Paplašinātā meklēšana

‡ lināja Erlaa, Prl., Rutzau, = linājs.

Avots: EH I, 742

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22

apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96

apmĩlinât, tr., streicheln, liebkosen: sargs apmīlināja glaudīguo kaķi LP. VI, 860.

Avots: ME I, 108

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254

bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254

blija, der Reif: blija, blija, rasa, rasa, tās man laba nedarīja; rasā manas kājas mirka, blija vaigus svilināja Naud. [?].

Avots: ME I, 315

daĩlinât [Nigr.] (li. dáilinti "verzieren"), zierlich, anmutig, schön machen: daila bija sērdienīte, kas tuo dailu dailināja? BW. 4460. dailinājums, die Verzierung.

Avots: ME I, 431

daiļuôt, = dailināt. Refl. -tiês, sich anmutig, schön machen: daiļuojās mātes meita, pierīti vien balināja BW. 5387.

Avots: ME I, 432

‡ I dēlinât "vom Sohn sprechen": dē̦lu māte dēlināja Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 318

dil˜linât [Ruj.], schwenken, tänzeln: viņš bē̦rnu viegli dancina un dillina Apsk. I, 34. meitas viņš izgrieza un dillināt izdillināja Janš. Refl. -tiês, sich drehen: viņa runā jautri gruozīdamās un dillinādamās Janš. (aus Nigr.).

Avots: ME I, 467

dzilinât: (fig.:) Gustiņu dzilināja sīvs niknums Daugava 1934, S. 486:

Avots: EH I, 357

I ẽze Gr. - Sess., ēze, ēzis U., die Feueresse: dzelzsgabals pazūd ēzē Vēr. I, 930. kalējs manus raibus cimdus uz ezītes svilināja BW. 9523. [Aus mnd. ese "Esse".]

Kļūdu labojums:
ēzis U. = ēze, ēzis U.

Avots: ME I, 578

ìeganît;

2): jārauga, vai meži nebūs ... ieganīti Latv. Av. pielik. 1855, № 1, S. 2; 3): ie. luopus uz lināja Ramkau.

Avots: EH I, 513

‡ ìekvèlinât, = ìekvè̦luôt: pūšuot ie. uogles Kaltenbr. (fig.) tas iekvēlināja manu patmīlību Ezeriņš Leijerk. II, 129.

Avots: EH I, 524, 525

[ìesvilinât,

1) einsengen, ansengen:
svārkus Salis; matus Bauske;

2) einen Hieb versetzen:
viens gans uotram stipri iesvilināja ar pātagu Warkh.]

Avots: ME II, 75

[I ìezilinât, stechen (von Nesseln): nātres iezilināja Stenden, Wandsen.]

Avots: ME II, 91

‡ izbailinât, ängstigen Für. I; tracis mežā mani briesmīgi izbailināja Bers.

Avots: EH I, 433

izdillinât, gehörig schwenken, tänzeln, betanzen: viņš izdillināja kāzenieces Aps. I, 297.

Avots: ME I, 728

I iztilinât "?": "Ediņa tam iztilināja [= iztilināja III?] zuosis tīri par vē̦de̦ru vien Alm.

Avots: ME I, 818

kàislinât ,* tr., leidenschaftlich erregen: viņa caur mani Jūliju kaislināja Egl.

Avots: ME II, 135

‡ III kalinât, hungern lassen, durch Hunger schwächen: viņš visu dienu zirgu kalināja pie kruoga Linden in Kurl. vasar kalina vistas, kab netuklē̦tuos Auleja. kuo kalināsi juo? - vajag pabaŗāt ebenda. Zur Bed. vgl. ‡ apkalinât II.

Avots: EH I, 577, 578

‡ klinâtiês "?": viņai vie˙nādi vien bija tâ (tanzend) jāklinājas pa danču riņķi Dünsb. Jocīgas pas. un stāst. 54.

Avots: EH I, 618

krauklêt, - ẽju, kruaklinât, krächzen (von einem Raben): krauklīt[i]s skrēja krauklē̦dams BW. 13774. kuo kraukļi krauklināja? 13063.

