Paplašinātā meklēšana

I sira, s. siŗa.

Avots: ME III, 842

II sira od. *sir(u)s "?": ja skuolē̦niem kas labs, kuo ēst, tad citi sacījuši: "duod man ar siru!" Adleenen.

Avots: ME III, 842

siŗa,

1): sira Golg., PV., ein Marodeur.

Avots: EH II, 490

siŗa,

1) siŗa Nigr., sira Celm., Serbigal, Alksnis-Zundulis, comm., ein Umherstreifender; ein umherstreifender Bettler
(sira) Schwanb., Aahof; ein unruhiger Mensch Celm.: skraida (siruo Alksnis-Zundulis) kâ sira Celm. es neticu, kuo tāds pasaules siŗa stāsta Janš. Dzimtene IV, 210. šuo leišu siŗu un blēdi Bandavā 1, 147. Plur. siŗi U., siŗas Frauenb., siras Aahof, umherstreifende, feindliche Kriegsvölker Bergm. n. U., Marodeure U. - siruo pils, Raubschloss Für. I (unter sirāt); ²⁾ siŗa, sira, das bettelnde Umherstreifen U.: nabags ir uz siŗu Spiess n. U. viņš aizgāja sirā, er ging, um sich etwas zu erschwindeln Salisb. n. U. čigānietei siras kule Jürg. Zu sirt III.

Avots: ME III, 848

atvadît [r. отводить "wegführen, ablenken" ], tr., freqn., hergeleiten, begleiten, das Geleite geben: māte meitu līdz šejienei atvadīja; tas pats vārds man atvadīs klusu vakaru Aps. V, 22. [L. gibt die Bed. "abfertigen, Abschied geben". ] Refl. -tiês, Abschied nehmen, sich verabschieden, eig. einander das Geleite geben: dē̦ls atvadījās un aizgāja Dīcm. I, 19; mit nuo kā oder ar kuo: muļķītis atvadās nuo savas sievas LP. IV, 101. es, kaŗā aiziedams, nuo visiem atvaduos BW. 31978, 4. [atvadais (etwa: kehre zurück!) atpakaļ pie... visu augstākā! Glück, Sirach 17, 22.] atvadāmā maltīte, der Abschiedsschmaus BW. III, 1, 88.

Avots: ME I, 206

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. ² 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

blãsma, blãsmains, blãsmuots, st. blãzma u. s. w. Kand., Dond., Zabeln; [tavas blāsmas ("Sirahlen") atskrēja Glück Psaml 77,18; nuokāve... viņu sīkmaņus ar blāsmām ("mit Strahlen, Blitzen") Psalm 78, 48.]

Avots: ME I, 311

klusîgs: schweigsam Sirach 25, ₁₉ ; klusīga meita Frauenb. klusīgi dzīvāt Orellen, k. bē̦rns Frauenb., ein still liegendes (schlafendes) und wenig weinendes Kind.

Avots: EH I, 624

kuodele, = kuodaļa: bezdievīgu draudze ir kâ viena pakulu kuodele Glück Sirach 21, 9.

Avots: ME II, 341

labis, Adv., besser, lieber: labis pats pieciet un kuop zirgu, entbehre du lieber selbst Manz. nuokauj mani labis IV Mos. 11, 15. labis es gribē̦tu pie lauvām un uodzēm dzīvuot nekâ pie ļaunas sievas Sir. 25, 15. [tev nebūs zagt, bet labis nabadzības ciet! Fürecker. nerunā ne˙kuo pret... patiesību, atzīsti labis ar guodu. kad tu kādu aplamu lietu darījis esi Glück Sirach IV, 25. Vgl. Le. Gr. 355.]

Avots: ME II, 395, 396

lḕ̦ns (li. [lė̃nas in Biržai u. a.] od. lė̕nas "ruhig, zahm, langsam; blöde", [serb. lì`jen "faul"]),

1) langsam, leise, sanft:
jāja lē̦nas tautas BW. 7432. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, drebi, apšu lapa, lē̦na vēja purināma! Ltd. 1095. duomas griezās lē̦nākā gaitā Aps. [esi čakls labas lietas dzirdēt, bet lē̦nais atbildēt Sirach V, 11];

2) faul
U.: viņš ir lē̦ns cilvē̦ks: negrib ne˙maz strādāt Mar. n. RKr. XV, 123;

