Paplašinātā meklēšana

‡ diêvpir̂kstiņš ² Pussen, = dievruociņa.

Avots: EH I, 328

‡ gaŗpìrkstnieks Serbig., = gaŗpìrkstis.

Avots: EH I, 386

gaŗpìrkstis, der Langfinger, der Dieb Selg.: kāds cits bij nousaukts par gaŗpirksti Aps.

Avots: ME I, 607

pipirkstiņš N.-Bartau, pipir(k)stītis Trik., = pipirkšķis.

Avots: ME III, 222

pirkstinât,

1) "тикать, чикать" Wid.;

2) "glühende Asche aufwühlen od. durch die Luft schleudern"
Trik., Serben, Selsau;

3) "birkstît" Nötk.;

4) "noch glühende Kohlen mit Wasser begiessen"
Sessw.

Avots: ME III, 223

‡ pir̃kstiņi Rutzau, Handschuhe. Vgl. li. pirštinės dass.

Avots: EH XIII, 236

pìrkstinieks, pirkstine Lettg., pirkstnieks Bielenstein Holzb. 437, ein Fingerhut Döbner n. U.

Avots: ME III, 223

pìrkstis: auch AP., Erlaa, Ramkau, Warkl., (mit ir̂) Golg., (mit ir) N.-Peb.

Avots: EH XIII, 236

pìrkstis (nom. pl.) PS., C., Laud., N.-Schwanb., Annenb., pirkstes N.-Schwanb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411, pirksti U., die glühenden Funken in der Asche, die Glut in der Asche, die glühende Asche: aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas Etn. IV, 160. pirkstis nuo sadedzināta lupata BW. I, S. 182. cept kuo pirkstês Etn. I, 18. viņš vairs nebāzīs pirkstus pirkstīs Jauna Raža IV, 86. kâ pirkstēs, wie in der heissen Asche, - in Verlegenheit U. Nach Leskien (mit ?) Abl. 339, J. Schmidt Voc. II, 28 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 14 nebst li. pir̃kšnys (nom. pl.) "glühende Asche" zu urslav. *pьrstь "Staub", le. pā`rsla (s. dies) usw., aber die Wörter der letztern Gruppe zeigen nicht den Begriff der Hitze. Eher daher nebst li. pir̃kšnys zu air. riches "Kohle", bret. regez "Kohlenglut' (nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 56 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 47); oder kontaminiert aus birkstis und *pirsti- (= urslav. *pьrstь) ?

Avots: ME III, 223

šipirkstis Wid., soviel man mit zwei Fingerspitzen fassen kann. Etwa dissimiliert aus *šķipirkstis (gen. s. *šķipirkšķa; vgl. šķipsnis)?

Avots: ME IV, 18

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

apskram̃bât, tr., leichthin, od. ringsum abschrammen: drusku pirkstiem ādu Alm.

Avots: ME I, 122

apsmulêt, tr., beschmutzen: apsmulē̦ti pirksti JR. V, 9; XX, 780.Sissegal, Laud.

Avots: ME I, 124

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154

‡ II atsaldît (li. atšáidyti),

1) abfrieren lassen
Warkl., (mit alˆ ) Nautrēni: pirkstiņi atsaldīti. atsaldi vien kājas!

2) abkühlen
(tr.) Ludsen"

Avots: EH I, 163

attìrpt, ‡

2) abtauben, unempfindsam werden
Nautrēni: kāja attirpuse. pirksti attirpuši, kai nuost atkrituši; ‡

3) = ‡ atkust II, los-, wegschmelzen (intr.) Kur. Nehrung (Preiļi).

Avots: EH I, 176

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

I bibis, eine leichte Wunde (in der Kinderspr.): sapūš bibīti pirkstiņiem Niedra, Schwaneb., Konv. ¹ 211 (vgl. biba).

Avots: ME I, 293

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât ² Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

breģêt, - ēju, refl. - tiês, in einer Flüssigkeit mit Händen herumrühren: bē̦rns breģē ar pirkstiem pa muti. nebreģējaties pa bļuodu ar nagiem Druw.

Avots: ME I, 329

‡ čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit añ ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit añ ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!

Avots: EH I, 285

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

I dil˜ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil˜be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil˜ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

‡ dùlte ² Saikava, der Stumpf eines Armes: ja kādam nelaimes gadījumā nuocirsti ruokai pirksti (plauksta), tādu ruoku sauc par dulti.

Avots: EH I, 341

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

gnaũzît (unter gnaûzt ² I): gnauza pirkstiņus Janš. Mežv. ļ. II, 32. kuo viņš tur ... tâ gumzīja un gnauzīja Līgava II, 133. es viņu ņemšu g. (scherzweise vom Unterricht) BielU. Zur Bed. vgl. auch sagnauzîtiês.

Avots: EH I, 396

gre̦dze̦naîns, mit Ringen versehen, besetzt : gre̦dze̦naina ruoka, gre̦dze̦naini pirksti A. XX, 953.

Avots: ME I, 646

gùmzît C., [gum̂zît ² Ruj.], -u, -ĩju, gumzuot U. tr.,

1) knillen, zerknittern
[Erlaa], Annenburg, Bers., Lös., Salis, Lems., Ulpisch: pirksti gumza nuonē̦sātuo ce̦puri JR. VII, 49;

2) knautschen, drücken:
tie grūstīja un gumzīja viņu A. Up.; [

3) gum̃zît Ronneb., schnell essen];

4) beyegen [?]:
ve̦cākais gumza lūpas Alm. Refl. -tiês,

1) sich biegen:
kuoki, cilvēki gumzās Lös., Bers.,;

2) gum̂zîties, ringen,
lauzties: kuo tu gumzies? sāpēs vē̦de̦rs Mar. n. RKr. XV, 115; sich stossen Wain.;

3) wackend gehen, sich rekeln, bei der Arbeit ungeschickte Bewegungen machen
Dond. n. A. XIII, 493;

1) sich knillen:
zīda lakats lē̦ti gumzās Dond.; [

5) = guldzīties, sich würgen
U.;]

6) "?":
es piegulu pie tautieša kâ pie īsta bāleliņa; man sirsniņa drūmējās, kuo tik gauži ggumzījās [etwa: sich rekelte] BW. 24933.

Avots: ME I, 682

‡ ìeknĩpêt;

1) einkneifen, zusammenkneifen:
ie: lūpas Frauenb. ie. (ar diviem pirkstiem) de̦gunu Salis;

2) leicht (= nicht stark) durchprügeln
Gramsden.

Avots: EH I, 521

[II ìeplaukt "von der Nässe wund zu werden anfangen: kājām pirksti ieplaukuši nuo ūdens Ruj., Bers., Warkl.]

Avots: ME II, 52

I ìesekt [Nerft, = iesegt 2: viņš kre̦klā ieseca sudraba saktiņu Jauns.] kâ kad stīvi pirksti būtu viņu (saktu) tur (kre̦klā) iese̦kuši Saul. Druva I, 52. Refl. - tiês, sich einschnallen, sich befestigen, sich festsetzen: virs priežu galuotnēm iesecās vakara zvaigzne Jauns. U. b. 127, 5.

Avots: ME II, 62

II ìesust,

1) heiss werden, sich einen Rausch anlegen:
tirgū puiši iesutuši BW. 10069;

[2) in feuchter Hitze wund werden:
kājai pirksti iesutuši Nigr. u. a.].

Avots: ME II, 74

īpât, - ãju, die Haut mit den Fingern erfassen und sie in die Höhe neben (ein Kinderspiel): mazi bē̦rni mē̦dz saķert ar ruokas diviem priekšpirkstiem cits citam ādu uz ruokas virsus un tad cilā ruokas uz augšu un leju, kuo nuosauc par īpāšanu Katzd.

Avots: ME I, 836

ir̂gât, -ãju, AP., [Bers.], refl. -tiês [Bauske], irgnêt, -ẽju, auch irgašât Elv., [irgažât U.], irģêt U., [irgt Nötk.], irguôt(iês), kichern, grieflachen, spotten, höhnen, grinsen, die Zähne weissen Elv.: uz mani pirkstiem rādāt irgnē̦damas MWM. VIII, 810. apspiesta irgāšanās pa labi, pa kreisi Plūd. "kas tad tev tuo liedz?"irgājās kāda balss krūtīs Austriņš M. Z. 118. [bē̦rni irguojas, "rasen, tollen" Domopol.]

Avots: ME I, 710

‡ izčegnît "= izir̃dinât" Linden in Kurl.: ar pirkstiem i. smiltis.

Avots: EH I, 439

izdegt, ‡

2) ermüden
(intr.), pìekust Seyershof: pirksti ar adatām izde̦g; paliek tâ kâ bez dzīvības; ‡

3) ausbrennen
(intr.) lassen Gr.-Buschh.: i. uogles. Refl. -tiês AP., = izkurêtiês 1: krāsns ir jau labi izde̦gusies.

Avots: EH I, 441

‡ izknaîbît,

1) wiederholt kneifend ausglätten, ebnen; herauskneifen:
ar pirkstiem izknaiba tuos piciņus Linden in Kurl.;

2) (eine Reihe von Stellen) kneifen
Bers.: puisis meitai visus sānus izknaibījis. Refl. -tiês Bers: "izpluosīties".

Avots: EH I, 457

izplukt, intr., ver -, ausgebrüht werden, abfallen, ausgehen: kad tev acis izpluktu! (eine Verwünschung). kāju pirksti izplukuši Plūd. LR. III, 58. matiņi izplūk, zuobiņi izbirst Kleinb. Subst. izplukums, das Verbrühen: pret izplukumiem lietuo mālus vai lielluopu izkārnījumus Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 783

izraušņât: auch (mit aũ ) Schibbenhof; nuo sniega kupe̦na ... i. karstas spirkstis Mekons Mellā grām. I, 30.

Avots: EH I, 476

izstàipît, freqn. zu izstiept, tr., ausstrecken, ausrecken, ausdehnen: kājas, kaulus, luocekļus. kas tas par puisi, kuŗu izstaipa kâ pine̦klu? Saul. ar pirkstiem izstaipījis stīgas, sāka spēlēt JR. IV, 156. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken, sich ausdehnen: tē̦vs uzcēlās, izstaipījās Vēr. II, 661.

Avots: ME I, 804

I izsust (li. iššùsti),

1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;

2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).

Avots: ME I, 807

izsutums, eine in feuchter Wärme wund gewordene Stelle: izsutumus kāju pirkstu starpā dziedē, tuos apspērējuot ar darvu, ap sienuot ar tabaka lapām vai ietinuot starp pirkstiem kaņepājus Etn. IV, 106. izsitumi jāapsmērē ar šķīstiem egļu sveķiem un darvu IV, 116. pret izsutumiem lietuo ratu smēri IV, 1.