Avots: ME II, 263

Krìevmala, Krìevmale, die Grenze der Russen, Russland: bāliņš savu zuobeniņu Krievmalē (Var.: Krievzemē) balināja BW. 32155. nu nāk sērst tā māsiņa, kuo aizveda Krievmalē BW. 26564 (Krievmalā 22466).

Avots: ME II, 284

kulinât [vgl. li. kulinė´ti "vielfach ein wenig hart schlagen"] Mar. n. RKr. XV, 121, kuļinât, tr., freqn. zu kul˜t, wiederholt schlagen, klopfen, schütteln, mischen, quirlen, wedeln, [schnell bewegen Fest.]: nevērīgi kājas kuļinādama, viņa sāka atlaist matus vaļā RA. vistiņa pāri reizes kuļināja ar kŗeisuo spārnu Purap. kulināt uolas, sviestu Mar. viņš lūgdamies kulināja asti MWM. VII, 694. Refl. -tiês, sick bewegen: re̦snais vē̦de̦rs tâ kulinājās, ka man uznāk bailes Druva I, 1079. [kuo tu kāju kuļini Fest.]

Avots: ME II, 306

kvèlinât: mit ê Auleja ("stark erhitzen"); kam tas manu augumiņu kâ uoglīti kvēlināja (Var.: gailināja )? Tdz. 40323. Zur Bed. vgl. auch nùokvēlinât I.

Avots: EH I, 690

kvèlinât, tr., fakt. zu kvèlêt, glühen machen, anfachen, entflammen, brennenden Schmerz verursachen: vēl viena lieta kvēlināja viņas skaudību Aps. svešas ilgas krūtīs griežas, sirdi man kvēlina Rainis.

Avots: ME II, 354

lalinât, lālinât, lal˜linât C., lallen, jodeln: bē̦rns sāka lallināt pirmuos vārdus Apsk. viņš šuo tuo lallināja savā bē̦rna valuodā MWM. VII, 646. kur es guovis lallināju, tur tu zirgus košināji BW. 21988, 12. es lālinu ciema ganus 246. lalliniet (Var.: lālinājiet), citi gani, man pazuda raibaaaaļiņa 747. Vgl. li. lalúoti "lallen".

Avots: ME II, 417

lelinât, lēlinât, lel˜linât, singen, jodeln, das Vieh zusammenruhen: viņš sāka luopus kuopā lelināt Kand. ganu meitas vai nu lelināja luopus, vai gavilēja un dziedāja Lautb. kur es zirgus dzirdināju, tur tu guovis lēlinaji BW. 21988, 1. lellināt, ciema meitas! man pazuda raibaliņa BW. 747. lellināt = gaŗi vilkti dziedāt, sevišķi ganuos; arī guovis lellina, labina uz mājām Blieden. n. Etn. II, 177.

Avots: ME II, 449

I liẽlinât,

tr., grossmachen, rühmen:
sen tuo lielu lielināja BW. 16770, 1. ciema puiši (mani) lielināja 10229.

Avots: ME II, 498

mãlbedre, mãldùobe, die Lehmgrube: ve̦lns aizgājis uz mālduobi LP. VI, 292. vilciņš savus zābaciņus mālduobē Var.: māldbedrē) balināja BW. V, S. 239.

Avots: ME II, 581

malinât,

1) kaus. u. freqn. zu mal˜t, = mal˜dinât: sveši ļaudis man[u] māsiņu pagrabā malināja BW. 22550, Biel. I, 425;

2) wiederholt drehen
Wid. Vgl. malt 2.

Avots: ME II, 558

[miglinât, fakt. zu migluôt, Nebel aufsteigen lassen: tā lāmiņa ze̦lta miglu miglināja BW. 34714.]

