Paplašinātā meklēšana

‡ saser̃t Seyershof, = ‡ sasẽrt II: s. labību rījā.

Avots: EH XVI, 446

‡ ser̃t, prs. seŗu, prt. sẽru Seyershof, = sẽrt I.

Avots: EH XVI, 478

‡ àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22

apkavêt, tr., aufhalten: nevienam cilvē̦kam nav varas garu apkavēt Pred. 8, 8, in der neuesten Ausgabe verbessert in aizturēt, ein Mensch hat nicht Macht, dem Geist zu wehren.

Avots: ME I, 93

atkùopt, tr., wieder auffüttern, wieder zur Lebenskraft und Fülle bringen: gan viņu drīz atkuopsim. Refl. -tiês, sich auffüttern, wieder zur Leibesfülle kommen, zunehmen, sich bessern: nu jau labi vien atkuopies JR. IV, 48. dzīve atkuopusies, die Verhältnisse haben sich gebessert Liev. 64.

Avots: ME I, 169

bêdzeklis, [bēdzeglis L.], der Flüchtling, Deserteur AP.; gew. bêglis.

Avots: ME I, 289

bêglis, Fem. -le, der Flüchtling, Deserteur: vai nee̦suot manīti divi bēgļi? jau bēgle pašā jūŗmalā LP. V, 208.

Avots: ME I, 289

‡ buoksnis, ein Deserteur Bērzgale. Zu bêgt.

Avots: EH I, 258

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît ² Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt ² Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês ² Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. ² 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

grèids ² [Bers.],

1) uneben, ungleich (von Geweben und Stricken)
Druw. n. Etn. IV, 18 ; greids aude̦kls, ein Gewebe, in dem erhöhte Stellen vorkommen ;

2) Drall, stark gedreht : greidi audi, greida pavada Bers. n. A. XIII, 329 ;

3) gemasert :
greidi dēļi, greidas lubiņas Bers. n. A. XIII, 329 ;

4) greids als Subst., ein draller Strick, ein drallgesponnener Faden
Bers. n. A. XIII, 329. Pl. greidi, Die im Gewebe vorkommenden erhöhten Stellen : brūte uzsedza māsīcai sagšu ar ieluokiem un greidiem ; vgl. deviņgreidu vilnainītes BW. 7429, 25870.

Avots: ME I, 647

‡ ìelàpainis ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, ein ausgebesserter (gestopfter) Handschuh.

Avots: EH I, 526

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

‡ îksns ² Salis "eine gewisse Pferdekrankheit, die sich darin aussert, dass das Pferd an der Krippe zu nagen pflegt und dabei leise wiehert": ī. ceļuoties nuo tā, ka zirgs dabū ilgi nuoslāpt; ārstēt viņu nevar.

Avots: EH I, 500

ķeĩzarīste ,* das Kaisertum.

Avots: ME II, 360

[ķigari "Wassertierchen": tīklā nebija ne˙vienas zivs, tikai zâles un ķigari Jürg.]

Avots: ME II, 379

ķikuts,

1) die Bekassine, Heerschnepfe, Moosschnepfe
RKr. VIII, 96; die Pfuhlschnepfe U.: ķikuts - purva putns, kas sauc savu paša vārdu Serb. [dürfte nebst li. kikùtis (vgl. auch le. ķikukaza) od. tikùtis und estn. tikutes onomatopoetisch sein];

2) ķikuti ["die Jungen von Wassertierchen"
N. - Peb.]: nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti [= ķikuri 1?] A. XX, 42. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. XX, 226.

Avots: ME II, 379

ķir̃mis,

1): ein kleines, in Brunnen und Gräben hausendes Wassertierchen (ķir̂ms ² ) Salis.

Avots: EH I, 704

[kuošņi Welonen, eine Krankheit, die nach übermässigem Essen entsteht und sich in Kopfschmerzen und Magendruck ässert.]

