Paplašinātā meklēšana

ruñgs (unter ruñga 2): auch Iw.; rata rungi B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S. 79.

Avots: EH II, 384

struñgs: auch (mit un ) OB.; pīles kampj maguoņu lapas ar visiem struñgiem Frauenb. s. iedūrās vē̦de̦ra galā BW. 34473.

Avots: EH II, 590

strungs Līn., Knrs., Dunika, strungs BW. 34473, V., der Strunk, (Frauenb.; mit uñ) der Blattstiel vom Gemüse: kāpuostu str. Dunika. skābeņu str. Wid. ve̦cuos strungus izmet pāri par žuogu! Kurs. Als ein Kuronismus zu li. strungas "gestutzt"? In der Bed. durch strunks beeinflusst?

Avots: ME IV, 1094, 1095

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177

atminĩba, Erinnerungsvermögen; die Fähigkeit

1) sich zu erinnern;

2) zu erraten:
nu, uz viņa atminību es nelieku nekādas cerības Alm.

Avots: ME I, 177

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

bàlziêns PS., [bal`zienis ² Gr. - Buschhof],

1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];

2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III ⁴ , 268, Feist Wrtb, ² 57, Persson Beitr. 267, 799 ² und 849 ¹ .]

Avots: ME I, 260

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

bruôdîgs [AP., bruodains Bers.], = briedīgs; bruodīga barība, maize; barības bruodīgās daļas, die nahrhaften, Nahrungsstoff enthaltenden Teile der Speise (zu briêst).

Avots: ME I, 342

caũrejamas zâles, die Abführungsmittel; caurejama istaba, ein Durchgangzimmer.

Avots: ME I, 365

dìrsnamais, das Entleerungsloch eines Kanals; der Kanal selbst (U.).

Avots: ME I, 470

drùļļi ² [Bers.], ein gewisser Bestandteil des Wagens: katrai plācei (Überachse) divi druļļi. [Wohl germanischen Ursprungs; identisch mit dem gleichfalls entlehnten estn. truľľ "Rolle, Walze"?]

Avots: ME I, 503

[gãrsa PS., Frauenb.], gârsa ² Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse ² [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se ² Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].

Avots: ME I, 618, 619

glãze, Dem. glãzĩte, lãztiņa, auch glãziņa BW. 14084 [aus Irjen],

1) das Glas:
laime un glāze vārīgas lietas. palielināmā glāze, Vergrösserungsglas;

2) das Trinkglas:
kad glāze pilna, tad draugu diezgan. kam glāze, tam tiesa. glāzē nuoslīkst vairāk ļaužu, nekâ jūŗā, im Glase ertrinken mehr Menschen als im Meere. [Nebst estn. (k)lāž aus mnd. glas.]

Avots: ME I, 624

grauds: angeblich auch Alswig, A.-Schwanb., Bers., Fehteln, Garssen, Kalz., Kokn., Kreuzb., Laitzen, Liepna, Lös., Lubn., Mahlup, Meselau, Neugut, Odsen, Saikava, Selb., Selsau, Sessw., Setzen, Sonnaxt, Stelp., Wallhof,

1): pupu graudiņš BW. 21447 var. kâ baltaju zirņu graudu 21177. kaņepju graudiņi 2426, 4. smilšu graudus 29059, 2; f

3) "?": viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kuociņš, kuo te šinī pusē iedurt, lai nuo tā uotrā pusē varētu nuoņemt graudu, kā iet tālāk Pas. IV, 90 (aus Selg.). nuoņemt purvā kādu kuoku par graudu Zögenhof, sich im Sumpf einen Baum als Ziel (Orientierungsmittel) zum Gehen auserwählen.

