Paplašinātā meklēšana

saũja: auch Dobl., Frauenb., Gr.-Platon. Hasenp., NB., N.-Peb., Ramkau, Rutzau, Schnehpeln, Schwitten, Selg., Serben, Veļķi, Ziepelhof, (mit àu ² ) Alswig, Draw., Erlaa, Kortenhof, Lasd., Linden (in Livl. u. Kurl.), Meselau, N.-Laitzen, Sessw., Warkl.

Avots: EH XVI, 459

saũja (li. sáuja "eine Handvoll") Lautb., PS., Drosth., Dunika, Jürg., Siuxt, Kursiten, Grünh., Līn., Iw., Dond., AP., Glück, U., BW. 23986, 24840, 25923, sàuja ² KL, Prl., Lis., Bers., Golg., Schwanb., Selsau, Laud., Friedrichswald, saũv[a] Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 42, sàuva ² Eversmuiža n. FBR. VI, 37, sauve Warkl.,

1) die hohle Hand, die innere Hand
U.: salasīju saviņā (für: sauviņā; Var.: saujiņā) savas gaudas asariņas BW. 26861, 2. saujā iesist, die Hand (zum Gruss) reichen: nāc un iesit viņai saujā! Kaudz. M. 17. sit saujiņā! zu Kindern gesprochen: gib ein Patschhändchenl U.;

2) eine Handvoll
U.: sauja miltu, zirņu Dond. rīkšču sauja Biel. 801, ein Rutenbündel. es tev devu tīr[u] auziņu, ne sauvām mērīdams (d. h. ohne Mass, zum Überfluss) BW. 29995, 2. ze̦lta sauvi pagrābuse 31435, 2. intelliģences Latgalē bija vēl maza sauvīte L. W. 1921, No 46, 21. linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos (saujās); saujām (Flachsbündel) tiek galviņas... nuocirstas Plutte 101. Nach Bezzenberger BB. II, 157 und XXIII, 305 zu slav. sujь "vānus" (urspr.: "hohl"). Anders Petersson Zwei sprachl. Aufs. 65 f. und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1918, S. 770 f.

Avots: ME III, 771

àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.

Avots: ME I, 33

‡ apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108

atmē̦tât [ksl. отъмѣтати "abicere"] Spr., frqn., nach verschiedenen Seiten wegwerfen: [linu saujas nuo ve̦zuma Warkhof].

Avots: ME I, 177

‡ atšķurstît, wiederholt oder viele Objekte absondern Bers., Kalz., Lubn.: a. linu saujas.

Avots: EH I, 174

I bãliņš,

1): auzas, kad labi paaugušas, sien un ceļ bāliņuos Grob. linu bāliņā ir apmē̦ram 10-12 saujas ebenda. vējš bāliņu izārdījis ebenda. rudzu bāliņš (= statiņš) Funkenhof, Perkuhnen.

Avots: EH I, 208

birzaîns [PS., C., Salisb., Nigr., bir̂ze̦ns ² Ruj.], ungleich gesät und gewachsen, sireifig: sējuot ne˙kad nedrīkst ņemt pārāk pilnas saujas, tad vienādi nevor nuosēt; - sēja tuop birzaina A. XVIII, 142. auzas būs birzainas ibid.

Avots: ME I, 299

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

cērve: linu saujas aptīdamas ap cērvi Janš. Mežv. ļ. II, 95. Falls cēre älter ist als cērve (wie Büga Liet. k. žod. CXI annimmt), ist cērve daraus vielleicht unter dem Einfluss von dzērvīte und dzērve 3 entstanden.

Avots: EH I, 268

II cir̃ste Doblen "sauja">kulstāmā linu sauja".

Avots: EH I, 274

daîks ² [N. - Vartau, Selg.], die Sache, das Ding, Instrument: ar daikiem ruokās LP. VII, 618. atme̦sts kâ nederīgs daiks A. XII, 388. [daiki, die männlichen Geschlechtsorgane: ja tev daiku pilna sauja, tad vari precēties Fehteln. - Nebst daiceklis, daikari, daikši, daikts zu li. dáiktas "Sache", apr. deicktas "etwas".]