Avots: ME I, 807

‡ iztĩst,

1) sich lang ausstrecken
Dunika: pavediens iztīsa par daudz garš, mīkla iztīsa nuo pirkstiem; lang aufschiessen, auswachsen Dunika: puišelis pa beidzamiem gadiem iztīsa tik gars, ka bail. Eüerzu das Part. iztīsis (ME. I, 819),

a): auch (mit ĩ ) OB., Rutzau: iztīsušais, izbālējušais dūmu uodējs Janš. Dzimtene V, 372; ‡

b) kraftlos, schlaff
(mit ĩ ) NB.; "gauss, garlaicīgs" (mit ĩ ) Gramsden: i. cilvē̦ks; ‡

2) nicht gelingen, zu nichte werden
Dunika: atkal iztīsa! ‡

3) "?": acis iztĩsušas. gaiduot uz tevi Gramsden.

Avots: EH I, 490

izzîst (išžį`sti), tr., ausaugen: asinis nuo kuoduola; me̦lus nuo pirkstiem izzīst. jūs apziņu mums skūpstiem izzīadāt Asp.

Avots: ME I, 832

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kabinât (li. kabìnti), tr.,

1) hängen:
kur nuojē̦musi kabinās māsa zīļu vaiņadziņu BW. 24618, 2;

2) haken:
viņš kabināja stuobreni nuo vadža zemē Janš. nuotirpušiem pirkstiem viņa kabināja puodziņas JU.;

3) hakend ziehen:
ar kāsīti kabināju brālītim līgaviņu BW. 11625. ar kājiņu kabināji BW. V, S. 238;

[4) "umfassen, umarmen"
Wessen]. Zu kaba.

Avots: ME II, 129

ķẽ̦rnât, -ãju, ķērnêt, -ẽju, schmieren, schmaddern: neķē̦rnā tâ sviestu! Refl. -tiês, im Schmutz wühlen, unsauber umgehen, stümpern: bē̦rns ķē̦rnājas ar pirkstiem pa bļuodu. viņš ilgi ķē̦rnājas ap siena gubu. nuopratis, ka ve̦lns te ķē̦rnājies LP. VII, 1312. kuo tur viena zagļa dēļ par daudz atkal ies ķē̦rnāties LP. VI, 17. [viņš tur ilgi ķē̦rnājās (= nesekmīgi darbuojās) gar salūzušajiem ratiem. ja nemāki ēvelēt, tad labāk neķē̦rnājies gar ēveli! Stenden. Li. ker̃noti "мѣшать с грязью" nach Būga KSn. I, 229 aus le. ķẽ̦rnât, das wahrscheinlich aus den finnischen Sprachen stamme (vgl. finn. kärnätä "tadeln", liv., kǟrnǝ "besudeln")]

Avots: ME II, 376

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. ² 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370

ķibt,

1): papīris ķīb ("līp") pie pirkstiem Dunika; ‡ 2; (prs. ķibju) "greifen"
Rutzau: ķ. ap kaklu.

Avots: EH I, 701

ķìkste ^2,

1) wilder Apfelbaum; auch die Frucht dieses Baumes;

2) kāda puķe uz lauka, kuŗai lapas čīkst, ja viņu burza pa pirkstiem Mar. n. RKr. XV, 122. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-.]

Avots: ME II, 388

ķìrnît, -u [od. -ĩju Erlaa], -ĩju,

1) den Mist mit dem
ķìrnêklis aus dem Wagen ziehen Smilt., C.;

2) das Eingeweide herausnehmen
[Erlaa], Upīte Medn. laiki: [vārna pie maitas ķirnī Erlaa;

3) kir̃nît Drosth., = ķir̃nât.] Refl. tiês, sich zu schaffen machen, sich Mühe geben, schmaddern [Notk.]: kas nu lai ķirnās ap tām sēnēm Serb. miruoņi visur ar pirkstiem pa virsu ķirnuoties, fahren mit den Fingern über die Speise Etn. II, 41.

Avots: ME II, 385

klakšķinât, intr.,

1) klatschen:
ar pātagu Etn. I, 34; ar pirkstiem Konv. ² 1709;

2) klappern:
zuobiem MWM. IX, 634;

3) [klakšināt U.], mit der Zunge schnalzen
Ahs.: mēli Purap., Duomas I, 840; gew. ar mēli: kruodzinieks klakšķināja ar mēli MWM. VII, 803. klakšķināmas patskaņas, Schnalzlute Konv. ² 1260;

4) klopfen:
vē̦rstuvi C.

Avots: ME II, 211

‡ II knabinât,

1) = knãbât 1 Grünh., Smilt.: zīlīte knabina pie luoga Rodenpois;

2) "mit dem Finger an etw. klopfen"
Grünh.; "mit dem Finger ans Futterbrett der Küchlein klopfen, um letztere zum Picken aufzumuntern" Rodenpois;

3) pinkern, zupfen, (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun
AP., Schibbenhof. Refl. -tiês AP., Dobl., Mar.; NB., Schibbenhof, = ‡ knabinât II 3: kuo tu te knàbinies ar pirkstiem? NB. k. ap durnīm, ja nevar ātri atslēgt Schibbenhof. Vgl. li. knabénti "mit dem Schnabel bearbeiten".

Avots: EH I, 626

knakšķêt, knakšêt, knacken, knistern: knakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278. 3 var. pirksti knakšķē̦dami tausta R. Sk. II, 101. kaujas pa lieluo istabu, ka knakš vien A. v. J. 1897, S. 387.

Avots: ME II, 242

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246

knuoķis,

1) ein Auswuchs, Knorren;

2) [knuõķis Wolm.], der Knöchel:
es nuositu pirkstiem knuoķus A. - Ottenhof. [Aus mnd. knoke "Knochen" (zur Bed. 1 vgl. mhd. knoche "Knorren" )? Oder gebildet auf Grund eines deminutivisch aussehenden * knuoķelis (aus mnd. knokel "Knöchel")?]

Avots: ME II, 251

kņubinât(iês), = knubināt(ies): kņubina ar pirkstiem galvas drāneles stūri Janš. [uotru (galu) puiši kņubināja BW. 35025.] nekņubinies tik ilgi ar zirgu jūgšanu Ahs. viņš kņubinājās viņai uz krūtīm agr ņieburiņa puo- dziņām Janš. [kņubinājās, bet me̦zglu nevarēja attaisīt Dunika.]

Avots: ME II, 253

kņubinât(iês), = knubināt(ies): kņubina ar pirkstiem galvas drāneles stūri Janš. [uotru (galu) puiši kņubināja BW. 35025.] nekņubinies tik ilgi ar zirgu jūgšanu Ahs. viņš kņubinājās viņai uz krūtīm agr ņieburiņa puo- dziņām Janš. [kņubinājās, bet me̦zglu nevarēja attaisīt Dunika.]

Avots: ME II, 253

kņubs,

1): einen spitzen Winkel bildend
Assiten, Gramsden, Grob., Iw., Oknist: k. cirvis, āmurs Grob. izkapts par daudz kņuba ebenda. taisīt izkapti pa divi pirksti kņubu Iw.; ‡

2) stumpf
Dunika: kņuba adata.

Avots: EH I, 637

krãviêns, kŗãviens, das einmalige Packen, Häufen; der Hieb: zē̦ns dabūja pa pirkstiem labu krāvienu.

Avots: ME II, 269

lapaukši, lapauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. III, 71: lapauši labas zâles pret izsutušiem kāju pirkstiem Etn. I, 28.

Avots: ME II, 422

lāsuôt, intr.,

1) träufeln, triefen: asins lāsuo nuo maniem pirkstiem Akur. nuo baltajām kājām pa pilienam asinis lāsuo AU.;

2) schillern, funkeln:
saulē lāsuo pļava Apsk. laiva lāsuot lāsuoja MWM. IX, 149;

3) lāsuots = lāsains

I: lāsuots kukainītis konv. ² 2588;

4) klingen, läuten (wie fallende Tropfen):
nāves zvaniņš lāsuo klusi Stari II, 733.

Avots: ME II, 442

laũkšķêt, laũkšêt, - u, - ẽju, knacken, krachen: nu bļauj un sit, laukšķ vien Doku A. [ē̦d, ka laũkš vien Trik., PS., Smilt.] sita knipas, ka pirksti vien laukšķēja Doku A. [Vgl. r. лускъ "Knacken" und le. laušķinât.]

Avots: ME II, 427

laupsna, laupsne, die Schuppe, der Fetzen, ein kleines Blättchen, Stück Sld.: kâ smalkā smarša ātri nuo laupsnītēm klīst Rainis. ja tu kalnā esi uzrāpies caur dzelkņiem un akmeņu laupsnēm Duomas II, 259. gaŗiem, ar ādas laupsniņām apsē̦stiem pirkstiem Konv. ² 2054. [làupsna ² Mar. "plāna plēve, atskabarga, kas atplīst nuo ādas, nuo pirkstiem".]

Avots: ME II, 430

I lèins PS., [Trik., leĩns Ruj., N. - Peb., lèins ² Lis., Mar.], schiefbeinig, auswärts gedreht [Schrunden, O. - Bartau, Doblen, Bauske, Laud., Sessw., Fest., N. - Schwanb., Bers., Lis.]: uz āru ar pirkstiem izgrieztas kājas sauc par leinām [leiņām (?) nach U. unter kleins] kājām Etn. IV, 3, [Brucken]. tas jau mūsu jaunais svainis leinajām kājiņām BW. 30580 var. (aus Tirsen). viņam kājās tik leinas, ka cūka var cauri skriet N. - Peb.] viņš kājas lika tâ drusku leini Saul.; [leĩns "lahm" Sermus; leins "krumm, schwach (von Beinem)" Nötk. In livischem Munde aus kleins (s. dies) entstanden? Oder aber (dem li. leĩnas "biegsam, schwach" entsprechend, vgl. le. liels) in der Bed. durch kleins beeinflusst?].

Avots: ME II, 446

II luôks ² [Nigr.] (li. lankùs), biegsam, geschmeidig, gelenkig, behende: mazs bērziņš, luoki zari BW. 17179. luoku birzi vējiņš luoka 31341. luoki pirksti LP. VI, 438, luoka mugura VI, 265. tu, lapsīt, luoka sieva BW. 2686. [luoku līgaviņu 22762.] luoki zirgi tautiešam 13448. [šļuoka un luoka kâ izvietē̦ta luba Janš. Dzimtene ² I, 382.]

Avots: ME II, 525

luõžņi

1) die Krickenten
L., RKr. VIII, 98;

2) "glumji"[?]: zivtiņu luožņi izslīdēja caur pirkstiem N.-Schwanb.;

[3) lùožņi ² N.-Schwanb., = luož(ņ)as 1].

Avots: ME II, 529

maigpuķe,* eine schone, herrliche Blume: šuos pirkstiņus es vē̦lē̦tuos skūpstīt kâ maigpuķu ziediņus Plnd.

Avots: ME II, 549

‡ maukaļât, = ‡ màukalêt ² : pirkstiņuos ... gredzentiņus nav maukaļājis Janš. Līgava I, 338.

Avots: EH I, 786

mežģît,

1): mežģītās juostas strīpītēm savilka pie sienas un ar pirkstiem lasīja Sonnaxt.

