Paplašinātā meklēšana

I čaraža, die Schwätzerin Bers.; eine herabsetzende Bezeichnung eines jungen Mädchens: čaradžu, varažu (var.: grabažu, čuraziņu) tautas veda kamanās BW. 12424.

Kļūdu labojums:
čuraziņu = čuražiņu

Avots: ME I, 404

[II čaraža, ein eintöniges Lied (verächtliche Bezeichnung) Lub., Fest.]

Avots: ME I, 404

[III čaraža, ein Flick, salāpījums Lub., Fest.]

Avots: ME I, 404

‡ dražava Wolmarshof, Kehricht, Fegsel, Schutt.

Avots: EH I, 331

graža,

1) der Stolz, die Hoffart, der Übermut
Mag. XX, 3, 207 : bij naudiņa, bij gražiņa ; kuo ar gražu nuogražuoju, tuo ar naudu nuomaksāju BW. 3423 ;

2) der Schöne, der Stolze, Hoffärtige :
ļaudis mani gražu (Var. : le̦pnu) sauca, re̦dz raže̦ni staigājam BW. 5667, 1. Zu grazns.

Avots: ME I, 641

iẽraža Smilt., [ìeraža C., ìeraža ² Warkh., iêraža ² Salis], = ieraša (zu ierast): [tie pamete savu ve̦cāku ieražas Glück Judith 5, 8].

Avots: ME II, 57

[karaža Degunen, = karaša, rupjas maizes rausis ar biezpienu virsū.]

Avots: ME II, 160

II karaža(s): karaža "kavēklis ceļā" Jürg. viņam tāda karaža (oder: kâ karaža) uz kakla Segew., er hat an einem schweren Joch zu ziehen (ein lästiges Geschäft). viņš uz ceļa tāda karažā kritis ebenda, ist verunglückt.

Avots: EH I, 587, 588

[II karaža(s) "Schwierigkeiten; Unannehmlichkeiten": būs atkal jaunas karažas uz kakla Ronneb., Raiskum. man ar viņu tikai tāda karaža vien ir Burtn.]

Avots: ME II, 160

‡ III karaža, verächtl. Bezeichnung für eine weibliche Person: karažiņu (Var.: čaražiņu, varažiņu u. a.) ... cēla kamanās BW. 12424, 1.

Avots: EH I, 587

I karažas: Lumpen, zerfetzte Kleider NB.: staigā karažas sa˙kāries.

Avots: EH I, 587

I karažas [Wolm., Borchow], etwas, was hängt, Lumpen Bers., Lub. Vgl. karašas.]

Avots: ME II, 160

II karaža(s): karaža "kavēklis ceļā" Jürg. viņam tāda karaža (oder: kâ karaža) uz kakla Segew., er hat an einem schweren Joch zu ziehen (ein lästiges Geschäft). viņš uz ceļa tāda karažā kritis ebenda, ist verunglückt.

Avots: EH I, 587, 588

[II karaža(s) "Schwierigkeiten; Unannehmlichkeiten": būs atkal jaunas karažas uz kakla Ronneb., Raiskum. man ar viņu tikai tāda karaža vien ir Burtn.]

Avots: ME II, 160

[III karažas Erlaa " = karâtavas 2" (?).]

Avots: ME II, 160

‡ *karažavuôt, zu erschliessen aus nuokaražavuôt.

Avots: EH I, 588

kražani, die Fetzen N. - Laitzen.

Avots: ME II, 264

kuraža [Wenden], oft kuražas [PS., N. - Peb.], n. U. auch kuraži,

1) ein Bauerschlitten mit einem Korbe, eine Kobitke
Ulpisch, Ruhtern, Ruj., Drsth., [Bers.], Lasd., Lubn., Burtn.: viņš gulēja kuražā uz salmiem Niedra. egļu rati, bē̦rzu spieķi, kārklu rīkšu kuražiņa BW. 19061. zirģelis uzmuocīja kalnā liepu kriju kuražiņas Vēr. I, 769 ;

[2) kuraža, ein Gestell mit einer Rücklehne, das auf den Holzschlitten gelegt wird, um bequemer zu sitzen:
kuražu uzsien ragavām, kad brauc uz pilsē̦tu ar precēm Jürg.]

Avots: ME II, 321

neraža, die Missernte: dažuos apgabaluos šuogad sagaidāma neraža A. XVI, 942.

Avots: ME II, 729

nùokaražavuôt,

1) ["(die Zeit) vergeuden, verbringen"
Bauske]: lai nu nebūtu ar bē̦rnu jānuokaražavuo, tuo labi pazīdinājusi, nuolika uz mūriņa, lai pati varē̦tu piedalīties pie dziesām Wid.; [kâ es mūžu nuokaražavuošu ar tādu sievu? Warkl.;

2) "haufenweise und lärmend dahinziehen"
Grünh.;

3) "behängen mit"
Lös., Sessw.].

Avots: ME II, 794

paraža: auch AP., Ramkau, Sessw.

Avots: EH XIII, 166

[paraža PS., Golg., Wolmarshof, Drosth., Warkl., = paraša.]

Avots: ME III, 88

raža,

1): ražas nejir Lng., es ist kein Gedeihen.

Avots: EH II, 360

raža,

1) die Trefflichkeit
L.; das Gedeihen;

2) reichliche Ernte:
gaidāms slikts gads un labībai maza raža Etn. III, 9. ja rudenī daudz sēņu auguot, tad nākuošā gadā nee̦suot ce̦rams uz labu rudzu ražu II, 73;

3) eine zahlreiche Familie
Ruj., Salis, Lems. n. U.;

4) "= pe̦lni un uogles" Grawendahl. Wenigstens in den Bedd. 1-3 zu rast(ies), radît.

Avots: ME III, 492

ražains, ražans. s. raže̦ns.

Avots: ME III, 492

ražans (unter raže̦ns ),

1): ražans (tüchtig, gedeihlich)
lietus Linden in Livl., Sessw. ražans (produktiv) darbs Sessw.

Avots: EH II, 360

sluotraža, ein Besenstumpf Rutzau; zu li. slúotražis dass. und le. razda II.

Avots: ME III, 946

taraža (vgl. taraša),

1) "?": taratas, taražas vakara māsas; visu dienu taražuoja gar savu māsu BW. 21081 (ähnlich 16673). taražiņu . . . puiši ņēma kamanās 12424, 2 var.;

2) taraža Bershof, Warkl. "jem., der viel Unsinn redet";

3) "?": caur visām tavām taražām Lautb. Vidv. II, 57.

Avots: ME IV, 132

taražas Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = vîzes, Bastschuhe.

Avots: ME IV, 132

tiraža, comm. "?": tira, tas, taražas tie sveši ļaudis: tik ilgi taržāja gar māsas pūru BW. 16673.

