Paplašinātā meklēšana

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47

atsacît,

2): acis, kājas atsaka, kündigen den Dienst
Dobl. n. BielU.; ‡

5) (nach r. отказать) vermachen: atsaka jam trīs simti naudas Pas. VII, 461 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

1): nebija gribējis a. ... lūgumam Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 163

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

[ìesacīt L. "eine Sage zuerst anfangen." ] Refl. - tiês, beiläufig eine Bemerkung fallen lassen, anfangen zu reden: viņa iesacījās apspiestā balsī MWM. VI, 888. es iesacījuos: sak, vai nu man nav citu duomu Kaudz. M.

Avots: ME II, 60, 61

izsacît, Reft. -tiês, ‡

5) sich versprechen
Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 478

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

nùosacît, Refl. -tiês, ‡

2) beteuern:
pie krūtīm dauzīdami, nuosacījās, ka ne˙vienam neļaušuot ... Kaudz. Izjurieši 98.

Avots: EH II, 83

nùosacît [li. nusakýti], tr.,

1) anbefehlen, [vorschreiben, bedingen, entscheiden
U.], festsetzen, verordnen: tē̦vs mirdams nuosaka, lai visi dzīvuo saderīgi LP. IV, 5. [tā ir nuosacīta lieta U., das ist eine einmal bestimmte, entschiedene Sache.] nuosacītais laiks Etn. III, 93;

2) angeben, vorschützen:
pate pienu izē̦duse, runča vainu nuosacīja BW. 31127, 1;

3) betonen, mit Nachdruck sagen, das letzte Wort sagen:
"ar˙dievu!"viņa nuosaka aizgriezdamas MWM. X, 270. "gan būs labi", es nuosaku MWM. XI, 222. Refl. -tiês "заречься" Spr. - Subst. nùosacĩjums, die Bestimmung, Bedingung; nùosacîšana, das Bestimmen: tu esi saimnieks, tev tā nuosacīšana Seib.; nùosacîtãjs, wer bestimmt, anordnet.

Avots: ME II, 842, 843

pakaļsacît, tr., nachsagen: p. priekšā teiktus vārdus MWM. XI, 285.

Avots: ME III, 40

pãrsacît, tr., das Gesagte noch einmal sagen, wiederholen: tam daži vārdi divreiz bija jāpārsaka Aps. Refl. -tiês, sich versprechen.

Avots: ME III, 173

pasacît, Refl. -tiês,

2): mun ir smagi jāpasakās par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323 (ähnlich 380).

Avots: EH XIII, 169

pasacît [li. pasakýti], tr., sagen, zuraunen, mitteilen: lai izpuva kalpa mēle, kas mātei pasacīja! BW. piel.2 126I7. Refl. -tiês,

1) sagen, mitteilen:
pasakies tu, puisīti, kādu guodu še atnāci! BW. 35250;

2) danken:
viņš pasakās par tuo paduomu LP. VI, 1055; ungew. für pateiktiês.

Avots: ME III, 93

pìesacît,

1) ansagen, einschärfen:
ragana izgāja laukā un ve̦cākai meitai piesacīja, lai vienu nuo puišiem izce̦puot Etn. III, 120. man māmiņa piesacīja kurzemniekus nemīļuot BW. piel.2 10246, 2. man māmiņa piesacīja, lai es maļu vidiņā 8113. sen sacīju brāliņam, nevarēju piesacīt: gaidi cita rudentiņa, tad tu ņem līgaviņu! 22827. es piesaku tev, tautieti, tu piesaki māmiņai: būs māsiņu agri celt, nebūs agri niecināt! 26071;

2) verheissen in den Texten des 16. Jh.;

3) ankündigen:
piesacīt kaŗu Sadz. viļņi 299. Refl. -tiês, sich melden, anmelden. - Subst. piesacījums, das Angesagte, Eingeschärfte: gailītis aizmirsa kaķa piesacījumu Pas. I, 331.

Avots: ME III, 286

sacît: saka (man spricht, erzählt) jau visādi, bet vai nu tu visu vari ticēt! AP. tev sacīja (=lika) rudzus pļaut Saikava. Refl. -tiês,

2): eine Absicht äussem:
sakās vairāk neganīšuot luopu Auleja. Subst. sacîtãjs: saki, saki, s., kuo redzēji Lietavā! BWp. 2617, 2 var.; wer in den religiösen Zusammenkünften der Brüdergemeinde die Funktionen eines Predigers ausübt AP.; ‡ sacĩjums, ("pavēle" ??? sic!) eine Redensart (?): tas viņiem tāds s.: kad kuoks nuokaltējis, tad jācē̦rt nuost Seyershof.