Avots: EH I, 804

mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],

1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:

[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;

3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];

4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. ² 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]

Avots: ME II, 654

I mikls, feucht L., Depkin n. U., [Lautb., Bauske, Domopol, Warkh.]: ar miklu, smagu plaukstu iesita meitenei pa muti Duomas II, 517. [pirksti sila, piesarka, pieplūda asinīm, tapa mikli un vēl neveiklāki nekâ iepriekš Veselis Saules kapsē̦ta 31. Wohl aus * mitls, vgl. mitrs].

Avots: ME II, 625

[mikulis,

1) der Schafbock
um Bauske;

2) "?": eita, pirksti, jūs pa priekšu! jūs tie ceļa rādītāji; tu, mikuli (gemeint ist damit der pēnis), nuo pakaļas! BW. 34595;

3) ein kleines Kind,
kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME II, 626

mira,

1) auch miŗa [Nigr.], der Tod
Spr., die Sterbensstunde: kas es būtu zinājusi, kad tā mana mira nāks (Var.: kuŗa diena mirstamā), es būt[u] baltus balināj[u]si mirstamuos paladziņus BW. 27345. [ir zārku un krustu nevajadzēs dienās nedz pirkt, nedz likt taisīt, kad tava mir,a pienāks Janš. Dzimtene ² III, 135];

2) "?": tur tā mira [Sterbende?]
guļ: ej uz pirkstiem! Duomas IV, 359;

[3) epidemisches Sterben:
liela mira Ruj., Wolmarshof.] Zu mirt.

Avots: ME II, 631

mudžêt, -u, -ẽju, sich regen, wimmeln, kribbeln: [upe ar vardēm mudžēt mudžēs Glück II Mos. 8, 3.] tur mudžēt mudž visādi zvē̦ri Psalm 104, 25. adījuse tik mudīgi, ka pirksti vien mudžējuši LP. IV, 179. ielas mudžēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587. Oft verbunden mit čumêt, kustêt, ņudzêt: tārpi čum un mudž. bites kust un mudž citas caur citu A. XI, 464. purvs ņudzēja un mudžēja nuo... čūskām LP. VII, 1263; mudžêšana, das Wimmeln. Vgl. mudzêt.

Avots: ME II, 660

nẽrt: knüpfen, binden Dunika: n. nītis. n. tīklus. n. diegus uz pirkstiem; einfädeln Dunika: n. diegu adatā.

Avots: EH II, 23

netìksmîgs,* ‡

2) unlustig, nicht wollend:
paņe̦m darbu netīksmīgiem pirkstiem Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH II, 21

[ņibêt, -u, -ẽju,

1) sich flink hin und her bewegen
N.-Peb.: kad iet, tad kājas ņibēt ņib (= zibēt zib) Zaravič, aitām ātri skrienuot kājas ņib vien N.-Peb. viņai aduot pirksti ņib AP.; "wimmeln" Bers., Warkl. Lös., Golg., Sessw., Selsau, A.-Schwanb., Bauske, Serbigal, N.-Laitzen;

2) "leicht jucken"
Welonen.]

Avots: ME II, 902

ņikšķêt, ņīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr. bersten, knacken, knarren, quarren, plärren, schreien: rati ņikšķ Spr., Mat. le̦dus sprakstēja un ņīkšķēja Druva I, 174, [le. dus druscīt ņikskējis, bet lūzt nelūzis Anekd. 65.] elkšņi vien ņīkš Druwa II, 409. bē̦rns ņīkšēja MWM. IX, 492. brēca aita, ņīkšēja arī jē̦rs Duomas II, 30. [pirksti ņīkš kauliņu savienuojumuos, kad tuos palauza Malta, Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 902

[nùoķẽ̦pât,

1) sich mit Schmutz bedecken
Salis;

2) (mit schmutzeigen Füssen od. Händen) besulden:
netīriem pirkstiem nuoķē̦pājis baltuo galdautu Lennew., Degunen, Segew., Sermus, Nitau, Sessw., Behnen, Ermes, Plm., Lis., Selsau, Sauken, Ringmundshof, Kursiten, Autz, Serben, Siuxt, Lesten, Ekau, Stenden, Grünwald, Laud., Drobbusch, Lös., Ipiķi, Grünh., Ruhental, Salgaln, Burtn. ar māliem nuoķē̦pāju pirkstus N. - Peb., Jürg.;

3) verwirren:
jauns pļāvējs nuoķē̦pā labību Jürg.;

4) verleumden:
n. savus kaimiņus Luttringen;

5) verderben
(tr.): aude̦klu nuoķē̦pās vien Neu - Wohlfahrt; kādu darbu nuoķē̦pājis ir tas, kas tuo iesācis, bet nav pabeidzis Neu - Bilskenshof;

6) von oben abnehmen:
n. pienu, krējumu nuo virsas C.; "schnell aufessen" Breslau. Refl. - tiês,

1) sich besulden
Nötk.;

2) eine Zeitlang trödelnd nichts Gescheites zustande bringen:
ve̦se̦lu stundu nuoķē̦pājuos, bet nekā nepadarīju Jürg.]

Avots: ME II, 806

I nùorìest [li. nuriẽsti "abwickeln"],

1) intr., sich abtrennen, sich ablösen, abfallen:
svārkiem piedurknes ple̦cuos nuorietušas A. XV, 83. vistai viena kāja nuorietusi, der Henne ist ein Fuss abgefault L. nags pirkstā nuorietis, der Nagelistabgeschworen, abgegangen St.;

2) tr., abtrennen
Spr.: apin[i]s ziedu nenuorieta! BW.13781, 3. gaužas asaras nuoriest, bittere Tränen vergiessen L. nuoriešam asariņas nuorietnīšu kalniņā BW. 4216, 1. Refl. -tiês,

1) sich abtrennen, sich loslösen, abfallen:
auglis, kuŗam visādā ziņā jānuoriešas un jānuokrīt Vēr. II, 738. tad ve̦lns ar varu rāva pirkstus laukā, bet pirksti nuorietās LP. VII, 203;

2) dünner, kürzer, schwächer werden:
pavediens nuoriešas Druv. II, 50. kad mazam bē̦rnam mēles gals nuoriešas, tad tas liels būs dikti melīgs JK. II, 77. aude̦kls nuorieties. diena jau sāk nuoriesties. sakne iet kâ mietu sakne stāvu zemē; vārpstējādi nuoriezdamas, t. i. uz leju pamazām tievāka palikdama Konv. 305;

3) stocken, nachlassen, abbrechen, aufhören:
saruna nuorietas pa˙visam Saul. III, 160. kuģniecības kustība Rīgas uostā sāk jau nuoriesties B. Vēstn. streiku dēļ rūpniecībā manāma nuoriešanās B. Vēstn.

Avots: ME II, 840

nuošķis: "kušķis" Grünh.; "linu puosms, kuo vijuot pieliek klāt" (mit uõ) Behnen n. FBR. XVI, 145, Lieven-Behrsen, Mesoten; "kāds mazums dziju vai linu, kuo var pirkstuos satvert" (mit uõ) Frauenb.; matu pīšanai bizē ņe̦m trīs nuõšķus, auklu vīšanai - divus Siuxt. nuõšķīšus paņe̦m nuo linu saujas un sagriež ar pirkstiem ebenda.

Avots: EH II, 95

nùotirpt [li. nutir̃pti], intr., ab-, vertauben, absterben, erstarren: nuotirpst kāja, ruoka, visas miesas, sirds. abām kājam lielie pirksti nuotirpa A. XX, 45. sirds aiz prieka vai tīri nuotirpa MWM. XI, 199. Subst. nùotirpšana, das Vertauben; nùotirpums, die Vertaubung.

Avots: ME II, 875

nùotràukt [li. nutráukti "(hin)abziehen"], tr.,

1) abschütteln, abschlagen, abstreifen:
puisis pa nuotrauktām sliedēm rasā vilcis apaušus LP. VI, 5. ievu ziedu, kur uzme̦tusēs lakstīgala, strautiņā nuotraukusi. jeb šaubu pirkstiem tev nuotraukta jau ir dvē selei ticības rasa MWM. VIII, 19. zē̦ni ar garam apiņkārtīm lūkuo nuotraukt pa ābuolam Aps. V, 4;

2) niederwerfen, zu Boden werfen:
acumirklī tuo kāds nuotrauca gar zemi Purap.;

[3) = nuobeigt, beenden Wid.;

4) zu Ende schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala nuotrauca savu dziesmu Lis.].

Avots: ME II, 876

‡ nuotrim̃šķinât Frauenb. "vijuoles stīgas saskaņuot ar pirkstiem" (?).

Avots: EH II, 101

‡ pabūgt: schmerzhaft werden (?): nuo rīta līdz vakaram naudu skaitījis, ka pirksti pabūguši Pas. X, 232 (aus OB.). Wohl zu li. pabúgti "scheu werden".

Avots: EH II, 123

pabuñguôt, pabuñgât, intr., ein wenig trommeln: viņš pabunguoja pirkstiem pa celi MWM. VIII, 744.

Avots: ME III, 10

pamãt [li. pamóti], intr., einen kleinen Wink, ein Zeichen geben, hinweisen: pamāt ar galvu Vēr. I, 1164; ar ruoku Pump. viņai tik vajadzēja pamāt ar mazuo pirkstiņu A. XVI, 364. kâ viens lai prieku jūtu, kaut zieduonis pamāja? Rainis. viņš pamāja uz tīruma pusi Lapsk.

Avots: ME III, 68

papirkšķis Blied. n. Etn. I, 122, papirkšis Peb., papirksnis Kurs., papirksniņš, pirksti%C5%86%C5%A1">papirkstiņš, ein wenig, ein bisschen, "papirksnis - nuo kādas smalkas vielas (beŗamas vielas), p. p. nuo sāls, pipariem u. c. - tik daudz, cik var ieņemt īkšķa un rādāmā pirksta galuos": es šuoreiz tikai tādu papirksni sāls iemetu Kurs. uz krāsni uzmeta trīs papirkšņi sāls JK. VI, 18. ar labās ruokas īkšķi un rādītāja pirkstu izņēma labu papirkšķi samai tas tabakas RA.

Avots: ME III, 81

pãrtrũkt, intr.,

1) entzweireissen, entzweigehen, platzen:
pastalas aukla pārtrūkusi. ja kāju pirksti pārtrūkuši, tad tur jāiesien sarkans dzīpars Etn. IV, 106;

2) fig., unterbroehen werden, [abbrechen
(intr.)]: bīdamies, ka šī valuoda var pārtrūkt Kaudz.

Avots: ME III, 184

pestît, -ĩju,

1) losmachen, lösen:
pestī cāļam kājas vaļā, binde dem Hühnchen die Füsse los! U. striķa me̦zglus pruot pestīt LP. VI, 756. ve̦lns ... pestījis, pestījis ar saviem gaŗiem pirkstiem (me̦zglus) LP. VI, 1, 168;

2) erlösen:
dievs pestī dvēselīti! Subst. pestîtãjs, der Erlöser, Heiland; pestîšana, die Erlösung. Aus liv. pãst "los machen, befreien, erlösen", s. Thomsen Beröringer 272.