Avots: ME I, 431

desmite,

1): "mazāka pagasta vienība" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81; "māju skaits (bieži vairāk par 10), kas jāapstaigā reizi nedēļā tâ saucamam desmitniekam ar pagasta valdes ziņām" Kaltenbr.;

2): "zehn Stück"
Lettg.; "zehn Paar Flachsbündel (saujas)" AP.: nuorautās linu saujas saskaitīja desmitēs, tas ir, salika kuopā pa 10 pē̦dām (pē̦da = 2 saujas), lai vieglāk varē̦tu izskaitīt.

Avots: EH I, 317

ērķêt, hecheln ("linu saujai, kad galviņas ar izkapti nuogriêztas, ar sukām atlikušās galviņas ārā sukāt") Sauken.

Avots: ME I, 575

gur̃kstêt

1): sniegs gur̂kst ² Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst ² Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês ² Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.

Avots: EH I, 420

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs ² Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37

ìelùocît, tr., freqn. zu ìelìekt,

1) einbiegen:
kuo, vējiņ, ieluocīji neluocītu uozuoliņu BW. 21888;

2) hinein -, hereinbiegen:
piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā BW. 7406. atkārušuos zarus ieluocīt ratuos. ieluocīt luocekļus, die Glieder reckend geschmeidig machen, in Bewegung bringen. Refl. - tiês,

1) sich ein wenig beugen, biegen:
kuokam galuotnes ieluocījās;

2) sich einbiegen:
svārku mala ieluocījusiês;

3) in Bewegung geraten, durch Bewegung gelenkig werden:
bērim ejuot ieluocījās kājas Saul.,

4) einbiegen:
taciņa nuo kreisās puses ieluokās mežā Brig. Subst. ìelùocĩjums, die Einbiegung, das Eingebogene: saimniekas (kažuoka) pakaļpuses jāpaliek uz augšu un šai ieluocījumā jāiebeŗ auzas Etn. II, 54.

Avots: ME II, 41

izbrâzt, ‡

3) = izmĩstît: (linus) izbrāzām līdz pēdējai saujai Janš. Dzimtene I ² , 65.

Avots: EH I, 435

I jumis,

1): eine Doppelfrucht
auch Iw., Prl., Saikava; (jumītis) Kaltenbr., eine Doppelahre - auch AP., (jumītis) Liepna; Ramkau; kālab te jumji (zu zwei zusammengewachsene Erlen) vien re̦dzami? Janš. Līgava II, 175; 4): kam pē̦dīgā kuopiņa pļaujuot (pē̦dīgā sauja, linus plūcuot), tam ir j. ("der werde bald heiraten") AP. kad beidz pļaut, sajemj jumi Zvirgzdine. kad beidza linus plūkt, pē̦dīguo sauju paņēma aiz puoļām, svieda gaisā un teica: "lini saujā, spaļi gubā"; tad bij saņe̦mts jumītis Ramkau. kas pirmais beidzamuo kuopiņu dane̦s pie gubiņas, tam jumītis; tas tik˙pat kâ visu nuopļāvis ebenda. vai tiksiet šuovakar da jumja? werdet ihr heute mit dem Mähen (Flachsraufen) fertig werden? Saikava.

Avots: EH I, 567

‡ II krêsliņš ² Grob., ein Flachshaufe auf dem Felde: nuoplūc linus un saceļ krēsliņuos. vienā krēsliņā nāk desmit saujas: astuoņas saujas saceļ ik pa divām, vienu pāru blakus uotram, un galuvs pieliek divas atlikušās saujas.

Avots: EH I, 651

kūļa: auch (mit ù ² ) Borchow, Lubn., Saikava. Vieileicht mit hochle. ļ aus j; vgl, daneben in Borchow n. FBR. XIII, 24 sàuļa ² "sauja" u. a.

Avots: EH I, 683

kuliņš: katrs plūcējs linu saujas same̦t savā kuliņā Ramkau. Deminutiv zu kuls II.

Avots: EH I, 671

kušķis, 1): sāls k. (=sauja) ruokā Sonnaxt. pārve̦sti divi kušķīši (mazi ve̦zumiņi) miežu Frauenb.; ‡

4) die Schamhaare
Rutzau. - Zur Etymologie s. allenfalls Scheftelowitz KZ. LVI, 196.