Avots: ME IV, 194

uražas, Schnüre der Bastschuhe Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME IV, 301

varaža,

1): g. pl. varažu ("?") BW. V, S. 601, № 157051; varažiņas ("?") Tdz. 45974, 2;

2): "te̦nkas" Base; ‡

4) "kas apkārt vazājas un iet pa durīm vairākkārt nuo vietas iekšā un ārā" Saikava.

Avots: EH II, 757

varaža,

1) etwas oberflächlich Genähtes, Gesticheltes, Getrakeltes
Vīt.; "varza, ķimpa" Vīt.; "Verwickeltes, Verwühltes" Bers.;

2) "niekuošana" Celm.: atme̦stu tukšās fražu varažas A. v. J. 1897, S. 888;

3) comm., wer oberflächlich näht, stichelt, flickt
Vīt.; wer eintönige Lieder singt (in der Verbind. čaraža varaža; verächtl. Bezeichnung) Vīt.; verächtl. Bezeichnung für eine Person: tas jau tāds varaža, ka nuo viņa gudrs netiec! Vīt. čaražiņu, varažiņu bāliņš veda kamanās BW. 12424. Wohl zu vērt "(schlecht) nähen".

Avots: ME IV, 475

pripraža U., = pripaška. Aus r. при́пряжь od. припряжка "сбруя для припряжной лошади".

Avots: ME III, 391

àizpẽ̦rn, im vorigen Jahre: aizpē̦rn bij branga raža.

Kļūdu labojums:
vorigen = vorvorigen

Avots: ME I, 43

‡ atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142

bē̦rs (li. bė´ras), braun (meist von Pferden); bē̦rais, ein grosses braunes Pferd; Demin. bēriņš, ein kleines braunes Pferd (cf. bẽrĩtis, bẽris). Statt der adjektivischen Verwenvung tritt bē̦rs zuweilen scheinbar substantivisch im appositionalen Gen. auf: kalpiņam tīra maize, ražans bēra (gew. bē̦rs) kumeliņš BW. 9402; abiem bēru (gew. bē̦ri) kumeliņi 21088, 6. In Wirklichkeit steht hier bēra, bēru für bēŗa, bēŗu (Gen. von bēris). Selten von anderen Gegenständen: bē̦rais alutiņš, braunes Bier Sil. ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek tīri bē̦rs LP. IV, 41. [Gewöhnlich zu ahd. bero "Bär" u. a. gestellt; s. Froehde BB. X, 295, Walde Wrtb. ² 288, Fick Wrtb. III 4 , 263 u. a.]

Avots: ME I, 291

bražât: (auf der Stelle) treten, stampfen (z. B. von Pferden gesagt) Salis (bražat).

Avots: EH I, 239

čàrža ^2, ein Schwätzer, ein verklatschter Mensch: viņš ir gan čarža: ne˙kā sevis nevar nuoturēt Mar. n. RKr. XV, 110; vgl. čaraža.

Avots: ME I, 405

čuražiņa, s. čaraža.

Avots: ME I, 422

‡ čuružiņa BW.12424, 4 var., = čaraža I.

Avots: EH I, 297

‡ dziļans AP., Bērzgale, Mahlup, Schwanb., = padziļš: kuražas bij dziļanākas kâ ragavas AP.

Avots: EH I, 358

I e! [e, Dond.], Interjektion, gebraucht um auszusagen, dass man etwas nicht weiter beachtten will: e, kuo es par tuo bē̦dāju, ach, was schiert mich das e, nieki, iesim Jaunā Raža IV, 153. e, kuo niekus LP. VI, 75 f. [Vgl. li. e, ką̃ tù kalbi?]

Avots: ME I, 565

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

ganīkla [li. ganyklà "die Weide"], ganīkla, ganīklis,

1) die Weide
(gew. d. Pl.): mums nav labas ganīklas od. labu ganīklu. tautas jāja pa manām ganīklām BW. 14033. tās ražani piederēs tautu dē̦la ganīkļuos 16472, 1;

2) die Herde, Schar:
šur un tur luopu ganīklas ganās Lautb. viņi tur prāvas vistu ganīklas Latv. pa bruģi kustas kazu ganīkļi Druva II, 490.

Avots: ME I, 600

ìebrikš(ķ)ētiês, erknarren: grīda zem viņas smagā auguma iebrikšas Jaunā Raža IV, 210.

Avots: ME II, 4

ìebrikš(ķ)ētiês, erknarren: grīda zem viņas smagā auguma iebrikšas Jaunā Raža IV, 210.

Avots: ME II, 4

I ìejûgt, an -, einspannen: kas iejūgts, tas jāizjūdz Kaudz. M. 15. Refl. - tiês, sich einspannen: spēcīgam saimniekam nav vē̦rts iejūgties saimnieka sakās Jaunā Raža IV, 79.

Avots: ME II, 23

ìekàuktiês, aufheulen: jūŗa iekaucas Stari II, 688, vilciens drāzās... brīdi pa brīdim biedinuoši iekaukdamies Vēr. II, 1050. vē̦tra... iekaukdamās smagi dveš Jaunā Raža IV, 26.

Avots: ME II, 26

[ìeknikšêtiês, hin und wieder ein wenig knistern, knarren: pa reizītei ieknikšas viens vai uotrs luogs Jaunā Raža IV, 221.

Avots: ME II, 29

ìeraša, [iêraša ² Bauske, Nigr., Gr. - Essern, Dond., Ruj.], die Gewohnheit, Sitte, der Brauch: bēŗu, kāzu ierašas. vgl. ieraža.

Avots: ME II, 56

iznest [li. išnèšti, aksl. iznesti], tr.,

1) heraus -, hinaustragen, heraus -, hinausbringen:
meitiņas... pašiem alu izne̦sušas BW. 13271;

2) wegtragen, zerstören:
ja ūdens krājums spēj dambi iznest Kaudz. M.;

3) austragen:
es jau tik daudz bē̦rnus izne̦suse. Gew. iznē̦sājusi. Refl. - tiês,

1) sich aufführen, auftreten, sich gebärden, sich gerieren:
daž˙dažādi (5726), gan ar daiļi (15306), ne tik daiļi (9696), neražani izne̦suos BW. 10729. lūk, kâ tā pruot iznesties Poruk. dzīvuo, brauc un izne̦sas kâ kungs Alm.;

2) lange Zeit tragen:
vai duomā, ka viņa izgrē̦kuojusies tiks debesīs tâ˙pat kâ es, krustu izne̦sies? Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
iznesies = izne̦susies

Avots: ME I, 775

kaplêt, - êju [Sessau], kaplît, - ĩju [Serben, Treiden], kapļuôt, mit der Hacke die Erde um die Kartoffelstauden ziehen, hacken, locken, reinigen: kad kaplēšanu stipri nuovē̦luo, tad raža krīt Konv. ² 1645. burkānu gabala ravēšana - kaplīšana MWM. XI, 173. tikkuo kartupeļi sanākuši, tâ ka rindas izšķiŗamas, lauks jākapļuo, lai iznīcinātu nezāles un irdinātu zemi A. IV, 619.

