Paplašinātā meklēšana

‡ apakšvaduonis Janš. Bandavā II, 197, ein Unterführer.

Avots: EH I, 71

ā`rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242

balzuonis: auch Salis (mit alˆ ² ), balzuons - auch Seyershof (mit alˆ ² ).

Avots: EH I, 203

balzuonis Pump. [und balzuons], = balziens 1: [cirtu... uozuola balzuoniņus BW. 346300, 1. ]

Avots: ME I, 260, 261

barsuonis Palzmar, ein grosser, dicker Holzhammer der Zimmerleute zum Anschlagen der Balken.

Avots: ME I, 265

be̦guonis, be̦gune Bielenstein Holzb. 625,

1) be̦guns Etn. IV, 61, eine kleine Fichte oder Birke zur Verbindung der Flösse
(Konv. ² 209); in Lubahn be̦guons, eine Lange, dicke klūga; [

2) in Laud. bedeute be̦guons ein abgemagertes Pferd].

Kļūdu labojums:
Konv. 209 = Konv. ¹ 209

Avots: ME I, 277

‡ bē̦rguonis (??) Für. I (unter sirgt), ein Kränkling.

Avots: EH I, 216

bizuonis, jem., der sich umhertreibt, der wild dahinsaust: sutu rati - elles bizuonis. kur tu skrej kâ bizuon(i)s Sessw.

Avots: ME I, 303

blastuonis, der Augendiener Siekeln n. U. [Wohl zu li. blastúoti "пронырничать, поступать коварно".]

Avots: ME I, 309

bļaustuonis: mit aû Bērzgale.

Avots: EH I, 233

bļaustuonis, der Schreier, Schreihals Ar.

Avots: ME I, 320

bļâvuonis, der Schreihals.

Avots: ME I, 320

briẽsmuonis (unter briẽsmuoņa): auch AP. (von Menschen und Tieren gesagt).

Avots: EH I, 244

‡ če̦guonis Frauenb. "= če̦guone ‡ 2".

Avots: EH I, 288

cê̦luonis,* die Ursache, der Grund: pārsaldēšanās ir cēluonis dažādām slimībām Kronw.

Avots: ME I, 377

cê̦luonisks,* ursächlich, kausal: cē̦lonisks sakars, Kausalnexus.

Avots: ME I, 377

ce̦nsuonis, jem., der vorwärts strebt, der sich für das Allgemeinwohl abmüht: es satikuos ar kādiem mūsu jaunlaika ce̦nsuoņiem Purap.

Avots: ME I, 372

‡ cikuonis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen faulen Arbeiter: jūs tik tādi cīkuoņi e̦sat.

Avots: EH I, 276

čīkstuonis, der Kämpfer. Vgl. cīkstuonis und auch čīkstuone.

Avots: ME I, 416

cīkstuonis,* cīstuonis* Kronw., der Kämpfer, Gladiator.

Avots: ME I, 390

‡ cīpsluonis "?": māteskaite ... izceļas nuo pavēderes jūtekļu cīpsluoņiem Mekons Zelta majas grām. ³ , S. 194.

Avots: EH I, 276

dar̂buonis, = darbinieks 2, jem., der für das Gemeinwohl sorgt: mūsu laika darbuoņi. tai jau darbuonīte kūmās stāvējusi Naud.

Avots: ME I, 439

de̦luonis (unter de̦luoknis): auch Kaudz. Izjurieši 14.

Avots: EH I, 315

[dìenuonis ² N. - Schwaneb. "ein Tagelöhner": šuogad tē̦vs neņe̦m ne˙viena dienuoņa.]

Avots: ME I, 483

dīkuonis der Müssiggänger: kad laukā viļņuos ze̦lta vārpas smagas, tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne+vis dīkuoņus Freidenberg.

Avots: ME I, 478

‡ dižķuonis* Janš. Mežv. ļ. II, 124, ein Grosssarst.

Avots: EH I, 324

dižuonis,

1) [" kas dižuojas" 1 Kokn., Schrunden, Postenden, Jürgensburg, Annenburg;

2) "ein grosser, starker Mensch"
Gr. - Essern;

3) "kas dīžājas" 1 Schujen, Daiben, Grawendahl].

Avots: ME I, 476

dižvaruonis, der gewaltige, herrliche Held; zuweilen ironisch.

Avots: ME I, 476

I duonis: auch (mit uõ ) Grob., Iw.

Avots: EH I, 350

I duonis (li. duonis), gew. Pl. duõņi [Dond., Gr. - Essern], dial. auch duoņas, [duonas Lis., duõnas Kolzen], Schilf, Binsen (juncus und scirpus) Mag. IV, 2, 24, RKr. II, 72 ; in Hasenpot und Libau n. RKr. III, 73 duoņi, Typha: gaŗš tautu dē̦ls, tâ kâ duonis jūŗmalā BW. 13273, 1. silkšu duoņi, Seebinse (scirpus lacustris) Konv. ¹ 438. duonu laiva LP. VI, 846 [aus Blieden. Vielleicht zu gr. δόναξ "Rohr", s. Fick Wrtb. I ^4, 459 und Boisacq Dict. 196].

Avots: ME I, 534

‡ III duonis Selg., = duõna I, das abgeschnittene Brotende.

Avots: EH I, 350

‡ dre̦buonis Lettg., = dre̦buoņa 1.

Avots: EH I, 332

druosuonis, der Mutige Druva I, 228.

Avots: ME I, 507

[dūmuonis Telssen "dūmaka, pietvīcis gaiss ".]

Avots: ME I, 528

dze̦luonis: bišu dze̦luoņiem BW. 34043, 1.

Avots: EH I, 354

dze̦luonis (li. geluõ, geluonìs), dze̦luons BW. 28643. n. Tr. IV, 421 auch dze̦luone, der Stachel: pret dze̦luoni nede̦r spārdīties. [Bei Manz. Lettus und Glück auch in der Bed. "Gift": (mēli) pilnu ar nāvīgu dze̦luonu Jak. III, 8.]

Avots: ME I, 543

dzèlzuonis: dzè̦lzuonis AP. "ve̦ca, nederīga dzelzs": piesien vai nu nuo dze̦lzuoņa, vai citu kuo smagu; dze̦lˆzuons ² Salisb., ein Schneidewerkzeug.

Avots: EH I, 354

dzèlzuonis [AP.], Schneidewerkzeug (Beil, Messer); Eisenwerkzeug; das Plätteisen des Schneiders Krem.; [vgl. li. gelžuonìs "шлак"],

Avots: ME I, 544

dzelžuonis "?": Ūsinīti, dzelžuonīti, baruo, sukā kumeliņus! BW. 30053. 4.

Avots: ME I, 544

dziêduonis* (f. - ne), der Sänger, der Dichter: tuos tik piemin dzieduoņi Aus. I, 3. jūs sīkie putni, dzieduoņi A. XI, 186.

Avots: ME I, 562

[dzīvuonis, = dzīvnieks Wid.]

Avots: ME I, 560

ê̦duonis ² (unter ē̦duons): (ein zänkischer Mensch) auch Sassm.

Avots: EH I, 372

è̦lkuonis (unter è̦lkuons): auch (mit e̦lˆ ² ) AP., Ramkau,

1): streiju gabali un e̦lkuoņi Vēr. II, 840.

Avots: EH I, 368

‡ e̦lsuonis Bers., die Schwindsucht; e̦lsuons (aus einem Manuskript), Bauchschlag der Pferde.

Avots: EH I, 369

ērkšķuonis, der Dornbusch L., St.,

Avots: ME I, 575

gàisuonis,

1): ein wildes, unbändiges Pferd:
ar tuo gaisuõni ² nav ne˙kāda braukšana Orellen.

Avots: EH I, 378

gàisuonis, gàisuons [PS.],

1) ein Windbeutel; ein unruhiger Mensch
Burtn.;

2) slikts gaisuons, schlechtes Wetter
Burtn. n. U. [Zu gaiss.]

Avots: ME I, 588

gaišuonis "?": ievē̦lē̦ts par pagasta gaišuoni, baznīcā par mācītāja palīgu Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 588

galduonis [*?], der Kostgänger, Tischgänger Karls.

Avots: ME I, 591

gaŗbizuonis, ein langer, dünner Mensch: kam te tâ slaisties, kâ lielais gaŗbizuonis Trik.

Avots: ME I, 605

gauduonis, ein Klagender AP.

Avots: ME I, 610

gauzuonis, der Schwätzer N. - Schwnb.

Avots: ME I, 613

gāzuonis ,* die Sturzwelle Konv. ¹ 494.

Avots: ME I, 620

ģèibuonis, der Schwindel, die Ohnmacht AP., Bers.; [ģeibuoņi U., Schwindelanfälle.]