Avots: ME II, 350

I lãsaîns, làsaîns ² Erlaa, [lâsaîns Jürg., Kl.], punktiert, gesprenkelt [Lennew.], getiegert: stallī bē̦rs kumeliņš lāsainām krēpītēm BW. 11576. lāsaina spalva [N. - Peb.], Konv. ² 2158. trotuāri bij lāsaini Stari II, 334; sommersprossig: vīriņš ar lāsaiņu ģīmi A. XIV, 296; gewässert (von Stoffen): gaiši zili, lāsaini, īsi brunči BW. III, 16. Zu làse.

Avots: ME II, 441

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593

muceklis,

1) eine Stelle, wo man einsinkt:
viņš ieskrējis dumbrainā vietā līdz padusēm mucekļa, muokām čigāns izrāpies nuo mucekļa. buks pazudis muceklī LP. VII, 986;

2) der Deserteur, Läufling
L., St. Zu mukt.

Avots: ME II, 658

‡ IV mùlis ² Lettg. "ein Wassertier [ein Vogel?], das wie eine Kuh brüllt".

Avots: EH I, 838

nagacis (unter nagacs ): die vergrösserte Tränenkarunkel im Nasenwinkel des Auges Diet., Auleja; das Augenfell Heidenfeld: zirgam n. grauž Auleja.

Avots: EH II, 1

nesiêns, die Tracht; der Plur. nesiêni, nesienas Duomas IV, 124, das Schulterjoch der Wasserträger Spr.: māte gāja ar ūdens nesieniem uz kūti Dok. A., [Wolm].

Avots: ME II, 733

nẽsis, [nêsis ² Autz., Bl., Bauske, Līn.], die Wassertracht, 2 Eimer Wasser: ja viņš ūdeni atne̦stu, viņam labprāt maksātu trīs dukāti par nēsi LP. VI, 189; der Plur. nēši [nêši ² Gr. - Essern, Nigr., Salis, Iwanden (li. nė˜šiai)], auch nēšas Mar., das Schulterjoch der Wasserträger: paņem nēšus un atnes ūdeni! Kand. visi saka, ka es biju raganiņa: ūdens nēši (Var.: nēšas), zāļu nasta tā bij mana raganiņa BW. 28964.

Avots: ME II, 743

ne̦stavas, ne̦stuves, [ne̦stuvas U., Bielenstein Holzb. 325], die Trage, Tracht, das Schulterjoch der Wasserträger, die Sänfte [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 325]: zvans krita nuo ne̦stavām zemē LP. VII, 1028. saimnieks gājis ar ne̦stavām uz upi V, 82. meita tika ar visām ne̦stuvēm un spaiņiem mēnesī Lautb. bēŗu ne̦stavas, die Totenbahre Kaudz. Sehr selten der Sing.: tūliņ gadās milzu spaiņi ar visu ne̦stavu muļķītim uz kamiešiem LP. VI, 61.

Avots: ME II, 734

nùoplûst, intr.,

1) bewässert werden, überschwemmt, überströmt werden:
pļava nuoplūdusi ar ūdeni;

2) abfliessen, abströmen:
bē̦rns iz de̦guna sāk nuoplūst asinīm. ūdens nuo pļavām jau nuoplūdis. auglis nuoplūdis (vom Abort) Nigr.

Avots: ME II, 832, 833

[nùosàutêt,

1) bähend erweichen
(tr.): n. kārkla rīkstes N.-Peb.; n. sēnes, Pilze aufkochen;

2) n. kartupeļus Sessw., abgekochte Kartoffeln nach dem Weggiessen des Wassers, in dem sie abgekocht wurden, noch eine Weile im Kochtopf auf dem Feuer halten, um sie von den nachgebliebenen Wasserteilen möglichst zu befreien;

3) in der Nässe wund werden lassen:
n. kājas slapjumā Wolm.;

4) durchprügeln
Lis.]