Avots: EH I, 681

[lê̦zna ² [um Mitau) "= sauja">sauja": puisē̦ns tur lē̦znās naudu.]

Avots: ME II, 465

lĩdze̦ns,

1) gleich, eben:
līdze̦ns plāns, ceļš, lauks. līdze̦ns kâ plāns. vai līdze̦nas (linu) saujas plūcu BW. 28429;

[2) gleich, ähnlich:
satikušies divi līdze̦ni spē̦ki Rositten. tev būs arīdzan viņa ģīmei līdze̦nam tapt Manz. Post. 67. Adv. līdze̦ni "ordentlich" Manz. Lettus].

Avots: ME II, 480

‡ màjiņa ² Saikava, ein auf eine bestimmte Art und Weise aufgeschichteter Haufen von Flachsbündeln (linu saujas): ja nav krustiņš pataisīts, tad linus kraun mājiņā. mājiņai apauškā paliek vienu pašu sauju; tai - virsum divas, un atkan divas, un atkan divas, kāme̦t gana. tad nuo virsas izbāž mājiņai ruoku cauri, saņemj aiz apauškejās sauļas un ne̦s.

Avots: EH I, 789

nuõkasas: nuo šām nuokasām ņem 2 saujas Lange Latv. ārste 61.

Avots: EH II, 52

nuõmĩstas, die Flachsabfälle beim Flachsbrechen Siuxt, Katzd.: [izbrāzām (linus) līdz pēdējai saujai; tagad palika tik vēl nuomīstas čakstinuot Janš. Dzimtene ² I, 65].

Avots: ME II, 821

nuošķis: "kušķis" Grünh.; "linu puosms, kuo vijuot pieliek klāt" (mit uõ) Behnen n. FBR. XVI, 145, Lieven-Behrsen, Mesoten; "kāds mazums dziju vai linu, kuo var pirkstuos satvert" (mit uõ) Frauenb.; matu pīšanai bizē ņe̦m trīs nuõšķus, auklu vīšanai - divus Siuxt. nuõšķīšus paņe̦m nuo linu saujas un sagriež ar pirkstiem ebenda.

Avots: EH II, 95

pê̦da,

1): tikt uz pē̦dām "atjēgties" Linden in Kurl.;

2): visu cēlienu uz vienām pē̦dām ("uz vienas vietas ") AP. nuo pē̦dām vien pazinu ... meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi ... BW. 6522;

3): kad sirds kaite, tad var nuomirt uz pē̦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;

5): linu p. - daudzums, kuo plūcuot saņe̦m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu pē̦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
pē̦das gerechnet worden) Ramkau. linu pē̦du atve̦duši BW. 18250, 1. rudzu p. - auch Gramsden; 6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; "dakšu daļa, kuŗā iedze̦n kātu" Frauenb.; pē̦da "duru kājas apakšējā daļa" Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par pē̦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča pē̦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285; ‡

9) Demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau.

Avots: EH XIII, 226

pìebir̃t,

1) hinzufallen, -fliessen, -rieseln:
kas piebira man (was gewann ich) rauduot, kas bēdīgi dzīvuojuot? BW. 111;

2) vollrieseln, -fliessen:
smiltīm kājas piebira Vēr. II, 91. piebirst man pilna sauja ... asariņu BW. 17358. grāvis piebiris lapām Kaudz. M. 2. kalni un lejas piebirst baltas sudraba rasas Vēr. II, 260;

3) (ungewöhnlich) = piebērt (vielleicht wegen des phonetischen Zusammenfalls der Infinitive piebirt und piebērt in infl. Mundarten): dievs piebira tās naudas Zbiór XVIII, 483.

Avots: ME III, 239

pletne,

1) eine Plette, Kosakenpeitsche
U., "nuo ādas sašūts peŗamais, vispāri kaut kāds lunkans sitamais" Naud.;

2) ein Bündel
(vgl. plene I 11: saujas piecas salmu sasien pletnē Konv. ¹ 763. In der Bed. 1 aus plete . plene?