Avots: ME II, 159

‡ II ķar̂za (mit hochle. a aus e, ?) PV., ķar̂zata lV., = karaža II, ķe̦rza IV 2: iedams par liecinieku,. iepinuos tādā ķarzā, ka vairs netieku vaļā.

Avots: EH I, 691

kasenis,

1) "weise Butter";
šuo sviestu ē̦duot dažiem ir ieraža tuo kasīt (ne vis atgriezt) un tādu sakasītu uz maizi likt Lasd.;

2) der aus dem Rest des Teiges gebrackene Kuchen
A. XVII, 186.

Avots: ME II, 168

[ķerze Welonen, Domopol, Kārsava, = kuraža 2; s. auch ķerzis.]

Avots: ME II, 370

kuračkiņas, ein Bauerschilitten mit einem Korbe, eine Kibitke Lasd. Vgl. kuraškas, kuraža.

Avots: ME II, 321

kuraša od. kuraši U., kuraškas, ein Bauerschilitten miteinem Korbe A. IX, 1, 351. Vgl. kuraža.

Avots: ME II, 321

kuražniẽks, einer, der Schlitten (kuražas) macht Aps. J.

Avots: ME II, 321

‡ kurgans,

1) = uõre I Warkl.;

2) "atzveltenis ragavām" (= kuraža 2? daneben auch ein gleichbed. kùrmans ² ) Lubn., Prl., Saikava. In der Bed. 1 vielleicht durch Assimilation aus *purgans, und dies aus r. фургон "Packwagen".

Avots: EH I, 678

kùrzas [für kuržas aus kuražas?], ein schlechter Schlitten AP.

Avots: ME II, 326

kùržas [aus kuražas], ein schlechter Schlitten Peb.

Avots: ME II, 327

lãgs,

1): tagad mums l. iet Warkl.;

2): jam nav ir runas lāgas Kaltenbr. tur ne˙kas l. nav Ramkau: l. kuoks, laiks Salis. l. cilvē̦ks Dunika. nestāv lāgi (Var.: labi, jauki); ne ražaini BW. 24707, 2. nela lieta, nela l. ("?") nicin[a] manu augumiņu BW. 8720, 2.

Avots: EH I, 727

neraže̦ns, neražans, unordentlich, unschön, unansehnlich: lielas meitas sasē̦dušas, diže̦nās, raže̦nās; kuŗ māmiņa, es sēdēšu, tāda maza, neraže̦na? VL. es atradu tautiņās neraže̦nu dzīvuojuot (Var.: neražanu dzīvuošanu) BW. 26314.

Avots: ME II, 729

‡ nuoaudze "neraža, нерод" M. 294.

Avots: EH II, 30

pãraûgt,

1): auch Oknist;

2): auch Oknist; esi stiprs un pāraudz bē̦das! Vindedze 128. tās auzas briesmīgi pāraug salmuos AP.;

3): auch Oknist;

4): visas puķes jau tagad pāraugušas (savu laiku nuoaugušas), pārziedējušas Heidenfeld. pampāļi pārauguši, kad vairāk gadu nuo vietas stāda tai pašā zemē tuo pašu sē̦klu (tad raža vairs nav laba); tâ˙pat pāraug arī mieži, auzas u. c. Grob. tā ābele laikam pārauguse: žūst zemē ebenda. ve̦cā sē̦kla jau pārauguse AP.

Avots: EH XIII, 196

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112

II paũna, paûna Kr., paune, paunis, pauns,

1) eine kleine Mütze
Manz. n. U.;

2) ein Ranzen, Tornister
U., (paũna Wolm., PS., pàuna ² Kl., pàune ² Heidenfeld) ein Bündelchen Bergm. n. U.; paune, ein Ränzel Mag. IV, 2, 133, ein Paudel Mag. XIII, 2, 51;

3) paunas, Lumpen
Wend. n. U., Kram Biel. n. U.;

4) Bündel, Last:
nāks ve̦cums ar nedienu paunu Jaunā Raža IV, 58;

5) pauniņās, der Blütenstaub, den die Bienen an ihren Beinen heimtragen
Aps. III, 23. S. pauna I.

Avots: ME III, 128

pavediens, pavedenis Glück I Mos. 14, 23, Richter 15, 14, pavedens (?) U., der Faden (vom Zwirn): Sprw. kur pavediens, tur kamuols. kad dienas gaŗas, tad pavediens īss. stāsta pavediens A. v. J. 1893, S. 66. iesāktās valuodas pavedienu ruokā ķert Kaudz. M. 34. atkal duomu pavedienā me̦zgls Vēr. I, 908. dzīves pavediens Kundziņš Ve̦cais Stenderis I. bāŗdu pušķuo jau dažs labs sudraba pavediens Jauna Raža IV, 70. meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. zirneklis... pavedienus auž LP. VI, 1, 289. tam cauri ve̦lkas šalkas kâ sarkans pavediens Rainis Vēja n. l. 17. Sonderbar ist die ostle. Form pavîdins (mit ī aus ie) Mar. n. RKr. XVII, 129.

Avots: ME III, 135

pavicuôt, ein wenig wedeln: ar asti netīruo tā (guovs) acumirkli pavicuo Jaunā Raža IV, 98.

Avots: ME III, 137

pavirzît, ein wenig lenken (auch perfektiv): pavirzu acis gar zemi Jauna Raža IV, 133. Refl. -tiês, sich (hin)lenken, sich (hin)wenden (perfektiv): nepacietīgākie bij pavirzījušies tuvāk pie galda Vēr. II, 68. Miezene pavirzījās sāņis MWM. X, 925. rītu plankums pavirzījies uz vidu Populāra astr. 47.

Avots: ME III, 139

pèļņa Wolm., PS., peļ˜ņa Līn., Bauske, Gr.-Essern, Dunika, auch peļņi St., U., Glück Sirach 15, 10, der Verdienst, der Gewinnst: Sprw. kur darbs, tur peļņa. peļņā (od. peļņuos U.) iet, auf Verdienst, Erwerb ausgehen: (uzturu) nuope̦lna peļņās jeb algādžuos iedami Etn. III, 134. pa ziemu brauksim peļņās Apsk. v. J. 1903, S. 530. viņš staigā ar cirvi... peļņā Jaunā Raža IV, 74. braucis tā pat ar peļa,nas ve̦zumiem Upīte Medn. laiki 47. mēs atme̦tam lielāku peļņu (geben mehr zu verdienen) LP. V, 132. peļņu dzīt Aus. II, 5, auf Gewinn bedacht sein. peļņas vīrs U., ein Mann, der, als Knecht einem Bauernwirten zugeteilt, für diesen zum Dienste in der Stadt abgegeben, Geld verdiente. - lieki peļņi, Accidentien L., St., Bergm. n. U. Zu pèlnît.

