Paplašinātā meklēšana

briêda: rudzu briedā (zur Zeit der Roggenreife) maize pe̦l AP.

Avots: EH I, 243

briêda, brieds Spr., das Schwellen, die Zunahme im Wachstum, das Reifen: briedas laiks bijis izdevīgs. rudzi pašā briêdā [Saussen], Spr. Besonders im zusammengesetzten Lok. puszaļbriedā: ābuolus bē̦rni nuoēda pus- od. zaļbriedā, grün, noch halbreif AP.

Avots: ME I, 336

briedaine, ‡

2) "kūla" Krenzb.

Avots: EH I, 243

briedaine, etw. aus Elenfell Verfertigtes: briedaine juosta, ein Gürtel aus Elenfell BW. 14703,1.

Avots: ME I, 336

‡ briedaîns, hirsch- od. rehfarbig Diet.

Avots: EH I, 243

briêdala: auch Trik.

Avots: EH I, 243

briêdala, eine elenhaarige (graue) Kuh BW. 29516.

Avots: ME I, 336

‡ briêdaļa,

1) die Elenkuh:
viņam (= briedim) pakaļ ... se̦kuoja b. Janš. Dzimtene I, 159. man telītes kâ briedaļas, staigā ausis sacē̦lušas BW. 29516;

2) = briêdala Golg., (mit iê ² ) Lemburg, Salis.

Avots: EH I, 243

‡ briêdale Warkl., Name einer Kuh mit steilen und spitzen Hörnern.

Avots: EH I, 243

I prieda (?) Manz., = priẽde I.

Avots: ME III, 391

II prieda: "Daune" ME. III, 391 ist in "Danne" (die nd. Form für Tanne) zu verbessern, so dass prieda II mit prieda I identisch ist.

Avots: EH II, 317

II prieda Manz., Daune (?).

Avots: ME III, 391

III priẽda, = prieds: kuo duosi priedām līdzi? Wilzen, Nigr.

Avots: ME III, 392

priedaine: irbe svilpa priedainē BW. 250 (aus Kandau). "Kieferwald" ME. III, 392 zu verbessern in "Kiefernwald"; "Kiefergehege" ebenda zu verbessern in "Kieferngehege".

Avots: EH II, 317

priedaine Warkl., Selsau, Sessw:, Widdrisch, Kreuzb., priẽdaîns Schleck n. FBR. VII, 45, priedala U., priedals Lvv. II, 152, ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: tumsas piesūkusēs ... priedaine Latv. kas tā tāda dziedātāja aiz zaļā priedaliņa? BW. 515, 6. caur pur[v]iem, caur mežiem; caur zaļām priedalām 12662 var.

Avots: ME III, 392

priedala, priedals, s. priedaine.

Avots: ME III, 392

‡ priedaļa, = priedala: caur zaļām priedaļām BW. 23619, 14 var.

Avots: EH II, 317

‡ prìedalājs ² Zvirgzdine, = priedala: sūduojat priedalāju! BW. 35230.

Avots: EH II, 317

‡ priedavas Gr.-Essern n. Dz. Vēstn. 1912, № 260, = priedi (unter prieds I).

Avots: EH II, 317

priẽdaza, Aschengrube am Backofen Kav.; wohl mit Metathese aus *priezada, vgl. li. (in . Dusetos) priež[e]dà (acc. priẽždą "очаг" PФB. LXV, 325) neben pryžedà (acc. prýžedą) in Suwalki "площадка перед печью между устьем и топкою" PФB. LXV, 325, sowie priežada "?" Tiž. IV, 489. Zu li. žedėti "backen"?

Avots: ME III, 392

rieda Wid., die Ordnung. Eher wohl aus einem žem. rieda < rėda (Slavismus), als verwandt mit rīdā (s. dies).

Avots: ME III, 544

‡ alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68

apcere,

1) die Betrachtung, Reflexion, das Nachdenken:
pēc īsas apceres nuosprieda Lautb. ieruosināt uz apceri par cilvē̦ka dzīves vērtību Vēr. 1, 234. dažādas apceres (verschiedene Gedanken, Betrachtungen), šūpuli kaŗuot BW. I, 283;

2) die Anschauung, Weltanschauung:
tautas apcere A. XVI, 608; dabas parādīšanās dabūja dabascilvē̦ka apcerē pastāvuošus, cilvē̦kam līdzīgus veidus RKr. VIII, 15.

Avots: ME I, 78, 79

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164

‡ atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148

II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... māva. nuo visam kūtīm atmāvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.

Avots: EH I, 155

II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... māva. nuo visam kūtīm atmāvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.