Avots: ME III, 338

rakstenis, rakstinis, die Stickerei: māte gāja vakaruot ar savām meitiņām; adīklītis, rakstinītis (Var.: rakstenītis, sīki raksti), rīkšu sauja padusē BW. 6949.

Avots: ME III, 473

rìekšava: auch (mit iê ² ) AP. ("2 saujas"), Ahsw., Gramsden, Ramkau, (mit ìe ² ) Stelph. u. a. n. FBR. XVIII, 17; es prasīju saujiņas, viņš man deva riekšaviņu; es tuo riekšav[u] vepŗam devu BW. 2206, 1, "Handvoll" ME. III, 545 zu ersetzen durch "doppelte Handvoll".

Avots: EH II, 378

rìekšava PS., N.-Peb., Jürg., C., Wolm., riekšava ² Lis., Golg., riêkšava Kr., riêkšava ² Karls., Salis, Ruhtem, Lemsal n. FBR. IV, 89, Dunika, Nigr., Dond., rieškava Zaļmuiža, Spr., N.-Schwanb., Bers., Wessen, Warkl., riêkšķava ² Sussikas, rieškava ² Kl., Prl., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Sussei n. FBR. VII, 139, riekšauja U., BW. 2206, 6 var., riêkšauja ² Karls., riêkšaũva ² Widdrisch, rìekuža, riekuža ² Lis., Golg., riêkuža ² Karls., Līn., Wandsen, Wain., Iw., riekuša Für. I, ein verächtl. Demin. riekšavele BW. 2077, eine Handvoll: iedevu zirgam riekšavu auzu Dond. de̦vuši kapeniekiem pa riekšavai zirņu LP. VII, 408. šim saujiņu, tam saujiņu, mazajam riekšaviņu BW. 2075. rieškavām zvaigznes meta BW. 5201. viņš kaisīs ze̦ltu riekšaujām CTR. I, 13. es duošu viņam ŗiekušu ze̦lta Latv. es vēl ve̦se̦lu riekužu rudzu piebēru klāt Wain. riekšauja jedenfalls (s. Leskien Nom. 578) an šauja resp. sauja angelehnt; riekuša (woraus wohl nach Le. Gr. 181, 183 riekuža) wohl (nach Sommer Balt. 118 f.) dissimilatosisch aus *rieskuša (:li. rieškùčios "riekušas"), wobei auch riekšava mitwirken konnte. Le. riekš(ķ)- mit kš(ķ) aus kstj (vgl. *riekstīte) < sktj; li. riešk- wohl mit šk aus ide. k̑sk (woneben ein k̑st dasein konnte). Vielleicht zu li. riešà "Stelle am Fusse des Pferdes von der Hacke bis zum Huf", ríešas "сустав, соединяющiй кисть руки с предплечiем и стопу с голенью" (bei Jaunis Pon. gov. II, 28), "рукавица с обрѣзанными пальцами" LChr. 358, 18, av. urvaēsa- "Wirbel, Winde", gr. ρ'οιχός "gebogen", mndl. wrighe "Rist", ahd. rîho "Kniekehle" und (mit st aus kst, s. Kluge Etym. Wrtb. d. deu. Spr. unter Rist) ae. wrist "Handgelenk", mnd. wrist "Handwurzel".

Avots: ME III, 545

sā`ls: fem. i- Stamm - auch (mit à) Blieden, Ramkau, (mit à ² ) Heidenfeld, (mit â ² ) Siuxt, masc. i- Stamm - auch AP., (mit à ² ) Fest., Liepna, Sonnaxt, (mit â ² ) Orellen (nach BielU. in Livl. masculin, in Kurl. feminin), Demin. sâltiņa ² Frauenb., sâltiņš ² AP.; te tava s., maize BW. 18918, 4 var. balta kaza sāli pūta ... paliek s. iepūšļāts 26063. sāļa saujas Tdz. 58109. tis zemes s. Jauns. Raksti VIII, 374. asins (aseņu) s., das erste Salz, womit man zu salzendes Fleisch, Fische usw. leicht bestreut Salis: reņģes ķīķē, nuomazgā, tad iesāla aseņu sālī. es tik asins sāli vien uzkaisīju.

Avots: EH XVI, 470

I samīstît, tr., (Flachs) brechen (perfektiv): vīrietim bijis jāsamīsta... 100 saujas Etn. III, 88.