3) gelassen, gelinde, sanft, milde:
ve̦cais mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. tev, brālīti, lē̦na daba BW. 31508. māmiņai lē̦ns prātiņš 15323. puisis lē̦nā garā apvaicājās LP. VI, 441. Sprw.: lē̦ns kâ aita od. jē̦rs, od. jauns teļš. lē̦na cūka dziļu sakni ruok. [Wohl zu la. lēnis "sanft, mild", und weiterhin wohl auch zu le. lêlis sowie le. lē̦ts, (s. dies) und li. lė̃tas "langsam, träge; blöde" (s. Walde Wrtb. ² 421, Būga РФВ. LXXI, 57, Persson Beitr. 710, Trautmann Wrtb. 157), weshalb die noch von Berneker Wrtb. I, 711 vertretene, phonetisch an und für sich mögliche Annahme, das dies lēn - aus lēdn - (zu gr. ληδεῖν "träg sein" u. a.) entstanden sei, wohl zu entfallen hat.]

Avots: ME II, 460

miruonis (f. -ne LP. VII, 198), [miruons Dunika, Bauske, mir,uonis Glück IV Mos. 6, 6 u. 11; 9, 6; Jes. 26, 19; Tobias 12, 11, mir,uons II Mos. 12, 30; Sirach 10, 10; Matth. 28, 7; Markus 9, 26], ein Toter, eine Leiche: nuo miruoņiem augšā celties. Sprw.: kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. sāpes lai izdēd kâ ve̦cs miruonis Br. 88. miruoņus iezārkuot, apglabāt, sadedzināt. - [miruoņu puķe, linaria vulgaris.]

Avots: ME II, 635

negaũša, comm., der Vielfrass, Nimmersatt, der Unmässige; der Geizige [Manz. Lettus], Glūck [Sirach 31, 10; I Tim. 3, 3]; I Kor. 5, 11: ē̦dat, negaušas (negauši 19275, negauši ļaudis 19276,

2)! BW. 19276.

Avots: ME II, 713

nejẽ̦ga,

1) der Unverstand, die Einfalt:
viņā iemīlējies līdz nejē̦gai A. XVII, 710;

2) der Einfältige, Alberne, Schlingel:
tu esi tīrais nejē̦ga. mans nejē̦gas dē̦lē̦ns Seib. tu runā kâ daža nejē̦ga (neprātīga) Hiob 2, 10;

[3) ein Schwächling
Dond.: ar tādu nejē̦gu negribu ielaisties, gribu līgt stipru puisi. Bei Glück Sirach 21, 24 auch adjektivisch gebraucht: nejē̦ga lieta].

Avots: ME II, 717

nepraša,

1) das Nichtverstehen, die Verlegenheit:
viņa bija tādā neziņā un neprašā A. XII, 813, 414;

2) comm., der (die) Unwissende, Nichtkenner, Laie:
neprašas, neprašas tie sveši ļaudis BW. III, 1, S. 74. sapruoties, neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030. kâ neprašas bē̦rns ruotājas ar spuožām bumbiņām Asp. [cits arī ir nepraša, tāpēc ka tam daudz gudrības nav Glück Sirach 19, 19.]

Avots: ME II, 728

nùobal̃têt, tr., weissen, abweissen: nuobaltē̦ti kapi R. Sk. I, 9. [siena ar spuožu skaļķi nuobaltē̦ta Sirach 22, 15.]

Avots: ME II, 759

nùogrimdinât, versenken: bedrē nuogrimdināt Sirach 12, 16.]

Avots: ME II, 786

pal̃ts [Bauske, pàlts ² Kl., Warkh.], -s, pal̃te [Serbigal], palts [Glück], L., die Pfütze, Lache; der Regenbach L.: cūka palti sajaukuse BW. 13765. ceļa palti sen zināju, drīz pielija, izsusēja 10987, man[i] māmiņa pirtī pēra, paltī smēla ūdentiņ[u] 1275. lai kājiņas neieminu asariņu paltītē (Var.: paltiņā 9208; 15477,

3) BW. 18813. uz ielām bija neskaidra ūdeņa paltis Vēr. I, 678. [viņas paltis Glück Ezech. 47, 11. pārvērtīs par sāls paltu Sirach 40, 30. par ūdens paltiem Jes. 14, 23. palts vielleicht (s. Petersson Etym. Misz. 38) aus *palcs (zu palce), worauf palte neben palts entstehen konnte; allerdings findet man eine"syppe"Lele palte schon in den Livl. Güterurk. I, № 683 v. J. 1500.]