Avots: EH I, 155

atsvilpt, [bei Glück: atsvilpēt Jes. 7, 18]. auch atsvèlpt, dial. atšvelpt,

1) tr., pfeifend herbeilocken, herbeirufen:
burvis atsvelpj veļus LP. VII, 667;

2) intr., entgegenpfeifen, auf einen Pfiff mit einem Pfiff antworten:
irbe svilpa priedainē, es atsvilpu e̦cē, dams BW. 250.

Kļūdu labojums:
veļus = ve̦lnus

Avots: ME I, 200

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

bêgt, bê̦gu, praet. bê̦gu, bêgu od. bêdzu, tr., intr., mit dem Gen., Akk. und nuo konstr.: vilka, lāča tā nebē̦gu, kā nuo ve̦ca puiša bē̦gu BW. 13074. bē̦gu lepnu tē̦va dē̦lu 13495. bēdz, meitiņa, pati kauna 6592. Sprw.: bē̦g kā žīds od. ve̦lns nuo krusta. zirgs bē̦g nuo ceļa, ein (unbeschlagenes) Pferd sucht den (harten) Weg zu vermeiden. jau es dze̦nu dze̦namuo, viņa bē̦g bē̦gamuo BW. 29372. bēgt, laufen Kurisch Haff. bē̦gama vieta, die Zufluchtsstätte. Subst. bêdzējs, der Flüchtling: panākt bēdzējus, die Flüchtlinge einholen. Refl. -ties (ungew.), flüchten: skriedams, glābdams viss grib bēgties Lundberg, Zu li. bė̕gti "laufen, fliehen", r. dial. бѣчь (prs. бѣгу́) "laufen" u. a. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 54 f., Trautmann Wrtb. 29, Fortunatov KZ. XXXVI, 50, Streitberg IF. III, 405, Boisaq Dist. 1019 u. a. Auf altes e deuten nach Соболевскiй Лекцiи ⁴ 66 r. dial. бёг und klr. dial. бюог "lief".]

Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.

Avots: ME I, 289

bra˙dãc, Interj. zur Beschreibung des Schalles beim plötzlischen Fallen eines schweren Gegenatandes: malkas kaudze sagāzās - bra˙dāc. puišelis skriedams pakrita plānā - bra˙dāc Sassm. - Auch bra˙daũks.

Avots: ME I, 321

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit aû ² Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406

dagrûst Drsth., tr., hinstürzen: suns dagrūda skriedams bē̦rnu pie zemes. Refl. -tiês, anstossen (intr.).]

Avots: ME I, 430

daskrìet, herbei-, hinzulaufen: lai šūpuoja, lai līguoja vēja māte, daskriedama BW. 8426. [daskrien zaļa līdeciņa, nuoraun viņas vainedziņu Sprogis 5. daskrējusi pie brāļa LP. VII, 1, 142.]

Avots: ME I, 442

griediņš: g. grieda (Var.: grieze grieza) druviņā BWp. 2483, 1.

Avots: EH I, 407

griediņš, die Schnarrwachtel Dond. [Wohl für grieza nach dem Präteritum grieda (s. Le. Gr. § 684) für grieza.]

Avots: ME I, 659

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

izpīrinâtiês, herauszappeln, zappelnd herausfallen: sprieda, ka tie (aitieši) būšuot izpīrinājušies un te·pat ieju kuši pulkā Kaudz. M.

Avots: ME I, 780

izspriêst (li. išsprę́sti), tr.,

1) ausspreizen, aussperren, ausspannen:
aude̦klu izspriest, die Leinwand ausspannen. staigā kājas izspriedis, er geht mit ausgesperrten Füssen Elv.;

2) aburteilen, sein endgültiges Urteil abgeben, festsetzen, bestimmen:
lai pirmais gaŗāmbraucējs izspriež taisnību LP. VII, 498. tu esi vis˙slinkākais, tē̦vs izsprieda V, 289. Refl. - tiês,

1) sich hindurchdrängen
Spr.;

2) sich mit jem. besprechen, beraten:
abi bij savā starpā izspriedušies BW. III, 1, 42. mātes izspriedās, kuŗš jē̦rs kaujams Druva III, 497.

Avots: ME I, 803, 804

‡ ķiukt,

1) = ķiûkstêt ² : (suņi) riedami un ķiukdami Janš. Mežv. ļ. I, 392;

2) schreien (vom Specht):
(dzenis) tikai ķiukst (oder zum Inf. ķiukstêt?) un klikšina Janš. Atpūta № 375, S. 4.

