Flussfisch U., salaka Wid.; salate, ein Fisch Konv. 2 2320, PlKur. Zu li. salatis od. salotė "der Rapfen, Rohrkarpfen" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 167).
Avots: ME II, 667
Avots: ME II, 667
šķēve
šķirzaķa
šķirzaķa Lng., Garssen, Laud. Trik., šķirzaklis Memelshof, šķìrzata 2 Lös., Lub., Lubn., Prl., Saikava, šķirzata Elger Dict. 110, Manz. Lettus, Wid., Fehsen, Laud., šķìrzate 2 Saikava, šķirzate Manz. Lettus, RKr. VIII, 100, šķirzats Lubn., šķirzgalis Saucken, šķirzgālis Ābeļi, šķirzgata Fehsen, šķirzlanka Memelshof, šķirzlants Ekengraf, Memelshof, Nesft, Saucken, late">šķirzlate Kreuzb., šķìrzlats 2 Sussei n. FBR. VII, 139, Cibla, Gr. - Buschh., Wessen, Lixna, Schlossberg, Odsen, šķirzlāts Pas. IV, 368, šķìrzle̦ts 2 Warkh., šķirzls Kurmen, šķirzutne RKr. VIII, 100, gemeine Eidechse (lacerta agilis L.): šķirzlats izrāpoja nuo... saknes ze̦maškas L. W. 1921, No 50, 31. elles tārpi, šķirzatiņas BW. 31886. Zur Wurzei von šķirgailis. Die Formen mit -at- und -ak- sind wohl ursprünglich deminutivisch; šķirzg- ist wohl kontaminiert aus šķirz- und šķirg-: šķirzlat- durch Metathese aus *šķirzalt- (vgl. ķirzaltis, ķirzalktis)? Das -n- in šķirzlanka und šķirzlants stammt vielleicht aus einem *šķirz(u)lē̦ns (vgl. Le. Gr. 221 f).
Avots: ME IV, 46
Avots: ME IV, 46
staipīt
stàipît (li. staipýti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 176) C., Wolm., PS. u. a., stàipit 2 Kl., Prl., staîpît 2 Iw., Karls., -u, -ĩju, tr., freqn. zu stìept, strecken, recken, dehnen U.: sieva gultā staipījuse kaulus LP. III, 89. raud ruociņas staipīdam[a] BW. 18362, 1. Late runāja neglīti kaklu staipīdama A. XX, 482. Refl. -tiês, sich recken, dehnen, strecken U.: kāzu ļaudis kâ zirnāji staipījās Biel. 1877. dē̦lu mātes istabā vīšķiem mati staipījās (Var.: ... istabiņa ar matiem staipījās) BW. 236I6, 1 var.
Avots: ME III, 1040
Avots: ME III, 1040
stomīgs
stuômîgs C., Golg., (mit uô 2 ) Salis, Widdrisch, Wandsen, Dond., Bauske, Adv. stuômīgi zaudernd, zögernd: pirmie suoļi bija stuomīgi un bailīgi B. Vēstn. stuomōgo aicināt istabā Purap. Late sveicināja stuomīgi ders.
Avots: ME III, 1111
Avots: ME III, 1111
stupele
sudabrs
sudabrs: auch Auleja, Dubena, Jāsmuiža, Kaltenbr., Kalupe, Kreuzb., Lubn., Oknist, Pilda, Skaista, Slate, Višķi, Zvirgzdine, Evang. 1753, S. 61, ("?") Ruj.
Avots: EH II, 599
Avots: EH II, 599
svabadnieks
svabadniẽks A. XI, 462, ein Freier: dar[i] mūs par svabadniekiem! Dziesmu grām. No 35, V. 7. svabadnieki kalpuos vienam kalpam, kas gudrs ir Glück Sirach 10, 24. tur neir kalps, nedz svabadnieks Galater 3, 28.