Avots: EH I, 399

II grieži,

1) [griẽži Nigr., Ruj., griêži ² Salis], die Wende:
laika grieži, Mond- und Witterungswechsel Libau n. Mag. XX, 3, 56; mēness grieži, Mondverwandlungen L.; mēneša grieži, Mondwechsel Vēr. II, 1255; saules grieži, Sonnenwende L., jetzt gew. saulgrieži; vasaras grieži, Sommerwende Dr.; jaunuos griežuos, im ersten Viertel St., ve̦cuos griežuos, im letzten Viertel St. 19. februāŗa nuotikumi var līdzināties griežu laikam, Wendepunkt, Epoche Kronw.;

2) galvas grieži, das Kopfzerbrechen
- bei Plūd. sehr oft für galvas lauzīšana: atskaņas nedara Fürekeram ne˙kādaus galvas griežus Plūd.

Avots: ME I, 664

gunkurs, gunskurs, im Hochle. für ugunskurs

1) der Feuerherd, die Feuerungsstelle:
gani, guni nekuriet pieguļnieku gunkurā! BW. 29555; 12880;

2) ausgemauerte Feuerungsstelle in den Ecken wenigstens der Hofesriegen, von wo das Licht zum Dreschen kommt
Oppek. n. Mag. XIII, 27.

Avots: ME I, 682

ìesprugt, [= iesprūgt, iesprūst]: kur viņa bija iespruguse? Sudr. E. MWM. II, 602. [cirvis bluķī iesprungst, ka nevar vairs ārā dabūt. iesprudzis le̦dū un netiek laukā Bauske.]

Avots: ME II, 71

II kãrts (li. kártis), - s, Gen. Pl. kãršu,

1) die Stange:
es dabūju nuo muižas baļķus un kārtis. uotrā rītā kūmas brauc pakaļ uz mežu šūpuoļa kārti cirst BW. I, 194. Sprw.: āda pār kārti, gaļa baļļā. [abi vienu kārti me̦tami.] jumiķa kārts, Stange des Dachdeckers Biel. H. 22. apliec veselības kārti apkārt mūsu paspārnim, lege die Stange der Gesundheit um unser Obdach Tr. IV, 379, - eine Beschwörungsformel. vistu kārts,

a) die Hühnerstange,

b) ein Sternbild
MWM. V, 356;

2) ein Längenmass:
aude̦kls desmit kārtis gaŗš C. Zu apr. kartano "Stange" [und vielleicht - nach Petersson (s. Idg. Jahrb. IV, 214) - zu gr. χορσός· χορμός s. auch Persson Beitr. 172 und 176 f.]

Avots: ME II, 202

‡ ķeñcākIis Grenzhof (Mežamuiža) "ein Durcheinander von Nahrungsmitteln".

Avots: EH I, 695

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366

kuņa,

1) die Hündin; so auch als Schimpfwort
[so auch das Demin. kuņele BW. 35295]: dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 23609; riekla kuņa, zänkisch Weib St.;

2) kuņa, gew. Demin. kuniņa od. kuņiņa, das Treibholz an der Mühle
L., das untere Treibholz an der Handmühle U. (s. Bielenstein Holzb. 258). "kuniņu sauc pie dzirnu stīpām piesietu kuociņu ar caurumu, kuŗā iebāž milnas galu" BW. 25597. kuņa ir pie dzirnavām augšā šķē̦rskuoks ar caurumu, kuŗā iebāzts milnas gals BW. III, 1, 76;

3) nur als Demin. kuņiņa,

a) die Bleuelstange, das Treibholz am Spinnrocken
Etn. IV, 99, Burtn.;

b) das Violchen
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 389 (kuņa Dond.)], der Laufstock zum Garnwinden U., Karls., rundgebogene Haspelgurgel, worauf Garn gewickelt wird Popen; das Wickelholz, worauf beim Garnwinden die Anlage zum Knäuel gemacht wird U.;

c) ein Massholz, um die gleichmässige Entfernung der Dachlatten zu bestimmen
U.;

d) eine Vorrichtung am Webstuhle:
kuniņa ir steļļu piede̦rums. [Aus *suņa (zu suns) und kuca kontaminiert? Oder fremden Ursprungs, wie wohl auch slovinz. kũnă "Hündin" (dies von Bemeker Wrtb..I, 644 zu slav. kuna "Marder" gestellt)? Vgl. auch Būga KSn. I,196.]