Avots: ME III, 63

paplâns [li. paplonas bei Bezzenberger Lit. Stud. 150],

1) ziemlich dünn, mager:
paplāni mati; paplāna seja Vēr. II, 1288;

[2) schwach:
paplāns prāts Glück Sirach 3, 13;

3) ziemlich schlecht:
man iet ne nu tīri plāni, bet tâ paplāni, t. i. reizēm labi, bet vairāk plāni Fest.].

Avots: ME III, 82

pãrstãvêt, tr.,

1) sich für jemand einlegen, in Schutz nehmen, verteidigen:
kuo le̦pnums, spē̦ks var pārstāvēt? kad ņāve nāk, tad tie atstāj GL. [pārstāviet šuos ļaudis! Glück Makkab. 5, 19. kad kāds bagāts ļaunu darījis, tad ir daudz, kas viņu pārstāv Sirach I3, 21;]

2) überdauern, überstehen:
nams, kas mūžam pastāv, kas mūžam negruozās, kas pārstāv laiku..., gadu simteņus un tūkstuošus A. IV, 456. Subst. pãrstãvêšana, das Verteidigen; pārstāvê̦tājs, wer ein gutes Wort einlegt, verteidigt.

Avots: ME III, 178

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112

pavasaris (li. pavãsaris), auch pavasara Glück Sirach 50, 8, Mag. XIII, 2, 44 u. a., der Frühling: pavasaŗuos, kad visus laukus vēl apklājis baltais sniegs Etn. I, 14. pavasaŗa stari Aps. III, 3. mīlestība ir kâ pavasaŗa svē̦trīts A. k. v. J. 1893, S. 48. Der Instr. pavasaŗiem adverbial, im Frühling: pavasaŗiem meitām jānuoauž arī kāds audeklis saimniekam Etn. III, 74. pavasaŗa putns "der Grauspecht?" Sassm.

Avots: ME III, 133

pavilcinât, zurückhalten: nepavilcini tuo nuo vienas dienas līdz uotrai! Glück Sirach 5, 7. mana vārda dēļ pavikināšu es savu dusmību Jesaias 48,9. Refl. -tiês, (etwas) zögern: viņa pavilcinājās vēl MWM. XI, 264.

Avots: ME III, 137

pèļņa Wolm., PS., peļ̃ņa Līn., Bauske, Gr.-Essern, Dunika, auch peļņi St., U., Glück Sirach 15, 10, der Verdienst, der Gewinnst: Sprw. kur darbs, tur peļņa. peļņā (od. peļņuos U.) iet, auf Verdienst, Erwerb ausgehen: (uzturu) nuope̦lna peļņās jeb algādžuos iedami Etn. III, 134. pa ziemu brauksim peļņās Apsk. v. J. 1903, S. 530. viņš staigā ar cirvi... peļņā Jaunā Raža IV, 74. braucis tā pat ar peļa,nas ve̦zumiem Upīte Medn. laiki 47. mēs atme̦tam lielāku peļņu (geben mehr zu verdienen) LP. V, 132. peļņu dzīt Aus. II, 5, auf Gewinn bedacht sein. peļņas vīrs U., ein Mann, der, als Knecht einem Bauernwirten zugeteilt, für diesen zum Dienste in der Stadt abgegeben, Geld verdiente. - lieki peļņi, Accidentien L., St., Bergm. n. U. Zu pèlnît.

Avots: ME III, 198, 199

pìepratīgs, gehorsam, verständig: pamācīšana ir piepratīgam kâ ze̦lta glītums Glück Sirach 22, 21. piepratīga meita iemantuos sava vīra labu Sirach 22, 4. priesteris atnese bauslību... visiem, kas piepratīgi bija šuo dzirdēt (die es vernehmen konnten) Nehem. 8, 2.

Avots: ME III, 281

rũpt Dond., Lautb., 3 praes. -pj L., 3 praet. -pa(-pe) Gr.-Buschhof, impers., mit dem Dativ der Person konstruiert, - Sorge machen, bekümmern; gereuen, verdriessen Wellig n. U.: kam rūpj mūsu tautas māksla A. XX, 149. uz kapa ruomiešiem rūpa stadīt un kuopt kuokus un puķes Pūrs I, 101. viņam rūpe, ka viņš . . . apmēdīts tapa Glück Makk. 7, 39. tas tam rūpe savā sirdī I Mos. 6, 6, tad rūpe tas tiem vīriem, un tie apskaitās ļuoti ebenda 34,7. kad tu kuo darījis esi, tad lai tas tev nerūpj Sirach 33, 19. Refl. -tiês, sich bekümmern Für. I. - Subst. rūpums, die Sorge, Bekümmernis Für. I. Ein li. rūpti scheint der III p. (prt. ?) parúpu Jušk. SvD. 13,3 zugrunde zu liegen.