Avots: ME III, 203

pìedur̃t,

1) hinzustecken, -stechen:
pie mieta piedurtais kuociņš atraisījies Līv. Brez. un Hav. 6. tu piedursi apiņiem jaunas maikstis Jansona duomas 46. piedur sumpurni ar zuobinu pie zemes! LP. I, 7. skuolai piedūra... piebūvi Kaudz. Ve̦cpiebalga 77;

2) anlegen:
šur tur vare̦tu piedurt palīdzīgu ruoku A.v. J. 1896, S. 885. jauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

3) vollstechen, -stecken.
Refl. -tiês,

1) anrühren, berühren:
kājas gan˙drīz kumeļam pie zemes nepieduŗas LP. V, 245. pirksti sāpēja dzelzei pieduŗuoties Bjernsona raksti I, 20. ve̦de̦kla nedrīkst pie bērna ne piedurties Purap. Kkt. 167. stīgas nerimstīgi gruozās, līdz kamēr pieduŗas pie kāda atbalsta Vēr. II, 409. tiklīdz tu man piedursies klāt, es tev duošu par ģīmi Ahs. piedūrāmies maz˙liet pie... iekuodas, wir berührten den Imbiss ein wenig Apsk. v. J. 1901, S. 612. kas tavu bauslību mīlē, tiem ir liels miers un tie ne˙kur [ne]pieduŗas (straucheln nicht) Glück Ps. 119, 165;

2) Händel suchen:
par tuo Bebris palika skaudīgs un Vilkam labprāt piedūrās, kur tik vien varēja R.Kam. 97;

3) sich vollstechen:
ruokas visiem ar skujām piedūrušās Upite Medn. laiki.

Avots: ME III, 246, 247

pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267

pìelipt,

1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;

2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;

3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. ² 694.

Avots: ME III, 267

pìesmìrkt, = piemirkt, feucht werden, (von Feuchtigkeit) durchtränkt werden: Jāņa bē̦rni piesmirkuši (Var.: samirkuši, nuomirkuši, izmirkuši), Jāņa zâles lasīdami BW. 32627, 2 var. sāku nest panākumu kâ piesmirkušu siekstu Zalktis I, 98. lemeši gāž apkārt piesmirkušuo ve̦lē̦nu Niedra Zemnieka dē̦ls 61. piesmirkušuo priežu zari Niedra Kad mēnesis dilst 256. pirksti kļuva smagi, smagi, kâ svina piesmirkuši Dz. V. - tas staigājis kâ piesmircis (traurig, schwermütig) apkārt LP. VI, 1, 113. piesmircis kuoks Wolm., Stomersee das -s- ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.

Avots: ME III, 293

pirgzdes U., = pirkstis">pirkstis.

Avots: ME III, 222

pir̂kši ² Lemburg, = pirkstis">pirkstis.

Avots: ME III, 224

I pirkšķis U., = pirkstis">pirkstis.

Avots: ME III, 224

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224

I pìrksts: sveša māte maizi griež, pie pirkstiem mērīdama BW. 4436. gre̦dze̦na p., der Ringfinger Frauenb.

Avots: EH XIII, 236

‡ II pìrksts ² , -s, der Singular zu pìrkstis: ein Funke (dzirkstelīte) Auleja; eine kleine Kohle in der Asche Kaltenbr.; ein sprühender Funke Saikava, Warkl.; "dzirkstele" Zvirgzdine: nuomiedz pirksti, lai neaizde̦gas drēbe!

Avots: EH XIII, 236

prẽsliņš, derjenige Teil des Spinnrades, wo die kuodeļa befestigt wird PS. prèslīca ² Mar., Stomersee, dar Spinnrokken: viņa izstiepj savu uoku pēc... prēslicas un viņas pirksti satveŗ... vārpstu Glück Spr. Salom. 31, 19. Aus r. пряслица dass.

Avots: ME III, 390

prìekšpìrksts, der Zeigefinger Ahs. n. RKr. XVII, 48: ar priekšpirkstiem tā aizspiedusi ausis, lai aizsargātuos nuo truokšņa Birzn. Sof.

Avots: ME III, 397

puspìrkstaîns cimds, ein Handschuh mit halblangen Fingern, - cimds, kam pirksti tikai līdz pusei nuoadīti, tā ka pirkstu gali nav apklāti Dond.

Avots: ME III, 432

I ràibît: auch Serbig., (mit aî) Ermes: "spaiduot apvārduot" (mit aî ² ) Seyershof; "ar pirkstiem apvilkt" Wessen; "ārstēt kādu auguoni, veļu kaulu, apve̦lkuot ap slimuo vietu trīs reizes ar drēbju velējamuo vāli vai zvirgzdakmeni" Kaltenbr.

Avots: EH II, 350

I raĩts Kurs. (hier auch raĩtns), Pe̦nkule, Adv. raĩti N.-Autz, eilig, schnell, fix, hurtig Zeezern, Gothardsberg: raiti strādat Ruhental, Bauske. skrej raiti! N.-Autz. tam raĩti suokas darbs Bixten. darbs . . . caur maniem pirkstiem raiti rit Duomas III, 1234. steigu steidzībā, raitā rīcībā Asp. Saulains stūrītis 40. jauna gaita, straujīgi raita, tev atvērsies Asp. raiti (fliessend, geläufig) lasīt Ar. Zu ritêt?

Avots: ME III, 471

rakât, -ãju, freqn. zu rakt, auch refl. -tiês Treiden u. a., graben; scharren, wühlen (wie Schweine): rakāties pa kabatu. ar pirkstiem maisīt, rakāt Etn. IV, 148. ar ķeksi rakājās pa gruvešiem B. Vēstn. linu kulstītājs paliek rakājuoties pa sniegu Aps. IV, 45.

Avots: ME III, 472

reĩze,

1): klājienu nuopure̦nuot, salmus sataisa reizēs ("rindās") Ramkau. labībū izklāja reizēm Sonnaxt. linus stata ruozītēs un reizēs; kad ir reizēs statīti, tad var ar grābekli sajemt Linden in Kurl. reizēs braukt Smilt., = šķūtīs br.; kaŗa laikā bija reizēs jābrauc bez gala. meitām mē̦mā r. (die Mädchen unterhalten sich nicht)
Brigadere Dievs, daba, darbs 166. nuospļāvās gaŗuo reizi (spuckte weit aus) Ciema spīg. 120. trim reizēm (dreimal) dagāja guovi vest da vēršam Kaltenbr. - uz reizes "anfangs" Kaltenbr.: tik uz reizes (d. h. bis man sich daran gewöhnt) tas sliktums. - nuo reizes, anfangs - auch Pas. VII, 466, Kaltenbr., Sonnaxt: ve̦zumam jātaisa malas augstākas n. r, (gleich am Anfang) Linden in Kurl.; gleich, auf einmal (r. сразу): tis n. r. būs maisā Pas. IV, 81. sieviete n. r. tika ve̦se̦la 82 (aus Malta); "kādreiz": n . r. uz mazā pirkstiņa uztaisās tāds cietums Linden in Kurl. viņš e̦suot bijis par saimnieku n. r. ebenda. - par reizi, gleich, auf einmal Kaltenbr.: tur jāmirst p. r.

Avots: EH II, 364

rẽ̦paîns AP., uneben; vēja aprauts; schmutzig: ar ruoku, kuŗas rē̦painie pirksti vairs neatliecās Veselis Tīrumu ļaudis. vecīga meita, . . . darba saliekta, rē̦paina un apaļa ebenda; "iesprē̦gājis" Schwanb. (von der Haut): r. kālis Vank.; rē̦pains ("ar izsitumiem") suns; bemoost: r. akmens Hofzumberge; grindig, krustig: rẽ̦paini kartupeļi Jürg. rẽ̦paina (uneben) miza N.-Peb., Arrasch; "kārpains": r. kartupelis Stomersee.

Avots: ME III, 520, 521

I riêbt,

2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;

3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡

4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡

5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj ² Refl. -tiês,

2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡

4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,

1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.

Avots: EH II, 377

riêva (li. rievà "Steinkluft") Wolm., PS., Nötk., Drostlt., rìeva ² Kr., riêva ² Karls., Naud., Lin., riẽva Nigr., C., riêve Neuenb., Warkl., riêve ² Salis, Iw., rìeve ² (li. rievė˜, acc. riė˜vę "das Geäder im Holze") Kl., Prl., Wessen, eine Schlitze N.-Sessau n. U., eine Vertiefung, Runzel, eine Falte, Furche U., Ruj. (riẽva), eine Schramme, Narbe Freiziņ, Katzd. (riẽva); eine Ritze im Holz U.; die Birkenmaser Biel. n. U.: piere tam ievilkušās dažas cieti zīmē̦tas rievas Vēr. I, 898. ruokas bija līdz rievām sastrādātas Saul. I, 121. pirksti ir sagraizīti rievu rievās Stari I, 335. nedauzi luopiņu: jau rievas uz ciskām var redzēt! Naud. Nebst li. raivė "Streif" zu ae. ráw "Reihe", air. roen "Bergkette", ahd. rein "Rain" u. a., s. Waide Vrgl. Wrtb. II, 343; vgl. auch rīve II.

Avots: ME III, 550

ripinât, tummeln U.; ein Geldstück auf der scharfen Kante drehen St.; rollen : ripinādams pa pirkstiem cigāra galu A. XXI, 267. Refl. -tiês, spielend rollen, für sich rollen : (ze̦lta nauda) nederēs... citam, kâ tik maziem bē̦rniem, kuo ripināties Jaunie mērn. laiki III, 130.

Avots: ME III, 530

risêt, intr.,

1) sich abwickeln, sich fördern:
valuodas, kas pa ceļu bij starp vecenītēm risēt risējušas Kleinb.;

2) = ritêt, tecêt: kad pirksti saslapināti; pavediens ris glumi Druw. Zu rist I.

Avots: ME III, 531

‡ ruõžkruõnis, der Rosenkranz: ruožkruonīti laizdama caur pirkstiem. Janš. Bandavā II, 170.

Avots: EH II, 394

sadars,

1): tik diviem pirkstiem saderēja gali kuopā; citi nesanāca sadarā, - viens uotram secen vien nuoskrēja Janš. Līgava I, 176; ‡

2) "kļūda adījuma rakstā" Frauenb.: kad acis aduot nav kâ vajag, tad ir s.

Avots: EH XVI, 402

‡ sadūŗuôt, (die Finger) zu einer Faust krümmen: sadūŗuotie pirksti iztaisnuojāš Sārts Druvas san 4. Refl. -tiês, sich zu einer Faust krümmen (von Fingern): pirksti sadūŗuojas Sārts Druvas san 64.

Avots: EH XVI, 405

sakàmpt, tr., ergreifen, festhalten, umarmen U.: sakampj ķe̦tnās akmini Krilova pas. 56. Kunavs bij sakampis suni pie ausīm Pasaules lāpītājs 29. sakam̃pt uotru aiz apkakles Dunika. pļāvējs labību sakampj Jesaias 17,5. labāki lai gatavs gaida, nekâ kad pēc nezin, kur un kâ sakampt Apsk. v. J. 1903, S. 193. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, erraffen;

2) einander ergreifen; sich (beim Geschlechtsakt) umarmen: duj mušiņas sakampās BW. 35081 var.... tik cieti turē̦dams, ka sakampušies pirksti bij gluži bāli-zili Alm. Kaislību varā 29;

3) viel in sich aufnehmen: brandvīna sakampies Janš. Čāp. 39.