Avots: ME II, 316

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

lampadu, in Verbindung mit limpadu, interj. zur Bezeichnung des Hasensprungs: limpadu lampadu zaķītis lēca BW. 23568, 3.

Avots: ME II, 418

miteklis,

1) die Behausung, die Unterkunft, der Verbleib:
vē̦lns pārskrējis savā miteklī LP. VII, 484. kalējiene tam pataisīja mitekli ierādītā kaktiņā Neik.;

2) das Nahrungsmittel:
tāds miteklis vistām gards un derīgs Gg. II, 125. pārnesīšu bērniņiem dažu dienu mitekliņu (gew.: miteklīti) BW. 19362. Zu mist

I.

Avots: ME II, 638

‡ I nùotāpaļât "zufällig treffen (vom Kalendermacher, wenn er in seinen Witterungsmutmassungen das Richtige vorausgesagt hat)" BielU.

Avots: EH II, 99

paliẽlinât, tr., vergrössern, übertreiben: palielināmā glāze, das Vergrösserungsglas. tuo viņš iekaisumā palielināja A. XVII, 493.

Avots: ME III, 62

pavaĩruôt, vermehren: lai pavairuotu ienākumus Zeif. III, 2, 256. atraitnītes viegli pavairuojamas nuo sē̦klām Konv. ² 219. tas manu dziņu tik pavairuo Asp. VII, 61. pavairuojamā glāze, das Vergrösserungsglas. Refl. -tiês, sich vermehren.

Avots: ME III, 131

pêdiņas, die Anführungszeichen.

Avots: ME III, 206

pempelêtiês: nach Sehwers Unters. 87 aus nd. pömpeln "aus übergrosser Verzärtelung gegen Witterungsverhältnisse empfindlich sein".

Avots: EH XIII, 222

pieskara,* pieskars*, die Berührung; der Kontakt: nebūtu viņu starpā bijis pieskaras vietu (Berührungspunkte) arī agrāk Valters Florence 39. - uzturēt pastāvīgi pieskaru pie ienaidniekiem Latv.

Avots: ME III, 290

pùisene ² Mar. n. RKr. XVII, 136 und 138, eine peiorative Vergrösserungsform von puisis: liels pùisene ² Golg.; puĩsene "puiša (kalpa) sieva" N.-Peb.

Avots: ME III, 403

puñdurs C., Serbigal, AP., Ruj., Iw., pùndurs ² Kl., Nerft, pùnduris ² Lis., Golg., puñduris Lautb., Kandau, Selg., Wandsen, Dunika, Lin., Nigr.,

1) ein Knirps, ein Zwerg:
tautu dē̦ls bē̦dājās, ka es maza pundurīte (Var.: ka man mazs augumiņš) BW. 21457, 8 var. pienavnieku punduriem, tiem vajaga pakāpties 12866, 1 var. puisi, puisi, pundurīti, nesauc meitu vērpelīti! 10568. maziņš deliņš kâ pundurītis LP. I, 107. vīrs paskatuoties pa luogu: mazs, mazs pundurītis lūdzuoties iekšā tikt VI, 1, 517. šīs zemes milži un punduri Ezeriņš Leijerkaste II, 140;

2) puñdurs Salis, die Staude, das Gebüsch:
krūmu pundurs;

3) punduris Gr.-Essern, Nigr., ein Wespennest;

4) punduris U., ein dicker Wanst;

5) punduris, = bunduls: apdzied savu maizes klaipu, savu piena pundurīti (Var.: sviesta bunduliņu) BW. 615, 1. Gleichen Ursprungs mit penderis I? Vgl. auch estn. pundar "kleiner, dicker Knirps". Die Bed. 2 dürfte durch pudur(i)s beeinflusst sein.

Avots: ME III, 412, 413

*purka > tahm. puorka Edw. n. U., eine Krücke mit langem Stiele zum Heraustreiben von Fischen und Krebsen aus Uferhöhlungen. Cileichen Ursprungs mit purga.

