Paplašinātā meklēšana

akmuons, Stein P. Einhorn.

Avots: ME I, 65

‡ balˆzuons ² Seyershof, eine Blume.

Avots: EH I, 203

be̦guons (unter be̦guonis 1): eine fichtene klūga zur Verbindung eines Flosses mit einem Balken am Ufer Warkl.

Avots: EH I, 211

bizuons, Knüttel, Zigeunerpeitsche; sf. bizūne.

Avots: ME I, 303

‡ II bizuons Adsel, Friedrichstadt, Tirsen n. A. X 2, 536, ein biesendes Tier.

Avots: EH I, 222

de̦guons: auch PlKur., Demin. acc. s. de̦guontiņu BW. 14958.

Avots: EH I, 314

de̦guons, dial., z. B. Zirsten BW. 9813, [auch bei Glück Hiob 40, 19, Psalm 105, 6], für de̦guns, die Nase.

Avots: ME I, 453

dienuons, ein am Tage geborenes Kind Naud. n. Etn. I, 90: mazais diennuoniņš pa nakti ne˙maz neguļ; [vgl. naksnuons].

Avots: ME I, 483

‡ dzaluons A.- Schwanb. n. FBR. V, 145, = dze̦luonis.

Avots: EH I, 352

dze̦luons (unter dze̦luonis): auch Borchow n. FBR. XIII, 23, Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 354

è̦lkuons,

1): jūras e̦. Ar., Meerbusen.

Avots: EH I, 368

è̦lkuons, è̦lkuonis,

1) die Biegung:
è̦lkuonu mest, eine Biegung machen beim Fahren; e̦lkuoņu e̦lkuoņiem, in vielen Biegungen U.;

2) auch è̦lkuone tn. II, 148, Plūd. LR. III, 302, è̦lkūne ² [Kl., Preili, Nerft], BW. 21111, 2 L. W. 1922, I, 2 ₂ der Ellenbogen.
In Blieden n. Mag. XIII, 8 e̦lkuons, das Knie einer Röhre;

3) der Arm
bibl. n. U. [Zu uôlekts (s. dies), li. elkúnė, apr. alkunis, serb. лâкат, r. лóкоть, gr. ω˚λένη, la. ulna, kymr. elin, ai. aratni - "Ellenbogen", got. aleina "Elle" u. a. s. Fick Wrtb. III ^4, 21, Persson Beitr. 546, Walde Wrtb. ² 404 unter lacertus und 848, Zubatý BB. XVIII, 253 f., Trautmann Wrtb. 202 f.]

Avots: ME I, 567, 568

gàisuons (unter gàisuonis): auch (mit aî ² ) Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 378

‡ galuons Für. I, = galuokne.

Avots: EH I, 381

‡ grābstuons "ein Pfuscher" B. Vēstn.

Avots: EH I, 400

‡ gre̦dzuons Zvirgzdine, = gre̦dze̦ns.

Avots: EH I, 402

griezuons, griezuonis Biel. I, 287, Drehkrankheit der Schafe U.

Avots: ME I, 663

gruons, Brückenplanke, gruods U. [Aus * gruodns?]

Avots: ME I, 671

jêluons C., Serben., Bers., das Sodbrennen: jē̦luons dedzina Etn. II, 133, ē̦d Tr. IV, 100, griež. [Zu jêls; vgl. jē̦ls vē̦de̦rs.

Avots: ME II, 113

kaltuons, Weichselzopf Mag. IV, 2, 120: kaltuons - slapja galvas ēde Konv. ¹ [Nebst li. kaltũnas aus r. колтýнъ.

Avots: ME II, 146

kaŗuons, die Dohle (corvus moneduca) RKr. VIII, 91.

Avots: ME II, 166

‡ klapuons Seyershof, ein Schwätzer.

Avots: EH I, 610

‡ klejuons Lems., Smilt., = klejuonis; klejuons Seyershof, jem., der in seinen Gedanken und bei der Arbeit unstet ist.

Avots: EH I, 614

‡ klibuons Janš. Bandavā I, 395, ein katholischer Pfarrer. Aus li. klebõnas.

Avots: EH I, 616

laiskuons, ein Faulpelz Diet.

Avots: EH I, 714

‡ mākuons Orellen n. FBR. XI, 38 (mit ã und â ² ), = mãkuôņa.

Avots: EH I, 790

me̦lsuons (unter mèlsis): Phantast L.

Avots: EH I, 799

me̦tuons, [me̦tuonis Wid.], der Mühlendamm Oppek. n. U. Zu mest.

Avots: ME II, 609

mežuons, mežans [kann im Livonischen aus mežuons entstanden sein], der Wolf; ein Waldteufel U.

Avots: ME II, 611, 612

miruons (unter miruonis): auch Seyershof; gen. pl. miruonu Perkunen n. FBR. XVIII, 129.

Avots: EH I, 818

naksnuons (unter naksniņš 2): gen. s. naksnuoņa Nötk.

Avots: EH II, 3

‡ nelietuons "?": ka tev[i] pliķē n. Dziesmu grm. 1867, 98.

Avots: EH II, 15

papuons: auch AP., Meselau. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 310 aus r. попона "Pferdedecke" (?).

Avots: EH XIII, 165

papuons, ein weiches Kissen am Kummet Etn. IV, 163, (Nötk., Lös.; ein Knäuel von Wolte Peb., Serben, Sermus; vārīgs kâ papuons (von einem schwächlichen Menschen) Kerstenbehm; Filz AP. - Etwa dissimilatorisch aus *papuoms < *papuops? Vgl. le. puope und apr. papimpis (überliefert: papinipis) "Polster"].

Avots: ME III, 84

pare̦guons (unter pareģis), ‡

2) "= ‡ pare̦gs" (?) Seyershof: pašiem tādi izteikumi, tādi pare̦guoni.

Avots: EH XIII, 167

pauguons Döbner n. U., = paugaine.

Avots: ME III, 127

rē̦kuons (?) U., die Rechnung, das Exempel.

Avots: ME III, 520

‡ rijuons Segew., = rijuoņa.

Avots: EH II, 371

sate̦kuons "der Zusammenfluss": divi e̦ze̦ru sate̦kuons Zempenhof; sate̦kuonis, eine Regenpfütze Sauken, zusammengeflossenes Wasser Kalwen.

Avots: ME III, 761

šatuons Spr., ein Herumtreiber. Aus r. шатунъ dass.

Avots: ME IV, 5

sirguons U.,

1) sirguonis Wid., sirguoņa (comm.), ein kränklicher Mensch
U.: nav jau nuo tiem Kates bē̦rniem ne˙kā: tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202;

2) eine Krankheit
U.: sirguons viņu apņēme, er wurde krank Mag. IV, 2, 145.