Avots: ME III, 198, 199

pìedzer̂t,

1) zu-, dazutrinken;

2) volltrinken:
piedzert pilnu vē̦daru Alm. Kaislību varā 155;

3) sich betrinken:
Sprw. piedzēris izguļ dullumu, muļķis ne˙kad. piedzēris cilvē̦ks jāglaba kâ bē̦rns. apdullis kâ uz piedzeršanu. piedzē̦ruši... kâ purvi Kaudz. M. 303. uz piedzē̦ruša teic: piedzēris kâ se̦sks Etn. II, 62. dzē̦ruši viņi bij gan, bet ne piedzē̦ruši Jaunā Raža IV, 155. brandaviņa, brandaviņa! es nuo alus nepiedzēru BW. 25100, 1. piedzēris kâ dublis N.-Sessau n. U. Refl. -tiês,

1) sich volltrinken; sich betrinken, besaufen:
piedzēries lupatām Celm. piedzēries, ka vairs ne mātes nepazīst Etn. II, 188;

2) dazu ein bischen (beim Essen) trinken:
ciemiņš tiesāja maizi, piedze̦amies klāt pienu Austriņš Nuopūtas vējā 25.

Avots: ME III, 247

pìeganît, satt weiden Infl. n. U.: laidarā blēj pieganītās aitas Jaunā Raža IV, 34. palīdz guovu pieganīt (Var.: paganīt ) BW. 28849. Refl. -tiês, sich satt weiden: luopi pieganījušies līdz kaklam LP. I V, 7.

Avots: ME III, 249

pìekâpt Spr.,

1) von Einsteigenden gefüllt werden:
laiva piekāpa pilna ar ļaudīm Salis;

2) hinzusteigen.
Refl. -tiês ,

1) zu Kreuze kriechen
U.;

2) nachgeben, ablassen von Anforderungen:
miera labad viņa bij gatava piekāpties tik tāļu A. XX, 127. kad viņš nuoģida, ka sieva sāk skaisties - tas tūliņ piekāpās Jaunā Raža IV, 47;

3) Vergebung, Versöhnung suchen
U.;

4) Ehrfurcht haben
U.

Avots: ME III, 256

pìekrâsns, -s, piekrāsne Ronneb., Holmhof, (mit iẽ ) N.-Peb., Bauske, (mit ìe ) Arrasch, Kroppenhof, die Seiten des Ofens, die (gemauerte) Ofenbank Sessw.: rijas krāsns ar piekrāsni. uz piekrāsns kājas āvi BW. 34849, 1 var. gar piekrāsns lieku savu muguriņu 7633 var. circeņi rijā lēca nuo krāsns uz piekrāsns Jaunā Raža IV, 151; "plīts krāsns caurumā" N.-Peb.; pìekrâsne "krāsns priekša, kur uzkur aizkurü Bers., Arrasch, Mitau.

Avots: ME III, 259

piẽkraste Drosth., Nigr., Bauske, piekraste Arrasch, piēkraste ² Adiamünde, das Ufer samt der nächsten Umgebung, das Ufergebiet: vīnuogas, kuru dzimtene ir Kaspijas jūras dienvidus piekraste A. v. J. 1899, S. 68. smilšainajā Baltijas piekrastē Jaunā Raža IV, 11. viņš atruodas piekrastes malā A. v. J. 1898, S. 349. viņi nāca tuvāk un tuvak piekrastei Vēr. v. J. 1904, S. 646.

Avots: ME III, 259

pìekraũt, pìekraũt, vollpacken, vollladen : Sprw. pats piekrāvis, pats aizvilksi. smagi piekrautie rati Alm. ve̦zumi, piekrauti ar liniem Jaunā Raža IV, 49. sēdās pie galda, kas jau bija klāts un piekrauts ar karašām... BW. I, S. 187. ābelīte pilnus ziedus piekrāvuse BW. 7737. Refl. -tiês , sich sattessen: krietni piekraujas LP. VII, 103.

Avots: ME III, 259

pìekvêpt, sich mit Qualm od. Russ anfüllen U.: ... muka nuo me̦lnās, piekvē̦pušās istabas Jaunā Raža IV, 150. milzu luogs, kas piekvēpis Stari I, 136. lai pagātne būtu saulaina vai piekvē̦pusi Stari II, 48.

Avots: ME III, 263

pìelaîst,

1) zu-, hinzulassen, anfügen:
ganu meitenes ķircinās ar uotru sē̦tu ganiem, kas savus luopus pielaiduši pie viņu lopiem A. v. J. 1901, S. 2. pielaist uguni, anzünden, Brand stiften: šķūnis, kur tas pat˙laban bij gribējis pielaist uguni Alm. Kaislību varā 113;

2) übertr., zulassen, gestatten:
visas runas netiks pielaistas Kaudz. M. 221. šis nepielaidīšuot, ka Muozu tâ muokuot A. v. J. 1904, 101;

3) anfahren (mit Pferden od. einem Boote)
U.: kučeris le̦pni pielaida pie pils durvīm Vēr. II, 838. pielaist pie malas, landen U. Refl. -tiês,

1) an sich kommen lassen
U.;

2) hinzufliegen, herfliegen:
putniņi, kas te pielaidās, te aizlaidās Vēr. II, 1291;

3) sich anschmiegen:
zābakiem vajaga pareizi pielaisties kājai Konv. ¹ 88;

4) sich senken:
pret jūŗu kalni pielaižas, nuošļaucas J. R. VII, 3;

5) gelinder werden (vom Wetter, vom Froste)
Vank.: ja teteŗi māju tuvumā nāk, tad laiks pielaidīsies Etn. II, 96. laiks bij silts un pielaidies Apsk. v. J. 1903, S. 687. negaiss ārā mazuliet pielaidās Citu t. r. XIV, 22;

6) nachgeben:
viņa draudējuse, un viņš bija pielaidies Vēr. II, 322. ... kamē̦r tē̦vs pielaidus un viņu arī laida... JK. V, 1, 28. tavai sievai kaķa nagi acis izskrāpēs, bet nepielaidīsies Jaunā Raža IV, 76.;

7) sich geziemen
Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 264, 265

pìeļãvîgs, gern erlaubend Mag. IV, 2, 132, nachgebend U.: viņam bija dusmas par savu pieļāvīguo dabu Jaunā Raža IV, 50. acis tapa valgas un viņam pieļāvīgas Stari II, 757.

Avots: ME III, 270

pìemãnît,

1) durch Betrug hinzufügen:
pie svara kādu puodu piemānīja klāt Jaunā Raža IV, 50;

2) betrügen:
tas piemāna kēniņieni LP. VI,1001. viņi var valsts vietniekus piemānīt Kaudz. M. 70. Refl. -tiês, sich betrügen, betrogen werden Spr.