Avots: EH II, 400

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603

uzsacît,

2): saimnieks uzsaka kalpam Linden in Kurl., Seyershof u. a.;

5): saimniece uzsaka (ordnet an),
kāds ēdiens jāsilda Seyershof. kad nebij labi padarīts, tad tâ sirdīgi uzsacīja ("dusmīgi uzrunāja") ebenda. māte tev brangi uzsacīja (erteilte eine Rüge) par burkānu nuoganīšanu Saikava.

Avots: EH II, 732

uzsacît,

1) aufsagen (eine Lektion)
U.: u. pātarus;

2) (auf)kündigen (einen Dienst u. dergl.)
U.: u. kontraktu. līkst... pēc rudeņa, kad arī uzsaka Etn. IlI, 103;

3) auf den Kopf zusagen, zeihen
U.: kas man grē̦ku var uzsacīt? viņš uzsacīja (behauptete), ka es tuo padarījis Golg.;

4) erraten habend sagen:
u. uotra duomas;

5) gebietend oder rügend sagen:
viņš man stingri uzsacīja, lai es tuo padaru. viņš tam uzsacīja nepelnītus vārdus;

6) "zu dem, was man sagt, den Beweis fügen"
(?) L.;

7) = uzteikt, beloben: "tur nav vārdam vietas", ķēniņš uzsaka šuo LP. IV, 159. Refl. -tiês: man šuoreiz bē̦rnam pārāk bargi uzsacījās, es passierte mir, dass ich diesmal das Kind allzu streng rügte.

Avots: ME IV, 375

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32

‡ apluokaîns, = aplinks: apluokainā valuodā izsacītais bildinājums Janš. Dzimtene ² II, 462. apluokainu... apluokainu... vaicājunu Mežv. ļ. II. 14.

Avots: EH I, 100

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

aptuvumis, annähernd: kritiku varē̦tu aptuvumis latviski apzīmēt par pārspriedumu B. Vēstn.; auch aptuvis Balss. pēc tās var aptuvis nuosacīt piena viltuošanu Konv. ² 3117.

Avots: ME I, 132

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

‡ attape̦ns Strasden, = attapĩba: man a[r]˙vien bi[ja] tas attape̦ns, kuo atsacīt; es nepalik[u] ne˙kad klus[u].

Avots: EH I, 175

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

bal˜ts,

1): kad būs jaiet pie macītāja baušļus atsacīt, tad stāvēsi ar baltu mēli Azand. 100, Bers., C., Kl., Lemburg, Lubn., Prl., Sessw., Trik. oder tad tev mēle būs balta (d. h., du wirst nichts antwortenkönnen)
Lemburg;

3): tīri balti asenis (reines Blut, lauter Blut)
AP.;

4): raud viena balta gabala FBR. IV, 62;

9): dzelzceļš jau ēda baltu naudu Daugava 1934, S. 486. tuo nevar dabūt pat par baltu naudu Jürg. u. a.; ‡

10) pa (aus par?) baltu ne-, durchaus nicht:
meisargs gan pa baltu negribējis atduot zvejniekiem savu zirdzīnu Pas. V, 31.

Avots: EH I, 202

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

dergtiês, ‡

2) mächtig gelüsten
Bergfried, Ekau, Salgaln: man de̦rdzas (Infinitivform unbekannt) viņam tuo pasacīt.

Avots: EH I, 316

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

druvas, die Furcht, Angst, der Schrecken: kuo tad nu druvās var visu atminēties izsacīt Naud., Alt- Rahden n. A. XI, 761.

Avots: ME I, 505

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gatva, gatve, gatuve,

1) ein zu beiden Seiten eingezäunter Weg, Viehweg:
aizbrauca gatuves galā LP. VI, 746;

2) die Gasse:
visās gatvēs (gatvās) taps sacīts. vai! vai! Amos 5, 16; Die Gasse, Alee: caur ābeļu gatuvīti BW. 18133, 1. tagad viņi gāja pa kuošu gatuvi Lautb. liepu gatve Drosth.;

[4) gatva U., = Durchgang, Fahrwasser.
- Nebst li. gãtvė "Viehtrift" wohl aus dem Germanischen (vgl˙got. gatwō "Gasse" ); s. Zubatý BB. XVIII, 255 und Būga KSn. I, 114 f.]

Avots: ME I, 609

glem̃ža PS., comm.,

1) ein träger, ungeschickter Mensch, ein Tölpel
Nerft, Lubn. n. Etn. II, 34; [ein träumerischer Mensch;]

2) jem., der langsam, unappetitlich, ungern, ohne Appetit, mit langen Zähen isst
PS. uz luopiem, kad tie nešķirmīgi ē̦d, mē̦dz sacīt: ē̦d kâ glemža Sissegal, Ramkau, Burtn.;

3) ein Schwätzer
U., A. XIII, 251.