Avots: ME III, 846

‡ skrapuons Seyershuf, jem., der nicht nachlässt, bis er sein Ziel erreicht.

Avots: EH II, 507

skrejuons, ein Schnelläufer, Renner Segewold.

Avots: ME III, 891

‡ smaiduons, das Lächeln (?): sāpīgs s. parādījās uz viņas ... seju Sadz. viļņi 97.

Avots: EH II, 532

sprāguons (unter sprâguonis 1): sprāguons ² Orellen.

Avots: EH II, 558

sve̦luons "?": jē̦ru dedzina kâ sve̦luons RA.

Avots: ME III, 1149

‡ tē̦rpuons (Neologismus?) P. Alunāns, ein Stutzer.

Avots: EH II, 678

tiẽpuons (unter tiepuonis),

1): auch Seyershof;

2): auch im Sing.: bē̦rnu, kas tiepuonu dze̦n, ... var atstāt rauduošu Pēt. Av. III, 251.

Avots: EH II, 688

trikuons Wessen, trikuoņa Gr.-Buschh., der Lärm, Skandal: pagasta mājā bija liela trikuoņa Gr.-Buschh. kruogā liela trikuoņa laikam kaunas ebenda. trikuoņa pa liepas tiltu RKr. VII, 1437.

Avots: ME IV, 236

‡ tulˆzuons ² Salis "tulzna".

Avots: EH II, 702

‡ vaduons, die Führung, Leitung (?): tīkuodams ... vācu valsts biedrību apakš sava vaduona ietaisīt Pēt. Av. III, 50.

Avots: EH II, 747

valduons, s. valduonis.

Avots: ME IV, 452

‡ veĩsuons Trik., Pas. XIV, 410 und XV, 36 (aus Bilskenshof), = veisuonis.

Avots: EH II, 768

vìrse̦lkuons, der Oberasm: viņš spieda ar virse̦lkuonu pret saviem sāniem A. XX, 84.

Avots: ME IV, 611

‡ zir̂guons ² Skaņkalne "draiskulīgs, nevaldāms cilvē̦ks vai luops".

Avots: EH II, 808

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18

‡ àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20

‡ aîzdûcinât ² Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21

‡ I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20

‡ àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês, ‡

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

‡ àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

‡ apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78

‡ apraizêt, besorgen: Antuons... apraizēja savu saimniecību Veselis Netic. Toma mīlest. 164.

Avots: EH I, 108

‡ aprìbinât,

1) (eine ganze Gegend) erdröhnen machen:
pē̦rkuons aprībināja visu pamali, bet lietus nelija Saikava;

2) mit Gedröhn umstürzen
(tr.) Trik.: a. mucu.

Avots: EH I, 109

‡ ll aprucinât Schibbenhof, in der Perne ringsum donnern: pē̦rkuons vis˙apkārt aprucinājis.

Avots: EH I, 110

‡ apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116

aptērpt, anschwellen: pirksts aptērpis AP. [heil werden: auguons sāk aptērpt in Alt-Ottenhof].

Avots: ME I, 130

apvir̂de, der Schwär, ein Geschwür am Nagel ("kur asinis apvirušas") Mag. II, 3, 113; Lasd. A. X, 1, 528.; cf. apìrde ^2: apvir̂t. [Zu vir̂t auch nach Leskien Abl. 355; aber schwerlich zu trennen von urslav. verdъ, woraus russ. вéред "Geschwür" u. a., s. Torbiörnsson LiqMet. II, 90 f. Dieses aber gehört der Bedeutung wegen kaum zu le. vir̂t "kochen", sondern eher zu ai. vārdhati "wächst" oder aber zu d. Warze u. a. Vgl. le. aûguons "Geschwür" zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 136

atbrèkt: baruons atbrēca Deglavs Rīga II, 2, 1010. Refl. -tiês, ‡

2) sich sattschreien, bis zum eigenen Uberdruss schreien
Dunika, Kal., Rutzau: meitine vēl nav atbrē̦kusies.

Avots: EH I, 136

‡ atducinât, donnernd herannahen: pē̦rkuons atducināja Bauske.

Avots: EH I, 139

atspùta,

1): auch (mit û ² ) Orellen n. FBR. XI, 46, Salis; ‡

2) ein Wasserloch in einem sumpfigen Morast
("purvs tâ kâ atspūšas, kad viņi atstāj tuo ūdenï) Orellen; ‡

3) "zemes tvans" Salis: kamēr pērkuons nav zemi iztricinājis, nuo zemes nākuot tāda atspūta; zeme vienmē̦r atspūšuoties; kad tanī reizā gadās mazgāt vai gulēt zemē, kad atspūta nāk, tad dabū zemes vainu.

Avots: EH I, 170, 171

aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; uons">auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.

Avots: EH I, 186

balzuonis: auch Salis (mit alˆ ² ), balzuons - auch Seyershof (mit alˆ ² ).

Avots: EH I, 203

balzuonis Pump. [und balzuons], = balziens 1: [cirtu... uozuola balzuoniņus BW. 346300, 1. ]

Avots: ME I, 260, 261

be̦guonis, be̦gune Bielenstein Holzb. 625,

1) be̦guns Etn. IV, 61, eine kleine Fichte oder Birke zur Verbindung der Flösse
(Konv. ² 209); in Lubahn be̦guons, eine Lange, dicke klūga; [

2) in Laud. bedeute be̦guons ein abgemagertes Pferd].

Kļūdu labojums:
Konv. 209 = Konv. ¹ 209

Avots: ME I, 277

blànduoņa, comm., blànduonis (fem. -ne), auch blanduons, der Vagabund, Landstreicher, Herumtreiber.

Avots: ME I, 309

bruzdêt,

1): ķēķī kaut kas bruzd Pas. VI, 89; donnern, rollen
Rutzau n. FBR. VIII, 136: pē̦rkuons bruzd Dunika, OB.; ‡

2) unaufhörlich schwatzen
Dunika: kuo tu bruzdi vienā bruzdēšanā?

Avots: EH I, 245

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

damest, ‡

2) ein wenig bezahlen, vergüten
Kaltenbr.: jam saimnieks vis damete. cik damesi par tuo darbn? Refl. -tiês, ‡

2) überfallen (von einer Krankheit):
dame̦tas diluons Kaltenbr.

Avots: EH I, 306

didinât,

1) zittern, [frösteln
Lis.]: kad tie ziemas vēji pūta, visas piecas didināja. kuo tu didini, vai tev salst? Mar. n. RKr. XV, 112;

2) die Zähne klappern:
viņš nuo saltuma zuobus didina Druw. Etn. II, 33;

3) = dīkt, leise brüllen, leise dröhnen:
kad vakaruos sadze̦n guovis mājā, tad viņas didina, dīc, lai nāk slaukt Nötkensh. pē̦rkuons didina Smilt., Burtn. Refl. -tiês, zurückschaudern, sich fürchten: kuo nu didinies, ka neleci pār gŗāvi, slīkt jau neslīksi Blieden n. Etn. I, 120, A. XI, 630. [Vgl. didelêt.]