Avots: ME III, 271

pil˜dît,

1): bisi p., die Büchse laden
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse");

2): vajag p., kuo saka Auleja. viņa ganus pildīja, sie ging zur Hütung
Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) sich füllen;

2) lange und saumselig essen od. trinken
Seyershof: šie pildās pa iekšu (kruogū) un nenāk lē̦ti ārā. kāpēc tu vie˙nādi pildies (zu jem., der oft isst)? Subst. pil˜dĩjums, ‡

2) "ticējums, paraža" Seyershof: ve̦cā mēnesī daudz tādu pildījumu jāpilda.

Avots: EH XIII, 232

pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,

1) pīne ² , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;

2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;

3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. ² 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;

4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. ² 1562;

5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;

6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;

7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.

Avots: ME III, 232

piñtiķîgs,

1) "gražīgs, tiepīgs, dusmīgs" Peb. u. a.: bēris palicis tik pintiķīgs Jauna Raža IV, 98;

2) "gļē̦vulīgs, mazvērtīgs" Kursiten; "muļķīgs" Selg.;

3) "raudulīgs, izlutināts" Serben, Las., Sessw., Selsau;

4) "ākstīgs" Mar., Serben;

5) "uzpūtīgs" N.-Peb.

Avots: ME III, 221

pìrkstis (nom. pl.) PS., C., Laud., N.-Schwanb., Annenb., pirkstes N.-Schwanb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411, pirksti U., die glühenden Funken in der Asche, die Glut in der Asche, die glühende Asche: aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas Etn. IV, 160. pirkstis nuo sadedzināta lupata BW. I, S. 182. cept kuo pirkstês Etn. I, 18. viņš vairs nebāzīs pirkstus pirkstīs Jauna Raža IV, 86. kâ pirkstēs, wie in der heissen Asche, - in Verlegenheit U. Nach Leskien (mit ?) Abl. 339, J. Schmidt Voc. II, 28 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 14 nebst li. pir̃kšnys (nom. pl.) "glühende Asche" zu urslav. *pьrstь "Staub", le. pā`rsla (s. dies) usw., aber die Wörter der letztern Gruppe zeigen nicht den Begriff der Hitze. Eher daher nebst li. pir̃kšnys zu air. riches "Kohle", bret. regez "Kohlenglut' (nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 56 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 47); oder kontaminiert aus birkstis und *pirsti- (= urslav. *pьrstь) ?

Avots: ME III, 223

pirmatnĩba,* die Ursprünglichkeit: ļautiņi savā pirmatnībā Jaunā Raža IV, 216. laiks katru pirmatnību drupās skalda Asp. Saul. st. 25.

Avots: ME III, 225

pirmijs, = pirmējs: pirmijās nepatikšanas... bija izgaisušas Saulietis Jaunā Raža IV, 51. pir̂minējs Warkl., *pirminis > infl. ṕirḿiń Bezzenberger Le. Di.-Stud. 18, = pirmītēj(ai)s.

Avots: ME III, 226

pripaška, pripaža U., Aahof, Seltingshof, pripašķis Wid., das Seitenpferd; der Anspann desselben U.: izjūdzi tuo vienu me̦lnuo nuo pripaškas! LP. VI, 1046. augsti, uz pripašķi aizjūgti rateļi Lautb. Luomi 189. Vgl. pripraža.

Avots: ME III, 391

radît (slav. roditi "gebären"), -u, -ĩju, tr., gebären L.; schaffen; hervorbringen, hervorrufen: Sprw. dievs radīja putnu spārniem, cilvē̦ku ruokām. dieva duots, dieva radīts. zuobi īsti kâ radīti kuošanai LP. II, 46. kalēja amatam tas tīri kâ radīts Alm. Kaislību varā 127. viņa bija spēcīga un tādam darbam kâ radīt radīta Vēr.I, 1467. Igora pārnākšana rada visur prieku Krieviņ Stāsts 21. Refl. -tiês,

1) geboren werden; erschaffen werden:
kad tas bē̦rns radījās? wann ist das Kind geboren? U., Zaravič. tad saulīte brūte bij, kad zemīte radījās BW. 33869;

2) sich vermehren
L., Bergm. n. U.; zureichen, gedeihlich sein Bergm. n. U.: milti radās, das Mehl ist verschlagsam L., U.;

3) sich finden
(= rasties) U. Subst. radîšana, das Erschaffen: pasaules radīšana; radîšanâs, das Geboren-, Erschaffenwerden; radĩjums, das Erschaffene, das Geschöpf: kaut˙kas nemirstīgs... vaduot cilvē̦ka dzīvi un paceļuot tuo pārāku par citiem radījumiem Etn. IV, 81. - pa radījumu od. pa radījumam, von Geburt an Bergm. n. U.; radîtãjs, der Schöpfer: radītāja spē̦ks, prieks, die Schöpferkraft, -lust. Da es in der Bed. von slav. roditi teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch im Baltischen altererbt ist (vgl. rasma. raža und rads), so dürfte radît eher mit slav. roditi verwandt, als daraus entlehnt sein. Altes Kausativ zu rast(iês)?

Avots: ME III, 462

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

rasma Für., U., Freiziņ, Bewershof, rasme L., U. (li. rasmė˜ "урожай" PФB. LXXIII, 342), das Gedeihen, die Ergiebigkeit Ruj. n. U., die Trefflichkeit L.; die Ernte: mēs piedzīvuosim kuplu rasmu Kundziņš Kronv. 79. rasmas netrūktu Vēr. II, 603. caur . . . vērša spē̦ku nāk lielas rasmes (da ist viel Einkommens; bei Manz.: ... tur... daudz ražas) Glück Spr. Sal. 14, 4. Zu rast(ies), vgl. Būga PФB. LXXIII, 342 und Mikkola Balt. u. Slav. 35.

Avots: ME III, 479

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

‡ II raži, Stoppeln Dunika: basām kājām nevar pa ražiem staigāt; das untere Ende einer Roggengarbe Gramsden: kad iebāž zem ražiem ruoku, tad jūt tur vēl drē̦gnumu Kaltenbr. Wohl aus li. ražaĩ "Stoppeln".

Avots: EH II, 360

ražs, = raže̦ns 2: kur, brālīti, tu dabūji tādu ražu (Var.: ražanu, raže̦nu) līgaviņu? BW. 21265, 1 var. būs man cita tē̦va dē̦ls, vēl dailāks, vēl ražāks VL. aus Durben. - Subst. ražums,

1) fruchtbare Saat
Ar.;

2) = raže̦nums, Stattlichkeit, Trefflichkeit, Tüchtigkeit: māsiņ, tavu ražumiņu vai bij cūkas apē̦dušas? pret saulīti ratiņ[u] griezi, galvu dūri kuodaļā BW. 6699, 3. Wohl zu rads, raža 3; zur Bed. vgl. gr. γενναῖος "angeboren, von echter Race, edel, tüchtig, trefflich": γέννα "Geschlecht".