Avots: ME II, 644

saknaîbît, tr., freqn., (wiederholt) zusammen-, zukneifen, kneifend zerbröckeln Spr.: saimniece ar pirkstiem saknaiba maizes gabalu cāļiem Ahs.

Avots: ME II, 651

sakram̃pêt, tr.,

1) mit einer Krampe, einem Schliesshaken schliessen:
durvis, vārtus;

2) verkrampfen, verschränken, zusammenfalten:
pirksti sakrampē̦ti Vēr. II, 972. sakrampē̦tās dūres A. Brigader. dievu lūdzuot mē̦dz ruokas sakrampēt Ahs.

Avots: ME II, 654

II sā`rtuôt C., sãrtuôt Siuxt, I) tr., röten U.: blāzma sārtuo debešus Skalbe. austra saviem ruožu pirkstiem mākuonīšus sārtuoja Asp.;

2) intr., erröten
L., rot werden U.: viņa vaigs sārtuo, rötet sich U. tur re̦dz... brūklenes sārtuojam Janš. rīt bālēs, kas pašu˙laik vēl sārtuo krašņumā Juris Brasa 427. Refl. -tiês, sich röten, sich verzfärben L.: tev vaidziņi sārtuojas skaisti Janš. viņam sārtuojās . . . ausu gali MWM. X, 481. debess sārtuojas A. v. J. I903, S. 99. jau sārtuojas ziemsvē̦tku rīts Vēr. v. J. 1904, S. 388. Subst. sārtuošanas diena, ein Tag, an dem sich die Letten rote Gesichter anlegen L., St.

Avots: ME III, 808

saskañdinât, tr., intr.,

1) (zusammenschlagend) erklingen lassen:
šķiltavas saujā saskandinājis Kaudz. M. 13. viņa pirksti saskandina sīkās stīgas Vēr. II, 262. dāmas būs tik laipnas ar mums saskandināt glāzes (d. h. die Gläser zusammenschlagend aufs Wohl trinken) Puriņš Nauda 28. viņš saskandināja glāzēm Stari I, 269. viņi saskandināja un uzdzēra draudzībai II, 190;

2) in Übereinstimmung, Harmonie bringen
(gew.: saskaņuôt); komponieren Celm.; dichten (perfektiv) Wid.: sajē̦gumi nebij saskandināmi ar pieredzējumiem Pūrs III, 93. ritums saskandināts pēc vārdu akcenta Antrōp. II, 103. Šūberts saskandināja dziesmām meldijas Vēr. II, 273.

Avots: ME III, 731

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

saskrambât, tr., zerkratzen Wid.: saskrambāja un sadurstīja kājas MWM. VI, 16. tu esi ruokas saskrambājusi Stari I, 224. saskrambāti pirksti Niedra Zemn. dē̦ls 56. saskrambātais ģīmis kvē̦luoja Jaun. mežk. 110. kuoku mizu saskrambājuot Konv. ² 1168. Refl. -tiês, zerkratzt werden: ģīmis saskrambājās LP. VII, 1278.

Avots: ME III, 733

saskvir̃binât Sassm., tr., (mit Hilfe von zwei Fingern) zusammendrehen: diegu mē̦dz saskvirbināt ar divi pirkstiem Sassm. n. RKr. XVII, 51. jāsaskvirbina šīs auklas, tās par daudz vaļīgas Dond.

Avots: ME III, 735

I sasust, intr.,

1) ausbähen, durch langes Liegen in der Nässe verderben, sich in der Wärme, Feuchtigkeit zersetzen
Dr.: sasutušus kāpuostu lapu griezumus Jaunie mērn. laiki IV, 120; siens susutis; kājas pirksti sasutuši;

2) kartupeļi sasutuši, (die Kartoffeln) sind halbgar
U.;

3) eine gewisse Zeit hindurch schlafen:
s. visu nakti.

Avots: ME III, 751

satìrpt, ‡

2) für eine Zeitlang vertauben
Kand.: man pirksti ilgu laiku satirpa.

Avots: EH XVI, 456

sažulinât,

1): "sakuožļāt, bet nenuorīt" Rutzau; "pa pirkstiem savārtīt; neveikli izmazgāt" Mar.; ‡

2) "savārīt daudz ē̦damā" Kalz. n. Fil. mat. 30. ‡ Refl. -tiês Kalz. n. Fil. mat. 30 "ilgi kuo vārīt vai ap kuo nuodarbuoties": s. visu dienu ar putras vārīšanu.

Avots: EH XVI, 469

sẽtniẽks (f. -niẽce),

1) einer, der zu Hause bleibt, wenn die andern ausgehen
Wid., Celm.: jāpaliek par sētnieci, kamē̦r pats arpašu ciemā. vakarā, kad biedri nāca mājā, sētnieks tiem ar stīviem luocekļiem nāca pretī Pas. II, 80;

2) der Hausknecht:
vi[tīgie sētnieki, kuriem pirksti dręb pēc dzeramnaudas Duomas II, 867.

Avots: ME III, 834

skaĩdrs (li. skáidrus "hell, klar" Tiž. II, 473), Adv. skaĩdri,

1) hell:
tik agrs, un jau skaidrs Dond. skaidrs iztaisījās Pas. IV, 506 (aus Welonen);

2) klar, durchsichtig; undicht
U.; grossmaschig Bielenstein Holzb. 648: skaidrs kâ avuota ūdens JK. II, 97. skaidrs gaiss, laiks, klares Wetter U. acu skaidrais spuožums Kra. Vīt. 142. skaidrs mežs, ein durchsichtiger, wenig dichter Wald U. ļaudis skaidri palikuši, die Menschenzahl hat abgenommen U. skaidrs tīkls Nogallen. skaidrāks lînums, ja vada acis lielākas Etn. II, 105;

3) rein:
kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179 (aus Ober-Bartau). spannī nav skaidra ūdens Gramsden. skaidra karuote Neuenb. skaidra āda, eine gesunde Haut (ohne Ausschlag) U.;

4) fig., klar, deutlich:
skaidra valuoda, eine reine, deutliche Sprache U. skaidra lieta, es ist klar, unzweifelhaft. tas ir skaîdri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. skaidra, neliedzama patiesība, absolute Wahrheit Brasche. skaidrs atlikums, der endgültige Rest, der Netto-Verdienst. pus˙uotra rubļa skaidrā naudā Vēr. II, 972, in barem Gelde. apskatās: nav vis putna, - skaîdras cilvē̦ka pē̦das LP. IV, 159. meitā visu skaidri nuoskatījās Dīcm. pas. v. I, 62. kas viņu tik skaidri atmina LP. VI, 133. muižkungs nuo bē̦dām skaidri pie beigām I, 72, ist ganz gewiss dem Tode nah. kruogs skaidri tukšs Kav., ist ganz und gar leer. skaidrā prātā, bei vollem Bewusstsein;

5) auch skaidrā (galvā), nüchtern :
viņš nav skaidrs, er ist betrunken U., Kav. nuo kruoga gluži skaidrs iznācis LP. VII, 984. viņš šuoreiz bij gluži skaidrā Blaum. viņî vairs nav skaidrā galvā Kaudz. M. 73;

6) rein, redlich
U.: skaidrs ciivē̦ks, ein redlicher Mensch, der volles Vertrauen verdient U. tā bijuse skaidrs ciivē̦ks LP. VI, 176. viņš nav skaidrs, es steht mit ihm nicht richtig (hinsichtlich der Ehrlichkeit) U. - Subst. skaĩdrums, die Helligkeit, Klarheit U.; die Deutlichkeit; die Reinheit: sāks . . . šim mēness skaidrums spīdēt acīs Pas. lI, 107. prāta skaidrums viņai tuomē̦r vēi nebij zudis Kaudz. M. 62. Zu šķiêst.

Avots: ME III, 864, 865

skañdinât Wolm., Iw., Gr.-Essern, skàndinât ² Kl., Prl., tr., fakt., klingeln; erschallen lassen U., ertönen lassen: skandināt ar pulkstenīšiem I Chron. 17, 42. vējš... skandinājis pulksteni A. XX, 52. pirksti skandina pa... kabatu... kapeikas Vēr. II, 1243. atslēdziņas skandināsi BW. 11720, 4 var. velt[i] man savu skaņu balsi šī ciemā skandināt 847. juo tie meži skanēt skan, juo es viņus skande̦nāju 8485. skanēj[a] Rīga, kas tuo Rīgu skandināja? 7815 var. man nebija ze̦lta piešu, kuo grīdiņas skandinat (Var.: dimdināt, rībināt ) 24098, 1 var. tavu guodu gribu skandināt pa visu pasauli MWM. X, 888. Zu skanêt; zum Lautlichen s. Le. Gr. 120.

Avots: ME III, 871

I šķīt (li. skìnti "pflücken") Bershof, Bl., Iw., Līn., Kandau, Karls., Nötk., Wolm., Selg., (mit ì ² ) Kl., Prl., šķît ² Zabeln, šķinu, šķinu oder šķīnu, abblatten (Kohl), abstreifen (Hopfen), abpflücken (Äpfel) U.; abrinden, Strauch abroden St.: kāpuostiem lapas šķīt Etn. III, 75. kaza šķina (Var.: šķīna) kāpuostiņus BW. 32583, 8. šķīt runkuļu lapas Salis. dārzā jau šķin sīpuolu lakstus Stari I, 248. rudens vakaruos šķinuši apiņus Etn. III, 73. apiņu šķinamās talkas Konv. ² 4108. šķinu riekstus, lasu uogas BW. 13478, 8. tā puķes šķīna Lautb. Vidv. II, 14. man ērkšķus vien pirksti šķin Stari II, 28. mežu šķīt C. - Subst. šķĩšana, das Abblatten, Abstreifen, Abpflücken: lapu šķīšana Peņģ. Sakņu dārzs 75; šķinums,

1) das (einmalige, vollendete) Abblatten, Abpflücken
U.; das Abgeblattete, Abgestreifte, Abgepflückte: nuolika... zieda tiesai... nuo apiņu šķinuma Janš. Mežv. ļ. I, 23;

2) die Rödung
St., Rodeland V., gerödeter Acker Mag. V, l, 190: rudzus iesēja šķinumā (kur mazi kuoki bijuši) Lub.; šķinums, Name eines Feldes Lvv. II, 169 (aus Kreuzb.); šķinẽjs, einer, der abblattet, abstreift, pflückt: āzīt[i]s... kāpuostu šķinejiņš BW. 2667, 3. gaida ruožu šķinējiņas 14410. Wohl zu an. skinn "Haut, Fell", mhd. schint "Obstschale", and, biscindian "abrinden, schälen" ahd. scinten "enthäuten", mnd. schin "Schuppen im Haar", bret. scant "Fischschuppe" u. a., s. Fick Wrtb. lII ⁴ , 449, Zupitza Germ. Gutt. 156, Stokes Wrtb. 310, Walde Vrgl. Wrtb. II, 563 f.

