Paplašinātā meklēšana

sevišķi (unter sevišķs): s. bij zirgi, s. - guovis Sonnaxt. aitas tik s. vien nuo luopiem skrien AP.

Avots: EH XVI, 479

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92

‡ apkužinât,

1) ein wenig kitzeln
Baltinov;

2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;

3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡

4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.

Avots: EH I, 95

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apzar̂nis,

1) (das Fett ums Gedärm)
auch: AP., Frauenb., Siuxt, plur. apzar̂ņi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, Warkl. n. FBR. XI, 107, Auleja, Kaltenbr., Wessen: apzarņa taukus nuolika un kausēja atsevišķi Azand. 136.

Avots: EH I, 127

aspràtĩba, der Scharfsinn: palamās it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94.

Avots: ME I, 144

atbẽrt (li. atberti), ‡

2) weg-, zur Seite schütten, wegschüttend erübrigen:
spilves atbeŗ atsevišķi Linden.

Avots: EH I, 135

atsevišķs, Adv. atsevišķi, atseviski Etn. IV, 60, abgesondert: atsevišķa dzīve; dzīvuot atsevišķi nuo citiem mežā LP. III, 69.

Avots: ME I, 189

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196

aûgtene, ‡

2) der Boden (die Erde):
sevišķi labuo augtenes apstākļu dēļ egles šeit augušas ātri un sasniegušas... neparastu augsturnu Melderis Mežu vakari 88.

Avots: EH I, 185

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

bal˜stiņas, eine Speise: savādus kāpuostus klaušu laikuos vārīja no balandām un vēja kaņepēm, sevišķi pavasaruos (Kuldīgas un Liepājas apgabalā nuo baltām balandām vēl tagad vāra); tādus kāpuostus Īlē u. c. sauc par balstiņām; zu balts.

Avots: ME I, 256

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32

iêstãvis ² , [jem., der bei einem andern zu wohnen angefangen hat]: kas tādam pre̦cē̦tām mātītēm kait, sevišķi iestāvju iebūviešu sievām? Janš.

Avots: ME II, 72

ìetver̂t, tr.,

1) einsetzen:
cirvim kātu ietversim BW. 13004;

2) enthalten:
nespēj izjust tuo saturu, kas viņuos ietve̦rts A. Up. Refl. - tiês,

1) = ieķerties: zirgam ietverties iemauktuos, einem Pferde in die Zügen fallen Brasche;

2) enthalten sein:
vilnā ietveŗas daudz gaisa Pūrs III, 67. Ausekļa skats še sevišķi ietveŗas vārduos Vēr. I, 1521.

Avots: ME II, 84, 85

ieve̦lka,

1) eine unebene Stelle im Holz:
kuoku (sevišķi bē̦rza) ēvelējuot bieži atgadās, ka kuoks vispāri gluds, tikai vienā vietā neliela skabarga it kâ stāvu iecē̦rtas kuokā, - tuo sauc par ievalku, ieve̦lku Wend. n. A. XII, 561;

2) die Bucht:
apiet nelielu jūŗas ieve̦lku.

Avots: ME II, 87

izklāpuôt, izklàpât ² Bers., undicht werden (vom Getreide) Druw. n. Etn. II, 130: [slikta, re̦ta labība, sevišķi auzas rudenī pie saknes pārgumst vai nuolūst un salms ar skaru nuokrīt uz zemes, - izklāpā, pie kam daži stiebri paliek arī stāvuot, kamē̦r "veldzē" visus stiebrus sagāž uz vienu pusi Bers.; izklāpāt Odensee "sasist (labība) veldrē un salauzīt"; vgl. izklēpēt].

Avots: ME I, 752

izklìegt Refl. -tiês, ‡

2) sich sehr laut äussern
(?): viņa murguos izkliedzās atsevišķi cīņas momenti, pēkšņi ... blāzmuojumi uz me̦lna fōna Daugava 1928. S. 840.