Avots: ME III, 493

‡ rēšans (?), = ražans (?): nuoduomāju sev rēšanu (Var.: ražanu, dižanu) arājiņu BW. 343, 1 var. (aus Ahs.).

Avots: EH II, 370

I sakavât, eine gewisse Zeit hindurch aufbewahren: s. kartupeļus līdz jaunai ražai Dunika.

Avots: ME II, 647

I salˆdinât (li. salˆdinti), tr., versüssen U. (auch fig.): vāverenes, saldinātas ar brūnuo cukuru JK. VI, 48. nav... mīļa tautu dē̦la, kas man dzīvi saldināja BW. 4127. mierīga dzīve, kuo ve̦cumā saldina vēl... ražanas meitas RKr. VIII, 8. karuot... par patiesību - cik tas dzīvi saldina! Janš. saldināt viņiem sūruo mūžu Latvju tauta XI, 1, 58.

Avots: ME II, 669

samàitât, tr.,

1) verderben, zerstören, beschädigen
U.: Sprw. samaitāt var ātri, sataisīt grūti. ļauni ļaudis samaitā labus. ļauna priekšzīme samaitā labas ieražas. puika varuot kādu dzelzsgabalu samaitāt Alm. Kaislību varā 127, tās samaitātu labību LP. VII, 293;

2) umbringen, töten:
viņš... saprata Lāčadē̦la nuolūkus un apņēmās viņu kaut kâ samaitāt Pas. II, 292. skrīveris draudējis viņas tē̦vu samaitāt Sadz. viļņi 17. Refl. -tiês,

1) verderben
(intr.): nav jābauda samaitājušies ēdieni SDP. VIII, 64, atslē̦ga bij samaitājusēs Krišs Laksts 20;

2) sich körperlich schweren Schaden tun, namentl. durch Überheben
U.;

3) sich schwer versündigen
U.

Avots: ME II, 679

šàursir̂dĩba,* die Engherzigkeit Vēr. II, 479; A. 1896, S. 401; Jauna Raža IV, 62.

Avots: ME IV, 7

šausls,

1) leichtsinnig
Kronv. n. U. (geschr.: šauslis);

2) schauerlich
Janš. (mit aũ ): kuoki šausli kâ bailēs līguojas Pasaules lāp. 17. atspīd... nuo viņa sejas šausli, drūmi, dīvaini Jauna Raža IV, 26. In der Bed. 1 wohl zu šauls.

Avots: ME IV, 7

šàusmains ² Saikava, schaurig, schauerlich: šausmains dziļums Mērn. laiki 173. šausmainajā medniecībā Pūrs I, 114. neizturams, šausmains skats Upītis Sieviete 261. pār zemi ē̦nas gaŗas skrej un steidzas šausmaini Jauna Raža IV, 26. man tik drūmi še, tik šausmaini Asp. R. VII, 52.

Avots: ME IV, 7

smaĩds, Karls., Wohlfahrt, PS., Drosth., Arrasch, Jürg., Zögenhof, Widdrisch, smaîds Lis., Golg., Ermes, Schwanb., Selsau, smaîds ² Iw., Kurs., Dond., Salis, Ruj., Plur. smaîdi Kl., das Lächeln : zē̦ns pavilka . . . muti uz smaidiem Saul. Jaunā Raža IV, 46.

Avots: ME III, 949

I smaĩls (li. smailùs "spitz") Dond., (mit ài ² ) Warkl.,Schwanb.,(mit aî ² )Wandsen, spitz Wessen,Memelshof, keilförmig Sunzel: smaila bārzda Dond., Jaunā Raža IV, 74. viņa mēle dažreiz savilkās smaila kâ šautra Pas. IV, 415. smailās galuotnes Vēr. II, 385. smailuo žuodu A. XII, 403. In Lieven-Bersen angeblich gleichbed. mit smuidrs, schlank: smaila egle. Etwa nebst smeils (nach Wood AJPh. XXI, 181) zu gr. σμίλη "Schnitzmesser"? Anders Prellwitz Wrtb. ² 422, Boisacq Dict. 886; vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXX, 259 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 686.

Avots: ME III, 950

smildinât, (fehlerhaft für svildināt?) "?": kaut man elles uguns būtu! ar tuo viņu smildinātu Jaunā Raža IV, 62.

Avots: ME III, 962

spaîds C., Kl., Prl., spaids ² Iw., der Druck, Zwang; die Presse; vina spaids, die Kelter IV Mos. 18, 27, rakstu spaids, die Buchdruckerpresse U.; spaidi, Bedrängnis, Folter U.: kas tevi izvedīs nuo spaida Apskats 1903, S. 37, spaidu darbi, Zwangsarbeiten. spaidu brīdī palīdzēt ar naudu Aps. J. III, 11. sirdsapziņas spaidi Jauna Raža IV, 33. viņu spaiduos staipa MWM. VI, 408. kuruos vīna spaiduos tuo (vīnu) gatavuo U. b. 64, 33. Auch ein nom. pl. spaidas: visas spaidas (Nöte, Bedrängnisse) un vaidas Zeif. Chrest. II1, 318.

Avots: ME III, 980

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. ² 2984; spailes ² , eine Zange Bauske; izkapts spailis ² ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails ² ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails ² (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spẽja Dunika, Dond., Siuxt, Nigr., Grünh., Behnen, Ruj., Jürg., Salis, Zögenhof, Wolm., Ahs., spèja C., PS., die Kraft, Stärke, Fähigkeit, das Vermögen: liela griba, maza spēja Ahs. saimniekam ļuoti paticis, kā šim tāda spēja LP. IV, 148. suns bij iemantuojis valuodas spēju Etn. III, 62. izpildi savu pienākumu pēc labākās spējas! Jauna Raža IV, 1. atcerēties viņa dūres spēju 76. lai darā..., kas viņa spējā Hamlet 101. par lātviešu valuodas attīstības spēju Latv. tauta XI, 1, 34. garīgas spējas A. 1904, S. 548.

Avots: ME III, 991

stražs, ein Aufseher: stārastiņa meita biju, atkal straža līgaviņa BW. 31545, 1. eita, straži, stārastiņas! 31411 var. Aus poln. strož.

Avots: ME IV, 1083

švankstêt,

1) Unsinn reden:
nesāc nu atkal švankstēt! Saul. Jauna Raža IV, 47;

2) (in einer Tonne) gegen die Tonne anschlagend schallen (von Flüssigkeiten)
Schibbenhof (mit añ).

Avots: ME IV, 114

švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

švīte "?": šķē̦rē̦tiem vilcieniem spuodrajās švītēs Jauna Raža IV, 99. Vgl. svīte.

Avots: ME IV, 119

II švĩts,

1) ein Stutzer,
(prov.) Schwiet Jauna Raža IV, 167 u. a.;

2) stutzerhaft
Upīte Medn. laiki 144: švìts ² kungs Adl., Kalz. u. a.