Avots: ME III, 1139
Avots: ME III, 1139
svece
svece, ein acc. s. sve̦cu Glück Matth. 5, 15; Lukas 8, 16; Apostelgesch. 16, 29 u. a., nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten), die Kerze, das (Talgoder Wachs-) Licht: tē̦vs dedzina vaska sveci BW. 17800. sveču lējējiņa (gen. S.) 6828 (weitere Belege bei P. Schmidt RKr. XIV, 16 und XV, 32). kuoki kâ sveces taisni Jaun. R. V, l. sveci pūst U., ein Vexierspiel. sveces nesejs, der Laternenträger (ein Käfer) Mag. IV, 2, 150. sve̦cu (Glück Malach. 3, PS., Golg., Selsau, Schwanb., J. Zvaigznīte R. 117, L. Bērziņ) oder sveču (U., Mag. XX, 3, 58, Etn, l, 51 und II, 25) diena, Lichtmesse, sve̦cu (Einhorn) oder sveču (U.) mēnesis, der Februar. saules svece, die Königskerze (verbascum thapsus) Mag. IV, 2, 31, U. (unter saule), RKr. II, 80; Etn. III, 159; Konv. 2 587, Karls., Dond. Wenn dies Wort aus aruss. свѣчà entlehnt wäre, müsste es in der Wurzelsilbe ē (nicht e!) aufweisen, und auch im Falle einer spätern Entlehnung (als r. ѣ schon verkürzt war) wäre der gen. s. sve̦cu (mit e̦c!) I sehr befremdlich. Vielleicht gehört also svece - wenn urspr. "Harzfackel" - zu sve̦ki, wobei die jetzige Bed. durch r. свѣча beeinflusst sein kann; oder Umbildung eines *zvace (= li. žvãkė "Licht") nach r. свѣча?
Avots: ME III, 1145, 1146
Avots: ME III, 1145, 1146
sveštecis
svetecis,
1) ein Leuchter oder eine Laterne mit einem Licht resp. mit einem Lämpchen
Vīt.;
2) "?" stāv kâ svetecis (von einem Menschen, der steht und nicht antwortet)
Bolwen;
3) "skatu turē̦tāja (bāba 3)"Zaļmuiža, Warkl. Aus r. свѣтéть "треножник для вложенья горящей лучины"
Avots: ME III, 1152
1) ein Leuchter oder eine Laterne mit einem Licht resp. mit einem Lämpchen
Vīt.;
2) "?" stāv kâ svetecis (von einem Menschen, der steht und nicht antwortet)
Bolwen;
3) "skatu turē̦tāja (bāba 3)"Zaļmuiža, Warkl. Aus r. свѣтéть "треножник для вложенья горящей лучины"
Avots: ME III, 1152
tilpt
I tìlpt C. (li. til˜pti "Raum worin haben"), tìlpt 2 Kl., Prl., til˜pt 2 Lin., Nigr., Praes. te̦lpu (U.) od. tilpstu (Nigr., Prl.), Praet. tilpu,
1) eingehn, Raum haben U.: tas nete̦lp vis maisā L. zaruojs mans vainadziņš, nete̦lp (Var.: nete̦lpst) tautu klētiņā BW. 24250, 5 var. ne tā (= guovs) stallī tilpa (Var.: ne tai... stallī rāmes) 29179, 1. kas netilpa pūriņā, svied pār kārti klētiņā! 7152 var, ku[r]t tāds lēven[i]s tilps (wo soll eine so grosse Menge Platz finden)! Alksnis-Zundulis. cik nu vien tilpst priekšautā A. Upītis Dzim. 18. es tur (=ve̦zumā) negribu tilpt Janš. Bandavā I, 135;
2) reichen, zureichen