Avots: ME III, 572

I sakarinât, stark reizen, ärgern: slima mēle ir daudz sakarinājusi Glück Sirach 28, 14.

Avots: ME III, 645

sidrabs Salis, Widdrisch, Zögenhof, Wolmarshof, Golg., das Silber BW. 5348 var. (Var.: sudrabs, sudabrs). Zunächst durch Metathese aus *sidabrs = li. sidãbras. Dies wohl dissimilatorisch aus *sirabras (ähnlich apr. acc. s. sirablan, got. silubr), vgl. urslav. sъrebro, sьrebro und (s. Ljapunov Izv. XXIX, 87) *serbro dass. - Ursprüngüch wohl ein nicht indoeur. Wort; vgl. dazu Grammont Dissimilation 94, Bruinier, s. IFA. VII, 11 f., Uhienbeck PBrB. XX, 43, XXVI, 308, got. Wrtb. 130, Feist got. etym. Wrtb. ² 318, Ipsen Stand u. Aufg. d. Sprachw. 229 f.

Avots: ME III, 835, 836

I siruôt: auch Salis (sirat">sirat), ("klejuot") Orellen. Refl. -tiês "Spaziergang machen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 489

sīstaža,

1): auch (mit ì ² ) Oknist, siras teikušas: "meklējiet sīstažas ("?")! Lasd. Wenigstens in der Bed. 1 (und 2) aus d. Schiesstasche?

Avots: EH II, 493

skaļķis Glück, = kaļķis, der Kalk: ļaudis tâ˙pat kâ skaļķis tuop dedzināti Glück Jes. 33, 12. siena ar spuožu skaļķi nuobaltē̦ta Sirach 22, 15.

Avots: ME III, 869

skundêt, -u od. -ẽju (N.-Bartau, Rutzau), -ẽju,

1) skuñdêt Salisb., Karls., Salis, Ahs., skundêt Elv., Mag. IV, 2, 146, U., Neuenb., Lest., Rummenhof Kliggenhof, Doben, Behrsebeck, Popen, Erwalen, Kand., N.-Bartau, Rutzau, Laud., intr., auch refl. -tiês, murren, klagen, sich beklagen, (mit etw.) unzufrieden sein; tadeln
Wandsen (mit uñ ), Golg. (mit ùn ^2): skundēt un žē̦luoties Celm. ēdiens vinai bija par sliktu, un tā sāka skundēt MWM. X, 568. tas vienmē̦r skundējis, ka tāda manta viņam nesmēķējuot Etn. II, 88. viņi skund, ka nedabū citiem līdz, sie murren, dass sie nicht ebensoviel als die andern bekommen U. ļaudis skund par tuo, ka saimniece duod sliktu ēdienu Ahs. kad strādniekam nuove̦lk nuo algas, tad viņš par tuo skundē N.-Bartau, Rutzau. lai latvietis neskundē̦tu par savu puosta stāvuokli Plūd. Llv. II, 187. par tuo nebūtu jāskundas B. Vēstn. dzīves pabērni ... smilkstē̦dami skund pēc laimes U. b. 110, 43;

2) missgönnen
L., U., Bauske, Behnen, (mit uñ) Bl.;

3) schmollen, ztirnen
Spiess n. U.: viņš skund uz savu brāli, er ist ungehalten auf, über den Bruder U. niknās dusmās vē̦tras skund MWM. IX, 245. cilvē̦ks, kas ieruodas uz citiem skundēt, tas savu mūžu netaps pamācīts Glück Sirach 23, 21;

4) sparen
Für. I: neskundē̦dams viņ,š duod Bauske;

5) kläglich winseln:
suns skund(ē) Salis. Teilweise vielleicht aus skumdēt; in der Hauptsache aber wohl als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. skústi "klagen, Beschwerde führen; (bei Mикуцкiй Извѣстiя II, 380) "geizen , mit, sparen, schonen", das mit ursprünglich wohl nur präsentischem -n- zur Wurzel von le. skàust gehört.