Avots: ME III, 417

I ruozis, der Tannenhäher, Nusshäher, Nussspiesser (nucifraga caryocatactes L.) RKr. VIII, 90; U.; der Kernbeisser, Steinbeisser, Dickschnabel (coccothraustes vulgaris Pall.) RKr. VIII, 90; eine Art Sperling (garrulus Briss.) Konv. ² 3852; ein Specht Bergm. n. U. - labības ruozis, die Mandelkrähe (garrulus coracius). Zur Wurzel von ruôza, "Streifen, Schlucht" ? Wenn li. rašis, "Tannenhäher" mit -ž- (wie Leskien Nom. 236 annimmt und es als rąžis auffasst) zu lesen ist, kann li. raž- dem gr. ραγ- im aor. ἐρράγην gleichgesetzt werden; dagegen spricht aber li. ranšis "bombycilla garrulä bei Miežinis. Das r. (nördl.) dial. póнжa "corvus glandarius" dürfte aus geographischen Gründen eher finnischen, als baltischen (vgl. Преображенскiй Этим. слов. p. яз. II, 213) Ursprungs sein.

Avots: ME III, 586

II sala (li. salá), ein Dorf Kaltenbrunn n. U., Warkl. (s. auch Wolter AfslPh. VIII, 637 und IX, 687). Nach Būga PФB. LXVII, 244 und KSn. I, 229 und 280 und Trautmann Wrtb. 248 zu poln. sioło "Dorf" (das aber wohl ruthenischen Ursprungs ist; vgl. Brückner ZfslPh. IV, 213 und čech. sedlák "Bauer"), langob. sala "Hof, Haus", ahd. sal "Haus, Saal" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 502 f.). Eher aber dürfte sala II auf sala I 3 und 4 beruhen. Als ein Appellativum mit der Bed. "Dorf" kommt es zwar vor, aber (hauptsächlich in Ostlivland, im westlichen Teil Lettgallens und seltener in Oberkurland) auch als Ortsname entweder selbständig (so Salas Gesinde in Odsen, Neu-Rosen und Wessen, wobei in Wessen Salas auch als ein Waldname angegeben ist; während ciems und māja(s) nicht so als Eigennamen vorkommen), oder (meist!) als zweiter Teil von Komposita, die als Eigennamen nicht nur von Dörfern, sondern auch Gesinden dienen. Es darf doch z. B. Me̦lnā - sala (ein Gesinde in Lubahn u. a.) schwerlich von Me̦lnā - sala tein Waldname in Laudohn) getrennt werden. Es ist also z. B. Liep(u)sala(s) ein oft vorkommender Eigenname für Gesinde od. Dörfer - ursprünglich wohl eigentlich ein Lindenwatd, in dem eine Ansiedelung begründet worden ist. Aus solchen Eigennamen kann das Appellativum abstrahiert sein.

Avots: ME II, 664

se̦dums Popen, die Meeresbucht U., Bielenstein Holzb. 618; ein kleiner Hafen Markgrafen, U., V.; die Stelle, wo man die Netze auswirft A. XI, 425; JR. IV, 117: stūrmanim sešas laivas se̦dumā BW. 30932. Nebst sadums livischen Ursprungs, s. Thomsen Beröringer 278.

Avots: ME III, 811

šķève, der Oblatenteller Walk n. U. Wohl gleichen Ursprungs mit šķĩvis.

Avots: ME IV, 38

skrãjas Ruj., Karls., ein Gestell (Karls., Dr.) für einen Tisch (U., Wolm.) od. Backtrog (U., Wolm., Ruj.); die Querleiste zwischen den Tischbeinen Wolm.: galda, abras skrājas Wolm. galdam skrājas (Var.: kājas) nemazgātas BW. 11232 var. Wohl gleichen Ursprungs wie skrāģis, indem j das nd. g wiedergibt.