Avots: EH I, 456

izstìept (li. išstiẽpti), tr.,

1) ausspannen, ausdehnen, ausstrecken, ausrecken:
meitas aude̦klus izstiepj uz pļavu. izstiepj savu ruoku II Mos. 4, 4. sevišķi izstiepti tē̦luojis krustmātes viesmīlīguo namu A. XII, 39;

2) mit Mühe heraus -, hinausschleppen:
briedi nuo meža;

3) austrinken, ausstechen:
kannu alus U. Refl. - tiês, sich ausdehen, ausstrecken, ausrecken: cigārs pīpējuot izstiepjas vēl gaŗāks Kaudz. te piepēži izstiepjas gara ruoka LP. VII, 237. uz uotru nelaimi izstiepies, uz savu saraujies Kaudz. M. velc, vēzīti, izstiepies (Var.: izplēties), es turēšu atspēries BW. 28212. es pie viņa neiešu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptuos Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
izstiepj uz pļavu = izstiepj uz pļavas

Avots: ME I, 806

kaļi, Motten Burtn. n. U.; [ Motteneier im Mehl od. in Kleidern Renzen]; Holzwürmer: kaļi urbjas sausuos kuokuos, sevišķi kuoka sienās. kaļi bārdā Aps. [Würmer, die im Mehl und Korn leben" Wolm.] Vgl. kuoļi. [Kontaminiert aus * maļi (:slav. моль "Motte" ) und kuodes?]

Avots: ME II, 147

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. ¹ kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158

kartica, katica, ein Korb zum Fischfang Konv. ¹ ; die Fischwehr Riga n. U. kartica (katica) - zivju lamatas, lietuotas sevišķi e̦ze̦ruos, sastāv nuo apmē̦ram 9 pē̦du gaŗiem skaliem, kas savienuoti ar egļu saknēm vai tievām kadiķu vicēm Konv. ² [Wenn die Form mit kart - alterbt ist, wohl zu der unter kar̂kles belegten Wurzelform kert -; vgl. Būga Aist. Stud. 141 und katica.]

Avots: ME II, 165

ķēķene,

1) ķèķene PS., ķêķene ² Gr. - Essern], das Küchenmädchen
N. - Bartau: kustuoņus rītuos un vakaruos paēdina un padzirdina visas meitas kuopā, visus citus kuopšanās arbus (sevišķi ziemā) ķēķene, t. i. tā meita, kuŗai patlaban reize Etn. III, 74;

2) die Köchin.

Avots: ME II, 373

I knìest [PS., Wolm., C.], - šu, prt. - tu od. - su, jucken, prickeln: mani knieš, es juckt mich U. piesvīdušais apģē̦rbs man neparasti grauza un kniesa ap gūžām Stari III, 21, [Saikava]. mūsu ruokas kniesa pēc darba Apsk. v. J. 1903, S. 209. [zē̦niem sevišķi knieta dzirdēt mācītājus Austriņš Nuopūtas vējā 24. Nebst knietēt II und I, knist, knis(l)is, knidêt, knaisīt zu li. kniẽti (in Dusetos) "labai rũpi", kniẽsti (III prs. knẽčia) "свербѣть, шевелиться, лежать на сердѣ" u. a., s. knidêt und Zupitza Germ. Gutt. 120 und Walde Wrtb. ² 518 unter nīdōr.]

Avots: ME II, 249

kuîtenis ² N.-Bartau, kuîtiêns ² Wain., [Lin., Preekuln, Dunika, kuîts ² (auch in Preekuln) od. kuîtelis ² Dunika (hier mit der Bed. "ein schwer zu passierender, junger Fichtenwald")], das Dickicht: kuitenis ir biezuoknis, sevišķi kur ve̦cs mežs nuocirsts Janš. kur tu tur iebrauci tādā kuitienā Wain. tur ir tāds kuitiens, ka ne iziet nevar Brinken. [viņš... kuitenī pazustu kâ čigāns tirgū Janš. Čāp. 36.] Vgl. li. kuĩtas, [kuĩtis od. kuitýnas] "хвойный лѣсок, роща"; [wenn ursprünglich kurisch, vielleicht mit epenthetischem i zu serb. kȉta "Strauss, Quaste", čech. kytice "Busch"].

Avots: ME II, 301

kukaragâs AP., Bers., Lub., kukaraguôs Saul., Druw., kukurê Smilt., kukurês, kukarês, kukargâ Serb., kukarigâs Lös., kukurlādê C., kukarzê, kukarzês N.-Schwanb., kukuruôs nest, auf dem Rücken tragen - cilvē̦ku, sevišķi bē̦rnu tâ nest, ka ne̦samais apņe̦m ruokām nesēja kaklu un nesējs saņe̦m ne̦samā kājas. viņa mani ņēma kukarēs Jauns. Duomas II, 288. [Teilweise liegt hier wohl russischer Einfluss vor, vgl. r. носить кого на закýкоркахъ; кýкорачъ "на четверенькахъ".]

Avots: ME II, 301

‡ kul˜bene Siuxt "neliels ādas gabals zirga pakaļējās kājās, luocītavas vietā. šuos ādas gabalus dīŗâjuot nuogriêza atsevišķi. izraudzēja un nuo tiem taisīja paslalas. nuo katras kājas iznāca viena pastala". Vgl. kulbenes 2.