U.: tas nēte̦lp, das reicht nicht (kann von einem Gefüss [?] und von einer Schnur gesagt werden) U. gana te̦lp, es ist noch freier Platz da Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 333;
3) "ausharren"
Warkl.: ilgi taču viņš pie Lates nevarēja tilpt Jauns. M. dz. 17;
4) "?": bet as[a]ras le̦dū tilpst Līguotnis 56. nuo dzila klusuma viss parks kâ teiksmains tilpa MWM. VIII, 175. - Subst. tìlpums, der Raum, der Rauminhalt:
ceļuojums caur pasaules tilpumu A. v. J. 1898, S. 406. zvaigžņu tilpums MWM. IX, 288. ūdens tvaikiem pildītuo tilpumu Konv. 2 2018. kuģim ir 5000 tonnu ūdens tilpuma B. Vēstn. In den Bedd. 1-2 (und 3?) nebst talpa und te̦lpa(s) woht zu ai. talpa-ḥ "Lager, Bett, Ruhesitz" (zur Bed. vgl. le. vieta) und ir. tallaim "finde Raum", s. Fick BB. VII, 94, Persson Beitr. 310 f., Trautmann Wrtb. 317. R. толпá "Haufen, Menge" könnte hierher gehciren (vgl. Miklosich Etym. Wrtb. 349), wenn es (eigentlich: Gedränge; vgl. klr. потолп "Gedränge") eine postverbale Bildung wäre, vgl. klr. втолпитися "sich hineindrängen" (< sich Platz worin schaffen?).
Avots: ME IV, 189
1) eingehn, Raum haben U.: tas nete̦lp vis maisā L. zaruojs mans vainadziņš, nete̦lp (Var.: nete̦lpst) tautu klētiņā BW. 24250, 5 var. ne tā (= guovs) stallī tilpa (Var.: ne tai... stallī rāmes) 29179, 1. kas netilpa pūriņā, svied pār kārti klētiņā! 7152 var, ku[r]t tāds lēven[i]s tilps (wo soll eine so grosse Menge Platz finden)! Alksnis-Zundulis. cik nu vien tilpst priekšautā A. Upītis Dzim. 18. es tur (=ve̦zumā) negribu tilpt Janš. Bandavā I, 135;
2) reichen, zureichen
U.: tas nēte̦lp, das reicht nicht (kann von einem Gefüss [?] und von einer Schnur gesagt werden) U. gana te̦lp, es ist noch freier Platz da Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 333;
3) "ausharren"
Warkl.: ilgi taču viņš pie Lates nevarēja tilpt Jauns. M. dz. 17;
4) "?": bet as[a]ras le̦dū tilpst Līguotnis 56. nuo dzila klusuma viss parks kâ teiksmains tilpa MWM. VIII, 175. - Subst. tìlpums, der Raum, der Rauminhalt:
ceļuojums caur pasaules tilpumu A. v. J. 1898, S. 406. zvaigžņu tilpums MWM. IX, 288. ūdens tvaikiem pildītuo tilpumu Konv. 2 2018. kuģim ir 5000 tonnu ūdens tilpuma B. Vēstn. In den Bedd. 1-2 (und 3?) nebst talpa und te̦lpa(s) woht zu ai. talpa-ḥ "Lager, Bett, Ruhesitz" (zur Bed. vgl. le. vieta) und ir. tallaim "finde Raum", s. Fick BB. VII, 94, Persson Beitr. 310 f., Trautmann Wrtb. 317. R. толпá "Haufen, Menge" könnte hierher gehciren (vgl. Miklosich Etym. Wrtb. 349), wenn es (eigentlich: Gedränge; vgl. klr. потолп "Gedränge") eine postverbale Bildung wäre, vgl. klr. втолпитися "sich hineindrängen" (< sich Platz worin schaffen?).