Avots: ME II, 688

sara "?": saujas piecas salmu sasien pletnē, sariņu (= stariņu?) blakus sariņai Konv. ¹ 763. Vgl. sarains 2.

Avots: ME II, 711

sauļa Warkl., Demin. sauliņa, mundartlich (in Lubn.) für sauja, die hohle Hand: sauļā (Var.: saujā) brauksi asariņas BW. 23367, I var. (ähnlich 203). cisas nesu sauliņā (Var.: saujiņā) 25109, 1 var.

Avots: ME III, 774

sa-uñtumuôtiês, Launen bekommen: ja sauntumuojas, - paslinkuo lai LP. V, 208. sauna, für sauja, die hohle Hand, die Handvoll: ber, māsiņa, pilnu sauņu (Var.: sauju)! BW. 7954 (aus Kreuzb.).

Avots: ME III, 774

sauva, s. sauja.

Avots: ME III, 778

savilnît,

1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡

2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡

3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡

4) aufessen
Lubn.

Avots: EH XVI, 466

sîkakmens, sîkakmins, -ns od. -ņa, ein kleiner Stein, ein Kiesel: divi saujas sīkakmiņu Prl. n. FBR. VI, 72. Uogre pilna sīkakmeņu BW. 30710, 3. es gribēju, nevarẽju sīkakmeņu kruoni nest 8398. sīkakmeņu zemīte Heniņ. sīkakmeņa (Var.: nuo akmeņa) malku skaldu 9121 var.

Avots: ME III, 851

sivē̦ns,

1): s. tavu pīpi grauž BW. 3049; Demin. sivēniņš BW. 5387, sivēntiņš 25167, Siuxt, Apsk. 1903, S. 14, sivēntelis Siuxt, A. Brigadere Skarbos vējos 242; ‡

2) "paisītu linu sauja" (scherzhaft) Auleja.

Avots: EH II, 491

skapsna: auch Gr.-Buschh., Heidenfeld; linu s. Saikava, Sonnaxt. skapsnu var sajemt divuos trijuos pirkstuos Sonnaxt. damest kādu skapsniņu sāls ebenda; "matu kušķis, dzijas šķipsna" Lubn.; "maza daļa nuo linu saujas vai kuodeļas" Meselau. mums vairs tik tāda skapsniņa vien ir palikuse pāri nuo visa meža AP.

Avots: EH II, 501

skapsna Wid., Spr., Wessen, skapsne U., so viel man mit den Fingern fassen kann Biel. n. U.: linu skapsna Wessen. linu skapsne lielāka nekâ sauja Kronw. n. U. Pēteris nuolika pakulu skapsnu pie malas Blaum. Zu li. skabýti "pflückend brechen", le. skabrs (s. dies)? Oder vielmehr zu li. skẽpsnė "Stück Stoff", skẽpeta "skara", le. šķēpele (s. dies) u. a. bei Būga KSn. I, 282?

Avots: ME III, 872

III slē̦psna, in der Verbindung linu slē̦psna (?) "maza sauja linu" Serben.

Avots: ME III, 930

slikta: ein länglicher Heu-, Stroh- od. Getreidehaufen Seyershof: sliktiņa "guba, kādās saliek ... nuoplūktuos linus, saujas ar puoļām uz augšu" RKr. XV, 70 (aus Drosth.). S. auch Sehwers Unters. 111.

Avots: EH II, 525

smalcenīca "sauja">smalku žagaru sauja" Ar.

Avots: ME III, 951

sprūds,

2): dē̦lam bija blisīte ar sprūdini (Demin.) saujama. bē̦rns, piegājis pie šklepa, sāve vidā; tādēļ jam iekrita s. ("?") šklepā Pas. VII, 397;

3): ein Holzstück, das zwischen zwei Teile eines Gegenstandes gesteckt wird, um sie auseinanderzuhalten
(mit û ² ) Siuxt; "dzelzs, ar kuo atspeŗ stellēs apakšējuo riestuvi, lai tas negriežas atpakaļ" (mit û] ) Kaltenbr.;

4): sieva tin sprūdus Pas. XIV, 163; ‡

9) das Gelenk
Sonnaxt: viņai kāja gurnā nuo sprûda izgrūsta.