Avots: ME II, 889

skrìet: prs. skrìenu - auch A.-Autz, Alswig, Kokn., Lasd., Lems., Mar., Marienhausen, Marzen, N.-Laitzen, Preiļi, Waddaxt; skreju - auch Leegen, Luttr., Stenden; jūra s. Preiļi (Kur. Nehrung), mit einem Boot (auf dem Meer) fahren; fliegen (von Vögeln) - auch Linden in Kurl., NB.; fliessen: tur skrej upīte Frauenb. ūdens tur skrien ārā Seyershof. kad dabū aukstumu, tad nāsis skrien (beim Schnupfen) ebenda. skrejamās zâles, Abführungsmittel (in einer Handschrift). izkapts (pļaujuot) viegli skrien Heidenfeld. Subst. skrìešana: lai tas savu kaklu lauž pirmejā skriešana BW. 32488, 3. Subst. skrèjẽjs,

1): kruogu, tirgu skrējējam BW. 21911. gaisa skrējējiņa 4833, 1; skrējeji BielU., alles Geflügel;

2): skrejēji Döbner "rheumatische Schmerzen";
skrèjējs ² od. skrèjēja ² Saikava, eine Krankheit; ein plötzlicher Schmerz.

Avots: EH II, 512

II slāģis,

1) auch Plur. slāģi, der Umlauf um die Riege, wo das zu dreschende Korn abgelegt wird
Salis, Lems. n. U.;

2) Aufstapelung, aufgestapeltes Getreide
(mit ã) Bauske, MSil.: se̦ru sakraut slãģī (aufstapeln) Salis. kur zuobe̦nu slāģi krauj, kur ķiveres kaudzē me̦t BW. 31933, 26. Die Bed. 1 ist vielleicht irrtümlich, indem nicht der Umlauf selbst, sondern das dort aufgestapelte Getreide gemeint sein kann. Wohl gleichen Ursprungs mit slāģis I; urspr. vielleicht die gefällte Holzmasse.

Avots: ME III, 922

slāķis, ein aufgeschichteter Haufen (blãķis): malka slāķī sakritusi Alksnis-Zundulis. viss vienā slāķī saslāķējies id. Wohl gleichen Ursprungs mit slāģis II 2.

Avots: ME III, 922

spanga,

1) eine Blase
(Spr., Vīt.) an Händen oder Füssen (U.) oder anderswo am Körper, entstanden durch Druck oder Verbrühen Selsau (mit àn ² ), Kl., Druw., Lub., Laud.: strādā, līdz spangas ruokas Apskats 1901. meitai lielas spañgas (Flecken) uz ģīmja Sassm. siltuma spangas, Hitzbläschen Kronw. n. U.; eine Brandblase N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: viņš tīrās spañgās C.; eine Schaumblase am Bierfass Laud.; Wasserblase B. Vēstn. ;

2) = sprādze, Schnalle Oppek. u. Kokn. n. U.; Ohrring Burtn. n. U.: ar vara spangām sevi ruotājušas Duomas III, 45;

3) spangu vaiņags "?" BW. 6143, 6 var. (Var.: zīļu v.); 6214, 3; 7108, 1; 24585 var.; 32902, 5; RKr. XVI, 106, 183, 201. man nuopirka bālēniņš sīku spangu, spuoža vara (vaiņagu) BW. 28896, 10; ze̦lta spanga, Goldschuppe
Bl. 461;

4) ein Quetschinstrument
U.: kas savas spangas, važas, valgus un stīpas ap kuoka ce̦lmu lika Latvija. žņaudz kâ ciešas spangas Duomas II, 102. kâ metala spangās iespiedis MWM. VIII, 652; eine Klemme (spañgas C.): tas nu gan ir spangās (ļuoti spaidīguos apstakļuos)! lielās spangas C., Smilt., Bers., Lasd. ja vēlies spangās iekļūt, paduodies tik žīdiem! Laud. sanēma viņu kâ spañgās Jürg. In der Bed. 1 als ein Kuronismus (mit dem Suffix von čulga; vgl. auch ahd. spanga, mnd. span "Spange") zu norw. spana "spannen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 507 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 655 f. und 680 t.)? Anders Prellwitz Wrtb 2 42B, Zupitza KZ. XXXVI, 61, Būga Aist. Stud. 113 (der auch ein li. spungė "Gewächs, Fleckchen" heranzieht); vgl. auch panga. In der Bed. 2 wohl aus mnd. spange "Spange", und germanischen Ursprungs (vgl. an. spǫng "lamina, Platte") wohl auch in der Bed. 3 und (?) 4; unmöglich wäre es freilich nicht, für die Bed. 3 (vgl. spangas "Schuppen") auch an die Wurzel von spuoguôt zu denken.