Avots: ME III, 904, 905

I smir̂dêt (li. smirdė̕ti, r. смердѣть "stinken"), -u, -ẽju, riechen (biblisch und im Volksmund auch von Wohlgerüchen), stinken: puķes jauki smird U., die Blumen riechen schön. vīni, me̦di vien smirdēja mūs[u] kundziņa dārziņā BW. 32814. smird mana istaba ruozīšu smaku 25251, 1. ziediet tâ kâ puķes, smirdiet labi! Glück Sirach 40,14. svaidījās ar saldi smirdamu eļji Judith 10, 3. tu smirdēji kuiļa smaku (Var.: tev smirdēja kuiļa smaka) BW. 20410. tas smirdēja rāvu smaku 12608. kalējs smirdēj[a] uogļu smaku 9524. smirduots (Var.: smirdis) bija tautu dē̦ls, tâ kâ dūņu ezeriņš 21331, 1. smird kâ aptieķis Jlg. RKr. II, 97, kâ zuosu būda 489, kâ se̦sks Br. sak. v. 1079, kâ pupucis Etn. I, 61, kâ āpsis. citam de̦g, viņam smird RKr. VI, sak. v. 155. kur smird, tur de̦g Br. sak. v. 1142. Subst. smir̂dêšana, Stänkerei Brasche. Nebst smarda, smar̂ds, smar̂ša, smar̂ža, smerdelis, smer̂ža u. a. zu apr. smorde "Faulbaum" u. a. und vielleicht lat. merda "Unrat des Leibes", s. Trautmann Wrtb. 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 69I, Persson Beitr. 945.

Avots: ME III, 965

spir̃gts C., Wolm., Ronneb., Iw., Salis, spìrgts ² Kl., Prl., frisch, munter, gesund U.: spirgts vakara gaiss Aps. III, 21. ar spirgtu veselību Glück Sirach 30, 14. - Subst. spir̃gtums, die Gesundheit, die Frische, das Wohlbeflnden U. Altes Verbaladjektiv zu spir̃gt, s. Persson Beitr. 869.

Avots: ME III, 1000

spļaũdakas Wolm., Ronneb., Smilt., spļaudakas L., Mag. IX, 2, 223, Pas. III, 228 (aus Warkh.), spļaũdalas PS., spļaudalas L., Manz. Lettus, U., spļaudaļas Glück, spļaudas LKVv., Wid., spļaudeklis U., splaũdekļi Sassm., Salis, spļaũde̦kli Wolm., spļāvekļi RA., der Speichel, das Ausgespieene: es neapslēpu savu vaigu nuo nievāšanas un spļaudaļām Glück Jesaias 50, 6. kamē̦r cilvē̦ks dzīvuo, izme̦t viņš... spļaudaļas Sirach 10, 9. cits acīs spļaudakas ieme̦t Diez. nuo ve̦lna kraukaļām ulz spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. - dzęguzes spļaudakas od. spļaudekļi, der Kuckucksspeichel, eine weisse, schleimige Masse auf einigen Pflanzen, besonders Weiden und Gräsern, den Aufenthaltsort eines Insekts bezeichnend Ar. laumas spļaudeklis, gasteromycetes. Nebst li. spjáudals (Bezzenberger Lit. Forsch. 174) zu spļaudît.

Avots: ME III, 1007

straut (?) Kronw. n. U., strömen. Refl. strauties, straujuos "?": nestraujies pret straumes! Glück Sirach 4, 26.

Avots: ME III, 1083

sutrainis, sutraiņi,

1) Qualm
U.;

2) Jauche,
(Siuxt) Misthaufen L., Manz. Lettus, U.; sutraiņi, eine Düngerstätte U., Naud., Lieven - Behrsen, eine nasse Mist- und Schmutzgrube (z. B. vor dem Viehstall) Gramsden: laidaru varēja nuosaukt arī par sutraini Konv. ² 2148. jūsu nami taps par sutraiņiem darīti Glück Daniel 2, 5. sliņķis tuop... līdzināts ar vērša sūdiem sutrainī Sirach 22, 2. mē̦sli nuo sutraiņa jāizve̦d uz lauka Lieven - Behrsen. mē̦slus izve̦d uz sutraini Konv ² . 2056. mē̦slus sutrainī izklīdināt Mzv. m. 37. kâ šādā sutrainī mājuot? Dünsb. Par. 25. netīrs kâ sutrainis (von einem Schmutzigen) Alksn. - Zundulis.

Avots: ME III, 1128

svabadniẽks A. XI, 462, ein Freier: dar[i] mūs par svabadniekiem! Dziesmu grām. No 35, V. 7. svabadnieki kalpuos vienam kalpam, kas gudrs ir Glück Sirach 10, 24. tur neir kalps, nedz svabadnieks Galater 3, 28.