Avots: ME I, 625

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

ìelāguôt, [ìelāgât U.], sich merken, beherzigen, verstehen Golg., Lös.: viņš tuo drīz vien ielāguoja. lai iemītnieki ielāguotu, ka drīz viņiem uz turieni jāpāriet A. XII, 367. es ielāguoju, ka viņai liela piere Latv. ielāguo visu sacītuo stingri Bers., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 37

iẽme̦sls,

1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];

2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 ₃ ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);

3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;

4) ein Traumbild
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 44

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 ² Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835

izvaĩcât, tr., ausfragen: kad tie meklēja un izvaicāja, tad tapa sacīts Richt. 6, 29. Refl. - tiês, zur Genüge fragen, lange vergeblich fragen: gan viņš izvaicājies šâ, gan tâ, bet atbildes tuomē̦r nav dabūjis ne+kādas.

Avots: ME I, 823

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

kam̃bar - od. kam̃baŗa tẽ̦vs, ein älterer Mann, der bei den Herrnhutern die Rolle des Predigers spielt (auch sacītājs genannt) Serb.

Avots: ME II, 149

kaûtrêtiês C., kàutrêtiês Smilt., [kàutrêtiês ² Warkl.], - ẽjuos,

1) Ekel, Widerwillen empfinden:
man kautrējas [in Warkl. auch aktiv: man kautrē] šuo ēdienu ēst Bers. man sirds sāka kautrēties, tik neģēlīgu vārdu dzirduot Lös. viņš jau nuo tādām lietām ne˙maz nekautrējas A. XVII, 285. [mīlējās Andrejam mutes duot; tikai vien kautrējuos (Var.: tik vien man kautrējās), uts pa bārdu vazājās BW. 35045];

2) sich scheuen, Bedenken tragen, schüchtern, blöde sein
Etn. II, 49 [kaûtrêtiês Kl.]: Emma ne˙maz nekautrējas nuo klajas duomu izsacīšanas Laps. kamdēļ kautrējuoties sacīt, nuo kurienes nācis LP. V, 211. viņš kautrējas šuo vārdu izsacīt. viņai acis kautrējas nuo uguns A. XIII, 789.

Avots: ME II, 180

ķirkstêt: quieken Auleja (mit ir̂): cūka ķirkst. tā sāka dziedāt ķirkstē̦dama Dünsb. Rīmes 2. gram. I, 89 (ähnlich 90); knarren Auleja (mit ir̂ ): rati braucuot ķirkst. priede ķirkst un ķirkst, bet muļķim izklausās, ka priede sacītu ... Pas. XII, 360.

Avots: EH I, 704

labpràt, gern: kas labprāt dancuo, tam labprāt spēlē. tuo es labprāt nemāku sacīt, das vermag ich beim besten Willen nicht zu sagen U., Smilt., Sessw., Lub. Zur Hervorhebung der Bereitwilligkeit wird der Akzent auf die zweite Silbe gerückt: es lab˙prāt tuo daru.

Avots: ME II, 396

II laža, der Fehler, die Gebrechlichkeit der menschlichen Natur L., Gebrechen: [tam jau ir laža gultā mīzt Trik.] daudzām ļaunām ligām, miesas lažām Rainis. šī pārgalvība nenāca vis nuo sliktas lažas, bet nuo neapduomības DL. viņam ir tā laža allaž "zināms" sacīt L. [Nach Prellwitz Wrtb. ² 267 (mit ž aus dj) zu ngr. λἀϑος "Fehler (?); eher wohl zu mnd. lak "Fehler, Mangel, Gebrechen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ^4, 356).]

Avots: ME II, 434

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

le̦pni, lepņi, Adv., stolz, prächtig: Sprw. labāk le̦pni kājām, nekâ prasti braukšus. lepņi sacīt Kaudz. M., BW. 14442.

Avots: ME II, 452

lūgsna, die Bitte Fürecker: [lūgsnas sacīt, beten Für. I].

Avots: ME II, 517

māsaciņa, māsacĩte BW. 25390 var. [aus Odensee], die Schwester des Ehemannes, Schwägerin: labāk man daudz dieveŗu nekâ daudz māsaciņu BW. 23799 var. [aus Lennewarden]. neņem sievas, bāleliņ, kamē̦r mani tautas veda; ja būs laba māsaciņa, tā būs tava līgaviņa 12168 [aus Lennewarden]. - māsacīte, Kusine, Verwandte Oppek. n. U.