Avots: ME I, 695

‡ II ģeibuonis (mit ostle: ei aus ī ?) Lixna "ein abgezehrter, erschöpfter Mensch".

Avots: EH I, 426

ģībuonis,

1) der Ohnmächtige:
pēc laika ģībuonis atžirgst LP. I, 136;

2) [ģìbuonis C., Arrasch], die Ohnmacht:
pret ģībuoni - uz krūtīm vai mutē jālej ūdens Etn. IV, 117. Plur. ģībuoņi, Ohnmachtsanfälle Spr.: man sāka tādi kâ ģībuoņi vien griezties ap sirdi Plūd. LR. III, 62.

Avots: ME I, 700

greizuonis, ‡

2) die Drehkrankheit der Schafe:
tu malies kâ aita ar greizuoni apkārt vien Latvis № 1856.

Avots: EH I, 403

greizuonis Biel. LSpr. I, 287, greizuons L., U., ein verkehrter Mensch, ein Eulenspiegel. [greizuonis, jem., der alles verkehrt anfasst Wid.]

Avots: ME I, 648

griezuonis (unter griezuons),

1): auch Bers.; ‡

2) "?": nuo tiem ... dažprātīgiem šķeterniekiem un griezuoņiem (von denen ... Fladder- und Schwarm-Geistern)
Rohkas grahmata 1708, S. 2.

Avots: EH I, 410

grimuonis, grimuons St., Mag. IV, 2, 76,

1) Holz, das im Wasser untergeht ;

2) Hornstrauch (cornus sanguinea)
RKr. II, 70 : citi sauc grimuoni (cornus sanguinea) par bezvārda kuoku Konv. ² 360 ;

3) "?": slapju mē̦slu piekŗautā ratu skāre gremdē riteņus kâ grimuonis Doumas IV, 450.

Avots: ME I, 655

iguonis (unter igaũnis ): auch (mit uô

2) Salisb.

Avots: EH I, 429

îguonis, der Murrkopf, ein verdriesslicher Mensch Naud.

Avots: ME I, 835

īkstuonis, ein weinerliche Person Bauske.]

Avots: ME I, 835

il˜guonis, fem. -ne, il˜guoņa, comm., ein Saumseliger, Trödler: nelaiķa ve̦ctē̦vs mūs nuosauca par ilguoņiem Zabeln, Linden.

Avots: ME I, 706

‡ jūsmuonis Janš. Līgava II, 299, der Schwärmer.

Avots: EH I, 570

I kalˆtuonis ² , ‡

2); = ‡ kalˆtuoņa ² : kaltuoņa gadi Frauenb.

Avots: EH I, 579

[I kalˆtuonis ² Ruj., ein verdorrender Baum.]

Avots: ME II, 146

II kaltuonis, die Auszehrung [Warkl., Wessen], Infl. n. U. Zu kàlst.

Avots: ME II, 146

‡ III kàltuonis ² Warkl., Weichselzopf.

Avots: EH I, 579

karsuonis. (untex kar̂suõns): auch Bers.; kad galvas k. gaovij, tad ausis karstas Frauenb.

Avots: EH I, 590

kar̂stuonis A. XVI, 500, Bers., = karsuonis, das Fieber. [Nach Für. I - "hitzkrank": šuo gadu daudz gulēja karstuoņi, dies Jahr haben sehr viele an der Hitze gelegen.]

Avots: ME II, 165

kaucuonis, kaucuoņa,

1) [kaũcuoņa Jürg.], das Geheul;
jūŗas kaucuoņi, das Brüllen des Meeres U.;

2) kaucuoņa, der Heulende
Serb.

Avots: ME II, 172

‡ ķilduonis Birk. Sakämv. 72, = ‡ ķildavnieks.

Avots: EH I, 702

klaĩguonis, der Schreihals: bē̦rns klaigā kâ klaiguonis Dond.

Avots: ME II, 209

kleiduonis; fem. k-ne: apprecējis tādu pasaules kleiduoni Pas. VI, 62.

Avots: EH I, 613

kleiduonis, der Umhertreiber, Vagabund. Unb.

Avots: ME II, 220

klîduonis: mūsu suns ir gatavais k. AP.

Avots: EH I, 619

klîduonis [Warkl., klîduoņa N. - Peb., = klaiduoņa]: šad tad dažs vēja klīduons Apsk. 1903, 387. [uzcerējuse kādu klīduoņu Austriņš Nuopūtas vējā 8. tāds klīduoņa N. - Peb.]

Avots: ME II, 230

klijuonis, jem., der umherirrit Mag. XIII, 2, 63 [hier mit ī geschrieben].

Avots: ME II, 226

‡ II klijuonis "ein gewisser Raubvogel" Smilt.

Avots: EH I, 617

kluonis, das Schloss, atslē̦gas kūts U.

Avots: ME II, 238

‡ ķuonis, Demin. pejorat. ķuonelītis Janš. Mežv. ļ. II, 124 "?".

Avots: EH I, 709

kràkuonis, der Schnarcher: bet tu sņākuoni, zilme̦lnuo krākuoni... Asp.

Avots: ME II, 266

krìtuonis* ein Fallsüchtiger, Epileptiker LA.

Avots: ME II, 283

liduonis, der Schwebende, der Adler in der Rätselsprache RKr. VII, 339. [gaisa liduoņi Janš. Dzimtene V, 213.]

Avots: ME II, 466

‡ liẽlpilsuonis,* der Grossbürger.

Avots: EH I, 755

liẽltìrguonis ,* liẽltìrguôtãjs *, der Grosshändler.

Avots: ME II, 502

‡ lìetavuonis ² Lös., = lìetuvē̦ns.

Avots: EH I, 757

lietuonis: auch Bers., Pas. IX, 451; XI, 271, (mit ìe ² ) Auleja, Kaltenbr., Oknist, Saikava, Skaista, Zvirgzdine, (liêtuons ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 758

lìetuonis, [lietuons Manz. Lettus], lìetuons Salisb., der Alp Mar., Spr., Schwanb., [infl. lituńc"zmora" Zb. XV, 191, 248]: lietuon[i]s [Warkl.] jāja līgaviņu BW. 12915, 7. ragaiņām guovīm vis˙labāk lietuoņa jeb lietuvē̦na krustu vilkt uz ragiem ar naža galu Etri. IV, 46. [Nach Brückner AfslPh. XX, 516 und KZ. L, 188 entlehnt aus poln.-klruss. litun "eine Art Teufel", was wegen der Lautformdieses anscheinend gemeinlettischen Wortes sehr zweifelhaft ist. Eher daher verwandt damit (wenn nicht klruss. lit- hier aus lět- "fliegen" entstanden ist; aus Brückners Schreibung ist das nicht zu ersehen) und mit li. III prs. liečia "drücken" Daukša Post. 136, 31, 34, 363, 7, III prt. lietė "bedrückten" 24, 9.]

Avots: ME II, 508

lìkuonis, ein schiefgewachsener Mensch Biel., E.

Avots: ME II, 488

‡ mãjkustuonis, = mãjluõps: mājkustuoņi bijuši brangi Pas. IV, 271.

Avots: EH I, 789

mãkuonis (unter mãkuôņa): auch AP., Ermes, N.-Peb., Ramkau, Smilt., Wandsen, (mit à ) Trik., (mit à ² ) Alswig, Heidenfeld, Kaltenbr., Meselau, Prl., Sessw., (mit â ² ) A.-Ottenhof, Behnen, Frauenb., Lemb., Windau, Zögenhof.

Avots: EH I, 790

màlduonis,

1): "gars, kas maldina ceļiniekus" Bers.; ‡

2) malduons, ein Verirtter, ein Umhertreiber
Diet.

Avots: EH I, 780

màlduonis, wer irreführt Los. n. Etn. IV, 145: vienam piesities malduonis, uotram uzgulies lietuvē̦ns Kaudz., [N.-Peb., Bers.).

Avots: ME II, 557

‡ mârkuonis ² Dond. n. FBR. V, 126, = mākuonis.

Avots: EH I, 792

matuonis: auch Heidenfeld, Sessw.

Avots: EH I, 785

matuonis Lub., matuons Nerft. n. U., Dr., der Haarwurm: ūdenī ir briesmīgi daudz matuoņu MWM. VI, 277.

Avots: ME II, 567

matruonis: auch AP.

Avots: EH I, 785

matruonis [Lis.], der Haarwurm; das Panaritium (Fingerwurm) U.; matruõņi C.

Avots: ME II, 566

[mazpìlsuonisks ,* kleinbürgerlich.]