Avots: ME III, 1139

tērzîgs ² Schibbenhof, (mit ẽr ) A.-Autz, Nötk., Widdrisch, (mit ḕr ² ) Daudsewas, Kl.-Salwen, gesprächig Bērzpils, Meiran: tērzīga sieva Glück Sirach 25, 19. mute bija viņai vaiuodīga, tērzīga Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 175

trakulis, einer, der törichtes, unsinniges Zeug treibt, ein Haselant U., ein Spassvogel; ein Waghals; fem. trakul(īt)e, ein lustiges, ausgelassenes, albernes Mädchen Amboten, Bauske, Bornsmünde, Dunika, Kaipen, Odsen, Ruhental, Schrunden, Serben, Sessau: tāds trakulis nav piere̦dzē̦ts: pats skrien ve̦lnam rīklē LP. IV, 138. tur būs visadi ēdēji, dzērēji, daždažādi trakuļi 203. lācis . . . gribēja dusmās nezin kuo izdarīt; tuomē̦r Lāčausis ne˙maz nesabaidījās nuo trakuļa VI, 493. trakuļi pārtrakuojušies 229. kāds piedzēris trakulis salielījies V, 117. tas tāds trakulītis vien ir (ein Spassvogel) Smilt. saka, ka es tāda trakulīte. kā man bij netrakuot nu paša trakuma? BWp. 104. es bij[u] tāda trakulīte, drīz palaidu valuodiņu BW. piel. ² 8401. ar vienu trakuli neej pa ceļu! Glück Sirach 8, 15.

Avots: ME IV, 220

tramîgs, = tramdîgs 2, tramjš, scheu, wild (von Pferden [U.] und anderen Tieren) Drosth., Dunika, Kalz., N.-Peb., Ronneb., Smilt., Wain., Widdrisch; schüchtern Palzm. n. Mag. IV, 2, 151, U.; nervos, beweglich (von Menschen gesagt) Brandenburg n. Etn. II, 1, Salis, Widdrisch: tramīgs zirgs Glück Sirach 30, 8, LP. VI, 965. nemierīgi, tramīgi . . . putni Konv. ² 677. stirnas ir tramīgas N.-Peb. aitas tādas vien kâ nuotre̦nkātas, slapjas, tik tramīgas Etn. II, 86. nebijuos biedējama . . ., es nebiju tik tramīga kā e̦ze̦ra raudavīte BW. 6643. lai tā mani netrūkās, tramīgā mātes meita 13443. viņa ir bikla un tramīga Lievental Brez. un Hav. 227. tu esi liels grēcenieks un tramīgs cilvē̦ks Manz. Post. I, 475. tāds smejams tramīgs prāts Kaudz. M. 392. miegā tramīgs Brandenburg n. Etn. II, 1, unruhigen Schlaf habend.

Avots: ME IV, 221

vajadzêt, vajag(a), vajadzẽja, auch refl. -tiês A.-Kalzenau, Linden, unpers., nötig sein (mit dem Dat. der Person, die nötig hat, und dem Gen. dessen, das nötig ist): man vajaga naudas, ich habe Geld nötig U. Sprw.: kad nevajag, tad ir, kad vajag, tad nav RKr. VI, 551. mazam vīram vajaga mazas gultiņas Br. sak. v. 1430. zinu, kā vajag tīru rudzu malējam BW. 686, 1. ceļam vaj[a]ga laba zirga, sē̦tā gudras līgaviņas 11444, 4. vajaguot dabūt.., svecītes (man müsse Lichtchen bekommen) Etn. IV, 120. kam mums vairs liecinieku vajaga? Glück Matth. 26, 65. tev nevajagâ vaicāt Sirach 3, 21, kā tev vajagama (zur Form s. Le. Gr. 761 und § 773), was hast du nötig Pas. VII, 462. vajagana (dissimiliert aus vajagama?) izkast un atnest, man müsse ausgraben und herbringen III, 456. Das verbale vajadzêt ist aus dem nominalen vajaga umgebildet.

Avots: ME IV, 445

vajadzîgs,

1) nötig:
trūkst vajadzīgas barības;

2) bedürftig:
neatraujies... nabagiem palīdzēt un nepavilcinājies vajadzīgām acīm (laba darīt)! Glück Sirach 4, 1.

Avots: ME IV, 445

vaļiņam, Adv., leicht, sachte, leise U.; langsam: kas mazas lietas nicina, tas vaļiņam buojā iet Glück Sirach 19, 1. es vadīšu vaļiņam Glück.