Avots: EH I, 670

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

lecẽjs, lècẽjs,

1) der Springer:
pilna istaba depju, lēcēju LP. I, 144. Beiname vieler Tiere: buciņš, sē̦tas lēcējiņš BW. 12779. stirna - sila lēcējiņa Konv. ² 2318. vāverīte maza, maza, žigla kuoka lēcējiņa BW. 7469. lēcējs, der Hase LP. VIII, 380. puskuoka lēcējs, jemand, der kein ganzer Mann ist, nicht aus einem Gusse, hin - und herschwankend, in LA. zum erstenmal gebraucht zur Bezeichnung solcher Letten, die gern Deutsche sein wollen: rakstnieks negrib vis tautā vairuot puskuoka lēcējus Kundz.;

2) in der Volksmedizin enspricht der
lēcējs dem Pulse der Aorta abdominalis: pie vājiem cilvē̦kiem (sevišķi pie dzemdējušām sievām) sirds lāmiņā jeb pasiržuos un arī ze̦māk var manīt pukstēšanu; tas ir tautā pazīstamais lēcējs Konv. ² 131; auch ein plötzlich entstehender Schmerz, namentlich in den Waden: tā sūdzas par lēcēju stilbuos Vēr. I, 1378.

Avots: ME II, 444

lelinât, lēlinât, lel˜linât, singen, jodeln, das Vieh zusammenruhen: viņš sāka luopus kuopā lelināt Kand. ganu meitas vai nu lelināja luopus, vai gavilēja un dziedāja Lautb. kur es zirgus dzirdināju, tur tu guovis lēlinaji BW. 21988, 1. lellināt, ciema meitas! man pazuda raibaliņa BW. 747. lellināt = gaŗi vilkti dziedāt, sevišķi ganuos; arī guovis lellina, labina uz mājām Blieden. n. Etn. II, 177.

Avots: ME II, 449

ļe̦pans, ‡

2) "?": sevišķi tre̦kna vārīta gaļa ir stipri ļe̦pana Mahlup. dažam cilvē̦kam ir stipri le̦paņa, miesa ebenda.

Avots: EH I, 771

lìcenis, auch līce̦ns Gulb.,

1) ein gekrümmtes, zweigriffiges Schneidemesser zum Glätten ausgehöhlter Klötze
Biel. H. 181; [Abblidung 340]. cūkas izskatās kâ līceņi A. XVI, 361;

2) ein Werkzeug zum Abspulen:
jāspuolē ar līceni (sevišķi tam pagatavuotu rīku) Etn. III, 124;

3) ein krummes Trinkhorn;
ik˙katrs dzeŗ nuo sudrabkalta līceņa Lautb. Zu lìkt.

Avots: ME II, 476

liẽlpìlsẽtniẽks, der Grosstädter: mūsu laucinieki runā skaidrāku latviešu valuodu nekâ pilsētnieki, sevišķi lielpilsētnieki RKr. VIII, 19.

Avots: ME II, 500

liêls,

1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;

2) zābaka liels, der Stiefelschaft;

3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls ² "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].

Avots: ME II, 502

lum̂stîtiês, [lùmstîtiês ² Mar., Warkh.], ļum̂stîtiês Laud., Spr., Stelp., [Nerft, -uôs, -ĩjuôs], lumstuôtiês,

1) schwänzeln, sich anschmiegen, anschmeicheln, zunächst von Hunden:
vai neiesi pruojām, kuo te lumsties? Nerft, [Kārsava]. suņu savstarpēju luncināšanuos, sevišķi tad, ja starp viņiem ir kuņas, sauc par lumstīšanuos Laud. viņš (pūdelis) lumstās klāt, kâ daždien suņi māk Rainis. viņš sāka arī ap savu maizes tē̦vu lumstīties A. XIII, 953. puisis lumstuojas pie meitas Erlaa;

[2) lumstîtiês "faulenzen"
Bers., Warkl. - Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 35].

Avots: ME II, 512

mãkuļuôt: màkuļuoja ² un lija Heidenfeld (ähnlich - mit -ât Auleja). kad pie debesīm ir atsevišķi mākuoņi, tad saka, ka mākuļuo Ramkau.

Avots: EH I, 790

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt ² Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653

mil˜kāns [N. - Peb., mìlkāns ² Bers.], (als Schimpfwort) ein grossknochiger Hund N. - Peb.: [iet kâ milkāns. milˆkāns (als ein Schimpfwort) "izkāmējis luops, sevišķi suns" Fehgen; milˆkāns od. milˆka Bers., ein grosses (aber schwächliches) Lebewesen" Festen, N. - Schwanb., Sessw., Kalz.: čigāna zirgs ir liels, kaulains milkāns Fest.]