Avots: ME III, 984, 985

špriks "das Querholz" : kad dēļus kraun sārtā, tad apakšā liek šprikus N.-Schwanb.; ein kleiner, kurzer Holzspan, den man beim Spinnen zwischen die Spule und das Garn steckt, damit letzteres nicht über den Rand der Spule gleitet Golg., Lubn., N.-Schwanb., Stomersee. Nebst šprika II und spriks gleichen Ursprungs wie spriķis?

Avots: ME IV, 102

II sprūte St., U., Bielenstein Holzb. 363, sprūtis L., sprūta U., eine Bandrute. Entlehnt aus r. прутъ "Rute"? Oder gleichen Ursprungs wie sprūte I?

Avots: ME III, 1026

strunguls,

1) strunguls, der Strunk
Konv.;

2) struliguli Grünh., unentwickelte Federn im Rumpf einer Gans od. Ente od. eines Huhns
Naud. Zu strungs.

Avots: ME IV, 1095

strunks,

1) der Strunk
Wid.: skābeņu struñks Iw.;

2) "?": atjāja tautu dē̦ls strupu, strunku kumeliņu BW. 17174, 1. In der Bed. 1 wohl nebst struņķis und estn. truṅk "Strunk"
aus mnd. strunk "Stengel eines grössern Krautes". In der Bed. 2 aus *struks (= li. strukas "kurz, gestutzt") und (kuron.) *strungs (= li. strungas "gestutzt")?

Avots: ME IV, 1095

švānît, tadeln, schmähen (z. B. eine Speise) Judasch. Refl. -tiês (mit à ² ) Stomersee, sich zieren (beim Essen). Gleichen Ursprungs mit švanîties.

Avots: ME IV, 114

I tem̃pis Arrasch, Ruj., Segew., = staks Jerkul n. Etn. II, 136, ein Gericht aus gestossenem Hanf W.-Livl. n. U., Karls., Renzen, Salisb.; kaņepju templs Karls. vakariņas sastāvēja nuo kartupeļiem, tempja (stūķa) . . . A. Melnalksnis Mazsalaca 52. Aus estn. temp "Speise aus Hanfsamen" resp. aus liv. temp "Klumpen" (zur Bed. vgl. pika 2); nach Loorits Eesti keel 1929, S. 181 stammt dagegen das estnische Wort aus le. tempis, das selinerseits germanischen Ursprungs (aber woher?) sei.

Avots: ME IV, 162

tukšatne Wid., (mēness) tukšatnes Bers., Vīt., Altlicht, die Zeit, wenn der Mond am Himmel nicht zu sehen ist: tagad pašas tukšatnes Bers. pašās tukšatnēs nedē̦sta ābeļu, tad viņas mē̦dz būt tukšas Vīt. - tukšatnes, die Zeit, wenn die alten Nahrungsvorräte zu Ende gehen, die neuen aher noch nicht eingeheimst sind Bers.

Avots: ME IV, 255

tùmsuonĩba* die Unbildung, die Verfinsterungswut, Obskuranz: mūku tumsuonība Konv. ² 1270.

Avots: ME IV, 263

tuntelêt, tuñtulêt Karls., -ẽju,

1) tuntelēt U., (mit ùn ² ) Warkl., tuntulêt U., Vīt., (mit uñ) AP., Arrasch, Bauske, Drosth., Jürg., Ruj., Schujen, Stenden, Wolmarshof, (mit ùn ² ) Gr.-Buschh., Warkl., tuntuļât Nigr., Siuxt, (mit ùn ² ) Schwanb., -ãju, tuñtuļuôt Bauske, Dond., Salis, Salisb., Segewold, Selg., Wandsen, (mit ùn ² ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, eintunkeln, einmummeln, in viel Kleidungsstücke einhüllen
U.;