Avots: ME II, 573

meimuonis, der Dusel: viņš izdziedāja ar visu savu meimuoni tik cē̦ļi, ka prieks bij dzirdēt A. IX, 354.

Avots: ME II, 592

me̦lˆkuonis ² Kand., Lennew., me̦lkunis ² [Salisb., Salis], Lind., Neugut, der Lügner. [Bei U. dazu auch ein Fem. me̦lkuna (für * me̦lnkuņa?); me̦lkun- wohl dissimilatorisch aus me̦lkul-.]

Avots: ME II, 595

mè̦lsuonis (unter mèlsis): ein Fasler (mit è̦l ² ) Auleja.

Avots: EH I, 799

mežuonis, ein Wilder.

Avots: ME II, 611

mežuonisks ,* wild, nach der Art eines Wilden: viņas griezās mežuoniskā dejā Apsk. v. J. 1905, S. 150. nevaldāmus, var˙būt mežuoniskus juokus JR. IV, 35.

Avots: ME II, 611

mieguonis ,* Siebenschläfer Konv. ² 1405.

Avots: ME II, 652

mìetpìlsuonis ,* der Spiessbürger.

Avots: ME II, 656

mìetpìlsuonisks ,* spiessbürgerlich.

Avots: ME II, 656

‡ miguonis B. Vēstn., = miguoņa.

Avots: EH I, 812

mîkstuonis Vēr. II, 724, das Weichtier, die Molluske.

Avots: ME II, 643

milˆzuonis [Domopol, Warkh.], C., [milzuons Pas. II, 179], milzuons U., der Riese: šie cīniņi salīdzināmi ar grieķu milzuoņu, titānu un gigantu cīniņiem RKr. VIII, 9. [Nebst li. milžonis (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 142) zu milzis I.]

Avots: ME II, 629

miruonis: es visiem miruoņiem ūdentiņa nesējiņa BW. 27357; ein Schimpfname ("rāms, neveikls cilve̦ks") Frauenb.

Avots: EH I, 818

miruonis (f. -ne LP. VII, 198), [miruons Dunika, Bauske, mir,uonis Glück IV Mos. 6, 6 u. 11; 9, 6; Jes. 26, 19; Tobias 12, 11, mir,uons II Mos. 12, 30; Sirach 10, 10; Matth. 28, 7; Markus 9, 26], ein Toter, eine Leiche: nuo miruoņiem augšā celties. Sprw.: kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. sāpes lai izdēd kâ ve̦cs miruonis Br. 88. miruoņus iezārkuot, apglabāt, sadedzināt. - [miruoņu puķe, linaria vulgaris.]

Avots: ME II, 635

mùlsuonis,

1) auch mùlsuoņa, = mulsis Smilt., Lub., [C.];

2) die Konfusion, Verwirrung, Phantasie:
vienam nuo mums ir mùlsuonis ² nuo karstuma Aps.;

[3) "kas mu (l) sina citus" Grawendahl.]

Avots: ME II, 665

murduonis Neugut, = murduoksnis.

Avots: ME II, 668

‡ nere̦muonis Auleja, ein Unruhiger, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, "?".

Avots: EH II, 18

nevàlduonis, ein unbändiger, ausgelassener Mensch: pat sliņķi un nevalduoņi bij tādi nuorimuši, kâ paguruši Vēr. I, 1302.

Avots: ME II, 738

niekuonis, der Possenreisser: nieku tev nevajadzēja darīt citiem niekuoņiem... līdz Seibolt.

Avots: ME II, 751

nĩkuonis,

3): nīkuonītis, ein Siechling
BielU.; ‡

4) nīkuons "ve̦ca pils, sagruvuse bedre; viss, kas jau nīkst" A. Leitāns; nīkuoņu mūŗi, eine Ruine
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 26

nĩkuonis,

1) das Verderben, der Ruin, die Verwesung
L.: kaps visiem nīkuoņa bedre, im Grabe der Verweslichkeit endigt sich alle Hoheit L. lai lāsts un nīkuonis! U. b.;

2) "сухотка" Wid.;

3) nĩkuonis, f. - ne, = nīkulis: tādi nīkuoņa vārgulīši Kronw. vai lai ar nīkuoņiem zē̦niem spēlējuos? Poruk. svē̦tās meitas nīkuones (sic!) Tr. IV, 220.

Avots: ME II, 747

uokstuonis,

1) uokstuonis Elv., L., St., U., Memelshof, Vīt., (mit ùo ² ) Bers., KL, Sessw., uokstuons U., uôkstuôņa ² Dunika, die Spür-, Suchbiene:
iekams bite spietuo, darba bites izsūta jaunu vietu meklēt; tās sauc par uokstuoņiem Konv. ² 381. te spietuošanas laikā viņus (= bišu klučus) vieglāki varēja atrast uokstuoņi, kas, iekām spiets pilnīgi atraisījās nuo struopa, devās izlūkuos E. Virza Daugava I, 1057;

2) Plur. uokstuoņi, die Fühlhörner der Insekten
L.;

3) uokstuonis Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 62, Kurmene, Schönberg, ùokstuoņa ² Bers., Fest., Sessw., (mit uô ² ) Bauske, comm., der Schnüffler:
kuo tu te staigā kâ uokstuonis! Schönberg. sprāgsti, skauģi, uokstuone, uodze! Vensku E.

Avots: ME IV, 415

‡ pare̦guonis Pas. VII, 19; X, 392; XII, 38, 333, Kaltenbr., Warkh., Zvirgzdine, = pareģis; ein demin. Fem. pare̦guonīte Janš. Bandavā II, 180.

Avots: EH XIII, 167

pareģuonis (unter pareģis): dze̦gūze uz luopiem ar e̦suot p., kad luopi kādreiz krītuot Siuxt; fem. pareģuone - auch Pas. XII, 130.

Avots: EH XIII, 167

‡ pãrvalduonis, = pãrvàldniẽks: gaisa pārvalduoņa meitu Dünsb. Od. 56.

Avots: EH XIII, 215

pavaduonis, f. -e, der Begleiter, die -in: ķēniņš devis daudz jātnieku par pavaduoņiem LP. Vl, 454. princese ar pavaduonēm Rainis Ze̦lta zirgs 91.

Avots: ME III, 131

pavalduonis,* der Regent MWM. VI, 578.

Avots: ME III, 132

pe̦lduonis Leijerk. II, 64, der Schwimmende, der Schwimmer.

Avots: ME III, 195

pḕ̦rkuonis (unter pḕ̦rkuôns),

1): auch (mit ē̦) AP., Hasenp., Iw., Lemb., Orellen, Saikava, Salis, Sessw.;

2) (s. unter pḕ̦rkuoni): auch (pê̦rkuonis ² ) Iw., Orellen, (plur. pê̦rkuoņi ² ) Karls.

Avots: EH XIII, 228

piluonis U., ein Blutgeschwür, Hundsnagel. Zu pilt; vgl. piepilt.

Avots: ME III, 217

pilsuonis,* der Bürger (seit Kronw.).

Avots: ME III, 217

pilsuonisks,* bürgerlich: pilsuoniska izskata vīrs A. v. J. 1896, S. 220.

Avots: ME III, 217

pirmcê̦luonis,* die Grundursache: nuo visu lietu pirmcē̦luoņa - dievības Konv. ² 834. pasaules pirmcē̦luonis A. v. J. 1898, S. 124. par slimības pirmcē̦luoni izrādās baktērijas A. v. J. 1897, S. 970. nuonākam pie parādību pirmcē̦luoņa Konv. ² 110.

Avots: ME III, 225

plê̦suonis (f. -ne) Treiden, plê̦suoņa, comm., ein Raufbold; ein Raubtier, Raubvogel: tas jau ir plē̦suoņa, ne cilvē̦ks! JR. IV, 86. skuoluotājs izplucinājis abus plē̦suoņas (puikas, kas bij plē̦sušies) Pasaules lāpīt. 27. tu negantnieks, tu plē̦suoņa! Alm. nuo varmācīgiem plē̦suoņām Vārpas 8. pie krūmiem neģēlīgais plē̦suoņa bija izgāzis savu atriebību Sudr. E. agrāk vilks ne˙maz nebijis tāds plē̦suoņa kâ tagad LP. V, 78. viņš pārvērtās par četrkājainuo plē̦suoni VII, 911. kad zuoslē̦nus pirmuo reizi ārā laižuot nuosveŗ, tad tuos neaiztiek nedz vārnas, nedz citi plē̦suoņi RKr. VI, 55.

Avots: ME III, 341

plūduonis Wid.; Ūberschwemmung, Flut. plûduonis N.-Peb., = plūdu laiks.