Avots: EH II, 562

strupjš PS., Schujen, Widdrisch, Salis, L., strups BL, U., Schwanb., Golg., Kl., Bauske, Sessau, Siuxt, Bershof, Wandsen, Selg., Dond., Dunika, Wessen, Ermes, Adv. strupji, strupi U.,

1) kurz abgestutzt
U.; kurz: nuoskanēja... sitiens uz izkapts, un linu sauja kluva strupa Druva I, 1209. strupu lindraciņu BW. 29132, 1. strupja pipelīte 34721, strupie burkāni, Karotten Peņģ. Sakņu dārzs 33. kad par ļaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. I, 54;

2) fig., kurz angebunden
U., einsilbig; barsch: strupji atteikt Kaudz. M. 113. ķēniņš nuosaka īsi un strupi LP. IV, 64. jālietuo briesmīgi strupi līdzekļi, kas viņu ķer līdz īkstim De̦glavs Rīga II, 1, 241. - Subst. strupjums, strupums U., Dr.,

1) das Gestutztsein
U., die Kürze;

2) das Kurzangebundensein
U., die Einsilbigkeit Dr.: strupums valuodā Dr. Dies stru-p- (wozu vielleicht - wenn mit b aus ide. p - nl. dial. strobbe "Stumpf, Strunk", sowie mnd. strûf "rauh; kurz angebunden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 635 und Persson Beitr. 446) neben stru-b- (in strube u. a.) und stru-k- (in strucis u. a.).

Avots: ME IV, 1095, 1096

I šuksnis: š. naudas, tabakas Hofzumberge; "linu sauja, matu šķipsna u. c." Gaiken.

Avots: EH II, 657

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

‡ šupsna Borchow "šķipsna, sauja": š. linu.

Avots: EH II, 657

svabads: freie Zeit habend Frauenb., Kand.; lose, locker: kad lini saulē sakalst, tad saujas paliek svabadas un sukājuot lini staipās AP. atlaist gruožu zirgam svabadāki Frauenb. svabaži sasiet AP., Ramkau.

Avots: EH II, 611

I tušķis,

1): "salmu vai zāļu sauja; bē̦rnu knupis" Seyershof.

Avots: EH II, 706

uzêst,

1) etwas geniessen, einen Imbiss nehmen:
uzē̦duši kluosterī ieduotuo maizi Janš. Mežv. ļ. I, 60. uzēda vakariņas II, 323. vai nav kas kuo uzēst?

2) als Nachkost geniessen
Spr.: uzēst kuo saldu virsū;

3) aufessen:
tas (= sirmītis) bija visu sìenu uzēdis Janš. Mežv. ļ. I, 346, Refl. -tiês,

1) etwas essen, fressen, geniessen, einen Imbiss nehmen:
lai uzē̦duoties uogu Janš. Bandavā lI, 88, var pagrābties pa saujai (sc.: pupu vai zirņu) un uzēsties 218. zirgu... ielaidu te˙pat dārzā, lai uzē̦das Precību viesulis 41;

2) als Nachkost essen:
beigās uzēsties salduo ēdienu Erlaa, Ogershof, Segew., Widdrisch. viņš vairāk uzēdies (hat mehr gegessen als nötig, zuträglich) Drosth.;

3) sich auffüttern, fett werden
U.: sivē̦ns uzēdies Bauske, Bers., Dond., Saikava;

4) zornig werden
(perfektiv): viņš man uzēdies (ist auf mich erzürnt) Adsel, Bers., Dond., PS.;

5) (auf etw. od. jem.) versessen sein:
puisis uz meitas kâ uzvdies (ist sehr verliebt) Arrasch, Jürg. viņš uz manis kâ uz˙ēdies ("lässt mich nicht in Ruhe") AP.

Avots: ME IV, 330, 331

uzmata, uzmats (li. ùžmatas "Vorwurf"),

1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene ² III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;

2) "?"Mahlup (uzmata);

3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);

4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.