Avots: ME II, 586

mazgât (li. mazgóti), -ãju, tr., waschen: celies, pādīte, actiņu mazgāt! BW. 1340. uz ceļa ruokas mazgāt ir pēdīgā muļķība - juo mazgā, juo salst Kaudz. M. mazgāt muti, das Gesicht waschen, sich waschen: kas mē̦dz bieži rupjus vārdus izteikt, uz tādu mē̦dz sacīt:"tu gan šuorīt neesi muti mazgājis" Etn. III, 63. mirstuot guodu mazgāšu ar asinīm Rainis. Refl. -tiês, mit Wasser beschäftigt sein, sich waschen, baden, einander waschen: Sprw. ruoka ruoku mazgājas. kaķis mazgājas, die Katze putzt sich. Subst. mazgâtãjs, jem., der wäscht; mazgâšana, das Waschen: trīs gadiņi nezināju, kas bij trauku mazgāšana BW. 20734; mazgãjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Waschens:
tautu dē̦la liepas galds aizpē̦rnuo mazgājumu BW. 26006;

2) das Gewaschene; was zu waschen ist.
[Doch wohl zu la. mergere "eintauchen" und ai. májjati "taucht unter" , s. Walde Wrtb. ² 480, Trautmann Wrtb. 173, Bartholomae KZ. XXVII, 352 und Stud. I, 4 f.; wie verhalten sich dazu estn. mõskma, mordw. muśkǝ, samojed. masu "waschen" u. a. (s. Güntert Kapypso 51)?]

Avots: ME II, 571, 572

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616

miñstinât,

[1) sich zu erinnern versuchen
Janš., Lautb., Wandsen; gedenken, sich erinnern: nebiji ne minstinā-jis par mani, un tâ uz reiz sastuop Janš. Dzimtene IV, 161;]

2) hin- und herfragen, raten:
dē̦lu māte minstināja, vai ir silta istabiņa BW. 14590;

3) sich unwissend stellend raten:
kuo nu minstini! labi zini, bet negribi sacīt! Naud. n. Etn. II, 1. Refl. -tiês, = minstīties I: atraikne minstinās cauru nakti LP. V, 62. [minstinās viens, uotrs, nevar atcerēties LP. VI, 416 (aus Setzen).) gan minstinās šā, gan tā V, 111. muļķītis aiziet, bieži vien tuos vārdus minstinādamies V, 265. ķēniņš minstinājies ve̦lna vārdu V, 572.

Avots: ME II, 630

muļķêt (unter muļˆķuôt),

1): auch (mit uļˆ ² ) Seyershof; ‡

2) ohne es zu verstehen, lesen od. sprechen
Auleja: kaî tu nemuļķēsi, kad nevari pasacīt, kas te ira!

Avots: EH I, 831

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. ² 526.]

Avots: ME II, 690, 691

nece̦rams, unerwartet, unverhofft: bullis gaidījies kâ nuo paša dieva, kâ sacīt nece̦rams JU.

Avots: ME II, 709

neuzticĩba, die Untrue, Treulosigkeit, das Misstrauen: sievas, vīra neuzticība. Dārtas neuzticību Andrejs būtu vieglāk panesis, ja šī būtu piegājusi pie kāda cita Aps. ministrijai savu neuzticību izsacīt B. Vēstn.

Avots: ME II, 738

nùobum̃buôt,

1) eine bestimmte Zahl beim Kegelwerfen erreichen:
kuŗa puse nuosacītuo spēles augstumu pirmā nuobumbuo... Konv. ¹ 302;

[2) mit einer Bombe töten:
pēc Aleksandra II nuobumbuotājiem De̦glavs Rīga II, 1, 192].

Avots: ME II, 766

nùodairîtiês, trödeln, nicht vom Flecke kommen, [sich umsehen Wid.]: laikam viņa gribēja kuo sacīt, bet nuodairījās vien Balss. tad kādu laiku jānuodairās Rainis. viņš šuodien ne˙maz nebija skuolā, nuodairījās vien Dobl.

Avots: ME II, 771, 772

nùoduôt,

1): n. (samaksāt) simtu latu AP., Ramkau; ‡

3) herab- resp. hinabreichen
Linden in Kurl.: n. (nuo kaudzes) grābekli zemē; ‡

4): "pasacīt" (etwas Unangenehmes?) Strasden: es viņam nuoduodu dažuos vārduos, un diezgan. priekšā viņš labs, bet aiz muguras nuoduod krietni. Refl. -tiês, ‡

4) sich hin- od. weg- begeben, hinziehen
(intr.) Auleja: lietus mākuonis nuodevēs uz tuo pusi; ‡

5) (zu viel) weggeben
(intr.) Frauenb.: viņš par daudz citiem nuoduodas (tâ ka pašam pietrūkst); ‡

6) ergehen, passieren
Segew. u. a.: viņam slikti nuodevies Wolm. kas te nuosidevis (= nuoticis)? Preiļi (Kur. Nehrung); ‡

7) glücken, gelingen
(vgl. r. удаться): pirmuo nakti Ķilpukam nenuosadeve Pas. XlV, 393. paduoms ... nuosadeve VI, 109.