Avots: ME III, 360

pretcīkstuonis, der Gegenkämpfer, der Entgegenkämpfende: par... pretcīkstuoni uzstājas Imanta Plūd. Llv. II, 264.

Avots: ME III, 386

prìekšce̦nsuonis,* der Vorkämpfer Dr.

Avots: ME III, 394

‡ purguonis "?": te dauzījās apkārt tāds p. (ein Schimpfname) Austriņš Raksti V, 146.

Avots: EH II, 328

pusģībuonis, eine halbe Ohnmacht: sieva gulējusi ar nuocirstu ruoku pusģībuonī LP. V, 68.

Avots: ME III, 427, 428

pusreibuonis Apsk. v. J. 1905, S. 314, halber Schwindel, Dusel.

Avots: ME III, 433

putuonis "?": "putuoni, kas saskaitušuos ļaudis izlīdzina".

Avots: ME III, 443

‡ raduonis,* der Schöpfer, Urheber: skatās ... uz skaņuo viļņu raduoni Ed. Grünbergs Zvārguļi 17.

Avots: EH II, 349

rãpuonis, ein Reptil Pilten; ein noch kriechendes Kind Pe̦nkute, Hofzumberge, Vank.; übertragen: tie luodā kâ kādi dvēseles rāpuoņi U. b. 110, 43.

Avots: ME III, 498

re̦guonis,* der Hellseher, Prophet: pravietis un re̦e,uonis Seifert Chrest. III, 3, 92. es sludinu jums nākamību kâ pravietis un re̦e,uonis Asp. izlūdzies mīlīgai Laimai liesmaiņuo re̦guoņa aci! Aus. I, 83.

Avots: ME III, 504

rē̦guonis,

1) rẽ̦guônis Ziepelhof, = rẽ̦gs: ar rē̦guoņu acīm tie glūn Aus. Seifert Chrest. III, 315;

2) rẽ̦guonis, jem., der im Halbdunkel nur undeutlich zu sehen ist Ruba;

3) rē̦guonis ² , jem., der, um andere zu schrecken, sich komisch gekleidet hat
Golg.;

4) jem., der spottweise das von andern Gesagte nachspricht
Lös.

Avots: ME III, 518

rē̦kuonis Ar., rê̦kuoņa ² (comm.) Bauske, der Schreihals.

Avots: ME III, 520

‡ riebuonis "Ärgernis" Lubn. n. BielU.: sirdij būs r.

Avots: EH II, 378

rūkuonis, s. rūkuoņa.

Avots: ME III, 569

sace̦nsuonis, s. sacensis.

Avots: ME III, 601

I šàlkuonis ² Saikava, šàlkuôņa, = šalka I: iekšā tam (gliemezim) skan vēl šalkuonis Asp. Ziedu kl. 153. dzird kuoks baigu šalkuoni Zvārg. Ed. nuoklausījies tādā rudens vēja šalkuoņā Aps. R. IV, 60. upes (A. Up. J. 1. 36), vēja (Zemn. dē̦ls 8) šàlkuôņa ² Saikava. apnīkst mums klausīties šalkuoņas cietās Līguotnis 27.

Kļūdu labojums:
šalka I = šalka I 1

Avots: ME IV, 3

II šalkuonis Bers., šatkuoņi Spr., = šalka II.

Avots: ME IV, 3

I saluonis, ‡

2) salùoņi ² Nautrēni "kaudzes padibenē le̦dū sasalušais siens": siena skaudze šuoziem līdz pusei saluoņuos.

Avots: EH XVI, 428

I saluonis, der Reif (vgl. salˆna ) Warkl.

Avots: ME II, 678

II saluonis "ein dem sapals ähnelnder Fisch" Saikava.

Avots: ME II, 678

saltuonis, der Frost Biržgalis.

Avots: ME II, 677

šàukuonis ² Kokn., šaukuons Mag. IV, 2, 141, U., ein Schauder: šaukuons pārgāja, es überlief (mich) ein Schauder. Wohl zu šukt "beben, erschrecken" (nach Leskien Abl. 318; und zu li. šūksnis "Sprung" РФB. LXV, 309?), sowie - wenn mit šau- aus ide. sk̑eu- zu ae. scéoh, norw. skygg "scheu, furchtsam", ahd. sciuhen "verscheuchen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 467).

Avots: ME IV, 6

šàusmuonis ² Bers., Saikava, Duomas I, 156, = šausmeklis.

Avots: ME IV, 8

sē̦duonis, der Sitzende: istabas sē̦duonis B. Vēstn., ein Stubenhocker. muoži izturējās sē̦duoņi ap čemodānu Alm.

Avots: ME III, 824

sē̦rguonis L., wer an einer Seuche (an der Pest) erkrankt ist: sē̦rguonis - kas guļ ar mēri Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337. apsargi visus, kas sē̦rguoņus apraug[a]! Fürecker.

Avots: ME III, 828

sîkpìlsuonis,* der Kleinbürger.

Avots: ME III, 852

sîkpìlsuonisks,* kleinbürgerlich: sīkpilsuonisks redzes apluoks Vēr. I, 1280. sīkpilsuoniskā valsts Stari III, 261.

Avots: ME III, 852

sir̂suonis Drosth., sir̂suons Jürg., Arrasch, sir̂suonis ² od. sir̂sūnis ² Gr.-Essern, = sir̂senis.

Avots: ME III, 847

šķaîduonis, šķaîduoņa Warkl., Tauwetter (im Frühling: wenn die Wege bodenlos sind): pavasara šķaiduons MWW. VII, 696.

Avots: ME IV, 21

‡ skaidruonis Lubn. n. BielU., klares Wetter.

Avots: EH II, 497

šķīduonis,

1): auch Bers., (mit î ) Kaltenbr., Ramkau.

Avots: EH II, 638

šķīduonis,

1) šķīduonis Wid., (mit î) Arrasch, C., Golg., KL, Prl., Saikava, Wolm., šķīduons U., Dr., šķīduoņa Wid., (mit î) Lis., flüssiger Kot
Wid.; Tauwetter im Frühling U., Schlackenwetter: jau atkal kūst un līst bez gala, uz ielām tīrais šķīduonis Latv. pašā pavasaŗa šķīduonī Janš. cik lieliski plūdi un šķīduoņa šuogad bija A. v. J. 1902, S. 120. šķīduoņas (Kaudz. M. 293, Celm.) od. šķīduoņu (U.) laiks, auch šķīduoņi Nerft n. Mag. IV, 2, 142, U., die Zeit, da die Winterbahn abgeht. šķīduoņas ceļš Kaudz. M. 16, grundloser Weg bei Tauwetter. ceļš pašā šķīduoņā Lubn. ceļi pavasara šķīduoņā, gan˙drīz neizbrienami A. XX, 300. priekš šķīduoņas, kur vēl ceļi ziemas stiprumā un labumā Aps. V, 27. e̦ze̦ruos, kas radās le̦dus laikme̦ta šķīduonī Konv. ² 2321;

2) "gaisinātājs, zaudē̦tājs" Wessen. Zu šķîst.

Avots: ME IV, 48

šķiruonis* Wid., was abgeschnitten ist, ein Bruchstück, Splitter.

Avots: ME IV, 46

šķuonis, der Bergrücken Wid.: iesim pa kalna šķuoni! Kaudz. M.

Avots: ME IV, 57

skraiduonis: wer nicht lange in demselben Dienst bleibt Lubn. n. BielU.

Avots: EH II, 506

skraiduonis, s. skraidulis.

Avots: ME II, 885

slàistuonis ² Warkl., slàistuoņa ² Saikava, Meiran, Gr.-Buschhof, Memelshof, (mit aî ²⁾ Siuxt, comm., = slaists: nav ne˙kāds slaistuonis vai dienas zaglis R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 174. iesim nuotvert tuo slaistuoņu! 145.

Avots: ME III, 914

šļãkstuonis Arrasch, šļākstuoņa Bauske (mit à ² ) Sessw., Lennew., ein klatschender Schall: ar šļākstuoņu lāpstiņa nuorāva savus atbalstus dibe̦nā A. v. J. 1899, II, S. 121. nuo dzirnavu slūžām nāk šļākstuoņa N. - Peb. lietus līst šļākstuoņiem Arrasch.

Avots: ME IV, 69

slâpuonis Warkl., Plur. slāpuoņi U., die Ohnmacht; in Nikr. slāpuonis mit der Bed. von slâpuoņa ² MSil.

Avots: ME III, 924

slejuonis, einer, der sich ohne Arbeit umhertreibt Gr.-Buschh.: kas slejuoņam maizi duos! Zu slìet.