Avots: ME II, 626

namnieks [(li. naminiekas "Hausgenosse"), gen. pl. namnieku LAR. II, 41 aus einer Handschrift v. J. 1625],

1) ein Kaufmann in der Stadt:
lai nāk Rīgas namnieciņi, siekiem naudu mēŗuodami BW. 28283. visi Rīgas namnieciņi skatījās, kur vāci brauc 2418. cik namnieks (nama tē̦vs) devis par preci, ar tik bijis jābūt mierā A. XV, 2, 370. kāds saimnieks aizvedi rudeni linus uz Rīgu un tuos pārdevis namniekam LP. VI, 76. namnieki, namu tē̦vi agrākie tirgus kungi, kas uzpirka nuo lauciniekiem ieve̦stup preci, sevišķi linus Konv. ² 2864;

2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
Manz.: kas piede̦r muižiekam nē̦sāt, tuo nē̦sā namniek(i) un preceniek(i)!

3) namnieķelis, der Häusler:
bijis nabags namnieķelis LP. VII, 776;

4) der Hausbesitzer in der Stadt:
bet namnieks zinās glabāt druošībā Hug.;

5) der Bürger
(bibl.): runājiet lūdzami priekš visu namnieku ausīm, redet doch vor den Ohren aller Männer Richter 9, 2.

Avots: ME II, 692

nirīca, das Haarseil, das unter die Haut gezogen wird: nirīca - savijums nuo astriem un lūka, kuŗu aizveŗ luopam aiz ādas, kad tam ārstē dažus uzpampumus, sevišķi tādus, kas ceļas zirgiem nuo aizjūga saspiedieniem Friedrichstadt. [Vgl. narica.]

Avots: ME II, 745

‡ nùodviest "?": nāve ve̦cam, sirgstuošam cilvē̦kam. sevišķi kas jau tâ nuodviesis kâ viņa, varuot uznākt it negaiduot Javš. Mežv. ļ. II, 544. Aus li. nudvė˜sti (mit žem. ie < ė) "nuovājēt"?

Avots: EH II, 42

‡ nùoraûdzêt, Perfektivum zu raûdzêt: atsevišķi nuoraudzē̦ts alus Nautrēni. Refl. -tiês, verschalen: alus nuoraudzējies Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bier" ).

Avots: EH II, 80

uôža,

1) der Geruch, Duft:
smaršūdeņu uoža nuo dāmu apģē̦rbiem A. XVI, 937. šī zivs miesa bez kādas uožas jeb smakas A. XIII, 652;

2) der Geruchsinn
A. XV, 70; Konv. ^2: jutekļi, sevišķi tauste un uoža Plūd. Llv. II, 321.

Avots: ME IV, 427

palãps [li. palopas],

1) ein Instrument, ein Griffel, mit dem man die zweite Sohle
(palāpi) den Bastschuhen anbringt [Fest., Stelp.]: palāpiņš nuo kauliņa taisīts vīžu palāpīšanai Erlaa. palāps ir pastrupi nuodrāzts kuoks, ar kuŗu nuoplēš kuokiem mizu (sevišķi nuo eglēm) bišu struopiem Bers.;

2) gew. Plur. - die Unterlage, namentlich die zweite Sohle der Bastschuhe und
[palāpis Remten] Schlittensohlen Bers., Lub., Birzm., Etn. IV, 162. viņš vīzes darīja un palāpus lika Vīt. savas meitas tiltam lika palāpam (Var.: palāpuos) BW. 20957.

Avots: ME III, 57

‡ pamànêtiês ² Kaltenbr. "uzkavēties bez sevišķi svarīga ieme̦sla": jis grib te p.

Avots: EH II, 155

pamutenis, ein grösseres Kopftuch: pamutenis - paliela drāna, ar kuo apsien galvu, sevišķi kāzās uz baznīcu braucuot Rutzau. [lai nu tik raisa austenes, nāmatus un pāmuteņus nuost Janš. Dzimtene ² III, 271.]

Avots: ME III, 74

pãrspẽt, tr., überwinden, überwältigen, übertreffen: tu viņu pārrunāsi un arī pārspēsi I Kön. 22, 22. viņi lūkuoja cits citu pārspēt valuodās LA. [tas viss un juo sevišķi agrīnā celšanās bija Marčam visai grūti pārspējamas lietas Valdis Stabur. b. 180.]