Avots: EH II, 42

nùogũstîtiês, ‡

2) in Verlegenheit undeutlich hinmurmeln
(mit ù ² ) Saikava: gribēja kuo atsacīt, bet nuogūstījās vien.

Avots: EH II, 48

nùomâcît,

1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡

2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡

3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.

Avots: EH II, 67

‡ nùopačât, durchprügeln (?): varēšuot vēl labāk izsacīt tad, kad nuopēršuot. vajaguot tikai n. Kaudz. Izjurieši 193.

Avots: EH II, 73

nùovîdêt, refl. -tiês, gönnen, sich gönnen: tev tuo pasacīt man nuovīdi! MWM. II1, 390, tie kumuosi liekas būt tik tre̦kni, ka ne˙viena valsts uotrai nevar ne par kuo nuovīdēt tuos paņemt MW. Gew. negiert: nenuovīdêt [slav. nenaviděti "hassen"), refl. -tiês, nicht gönnen, sich nicht gönnen: pat ne kumuosiņu maizes nenuovīduši [von einem *nenuovīst] LP. V, 200. tas nenuovīd citam ne˙kā Naud., Kand. viņš jau nenuovīdas ne paēst Naud. viņa nenuovīdas uotram ne ūdens lāsītes Lautb.

Avots: ME II, 888

‡ nùovur̂vuļât Warkl. "neskaidri nuosacīt".

Avots: EH II, 108

uôstît C., Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, Warki., Wolm., (mit uô ²⁾ AP., Ruj., Salis, uõstît (li. u>ostyti "mehrfach riechen") Iw., Lin., Wahnen, -u, -ĩju, tr., intr., freqn. zu uôst, riechen, wittern, schnuppern: brandvīna i[r] uostīt nedabūjuot JR. IV, 77, vēži likās vai nu uostuot vai klausuoties Aps. - Part. praes. pass, uôstāmais, das Riechorgan; die Fresse: viņš gulējis ar pārplē̦stu uostāmuo JU. Refl. -tiês, schnuppern, wittern: sācis uostīties un sacīt: "te ir kristītu cilvē̦ku smaka" Pas. II, 77 (aus Walk). uostījies kuo uostījies, ka nākusi... jauka smaka V, 30 (aus Smilt.). princese izlē̦kusi nuo zārka un sākusi uostīties III, 31 (aus Serbig.). - Subst. uostîšana, das Riechen, Schnuppern; uostĩjums, das wiederholt Gerochene; uostîtãjs, der Riecher: mazs, me̦lns aveniņš visu kāju uostītājs (Rätsel).

Avots: ME IV, 422

padevĩba, die Ergebenheit, Subordination: tu mani klausīji ar bē̦rna padevību Kaudz.; izsacīt valdniekam padevības jūtas.

Avots: ME III, 16

[pārkāsas,

1) "das mit Seihen verbundene Giessen des abgekochten Bieres in Fässer"
Lettg.: kad dzeŗ kāšamuo alu, mē̦dz sacīt, ka dzeŗ šim alum pārkāsas jeb dzeŗ alu pārkāsām Wessen (in Warkh. wird die Prozedur der pārkāsas gefeiert);

2) "?": kad rudeni nuoliek me̦du ziemas vajadzībām, saka, lai glabājas me̦dus pārkāsām Kārsava.]

Avots: ME III, 160

pãrskàits,* die Überzahl: ar 30 balsu pārskaitu viņam tika izsacīta uzticība B. Vēstn.

Avots: ME III, 175

paveĩds,*

1) die Unterart
Duomas I, 889, U. b. 118, 72;

2) paveidam, beispielsweise:
var tuo pašu sacīt arī citiem vārdiem, paveidam tâ... Jaunie mērn. laiki I, 50.

Avots: ME III, 135

pirma,

1): auch (mit ir̂ ² ) Kal. n. FBR. IX, 106, Perkunen n. FBR. XVIII, 133, (mit ir̂) Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt, (mit ìr ² ) Kaltenbr.: viņš p. bija te Gr.-Buschh. vajadzējis p. pasacīt šam Kaltenbr.;

2): pir̂ma Jāņu nuomira Lubn., Nerft. pir̂ma mane, atgājis Oknist, p. kaŗiem Wessen n. FBR. XIII, 91, (mit ir̂) Sussei n. FBR. VII, 144.