Avots: ME II, 624

mĩlinât,

1) liebkosen, lieb halten:
es gribu tevi apskaut, mīlināt Asp. VII, 26. [aiz kuo mani ciema puiši tikai mīļi mīlināja? BW. 34423.] sieva apkuopa un mīlināja savu māti LP. VII, 514;

2) lieb machen
U. Refl. - tiês, liebevoll um einen herum sein, sich bei jem. einzuschmeicheln suchen, sich mit jem. od. etwas abgeben: Sprw. mīlinās kâ mazi kaķē̦ni. tautu dē̦ls, kuo tik mīļi mīļinies? BW. 9605. Liena mīlinājās ar bērniņu Kaudz. M. viņš tagad sē̦dē̦tu pie krāsns un mīlinātuos ar uguntiņu Kļav. - Subst. mĩlinâšana, das Liebkosen; mĩlinâšanâs, das gegenseitige Liebkosen, Schmeicheln: ak kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JK. III, 77; mĩlinãjums, die Liebkosung: mīlinājumu vajadzība Zalktis I, 150.

Avots: ME II, 644, 645

nepieejamĩba ,* [nepieietĩba *], die Unzugänglichkeit, Unnahbarkeit: pils nepieejamības Apsk. [sāņcense, kas tagad ar savu nepieietību tikai iekvēlināja viesus Leijerk. I, 109.]

Avots: ME II, 727

[niezinât "kitzeln" Warkl. Relf. - tiês, jucken: man nātres sazilināja ruokas, un tagad tâ niẽzinâs! Rönnen.]

Avots: ME II, 752

nùogal˜inât,

1): "vecis visus zvē̦rus" ME. II, 783 zu verbessern in "vecis ... visus šuos (= zvē̦rus)"; ‡

2) "nùovilcinât": viņi mani visu nedēļu nuogalināja, ka duošuot darbu, bet pēdīgi ne˙kā nedeva Seyershof.

Avots: EH II, 45

nùogalinât, nùogaluôt, tr., jemand ein Ende bereiten, töten, vernichten: ir liels pulks, kuo viņa nuogalinājuse Spr. Sal. VII, 26. tuo viņš nuogalināja ar zuobinu LP. VI, 461. vecis visus zvē̦rus bij nuogaluojis LP. VI, 266. Refl. - tiês,

1) sich das Leben nehmen, Selbstmord begehen
Kand.;

[2) nùogalinâtiês U., ohne Hoffnung krank liegen].

Avots: ME II, 783

nùokast,

1): cūkas nuosvilināja, nuomazgāja, nuokasa Sonnaxt; ‡

2) "ruokuot nuovākt" Auleja: n. buļbas Auleja. rudinī tādus ve̦zumus nuokasēm (von der Kartoffelernte gesagt)
Kaltenbr. n. FBR. XVII, 73; ‡

3) "nuorakt 2" Rutzau: n. pa zemi.

Avots: EH II, 52

(nùoskalinât,

1) abspülen lassen:
n. drēbes Bers.;

2) abspülen:
lietus nuoskalināja dubļus Widdrisch.)

Avots: ME II, 847

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

paliẽlinât, tr., vergrössern, übertreiben: palielināmā glāze, das Vergrösserungsglas. tuo viņš iekaisumā palielināja A. XVII, 493.

Avots: ME III, 62

pamĩlinât, tr., ein wenig liebkosen, laben, weiden: paņēma atkal kārtis un pamīlināja acis ap sarkanuo dūzi A. XIII, 462. Refl. -tiês, ein wenig charmieren, sich liebenswürdig machen.

Avots: ME III, 72

[papilinât, ein wenig pilinât (intr. und tr.): papilini vel kādus pilienus! lietus tikai drusku papilināja.]

Avots: ME III, 81

‡ pavīslinât, ein wenig nieseln Dond.: tikai drusku pavīslināja.

Avots: EH XIII, 191

pìečalinât, = piečaluôt: parupja balss visu zãli piečalināja Apskats 1903, 448.

Avots: ME III, 242

pìeglaũdîgs, = piemīlīgs, sich anschmiegend, vertrauensvoll: Grieta bij pieglaudīgu dabu Pasaules lāpītājs 14. tas palika laipnāks un pieglaudīgāks Vēr. II, 322. sargs apmīlināja pieglaudīguo kaķi LP. VI, 860, pieglaudīgā balsī Baltp. r. I, 65. dažs bē̦rns saviem ve̦cākiem ļuoti pieglaudīgs Dond.