2) tuntulêt Vīt., tuntaļuôt, tuntuļuôt, trodeln; etwas langsam, ungeschickt tun:
tuntuļuo vakara māsa! divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu BW. 16939. visu vakar[u] tuntaļuo gar vienu galvu 21081, 2. es deviņas (=dziesmas) izdziedāju, tu vēl vienu tuniulē 856;

3) langsam gehn
(tùntuļuôt ² ) Saikava; sich langsam bewegen: Steņģene lūkuoja tuntuļuot viņai pakaļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 127. ciņuos tuntuļuoja kaut kas balts (auf einen Hasen bezogen) Veselis Saules kapsēta 123; tuntuļuôt "pa kājām tīties; eilig, ein wenig wackelnd gehen". Refl. -tiês,

1) tuntelêtiês Bewershof, tuntulêtiês N.-Peb., Vīt., tuntuļuôtiês Bewershof, Brucken, Erlaa, Grünwald, Pērse, sich einmummen, sich in viele Kleidungsstücke einhüllen;

2) tuñtulêtiês Kand., tuntuļuôtiês Hasenpot u. Grobin n. Etn. III, 66, Morizberg, Naud., trödeln:
tad ta nevar ne iztaisīties! tuntuļuojas vien stundām gar tādu nieku Naud. tunt- kontaminiert aus tut- (in tutelêties I, tutinât II

1) und tent- (in tentelis) resp. tint (in tintetêt)? Anders Walde Vrgl. Wrtb. I, 710. D. dial. tunteln verwickeln; zögern,
(bei Frischbier II, 415), das sonst als das Original des le. Worts gelten könnte, dürfte baltischen Ursprungs sein.

Avots: ME IV, 265

udele, eine Art Angel (zum Fischen) Stockm. Abgesehen von der deminutiven Bildung, gleichen Ursprungs mit ūda.

Avots: ME IV, 293

vĩzêt Allend., A.-Ottenhof, Nötk., N.-Salis, -ẽju, durch die Zähne ziehn, durchhecheln, verspotten W.-Livl. n. U., Vīt.: ja sāk kādu vīzēt, tad jau var katrā vārdā pārvīzēt Vīt. Refl. -tîês, sich lustig machen (mit ĩ ) A.Ottenhof, Salis: vēl gribēs gar manl vīzēties, ka es nemākuot ne ravēt, ne berzt Janš. Precību viesulis 9. un nu tik tās visādi vīzēties! Dzimtene ² I, 18 Wohl niederdeutschen Ursprungs; vgl. mnd. wis maken "weis machen, aufbinden".

Avots: ME IV, 650

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. ¹ 643, hypericum; atāla zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. ² 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. ¹ 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. ¹ 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. ¹ 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. ² 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. ² 358; graizes zāle Konv. ² 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. ² 3644; griežamā zāle "?" Konv. ² 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. ² 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. ¹ 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. ¹ 861; Konv. ² 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. ² 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. ² 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. ² 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. ¹ 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. ² 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. ² 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. ² 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. ² 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. ² 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

zandaks Salis, zañdars Sassm., zanders Brasche, zandarts U.,RKr. VIII, 105, zàndāns ² Lubn., Meiran, Saikava, zandāts U., zandats RKr. VIII, 105; IX, 94, der Sandart, Zander (lucioperca sandra Cur.). Nach Niedermann FBR. VIII, 9 2 stammen d. Sandart und mnd. sandat aus dem Le.; aber wegen des an (statt uo ) könnte die Form höchstens kurischen Ursprungs sein. Da aber sonst kurische oder lettische Wörter in Deutschland nicht nachgewiesen sind, so ist dies le. Wort nebst estn. sandart wohl eher deutschen Ursprungs.

Avots: ME IV, 689

žū, žū! Interjektion, Einschläferungswort für Kinder U.

Avots: ME IV, 835

zū, zū, Interjektion, Einschläferungswort für Kinder U.

Avots: ME IV, 754

zūzū, Interj., Einschläferungswort für Kinder: zūzū, bērniņ, pūpās! BW. 2105, 8. zūzū, bērniņ, zūzū! 2107, 6.

Avots: ME IV, 755