Avots: ME I, 466

ducinât, auch dūcinât A. XI, 761. BW. 33718. intr.,

1) rollen, donnern, tosen:
pē̦rkuonis par mūsu galvām dārdēja un ducināja A. XXI, 188. Subjektlos: ārā ducina un līst lietus JR. VII, 6;

2) heftig schelten, eine Strafpredigt halten:
mātes brāļi tautiņās kâ pē̦rkuons ducināja (Var.: ducenēja). ve̦cais brālis uz jaunuo ducināt ducināja 12458. Auch ducinêt BW. I, piel. 765 ^1.

Avots: ME I, 510

dumpjuôt,

1): pē̦rkuons dum̃pjuo (=rūc) Blieden; ‡

2) aufrütverisch sein
Für. I.

Avots: EH I, 342

dvanums (unter dvans): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 73, Setzen n. BielU., Fast., Kalz., Odsen, Saikava, Sonnaxt; gaisā save̦lkas grūti dvanumi, būs pē̦rkuons in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 351

dze̦luonis (li. geluõ, geluonìs), dze̦luons BW. 28643. n. Tr. IV, 421 auch dze̦luone, der Stachel: pret dze̦luoni nede̦r spārdīties. [Bei Manz. Lettus und Glück auch in der Bed. "Gift": (mēli) pilnu ar nāvīgu dze̦luonu Jak. III, 8.]

Avots: ME I, 543

dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I ^4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. ² 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]

Avots: ME I, 541

dzèlzuonis: dzè̦lzuonis AP. "ve̦ca, nederīga dzelzs": piesien vai nu nuo dze̦lzuoņa, vai citu kuo smagu; dze̦lˆzuons ² Salisb., ein Schneidewerkzeug.

Avots: EH I, 354

dziêvât ² [Nigr. ("leben, arbeiten"), tahm. n. U.], BW. 206; 12285; 27581,1, = dzievuot BW. 8910 dzīvât: pē̦rkuons dzievā N. - Bartau.

Kļūdu labojums:
8910; 12285; 27581, 1 = 12285; 27581, 1, dzievuot BW. 8910

Avots: ME I, 563

ê̦dājs (unter êst),

2): auch PS., PV., Sonnaxt, Zvirgzdine; "= matruonis, matruozis II" AP.: pirkstā ielīdis ē̦. Zvirgzdine: tu kai ē̦. munu dzīvi grauz ebenda, ē̦. e̦suot auguons, kam galva nav vis miesas virspusē, bet pie kaula Sonnaxt. ē̦. iemeties pirkstā, kājā ebenda.

Avots: EH I, 371

ê̦duonis ² (unter ē̦duons): (ein zänkischer Mensch) auch Sassm.

Avots: EH I, 372

‡ è̦lkaûna ² Prl. n. FBR. VI, 76, = uons">e̦lkuons.

Avots: EH I, 368

‡ è̦lkaûne ² Lasd. u. a. n. FBR IX, 138, = uons">è̦lkuons 2.

Avots: EH I, 368

è̦lkuone (unter uons">è̦lkuons): e̦lkuône Rutzau n. FBR. VII, 116, e̦lkuône ² Dunika, OB., Perkunen.

Avots: EH I, 368

è̦lkuonis (unter è̦lkuons): auch (mit e̦lˆ ² ) AP., Ramkau,

1): streiju gabali un e̦lkuoņi Vēr. II, 840.

Avots: EH I, 368

II è̦lks,

1) die Biegung, der Winkel:
lejā ceļš griežas itin asā e̦lkā Kaln. Uozolk. māc. 48;

2) der Ellenbogen
U., Mar., Smilt., [Wolm.; vgl. e̦lkuons].

Avots: ME I, 567

è̦lkūne ² (unter è̦lkuons). auch Erlaa n. FBR. XI, 11, Gr.- Buschh. n. FBR. `XII, 72, Auleja, Bers. (veraltet), Borchow, Eversmuiža, Kaltenbr., KatrE., Līvāni, Lös., Lubn., Oknist, Pilda, Sonnaxt, Sussei, Warkl., Weissensee; Wessen, Zaļmuiža, Zvirgzdine; è̦lkūne ² Linden in Kurl.; e̦lkūna Stockm., bemerkt sai, dass in Lettg: e̦lkūne, stellenweise rein lautlich zu auк΄īņa gewordenist.

Avots: EH I, 368

‡ è̦lkūns ² -s Skaista = uons">è̦lkuons 2.

Avots: EH I, 368

‡ e̦lsuonis Bers., die Schwindsucht; uons">e̦lsuons (aus einem Manuskript), Bauchschlag der Pferde.

Avots: EH I, 369

gaînît [Kr., gàinît C., Peb., Schujen, gàinît ² Kl.], - u, - ĩju, tr., freqn. von dzìt [vgl. auch li. gìnti "wehren"], treiben, verfolgen: ar spriguļiem... sāktu mūs gainīt Dünsb. Pē̦rkuons Juodu gaina St. Refl. - tiês, sich wehren, verteidigen: viņš gainījās ruokām, kājām, bet nevarēja atgainīties. brāļi... vien uotru gainās Rainis Ties kas neaizmirst 37. [Zum Wurzelvokalismus s. Le. Gr. 60 u. 631 und Leskien Abl. 64.]

Avots: ME I, 585

gàisuonis, gàisuons [PS.],

1) ein Windbeutel; ein unruhiger Mensch
Burtn.;

2) slikts gaisuons, schlechtes Wetter
Burtn. n. U. [Zu gaiss.]

Avots: ME I, 588

ģeiŗuôt "?": Pē̦rkuons jāja svina ķēvi, gar jūŗmalu ģeiŗuodams BW. 33712 [aus Zirau. In Wenden bedeute ģeiruôt: hüpfen, hin und her springen (jē̦ri ģeiruo), in Serben: taumelnd hin und her springen].

Avots: ME I, 695

ģèluôns PS., Sodbrennen: man ģ. griež Ronneb., Trik.] Vgl. jē̦luons.