Avots: ME IV, 50

skrajuôt "mit Fingern (das Haar) ordnen" Libau: lai saviem mazajiem pirkstiņiem skrajuo man matus A. v. J. 1899, S. 249.

Avots: ME II, 886

I skrejuôt "?": skrejuoju (lasse rieseln?) caur pirkstiem rupjas smiltis JR. VII, 6; vgl. auch skrajuôt.

Avots: ME III, 891

skvir̃binât (li. skvìrbinti "bohrend stechen"), tr., drehen; drillen, "zwirnen (?)": kad vij auklu, linus skvirbina ar pirkstiem Dond., Wandsen. sāksim skvirbināt šuo pavedienu! Dond. vārpstu skvirbinādama RKr. VI, 82. Zu li. skver̃bti (iter. skvarbýti) "mit einem spitzen Werkzeug bohrend stechen", wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 602.

Avots: ME III, 911

slaîds Kl., Prl., Bers., Drsth., Sunzel, Kr., slaîds ² Ruj., Kalnzeem (Kurl.), Adv. slaîdi, mundartl. slaîži Nötk., schief liegend, abschüssig U.; glatt; schlank U., lang gestreckt; gefügig, hübsch in die Augen fallend U.; gewandt, schnell: slaidas trepes, eine nicht steile Treppe A. Stirna. tur aizveda jūs[u] māsiņu pār slaiduo (Var.: slide̦nu) ezeriņu BW. 13610. apkal manu kumeliņu! man jābrauc . . . pār slaiduo ezeriņu 15930. mātes kurpes slaidas (Var.: slidas, slaikas, slidan[a]s); bija, drīz slīdēja tautiņās 16970, 6. viņš bij slaids, skaists Krišs Laksts 28. slaidi (Var.: slaide̦ni, laidni, stalti) kumeliņi BW. 1147 var. slaidi zirgi 19960. slaidus, gaŗus telēniņus 32816 var. māmiņai tievi pirksti, slaidu (Var.: slaiku) laida pavedienu 7080. slaidu ve̦zumiņu 29662. māsiņ, tavu slaidu (Var.: daiļu) ruotu, zemīt[i] slauka staigājuot 17077, 1. ka[d] man būtu savs tē̦vs, sava īsta māmuļiņa, i[r] man būtu slaida ruoka, iznesīga valuodiņa 4711, 1. tev, dieviņ, slaida ruoka, tev asais zuobeninš, nuocirt manu ienaidnieku! 9097, 1. slaidi nuospļauties MWM. v. J. 1896, S. 321, slaidi atraidīt Celm., glattweg abschlagen. slaidi dzīvuot B. Vēstn. iznāk vare̦n slaida apšaudīšana A. XX, 300. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gaŗi auga BW. 32209 var. slaida (freigebige) ruoka Ar. slaiži (= plaši, izšķērdīgi) dzīvuot Nötk.; slaîži braukt Kalz., Fehsen. Wird allgemein in allen Bedeutungen zu slids und slîdêt gestellt, z. B. bei Siebs KZ. XXXVII, 320 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 708. Zur Bed. "abschüssig" vgl. speziell ahd. sleita "abschüssiges Terrain"; die Bed. "schlank" kann sich aus der Bed. "glatt" in der Rede von Bäumen entwickelt haben, und zur Bed. "gewandt" vgl. glums "glatt, gewandt".

Avots: ME III, 912, 913

slaîks Kl., Prl., Gr.-Buschhof, C., PS., Sissegal, Kr., slaîks ² Karls., Iw., Bl., Adv. slaîki,

1) lang gestreckt, schlank; gefügig, hübsch in die Augen fallend
U.: Sprw. slaika kâ kārts. mātes kurpes slaikas, gaŗas BW. 16970,5. māmiņai tievi pirksti, slaiku (Var.: slaidu) laida pavedienu 7080 var.;

2) reichlich, genügend:
slaiks pūrs, volle, reichliche Aussteuer U. slaiki izgulēties līdz pulksten 8 nuo rīta Zuobg. Kal. 1893. slaiki izdancuoties Pas. I, 328. viņam slaika ruoka, er gibt gern Sissegal n. U.;

3) schnell:
slaiki laidu kumeliņu, lai varē̦tu apraudzīt līdz gaismai meitu māti BW. 13268', 30;

4) ratiņš šlaiki ne̦s, das Spinnrad spinnt lose
U.;

5) "=lē̦ze̦ns": slaika jūŗa Pabbasch. Subst. slaikums, die Schlankheit U. Wenn von einer Bed. "glatt" auszugehen ist (vgl. slaîds), wohl zur Wurzel von slaika; vgl. auch slieka und Leskien Nom. 188 und 224.

Avots: ME III, 913

slave̦ns Dunika, Siuxt, C., Lis., auch slavē̦ns U., (mit ê̦) PS., slavans, slavuns BW. 12287, 1, slavns, slavins Kl., Warkl., löblich, preiswürdig; berühmt U.: pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slave̦nu (Var.: slavanu (aus Lös., Sessw.)) sludināja BW. 6883. ve̦cākā māsa bija par visām slavnāka i[r] gudrāka, bet brālis... bija slavns, bet glups Pas. II, 135 (aus Lixna). slavns wohl aus r. славный dass.

Avots: ME III, 920

slavinât (li. šlãvinti "preisen") Wid., tr., freqn., rühmen, preisen: mūsu meitas tāļi slavina Mar. n. RKr. XV, 136. kas bāreni guodināja, kas bāreni slavināja? dieviņš guodu guodināja, Laimīt[e] slavu slavināja BW. 5004. vainadziņu darināju deviņām kārtiņām: slave̦n[a] manu augumiņu caur deviņas kungu valstis 6190. pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slavanu slavināja (Var.: sludināja) 6883 var.

Avots: ME III, 921

smẽrêt,

1): nestāv (es lohnt sich nicht)
dvēseles savas smērīt Pas. X, 137 (aus Zvirgzdine). jāsargās art pārāk drē̦gnā laikā, kad arkls "smērē" Konv. ¹ 127. smērējuošie ruļļi Konvers. vārdn. ² 664; ‡

2) schlagen
Orellen, Saikava: s. kam par ģēveli; ‡

3) spotten, schimpfen
Saikava: smērē pretī! vai tev mēles trūkst? Refl. -tiês, ‡

2) "?": tad laikam kungi atļaus gan mums... s. pie Anniņas?... pirkstiņa ... mēs tad vairs pie Anniņas nedrīkstēsim piedurt! A. XXI, 417.

Avots: EH II, 537

II spala,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Kalupe, Warkl., (Messerstiel)
AP., Fest., Oknist, Sonnaxt, (Handhabe der Sense) Kaltenbr., (Handhabe des Pfluges) Saikava, (Handhabe der Sichel) Ramkau: līdz spalai iegrūda viņam ... sānuos savu ... nazi Skalbe Raksti IV (1938), S. 274. tutens, kura s. bij apšūta ar plānu ādiņu Vanagu ligzda 136. Ivara pirksti žņaudza arkla spalas Sārts Druvas san 30; ‡

2) der Schlüssel (den man ins Schlüssetloch steckt)
Döbner, (spaliņa) AP., Saikava; spaleņa "tā atslē̦gas daļa, kas paliek nuoslē̦dzuot pie durvīm" Warkl.

Avots: EH II, 545

spirgsti U., spirgstis (Plur.) L., U., spirgši U., = pirkstis">spirkstis; zu spir̃gala, s. Fick Wttb. III4, 515, Fortunatov BB. II1, 69, Persson Beitr. 869.

Avots: ME III, 999

spirksnis (nom. pl.) U., spirknis (?) St., = pirkstis">spirkstis: zur Form vgl. li. pir̃kšnys dass.

Avots: ME III, 1000

spìrksts, -s Mar. n. RKr. XV, 137 = dzirksts; Plur. spìrkstis ² N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, N.-Laitzen, glühende Kohlen unter der Asche U., heisse Asche: gaļu cepinājuši ugunskura karstuos pe̦lnuos (spirkstīs) Konv. ² 3098. raganas vēmekļi . . . ierušināmi spirkstīs LP. VII, 583. es vairs negribu savus nagus spirkstīs bāzt Duburs Ērglis un Šperbers 66. Phonetische Schreibung mit -h- für etymol. -g-; s. spirgsti und vgl. pirkstis.

Avots: ME III, 1000

sprē̦daļa,

1) die Spinnerin:
sprēdi, sprē̦daliņa! BW. V, S. 236. sprē̦daļas pirkstiņi . . nevar smalkās dzijtiņas sprēst BW. 7047;

2) = prē̦daļa: snaudaļa sprē̦daļu vērpa BW. 6801.

Avots: ME III, 1016

sprungulêt, ‡

2) "?": jaunības dienās, kad Gotlībe vẽl pašu baruonu sprungulēja (wickelte?)
ap saviem pirkstiem, kâ vien iepatikās Veldre Dižmuiža 62. ‡ Refl. -tiês "velties, vārtīties" (mit uñ ) Seyershof: mazs bē̦rns sprungulējas pa gultu.

Avots: EH II, 561

spur̃kšêt Karls., spurkšêt U., spurkšķêt U., -u, -ẽju,

1) spurkšķêt Wessen, auch spurkstêt, schwirren
U.: tauriņa spārns maigi spurkšķē̦dams kūlās pret gultas galvgali Upītis Sieviete 262. (ve̦lni) sabē̦guši tuornī, ka spurkšķējis vien LP. V, 134. linus grieza kuopā, ka spurkšķēja un urkšķēja Avuots II, 264. spuole spurkšķ tinuot dzijas Gr.-Jungfernhof. ratiņš grìežuoties spur̃kšķ Grünwald. pa . . . pirkstiem lapas spurk-stē̦damas juoņiem atšķiŗas MWM. v. J. 1897, S. 283;

2) stark prusten
L., U.: spurkšķē̦dams šņāca cietā miegā A. XX, 645;

3) stark hörbare Winde fahren lassen
U. Vgl. spurkt I und spurgt I, sowie purkšļķ)êt.