Avots: ME III, 925

šļūduonis* Konv. ² 3790, Dr., šļūduone*, šļūduoņa*, der Gletscher: šļūduoņi ar lielu truoksni nuogāžas lejā Asp. VII, 40. ar sparu gāžas le̦dus šļūduonēs Duomas I, 1272, le̦dus šļūduoņas R. Sk. II, 239.

Avots: ME IV, 78

šņākuonis* UnwetferAsp. Ziedu klēpis 136.

Avots: ME IV, 93

snieguonis,* snieguona*, ein Schnee Gipfel; Lawine; Gletscher (?): lejā sūta smagas snieguoņas (Lawinen) Vilh. Tells 65. sauc tevi snieguoņu pauruos Apskats 1902, S. 21. pakāpjas kalnā, snieguoņuos Duomas II, 275. snieguoņu gali Vēr. II, 689. kâ mūžīgs snieguon[i]s tas uz manim uzveļas Asp. Vaidel. 62. kâ karstu uguns (apkampj) saltuo snieguoni Asp. MWM. 1896, S. 878.

Avots: ME III, 979

spaiduonis,* Klemme, Not, Zwang Kronw., drangvolle Lage Celm. (s. Kundz. Kronv. 125): dzīves spaiduonis A. XI, 759. izpalīdzēt tautas spaiduonim A. v. J. 1896, S. 143. lauksaimnieciskais spaiduonis (Krisis) B. Vēstn.

Avots: ME III, 980

spēkuonis,

1): lielais s. un dūŗu varuonis Janš. Līgava II, 376.

Avots: EH II, 549

spē̦kuonis De̦glavs Rīga II, 1, 160,

1) auch spê̦kuoņa ² Nigr., ein sehr Starker;

2) ein Ringkämpfer
Dr.

Avots: ME III, 992

‡ spīduonis Strods Par. vōrdn. 162 "?".

Avots: EH II, 552

‡ spirgtuonis Lubn. n. BielU., ein Gesunder: ne gulē̦tājs, ne s., weder krank, noch gesund.

Avots: EH II, 552

‡ spraguonis Stenden, ein starker Frost: tāds s., ka zaķim acis sprāgst ārā.

Avots: EH II, 555

sprâguonis,

1): auch Nerft, Sonnaxt, (mit â ² ) Salis, (mit ã ) Bers.

Avots: EH II, 558

sprâguonis Prl.,

1) sprâguonis ² Ahs., sprāguonis Wid., sprāguons Dr., Segew., acc. s. sprāguonu LP. VI, 951, sprâguoņa ² Ahs., Nigr., sprāguoņa Wid., Grünh., comm., ein Krepierling
Wid., Ahs., Nigr. (nur von grösseren Tieren), Grünh.; ein krepiertes, gefallenes Tier Wid.: sprāguonis suns, kaķis, luops Ahs. n. RKr. XVII, 54. sprāguoņa cilvęks (Schimpfwon) ebenda. gul kâ sprāguoņa Alksnis-Zundulis. skudras iz sava pūļa izne̦s sprāguoņus U. b. 109, 8. uz uguns salika sprāguoņu kaulus RKr. XII, 22, smirduošas sprāguoņas-maitas Latv.;

2) sprāguoņa, comm., ein fauler, ungeschickter Mensch:
ak tu sprāguoņa! strādā kâ iziris, kâ sapuvis! Stuhrhof n. Etn. II, 17.

Avots: ME III, 1015

spre̦guonis Bauske, spre̦guoņi laiki St., durchdringende Kälte.

Avots: ME III, 1016

sprē̦guonis Alksnis-Zundulis, sprē̦guoņa laiks ders., Segew., sprẽ̦guoņa Wolmarshof, C., Jürg., Arrasch, (mit è̦ ² ) Selsau, Warkl., sprè̦guoņas ² laiks Golg., sprē̦guoņa Nigr., Memelshof, starker Frost: aukstais sprē̦guonis JR. IV, 80. auksti luopam tādā sprē̦guonī Jauns. III, 387. kamē̦r pāries ziemas sprē̦guoņi Latv. īstais sprē̦guoņa laiks. naktīm salst tâ, ka jumti sprē̦gā Janš. Dzimtene V, 163. Ieva... tik salta kâ le̦dus gabals sprē̦guoņā Blaum. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

staiguonis: auch Pas. XIV, 95.

Avots: EH II, 568

staiguonis, ein durchschiessender Sumpf Dr.: staiguoņu purvi Vēr. II, 1223.

Avots: ME III, 1039

stiguonis: lielceļa stiguoni (acc. s.) Jauns. Raksti IV, 30.

Avots: EH II, 578

stiguonis Wid., stiguons L., stigūnis Nerft, eine einschiessende Steile: bija briesmīgs stiguons. vietām bija dūņu pieslīguši grāvji... Jauns.

Avots: ME IV, 1066

stre̦guonis Dragūņi, Plur. stre̦guoņi Kabillen, = stre̦gna.

Avots: ME IV, 1085

strīduonis Pas. IV, 91 (aus Selg.), strīduoņa Plüd. LR. IV, 118, comm., = strīdnieks: tie ir lieli strīduoņas Dünhof.

Avots: ME IV, 1091

strieguonis, strieguons Dr., striêguôņa ² Dunika, eine morastige, einschiessende Stelle: strieguoņa dūņās A. Niedra Fiziskā ģeografija. kas viņu bij izvilcis nuo nespē̦ka strieguoņa? A. XV, 413. striegons Kalleten "eine Grube, in welche die Mistjauche abfliesst.

Avots: ME IV, 1092

striguonis, eine einschiessende, morastige Stelle: e̦ze̦ra... līkņās un striguoņuos vietām atruod dziļāki zemē... siekstas Janš. Nīca 11. striguoņa purvs A. v. J. 1897, S. 317. Zu strigt.

Avots: ME IV, 1089

sutuonis,

1): kad sutuoņa gaiss, tad gaidāms pē̦rkuns Linden in Kurl.

Avots: EH II, 606

sutuonis, sutuoņa laiks U.,

1) auch sutuôņa Saikava, Fest., Prl., Stelp., sehr heisses, schwüles Wetter
Ugalen n. FBR. VII, 17: sutuoņa laikā A. v. J. 1899, S. 492. saules sutuoņa Austr. kas par nepane̦samu sutuoņu! Blaum. Pie skala ug. 59;

2) sutuoņi, der Dampf
Erlaa, Peb. n. U.;

3) sutuoņi L., wasserhaltiges Land
(auch: sutuoņu zeme) U.;

4) gebrannter Rasen im Küttis
U.;

5) sutuoņa Fest., Stelp., die Eile, Hetze.

Avots: ME III, 1129

‡ sūtuonis, s. oben unter sùtnis.

Avots: EH II, 609

sūtuonis "ein Langschläfer" Wrangelshof.

Avots: ME III, 1135

sve̦luonis: heisses, trockenes Wetter Schibbenhof; sehr kaltes Wetter; ein Hitzkopf; jem., der sich gewaltsam und gewalttätig betätigt Ekau, Grünw., Salgaln.

Avots: EH II, 614

sve̦luonis Alksn. - Zund., Bers. sve̦luoņa Bers., Vīt., Alksn. - Zund., comm., ein jähzorniger oder allzu eifriger, ungeduldiger Mensch: svilst tūlīt aiz dusmām kâ sve̦luoņa! sve̦luoņa laiks Jürg., sve̦luonis Bers., sehr heisses (Bers.) oder sehr kaltes Wetter.

Avots: ME III, 1149

‡ tē̦rpuonis Strods Par. vōrdn. 173 "?".

Avots: EH II, 678

tē̦vuonis Lems. n. U., = tē̦vainis: tē̦vuoņi rūdīja zuobeņus Aus. I, 13; ein alter (gut bekannter und lieber) Mann (aus dem Oberl.).

Avots: ME IV, 179

tiepuonis,

1) tiẽpuonis Ruj., tiepuonis LKVv., tiepuons Oppek. n. U., tiẽpuons Notk., tiepuoņa Lennew., Linden, N.-Peb., Schonberg, Schujen, (mit iẽ) AP., Funkenhof, Hofzumbērge, Notk., Ramkau, Schwitten, Stenden, Upesgrīva, Wain., (mit ìe ² ) Adl., Adsel, Bers., Domopol, Erlaa, Gr.-Buschh., Gr.-Salwen, Kalzenau, Laud., Lennew., Mar., Saikava, Selsau, Setzen, Warkl., (mit iê ² ) Gold., Widdrisch, comm., = tiepša: stūrgalvīgs tiepuonis A. v. J. 1900, S. 614;

2) Plur. tiepuoņi Wid., (mit ìe ² ) Gr.-Buschh., tiepuoni Ruj. n. U., tiepuoni Ruj., Nücken; Gewohnheiten, Art und Weise
(tiepuoni) U. (mit ?). .