Avots: ME I, 697

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît ² Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît ² Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638

II graudêt, - êju, grauduôt,

1) poltern, lärmen, klappern, ein dem Flintenschuss ähnliches Geräusch hervorbringen
[gràudêt ² Mar.]: vai beigsi graudēt? sabaidīsi cilvē̦kus. [pē̦rkuons gràudēja ² Mar. n. RKr. XV, 114.] dzirnavas jautri grauduodamas suolās duot vēl vairāk Saul. sākuši māju graudēt cuari, durchstöbern A. XX, 230;

2) gràuduôt ² Warkh.], graudêt Spr., abschütteln, z. B. den Russ von der Decke od. die Körner aus der Ähre.
Zu graust [und grûst].

Avots: ME I, 638

I grauduôt,

1): rollen (vom Donnern):
kuo duosim pē̦rkuonam par vasaras grauduojumu? BW. 28818 var. tē̦vs grauduo (brummt, schilt) kâ pē̦rkuons Saikava;

2): vējš visas miežu gubas grauduo ("zerzaust")
Bērzgale, Warkl. grauduo zemē (stosse hinunter) tuos dēļus, kas uz bendelēm! Saikava;

5): auch (mit aû) Sermus; ‡

6) langsam, mit zahnlosem Mund essen
(mit àu ² ) Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 399

graûst ² [Tr.], graũst [Bl., Dunika, gràust ² Warkh., Kreuzb., Borchow], - žu, - du, poltern, donnern: (pē̦rkuons) grauž, es donnert. graudi, pē̦rkuonīti! BW. 32149, 1. pē̦rkuoņa negaiss nāca grauzdams un spe̦rdams LP. V, 95. trīs grauda, trīs spēra, trīs zibināja BW. 33704, 2 Refl. - itês, über jem. mit Worten herfallen Infl. n. U. [Zu grūst, graûds, li. griáusti "donnern", gr(i)audulis "Donner", apr. engraudīwings "barmherzig", ahd. griozan "klein zerreiben" u. a., s. Leskien Abl. 297, Trautmann Apr. Spr. 328.]

Avots: ME I, 639

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

gŗaũzds,

1): g. pē̦rkuons Janš. Līgava I, 180 (ähnlich 321);

2) "?": garuoza brangi gŗauzda, tâ ka ē̦duot kraukšķēt kraukšķēja Mežv. ļ. II, 370.

Avots: EH I, 414

gŗaũzds [Nigr., sehr heftig (vom Gewitter), reich an Gewitter: g. pē̦rkuons; g. laiks, gŗauzda vasara].

Avots: ME I, 673

greizuonis Biel. LSpr. I, 287, greizuons L., U., ein verkehrter Mensch, ein Eulenspiegel. [greizuonis, jem., der alles verkehrt anfasst Wid.]

Avots: ME I, 648

‡ griezuoņa, = uons">griezuons: uzgājusi aitām g. Janš. Precību viesulis 32.

Avots: EH I, 410

griezuonis (unter uons">griezuons),

1): auch Bers.; ‡

2) "?": nuo tiem ... dažprātīgiem šķeterniekiem un griezuoņiem (von denen ... Fladder- und Schwarm-Geistern)
Rohkas grahmata 1708, S. 2.

Avots: EH I, 410

grimuonis, uons">grimuons St., Mag. IV, 2, 76,

1) Holz, das im Wasser untergeht ;

2) Hornstrauch (cornus sanguinea)
RKr. II, 70 : citi sauc grimuoni (cornus sanguinea) par bezvārda kuoku Konv. ² 360 ;

3) "?": slapju mē̦slu piekŗautā ratu skāre gremdē riteņus kâ grimuonis Doumas IV, 450.

Avots: ME I, 655

ìeducinâtiês, plötzlich (für eine kurze Zeit) anfangen zu donnern, rollen: tāļumā tâ kâ pē̦rkuons ieducinājās A. v. J. 1901, S. 4.

Avots: ME II, 11

‡ ìedūcinâtiês, = ìeducinâtiês: tālumā iedūcinājās pē̦rkuons Jauns. B. gr.9 II, 101.

Avots: EH I, 510

ìedunêtiês, (dumpf) ertönen, erdröhnen: skaņa... iedunējās un izgaisa Akurater. [pērkuons iedunējās Wandsen. suoļi, basas kājiņas iedunējās Bauske.]

Avots: ME II, 11

ìegraustiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu donnern, rollen: iegraudās piepēži bargi pē̦rkuons Kaudz. M. 290. Auch von der menschlichen Stimme gebraucht: Uoliņš iegraudās ar pilnu muti ē̦zdams Kaudz. M. 21.

Avots: ME II, 18

[ìerūcinât, tr., schnarren od. brüllen machen: vilciņu jeb rūceni Bauske; cūkas C., Warkh. Refl. - tiês, ein wenig donnern: pē̦rkuons ierūcinājās Salis.]

Avots: ME II, 59

[ìerūkt um Lemsal u. Wolm.], ìeŗùktiês, ìerùktiês, aufbrüllen, anfangen zu brummen, zu grollen: lācis, pē̦rkuons ieŗūcās.

Avots: ME II, 59

ìetrìekt, tr.,

1) einjagen, eintreiben, einschlagen:
kad pē̦rkuons tevi desmit asu zemē ietriektu!

2) mit Wucht hineinjagen, hineintreiben, hineinwerfen:
gans ietrieca luopus kūtī. viņš ietrieca zābaku kaktā A. XX, 126. [ietriecis (säend) šai plē̦sumā rudzus Janš. Dzimt. ² II, 16. Refl. - tiês, L. "einen kleinen Ruck bekommen."]

Avots: ME II, 83

‡ izdimdinât, zur Genüge dröhnen machen PV., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. Rīgu, grīdu, ustubu, kādas mājas (ar dziesmām un dejām) Līvāni. kamē̦r pē̦rkuons nav izdimdinājis zemi (gaisu N.-Peb.), nevar zemē sēdēt Mar., Smilten. Refl. -tiês, eine Zeitlang dröhnen donnern: pa nuomali pē̦rkuons izdim dinājās visu vakaru Bers., Salis u. a. eine Zeitlang mit der Faust (geger eine Tür) klopfen Sessw. u. a.; auf eine dröhnenden Diele sich austanzen Tirsen u. a.

Avots: EH I, 442

izdripinât, erbeben, dröhnen machen: bargais pē̦rkuons visu zemi izdripina Tirs.

Avots: ME I, 729

[izpuvešuôt, auseitern: auguons izpuvešuoja Bauske.]

Avots: ME I, 787

izrîbinât ² , zur Genüge rollen, dröhnen: kad pē̦rkuons diezgan izrībinājis, tad lietus drīz pārstāsies Sassm.

Avots: ME I, 792

izskàistiês, zur Genüge, längere Zeit grollen: Antuons skaitās, izskaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 797

izslābt,

2): auguons izslãbis Smilten.