Avots: ME IV, 189
uzņemt
uzņem̂t,
1): lejā laidu vaiņadziņu, lai uzņēma tas puisītis, kas ... Tdz. 38988;
2): kâ uzņēmis maizīti (die Oblate),
tâ sašļucis Pas. X, 165;
5): kad mācītājs bij uzņēmis savu amatu draudzē Aps. Raksti I2, 87. uzņēma lielas būves Jauns. Raksti IV, 145; ‡
12) aufnehmen (den Fussboden) Grenzhof (Mežmuiža):
u. istabas; ‡
13) "?": pūcīte uzņēma zvirbuli dancuot BW. 2546 var. Refl. -tiês, ‡
4) unversehens aufgenommen werden:
man uzņēmēs uz dakšām netīrs ābuoliņš Saikava. Subst. uzņēmējs, ‡
2) der Vorsänger; wer ein Lied früher als andere zu singen beginnt
Frauenb.
Avots: EH II, 729
1): lejā laidu vaiņadziņu, lai uzņēma tas puisītis, kas ... Tdz. 38988;
2): kâ uzņēmis maizīti (die Oblate),
tâ sašļucis Pas. X, 165;
5): kad mācītājs bij uzņēmis savu amatu draudzē Aps. Raksti I2, 87. uzņēma lielas būves Jauns. Raksti IV, 145; ‡
12) aufnehmen (den Fussboden) Grenzhof (Mežmuiža):
u. istabas; ‡
13) "?": pūcīte uzņēma zvirbuli dancuot BW. 2546 var. Refl. -tiês, ‡
4) unversehens aufgenommen werden:
man uzņēmēs uz dakšām netīrs ābuoliņš Saikava. Subst. uzņēmējs, ‡
2) der Vorsänger; wer ein Lied früher als andere zu singen beginnt
Frauenb.
Avots: EH II, 729
vedināt
vedinât:
1): Late jau savu vīru vedina ("skubina, aicina") uz mājā braukšanu Frauenb. Refl. -tiês,
1): auch Dunika;
2): tē̦vs sāka v.: e̦suot laikus jāizbrauc A. Brigadere Dievs, daba, darbs 324; "2) mitzukommen" ME. IV, 521 zu verbessem in "3) mitzukommen".
Avots: EH II, 767
1): Late jau savu vīru vedina ("skubina, aicina") uz mājā braukšanu Frauenb. Refl. -tiês,
1): auch Dunika;
2): tē̦vs sāka v.: e̦suot laikus jāizbrauc A. Brigadere Dievs, daba, darbs 324; "2) mitzukommen" ME. IV, 521 zu verbessem in "3) mitzukommen".
Avots: EH II, 767
vējlukturis
vẽjlukturis LKVv., vēja lukturis, die Windlaterne: aizdedzinājuši vējlukturi LP. VI, 181. lai atnākuot puisis pretim ar vējlukturi 441, viņš aizskrēja kâ vē̦lns ar vēja lukturi Frauenb.