Avots: ME IV, 120

t (gekürzt aus ta), Partikel ("denn") zur Hervorhebung eines vorhergehenden Frageworts: kas-t šis kliedze? Kl. kuo-t šis citu darīs? Jauna Raža IV, 46 (ähnlich Vēr. II, 31). kur-t es tuo ņēmu? Baltp. I, 23 (ähnlich A. 1900, S. 1062). prasu, va-t (ob denn) Kursā būs labāki ceļi A. 1900, S. 928. va-t ciemā jau tik agri vai? A. XX, 124. Vgl. auch Le. Gr. § 592.

Avots: ME IV, 120

ta,

1) (wohl aus tad gekürzt) = t, tad, denn: nu, kuo ta darīt? Zbior XVIII, 459, nun, was sall man denn machen? kas ta nu būs? Jauna Raža IV, 152. kas ta(d)? was? wie? U. kur ta nu, mīļie, laba iedami? Mag. XIII, 2, 59. ka[d] ta tu atnāksi? wann wirst du denn kommen? Mag. XIII, 3, 49; s. auch tad;

2) = tad, so (als Einleitung einer Apodosis hinter einem ja- oder kad- Satz) : ka[d] atduosi, tad tevi pārnesšu Zbior XVIII, 342. ja gribi, ta nāc!

3) ta ta(d) (in Ausrufen), das [ist] doch mal! was [ist] doch das für! wie (sehr) doch:
ta ta ķēve! LP. VI, 388, was ist doch das für eine Stute! ta ta aizmirsu II, 52, wie doch habe ich vergessen! ta ta luča, ta ta luča Pededzītes maliņā! BW. 3690, 2. ta ta meita! 5701, 1. ta tad dvieļi, linu vien, linu vien! 25722. nu ta ta, dieviņ, nu labi sala! 13282, 1 var. ta ta viņi kaujas! wie sehr sie sich doch prügeln! Dafür auch ta ta ka: nu ta ta ka laime (nun, das ist doch mal ein Glück! was für ein Glück!)! Lapsa-Kūm. 257. ta ta ka brīnums! 260. In der Bed. 2 dürfte ta eher aus gleichgebrauchtem tad gekürzt, als (gleich ähnlich gebrauchtem r. mo) der alte neutrale nom. s. zu tas sein. Eher könnte ta 3 (gleich li. ta in kàs ta kaĩtris in Juškevičs Wrtb. unter giẽdris) ein ursprünglicher neutraler nom. s. (= slav. to, gr. τό, ai. tat "das") zu tas gewesen sein, aber man findet auch dafür tad (s. dies).

Avots: ME IV, 120, 121

tak, alt (s. RKr. XIV, 91 ) tok (jetzt noch z. B. in Salis), doch, dennoch: uzmini tak, kâ mani sauc! A. XI, 98. citi vēl iet, tak ne vairs uz baznīcu Aps. J. III, 3. pēc kā māksla tak arī dze̦nas J. Raža IV, 107. tak būsi vīrs Sadz. viļņi 6. mātes vārdi par viņa nuoburšanu tak varē̦tu būt patiesi Latv. Wohl aus d. doch; was t- für d- betrifft, so ist es entweder aus livischer Aussprache übernommen, oder aber die Letten, die es entlehnten, haben hier im Anlaut in der deutschen Aussprache eine stimmlose lenis statt der stimmhaften media gehört. Oder sollte es im Anlaut durch das synonyme taču beeinflusst sein?

Avots: ME IV, 126

taraša "?": tik tāds taraša (ein Saumseliger?) dižais vedējs; tur vien tarašā (Var.: čubina) gar savu priekšu BW. 16331 var. Vgl. taraža.

Avots: ME IV, 132

tāraša "?": tīraša, tāraša (Var.: taraža) vedēja sieva BW. 21081, 1.

Avots: ME IV, 149

tàuks (li. táukas "Fettstückchen", s. Būga Ksn. I, 223, apr. taukis "Schmalz", serb. tûk "pinguedo", čech. tuk "Fett"), fett, feist: tauka mute, sūdaiņi ragi (von einer unreinlichen Wirtin) U. taukus zirgus baruosim BW. 11478. lai aug mieži kupli, tauki 32817, 1. taukie tīrumiņi 28245, 3 var. jūsu sejas ir taukas Vēr. II, 843. taukas pļavas Zeif. II, 152. neteic tauku nedīrātu! JlgRKr. II, sak. v. 595. juo taukāks, juo labāks RKr. VI, sak. v. 890. taukā sajēmies V Mos. 32, 15, fett geworden. Plur. tàuki, das Fett, der Talg: pārduot taukus, pirkt pavalgu RKr. VI, sak. v. 891. tauki pe̦ld pa virsu Br. sak. v. 1253. ūdens nevar taukiem virsū tikt JIgRKr. II, sak. v. 622. iet kâ pa taukiem (geht wie gehext, ganz glatt) Etn. II, 62 u. a. dzīvuo kâ zutis pa taukiem Jauna raža IV, 76. krietni taukuos iedzīvuoties Skalbe Kâ es . . . 23. alkstuošu ne pēc zemes taukiem Vēr. II, 99. zemes tauki (li. žẽmės taukai bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187), Gichtschwamm U., Etn. II, 11, phallus impudicus Frauenb., RKr. II, 75. tauku de̦sa, die Schlange Br. 411. tauku saknes U., symphytum officinale. tauku zâle(s) Mag. IV, 2, 74, U., RKr. II, 75, das Fettkraut, pinguicula vulgaris. Nebst tukt, tukls, tūkt, tūks, ae. ƥéoh "dicker Oberteil des Schenkels", ir. tón "podex" zur Wurzel von slav. tyti "fett werden", serb. tôv "Fettigkeit", ai. tūya-ḥ "kräftig, stark", tavas- "stark", av. tavaiti "vermag", li. túlas "mancher", apr. tūlan "viel", gr. τύλη "Polster", li. tumė´ti "dick werden", le. tumîgs "dick, fleischig", lat. tumēre "geschwollen sein", an. ƥumall "Daumen", ai. túmra-ḥ "feist", kymr. twf "Stärke" u. a., s. Trautmann Wrtb. 314 f., Walde Wrtb ² 797 f., Boisacq Dict. 945 f.

Avots: ME IV, 136, 137

tavẽjs, deinig: mans cirvis dziļāku skaidu griêž nekâ tavējais Jauna Raža IV, 82.

Avots: ME IV, 142

tažara "?": tažara mičuotāja BW. 24501 var.; aus taraža?

Avots: ME IV, 142

Trĩnulĩtis J. Raža IV, 76, Deminutiv vom Frauennamen Trĩne.