Avots: EH I, 480

izslàucît, ‡ Refl. -tiês, (hin)ausgefegt werden: ar mē̦sliem laikam izslaucījies arī gre̦dze̦ns Jürg. u. a. ar laiku... kluons bija izslaucījies un grīdā radušās... šķirbas Jauns. B. gr.3 I, 17.

Avots: EH I, 480

jê̦las ē̦d [C.], U., = uons%20%C4%93%CC%A6d">ģē̦luons ē̦d.

Avots: ME II, 112

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds ² Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125

‡ kàltùnis ² Warkl., Weichselzopf. Vgl. kaltuons.

Avots: EH I, 579

ķẽ̦pa,

1) eine Speise -
saldā pienā iebe̦rzta maize [Ringmundshof, Kosenhof], L., Wolm., PS., C., Serb.; in Mar. n. RKr. XV, 122 [und N. - Peb.] Kartoffeldickgrütze: kādu ķē̦pu tu iztaisījis, tāda jāapē̦d Hr.;

2) saure Milch
PS.;

3) ein Mischmasch, Wirrwarŗ eine Menge:
tu nu esi sataisījis tīru ķē̦pu Serb. Baruons ar milzīguo tautas dziesmu ķē̦pu pārbrauca Rīgā Plūd. ķē̦pas darbs! Vīt. 24; [eine unangenehme Verwickelung Lemburg];

4) Schnee und Regen
[Lemburg, Stelp.]; ķẽ̦pas laiks, Schlackenwetter;

5) ein Schmadderer, Sabbler
[Stelp.]: ķē̦pa, kuo nu ķē̦pājies AP. Ringmundshof, Sessw.;

6) Kinderpuppe
Wolm. n. U.

Avots: ME II, 374

klè̦vs ² (unter klē̦va): loc. s. klēvī BW. 18379, 8 war.,

1): auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Kārsava; Liepna, Oknist, Pilda, Prohden; ‡

2) "rijas kuls (kluons)" Nerft.

Avots: EH I, 616

klîduonis [Warkl., klîduoņa N. - Peb., = klaiduoņa]: šad tad dažs vēja klīduons Apsk. 1903, 387. [uzcerējuse kādu klīduoņu Austriņš Nuopūtas vējā 8. tāds klīduoņa N. - Peb.]

Avots: ME II, 230

I klienis, uons">kluons, die Dreschtenne U. [Zu klajš, kliens 1, klîst, kliêst?]

Avots: ME II, 232

kluõns (li. klúonas "Tenne") Smilt., [Pl., Tr., Salis, kluõnis C., Selg., Katharinenhof],

1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln:
bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;

2) die Tenne
(gew. piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. [kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]

Avots: ME II, 238, 239

kluostît, - u, - ĩju (grāmatu), (ein Buch) durchblättern U. [Mit ostle. uo aus ā? Vgl. auch kluons.]

Avots: ME II, 239

‡ knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626

II knidêt,

1) kriechen, sich bewegen
U.;

2) jucken
Kawall n. U.: auguons, kas sāk retēt, knid Dond., Wandsen. kniduošs siltums pārgāja viņam pa miesu LA. [Wohl zu gr. χνίδη "Nessel", χνίζω "ritze, kratze, reize", ir. cned "Wunde", ae. hnítan "stossen", hnitol "stössig" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 98 und Persson Beitr. 809 und 881 f.]

Avots: ME II, 246

kritums,

1) der Fall:
nuo tā uoda kritumiņa visa zeme nuorībēja BW. 2744; ūdens kritums, der Wasserfall Vēr. II, 1209. paņēmis tur izce̦ptus krituma ābuoļas Vīt. 22;

2) der Fall, die Neigung:
kluons ierīkuots ar kritumu Konv. ² 2056;

3) was gefallen ist,

a) trockene, umgestürzte Bäume:
cits uguni taisa, cits kritumus ne̦s A. XIII, 376;

b) ein gefallenes Tier, das Aas:
un varmāka lē̦kās ap viņu, kâ le̦c ap kritumu salkusi vārna Sudr. E. viņš jau beidzamuos kritumuos pieskaitāms, er ist zu dem Abschaum der Mensch heit zu zählen Wid.; [c) laimes kritums U., Schicksal];

4) der Schade, Verlust:
viņam liels kritums: zirgs nuosprāga Mar. n. RKr. XV, 120.

Avots: ME II, 282

I kuldaîns, kulduons, ein Kaldaunengericht, welches am Tage vor der Hochzelt aufgeschüsselt wird Ruj. n. U.

Avots: ME II, 305

[kûls ^2,

1) "zu dreschendes Getreide" Bassen im Hasenpotschen Kreis,
auch = kuls I ^1, kluons ;

2) kūls Spiess n. U., = kūlis I ³ und (in dieser Bed. kûls ² MSil.) kūla I ;

3) kũls Gold., hartes Sumpfgras ;
vgl. kūla II ^1.]

Avots: ME II, 336

‡ II kupuona N.-Peb., kupuons ebenda, eine Lampenkuppel.

Avots: EH I, 677

kustuônis, kusuons, ein Mensch od. Tier, das bald müde wird C.

Avots: ME II, 329

lìesmaîns, lìesmîgs, flammig, feurig: dziedādamas visas gāja ap liesmainuo kalnu Asp. acis de̦g liesmaini MWM. III, 86. viņš acīm zibina kâ leišu pē̦rkuons, liesmīgs MWM. VI, 491. [liesmains aude̦kls Wid.]

Avots: ME II, 504, 505

lietuonis: auch Bers., Pas. IX, 451; XI, 271, (mit ìe ² ) Auleja, Kaltenbr., Oknist, Saikava, Skaista, Zvirgzdine, (liêtuons ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 758

lìetuonis, [uons">lietuons Manz. Lettus], uons">lìetuons Salisb., der Alp Mar., Spr., Schwanb., [infl. lituńc"zmora" Zb. XV, 191, 248]: lietuon[i]s [Warkl.] jāja līgaviņu BW. 12915, 7. ragaiņām guovīm vis˙labāk lietuoņa jeb lietuvē̦na krustu vilkt uz ragiem ar naža galu Etri. IV, 46. [Nach Brückner AfslPh. XX, 516 und KZ. L, 188 entlehnt aus poln.-klruss. litun "eine Art Teufel", was wegen der Lautformdieses anscheinend gemeinlettischen Wortes sehr zweifelhaft ist. Eher daher verwandt damit (wenn nicht klruss. lit- hier aus lět- "fliegen" entstanden ist; aus Brückners Schreibung ist das nicht zu ersehen) und mit li. III prs. liečia "drücken" Daukša Post. 136, 31, 34, 363, 7, III prt. lietė "bedrückten" 24, 9.]

Avots: ME II, 508

lupata, lupats,

1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;

2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;

3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.