Avots: ME III, 250

rìets ² Golg., Lis., auch riẽta Amboten, Jürg., Plur. rieti, gew. in der Verbindung saules r., der Sonnenuntergang: priekš, pēc saules rieta, vor, nach dem Sonnenuntergang. saule laidās uz rietu, die Sonne näherte sich dem Untergang A. XX, 404. saulīte vairs galvas nesvilināja, bet taisījās jau uz rietu Seibolt. saule tuvu pie rietas (wird bald untergehen) Apsk. v. J. 1903, S. 439, Golg., Druw., Odsen, A.-Schwanb. (zvaigzne) pēc saules rieta parādās rietumuos pie debesīm A. v. J. 1898, S. 242. atsārtums nuo tāļās saules rietas A. v. J. 1899, S. 16. sarkanie saules rieti Vēr. I, 1223. rieti aizdedza visu pilsē̦tu: jumti liesmuoja, luoguos šaudījās sarkanas gunis Ezeriņš Leijerkaste II, 38. nuo ausas līdz pat rietai A. v. J. 1900, S. 405, vom frühen Morgen bis zum späten Abend (eig.: von der Morgendämmerung bis zum Sonnenuntergang). nao rīta ausas līdz pat vē̦lai saules rietai A. v. J. 1899, S. 17. - Bei Asp. gaismas rieti- die Morgendämmerung.

Avots: ME III, 550

rijniẽks U., Karls., rijeniẽks Bielenstein Holzb., auch rijiniẽks, der Riegenkerl, der, dem die Arbeit der Riege vertraut ist U., der Riegenheizer Biel.: kungam kūlēji un rijnieki labi jāuzrauga, lai nezagtu A. v. J. 1899, S. 182. ve̦lns nav devis rijniekam ne˙kāda miera JK. V, I, 36. nelikuši ne˙vienu rijnieku mierā LP. V, 132. reiz rijnieks naktī nejauki nuoslāpis ebenda 143. rijnieciņa (Var.: rijenieka; rijinieka 16765 var.) meitu ņēmu BW. 16764, mūsu riju rijnieciņš ķēves kāju svilināja 31456, 1.

Avots: ME III, 524

sabalinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch bleichen
(tr.): s. aude̦klu ve̦se̦lu mēnesi;

2) bleichend verwittern lassen:
balināja, balināja aude̦klu, kamē̦r sabalināja C.

Avots: ME III, 591

sapilinât,

1) zusammentröpfeln
(trans.): s. dažādas zâles karuotē;

2) eine gewisse Zeit hindurch tröpfeln
(intr.): lietus sapilināja visu vakaru Jürg.

Avots: ME II, 699

sev˙kuŗš, jeder: bija tē̦vam trīs dęli . . . tē̦vs . . . iedeva sev˙kuŗam pa blisei Pas. IV, 312 (aus Welonen). iesvied aruodā pa grūdiņam, sev˙kuŗā aruodā 504 (ebenda). pieēda pa drusciņai nuo sev˙kuras bļuodas Zbiór XVIII, 413. vakarā sev˙kuŗš savu (Var.: katrs savu, ik˙kuŗš savu BW. 2659, 1 var., savu kuŗš 2659) mīlināja VL.

Avots: ME III, 822

skalinât U., Karls., tr., freqn. zu skaluôt, spülen: viļņi kre̦klus skalināja BW. 7536, 3 var.

Avots: ME III, 869

smailinât (li. smaĩlinti dass.), spitz machen, zuspitzen: meklēja zuosu spalvas, smailināja tās Druva III, 858.

Avots: ME III, 950

svilinât (li. svìlinti),

1) sengen, versengen (auch vom Brennen der Nesseln
U.): skrējis ar uguns pagali pakāļ un... svilinjis krauklim spārnus LP. IV, 141. es avinu svilināju BW. 11587, Saikava. svilinātu labību Glück II Sam. 17, 28. saule dedzināja, svilināja MWM. VII, 745. karstums svilina LP. II, 83. viņš... zemi svilina dienasvidus bulā Hiob 37, 17. aukstais vējš svilinādams ķeras klāt Aps. IV, 91. seju svilina ziemelis Vēr. II, 138. svilinuošās sāpes 809;

2) kâ svilums svilināt, svilina, von einem heftigen, jähzornigen Menschen gesagt
Lubn.