Avots: ME IV, 356

uzputinât,

1) stäubend
(tr.) auf etw. fallen lassen; (hin)aufstühmen, -wirbeln: miltus pa saujai uzputina uz ūdeni Janš. Dzimtene ² III, 81. uz klētsaugšu uzputināts sniegs. viesulis tur uzputinājis smiltis;

2) "?"; kad putra me̦lna, tas ir - viņai pamaz piena vai kreima, tad saka: uzputini putru! tas ir - pielej kreimu vai pienu klāt! Grünh.

Avots: ME IV, 369

uztupinât (li. užtùpinti "setzen [ein Huhn] auf [die Eier]"), auf etw. hocken machen, hinsetzen: bē̦rns uztupināja lelli uz krē̦sla. Veprenīte uztupināja savu mazuo brēķi Sveķīšam uz ceļiem Seibolt. linu saujas apakšu paplēš un uztupina uz zemi Mar.

Avots: ME IV, 394

vakarêt, -ẽju, am Abend aufbleiben Saul., Spr., am Abend aufbleiben und arbeiten Plm. n. RKr. XVII, 85, am Abend gewisse Arbeiten verrichten Fest., Gr.-Buschh., Memelshof, Sonnaxt, (vakaruôt) Wain., den Abend verbringen Bauske, Golg., Meiran, (in der Badstube) Feierabend feiern Wessen: se̦nuos laikuos meitas gājušas sestdienas vakaruos pirtī vakaruot, tas ir: ņē̦mušas darbu līdz un tur strādājušas Pas. V, 353 (aus N.-Bartau). vakarā sanāk rijā puiši, meitas vakaruot U. b.. 61, 50. vakaruoja (auch Mežv. ļ. II, 118) tâ līdz vienpadsmitiem Janš. Līgava I, 228. māte gāja vakaruot (Var.: vakarēt) ar savām meitiņām: adīklītis, rakstinītis, rīkšu sauja padusē BW. 6449. še nāciet, jaunas meitas, vakariņu vakarēt! še skaliņi gaiši dega BW. piel.2 6960, 1. gulēt, ve̦cā kārta! lai sēd jauni, lai vakarē BW. 6945. nu jau naktis ir gaŗas: būs jāsāk vakaruot Wain. Refl. -tiês, s. vakaruôt.

Avots: ME IV, 447

varinis (li. varìnis "kupfern"), gew. der Plur. variņi, Kupfergeld, kupfernes Kleingeld Dunika: pilna sauja variņu Dunika.

Avots: ME IV, 478

visgudrēm LKVv., Wid., visgudram, Adv., = izgudrēm (s. izgudras): visgudrēm (Var. visgudram, izgudrām) dē̦lu māte aicin[a] mani linu plūkt, vai līdze̦nas saujas plūkšu BW. 28429 var.

Avots: ME IV, 623

žvin̂kstêt Kl.,

1) žviñkstêt Dond., Frauenb., Lemsal, Ruj., N. - Salis, Trik., Wolm., (mit in̂ ) Adl., Kalz., Saikava, ("mit iñgs") Autz n. Bielenstein LSpr. I, 441, U., Arrasch, Bauske, C., Daugeln, Selg., Stenden, Wandsen, ("mit ìngs ² ") Bers., Golg., Schwanb., ("mit in̂gs") Meiran, = zviñkstêt;

2) = zvinkšêt 1, pfeifen, sausen Spr., U.: žviñkst ("žviñgst" Stenden) akmens, luode pa gaisu skrienuot Grünw., Dunika, Frauenb., Lemsal. sniega pikas sāk žvinkstē̦damas liduot gar galvu A. Up. J. l. 23. svina pipkas žvinkst ap ausīm Jaunie mērn. laiki IV, 139. dzird kâ putnu spārnus žvinkstam Lautb. Vidv. II, 54. gaiss žvingst un žvangst Pas. VI, 280. viņš dzirdēja pasaules žvingstam Stari II, 33. zvaigznes žvingstē̦damas... bija aizvē̦lušās Poruk III, 126;

3) klirren
LKVv.: žvingst izkapts pret cietu priekšme̦tu sista Wessen (mit ìn ² ;) schwirren: me̦tu sauju pakaļ saujas, skrej (zirņi) lejā žvinkstē̦dami BW. 28570.

Avots: ME IV, 846