Avots: EH I, 705

krìet, [kriêt ² Bl., Līn.], kreju, krienu od. kreimu Kalzenau n. Biel., krèju, schmänden, die Sahne von der Milch schopfen Allend.: reiz saimniece, kreimu kriedama... RKr. VII, 1170. puisis teicis:"kreju, kreju, bet visu" JK. V, 147. [Wohl identisch mit li. krieti "ловить рыбу"; nebst krainīt, kraistīt, krîts, kriẽns I zu krija (s. dies), as. hrīnan "berühren", an. hrīm "Reif" u. a. s. Fick Wrtb. III4, 104 und Loewenthal AfslPh. XXXVII, 389.]

Avots: ME II, 284

krûlis Lub., ein verfaultes Holzstück: pineklis atsizdamies pret krūli nuokrita JR. IV, 158. viņš sāka skriet, uzskriedams virsū lieliem ve̦cuo ce̦lmu krū-ļiem JR. IV, 153. [Urspr. wohl.: etwas Gefallenes; in diesem Fall zu krauja III.]

Avots: ME II, 292

kul̂kstêt, -u, -ẽju,

1) sprudeln, geräuschvoll hervorbrechen:
ūdens kulkst, gar pudeles kaklu skriedams Mar. n. RKr. XV, 121;

2) = kulkt 1 Etn. I, 34.

Avots: ME II, 307

I lāmis,

1) [lãmis Ruj.], zum Trocknen ausgebreitetes Heu
A. X, 1, 308;

2) [lãmis, eine breite und dicke Masse
Ruj.]: pa gaisu skriedams, viņš (pūķis) izskatās kâ uguns lāmis ar gaŗu dzirksteļu asti LP. VI, 94; VII, 715; [lietus līst lām[j]iem Ruj., es ergiesst sich ein Pfütze Bauske, Wandsen;

3) ein grosser und unregelmässiger Fleck auf Kleidern (infolge von Befleckung) oder im Saatfeld (eine vom Wasser ausgelegene Stelle)
Seher. - Wohl aus estn. lām "Verbreitetes, grosses, breites Stück", tule - lām "entwickelte Flamme"]

Avots: ME II, 438

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. -tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

muôdrîgs, machsam, munter, lebhaft: muodrīgie māju suņi viņu sanēma riedami LP. VII, 469. muodrīgi jūs, Kristus ļaudis, atstājiet miegu! GL. Vidvuds muodrīgi sauca Lautb.

Avots: ME II, 682

ņàukstêt, ņàukšķêt, ņàukšêt. -u, -ẽju, ņâukšt C., -šu [auch Schujen], auch naukšêt, -u, -êju Mat., Lös., miauen [ņaũkšêt C.], winseln, jammern [ņaũkstêt od. ņaũkšêt Lautb.], lärmen: kaķis naukš Karis. kaķa āda ņaukšin ņaukša BW. 20523. mēris staigājis apkārt suņa, kaķa vai cita kāda kustuoņa izskatā, gan visādi riedams. gan ņaukšdams, vēkšdams LP. VII, 1235. neņaukšķi jel! Degl.; (ņaukšêt Wessen "loukšķêt."]

Avots: ME II, 896

nùobriêst,

1): graudi nuobriest Ramkau. zâle vēl nav nuobrieduse ebenda;

2): nu būs nuobriedis, kad nelīst Frauenb.; ‡

3) hart werden:
pine̦kli nuobrieduši (vor Feuchtigkeit für das Pferd zu hart geworden) Siuxt; altbacken werden: maize ātri nuobrieda AP. gabalu nuobrieduša pīrāga Jauns. B. gr. ³ II, 239.

Avots: EH II, 34

‡ nùojât ‡

4) = nùobraukt: n. da miesta Baltinow n. FBR. XI, 138. n. ar ve̦zumu Nidden; ‡

5) = nùovalkât: ātri nuojājis savu guoda drēbi Frauenb.; ‡

6) wegreiten:
nuojādams, atjādams Tdz. 54811. Refl. -tiês, ‡

3) = nùodaũzîtiês 2: te̦kulis nuojājies (nuovājējis), pārak bieži pakaļ skriedams aitām Dunika.

Avots: EH II, 49

nùokaķinât: auch Frauenb.; jaunuo briedaļu pārāk n. viņš arī negribēja Jans. Mežv. ļ. II, 441.

Avots: EH II, 51

nùokar̂st: puika skriedams nuokarsis gluži slapjš AP.