Avots: ME II, 844

nùošķuõrêt,

1) stark einheizen, erhitzen
[Salgaln], Spr., [Lennew.; "(den Ofen) zum Brotbacken vorbereiten" MSil. (mit uõ);

2) wegschaufeln (den Schnee)
Dickeln, Jürg.;

3) ("mit uô ² ") "hinschaffen, wegtransportieren:
n. visu labību uz pilsē̦tu Mesoten; "(Getreide vom Felde) wegschaffen" Druw.;

4) "(Lehmtöpfe, um ihnen die nötige Festigkeit zu verleihen) eine Weile in der Ofenhitze halten, glasieren; (abgekochte Kartoffeln im Kessel) eine Weile über dem Feuer halten (damit die nachgebliebenen Wasserteile verdunsten)"
Grünwald;

5) "hinunterstossen"
Stomersee: nuošķuorē man nuo ārdiem se̦ru! Vank.;

6) "aufessen":
tas jau nuošķuorēs visu, ka ne druskas nepaliks pāri Neu-Bergfried;

7) "abscheren"
Golg., Drobbusch;

8) "gründlich abprügeln"
Tirsen].

Avots: ME II, 867

nùospuris, nùospūris, abgefasert, zerlumpt: nuospurušas biksesPurap., Paul.; nuospūrušais paltraks A. XVII, 328; nuospūruši lindraciņi BW. 23623. [teliņi staigā nuospurušu spalvu.]

Avots: ME II, 857

nuôvir̂pis ² dünn, abgenutzt, abgefasert: zirgam kuplā aste nuovirpuse it tieva Sassm. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 888

pãrbêgt, hinüberfliehen, desertieren: pārbēgt par upi, pie ienaidniekiem.

Avots: ME III, 150

pãrcelˆt, ‡

4) p. guovis Orellen, = pãrsìet guovis; ‡

5) = pãrdēvêt Strasden: se̦nāk sauca par Cêri 2 , tagad pārcēla par Kandavu; ‡

6) p., kuo teicis Segew., die einmal geäusserten Worte anders gesagt haben wollen.
Refl. -tiês, ‡

4) = pãrmaĩnîtiês 3: vakar ... atkal pārcēluos ar kumeļiem Janš. Dzimtene I, 92.

Avots: EH XIII, 197

pãrlabuôt, tr., verbessern: viņa skaitīja baušļus tik skaidri, ka ve̦cai neatlika kuo pārlabuot Kaudz. Subst. pãrlabuõjums, die Verbesserung, das Verbesserte; pãrlabuôšana, das Verbessern; pãrlabuôtãjs, der Verbesserer.

Avots: ME III, 163

pãrvā`rte,

1) auch pãrvā`rta, nach U. auch pãrvārti, der Ort jenseit der Pforte; - die zunächst an der Gesindepforte gelegene Trift, insbesondere Schweineweide Autz n. U.: mans brālītis kaŗā gāja, pārvārtā (Var. 3: pie vārtiem) nūju grieza, vgl. BW. 31990, 4. šuogad pārvārte uzarta Hasenp. U. trennt von diesem Worte wohł mit Unrecht pārvārte, verbessertes, mehrfach bearbeitetes Land
Oppek., letzteres zu pārvērst in Beziehung setzend;

[2) ein Bretterverschlag für Schweine hinter einer Pforte
Katzd.].

Avots: ME III, 186

pāzums U., das Ausgefaserte; in Oppek. n. U. = pāsms, puosms. Zunächst aus estn. pāze (gen. pāzme) "Garnfitze" ?

Avots: ME III, 191

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas ² Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas ² Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku ² Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324

ple̦ckùoks Talsen, die Wassertracht.

Avots: ME III, 332

plūksnuôts, gefiedert: vāji plūksnuotas lapas Konv. ² 1699. plũksnuôts kuoks "ein ästiger Baum" (?) Mitau. plūksnuôti svārki "ein mit Hede behafteter Rock" Neuhausen; ausgefasert Vank.

Avots: ME III, 361

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

saldêdiens* Stari II, 498, die süsse Speise, das Dessert.

Avots: ME II, 668

saskrũvêt, tr., zusammen-, zu-, aufschrauben (eig. u. fig.): saskrūvēt ūsas vēl smeilākas Vēr. I, 1159. nuoduokļi tapa saskrūvē̦ti (wurden künstlich vergrössert) Konv. ² 972. - Part. saskrũvē̦ts, fig., übertrieben, verschroben: kaut kādi saspĩlē̦ti un saskrūvē̦ti nuotikumi Vēr. II, 673. dzejā sāka nuomest saskrūvē̦tus prātuojumus un sajūsmiņājumus I, 1181.