Avots: ME IV, 551
Avots: ME IV, 551
vēkšpēdu
vē̦kšpẽ̦du, Adv.,
1) vē̦kš(u)pē̦du, Frauenb., vê̦kšpê̦du A.-Ottenhof, Trik., Wolmarshof (mit vê̦- 2 ) Dunika. Neu-Salis, vēkšķupē̦du Kokn., Lemburg, Stockm., vêkšupê̦du Nötk., vēkšupē̦du Nauksch., Platere, Rosenbeck, Serben, vēkšpēdus Ruhental, vê̦kspēdu(s) Segew., vê̦kšupē̦dus 2 Frauenb., vēkšpêdiņ Golg., vēkšķupēdu, auf dem Rücken liegend:
dzē̦rājs guļ vēkškupē̦du:
2) auf dem Bauche hegend
Burtn. In ernsthafter Rede nicht gebraucht
Avots: ME IV, 555
1) vē̦kš(u)pē̦du, Frauenb., vê̦kšpê̦du A.-Ottenhof, Trik., Wolmarshof (mit vê̦- 2 ) Dunika. Neu-Salis, vēkšķupē̦du Kokn., Lemburg, Stockm., vêkšupê̦du Nötk., vēkšupē̦du Nauksch., Platere, Rosenbeck, Serben, vēkšpēdus Ruhental, vê̦kspēdu(s) Segew., vê̦kšupē̦dus 2 Frauenb., vēkšpêdiņ Golg., vēkšķupēdu, auf dem Rücken liegend:
dzē̦rājs guļ vēkškupē̦du:
2) auf dem Bauche hegend
Burtn. In ernsthafter Rede nicht gebraucht
Avots: ME IV, 555
zibināt
I zibinât (li. žìbinti "mit einer Fackel u. a. leuchten"),
1) leuchten lassen, blitzen
L., U., BW. 33704: kas uguni zibināja? BW. 10033, 1 var. zibinādami ar elektrisku kabatas late̦rnu Veselis Netic. Toma mīl. 125. savas griezīgās acis zibināja Kaudz. Izjurieši 119. dusmu starus zibina Zeif. III, 2, 151. kuo tu tur zibini (entzündest [streichend] Zündhölzchen)? Lubn. zibins zibināja BW. 16691, C., Ruj., Salis, Trik., Wolm. visu vakaru pamalē zibināja Nötk. sāka... zibināt ar˙vienu stiprāk A. XX, 252, pē̦rkuonis sācis zibināt krustim RKr. VIII, 2. acis zibināt zibināja Austr. kal. v. J. 1893, S. 32; flimmern: druvas zibināja, kad vējiņš saules vizmu uz viņum trīsināja MWM. VIII, 484;
2) sehr schnell bewegen,
a) einen Finger (warnend oder drohend):
Andrievs zibina man ar pirkstu Eldgasts Vižņi 50 (ähnlich in Ruj.);
b) die Flügel:
cīrulis gaisā spārnus zibina Sessw.;
c) die Füsse:
bē̦rns zibina kājas Lubn. kuo nu tur ziblni (läufst zwecklos hin und her) nuo klēts uz istabu? Bauske. Refl. -tiês, flimmern: saule pa vēja kustinātām ābeļlapām zibinās istabā uz grīdas Domas I, 225; "= žibināties". nezibinies man priekšā! Dond. n. RKr. XVII, 65.
Avots: ME IV, 716, 717
1) leuchten lassen, blitzen
L., U., BW. 33704: kas uguni zibināja? BW. 10033, 1 var. zibinādami ar elektrisku kabatas late̦rnu Veselis Netic. Toma mīl. 125. savas griezīgās acis zibināja Kaudz. Izjurieši 119. dusmu starus zibina Zeif. III, 2, 151. kuo tu tur zibini (entzündest [streichend] Zündhölzchen)? Lubn. zibins zibināja BW. 16691, C., Ruj., Salis, Trik., Wolm. visu vakaru pamalē zibināja Nötk. sāka... zibināt ar˙vienu stiprāk A. XX, 252, pē̦rkuonis sācis zibināt krustim RKr. VIII, 2. acis zibināt zibināja Austr. kal. v. J. 1893, S. 32; flimmern: druvas zibināja, kad vējiņš saules vizmu uz viņum trīsināja MWM. VIII, 484;
2) sehr schnell bewegen,
a) einen Finger (warnend oder drohend):
Andrievs zibina man ar pirkstu Eldgasts Vižņi 50 (ähnlich in Ruj.);
b) die Flügel:
cīrulis gaisā spārnus zibina Sessw.;
c) die Füsse:
bē̦rns zibina kājas Lubn. kuo nu tur ziblni (läufst zwecklos hin und her) nuo klēts uz istabu? Bauske. Refl. -tiês, flimmern: saule pa vēja kustinātām ābeļlapām zibinās istabā uz grīdas Domas I, 225; "= žibināties". nezibinies man priekšā! Dond. n. RKr. XVII, 65.
Avots: ME IV, 716, 717