Avots: EH II, 52

nùošļir̃kstêt [MSil., nùošļir̂kstêt Lis., Jürg.,

1) ein Schaliverbum (vom Gehen od. Fahren auf nassem und kotigem Wege, vom Spritzen):
kāja ieskrēja dubļainā grambā, ka nuošļirkstēja vien. ūdens vien gar ausim nuošļirkstēja Jürg, nuospļāvās caur zuobiem, ka nuošļir̂kstēja ² vien Salis. ūdens nuošļirkst, kad tuo izdze̦n nuo šļirces Alt-Rahden, Golg. ūdens, sīkā strūklā uzskriedams gaisā, nuošļirkst Sessw., Lis., Schwanb., Tirsen, Schujen, N.Peb., Selsau. iegrieza ruokā, ka nuošļir̃kstēja vien Naud.]. laiciņu ruokuot, šķipele nuošļirkstējuse [erklirrte?], juo atdūrusies pie liela naudas katla LP. I, 178;

[2) bespritzt werden:
braucējs nuošļir̂kst ar dubļiem Mar., Sessw., Lös., Segew., Serben, Mitau.]

Avots: ME II, 868

nùospriêst [li. nusprésti Tiž. II, 245],

1) tr., aburteilen, verfügen, bestimmen, abmachen, verabreden, entscheiden, beschliessen:
tiesa viņai nuosprieda astuoņus rubļus par gadu AU. vecenes, kas labprāt jaunuo ļaužu likteni nuospriež BW. III, 1, 53. viņš nuosprieda duot dē̦lu skuolā Purap.;

[2) upe nuospriesta, der Fluss hat sich mit dem ersten, dünnen Eise bedeckt
Lubn. n. Celm.].

Avots: ME II, 857

nùozavêt, tr., bezaubern, verhexen: lai ne˙kāds zavadnieks gulē̦lājus nenuozavē̦tu BW. III, 1, 95. [diezin, kuo mūsu Rute gribēs nuozavēt vai pieburt, Lieldienas rītā tik agri skriedama pa āru Janš. Dzimtene V, 224.]

Avots: ME II, 890

uôds (li. úiodas, pl. uodaĩ ) Kl., Lös., Prl., PS., Wolm. u. a., uods U., uôde ² Bl., Ruj., Salis, unde L., St., U., BW. 29284, 1, uoda Manz. Lettus; Glück Matth. 23, 24, die Mücke (unbekannt in Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Selg., Stenden, wo dafür knis(l)is u. a.): uodes kuož, die Mücken stechen U. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. kur skriedami, uodu putni, bez saulītes vakarā? BW. 3361. - Sprw.: labāk uodiņš kāpuostuos nekâ pa˙visam bez gaļas Etn. IV, 94. kāpuostu uodiņš, cecidomyia brassicae Latv.; kviešu uodiņš, diplosis tritici Latv. - Sprw.: pievilcies kâ uods, besoffen wie eine Spritze. Von Schulze KZ. XLIII, 41 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 119 zu êst gestellt (vgl. le. tautu dē̦lu uodi ēde BW. 15230 und li. šimtas uodų̃ kumẽlė suė̕da in Kvėdarna). Anders Zubatý AfslPh. XVI, 407 und Preobraženskij Эт. слов. р. яз. I, 635 f. (zu wruss. вадзень, ksl. obadъ od. ovadъ, r. оводъ "oestrus"; was bedeutet aber dann hier das ob-?), Petersson Heterokl. 99 f. (zu adît, adata), Hirt IF. XXXI, 10 (zu gr. ω˚δίς "Schmerz").

Avots: ME IV, 413

pagâzt [li. pagožti], tr.,

1) ein wenig neigen, in schräge Stellung bringen:
pagāz mucu uz priekšu!

2) nieder-, umwerfen, umstürzen:
skriedams viņš pāgāza bē̦rnu Grünh. Refl. -tiês, sich ein wenig neigen, in schräge Stellung geraten, sich senken, umstürzen: kaktā pagāzies liels spuogulis Latv.

Avots: ME III, 29

pakrist [li. pakrìsti], intr.,

1) unter etwas fallen:
viena pate kliba ķēve, pasilē pakrituse BW. 25875, 3;

2) hinfallen, umfallen, fallen, krepieren:
skriedams bē̦rns pakrita. kur sē̦ta pakritusi, tur ik˙katrs pāri kāpj. guovis pakritušas LP. VII, 681;

3) sich hinlegen - auf kurze Zeit:
pakrist dienasvida nuogulet od. pakrist diensvidū. uzlīdis turpat klēts augšā pakrist LP. V, 63. cik tur dabūja pakrist, tā bij maza lieta Degl.;

[4) abnehmen an Wohlfahrt, Vermögen und Wohlsein, in Armut geraten
U.;

5) sich versündigen
U.]. Refl. -tiês, zu pass kommen: man jau gan tas labāk pakristuos nekâ viņam Dz. Vēstn. Subst. pakrišana, das Hinfallen; pakritẽjs, wer hingefal]en ist; pakritums, das Gefallensein, die Versündigung U.