Avots: ME IV, 212

tìrguonis,* der Kaufmann, Händler.

Avots: ME IV, 195

tìrpuonis ² Adsel-Schwarzhof, Gr.Buschh., Meiran, Saikava, Sessw., (mit ir̂ ² ) Bauske, tirpuonis U., tirpuons Mag. IV, 2, 151, tìrpuoņa ² Saikava, die Vertaubung, Erstarrung; tìrpuoņa C., Smilt., (mit ìr ² ) Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Odsen, Saikava, Schwanb., Sessw., Plur. tìrpuoņi ² Meiran, tirpuoņas der Schauder: tirpuoņa mani bieži muoka Saikava. viņš sajūt svešādas tirpuoņas Pūrs III, 100. viņu... pārņēma tādas siltas tirpuoņas Vēr. 1, 1305. tirpuoņi pārņe̦m viņa luocekļus Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 534.

Avots: ME IV, 197

tùmsuonis,* ein Ungebildeter; ein Verfinsterter; wer der Bildung abhold ist, ein Dunkelmann: neizglītuoti tumsuoņi A. XI, 50. kamē̦r šie tumsuoņi pie gaismas nāk Vaidelote 29.

Avots: ME IV, 263

tvàikuonis,* das Dampfschiff, der Dampfer.:

Avots: ME IV, 288

uze̦lkuonis "налокотник" Dr.

Avots: ME IV, 330

uzklīduonis,* wer sich umherschweifend einfindet: katrs uzklīduonis, ceļa gājējs Domas III, 309.

Avots: ME IV, 342

vaduonis: celiņu vaduonīt[i]s BW. 2686, 7.

Avots: EH II, 747

vaduonis U., Peb., vaduons St., U., der Führer: tuopi par virsnieku un vaduonu, mūsus karus ve̦zdams Glück Makkab. 9, 30. viņš . . . vaduons mūsām kājām Diez. viņš . . stājās par sapulces vaduonu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 167.

Avots: ME IV, 431

valduonis, valduons U., der Herrscher: tā nama valduonu Glück II Chron. 28, 7. Jūda ir mans valduons Psalm 60, 9; 108, 9. ķēniņiem un valduoņiem Lukas 21, 12. svešajiem valduoņiem A. v. J. 1899, S. 92.

Avots: ME IV, 452

vārguonis* Latv., ein Elender, Leidender.

Avots: ME IV, 504

vãrstuonis,* das Ventil (an der Gasmaske).

Avots: ME IV, 510

važuonis,* der Fuhrmann; das Gefährt eines Fuhrmanns: draugi iesēdās važuonī Fallijs.

Avots: ME IV, 489

veisuonis Plm. n. RKr. XVIl, 85, ein kleiner viesulis auf dem Wege.

Avots: ME IV, 525

vējuonis "?": pa ... zariem šalca klusi vējuoņi (Winde?) R. Sk. 1, 138.

Avots: ME IV, 554

veļauguonis, ein Überbein Dond.; vgl. velis I.

Avots: ME IV, 536

‡ ve̦lkuonis,* ein Schleppschiff.

Avots: EH II, 769

veļuonis Etn. I, 48, = velis I.

Avots: ME IV, 536

*viebuonis oder *viebuoņa "?": pārvēršas mīlīgas sejas par viebuoņu maskām Stari I, 371.

Avots: ME IV, 652

virsuonis U., virsuons St., s. virsaune.

Avots: ME IV, 616

vìrsvaduonis* der Oberbefehlshaber: armijas virsvaduons Konv. ² 898.

Avots: ME IV, 616

žeibuonis,

1) žèibuonis Nötk., žèibuonis ² Golg., Vīt., žeibuons Ar., Serben, žèibuoņa ² Vīt., Plur. žèibuoņas ² Vīt., der Schwindel anfall; = žèibums ² Vīt.: spējā žeibuonī zaudējis samaņu Vīt. žiebuoņā viņš tâ izmuldēja ders. uznāca tāds žeibuons galvā Serben. man uznāca žeibuonis Golg.;

2) žèibuonis ² Vīt., žèibuoņa ² Vīt., comm., ein berauschter, in Verwirrung geratener Mensch:
ej nu ej, tu, žeibuoņa, kuo tu te muldi? Vīt.;

3) žeĩbuonis Ruj. "ein 8 - 12 Jahre altes, sehr lebhaftes Kind, das viel hin und her läuft und viel spricht".

Avots: ME IV, 801

‡ zīduonis, ein Säugling: pie tesmeņiem zīduoņus lika Dünsb. Od. 107.

Avots: EH II, 809

ziêduonis Prl.,

1) die Blütezeit, der Lenz
U.: raud dēļ... uozuoliņa, vē̦tras lauzta zieduonī BW. 12103. zieduons smej Aus. I, 18. zieduons nuobāl 53;

2) = ziêdainis 3: ai Jānīti, zieduonīti! BW. 33029 var.

Avots: ME IV, 741

ziluonis, der Elephant. Erinnert an slav. slonъ dass.

Avots: ME IV, 721

zĩluonis Mesoten, = ziluonis, der Elephant.

Avots: ME IV, 733

žņaûdzuonis, Beklemmung, Atmungsbeschwerde Dr., Wid.; žņaûdzuoņa Adl., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Prl., Selsau, Serben, = žņaudzeklis 2: krūtīs žņaudzuoņa Serben. nemitīga žņaudzuoņa MWM. VI, 942.

Avots: ME IV, 824

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236

‡ aîzdûcinât ² Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

àizslîdêt kam priekšā, verdeckend vor etwas gleiten: mākuonis aizslīdējis mēnesim priekšā.

Avots: EH I, 49

ãļuoknis, gleichbed. mit ãļa, N. - Autz n. U. [auch ãļuonis in Autz].

Avots: ME I, 238

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81

apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: mācītājs apglabāja māti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.

Avots: ME I, 87

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

aprùkt,

1) ringsum brüllen, tosen, rollen:
pē̦rkuonis aprūcis;

2) bespringen:
ērzelis ķēvi aprūcis Etn. III, 146.

Avots: ME I, 116

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147

atkrisnis, Dem. -ĩtis, das Abgefallene, der Abfall: dūņu tur, te atkrisnīti - pereklīts darināts Plūduonis, Naud.

Kļūdu labojums:
dūņu = dūnu
pereklīts = pereklītis

Avots: ME I, 168

atkusa, atkusnis, uonis">atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177

atšķirtĩba, Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit: atšķirtība ir viņa muoku cē̦luonis Niedra A. XIV, 2, 248; atšķirtības gars, Kastengeist B. Vēstn. *

Avots: ME I, 202

aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.

Avots: EH I, 186

aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.

Avots: ME I, 221

auguotnis, f. aûguonis, Oppek. n. Mag. XIII, 1, 26.

Avots: ME I, 221

baduokšņa AP., Lub, comm., baduonis Burtn., Bers., ein Knauser, der aus Geiz von vorhandenen Vorrat keinen vollen Gebrauch macht (kas baduojas).

Avots: ME I, 248

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. ² 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263

bar̂guot Manz., gew. refl. -tiês, sich ereifern, grollen, wüten: [ļaudis trakuo un bārguo Glück, Psalm 2; bārguojās pret saviem bē̦rniem Glück, Hiob 39, 19]. pret mājas gariem nebija ieme̦sla priesterim barguoties Pūrs I, 116. pē̦rkuonis beidzis bārguoties Dünsb. [netaisns bārguotājs nevar taisnuots tapt Glück].

Avots: ME I, 264

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs <sup>2</sup> [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs ² Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 ² zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III ⁴ , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. ² 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

‡ begans (mit e!) Gr.-Buschh., = uonis">be̦guonis 1, eine lange, dicke klūga.

Avots: EH I, 211

be̦guons (unter be̦guonis 1): eine fichtene klūga zur Verbindung eines Flosses mit einem Balken am Ufer Warkl.

Avots: EH I, 211

bize, biza PS., ([nebst. li. biza Lit. Mitt. I, 378 od. bizas] aus plattd. Bise),

1) Haarflechte, Haarzopf;

2) eine kleine (mit andern zusammengeflochtene) Birke od. Fichte zur Verbindung der Flösse,
auch be̦guonis genannt [vgl. Biel. Holzb. 625]: pluostam galuos un gar malām apsien ar... bizēm zaplavas Etn. IV, 61.

Avots: ME I, 302

blànduoņa, comm., blànduonis (fem. -ne), auch blanduons, der Vagabund, Landstreicher, Herumtreiber.