Avots: ME II, 514

‡ màite ² A.-Schwanb. n. FBR. V; 152, Mar. n. RKr. XVII, 108, Liepna, = màita: kur klē̦vs, tur m., - kur māja, tur miruons Liepna.

Avots: EH I, 778

màlduonis,

1): "gars, kas maldina ceļiniekus" Bers.; ‡

2) malduons, ein Verirtter, ein Umhertreiber
Diet.

Avots: EH I, 780

‡ maļuns "?": m. (Var.: pīrāgs, auguons) sānuos čūlāt čūlāja BW. 34809 var.

Avots: EH I, 782

matuonis Lub., uons">matuons Nerft. n. U., Dr., der Haarwurm: ūdenī ir briesmīgi daudz matuoņu MWM. VI, 277.

Avots: ME II, 567

[* me̦cāns (> ostle. macuons Warkl.) od. * me̦cē̦ns (> ostle. macāns L. W. 1922, III, 1), ein Holzknüttel zum Schlagen.]

Avots: ME II, 589

mèlsis [N. - Peb., mèlsis ² Lis., Warkh., Warkl.], mè̦lsuônis, der Lügner, Schwindler, Aufschneider, Flunkerer, einer, der verwirrt redet, phantasiert: viņš tāds me̦lsuonis vien ir. kuo nu klausīties tādā melsī (fem. melsē)? Mat. [me̦lsuons L. "die Phantasie."]

Avots: ME II, 599

[III milna "der Hammer des Donners" RKr. III, 136: pe̦rkuons me̦t savu milnu Bers. - Von Mikkola IF. XXIII, 123 zu apr. mealde, r. молнiя "Blitz", an. Miǫllnir "Hammer Thors" gestellt; aber das le. Wort dürfte mit milna I 1 identisch sein.]

Avots: ME II, 627

mīļumis, Adv., gern, mit Liebe zur Sache Ronneb.: viņš mīļumis ar tuo tērzēja MWM. v. J. 1897, S. 597. es mīļumis apņēmuos viņa rakstus... izduot Kažuoku Dāvis Aus. I, ^III. amatu baruons pieņēma mīļumis Seibolt.

Avots: ME II, 646

milˆzuonis [Domopol, Warkh.], C., [milzuons Pas. II, 179], milzuons U., der Riese: šie cīniņi salīdzināmi ar grieķu milzuoņu, titānu un gigantu cīniņiem RKr. VIII, 9. [Nebst li. milžonis (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 142) zu milzis I.]

Avots: ME II, 629

milˆzuõns C., [milˆzuonis Nötk., Selsau], milzuons N.-Schwanb., das Geschwür, die Geschwulst.

Avots: ME II, 629

miruonis (f. -ne LP. VII, 198), [uons">miruons Dunika, Bauske, mir,uonis Glück IV Mos. 6, 6 u. 11; 9, 6; Jes. 26, 19; Tobias 12, 11, mir,uons">uons II Mos. 12, 30; Sirach 10, 10; Matth. 28, 7; Markus 9, 26], ein Toter, eine Leiche: nuo miruoņiem augšā celties. Sprw.: kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. sāpes lai izdēd kâ ve̦cs miruonis Br. 88. miruoņus iezārkuot, apglabāt, sadedzināt. - [miruoņu puķe, linaria vulgaris.]

Avots: ME II, 635

mît, miju, miju, tauschen, mit dem Akk. od. Instr., auch mit ar konstruiert: [naudu mīt; zirgus od. ar zirgiem mīt U.] teteris medni se̦natnē ar dziesmu mīdams pievīlis A. XX, 145. tur mīsim gredzentiņus (gre̦dze̦niem 6399) BW. 13286. ar čigānu zirgu miju BW. 22227. es nemiju bē̦rzu malkas pret šikiem žagariem 30558. ve̦lns kâ traks virsū, lai mijuot savu zaķi uz viņa zirgu LP. Refl. - tiês,

1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;

3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)

a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;

b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;

c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. ² 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. ² 295.]

Avots: ME II, 648

muõns [Salis], nach U. auch muona, Deputat, Proviant als Lohn: ar vārdu "muons" apzīmē algu dabas ražuojumuos. - Duobeles draudzē kalpi saņe̦m savu algu muonā un bez tam dabū arī zemi Etn. III, 133. bez 25 rubļiem un tā paša magazīnas muona es viņa vairs neturu A. XIV, 1, 297, Seg. [Aus liv. muon resp. estn. mōn dass., s. Thomsen Beröringer 271.]

Avots: ME II, 683

naksniņš, uons">naksnuons,

1) ein in der Nacht geborenes Kind
Naud. n. Etn. I, 90;

[2) naksnuôns Nötk. "jem., der in der Nacht arbeitet oder herumgeht"].

Avots: ME II, 690

ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 ^2]

Avots: ME II, 704, 705, 706

niẽzis [Nigr., Rutzauj, Etn. IV, 69, niezuons U., [niezuoņa Lennew.], niezts U., niezulis, [niezs (li. niẽžas) U. (unter naiza)], niẽzus, - us PS., die Krätze: bē̦rnam me̦tas niezis JK. VI, 24.

Avots: ME II, 752

nĩkuonis,

3): nīkuonītis, ein Siechling
BielU.; ‡

4) nīkuons "ve̦ca pils, sagruvuse bedre; viss, kas jau nīkst" A. Leitāns; nīkuoņu mūŗi, eine Ruine
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 26

ņirpis, Schwächling [von Tieren undPflanzen Autz, Neuenburg]: bij man tāda ņirpja dēļ sviedruot savu kumeliņu? BW. 556, 16. tāpēc tas, kas ar spirgtāku miesu un garu dzimis, labāki savu dzīvību uzturēs, nekâ viņa ņirpja brālis Baruons. Aus d. Knirps in livischem Munde?

Avots: ME II, 904

nùodãrdêt, eine Weile dröhnen, erschallen: visa zeme vien nuodārdējuse Etn. II, 180. spēriens (auch pē̦rkuons) nuodārdējis Lp. VII, 475. viņa dūre priecīgi nuodārd uz galda Purap. "tu diedelnieki, tü, nuodārdēja viņa balss Vēr. II, 942. Refl. - tiês, stark erdröhnen: nauda nuodārdas vien - zemes dibinā iekšā LP. VII, 1059.

Avots: ME II, 773

nuodirkstêt, erdröhnen (?): pē̦rkuons .. visu zemi satricināja; luogi nuodirkstēja Dünsb. Skaistā Mīle 57.

Avots: EH II, 39

nùoducinât, intr., eine Zeitlang rollen, donnern, tosen: pē̦rkuons nuoducināja Lapsk.