Avots: ME III, 49

pamudžinât, etwas verrenken: meitene skriedama pakrita un pamudžināja vienu labās ruokas pirkstu Ahs.]

Avots: ME III, 73

pãrkavêtiês, sich zu lange aufhalten: cits kruogā... pārkavē̦damies, juo ātri skriedams, zirgu nuobendē St.

Avots: ME III, 160

pãrkristît,

1): var˙būt te nešķīsts gars! ... pārkristīšu es ituo suni Pas. V, 274; ‡

3) die Nottaufe (an einem Kind) vollziehen
Oknist: lūdza p. vārgu bērniņu; ‡

4) kreuzweise übereinander legen
Oknist: p. kājas. Refl. -tiês,

1): tâ kâ mums bija pagānu ticība, tad mūs pierunāja p. Pas. IX, 403. p. par krievu (= pareizticīgu) Salis u. a.;

2) = pãrkrustîtiês 2 Auleja, Kaltenbr.: lai skriedams ... pārsakrista Pas. XIV, 85 (ähnlich IV, 183 aus Lettg.).

Avots: EH II, 203

pãrkust,

1) übermässig ermüden
(intr.); puika skriedams pārkusis;

2) entzwei-, durchschmelzen
(intr.): dzelzs šai vietā pārkususi.)

Avots: ME III, 162

pìebriêst, anschwellen, -quellen, zunehmen: tīri re̦sns piebriedis LP. VI, 1, 77. krūtis piebriest Konv. ² 1153. graudi pìebriest S. D. P. I, 19. plānās šķiedras piebrieda par tumšu masu R. Sk. II, 159. dzīslas viņa pierē piebrieda Jaun. mežk. 43. skaitlis ik gadus pa kādiem simtiem piebriest Zeiferts Latv. chrest. III, 298. maki bij par daudz piebrieduši Apsīšu Jē̦kabs IIl, 12. gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns De̦glavs Rīga II, 1, 12.

Avots: ME III, 240

pieselĩba*, die Ansteckung, Infizierung: ... apsprieda spitālību, pie kam par vis˙pirmām pieselības vietām tika atzīts de̦guns un rīkle MWM. v. J. 1890, S. 555.

Avots: ME III, 288

plidinât, (die Flügel) bewegen: vistiņa spārniņus vien plidināja RKr. XVI, 195; FBR. VII, 70; sich baden (von Gänsen und Enten) U. Refl. -tiês, hin und her fliegen (vgl. lidināties): pie luoga plidinājas mušu bars Apsk, v. J. 1903, S. 68. (mušas) lidinās un plidinās gar ē̦kas sienmali Janš. Čāp. 19. viņš plidinās kâ vēja vanaģelis, skriedams ūbelim pakal Janš. Dzimtene ² I, 346. Vgl. pledinât.

Avots: ME III, 343

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601

sabriêst,

1): debesis pa˙visam sabrieda, - sāka jau līņāt Jauns. Raksti III, 17. lai vaina (gemeint ist ein Knochenbruch)
nesabriestuot B. gr. ³ I, 55.

Avots: EH II, 398

sabriêst, intr.,

1) zusammenquellen, fertigquellen, sich mit Nässe füllen, durch Feuchtigkeit quellen
U.; anschwellen: korķis sabriest Konv. ² 455. luogu rāmji sabrieduši. kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

2) reif werden:
cilvē̦ks sākuot pūlēties jau daudz˙maz sabriedîs Jauns. III, 20.

Avots: ME III, 597

saeĩma*: šinī saeimā (Versammlung) Pas. XIII, 15. šai saeimā, kuo nuoturēja sestdien ..., abi kaimiņi nuosprieda, ka... Aps. Raksti I2, 102.

Avots: EH II, 407

samẽ̦tât, tr., (wiederholt) durcheinanderwerfen, hin und her werfen; "putināt kâ zirgs" Sassm. n. RKr. XVII, 50: krustām, šķē̦rsām samē̦tātiem... puķu kātiem Vēr. II, 3. saluoka uz... galda samē̦tātas avīzes Blaum. zirgs skriedams samē̦tāja stipri puisi Ahs., Sassm. n. RKr. XVII, 50. Refl. -tiês, auswachsen Erlaa: zirgs vēl ir jauns; kad samē̦tāsies, būs lielum liels.