Avots: ME III, 1158

tâlinât (li. tólinti) Bers., C., Nötk., Warkl., tālinât U., tāļinât, weit entfernen U.; sagen von jem., dass er fern sei: tālu tautas tālināja (Var.: tāļināja 26476, 1 var.) manus . . . brāleliņus BW. 26475.

Avots: ME IV, 145

II tilinât: visu ziemu tilināja ("dziedināja un ar iešanu nenuopūlēja") ievainuotuo kāju Frauenb.

Avots: EH II, 681

IV tilinât "?": vakar lācis maizi cepa...; jau šuodien tilināja liela kunga kulītē BW. 30525.

Avots: ME IV, 188

I tillinât,

1) (ein Kind auf den Armen; schaukeln, wiegen Schibbenhof
(mit il˜l ), Heidenfeld (mit ìll ² ), Adsel, Alswig, AP., Bers., Bewershof, Drosth., Druw., Hirschenhof, Kalnemois, Laud., Mar., Marzen, Nigr., Notk., N.-Peb., Oger, Sessw., Vīt.; (Wiegenliederl singen, trüllern N.-Peb., Vīt.; (ein Kind) hüpfen, springen machen N.-Peb.; verwohnen Heidenfeld (mit ìll ² ), Bērzpils, Druw., Kortenhof, Lettihn, Notk., Selsau, Stockm., Vīt.: tillini vien, - izaudzēsi nevaldāmu iegribiņu! Vīt. meitenei sākās skuolā viegla diena. Sveķīt[i]s viņu visādi tillināja Seibolt;

2) (Stroh) mit den Händen schütteln (damit die Korner herausfallen)
Sessw.; . auf den Hünden tragen" Alksnis-Zundulis: nu jau vai uz ruokām tillinām sienu, bet kuot nu lietus laikā iztillinās - pūst acīm re̦dzuot Alksnis Zundulis;

3) "drēbes gabalu uotram priekšā plātīt" (mit il˜l) Schibbenhof. In den Bedd. 1-2 (teilweise durch tilinât beeinflusst) wohl auf der Interjektion tilli beruhend.

Avots: ME IV, 188, 189

tral˜lât Dunika, (mit àl ² ) Saikava, Selsau,. -ãju, tralluôt Spr., tral˜lêt Ruj., Wid., tralêt U., -ẽju, trallinât Wid., Dr., Adsel, Bers., N.-Peb., (mit al˜ ) Bauske, C., Dunika, Siuxt, (mit àl ² ) Bers., Kl., Prl., Sessw., tralinât U., trallît, lustig singen, trallieren U., trillern: kad es biju jauna meita, trallādama vien staigāju BW. 64. dzieduot un trallājuot vien Janš. Bandavā I, 304. viņa . . trallāja savas trallas Dzimtene V, 428. viņa mūžam mīl tralluot un trairuot 82. dziesmiņas trallināt BW. 9136 var. trallāt tralt jaunas nzeitas, kuo tās trallī, kuo netrallī? ne tās trallī manis paša..., trallināja īsa laika gribē̦damas BW. 1040. mazie putni trallina A. XXI, 644. trallināja cīrulis Vēr. II, 1070. nedziedāja. bet trallināja C. Nebst li. iralalàuti und estn. trallama "trällern" auf dem Refrain tralala beruhend.

Avots: ME IV, 220

I trilinât: auch Frauenb.; trilināja cīrulis Jauns. J. un v. 165. pa vējam trilināju Aizsils Sen. k., S. 137. (ar buka raģelĩti) gāju ... ar puišiem t. BW. 29481.