Avots: ME II, 777

nùograust,

1) intr., eine kurze Weile rolle (in der Ferne):
pē̦rkuons nuograuda;

2) tr., schmettern:

2) tr., schmettern:
orķestris nuograuda pēdējās taktis MWM. VIII, 889.

Avots: ME II, 786

nùoplãtît, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": gudrie brāļi nuoplātījās vien Pas. VI, 380; ruokām vien n. Dunika, die Arme ausbreiten;

2) sich aufsperren
Stenden: mutes nuo brīnumiem nuoplātījās vien;

3) breit aufleuchten
Stenden: rūsa jau nuoplātījās; būs pē̦rkuons;

4) sich prahleu
(perfektiv): viņš gan mums teicās saduot, bet nuoplātījās vien Heidenfeld.

Avots: EH II, 75

nùorìbêt, intr., nachhallen, erdröhnen, krachen: sajāj tautas, nuorīb zeme BW. 14363. nuorībēja dēļu tilts, vedējiem aizbraucuot 18227. pē̦rkuons spēris, ka nuorībējis vien LP. V1I, 474. nuorīb pirmais šāviens.

Avots: ME II, 839, 840

‡ I nuoŗũcinât Dunika, = nùograust 1: pē̦rkuons nuoŗūcināja.

Avots: EH II, 83

nùosper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse wegstossen:
apse̦gu;

2) erschlagen (von Pferden, Raubvögeln, vom Blitze):
līdz (vanadziņi) nuospēra mūs[u] māsiņu BW. 13381. kad tevi pē̦rkuons nuospe̦rtu!

3) wegstibitzen:
(čigāns nuospēra kaimiņam aunu Dond. Refl. -tiês, sich aufklären Lubn.: laiks nuosperas skaidrs].

Avots: ME II, 855

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

[nùožņaigt (= nùožņaûgt) Pas. III, 451: miruons gribēja mani nuožņaigt Pas. III, 450.]

Avots: ME II, 894

uokstuonis,

1) uokstuonis Elv., L., St., U., Memelshof, Vīt., (mit ùo ² ) Bers., KL, Sessw., uokstuons U., uôkstuôņa ² Dunika, die Spür-, Suchbiene:
iekams bite spietuo, darba bites izsūta jaunu vietu meklēt; tās sauc par uokstuoņiem Konv. ² 381. te spietuošanas laikā viņus (= bišu klučus) vieglāki varēja atrast uokstuoņi, kas, iekām spiets pilnīgi atraisījās nuo struopa, devās izlūkuos E. Virza Daugava I, 1057;

2) Plur. uokstuoņi, die Fühlhörner der Insekten
L.;

3) uokstuonis Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 62, Kurmene, Schönberg, ùokstuoņa ² Bers., Fest., Sessw., (mit uô ² ) Bauske, comm., der Schnüffler:
kuo tu te staigā kâ uokstuonis! Schönberg. sprāgsti, skauģi, uokstuone, uodze! Vensku E.

Avots: ME IV, 415

uolekts, -s,

1) uôlekts, -s (li. uolektìs [acc. úolektį] bei Būga KSn. I, 156 "die Elle"
) AP., Kl., Lis., Lös., Prl., Serbigal, Warkl., Wolm., ùolekts (?), -s Neuenb., uolekts, -s U., uôlekte Linden, (mit uô ² ) Iw., Līn., uôle̦kts Nerft, uôlikte ² Dunika, Stenden, Strasden, uôlikts ² Dond., Demin. uolektiņa BW. 27564, 2, uolektīte 27564, 2 var., uoleksnīte Nötk. (mit uô), Odensee, Schwanb., die Elle: Sprw. riktīgs zīds, riktīga uolekts. desmits uolektis Glück Ezech. 40, 11. viņš mēŗuoja . . . mūri pie . . . četriem uolektiem Offenb. 21, 17. sprīdis vīrā, uolekts bārzdā, ein eine Spanne grosser Mann, ein eine Elle langer Bart (Rätsel);

2) auch ruokas uolekts Etn. IV, 151, der Unterarm
Bergm. n. U.: deva ar visu uôlekti, schlug mit dem Unterarm Golg. par ruokas uolekti sauc tuo gaŗumu nuo īkšķa gala līdz e̦lkuonim Etn. IV, 151. ar visu savu ruokas uolekti (mit dem Rockärmel?) Kaudz. Izjurieši 105. Nebst apr. woaltis "Elle", woltis "Unterarm" zu è̦lkuons (s. dies, sowie Bechtel KZ. XLIV, 128 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 156 ff.).

Avots: ME IV, 417

‡ padãrdêt Dunika, ein wenig od. eine Weile dārdêt: pē̦rkuons drusku padārdēja, bet virsū neuznāca.

Avots: EH II, 126

paducinât, intr., ein wenig, eine Zeitlang donnern, tosen: pē̦rkuons lai ciņu paducināja.

Avots: ME III, 19

pajuõkuôt, Refl. -tiês: kâ pajuokuodamies baruons piebilda Janš. Līgava II, 176.

Avots: EH II, 139

pajukãm, pajuku Adv., gemischt, dazwischen, durcheinander: dadžu lapas pajukām BW. 6621, 9. sēt sē̦klu pajuku Baruons. [siens pajuku (vermengt) ar ābuoliņu Für. baptistu draudzītes dzīvuojuot izkaisītas un pajuku ar svešas tautības un svešas ticības ļaudīm Janš. Dzimtene V, 18. kad... visi pajuku strādā, saimnieku kārtas ļaudis nevar nuoskatīties vien, cik dažas kalpu sievas un meitas ir brašas 442.]

Avots: ME III, 36

pajust: "sajust" PlKur. ‡ Refl. -tiês Prl., Sessw., erwachen: kau[t] graudis (sc.: pē̦rkuons?), tak viņi pajustuos Heidenfeld.

Avots: EH II, 138

palaîdnis, palaidniẽks, uons">palaîduons L., Mag. IV, 2, 124 (li. palaiduonas], palaiduonis [Behnen), Bl., (ein Demin. palaidnē̦ns Jaunie mērn. laiki 1, 15], eine zügellose, liederliche, nachlässige Person, ein Taugenichts: kādi pārgudri palaidnieki klusu apē̦duši tuo, kuo ļaudis bij' zieduojuši LP. V, 413. es bij[u] liela palaidniece VL. palaidņa meitene Kaudz. Vgl. li. palaiduo dass.

Avots: ME III, 54

pamîšãm, pamîšu [auch KL, Bielenstein Holzb. 358], pamîšus, pamîšis Zeib., pamîšumis Ronneb., bei L. noch pamīšams, [uons">pamīšuons Zaravič]; wechselweise, abwechselnd: abas grāmatas bij iesietas vienūos vākuos, pamīšām lapa pēc lapas A. XXI, 228. saimnieks sūtījis pamīšus abas dienestmeitas uz māju Por. ievilka aires laivā un salika pamīšus JR. V, 5. "trīcina" vietā stāv pamīśus nere̦ti arī "tricina" BW. 422.