Avots: ME III, 1032, 1033

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 1078

stimbe̦ns, stìmbāns ² Prl.,

1) ein Baumstumpf
(stimbens) U., (stimbins) Kreuzb., Wessen, (mit ìm ² ) Sussei, Gr. - Buschhof, Warkl., (stimbē̦ns) Peb., (mit ìm ² ) Sessw., (stìmbans ² ) Golg.; ein hoher Baumstamm, an dem die Spitze abgebrochen ist (stìmbe̦ns ² ) Gr. - Buschh., (stimbens) U., Luhn. n. Etn. III, I; Tirs. n. RKr. XVII, 79, Plm., (stimbenis) Janš., (stimbāns) Bers., Lub., (stimbans) Sessw.; ein abgestorbener Baum (stimbens) Infl. n. U.; ein Holzstück (stìmbe̦ns ² ) Gr. - Buschh.: es piesēju kumeliņu pie uozuola stimbeniņa BW. 29726. kre̦klu šuvu pie stimbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama 7354 var. atspiedies pie ve̦cā vītuola stimbe̦na Saul. III, 226. pēc kaŗa mežuos ir palikuši tikai apde̦guši stimbe̦ni Gr. - Buschh. atlikušie ce̦lmi un kailie stimbeņi Janš. Nīca 13, tur bija tādi stimbe̦ni, - atvedēm uz mājām: būs laba malka Gr. - Buschh. me̦lnie stimbeņi, kas... netālu nuo malas rē̦guojas ārā, ir... buojā gājušā kuģa atliekas Janš. Dzimtene ² III, 224. stāvēja tik klusu... kâ uodi stimbe̦nā ap jaunu gadu Kaudz. Izjurieši 192. vējeņu kailie stimbe̦ni, kuŗu spārni tagad dusēja Veselis Saules kapsē̦ta 12;

2) figürlich:
stīvs kâ stimbans RKr. VI, 777. kājas kâ stimbe̦ni Saul. JR. IV, 48. pirksti kâ stimbani Plūd. LR. IV. 387. viņa sniedza... skūpstīt savus sarkanuos stimbanus Druva lll, 601;

3) ein älterer Junggeselle
(stimbans) Sessw. Zu stambans (s. dies), li. stimberys "Stummel", sustimbti "hart werden (vom Gras)" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16.

Avots: ME IV, 1069, 1070

svīpt "?": caur pirkstiem svīpdams plūda gaiss Bārda Stari I, 197.

Avots: ME III, 1163

II tapa, der Zapfen, der Pflock: palicis kāzās, kamē̦r tapu uz galda uzlikuši (zum Zeichen, dass das Bierfass ausgetrunken ist). tinējai bijuši pirksti kâ tapas LP. III, 84. dzina ar izveicīgu ruoku kuoka tapiņas zuolē Vēr. II, 62. ecešām pazudušas divi tapas (= zari) Kurs. tapu egles (egļi) Bielenstein Holzb, 490, die Zinkenegge. sākt vilkt ērģelēm "tapas" A. v. J. 1896, S. 5. kakla tapiņa, das Zäpflein am Halse Manz. Lettus. mieļu tapa BW. 23464, I, ein Trunkenbold: gaidu savu mieļu tapu (Var.: lieldzē̦rāju) nuo kruodziņa pārnākam BW. 26961. Nebst li. tãpas "Zapfen" Lit. Mitt. I, 287 und estn. tapp aus mnd. tappe "Zapfen".

Avots: ME IV, 130

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

tveicinât U., (mit èi ² ) Gr.-Buschh., Saikava, Selsau, Sessw., (mit eî ² ) Salis, Segew., = tveicêt 1: mani pirksti, gredzeniņi tavus vaigus tveicinās (Var.: svildināj[a]) BW. 21781.

Avots: ME IV, 290

udža Konv. ¹ 211, Ronneb., Smilt., Trik., udže Līn. Wain., udžis Wid., Demin. udžiņa Konv. ¹ 211, udžiņš Strasden, das Feuer (in der Kindersprache): neej pie udžes! sadegs pirkstiņš Wain. udžiņ; rudziņ[u] sadedzin[i]! BW. 2137; 1 (aus Selg.).

Avots: ME IV, 294

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

ukrs "fein, sauber, herrenartig, kaprize" Gr.-Buschh.: taisni kâ kungs - tik ukrs Gr.Buschh. vai, cik tu esi ukrs! - nevar ni ar pirkstiņu piedurties ebenda.

Avots: ME IV, 297

ur̃binât (li. ùrbinti "ein Loch machen" Būga Aist. Stud. 173) Arrasch, Dunika, Jürg., Līn., Nigr., N.-Wohlfahrt, PS., Salisb., Stenden, Strasden, Wolmarshof, (mit ùr) Drosth., (mit ur̂ ² ) Bauske, Dond., Ruj., Segewold, Selg., Siuxt, Widdrisch, fortwährend, wiederholt (dabei auch: nicht energisch) bohren U., durchlochern, Locher herstellen: tārpiņš serdi urbināja BW. 12285, 19 var: urbināt riekstus ar nazi pušu Strasden. urbināja galdā caurumiņu BW. ar saules sargu urbinādama pa izpuvušuo grīdu Zemn. dēls 16. maizi nedrīkst urbināt ar pirkstiem RKr. XIX, 98. ķirpji egļu sienas urbina MWM. X, 215. kaza urbina jumta sūnas Zeif. III, 2, 132. ka var (acis Jēcim) platas urbināt BW. 20266, 1 var. urbina (bearbeitet pflūgend oder eggend oberflächlich) . . . tēvu ietaisītuos tīrumus MWM. v. J. 1897, S. 690. Refl. -tiês,

1) stochern, wühlen:
kuo tu urbinies ausī? Dond. kuo tu urbinies man ap sāniem? Golg.;

2) ohne Erfolg arbeiten
Stenden.

Avots: ME IV, 301, 302

uzbuñgât, uzbuñguôt,

1) (auf etwas) trommeln, klopfen
(perfektiv): uzbungāt (ar pirkstiem) uz galda;

2) (trommelnd, stark klopfend) aufwecken
Wid.: uzbungāt kādu nuo miega.

Avots: ME IV, 319

uzķer̂t,

1) auffangen:
uzķert bumbu;

2) greifend auf etw. geraten, auf etw. greifen:
pirksti nevarēja uzķert ne puogu, ne puogu caurumu R. Sk. II, 162, uzķeŗu ruoku uz muguru, paspaidu Janš. Bandavā I, 24;

3) fig., auffangen; auffassen, begreifen
Wid.: uzķert uotra duomas. rakstnieks uzķeŗ dzīvē... raksturiskas parādības JR. V, 154. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. v. J. 1896, S. 810. tiklīdz tā vārdu uzķeŗuot ([beim Raten] unverhofft nennen), kas vainīgs, tad... Etn. II, 142. Refl. -tiês, sich (auf etw.) auffangen; anbeissen (intr.; von Fischen): zivs uzķērās uz āķa.

Avots: ME IV, 350

uzpirkstenis Bewehrt - Swehthof, pirksti%C5%86%C5%A1">uzpirkstiņš, pirkstis">uzpirkstis Dr., uzpirkstnis V., Domas III, 2, uzpirkstnieks Dr., der Fingerhut: maziņu kāpuru, kuo var uzpirkstenī ielikt Veselis Daugava I, 420.

Avots: ME IV, 365

uzsukât,

1): bārdiņa neuzsukāta A. Upītis Ģertr. 211. vecis nuoliecās un ar pirkstiem uzsukāja nuomītuo zâli Jauns. Raksti IV, 237.

Avots: EH II, 735

var̂žacs, -s, var̂žu ² acs, -s Siuxt, varžu acis (nom. plur.?) U., das Hühnerauge, der Leichdorn; wunde Stellen zwischen den Zehen U.; "caurums kājpirkstā nuo izsutuma" Peb.; Plur. var̂žacis Drosth. "pirkstiem">izsutumi starp kājas pirkstiem".

Avots: ME IV, 482

I vãvere: pieci pirksti vāverei BW. 2341. Zu diesem Wort s. auch Specht KZ. LIX, 2531 und LXII, 253 und Fraenkel KZ. LXIII, 179.

Avots: EH II, 766

I vāveris,

1) vāveŗam pieci pirksti BW. 2341 var. (aus Selg.). bez vāveŗa kažuociņa 12496 var. (aus Alt-Seeksahten).

Avots: EH II, 766

vè̦ruôt PS., Wolm., vē̦ruôt ² Salis, Widdrisch, vē̦ruôt Arrasch, Dond., Jürg., Stenden, vē̦ruôt ² Prl., wahrnehmen, erwägen U.; beobachten; mutmassen Autz n. U.: kad vē̦ruojām tagadnes nuotikumus Vēr. I, 1290. vai lai nevē̦ruo par . . . drēbes gabala atdabūšanu? Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98. Refl. -tiês (mit ḕ̦ ) Nötk.,

1) = vè̦ruôt U., Wessen, Vīt.: saka vē̦ruoties, ka palaidnim jāskatās uz pirkstiem Vīt.;

2) = vērtiês, sehen, schauen: (tē̦vs) vēruojās . . . dē̦lā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 141. ziņkārīgi vē̦ruojās tā... ģīmī Daugava I, 996.Subst. vē̦ruôšana, das Wahrnehmen, Beobachten; Erwägen; vē̦ruõjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Wahrnehmens, Beobachtens, Erwägens; die Wahrnehmung, Erwägung; vē̦ruôtãjs, wer wahrnimmt, beobachtet, erwägt. Zu *'vē̦ra.

Avots: ME IV, 568, 569

vērpinât, freqn. zu vḕrpt, spinnen: vējš nere̦dzamiem pirkstiem vērpina un audina ... baltu vilnaini Plūd. LR. III, 273. tu vērpini un audini, cik smalku .. . vari Dz. V.

Avots: ME IV, 564

*viêngar,ums, die gleiche Länge: pirksti visi viengarumu (gleich lang) MWM. VI,78. kad diena un nakts viengarumu 474. pēc rudeņa dienas un nakts viengaruma Konv.2 391.

Avots: ME IV, 658

I vìešņava C., (mit ìe ² ) Sessw., Warkh., (mit iê ² ) AP., viešņava Kosenhof, Nötk., Peb., viešņavu tauki Drosth, n. Etn. IV, 32, Saikava, = iešņava, in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett; ein rundes Stück Fett (viešnava) U.: mīkstās tauku viešņavas Upīte Medn. laiki. kâ tauku viešņavā iegrimušās acis Saul. III, 112. (pirksti) paliek kâ tauku viešņavā iespiedušies Vīt. 25. meita kâ tauku viešnava Zaravič. Aus iešņava mit dem v- von viest I?

Avots: ME IV, 672

virkne,

1): septiņas zirgu virknes viņš bij izlaidis kâ krelles caur saviem pirkstiem (d. h., er hatte sieben mal Pferde getauscht)
Jauns. Raksti IV, 323;

2): "virksne l" ME. IV, 606 zu verbessern in "virksne 2"; cituos gaduos virknēm (scharenweise)
vien gāja uz Leišiem Ringen n. BielU.

Avots: EH II, 787

virpinât,

1) kreisen lassen, drehen
(mit ir̃ ) Frauenb.; zwischen den Fingern drehen, rollen (mit ir̂ ² ) Selg., (mit ir̃ ) Stenden, Wandsen; von einer Spule, einer Garnwinde (etwas Rundem überhaupt) abwickeln (mit ir̂ ² ) Schibbenhof; wirbeln: viņš pajēma diegu un virpināja Selg. saslapināja zābaku auklu un galu virpināja pirkstuos Jaun. mežkungs 183, virpinādams pirkstuos ... zariņu A. Brigader Daugava I, 1208. gre̦dze̦nu virpināt LP. lV, 84; VI, 855. irbu galus virpinādami (riņķī ātri griezdami, ritinādami) Populāra astronomija 22. rūķīši stiepa un virpināja un vērpa Kurbads. virpinādami ar vārpsti starp pirkstiem garu, smalku sūcienu Janš. Mežv. ļ. I, 382. virpinuot ar vārpsti pakulas Il, 97. vējš virpina putekļus B. Vēstn.;

2) zittern machen
Rutzau. Refl. -tiês, sich drehen, kreisen, wirbeln (intr.): tâ virpinājās viņa duomas A. Brigader Daugava I, 1208.