Avots: ME IV, 240

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

urdzêt (li. urgėti "ворчать" bei Būga PФB. LXV, 323), -dzu, -dzẽju, rieselnd leise rauschen, murmeln Arrasch, Jürg., Salisb. (mit ur̃), Adl., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Warkl. (mit ùr ² ), Smilten (mit ur̂ ), Bauske, Segew. (mit ur̂ ² ): strautiņš urdz Jauna Raža IV, 28 (ähnlich Austr. kal. 1893, S. 31). urdzēja... avuotiņš Janš. Dzimtene IV, 55 (ähnlich A. XX, 220). skumīgi urdz upītes Lautb. Lomi 30. upe lē̦ni urdz Skalbe Āb. 12. upe... jautri urdzēja A. Brigader Daugava I, 1521 (ähnlich MWM. XI, 111, Zalktis 1908, № 3, S. 105). dzirdēju ūdeni duobji un dusmīgi urdzam A. XI, 852. upes ūdentiņš lē̦ni urdz un čurkst Lautb. Lomi 90. avuotiņu ūdentiņš strautiņiem žigli te̦k un urdz 63. ūdens urdzē̦dams lāsēm pil nuo akmiņa Vēr. II, 1211. dūkstīs un urdziņās jau urdz un pukst jautra pavasara dzīvība Aps. Bag. radi 31. (figürlich) ceļi urdzēja kâ upes nuo ve̦zumiem A. Brigader Daugava 1928, S. 161. (bē̦rns) pūzdams nuo mutītes juocīgus burbulīšus, patīkami urdzē̦dams, kâ sarunādamies Druva III, 856. Zu urgt I.

Avots: ME IV, 303, 304

urjavas A. XV, 423, (mit ùr ² ) Golg., Sessw., lautes Geschrei, Gejohle Adsel; "Hurrah schreien nach Beendigung des Säens oder Mähens" N.-Peb.: urjavu pavadīts A. 1899, S. 361. nuokliedzām urjavas XXI, 341. spē̦ruši vaļā, urjavas kliegdami LP. VI, 208. ieguva . . . skaļākās urjavas (Beifallsgeschrei?) Almansor. kad esi dzīvs, tad dzīvuo uz urjavām ("?")! Jauna Raža IV, 111. urjavu patrioti MWM. VIII, 746, Hurrah.Patrioten. nu būs mazajam sišam prieka vai ar urjavām (?) Austrums. Von urjà abgeleitet?

Avots: ME IV, 305

uzsmaidît, auflächeln, zulächeln: dē̦ls brīžiem jau uzsmaida Kundz. Kronv. 234. lūpiņas uzsmaidīja Jauna Raža IV, 31. viņi uzsmaidīja viens uotram Vēr. II, 706. (fig.) kur jums katram laime uzsmaida (günstig ist) LP. V, 244.

Avots: ME IV, 380

uzsprakstêt Grünw., uzsprakšêt Peb., uzsprakšķêt Amboten, Base, Bers., Bixten, Dunika, Ekengraf, Erlaa, Kalz., Lubn., Meiran, Nötk., Odsen, Saikava, Sauken, Sehren, Serben, Serbigal, Sermus, Sessau,

1) aufprasseln, aufknistern:
de̦guoša egles pagale uzsprakstēja (uzsprakšķēja Selg.) Schwanb.;

2) prasselnd, knatternd schnellen
(intr.), geraten auf: Miķelim uzsprakstēja dzirkstele Jauna Raža IV, 155. dzirkstele uzsprakšķ uz ruokas Fehteln. vai, kâ ruoka sāp! (man) uzsprakšēja tauki AP, man uoglīte uzsprakšķēja uz drēbem Grünw., Schujen.

Avots: ME IV, 382

uzstaruôt, aufstrahlen: saulīte man atkal reiz uzstaruoja Jauna raža IV, 30. man... laime uzstaruos Asp. Sidr. š. 6. seja priekā uzstaruoja.

Avots: ME IV, 384

uzstiprinât,

1) befestigen (anbringen) auf:
katliņš... uzstiprināts uz diviem ķieģeļu gabaliem Jauna Raža IV, 70. u. vē̦luogu uz jumta Dond.

Avots: ME IV, 385

vaislĩba,

1) die Fortpflanzung
U., die Vermehrung Atbalss kal. 1893: vienīgs dzīves mērķis vaislība Juris Brasa 470;

2) Plur. vaislības, die Niederkunft, Entbindung:
vedējīšu māmiņai ceļā kļuva vaislībiņas BW. 16198, 3. (guosniņa) bijuse jau labi paaudzinājusēs, un drīzi bijušas gaidāmas vaislības Janš. Mežv. ļ. I, 165;

3) "raža": šuogad mums liela (cūku etc.) vaislība ² Bauske.

Avots: ME IV, 444

vêl (li. vė˜ľ "wieder", s. Būga KZ. LB, 95 f.),

1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;

2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;

3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);

4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;

6) "= jel (doch)!" Wessen;

7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.

Avots: ME IV, 556

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene ² II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679

zibsnis,

1) der Blitz
U., Bauske, Bers., C., Dubena, Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, Kl., Lös., Lubn., Meiran, Memelshof, N.-Schwanb., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw. u. a. (unbek. in Burtn. u. a.): zibšņus me̦t uozuolā BW. 33700. zibšņa ātrumā Pas. VI, 485. zaķis aizgāja kâ zibsnis Lös., Saikava. patrōnam vai zibsni acis me̦t Juris Brasa 498. zibšņuos un lietus gāzienuos Apskats v. J. 1903, S. 353. uguns vien šķīda un zibšņi staipījās uz visām pusēm Vīt. 50. kuo zibšņiem zibat? Druva I, 22. kaut man debess zibšņi būtu, zibšņu pātagu es vītu Jauna raža IV, 62. varīgs zibsnis Aps. J. Kaimiņi 20;

2) ein leicht aufbrausender Mensch
Gr.-Buschhof: tādam zibšņam nevar ne vārda pateikt;

3) starkes Bier:
uztaisīja tādu zibsni, ka visi ātri nuoreiba Gr.Buschhof.

Avots: ME IV, 717

zìegt (li. žeñgti "schreiten"), refl. zìegtiês Asp. MWM. v. J. 1897, S. 730, -dzuôs, sich versündigen, sich vergehen (in der lebendigen Volkssprache nur in der Zstz. mit nùo- gebräuchlich): pret kārtu ziegušam MWM. VI, 325. - Subst. ziegums Asp. MWM. v. J. 1897, S. 334, = nùozìegums, das Verbrechen. Nebst li. žiñgsnis "Schritt", pražanga "Übertretung" zu av. zanga- "Fussknöchel", ai. jaŋghā "Unterschenkel", got. gaggs "Gang", mhd. gīht "Gang, Reise", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 588.

Avots: ME IV, 741

žvadziêns, Geklappeŗ Gerassel: dzirdams atslē̦gas žvadziens MWM. XI, 227. dzels pine̦klu žvadzienus Jauna Raža IV, 154.

Avots: ME IV, 840