Avots: ME III, 734

I sẽrt Wolm., C., Jürg., Behnen, Bauske, Deg., Siuxt, Bl., Lin., Iw., sḕrt PS., sêrt ² Zögenhof, sḕrt ² Kl., Prl., Saikava, sērt U., Spr., Wessen, Kr.-Würzau, Dond., seŗu, sēru, Korn in der Heizriege aufstecken U.; "stopfen" Brasche (sert): riju sērt. līdz[i], dievs, rijas kūlējam, pilnu sērt, tukšu kult! BW. 31576. ja kāds ilgi ē̦d, tad sakā: tad ta nu seŗ riju Nigr., Wolmarshof, (hier seriju geschrieben) Etn. II, 46. Subst. sẽršana, das Aufstecken des Korns in der Heizriege; sẽ̦rums, das zum Dörren in die Riege getegte Korn U., Dond., Dunika, Lautb., Kr.-Würzau, Altenwoga: sē̦rums jau vakar bija sauss, bet ar divi zirgiem vien nevar apmīdīt A. Upitis. sē̦rums bij nuokults LP. VI, 648; sẽrẽjs, derjenige, welcher das Korn in der Heizriege aufsteckt: kad rija bija piesē̦rta, sērēji . . . iekurināja rijas krāsni RKr. XVII, 32. Nebst sars II wohl zu sãrts "Scheiterhaufen", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", seriēs "Reihenfolge", gr. ἔνερσις "Hineinfügen", air. sreth "Reihe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), vgl. Būga Aist. Stud. 165.

Avots: ME III, 831, 832

sîkšķiêdraîns, fein gefasert: s. kuoks Konv. ² 1786.

Avots: ME III, 853

II skarba: "das Glück (?)" (ME. III, 873) zu verbessem in "ein Flick"; "nicht ein Glück" (ebenda) zu verbessern in "nicht ein Flick"; "ein Flick oder Pflock" Lng.: es tur ne˙vienas skarbas netur[u], ich habe dort nicht einen Pflock Lng. (auf dem wahrscheinlich die Angahe von Für. I ME. III, 873 beruht). Die ME. III, 873 geäusserte Vermutung über die Herkunft dieses Wortes ist zu streichen.

Avots: EH II, 501

šķaũdît AP., Bershof, C., Gr. - Sess., Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķaûdît Mar. n. RKr. XVII, 130, -u, -ĩju, šķaudêt L., U., (mit àu ² ) Saikava, -u, -ẽju, šķaũdât Arrasch, (mit -àu ² ) Sussei n. FBR. VII, 139, Gr. - Buschh., Kl., Memelshof, Nerft, Preili, Sessw., Warkl., -u, od. -ãju, -ãju, škàudât Prl., refl. šķaũdîtiês C., Salis, Wolm., šķaudêtiês U., niesen: ciekkārt... bē̦rns šķaudās, tik reizes bē̦rna māte... mē̦dz duot dievpalīgu Etn. II, 144. vāvere šķaudās un spurkš MWM. v. J. 1896, Š. 415. kaķis šķaudēdams šāvās pa durvīm iekšā Stāsti J Kraukļu kr. 75. luopiņš sprauslā un šķaudā Purap. Kkt. 20. citi smej, škaudā, rē̦c Bračs Aukstā ē̦nā 55. saimnieks šķaudēja (äusserte schnaubend seine Unzufriedenheit) par viņa darbu Saikava. Nebst li. skiaudėti "niesen" zu šķaut.

Avots: ME IV, 22

šķiêznaîns Gr. - Buschh., Meiran, Saikava, Sessw., šķieznaîns Wid., Memelshof, šķiêznuôts Spr., Gr. - Buschh., Nerft, faserig Spr., fein gefasert Wid., "ar labu šķiedru": šķieznaini (šķieznuoti Nerft) lini Wessen. saule... sāka brist šķieznainuos mākuonuos Jauns. III, 207.