Avots: ME IV, 609

‡ virsle̦ka Seyershof "(zeķei) pē̦das virspuse nuo luocītavas līdz pirkstiem".

Avots: EH II, 788

vir̃zît A.-Ottenhof, C., Wolmarshof, (mit ir̂) Arrasch, Jürg., N.-Wohlfahrt, Prl., Selsau, Trik., (mit ìr ² ) Erlaa, Golg., Kl., Saikava, Sessw. (mit ir̂ ² ) Frauenb., Salisb., Lin., Segewold, Selg., (in einer bestimmten Richtung) bewegen, rücken, richten Bers.: uz visām pusēm virzīt MWM. X, 895. viņš . . . skatu virza uz saviem pirkstiem Vēr. II, 332. (fig.) grāmata virzīta pret ... A. v. J. 1896, S. 244. Refl. -tiês, rücken (intr.), sich bewegen U.; sich richten; sich nähern U.: virzīties uz priekšu, atpakaļ, pruojām. virzies augšā! U. virzies šurpu! U. Nebst atvirzît (s. dies) und li. viržyti "mit Stricken binden" zur Wurzel von varza; zur Bed. vgl. auch ai. várjati und lat. vergit "wendet".

Avots: ME IV, 620

I vît (li. vyti, čech. viti "winden" ) Wolm., C., PS. u. a., vît Salis, Praes. viju (mundartl. auch vinu), Praet. viju (mundartl. auch vīnu), winden; flechten U.: vītin viju vainadziņu BW. 5517. vinu ruožu vaiņuceņu 14347, 6. linu gruožu viju 15909. sudrabiņa gruožu vinu RKr. XVI, 84. saulīte gruožu vīna (Var.: vija) BW. piel.2 1176, 1 var, trim starām pīcku viju BW. 23421. auklas viju 33245. valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. grib putniņi ligzdu vīt 4479, 2 var. augstu viju vīt Biel. 1849. šuj, bitīte, vij, bitīte̦... me̦dutiņa[u] BW. 28484. vīrs saites vīdams vinamā galu atsien pie ratiņa JK. VI, 11. Figürlich: blēņas tik˙pat kâ vīt pavij RKr. VI, sak. v. 71. Refl. -tiês,

1) für sich winden:
brālīti uormanīti, vijies garu pātadziņu! BW. 27455;

2) sich winden, ranken
U.: nevijies (Var.: nevinies), vītuoliņa! ne pēc tevis tie zariņi BW. 12175. visa pasaule vīsies zaļumuos R. Sk. II, 240. pirksti... vijas sidrabstīgās Vēr. I, 1285. paceļas vīdamies... miglas tvaiki MWM. VI, 879. puķes, kas kruonī vijas Neik. 10. (fig.) ap ceļuojumu vijas dažādas valuodas B.Vēstn. Elzu satikdams viņš... sāka vīties ap tuo V. Eglītis Zilā cietumā 207. - Subst. vîšana, das Winden; vîšanâs, das Sichwinden, Sichranken; vijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Windens; das Gewundene; das Flechtwerk U.: stiebru vijumu jeb aukliņu A. XXI, 508. ruožu vijumi Rainis Götes dzeja 54; vijẽjs, wer windet: vaiņaga vijējiņa BW. 24215. Zu ai. vītá-ḥ "gewunden", lat. viēre "flechten", got. waddjus "Wall", mir. fiamh "Kette", ae. wīr "Metalldraht" u. a., s. Persson Beitr. 321, 510 und 543, Boisacq Dict. 386 f., Petr. BB. XXI, 217, Kretschmer KZ. XXXI, 383, Reichelt KZ. XXXIX, 76, Trautmann Wrtb. 346 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 223 ff.

Avots: ME IV, 645

žâkliski, Adv.,

1) so, dass beim Gegeneinanderstemmen von 2 zweizinkigen Gabeln (Holzstangen, Ästen) die eine Zinke einer Gabelung zwischen die Zinken der andern Gabelung great
Kalz.: salika ruokas... kuopā, pirkstus starp pirkstiem žākliski samaukdams Kaudz. Izjurieši 114;

2) rittlings
Druw., (mit â ) Ramelshof, Sessw., (mit â ² ) Luttr., Stenden: viņš sēd krē̦slā žâkliski Sermus, Sessw.

Avots: ME IV, 796

zè̦lts,

1) Subst., das Gold:
Sprw. tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. ne viss ze̦lts, kas spīd Br. sak. v. 1499. vis˙apkārt ze̦lts, bet iekšā trūdi un pe̦lni JK. II, 472. viss... mirdzējis ze̦ltā LP. I, 178. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dicm. pas. v. I, 65. ze̦lta maucu gredzeniņu BW. 1546. pilni pirksti... ze̦lta grieztu gredzentiņu 6356. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu 1603. raksti (sc.: ce̦puri) ze̦lta vai sudraba! 15218,1. puškuo ze̦lta, ja tev tika! 15218, 2. luoki ze̦lta, neluok[i] zīda! 15220, 1 var. bez sudraba jeb zeltiņa 17001 var. izruotāti ar zeltiņu 29834. mana dzīve ze̦lts pret tavu LP. I, 169, 170. ze̦ltu vest (umschreibend), die Klosettgrube reinigen AP. - gen. s. ze̦lta, attributiv gebraucht, Schmeichelei, Liebkosung ausdrückend: ze̦lta māmuliņa, Goldmütterchen St.,U. ze̦lta puķīte, Goldblümchen U. ze̦lta druoztaliņa Biel. 1124. ai, ze̦lta Mārīte, nedusmuojies! BW. 1561. ze̦lta cilvē̦ks, ein herzensguter Mensch. ze̦lta dienas Frauenb., gute Tage. ze̦lta laiki Aus. I, 6. ze̦lta dzīve Frauenb. vai meitiņa mīļa, ze̦lta! BW. 14538,4. ze̦lta riņķis, der Goldfinger Etn. II, 188. ze̦lta ērglis, der Steinadler Brasche. - Auch im Plural: ze̦ltiem kalu kumeliņu BW. 15959 var. iztaisījās... skaista māja, ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem Pas. IV, 255 (aus Nicgale). izve̦d... meitu vienuos zīduos, vienuos ze̦ltuos V, 135. šķirsts pilns ze̦ltiem, sidrabiem 379 (aus Planhof);

2) Adj. Li. dial. žel˜tas "goldgelb"), golden, goldig:
divi ze̦ltas adatiņas BW. 2629. vizi, ezeriņ, ze̦ltajām raudiņām! 3516, 3 var. ze̦ltā (?) upē lejiņā... zeltā ruožu dārziņā... savā ze̦ltā lādītē 5033. Subst. ze̦ltums St., das Goldgelbe: pauta ze̦ltums, Dotter im Ei. - Nebst r. зóлото, serb. zlâto, got. gulƥ "Gold", sloven. zlât "gelb" zu zelt I.

Avots: ME IV, 706

II žipatiņa Nötk. "= kripatiņa". Vgl. šipirkstis und zipsna II.

Avots: ME IV, 810

žļebinât,

1) = šļebinât 1, kauen Annenburg, Ekau, Gr. - Sessau, Grünw., Mesoten, Naud., Schibbenhof; schmatzen Wolmarshof; langsam, schmatzend essen Grünw.; "ēst bez zuobiem" Garrosen, Gramsden, Zoden; "netikuši ēst gaŗiem zuobiem" Gramsden: bē̦rns žļebina pirkstiņus mutē Naud. guovs, nuodabūjuse kaulu, žļebina pa muti ebenda. cūka žļebina graudus Mesoten u. a. Pūpuols žlēbināja lūpām Upītis Sieviete 63;

2) = šļebinât 3, undeutlich sprechen (eine fremde Sprache Ekau; von kleinen Kindern gesagt Naud.) Annenburg, Grünw., Mesoten, (žļebinēt) Wessen: man zē̦ns sāk jau pa bišķam žļebināt Naud.;

3) plappern, Unsinn sprechen
(žļebinêt) Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 85, Kaltenbrunn, Wessen: niekus žļebinēt Wessen. klausi tik, kuo jis tur žļebinē! Kaltenbrunn. Refl. -tiês, langsam, mit schlechtem Appetit essen: ēd ātrāk, kuo nu te žLebinies! Sessau. In der Bed. 1 aus li. žlebènti "langsam und mit Unlust essen".

Avots: ME IV, 817

zvĩna C., zvìna ² Kl., Plur. zvĩņas (li. žvýnios Kurschat D. - li. Wrtb. unter schuppenartig) N. - Wohlfahrt, zvìņas ² Nerft, Prl., zvîņas ² Ruj., zvìņi Serbigal, zvĩņi Iw., Līn.,

1) zvīna Wid., (mit ĩ ) PlKur., PS., zvìne ² (li. žvỳnė) Sessw., zvĩnis Bl., Stenden, gew. Plur. zvīnas L., U., AP., Gotthardsberg, Linden, Linden in Livl., Memelshof, Smilt., Vīt., (mit ĩ ) C., Nötk., (mit ì ² ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., zvìnes ² Lös., Saikava, Sessw., zvīņas Kokn., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Burtn., N. - Salis, Ruj., Schnehpeln, Wolm., zvīņi L., St., U., (mit ĩ ) Dond., Frauenb., Nötk., Stenden, Wandsen, (mit ì ) PS., (mit ì ² ) Kr., die Schnuppen, Fischschuppen:
siļķu zvīņu BW. 30709. zuvju zvīņu 30709, 1. zvejniekam zvīņu kre̦kli 9546. jāme̦t zvīnas kaudzītē 10377. ieraudzījis upē.. zivtiņu spuožām zvīņām LP. VI, 482. vēdzelei nav zvīņu Vīt. raga zvīniņas Māc. p. dz. 17. ieduod vienu zvīnu Pas. VII, 334. zvīņu bruņas Kra. Vīt. 12. lapas līdzīgas biezām zvīņām Konv. ² 359. uz muguras zvīņas tām MWM. VII, 702. naudu skaituot šis tas pielipis pirkstiem, un tās tās saucamās zvīņas LP. VII, 1038. zvīņas nuokasīt, schuppen Brasche. nuokrīt kâ zvīņas (zvīņi VII, 242; Pas. IV, 254; zvĩnes Nötk.) nuo acīm LP. II, 1, er wird sehend, begreift;

2) zvĩna PS., Plur. zvĩnas PS., zvīnes U., (mit ì ² ) Kr., zvīņas Konv. ² 2665, (mit ĩ ) Burtn., (mit ì ) Wolmarshof, zvīņi Burtn., Schinn, Schelfer: zvīna(s) ir galvā PS. Zu zivs (zuvs), s. Leskien Nom. 411, Lohmann KZ. LVII, 241, Trautmann Wrtb. 373.

Avots: ME IV, 780, 781