Avots: ME I, 309

‡ bļaûstuoņa,

1) Geschrei
Bērzgale, (mit aû ² ) Mesoten, MSil.;

2) = uonis">bļaustuonis Mesoten, MSil.

Avots: EH I, 233

bļuznis, ein Schwätzer Pilda. Vgl. li. bliùznius "me̦lkulis, uonis">mulduonis".

Avots: EH I, 234

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs ² [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs ² Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324

briẽsmuoņa, comm., LP. II, 43, gew. briẽsmuonis, f. - uone, der (die) Grausame, Schreckliche, Abscheuliche, der Wüterlich, das Scheusal, Ungeheuer, Schreckbild: pē̦rkuonis briesmuoņus tramdīja. es e̦smu bads, pasaules briesmuonis Vēr. I, 677. briesmuoņa mežkungam jānāk nuo kapa laukā LP.VII, 111.

Avots: ME I, 337, 338

‡ brita "?": slīkuonis ir pie britas ķeŗas Kokn. Wohl gleichbedeutend mit brite U. "Rasiermesser" (aus r. #pum#a).

Avots: EH I, 242

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

burbêt: slīkuonis bij jau sācis bur̂bēt (prs. burbu) Saikava.

Avots: EH I, 254

bur̃kšķêt,

1): pē̦rkuonis bur̃kšķ Dond.

Avots: EH I, 254

čāparains "?": bērniņš ar čāparainām kājiņām JK. VI, 11. [č. (čãparains Gr. - Autz,Stuhrhof) ce̦lms Siliņ "viele Wurzeln habend"; č. kustuonis Siliņ "viele Füsse habend"].

Kļūdu labojums:
bērniņš ar čāparainām kājiņām = bērniņu, kam muguriņā bijuse pe̦lē̦ka strīpa - ar čāparainām kājiņām kā pele

Avots: ME I, 408

‡ če̦muruôt, sich in doldenförmige Büschel zusammenballen (?): biezēja če̦muruodams negaisa mākuonis Daugava 1934, S. 501.

Avots: EH I, 288

ce̦ruõnis Kand., das Haar: tev ir labs ce̦ruonis. Zu ce̦ra.

Avots: ME I, 376

četrkãjains, vierfüssig: četrkājains od. četrkāju kustuonis.

Avots: ME I, 411

[čìkstuone ² Warkhof, comm., čìkstuonis ² Domopol, ein viel weinendes Kind.]

Avots: ME I, 416

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês ^2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî ² N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433

‡ daũdzžuburaîns, sehr ästig, zakkig, stark verzweigt: kustuonis ar ... daudzžuburainiem ragiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 3 (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 429).

Avots: EH I, 310

dauzuoknis, [daũzuokņa Jürgensburg], uonis">dauzuonis, dauzuoņa Lub., dauzakņa, der Randalist, Raufbold, jem., der alles zerschlägt: labs pulciņš nuo šiem dauzuokņiem tika aizve̦sti uz policiju Latv.

Avots: ME I, 445

de̦luoknis, die Schwindsucht AltRahden; auch de̦luonis.

Avots: ME I, 454

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

diluônis, diluôns,

1) eine auszehrende Krankheit:
kad bē̦rns kādu laiku nepieņe̦mas miesā un svarā, bet paliek vājš un itin kâ izdilst, tad teica, ka bē̦rnam diluonis BW.;

2) die Schwindsucht:
plaušu d., Lungenschwindsucht.

Avots: ME I, 467

dìmduoņa [C. u. a.], dimduonis, dimds, das Dröhnen, Getöse: vējš atne̦s baznīcas zvanu dimduoņu Vēr. I, 1373. dzird pakavu dimduoņus Latv. dimd atkal dimantkalnuos sauļu dimds Eglītis. jūŗas dimds U. b. 85, 75.

Avots: ME I, 468

duôbjš [C., dùobjš Neuenb., Jürg.], duôbs [Kr., dùobs ² Kl.],

1) tief, dumpf:
duobja balss LP. IV, 69, V, 398. duobjas zvana skaņas Etn. II, 40. pē̦rkuonis duobji ducina, rūc. zeme duobji nuodunēja Saul. duobji murmināt, saukt ;

2) hohl
(in dieser Bedeutung ist duobs gebräuchlicher). [Wohl - mit uo aus ōu̯- zu dubt, dube̦ns (s. dies) ; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 261, Pedersen KZ. XXXVI, 102 und Būga LM. IV, 436.]

Avots: ME I, 531

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

[duõņa Paplacken, Desseln, = duonis I. duoņa (?) Setzen, = duona I.]

Avots: ME I, 534

drĩzi, drĩz, Adv.,

1) geschwind, schnell, bald:
drīz te̦kuošs kumeliņš Ltd. 1151. ai guodīgi jājējiņi, kam drīzāki nesteidzat BW. 13646, 21. skrien drīzāki N. - Schwanb. drīzāk man rauda nāca, ne vakara gavelīte BW. piel. 136, 4. drīz - drīz, bald - bald: drīz dziedāju, drīz raudāju BW. 127. mākuonis savilcies drīz ē̦kas izskatā, drīz cilvē̦ka LP. I, 176; VI, 368.

Kļūdu labojums:
127 = 124

Avots: ME I, 501

drunêt: auch Erlaa, Saikava (III p. prs. drun), Kalz., Prl.; kuoks, miruonis drun Saikava.

Avots: EH I, 336

ducinât, auch dūcinât A. XI, 761. BW. 33718. intr.,

1) rollen, donnern, tosen:
pē̦rkuonis par mūsu galvām dārdēja un ducināja A. XXI, 188. Subjektlos: ārā ducina un līst lietus JR. VII, 6;

2) heftig schelten, eine Strafpredigt halten:
mātes brāļi tautiņās kâ pē̦rkuons ducināja (Var.: ducenēja). ve̦cais brālis uz jaunuo ducināt ducināja 12458. Auch ducinêt BW. I, piel. 765 ^1.

Avots: ME I, 510

I dùkt, -cu, -cu, intr.,

1) hohl tönen, brausen
[dũkt Bl.], tosen, sausen: pē̦rkuonis. vē̦tra JR. IV, 70, zeme dūc BW. 14375;

2) (von der Stimme mancher Insekten und Vögel) summen, singen, schreien
[dûkt ^2, girren Bl.]: bite dūca saldu ziedu BW. 18350. galva dūc kâ bišu struops. dundurs, uodi dūc Etn. II, 51. gulbis dūca e̦ze̦rā BW. 8456. kuokles saldi kâ dūjas dūc Asp. [Nach Persson Beitr. 652 f. und Petersson Vergl. slav. Wortstud. 38 nebst li. dũkti "rasen" zu gr. ϑύ¯ω "tose, tobe" u. a.]

Avots: ME I, 526

dum̃pinieks, auch dumpuonis, der Empörer, Aufwiegler.

Avots: ME I, 515

dùņas, dûņi ² [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa ^{2 =} "Schlamm" neben dûņas ² "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528

dusulis (li. dusulỹs "Engbrüstigkeit"),

1) Engbrüstigkeit, Asthma, Schweratmigkeit
[Bers.] (oft bei der Schwindsucht); oft = uonis">diluonis, die Schwindsucht: viņš dabūja caur dusuli nāvi Lautb.;

2) der Husten
Katzd.; gar,ais dusulis od. kāsus, der Keuchhusten;

3) der keuchet
Manz.; der Engbrüstige Mag. II, 3, 118. vārgie gara dusuļi U. b. 110, 55; [ einer, der fortwährend hustet U.];

4) ein Pferd, das den Bauchschlag hat
U.

Avots: ME I, 522

‡ dzaluons A.- Schwanb. n. FBR. V, 145, = uonis">dze̦luonis.

Avots: EH I, 352

dze̦guļi, Zinken an Tischlerarbeiten L., Verzierungen, Schnörkeln: kruonis ar dze̦guļiem un zvārguļiem MWM. VI, 394. [Vielleicht zu li. gẽgnė "стропило" und ahd. kegil "Pfahl, Pflock"; s. (über ahd. kegil) Uhlenbeck PBrB. XXI, 101 f. und XXVI, 300.]

Avots: ME I, 539

dzelkne, dzelksne, dzelˆknis [Kr.], dzelksnis [Ronneb.], gew. Pl.,

1) Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus
RKr. II, 69; n. Konv. ² 2123 carduus crispus): ganuos gāju, dzelkšņus plūcu BW. 6260;

2) [dzel˜ksnis Ruj., Salis], Distel überhaupt:
dzelkšņu kruonis MWM. VII, 575;

3) [dzel˜ksnis Ruj.], der Stachel:
ruožu bez dzelkšņiem nav Apsk. I, 388.