Avots: EH II, 695

trillinât Adsel, Bers., Fehteln, Kalz., trillern, trällern, lustig singen Wid., Bers., Blumenhof, Holmhof, Kurmene, Mar., Nötk., N.-Peb., Romershof, Prl., Sermus, (mit il˜l ) Amboten, Dunika (nur vom Trillern der Lerche gesagt), Gramsden, Irmelau (vom Trillern der Lerche), Kalleten, Laidsen, Mitau, Neuhausen, Pilten (vom Trillern der Lerche), Renzen, Ringen, Rönnen, Schwitten, Sessau, (trilinât) Lennew., MSil., (trilinât) U.; auf dem Bockshorn spielen (trilinât) U., Bielenstein Holzb. 724; (in der Schenke) trinken und singen Sessw.: cīrulis trillina (trilina MSil.) Dunika, Irmelau, Pilten, Prl. u. a. lakstīgalas trillina Holmhof. gani laukuos trillina Mar., Prl., Sermus u. a. es trillināju ve̦cuo meldiju Römershof. tē̦vs ar māti dūdināja..., es pats skaisti trilināju BW. 185871, 1. cits trilināja, cits dūduoja LapsaKūm. 150. lakstīgala kuošu dziesmu trilināja BW. 12056, 2. putniņš sāk trilināt MWM. v. J. 1896, S. 387.

Avots: ME IV, 236

‡ tuklinât, feist werden machen: kas juo tuklu tuklināja Tdz. 57117.

Avots: EH II, 700

I tulinât Fehsen, Fest., Geistershof, Kalz., Selsau, Sessau, Sessw., Vīt., = tilinât I 1: kad laukā linus pārāk ilgi tulina, lini sapakuluo Sessau. lini . . . jānuoguodē mārkā, lai tad pēc ar tulināšanu iet kâ iedams Vīt. 65. Refl. -tiês, ausgebreitet liegen (vom Flachs) Fehsen, Fest., Geistershof, Vīt.: linus izklāj laukā tulināties. lini tulinājas uz tula Vīt. Wenn mit u aus reduziertem o, zu tale II.

Avots: ME IV, 259

‡ III tulinât "?": tulks tulināja ilgu laiku, bet laikam maz kuo varēja izdabūt A. Upītis Laikmetu griežuos I, 91.

Avots: EH II, 702

I ulinât, ‡

4) girren (von Tauben):
(sniega mātes) balss ... it kâ smējās, ulināja un vīvināja Veselis Cilv. sac. 101. ūdeņi ulina, un upē brakšķ le̦di Skalbe Raksti V, 18; ‡

5) blasen
Ramkau: vējš ulina.

Avots: EH II, 712

I ulinât,

1) (einander) zurufen:
sēņuotāji mežā bija atšķīrušies, bet sāka ulināt, kamē̦r sadzirdēja un atkal viens uotru atrada Druw. n. RKr. XVII, 84. vai vilciņ, tu jau biji nekristīts, kurš vien tevi ieraudzīja, visi tevi ulināja BW. 2365.;

2) = urinât I PS.;

3) lallen, stammeln (z. B. von Kindern, die zu sprechen lernen)
N.-Peb. Zu ulē? Vgl. auch li. ulénti "hallo rufen".

Avots: ME IV, 297

uzpilinât, aufträufeln LKVv.: Angrieta uzpilināja sluoksnēm drusku miltu ūdeņa Jaun. mežk. 148. Refl. -tiês: man zâļu par daudz uzpilinājās uz cukura, ich träufelte versehentlich zu viel Medizin auf den Zucker.

Avots: ME IV, 365

uztral˜linât, lustig singen, trällern (perfektiv): kādu jautri aušīgu dziesmiņu uztrallinādama Janš. Dzimtene V, 373. dažreiz viņa... jautri uzdziedāja un priecīgi uztrallināja 458.

Avots: ME IV, 393

‡ uzvieglinât "?": būtu ... spailes ... saspiestas tapušas, tad viņas maķenīt uzvieglinājamas ... ir Klēfelda Padoms (1789) 36.