Avots: ME III, 177

piecvakara, der Abend des Donnerstags: piektdienā, uotrdienā un trešdienā bē̦rnu nemazgāja; tuo darīja citās nedēļas dienās, sevišķi piecvakarās BW. I, S. I82.

Avots: ME III, 242

II piksa "biezs (sevišķi cūku) ēdiens" (?) Selsau.

Avots: ME III, 213

I plañkums C., Dond., Selg., Wandsen, Behnen, N.-Peb., Līn., Neu-Salis, plànkums Smilt., Serbigal, PS., Jürg., Arrasch, Wolmarshof, plan̂kums ² AP., Alt-Salis, Widdrisch, Zögenhof, Bauske, plànkums ² Laud., Nerft ( li. plañkumas "Fleck" bei Būga KSn. I, 11), der Fleck: kad grūta sieva, ... izbijusēs, pieķer ar ruoku sev kaut kur pie miesas, sevišķi pie vaiga, tad jaunpiedzimušam bērniņam tai vietā uz miesas e̦suot sarkans plankums BW. I, S. 185. nuoraibuoja luopiem sānus gan sarkaniem, gan baltiem plankumiem LP. VII, 1166. tāds nieciņš kâ plankumiņš Vēr. I, 783. saules plankums Apsk. v. J. 1905, S. 350. punktis, kuras uzķer gaismas iespaidus, tie ir tâ sauktie acu plankumiņi Vēr. II, 76. Wohl ein Lituanismus resp. Kuronismus (vgl. pluocis 2); und als ein solcher etwa zu an. flengja "peitschen" (vgl. semasiologisch ahd. flec "Schlag, Fleck, Stück Land")?

Avots: ME III, 319

I pliens C., PS., Arrasch, Jürg., plìens ² Kr., pliẽns Wolmarshof, Bauske, Behnen, Selg., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern, weisser Ton Infl. n. U.; Kalkstein Bers., Mar., Gr.-Essern; pliens - sarkani - pe̦lē̦ki-zils māls, atruodas ze̦mākās vietās tūliņ zem aramās kārtas, it sevišķi purvuos zem kūdras. pliens ir zeme, kas nelaiž cauri ūdeni Stürzenhof. nevajadzēja tai plienā ne˙maz sēt LP. V, 136. riteņi apķepēja ar plienu Vīt. 68. pliena zeme U., schlechter Ackerboden. Vgl. plienes und pliekns II.

Avots: ME III, 352

pluõksne Drosth., der Streifen, die Schicht: pluoksnīte - strēmele, sevišķi nuo stādiem nuoplē̦sta Drosth. nuo zemes sāk atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74; "abgeschelferte Epidermis" Kreuzb. Zu plē̦ksna.

Avots: ME III, 364

pulcîgi, Adv., in grosser Anzahl, reichlich viel: uz apsveicināšanu bij ieradušies it sevišķi pulcīgi Insbrukas studenti A. XI, 692. huzāru te juo pulcīgi Kaudz. pulcīgi daudz, sehr viel Bers.

Avots: ME III, 406

‡ pusvãrpīte Ramkau, eine kleine Halbähre: kad labību mē̦tā, tad atsevišķi saslauka pusvārpītes un ruodziņas, kas palikušas neizkultas.

Avots: EH II, 335

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. ² 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. ² 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483

rūpĩnât (li. rúpinti "sorgen"),

1) tr., Sorge machen
L., Wid., mit Sorgen erfüllen Austr., besorgt machen: tas mani rūpina Ronneb.;

2) sich bemühen, etwas zu erreichen, erringen; mühsam erreichen
Spr.; "beschleunigen": rùpināt ² darbu Gr.- Buschhof. Refl. -tiês, rūpenêtiês U., sich sorgen, bekümmert sein, Sorge tragen: viņš tagad sevišķi. rūpinājas Apsk. v. J. 1903, S. 149. rūpinies, bārenīte, ne māmiņa rūpinās BW. 4736 var.

Avots: ME III, 571

sabiņas, der Ertrag der eignen Arbeit Oppek. n. U.: sabiņu lini, im eignen Felde gesäter und selbstbearbeiteter Flachs Mar. sabiņas ēdējs, einer, der selbst für sein Essen sorgt (ein Knecht, der nicht vom Wirt bekostigt wird) ebenda. saimniekam deva sabiņas (atsevišķi ēst, lai saime nere̦dz) Mar. Auf Grund einer dem slav. sobě apr., sebbei "sich" entsprechenden Form entstanden? Oder entlehnt aus r. cóбина "coбь, пожитки, нажитки, достоянье" Zu Gunsten einer Entlehnung spricht entschieden das o in sobiņas Mar. "etwas, was jem. für sich besitzt".