Avots: ME IV, 465

valšķĩba C., val̂šķĩba PS. u. a., valšķība U., MWM. X, 647, valkšķĩba L., St., Vīt., die Falschheit, Betrügerei, Heuchelei: nedzen valšķību ar cilvē̦kiem runādams Glück Sirach 1, 27. sargājaties nuo tā rauga . . . kas ir valšķība (blēdība) Lukas 12, I. palīdz, ka es varu bez valšķības palikt! Gesangb. 463, 5.

Avots: ME IV, 460

valšķis,

1) val̃šķis C., Dond., N.-Bartau, Nigr., Selg., Siuxt, Wandsen, val̂šķis Bers., Golg. Meiran, Ogershof, Saikava, Sessw., val̂šķis ² AP., valšķis L., U., Mag. XIII, 41, val̃kšķis Frauenb., valkšķis St., U., valkšis U., ein Falscher, ein Betrüger, ein Heuchler:
viņš darīs par valšķiem ar mīkstiem vārdiem tuos, kas bezdievīgi pret . . . derību turas Glück Daniel 11, 32. gudram vīram ... bauslība neriebjas, bet kas valšķis ir, tas iekš tās līguojas kâ laiva iekš vē̦tras Sirach 33, 2. Sprw.: pat valšķis ruokas nuomazgā JK. II, 638. jūs pruotat cilvē̦kiem galvu sagruozīt. jūs e̦sat.., liels valšķis Deglavs Riga II, 1, S. 88. valkšķi tādi un skauģi Blaum. St. 19. valšķu (Var.: blēņu) valuodiņa BW. 87321 var.; 10081 var.;

2) ein Schwätzer
(val̂šķis) Saikava. In der Bed. 1 zu valšķs, wobei das al̂ vielleicht aus val̂šķis 2 übernommen ist, das vielleicht zur Wurzel von valuoda "Sprache" gehört.

Avots: ME IV, 460

I vẽlîgs,

1) begehrlich, verlangend
Vīt.; "kurš vē̦las, meklē citu tuvumu" Dobl.; gefälhg, zuvorkommend Grünwald, MSil., Nötk., Sessw.; gönnend, gütig, willig Jürg., Lennew.; mit Herablassung wohlwollend Nikrazen; freundlich, gut Dobl., Erlaa, Golg., Lindenberg, Weissenstein, Wenden, Wolmarshof; munter, fröhlich U.; übermütig Manz. Lettus, L., U.; lüstern, geil, frech, mutig, ungezähmt St., gefallsüchtig (von Mädchen) U.; üppig U.: vēlīgs jau vari būt, bet neesi tik par daudz izvēlīgs Vīt. vēlīgs bē̦rns, ein Kind, dem die Nähe der Eltern etwünscht ist Dobl. vēlīga meita (atraitne), ein Mädchen (eine Witwe), das die Nähe der Männer sucht ebenda. viņš uz meitām bij ļuoti vēlīgs Apsk. v. J. 1903, S. 66. izlutināts bē̦rns tuop vēlīgs Glück Sirach 30, 8. kas vēlīga ir, tā dara ir tē̦vam, ir vīram kaunu 22, 5. kad tās Kristum pretī vēlīgas tapušas Bibelausgabe v. J. 1739, Timoth. 5, 11. vēlīg[u] meitiņ[u] i[r] redzēju ar vēlīgu villainīti BW. 20682. lustīgi, vēlīgi man[i] bāleliņi, ne tādi skumīgi . . . 20910. vēlīgs puisis 9471, 1 var. Lustīgam, vēlīgam, tam ar mani nuodzīvuot 10220. vēlīga Grietiņa kūmās iet; vai būs vēlīga pādē̦nu auklēt? BW. piel.2 1641 1 . vēlīgi puišeļi vedībās jāti BW. 25714. vēlīga meita N.-Peb., ein den Burschen zu viel erlaubendes Mädchen. kungs šuodien tāds vēlīgs (gütig, wilhg) Jürg. runā ar vēlīguo balsi Neik. 27. sieviete vēlīgi smejas Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 13. līgavas vēlīgajuos smaiduos Jansona domas 2l. vēlīgu vaigu rādīdama LA. viņai vēlīgi me̦tas ap dūšu Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 465. saldi vēlīgs izskats Vēr. II, 1398. tev sludina vēlīguo vēsti MWM. VI, 767. cik daba vēlīga Mācītāja meita 29;