Avots: ME IV, 54

I šķuorêt, -ẽju, -ẽju, glasieren Elv., L., U., Grünw.; in Glut flammen St., U. ("in Livl. nicht gebraucht"); übermässig den Ofen heizen U., Spr.; (glühend) brennen (tr.) Wessen (besonders Ziegelsteine Brandenburg n. Etn. II, 82): brāļa cepļus šķuorē̦dama (Var.: kurē̦dama) BW. 18397, 1 var. (ähnlich: 22329 var.). krāsns, kuŗā tika šķuorē̦tas vāzes un bļuodas U. b. 95, 77. labi šķuorē̦ti (gut gebrannte) puodi L. Av. kartupeļus šķuorēt Grünw., von abgekochten Kartoffeln das Wasser abgiessen und darauf den Kochtopf mit den Kartoffeln auf dem Feuer halten, bis die Wasserteile so ziemlich ausdampfen. vārīt un šķuorēt R. Kam. 88. - Refl. -tiês LKVv., hell brennen (dass die Flamme zum Ofenloch herauskommt (mit uõ) Gr. - Sessau); stark geheizt werden Salgaln: tad ta nu krāsns šķuorējas! Wohl aus einem nd. schor(e)n "schüren" (s. Grimms Wrtb. unter schtiren).

Avots: ME IV, 58

šļambât Etn. III, 161, - šļamât ² (von Pferden gesagt, die im Wassertrog nach Mehl suchen).

Avots: ME IV, 63

‡ šņapstīgs PV. "froh, heiter; čaibīgs; auch beim Wassertrinken eine Miene machend, als ob Schnaps getranken wäre".

Avots: EH II, 651

IV spiga, ein Schmerling LD. n. U., ein Piezker Kokn. n. U., eine Art Wassertier Ekengraf. Etwa zu li. spiẽgti (in Dusetos, LChr. 387,30) "laibu, augštu balsu šaukti" (und le. spiegt "pfeifen"?)? Zur Bed. vgl. pĩkste I.

Avots: ME III, 994

svē̦drains, gemasert L., von Adern durchzogen (vom Holz) U., Dr., geädert (von Steinen) Dr., fladerig Dr.; gestreift Lis.: svē̦draini ziedi Konv. ¹ 720. svē̦drainas uoliņas Konv. ² 4022. šuos brunčus sauca... par svē̦drainiem jeb strīpainiem lindrukiem Janš. Nīca 42. gaišpe̦lē̦ki svē̦drainuo apakšsvārciņu Bandavā l, 54. vestei bija dze̦lte̦ni zaļi svē̦draina mugura Dzimtene ² I, 81. svē̦draini zirņi, grosse, graue Erbsen St.

Avots: ME III, 1152

titidil˜bis "der schwarzgraue Wassertreter (?)" Dond. n. RKr. XVII, 59. Vgl, stidilis und titilbis.

Avots: ME IV, 198

trumelis,

1) trumele Allend. und Salis n. U., trumulis Erlaa und Kokn. p. U., Karls., trumuls PS., ein kegelfdrmiges, blechernes Geschirr zum Wasserkochen, Wassertrommel:
kungs vārīs trumelīti (Var.: kundziņš virs trumulī) BW. 31264;

2) trumēliņš Memelshof, = egle 3, ein hochzeitliches Musikinstrument: dancuodami panāksnieki un vedēji dauzīja trumeļus gar dziedriem, ka žvadzēja vien. trumelis - kuoks ar dzingstuošām misiņa lapiņām - bija vai ik˙vienam puisim līdz RKr. XVI, 245. situ trumēliņu tautu galda galiņa VL. aus Memelshof. Beruht wohl auf einem nd. *trummel "Trommel".

Avots: ME IV, 246

ûdris AP., Arrasch, Bers., Drosth., Golg., Kl., Mahlup, Meiran, Neuenb., N.-Rosen, Saikava, Schwanb., ûdris ² Bauske, Gr.-Essern, Pankelhof, Selg., Siuxt, ûdrs (li. údras, n. pl. ūdraĩ Tiž. II, 474) Jürg., Prl., PS., Sessw., Sonnaxt, Wolmarshof, ûdrs ² Dond., Dunika, Iw., Līn., Nigr., Stenden, Wandsen, Widdrisch, ūdrs U., Memelshof, die Fischotter (lutra vulgaris Erxl.): ūdri, ūdri, bebri, bebri, duod man savu kažuociņu! BW. 30437, 5. ūdra svārki 22353, 1. saķē̦ruši me̦lnu ūdri 24692. ūdrīt[i]s (Var.: ūdriņš) savu līgaviņu straumītē vizināja 30595. - purvu ūdrs, der Nerz V. Nebst li. údra, apr. udro, slav. vydra, an. otr, av. udra- "Otter", gr. ύ'δρος oder ύ'δρᾱ "Wasserschlange" und ai. udrá-ḥ "ein Wassertier" zu ai. ud(a)n- usw. "Wasser" bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 f.