Avots: ME III, 593

sade̦rs od. *sade̦ra, = sadars: baļķu sade̦rs Gr.-Sessau. stirpu vakar nepabeidzām uzmest, nu būs pielijusi, sevišķi sade̦rā būs gājis iekšā ebenda. es iespraudu ze̦lta ruozi pašā galda sade̦rā BW. 15682, 1. suôla sade̦rā 34580 var.

Avots: ME II, 610

savvalnes Lubn., savvaļņi, savalnes U., Lubn., Laud., Bers., Adsel, savàlnes AP.,

1) Nebenfelder, Felder, die nicht der Wirt besät, sondern der Knecht
U., ein besonderer Teil an Land und Aussaat, das der Knecht vom Wirt bekommt (savalnes Golg.) Mag. IV, 2, 153; = bandas U.: savalnes... apzīmē atsevišķi nuodalītu zemes gabaliņu dažu pūrvietu lielumā, kuŗu atduod sēt un pļaut saimnieku ģimenes luoceklim vai kalpam Dz. V. vienā stūrī mazs savvaļņu tīrumiņš Saul. III, 51. puišiem ir bandas, savvalnes Lubn. uz savalnēm dzīvuot Vank., statt des Lohnes savalnes bekommen. savalnes sēt N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Bers., etw. (z. B. Flachs) für sich, extra säen. savaļņu (Adsel, AP., savàļņu Drosth., savàļņu ² Erlaa), savvaļņa (Stomersee) od. savalnes (Lubn.) lini od. savàļņi ² Stom., in einem übriggebliebenen Felde od. an einem Feldrande zuletzt gesäter Flachs, den der Knecht für sich behalten darf. savàlnēm iesēja linus AP.;

2) Nebenverdienst
U.; "kaut kas pašam par sevi" N. - Peb.: viņš jau savalnēs vien visu gaļu apēda, saimē ne˙kā nedabū AP. paēdis pie saimes galda, saimnieks savā galā vēl ē̦d savalnes N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. - paturēt kaut kuo iegūtnēm jeb savalnēm, als Übergewinn behalten;

3) savaļņu baznīca, eine Filialkirche
U. Zu savs . vaļa.

Avots: ME III, 793, 794

seviem: "atsevišķi" Fest. n. FBR. XVII, 93: dzīvuot s. Golg. sivē̦niem taisīja aizgaldiņu: cūka s., šie s. Sonnaxt. zarnu taukus s. kausē ebenda.

Avots: EH XVI, 479

sevim: (von andern) abgesondert, apart ("atsevišķi") Kaltenbr. n. FBR. XVII, 71, Daudsewas n. FBR. XVII, 155, Selb. n. FBR. XX, 68; graudiņi s., salmiņi s. Pas. XV, 197. meitas sēd s. Auleja. s. (von den übrigen Haustieren abgesondert) cūkām labāk Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 479

‡ seviškām Ramkau, = sevišķi: zirņi s. labi ir luopam.

Avots: EH XVI, 479

sevišķs, sevišks U., sevisks Glück, L., besonders; eigentümlich U.: tev[i] ir . . . kungs izredzējis, ka tu viņam e̦sus viena seviska tauta nuo visiem ļaudīm Glück V Mos. 14, 2 (in der deutschen Bibelübersetzung: der Herr hat dich erwählet, dass du sein Eigentum seist, aus allen Völkern). - Adv. sevišķi, seviški U., Glück, seviski Glück, Janš. Bandavā I, 320, sevisk Römershof n. FBR. VIII, 105, besonders, abgesondert, allein; vornehmlich U.: man(im) bija ar tevi kas sevišķi jāparunā Vilibaids. Jēzus . . . aizgāja laivā nuo turenes seviški kādā tukšā vietā (wich er von dannen auf einem Schiff, in eine Wüste allein) Glück Matth. 14, 13. jautāja tuo viņa mācekļi seviški (fragten ihn seine Jünger besonders) Markus 9, 28. Pāviļam tapa vaja duota seviski paiikt (zu bleiben, wo er wollte) Apostelgesch. 28, 16.

Avots: ME III, 822

‡ sevisku, = atsevišķi: viņa ganīja s. Oppek. n. BielU.