Avots: EH XIII, 237

precĩba U.,

1) häufigerder Pl. precĩbas, das Freien, die Freie: precībās (auch: uz precībām) iet, braukt, jāt. jāju meitu precībās BW. 15723, 1. vai, dieviņ, kuo darīšu, ve̦cs atjāja precībās! 15091, 1. atsacīties nuo precībām LP. III, 42. dē̦ls ar precību ne˙kur netiek (kann sich nicht verheiraten)
JK. III, 70. meitai nuo precībām ne˙kas neiznācis LP. III, 99. ja brūtes ve̦cāki negribēja meitu duot; tad tuo precībās ne˙maz nerādīja BW. III, 1, 87. ja cerējamā brūte atsacījās, precenieki tūdaļ gāja pruojām, varbūt vēl uz citu vietu precībās ebenda 25; nach U. precības, die Feier bei angenommener Freierei: precības dzert;

2) der Handel
L.

Avots: ME III, 385

pusmute, der halbe Mund: vārdus ne ar pusmuti (d. h. undeutlich), nedz putru putrām, bet lē̦nām izsacīt St.

Avots: ME III, 430

pušplê̦sts, zerrissen, zur Hälfte gerissen; ne pušplē̦sta vārda od. vārdiņa, kein Wort, kein Sterbenswörtchen, keine Silbe: tā neuzdruošinājas ne pušplē̦sta vārdiņa sacīt Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 328. jaunkundze neapjautājas ne ar pušplē̦stu vārdiņu pēc aizceļuojuošā kunga Krišs Laksts 49.

Avots: ME III, 439

pusratā, auch uz pusrata, halbwegs, ziemlich, auf halbem Wege: viņš jau pusratā, er ist schon auf dem halben Wege, es geht ihm schon ziemlich gut, er ist schon halbwegs ordentlich geworden Seew. n. U. lieta bija tik vēl pusratā. nevarēja sacīt, ka tas bagāts, ne arī, ka tas nabags, bet tâ uz pusrata.

Avots: ME III, 433

putru putrām runāt St., U., alles durcheinandermengen; vārdus ne ar pusmuti, nedz putru putrām, bet lē̦nam izsacīt St. Zu putra.

Avots: ME III, 443

radinât, tr.,

1) fakt. zu rast, gewöhnen:
darbā, darbam, pie darba, uz darbu radināt, zur Arbeit erziehen, an die Arbeit gewöhnen: tā jāsāk darbā radināt A. XI, 484. nu es tevi radināšu grūtajā darbiņā BW. 2251,8, 2. Ūsiņš savus divus dē̦lus darbiņam radināja Mag. XX, 3, 11. paldies saku māmiņai; ... ka(d) tā mani maz(u) e̦suot uz darbiem radināj[u]se BW. 6682. tē̦vs dē̦lu tūliņ nuo mazuotnes radināja pie darba A. v. J. 1900, S. 363. man pienākas . . . . jūs radināt uz prāta patstāvību Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. viņš centās... radināt un cietināt tuos rakstura stingrumā Janš. Dzimtene ² I, ,193;

2) freqn. zu radît, (er)schaffen:
dievs spej... nuo šiem akmiņiem bē̦rnus radināt Glück Lukas 3, 8. Refl. -tiês, sich gewöhnen: jums . . . jāradinās... būt gatavībā uz visu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. tanīs (jūtās) vajaga radināties nuo pašām jaunām dienām Alm. Kaislību varā 132. kas nav radinājies atsacīties Kundziņš Kronw. 66. radinājies jele pie viņa un paliec ar mieru! Glück Hiob 22, 21.

Avots: ME III, 461

riška, ein Schimpfwort: tu nekaunies td sacīt man acīs, bezkaunīgā riška! (zu einem Mädchen gesagt) Seibolt.

Avots: ME III, 532

rùoja ² ,

1): zvēŗiem r. Zbiór XVIII, 447. kaķiem martā rùojas ² laiks Sonnaxt. čūskas iet ruojā ebenda. iet rùoju ² rùojām ² ebenda, in einem wirren Haufen hintereinander gehen;
‡

2) ruojā iet "pīties":ja kādam minē̦tā "Gesangschule"
pazīstama, un tas tuomē̦r ciparu pretinieks, tad par tādu ciparu nievātāju tik vienīgi var sacīt: tas iet vēl ļuoti ruojā (pinas) ... ar gara kūtrību ... Balt. Vēstn. 1869, № 82.