Avots: EH II, 739

vara, auch vare U., Mar, n. RKr. XVII, 139, auch im Plur. gebraucht, die Macht, die Gewalt: Sprw. kam (kur U.) spē̦ks, tam (tur U.) vara Br. sak. v. 1152. lai variņa, kam variņa, mūs[u] kungam liela vara BW. 31337. tev, brālīti, liela vara 13759. kas tuo (sc.: muižu) baltu balināja? darbinieku sūra vara 31409. maksā, dievs, zirga varu, bāleniņa arumiņu! 27899. kam, puisīti, varas raugi, kam mauc manu gredzeniņu? 6292. tev, dieviņ, spē̦ks, varīte 6933. bij (sc.: māmiņa) varīti iede̦vusi: es varēju druoši malt pretī trim malējiem 7955. gāju kultu, gāju maltu, es varītes nežē̦luoju 6866 (ähnlich: 16406). svešai mātei maizes žē̦l, man bij sāvas varas žē̦l 4447 var. māršas grib manas varas bāliņuos paliekuot 17392. man[a] varīte tâ nuobira kâ . . . sudrabiņš 22078. varītes vilcējiņš Ar. (wohl aus dem VL.), der die Kraft (einas andern) aussaugt. viņam nav varītes AP., C., Erlaa, er hat keine Kraft. ar varu, ar vari, ar varīti, varām, varēm, ar varām, ar varēm Ogershof, PS., Salis, ar varītēm Orellen, Serbigal, Siuxt, Vīt., par vares Saikava, mit Gewalt, mit Anstrengung: ar varu pretuoties nelīdz LP. IV, 100. ar varu izspiest asaras III, 70. vaiņadziņu ar varīti (Var.: variņu) nuovarēt BW. 13331. ar varīti nevediet! 13504. varām ve̦sta nedzīvuošu 13584 var. varēm, tautas, nevediet! 13503, 1. tas raujas visām varēm pruojām tikt Juris Brasa 107. žņaudz juo ar varām! Pas. V, 150 (aus Marienhausen). ar varēm (Var.: ne ar varu) nedabūja BW. 10087 var. cilvē̦ks, kas nuo uotra visu ar varēm grib izdabūt Etn. II, 1. pats līdzi nācis ar varēm A. XXI, 405. spieda ar varēm . . . nagus saujā A. v. J. 1896, S. 885. ar piespiešanuos un varēm viņš varēja ieduomāties 734. ar lielām varēm, mit grosser Anstrengung U. ar varītēm nuoņēma Serbigal n. FBR. IV, 62. teļš . . . ar varītēm uz māju Urellen n. FBR. XI, 46. ar lielām varītēm piedabūju Vīt. - par varu, par vari Mar. n. RKr. XVII, 111, (neben vara) C., Erlaa, Mahlup, Peb., Segewold, Selsau, Wolmarshof, pa vari Biel. n. U., par varas (mit hochle. a gesprochen!) Oknist, par varēm, par varītēm, mit Gewalt; unbedingt; sehr Biel. n. U.: pircējs ... par varu kaulējies pēc saitiņas LP. III, 26. viņš par varu gribējis, lai ... VII, 176. dievam bij par varu skaisti rāceņi 1176. pušām raušu . . . ķēdes, ieš[u] par vari (Var.: varu) tautiņās BW. 18189, 4 var. viņš ... par varēm gribēja būt bezrūpīgi viegls Domas I, 625. vīrelis grib .,. par varītēm līdzi braukt LP. VI, 1, 344. - iet uz varītēm, wetteifern, wettkämpfen. - varas darbs, die Gewalttat U.: varas darbus nedariet! BW. 13503, 1. varas darbu (pie sievietes) darīt St., notzüchtigen. varas (vares Golg.) vīrs, einer, der Macht, Gewalt hat, "vare̦ns vīrs" Golg. vares kungs,

a) ein Tyrann
L.;

b) "= vare̦ns k." Mar. n. RKr. XVII, 111. varas dē̦ls, ein Mensch, der viel verrichtet, ausrichtet Matkuln. varas valdīšana, die Schreckensherrschaft Brasche. Zu varêt und apr, acc. s. warrin oder warrien "Gewalt, Macht". Li. (instr. s.) varu "mit Gewalt" bei Daukantas Lit. Mitt. III, 286 und 300 ist wahrscheinlich ein Lettizismus. Vielleicht weiterhin - wenn der Begriff "Macht, Gewalt" auf eine Bed. "Herrschaft, Eigentum, Besitz" zurückgeht (zur Bed. vgl. ksl. vlastь "Macht": sloven. vlâst "Grundeigentum, Besitz")- zu mhd. wer "Besitzrecht, Gewalt", afries. ware "Verwahrung, Besitz" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 393 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 284), wozu le. vērties "schauen". Wie verhält sich dazu estn. wara "Vorrat, Vermögen, Kraft" ?