Avots: ME III, 685

samilzt, intr.,

1) samil̃zt Peb., Fehsen, Nötk., Kokn., Saussen, Smilten, Palzm., Erlaa, Allasch, Römershof, Holmhof, samilzît Peb., anschwellen, sich entzünden, schwären (perfektiv) Spr.: skabarga iedūrās pirkstā, un pirksts samilza Lennew., Lemburg, N. -Peb. de̦lna samilzusi, - nevaru ņemt ne˙kā ruokā Druw. zirgam... krūtis atspaidītas, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119;

2) anschwellen:
kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

3) durch und durch nass werden:
rudeņuos smaga aršana, tad zeme ir samilzuse Dond.;

4) üppig wachsen, eingrasen:
labība samilzusi Spahren;

5) = piesērtiês: dzelmei vienā puse daudz smilšu samilzis; upes galā samilzuši dubļi Stenden. Subst. samilzums, die Geschwulst, das Geschwür: samilzums papēdī iztrūka Lemburg. saceļ stipru naizu un samilzumu Konv. ² 393.

Avots: ME III, 685, 686

saspriêst,

1): kalnus tādā augstumā s. voi sasliet Pēt. Av. IV, 44; ‡

2) (von mehreren Subjekten) beschliessen, einen Entschluss fassen:
pa (nach) runājuma viņi sasprieda palikt pi viņa par nakti Preiļi (Kur. Nehrung); ‡

3) = derêt 2: saspriests gans Ev. (Joh. 10, 12).

Avots: EH II, 450

sasprūst,

1) sich verzanken:
baidījās sasprūst ar pusgraudnieku Dz. V.;

2) eingeklemmt stecken bleiben:
kumuoss sasprūda rīklē Lennew., Assiten. upē le̦dus sasprūdis Gr.-Essern. durvis var sasprūst, kad samirkst Mar. ātri skriedami sasprūst durvīs Schujen;

3) "(ein Tor) sperren durch eingefügte Querhölzer":
s. vārtus N.-Peb.

Avots: ME III, 744

skaustuve: auch (mit aû ² ) Dunika; briedaļa ar savu augstuo skaustuvi (od. zum nom. skaustuvis ? ) Janš. Mežv. ļ. II, 409.

Avots: EH II, 503

skretele, das Rad (am Wagen) Mar., Korwenhof, Stom., Schwanb.; ein schlechtes Rad Karls.; Plur. skreteles, die Vorderräder eines Wagens mit Achse und Femern A. XI, 249, Selb., Wessen, Memelshof, Nerft; ein alter Wagen Holmhof, Aahof: ratiem skretele salūzusi Mar. n. RKr. XV, 135. zirgs salauza skriedams skreteles Selb. bē̦rni izrāvuši skreteli nuo ass LP. VII, 261. Neben diesem skret- ein altes skreit- in skritulis.

Avots: ME III, 891

skubinât (li. skùbinti "beeilen"), skubinêt Warkl., tr., antreiben, ansputen, fördern U., aufmuntern (zu etw.), beeilen; rasch vollenden: zirgu Kaudz. M. 173. "brauksim tūliņ!" Priedainīte skubināja Alm. Kaislību varā 20. skubināt uz krāpšanu Austr. kal. 1893, S. 37. (bārenīte) darbiņu skubināja BW. 6885 var. pate iešu druviņā, māku darbu skubināt 15436. Refl. -tiês,

1) sich anspornen, antreiben, zu etw. aufmuntem:
skubinies, bārenīte! nav māmiņas, kas skubina BW. piel.2 4736;

2) wiederholt anspornen, antreiberi, aufmuntern:
meitene ņēma puisē̦nu pie ruokas un devās... pruojām skubinādamās: "steigsimies, steigsimies...!" Janš. Bandavā II, 85. "tâ, tâ, bārīt", skubinājās saimniece viņai pakaļ Bārenīte 5;

3) eilen, sich sputen
U.: Priedaiši sāka skubināties uz mājām Alm. Kaislību varā 36. skubinies, sieviņ, ar bruokastīm! Seibolt. Nebst skuba, skubît I, skubrs, skubt, li. skubýti "eilen", skubùs "eilig" zu got. afskiuban "wegschieben" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 556.