Avots: ME I, 541

dze̦luone (unter dze̦luonis): auch Perkunen, bemin. gen. s. dze̦luonītes BW. 18462, 3, dze̦luoniņas BW. 3119.

Avots: EH I, 354

dze̦luons (unter dze̦luonis): auch Borchow n. FBR. XIII, 23, Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 354

dze̦nulis,

1) = dze̦luonis, der Stachel:
[pret dze̦nuli spārdīt Glück Apost. 9. 5]; der Stachel an der Schnalle U.;

2) "?": bet tie jums būs par dze̦nuļiem Richt, 2, 3;

3) die Triebfeder, der Beweggrund *
Kronw.: griba virzīt publiku zināmā ceļā bija ar˙vien viņu vaduošais dze̦nulis Vēr. I, 1186. [Zu dzenēt. dzìt.]

Kļūdu labojums:
teikums no Richter 2, 3 pievienojams 1. nozīmes nodalījumam (die Phrase aus Richter 2, 3 gehört zur Bed. 1),

Avots: ME I, 545

ê̦dājs (unter êst),

2): auch PS., PV., Sonnaxt, Zvirgzdine; "= uonis">matruonis, matruozis II" AP.: pirkstā ielīdis ē̦. Zvirgzdine: tu kai ē̦. munu dzīvi grauz ebenda, ē̦. e̦suot auguons, kam galva nav vis miesas virspusē, bet pie kaula Sonnaxt. ē̦. iemeties pirkstā, kājā ebenda.

Avots: EH I, 371

e̦glājs U., BW. 12336, A. 1901, 1 [> ostle. aglājs Schwanb.], e̦glājs Rīg. Av., e̦glaînis Mar. n. RKr. XVII, 135, e̦glaiņa BW. 84168, eglaine BW. 29428, 16206, e̦gluonis L., ein Acc. Sing. egleniņu BW. 17466 [aus Kabillen], ein Ficktengehege.

Avots: ME I, 565

egliene, egliens, e̦gluonis, s. e̦glājs.

Avots: ME I, 566

è̦lkuons, è̦lkuonis,

1) die Biegung:
è̦lkuonu mest, eine Biegung machen beim Fahren; e̦lkuoņu e̦lkuoņiem, in vielen Biegungen U.;

2) auch è̦lkuone tn. II, 148, Plūd. LR. III, 302, è̦lkūne ² [Kl., Preili, Nerft], BW. 21111, 2 L. W. 1922, I, 2 ₂ der Ellenbogen.
In Blieden n. Mag. XIII, 8 e̦lkuons, das Knie einer Röhre;

3) der Arm
bibl. n. U. [Zu uôlekts (s. dies), li. elkúnė, apr. alkunis, serb. лâкат, r. лóкоть, gr. ω˚λένη, la. ulna, kymr. elin, ai. aratni - "Ellenbogen", got. aleina "Elle" u. a. s. Fick Wrtb. III ^4, 21, Persson Beitr. 546, Walde Wrtb. ² 404 unter lacertus und 848, Zubatý BB. XVIII, 253 f., Trautmann Wrtb. 202 f.]

Avots: ME I, 567, 568

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gàisuons (unter gàisuonis): auch (mit aî ² ) Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 378

‡ gaistars Planhof, = uonis">gàisuonis 1.

Avots: EH I, 378

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617

‡ ģìbalas ² Gr.-Buschh. n: FBR. XII, 73, = uonis">ģībuonis 2: ģ. jem[j] (= tuvuojas), ģ. vien pajēme.

Avots: EH I, 427

‡ ģibuôns Blieden "= uonis">ģībuonis".

Avots: EH I, 427

ģīguoņa laiks, ģīguonis "laiks uz pē̦rkuoņa negaisu, kad saule aiz dūmakām dze̦lte̦ni sarkana spīd" Naud.

Avots: ME I, 700

griezuons, griezuonis Biel. I, 287, Drehkrankheit der Schafe U.

Avots: ME I, 663

III grūds [Neologismus?], der Stoss: lē̦nuos grūduos kaut kur nuo apakšzemes nāca rūkuonis Druva II, 1183.

Avots: ME I, 668

‡ ìedudinâtiês, = ìeducinâtiês, ìedunêtiês: pē̦rkuonis iedude̦nājās Ramkau. ielās iedudinājās savāda rībuoņa Brigadere Daugava 1928, S. 1337.

Avots: EH I, 510

ìedziļinâtiês, ìedziļuôtiês Vēr. I, 1520, sich vertiefen: jāiedziļinājas jautājumuos Pilsuonis 33.

Avots: ME II, 13

‡ ìeliẽtêt, versanden, sich im harten Sand des Meeresbodens (liẽte) festlegen Salis: slīkuonis ielietējis.

Avots: EH I, 528

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

ìemir̂dzêtiês, aufleuchten, erglänzen: viņa acis ļauni iemirdzējās A. XXI, 505. kauju ē̦nas bālganas te zūd, te iemirdzas Vēr. II, 851. zieduonis nāk! iemirdzas katra mala Kārstenis Gāju p. 19. Ungew. das Aktiv ìemir̂dzêt: viņas ē̦nās iemirdz gaismas dzirkstele Treum.

Avots: ME II, 45

II ìeskaust, [eingraben, einstecken? vgl. izkaust]: pļavā jāieskauš tai vietā, kur ceļ kurmis, bē̦rzu lapu kruonis Etn. II, 123.

Avots: ME II, 65

igaũnis, [iguonis BW. 9515 var., 28161, 1 var.], fem. igaũniẽte, der Este, die Estin. [Der Name stammt von der altestnischen Landschaft "Ugaunia", wo U- vielleicht einen ü-Laut darstellt.]

Avots: ME I, 702

il˜guoņa (unter il˜guonis ), ‡

2) par ilguoņu Bezzenberger Spr. d. pr. L. 148, mit der Zeit, nach geraumer Zeit.

Avots: EH I, 430

il˜gt: mit ìl N.-Wohlfahrt,

1): jis nevarēs tik ilgi i. (vorhalten, am Leben bleiben),
juo jam ir diluonis Bērzgale;

2): man tīri siekalas te̦k un vē̦de̦rs ilgst; ja ... visādas ē̦damas lietas kuopā ieraugu Pēt. Av. II, 134; ‡

3) "verlängern"
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 430

irga Lös., AP., Erlaa, [Bers.], irģis U., Spr., Lös., Mag. XIII, 2, 69, irgnis L., ein Spötter, ein höhnender, grinsender Mensch: irga - tāds, kas smejas, lai arī nav vārda teicis Etn. IV, 4 irga, irģis, kas drāžas un smejas Lös. n. Etn. IV, 34. Reimwort zu nir̂ga. [In Domopol sei ir̂gans, ir̂gatis od. ir̂guonis, fem. ir̂ga od. ir̂gaška, jem., der zu tollen od. rasen pflegt.]

Avots: ME I, 710

izdẽdêt, die Lebenskraft verlieren, abzehren, elend werden, verwittern: viņš izdēdējis kâ bē̦rza lapa od. kâ pūpēdis od. kâ dieva kuoks Etn. IV, 40. viņa izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. izdẽdējušas ruokas MWM. IX, 894. izdēdējis kakls AU. tas mirs, - bail tīri paskatīties kâ izdēdējis. nuo trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza nuoras Hiob 30, 3. [tā sieva izdēdējusi St., ist über die Jahre der Fruchtbarkeit hinaus. izdēdējis kuoks U., ein abgestandener Baum]. kas nu tas par guoda uzvalku, jau izdēdējis, ka vairs knapi kuopā turas Druw. labība ir saules karstumā gluži izdēdējusi Dond. Verwünschung: kad tu izdē̦dē̦tu! sāpes lai izdēd kâ miruonis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 727

izdzist, intr.,

1) aus -, verlöschen:
uguns, svece izdzisusi;

2) kalt werden:
tâ tu tupi, tâ tu tupēsi, ka pereklis neizdziest BW. 24718; nu tad ēdiet, ēdiet, pēc izdzisīs A. XI, 110;

3) fig., auslöschen, bechen:
izdziestuošas acis;

4) dahinschwinden, verhallen:
skaņas beidzuot izdzisa Saul. Sprw.: laime izdziest ātri kâ svece. izdzisis spuo- gulis, ein matter Spiegel MWM. VIII, 308;

5) kalt werden (beim Sterben), den Geist verhauchen, sterben:
tik˙līdz kāds miruonis izdzisa, atvēra luogu LP. VI, 39. izdzisa atkal viena sirds R. Sk. II, 23. viņš grib nuo bē̦dām vai izdzist.

Kļūdu labojums:
tupēsi = peri

Avots: ME I, 732