Avots: EH XVI, 479

sìlava ² ,

1) auch (mit ĩ ) Ramkau (Rand des Weberkammes);
"tāds taisns, plāns kuociņš, kas satur ķemmes zuobus" AP.: ķemmei ir četras sĩlavas; ķemmes zuobus katru atsevišķi aptin pie sīlavas ar drāti un ar mašīnu piesit tâ˙pat kâ aude̦klu; "aukliņām nuotītās šķieta malas; tie mustavu ieduobumi, kur ieliek šķieta sīlaviņas" Erlaa (mit ì ² . hier daneben ein gleichbed. silava); ‡

2) Plur. sìlavas ² Auleja, ein gewisser Bestandteil eines Wagens
("ratu virsos sānu kuoki, virs kuŗiem nāk sānu dēļi").

Avots: EH II, 492, 493

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

sitinât, tr., freqn. zu sist,

1) mehrfach schlagen:
dancuodama sitināju tautu dē̦lu stērbelēm BW. 7474, 1;

2) schnell drehen, wickeln
Wid.: vēl es tavus skruļļu matus gar ruociņu sitināšu BW. 10432. nu es savu līku pirkstu apkārt ķē̦rnu sitināšu (Var.: ritināšu, tecināšu) 31038. virvi satveŗ vidū un sitina tuo riņķī MWM. VI, 319. diegu sitina ap pirkstu Dunika;

3) einwickeln:
tautas manu vainadziņu nē̦zduogā sitināja BW. 152. dancuodama tautu dē̦lu stērbelēs sitināju 24152. Refl. -tiês, sich drehen; sich wickeln Dunika: viņa redzēja pati sevi tur... grìežamies un sitināmies Janš. Dzimtene ² II, 245. visa rinda luocījās tik veikli, sevišķi viņas astesgals sitinājās tik ātri Bandavā II, 262. apiņi sitinās ap maikši Dunika.

Avots: ME III, 850

šķira (an. skor "Einschnitt") Selg., Dunika, Frauenb., Nigr., Stenden, Kandau, šķiŗa U., Durben,

1) die Abteilung, die Klasse (Ordnung)
U.: viņš katru labības šķiru atšķīra sevišķi LP. VII, 787. sāka piegriezt vērību... ze̦mākajām ļaužu šķirām Latvju tauta XI, 1, 36;

2) der Unterschied
U.;

3) Plur. šķiras, das Abgeschiedene, der Ausschuss
U. Zu šķirt.

Avots: ME IV, 43

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv ² 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925

‡ sobiņas,

1) ein Stück Feld, das der Bauer selnem Sohn zum Flachsbestellen abgibt
Dricēni; "atsevišķi maltas un pārduotas linu saites" Kārsava; sobiņu lini, Plachs, der vom Bauer als besonderes Eigentum des Sohnes gesat wird Alswig;

2) sobiņas ēst, einzeln, für sich etwas Besseres essen als die übrigen Hausgenossen
Alswig; sobiņas "Speisereste" (?) Mar.: man s. vien palikušas. - Identisch mit sabiņas, das ME. III, 593 falsch aus sobiņas ins Schriftlettische transponiert ist.

Avots: EH II, 543

spridzîgs, sprühend, blitzend; rasch, munter Peb., Serb., Trik. n. U., Naud.: spridzīgas acis Mar. spridzīgs zē̦ns, ein Knabe mit blitzenden Augen N.-Sessau n. U. spridzīgas skuķes De̦glavs Rīga II, 1, 67. sevišķi spridzīgas ir piecus līdz septiņus gadus ve̦cas mēitenes MWM. IX, 549. spridzīgs putniņš D. Zu spridzêt.

Avots: ME III, 1019

tâlbràuciêns,* tâļbràuciêns, eine weite Fahrt: jūras kartes . . . vajadzīgas uz katra kuģa, sevišķi tālbraucienuos Konv.

Avots: ME IV, 144

tāriņi: upes gultne ... ierīkuo sē̦tu nuo atsevišķiem gabaliem, tāriņiem, kas pagatavuoti nuo 3-5 cm re̦sniem egles kuociņiem Latv. konv. v. (s. v. Daugavas zveja).

Avots: EH II, 671

tecinât,

1): auch Ramkau, Saikava, Salis u. a.;

2): auch Pilda, Ramkau, Saikava, Salis u. a.; tecināju zuobineņu Tdz. 52955;

3): t. brūklenes BielU., Strickbeeren nachreifen lassen
(ähnlich in Siuxt);

4): pircējs tecina (liek vienmērīgi, ne sevišķi ātri skriet) zirgu, izmēginādams, vai tas ve̦se̦ls uz kājām Frauenb.; ‡

11) langsam (im Wasser) gleiten
(?): ja kuģim izme̦t e̦nkuru un tā zari cieši neieduŗas jūŗas dibe̦nā, bet kuģis, vēja ne̦sts, lē̦nām slīd uz priekša, tad saka, ka kugis "tecina" Salis. Refl. -tiês, ‡

2) sich schleifen lassen
Saikava: zirkles negrib lāgā t; ‡

3) mit Absicht kurze Schritte machen
(?): viņš tuo pagaidīja, paņēma aiz ruokas un gāja lē̦nāk, tecinādamies pats līdz meitenes ... suolīšiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 252.