Avots: ME IV, 474, 475

vieglinât, leicht machen, erleichtern U.: vieglināt ciešanas ar līdzjūtību B. Vēstn, lai dievs... vieglina mūsu krustu Janš. Bandavā I, 37. manu (sc.: sirdi) vieglu vieglināji BW. 23307. bieza putra, tauka gaļa, tā man[i] vieglu vieglināja 31089. mūziņu vieglināja 9213, 2.

Avots: ME IV, 653

I vilinât, betrügerisch locken, verführen U.: Viļums mani vilināja nuo kalniņa lejiņā BW. 9555. mani vilināja viņas... skaistums Skalbe Kâ es 28. jumprava vilināt vilina pie sevis LP. VII, 1070. augļi karājās vilinādami Pas. IV, 268. viss vilina, valdzina R. Sk. II, 173. tautieti, kam tu mani vilināji? ne tev bē̦ra kume liņa, ne slide̦nu kamaniņu BW. 25867. Zu vilˆt.

Avots: ME IV, 587

II vilinât, ‡

2) "stipri plêst aiz matiem" Mērdzine. ‡ Refl. -tiês "?": kad divi suņi savā starpā griežas, tad saka, ka tie "taî ir vilinājas" Mērdzine.

Avots: EH II, 783

zĩdàuts Spr., (mit ì ² ) Kl., Demin. zĩdàutiņš, zĩžàutiņš, ein seidenes Tuch: raksta zīdautiņu (Var.: zīžauteņu > ostle. zaižauteņu und ostle. zeižuteņu, verkürzt aus zeižūteņu < zīžuoteņu?) BW. 13250, 2. es savam mīļajam zīdautiņu nuorakstīju 7171 var. zīdautiņu balināja 24277 var. pirks tautietis zīdautiņu 5796, 1. pirmā nesa zīdautiņu (Var.: zīžautiņu) 7876, 1. zīžautiņa ne̦zdaugā 11709, 1.

Avots: ME IV, 731

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758

žulinât, freqn. zu žulît,

1) mit trägen Händen arbeiten, langsam sein
U.; "lange und ungeschickt hantieren" Nötk.;

2) knutschen, mit den Händen viel anfassen (z. B. eine kleine Katze)
Nötk., Schibbenhof; "burzīt; марать" Mar. n. RKr. XV, 146: (fig.) mazi bē̦rni skaistu dziesmu žulināt žulināja (d. h. sangen schlecht) VL. aus Nötk.;

3) = zulinât, mit faulen Händen (Wäsche) waschen St., U., Kand. n. RKr. XVII, 65, Bauske, Fehsen, Fockenhof, Gold., Heidenfeld, Kalnazeem, KatrE., Kokn., Kreuzb., Lipsthusen, Mar., Odensee, Pulkarn, Ruba, Ruj., Stomersee, Walk, Vīt.; sudeln St.: kuo tu tur žulini pa ruokām, - ņem krietni trīt un mazgāt! Vīt.;

4) mit stumpfen Messer schneiden
St., W. - Livl. n. U., C., Dond., Schwanb., Stenden, Wandsen; schwach schleifen W. - Livl. n. U. (vgl. šulinât ² ); schlecht, ungeschickt mähen Stenden;

5) mit zahnlosem Mund essen, kauen
Burtn., Dond., Drosth., Ekau, Gr. - Essern, Grünw., Mar., Schibbenhof;

6) lecken, lutschen
um Friedrichstadt. Refl. -tiês, = žulinât 2: bē̦rns žulinādamies ar kaut kuo nuotraipās Nötk.

Avots: ME IV, 830