Avots: EH II, 391

samanît Spr., tr., intr.,

1) bemerken, verstehen, einsehen
U., wahrnehmen: samanīja, ka tē̦vs gribēja Dāvidu nuokaut I Sam. 20, 33. klāte̦suošie nesamanīja, kuo viņam atbildēt De̦glavs Rīga II, 1, 13. viņš it labi pats tuo samanīja un atzina RA. pie luoga, cik varēja samanīt, stāvēja tumšs tē̦ls R. Sk. II, 236. sāku samanīt vainu Jaunie mērn. laiki IV, 109. nevarēja nuo tā (sacītāja) ne˙kā samanīt Zaravič;

2) = saredzêt: tikkuo viņu varēja tālumā samanīt. Refl. -tiês,

1) aufmerken:
samanies! kuoks kritīs! Salis. samanies (Var.: sapruoties), dē̦lu māte, kad es nāku istabā! BW. 23375 var.;

2) sich fühlen:
Laķis samanījās kâ atjaunuots Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 28;

3) begreifen, gewahr werden;
samanījās, ka nu ir slikti Golg:

Avots: ME II, 680

saturîgs,

1) fest:
šī masa ir cietāka, saturīgāka nekâ sviests MWM. IX, 900;

2) zurückhaltend
Wid.; enthaltsam: tev... nevajaga tik brīnum saturīgam dzīvuot, juo tev ir labs vērdiņš naudas Stāsti Kraukļu kr. 82;

3) mit gutem Inhalt, gediegen, kernig:
sacīt saturīgu runu.

Avots: ME III, 768

sir̂ds,

1): s. jātur ar ruoku Lubn. n. BielU., das Herz tut mir weh.
"virs" ME. III, 843b (3. Zeile v. u.) zu verbessern in "vīrs"; "zināma sirds" ME. III, 893b (9. Zeile v. o.) zu ersetzen durch "zināma sirds U. u. a." - tīk (= tiek) pamātei s. (Ärger, Zorn), ka tī atgājuse ar ze̦ltu Pas. V, 323. man bij liela s. uz tuo puiku, ka viņš ... Salis. liela s. - Übermut, Eigensinn Diet. sacīt kuo bež sirdi (ohne zornig zu sein) Salis. viņiem bij s., ka cits var labāk dzīvuot Seyershof. pašam citreiz uznāk tā ātrā s., un kauj tuo zirdziņu ebenda. devis sirdij (= dusmām) vaļu Auleja. pl. t. sir̂dis Auleja, Warkl., der Zorn: pa sirdīm kas zin kuo var uotram padarīt Auleja. nuo siržu Auleja, Pas. V, 152; IX, 199; XI, 364; XII, 209 (aus Lettg.) od. nuo (lielām) siržām Pas. X, 239 (aus Lixna), vor Zorn, Ärger. sirdīm (vor Ärger) sviežu linu kre̦klu dziļi tīnes dibe̦nā Tdz. 43603. nu tādu siržu (= tādas dusmas) man! Linden in Kurl. (vgl. li. iš širdiẽs. vor Ärger Arumaa Lit. mundartl. Texte 24 ¹ ); ‡

3) "Fuss der Spule am Spinnwocken"
Lettg. n. BielU.; "ratiņa rācenis" Auleja, Saikava, Warkl. Zum Genus dieses Wortes vgl. Specht KZ. LX, 256 ff.

Avots: EH II, 488

skats,

1): auch Pas. VII, 336; ‡

4) das Aussehen:
sīku skatu man māsiņa BW. V, S. 598, No 15017, 1. kad saule ir sarkanu, tumšu skatu, tad tas ir uz liêtu Linden in Kurl. tis jau milzīgi sliktu skatu Sonnaxt. nuo skata jau ne˙kas, - tīri glītā AP. tās auzas pēc skata tādas gaišas ebenda. nuo skata vien varēja sacīt, vai būs laba cūka Seyershof. vai ir vairs s. tādam! viņš pēc ķē̦ma! KatrE.

Avots: EH II, 502

šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. ² 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.

Avots: ME IV, 47

sprediķis, die Predigt: sprediķi sacīt od. turēt, eine Predigt halten U.; vgl. prediķis.

Avots: ME III, 1016

šurmîgs "?" kad ve̦cam smaga darba cilvē̦kam kāds grib sacīt, lai me̦tas veiklāks un šurmīgāks Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 79. Vgl. žurmîgs.

Avots: ME IV, 106

uzsvars,

1) das Übergewicht
U., LKVv.;

2) Hervorhebung, Betonung, Nachdruck, Akzent:
Urķis runāja ar sevišķu uzsvaru Puriņš Nauda 43. ar uzsvaru (Nachdruck) sacīt Purap. J. str. 76. ar sevišķu uzsvaru aizrāda Jansons Domas 4. ar zīmīgu uzsvaru pieliek A. Up. J. l. 6. runai piešķir pareizu uzsvaru Konv. ² 566. vārdu akcents jeb uzsvars Antrop. II, 204.