Avots: ME III, 901

spriêst,

2): spriežat gūžas stenderī! Tdz. 59862. s. ruokas sānuos, zirgu (jūdzuot) ilksīs Saikava. s. (= aizdambēt) upi cieti Heidenfeld;

3): dievs savu dē̦lu netaupa, - viņš tuo par mūsu grē̦kiem spriež Dziesmu grām. 1867, 119; ‡

4) "mūrēt (krāsnij spraišļus jeb sprieslus)" Ramkau, (mit iê ² ) Siuxt: uz krāsns mūrīti sprieda sprieslu ebenda. Refl. -tiês,

1): saltums jau spriežas Peb. n. BielU., die Kälte nimmt schon zu.
rijas siltums spriežas uz augšu ebenda;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 560

spriêst, -žu, -du, tr.,

1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;

2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;

3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. ² 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,

1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas ² (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;

2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;

3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;

4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,

1) das Strecken, Spannen;

2) das Drängen; das Sperren;

3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,

1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;

2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę "eine Spanne messen; (Tiž. I, 99, Il, 245, Lit. Mitt. III, 291, Liet. pas. II, 98) ürteilen" zu sprîdis usw. gehört; vgl. auch spruosts.

Avots: ME III, 1022, 1023

švèlpt Serben, (mit èl ² ) Lasd., Lennew., (mit el̂ ² ) AP., Gr.-Sessau, -pju, -pu Ermes, Ramkau, Smilt., Spr., = svelpt: irbe švelpa (Var.: svelpa, svilpa) priedainē BW. 250 var. I Subst. šve̦lpums Spr., ein Pfiff.

Avots: ME IV, 115

svēteklis, etwas für heilig Gehaltenes (kann einen Götzen bedeuten, Reliquien und dgl. mehr) L., U.: cauriedams un pielūkuodams jūsu svētekļus atradu... altāri Glück Apostelgesch. 17, 23. māju svēteklī Vilhelms Tells 23.

Avots: ME III, 1154, 1155

‡ telderu telderiem, rollend (?): kâ vāģi, t. t. pa meža ceļu skriedami Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 95.

Avots: EH II, 674

uzbriêst, aufschwellen, aufquellen, sich aufblähen Wid.: labībai vēl jāuzbriest (das Getreide muss noch wachsen, grobkorniger werden) C. zirņi brangi uzbrieduši (sind im Wasser angequollen) Wandsen, mīkla uzbriedusi (der Teig ist aufgegangen). vājniekam, kad tas sadzērās pienu, vē̦de̦rs par daudz uzbrieda Nigr. meita tâ uzbrieda (vom Fortschreiten der Schwangerschaft), ka nevarēja vairs slēpt savu kaunu ebenda. ceļš uzbriedis BielU., die Feuchtigkeit hat sich in den Boden der Strasse hineingezogen.

Avots: ME IV, 319

van̂kšêt C., -u (in Bers. auch -ẽju), -ẽju,

1) van̂kšêt Golg., Nötk., N.Schwanb., Vīt., van̂kšêt ² AP., Arrasch, Jürg., Ramkau, Schibbenhof, vañkšêt Frauenb., vankšêt Bers., Kosenhof, Dickeln, Erlaa, N.-Peb., vankšķêt Ascheraden, Bers., Kreuzb., Neugut, Rite, Serben, Sessw., (mit an̂ ² ) Grünw., (längere Zeit ohne Grund) bellen, kläffen;
vànkšêt ² Lis., heiser bellen: suns tâ˙pat vankš; nav ne˙viena cilvē̦ka Jürg., Pernigel, Seltingshof. ej, paskaties, kuo tas suns tur rej! - ne˙kā nav; tâ pat vankš tikai Golg. suns šuovakar vankš vienā vankšēšanu Vīt. ap riteņiem suns skriedams vankš Druva I, 618. dzirdēju kvekšķu vankšķēšanu A. v. J. 1896, S. 184;

2) vankšêt Nötk., Vīt., viel und eintönig sprechen;
van̂kšêt ² Schibbenhof, langsam, kraftlos sprechen; vañkšêt Frauenb,, vankšêt Arrasch, Kosenhof, Mar., Peb., vankšķêt Sessw. "gaŗi, tukši, aplami runāt"; van̂kšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, van̂kšķît Bers., Kalzenau, faseln, verleumden; van̂kšêt ² AP. "pastāvīgi runāt ar bāršanās nuokrāsu": kuo tu nu tādus niekus vankšķi! Sessw.;

3) van̂kšêt ² Schibbenhof, van̂kšķêt ² Kalnazeem, laut weinen;
vankšêt Wirgin., ohne Grund weinen, klagen;

4) "?": kungs ņe̦mas ap mani pa krieviski, ka vankš vien A. v. J. 1905, S. 43.