Avots: ME IV, 406

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329

uzê̦das, die Nachkost, das Dessert Bilsteinshof n. Etn. II, 82; uzê̦dām AP., als Nachkost, Dessert Wid.: viņš uzē̦dām pie pantaga mieluosies Liev. Brez. un Hav. 250. miltu ēdiens tagad bija tikai kâ uzē̦dām, kâ slāpju dzesēšanai Latv. kuo nu ņemt vē̦lāk uzē̦dām? Druva I, 719. vai tev kā uzē̦dām negribas? Blaum. Pie skala uguns 126.

Avots: ME IV, 330

uzkuôda V., uzkuods LKVv., Plur. uzkuôdi (li. gen. pl. užkandų̃ Jušk. SvD., No 124,4), der Imbiss; uzkuôdas, das Dessert, der Nachtisch Dr.: māte pasteidzas sarīkuot uzkuodu Pasaules lāpītājs 155. pacienādams tuos ar šņabi un uzkuodu Janš. Dzimtene2 III, 47. visādas aukstas uzkuodas Seibolt. artists, pienācis pie bufetes, apskatīja uzkuodus Zeltmatis. tādu labu svētdienas uzkuodu Janš. Bandavā II, 172. es dabūšu ābuoļus uzkuodai Cālītis Dzīvība 104. kungs uzliek klaipu maizes, spaini alus, bet Ansim tas tik tâ uzkuodam LP. IV, 9. tevî ar māsu uzkuodam patērēšu VI, 502.

Avots: ME IV, 348

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

vârdulaša ² Segew., wer von jem. geäusserte einzelne Worte seinerseits anwendet.

Avots: ME IV, 502

zemgrîda ² Nigr., eine mit Hilfe von Reisig und Hölzern ausgebesserte Stelle auf Wald- und Wiesenwegen: pa zemgrīdām Janš. Mežv. ļaudis II, 252.

Avots: ME IV, 710

I žulˆgans Kr.,

2) viel Wasserteile enthaltend
U., wässerig, durchnässt Druw., Vīt., (mit ùl ) AP., (mit ulˆ ) Erlaa, Gr. - Buschh., (mit ùl ² ) Lubn., Prl., Selsau, Sonnaxt, (mit ulˆ ² ) Bauske; nass, schlüpfrig Kreuzb.: sirds žulgana U., das Herz (des Schlachtviehs) ist mit Wasser angefüllt. žulgana zeme. žulgana pļava Wessen. žulgani kartupeļi Bauske. ūdens vairs nepil nuo apģē̦rba; ir drusku apžuvis, bet vēl jau stipri žulgans Vīt. zeme nuo virsas ir apsusējusi, bet aršanai vēl par žulganu ders. ja cilvē̦ks iekrīt dubļuos, tad drēbes paliek žulganas Ābeļi. zvejniekiem žulganas drēbes, kad slapjas un nuoziestas ar zivju glumumu Karlsbad;

2) tränend, eiternd
Biel. n. U., wässerig, trübe, umnebelt (von den Augen gesagt) AP., KatrE., (mit ul˜ ) Fockenhof, Ekau, Grünw., Kalnazeem, Mežmuiža, Ruba, Schibbenhof, (mit ulˆ ² ) Bauske: žulganas acis. es jau manīju, ka viņš slims būs, tādas žulganas ("eingefallen, hässlich") acis bij Naud.;

3) žulgana dūša Jürg., (mit ul˜ ) Fockenhof, Grünw.: man žulgana dūša, mir ist wässerig (flau) zu Mute;

4) ausgeblichen
AP.

Avots: ME IV, 829, 830