Avots: ME IV, 387

vajaga ir (in den Texten des 16, und 17. Jahrh. und auch noch bei L.), nötig ist (lat. opus est): kungam jir tuos wayage (der Herr hat sie nötig) Ev. mums vajaga jir sacīt (wir müssen sagen) Manzel Post. I, 359. mums neir vajaga, ka mēs... atbildam Glück Daniel 3, 16. spirgtiem neva ārstes vajaga Markus 2, 17. mums... šādas lietas neir vajagâ I Makkab. 12, 9. kas jums vajaga ir Matth. 6, 8. kas pie upuŗiem vajagâ bijis II Makkab. 1, 33. Aus liv. vajāg (= vot. vajaga) "Bedürfnis; nötig", s. Thomsen Beröringer 284 f.

Avots: ME IV, 445

vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,

1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,

a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;

b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,

a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,

a) die Mittagszeit;

b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;

2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;

3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;

4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III ^4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.

Avots: ME IV, 580, 581

I vieķis, in den Verbindungen vieķī likt,

a) in Betracht ziehen, sich merken
Grünb.;

b) ans Herz legen
Mag. IV, 2, 154, U. ("scheint in Livl. unbekannt"), und vieķī turēt, beachten: lai visu sacītuo liktu vieķī Alm. Misiņš tuo visu lika vieķī Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 361. tas jau būtu gan it brangi, ja tik tuo turē̦tu vieķī Alm. Rud. 16. pārbrienamuo vietu nee̦smu licis vieķī Janš. Līgava II, 9. Etwa als "Ziel" (vgl. mērķis) zu viekât?

Avots: ME IV, 655

II vilˆt (li. vìlti "trügen" Būga KSn. I, 37, Daukša Post. 28, ₂₈ und 33, ₁₅ ) Kl., Prl., Wolm., vil˜t A.-Ottenh., Salisb., Zögenhof, Praes. viļu oder (s. Le. Gr. 591) *veļu, Praet. vîlu Wolm. u. a., (mit ì ² ) Kalzenau, KatrE., Kl., Saikava, (mit î ² ) Salisb. od. vilu Dobl., Dond., Kab., Lfn., Mahlup, Nerft,

1) trügen, betrügen
U: vilšus, tautas, neviliet! BW. 13504, 2; viļama diena St. der erste April;

2) (ungewöhnlich) lockend bitten:
meita atkal vīluse muļķītim pa sacīt taču taisnību LP. IV, 69. Refl. -tiês,

1) sich täuschen, sich versehen
U.; irre gehen: nu bijāt vīlušies: saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. viņas bez ceļa... viļas Dz. V. (unpers.) tev viļas, du bist im Irrtum U.;

2) = vilˆt: viņš tevi viļas un piesmejas tevi Glück Syrach 13, 6;

3) sich einschleichen"
L., St. - Subst. vilšana, das Trügen, Betrügen; vilšanâs, das Sichtäuschen, die Täuschung: piedzīvuot vilšanuos; vīlẽjs, wer trügt, betrügt; wer (mit Trug) lockt: puisīt[i]s meitu vīlējiņš (Var.: smē jējiņš) BW. 12779 var, meitenīt[e]... puiša vīlējiņa 33088, 6. daudz man tādu vīlējiņu, kad es būtu gājējiņa 14875. veļu māte vīlējiņa mani jaunu pievīlusi 27536, 6. Wohl nebst vilties "hoffen", vilbinât, vildît(ies) und apr. prawilts "verraten" (nach Būga KSn. I, 37) zur Wurzel von vẽlêt 1, vaļa (s. dies) und li. vélti und in diesem Fall wohl zu trennen von gr. ου̊˜λος (dazu gestellt von Fick Wrtb. I ⁴ , 551 und Bechtel Lexil. 259 f.), sowie von ir. fell "Falschheit" (dazu gestellt von Strachan KZ. XXXIII, 304 und Walde Vrgl. Wrtb.I I 298) und arm. gałt "heimlich", goł "Dieb" (dazu gestellt von Meillet MSL. IX, 150 und Esquisse 22). Da im Baltischen die präsenti schen i̯o- Stämmen meist transitiv und öftters geradezu kausativ sind (s. Le. Gr. 590),so konnte neben dem ererbten *uelmi "ich will" ein u̯eli̯ō oder u̯ili̯ō "mache wollen (wünschen)" "mache lüstern" > "locke" > "trüge" aufkommen. Vgl. auch Bezzenberger BB. IV, 314.

Avots: ME IV, 596

vis˙galīgi, endgültig: vis˙galīgi nuosacīt Sadz. viļņi 96. pavasarī viņiem... vis˙galīgi jāiziet Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 87. tukšuo pīpīti vis˙galīgi izsūkājis IV, 144.

Avots: ME IV, 622

‡ žnacît Lems. "nuosacīt, nuolikt".

Avots: EH II, 820

zùobgalîgs, spöttisch, spöttelnd: zuobgalīgas piezīmes Latvju tauta XI, 1, 58. zuobgaligi sacīt Kaudz. M. 43.

Avots: ME IV, 756