Avots: ME IV, 472

I vizinât,

1) (im Wagen od. Schlitten, im Boot
Salis) spazieren führen U.; treiben lassen: brālītis tautu meitu vizināja BW. 12410, 1. (līgaviņu) pār nuovadu vizināja 12409. strautā metu vainadziņu, lai vizina strauta viļņi 6150, vilnīt[i]s laivu vizināja 31031, 2, augsti kalni, gari meži, tie balstiņu vizināja 227 var.;

2) "?": pati tiesa viņu vizināja, tamdēļ tik maz viņam piesprieda (das Gericht war auf der Seite des Angeklagten)
Frauenb.; "zum guten wenden": kad kas taisās bārties, bet uotrs runā tâ, ka ne˙kas nuo bāršanās neiznāk, tad saka: "nu jau tu atkal vizināji, kamē̦r nuovizināji" Heidenfeld;

3) treiben, schwimmen
(?) Bergm. n. U.;

4) fortrutschen lassen
L. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machen U.; im Schlittchen vom Berge fahren, rodeln Frauenb.; zivis vizinājas (zu vizinât II?), die Fische springen an die Luft in der Sonne U. Zu ve̦zums: zum Vokalismus s. Le. Gr. § 18 c.

Avots: ME IV, 631

zaļbrieds od. *rieda">zaļbrieda, der Zustand des Reifens: jau maizīte zaļbriede (loc. s.) BW. 27111 (aus Edwalen). kuplajā rudzu druvā, kas jau... bija zaļbriedā Aps. Bag. radi 10. tikkuo mieži nāca zaļbriedā Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 31. briedim rudzu lauks vairāk mīl zaļbriedā nekâ ienācies Janš. Dzimtene V, 101.

Avots: ME IV, 686

žaûstulis Vīt., = žaûstelis, žaûsts: ej nu, žaustuli! tu jau kaklu nuolauzīsi tumsā skriedams pa purvu un grāvjiem Vīt.

Avots: ME IV, 792

žautiês, žaunuôs, žāvuôs,

1) klettern
Spr., Lös., Nerft, Warkl., (mit aù ) Druw., Golg., Lis.; hoch steigen (mit aù ) Warkl.; tollen, ausgelassen sein (mit aû ) Golg.; laufen (pejorativ) Nerft, Sauken, (mit aû ) AP., Stom., ungeachtet aller Hindernisse schnell gehen Smilten, (mit aû ) Oknist; "neapduomīgi kam virsū jeb pāri skriet" Festen, (mit aû ) Druw. n. RKr. XVII, 87; "unnütz wohin gehen" Wessen: kur nu atkal žausies? AP., Golg. žauties kuokā augšā Golg. žāvēs iz jumta Warkl. n. FBR. XI, 122. zaglis žāvās (= drāzās) taisni upē iekšā Saikava. kur tu žaunies kâ akla vista? Oknist. kuo tu žaunies man virsū? Gr. - Buschh. kur te nu žausies pāri traukam man virsū? Druw. n. RKr. XVII, 87. nežaunies nu pa trepēm uz bēniņiem! ebenda. lai žaunuoties kad ratā! A. XX, 52;

2) fallen, stürzen
Erlaa, (mit aû ) Adl., C., Golg., Gr. - Buschh., Kl., Lubn., Mahlup, Mar., Schwanb., Warkh., Warkl.: viņš žāvās visā gaŗumā gar zemi Schwanb. es šuodien daudzreiz žāvuos gar zemi Mar. n. RKr. XV, 146. gan tu žausies zemē! Adl., N. - Schwanb. uz le̦dus, ātri skriedams, jis žāvēs pie zemes Warkh., Warkl. (fig.) jis visu gadu mācījās, bet pārbaudījumuos žāvēs ebenda. Wenigstens in der Bed. 1 vielleicht zu ai. dhavatē "rennt", mpers. davīdan "laufen, eilen", gr. ϑέω oder ϑήω "laufe", ϑοός "schnell" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 834). In der Bed. 2 zu žaut II 5?

Avots: ME IV, 793

zè̦ltaîns, goldig, goldgelb: ze̦ltainiem (Var.: dze̦ltaniem, ze̦ltuotiem) matiņiem BW. 21231, 5 var. ruozaiņi un ze̦ltaiņi mākuonīši Janš. Dzimtene V, 186. juo ze̦ltaināka... brieda vasara Daugava 1, 158.

Avots: ME IV, 705

žvingzdêt, klingen (in den Ohren): dažreiz slimībā ausis žvingzd AP.; sausen: vējš žvingzd ap ausīm Apost. II, 10. ar lingu sviests akmens pa gaisu skriedams žviñgzd Plm.

Avots: ME IV, 846