Avots: EH II, 672

‡ IV ulis AP. "veikls cilvē̦ks (sevišķi bē̦rns), kas visur var pielīst" (nicht pejorativ). Identisch mit ulis I?.

Avots: EH II, 712

uzmanît, beobachten, aufpassen: uzmani bē̦rnus, lai neiet laukā! viņa sāka uzmanīt katru truoksnīti A. XX, 122. daudzas nemanīja, ka tās tiek uzmanītas Vēr. I, 766. uzmanāt! es jums tūliņ parādīšu Etn. I, 12. uzmani uz viņu! Rainis Göte V, 65. Refl. -tiês,

1) (heimlich) hinaufeilen, hinaufgelangen:
puika uzmanījās gan kaudzes galā. vīrs... uzmanījies eglē LP. VII, 862;

2) aufmerksam, vorsichtig sein:
uzmanies! vilciens nāk. viņa jaunuma dēļ ar viņu sevišķi jāuzmanās Balss.

Avots: ME IV, 355

uzspraust, ‡ Subst. uzspraudums, Frisur: apbrīnuoju jūsu matus, sevišķi viņu pinumu un uzspraudumu Janš. Dzimtene V, 82.

Avots: EH II, 734

ve̦prè̦ks: auch Pilda, (mit e) Kaltenbr.; "sevišķi labs, mazliet nepieaudzis vepris" (mit e) Auleja.

Avots: EH II, 771

vervelis,

1) wer (viel und schnell und) undeutlich spricht
Etn. IV, 167, Borchow, N.-Peb., Wessen, Schwanb., (mit er̂ ) AP., Bers., C., Erlaa, Fehteln, Grawendahl, Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., Linden in Livl., Lubn., Meiran, Ogershof, Ramkau, Saikava, Sehren, Seltingshof, Sessw., Sonnaxt, Taurup, Vīt., (mit er̂ ² ) Plātere: ... ierunājās kāds vervelis Austriņš Daugava I, 982. kuo tur ar tādu verveli . . . tielēties! (auf einen Knaben bezogen) Veselis Netic. Toma mīlest. 21;

2) der Strudel
(mit er̂ ) Lis.: asinis te̦k ver̂veļiem PS., ver̂veļu ver̂veļiem Lis., Trik.;

3) ein knorriger, schwer zu spaltender (gefällter) Baum
Memelshof;

4) "šūnu akmens, sevišķi grāvjuos" (mit er̂ ² ) Grünw.;

5) "ein sehr unruhiger, beweglicher, unstäter, lärmender und geschwätziger Mensch"
Nötk. (mit er̂ ).

Avots: ME IV, 542

vis˙nuotaļ, vis˙nuotuļ, vis˙nuotuļi. Adv., überhaupt; durchaus, ganz und gar, gänzlich; immer, überall; "samt" Brasche: tie ir vis˙nuotuļ nelietība Glück Jesaias 41, 29. es gribu tev vis˙nuotuļ maksāt (ich will dir alles bezahlen) Matth. 18, 26. tas ... vis˙nuotaļ savērpjams LP. VI, 811. pavēle vis˙nuotaļ izpildamā 1032. kur šis vis˙nuotaļ bailes būšuot atrast VII, 203. vis˙nuotaļ nabagi bijuši mieluojami 314. tas vis˙nuotaļ bij vajadzīgs Poruk V, 197, tas jau ir, pēc kā es vis˙nuataļ meklēju A. XI, 570. vai Jupis latviešiem vis˙nuotuļ bijis Deglavs Rīga II, I, 276. līdze̦ns lauks vis˙nuotuļi Rainis Gō"tes dzeja 48. tautas dzeja vis˙nuotaļ un leišu un latviešu it sevišķi RKr. X, 14.

Avots: ME IV, 624

zagt, Subst. zagums: Anlīze zagumus (die gestohlenen Sachen) ne sevišķi slēpa Jauns. R., dz. un j. 110. Zur Bed. von li. žagti s. auch Fraenkel FBR. XI, 61. Zu gr. κ#οχώνη s. jetzt Specht KZ. LXVI, 197 ff.

Avots: EH II, 800