2) erwünscht
(?) Kronw. n. U. Subst. vẽlîgums, die Begehrhchkeit; die Gefälligkeit, Willigkeit, Gütigkeit, Freundlichkeit; die Fröhhchkeit, Munterkeit, Übermütigkeit; die Gefallsucht: pestītājam būs . . . mūsu vēlīgumu maksāt Manz. Post. III, 50. nuo lielu vēlīgumu un pārgalvību nezinādami kuo darīt 105. lustīt manu, vēlīgumu! BW. 85, 2. es tuo savu vēlīgumu . . . neatstāju 17852. vai tas tautu dusmu pūķis nuoņems manu vēlīgumu? BWp. 1011. acis smējās vēlīgumā Apsk. v. J. 1903, S. 487. In den Bedd. "übermütig, üppig, munter, fröhlich, gefallsüchtig" aus mnd. welich "mutwillig, munter"; sonst zu vẽlêt I. Welche Bed. jedesmal in den Zitaten vorliegt, kann nicht immer sicher entschieden werden.

Avots: ME IV, 558

vẽrte, vē̦rta L., vẽrts, -s Wolm. u. a., der Wert, die Wichtigkeit U.: vai tur vērte vest: tur tak pa[r] velti ve̦d KatrE. nav vis vērte tik daudz grūst ebenda. tur būs vērte iekšā iet (da wird es lohnen hineinzugehn) BW. 13995. nebij vērtes . . . iet baznīcā 21258, 8. vai vērtes (vẽrts Wolm. u. a.) būtu brist ... dubļuos Kaudz. Izjurieši 51. ne tavas vē̦rtas, nicht deinesgleichen St. me̦klē̦dama, kas viņas vērtes ir Glück Weish. Sal. 6, 17. iecienī viņu tâ, kâ viņa vērtas ir Sirach 10, 27. ne tu manas vērtes (Var.: manu vērti) biji. nu vēl nāca mana vērte (meinesgleichen, wer meiner wert ist) BW. 15191. gāju ... savas vērtes (Var.: savu vērti) lūkuoties 33106, 4. es nebiju puiša vērte 14803. tiesas tē̦vi ir gan kaut kuo vērtes (sind etwas wert) Kaudz. Izjurieši 206. neesiet manu svārku vērtes (meines Rockes wert) BW. 8880. tev pagāja trīs vasaras vērtes meitas meklējuot 9612. vērtes puiši 11010. manta pa vērtei jāpārduod P. W. Šis ar mani tiesāties? 9. Vgl. vẽ̦rts.

Avots: ME IV, 567, 568

zibenis U., Adiamünde, AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Heidenfeld, Kl., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Segewold, Selg., Sessw., Siuxt, zibens, -s, (masc. g.) AP., Jürg., zibinis Rutzau n. FBR. VII, 121, Oknist, zibins (gen. zibins [Gr.-Buschh.] od. zibina [Burtn., Ruj.] od. zibiņa (Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof]) L., U., zibine Dunika, Demin. acc. s. zibentiņu BW. 33704,5 var., der Blitz: pē̦rkuonu un zibini Glück Hiob 37. ar zibinu Jesaias 30, 30. priekš... pē̦rkuoņa nāk.., zibins Sirach 32, 10. pē̦rkuoņi, zibeņi (Var.: zibiņi), saspārdāt vīra māti! BW. 23177, 10. nu tava subene zibiņus (Var.: zibenis) metīs 18228. zibiņus mest St., stark blitzen. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. pē̦rkuons rūcis un zibens metis LP. VII, 464. zibins me̦tas L., es blitzt. zibins (ie)sper U., schlägt ein. stāvēja it kâ.. zibens saspe̦rts Mērn. laiki 173. kâ... zibiņa trāpīts Austr. kal. v. J. 1893, S. 27. tur tevi zibins sitīs... 9 asi iekš zemes Br. 70. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. zibiņi šķīlās 972. pret vakariem zibeņi šķils Stari II, I 12. zibiņi cē̦rtas Lāčpl. 31. zibiņi šķīst 46. zibins šaudās LP. II, 83. zibeņi drāžas Aus. I, 6. sāk zibeņi krustuoties LP. V1I, 497. ve̦lns aizlaidies kâ zibins I, 164. skrien kâ zibens Aus. I, 106. jaunā ziņa... kâ zibens izplātījās Krilova pas., S. 79. laidis zibiņa ātrumā LP. III, 104. zibens pavedieni Rainis Tāļas nosk. 36. bula zibens St., Wetterleuchten; bula zibins L., Mehltau. Zu zibt

Avots: ME IV, 715, 716