Avots: ME III, 72

papakšķinât, papakšinât, etwas (wiederholt) klopfen, leicht schlagen: papakšināja ar pirkstu rūti Duomas I, 125. viņš papakšķina lūpas Vēr. I, 1393. baruons draudzīgi papakšķināja Pēterim uz ple̦ca Seibolt. [papakšķināt pa muguru Grünwald. papakšķināja savam zirgam gūžu Neu-Wohlfahrt.]

Avots: ME III, 80

‡ papâns KatrE., = papuons.

Avots: EH XIII, 162

pareģis, f. -ģe, pareģuonis, uons">pareģuons, uons">pare̦guons, der Seher, der Hellseher, der Wahrsager: bē̦rnam dzimstuot pareģis pasakuot, kāds mūžs jaunpiedzimušam būs. viņi bi juši lieli pareģuoņi LP. VII, 679. mācīšuos pareģuona amatā V, 303. laika pare̦guons, der Wetterprophet Aps. zīle liela pareģuone (pare̦guone BW. 2581) BWp. 2581.

Avots: ME III, 89

‡ parẽ̦gs Salis, parē̦guons ebenda, = pareģis.

Avots: EH XIII, 167

[parìbinât,

1) ein wenig rìbinât (trans.): p. bungas;

2) intr., ein wenig, eine Weile rollen (vom Donner):
pē̦rkuons drusku parībināja, (Warkh., Warkl.) parībinēja.]

Avots: ME III, 91

‡ pãrŗûkt ² pãrŗûkt2 Dunika, zu donnern aufhören: pē̦rkuons jau pārŗūcis.

Avots: EH XIII, 209

‡ I paŗũcinât Dunika, = parùktiês: pē̦rkuons parūcināja, bet lietus neuznāca.

Avots: EH XIII, 169

‡ paŗûkt ² Dunika,

1) = parùkt;

2) = parùktiês: pē̦rkuons kādu laiku paŗūca, bet spērienu nebija.

Avots: EH XIII, 169

[parùkt, eine Weile brummen: parūca, parūca, palika mierā. Refl. -tiês, eine Weile rollen (vom Donner): pē̦rkuons drusku parūcās.]

Avots: ME III, 92

pastars (li. pãstaras),

1) als Adj. und als solches auch mit definiter Endung - letzter, der letzte:
līdz pastarai (neben pastara, auch pastaras) dienai, bis zum jüngsten Tage. šis vārdiņš visu pastarais Für. tad eima ceļu pastaru Hug.; pastaruo galu gaidīdams AU. [pastarā (schlimmste) netikle! Zaravič];

2) als attributiver Genitiv von einem Substantiv
*pastars, auch *pastara: pastaras stunda, die letzte Stunde; līdz pastara, pastaras dienai Etn. I, 103, Tr. IV, 1. ja kāds lielās kaut kuo izdarīt, tad ātri prasa: "kad tas būs? vai tuo pirmdien pēc pastara dienas?" Etn. IV, 77. mans pastara (pastaris = pastars 16681) bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja BW. 18001, 4. pastaruôs, zur letzten Zeit, beim Sterben, am jüngsten Tage: tad pastaruos tē̦vs sacīja St. negudriem pastaruos ir grūt St. pie jums es nākšu vēl reiz pastaruos Blaum. [Nebst la. posterus als ein alter Komparativ zu li. pãskui, ai. paš̍cāt, la. post "nach", aksl. pozd "spät" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 78 f.; s. auch Zubatý AfsIPh. XIII, 316.]

Avots: ME III, 107

I pâtêt ² Janš., -ẽju [bei Für. I ein prs. pāšu], tr., pflegen, [schützen, schonen]: visi tuo kuopj un mīlina, saudzē un pātē Janš. [saimnieks savas guoda bikses pātēja, uzvilkdams tikai, kad bija ietams kur uz āru, vai svētdienām... Janš. Dzimtene V, 116. Ķirmgrauzis... tâ pātē dižuo mežu, it kâ tas būtu viņa paša īpašums Dzimtene ² I, 374. baruons, liekas, liels mežu pātē̦tājs ebenda S. 173]; pātīt pļavas, die Wiesen schonen (gegen Weiderich) Bl. [Zu got. fōdjan "ernähren, füttern" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 73)?]

Avots: ME III, 191

patrũkt [li. patrúkti], intr., [plötzlich losgehen]: avuoti ir patrūkuši I. Mos. 17, 11. [auguons ir patrūcis. Refl. -tiês,

1) plötzlich auffahren, aufspringen:
p. nuo vietas, nuo miega;

2) in Angst geraten:
dabūju labi patrūkties C., Warkl.]

Avots: ME III, 124

patvert,

1) tr., ergreifen, festhalten; beschützen:
patvers jau pils Hom. Odis. V, 102;

2) intr., Zuflucht finden:
... nuo tautieša vairījuos; šuo rudeni nepatvēru ne telīšu dārziņā BW. 16858. Refl. -tiês, sich an etwas halten, Zuflucht finden: pē̦rkuons speŗ tuo suni, kus bargā laikā patvēries LP. VII, 491. kur gan nabaga luopiņš aukstā naktī patnersies? JK. nuoguris patveries dabā! Rainis Gals un sākums 43. cilvē̦ku bē̦rni apakš tavu spārnu ē̦nas patveŗas Glück Psalm 36, 8.

Avots: ME III, 126

pḕ̦rkàunis ² Lis., Bers., pḕ̦rkauns Le. Gr. § 155, = uons">pē̦rkuons: pē̦rkaunis nuospēra LP. V, 400.

Avots: ME III, 208

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., uons">pê̦rkuons ² Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis ² Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209

piẽdar̂bs Wolm., C., N.-Peb., Jürg., Zögenhof, Selg., Bauske, (mit ie

2) ) Golg., Lis., Prl., Bers., Kreuzb., Gr.-Buschhof, piẽdarba Naukschen,

1) die Vorriege, die Dreschtenne:
zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam LP. VI, 1, 74; im Ostle. dafür kuls, in Baldohn - kluons;

2) das Vorhaus in der Badstube
N.-Bartau;

3) ein Anbau:
tâ sauktais piedarbs bij jaunajai dzīvuojamai ē̦kai istabas galā Vilibalds Kas uzvarēs 26. Zu piedarīt.

Avots: ME III, 242

pìedunêt,

1) mit dumpfem Getöse anfüllen:
pē̦rkuons man ausis piedunējis Bers., Warkh., Warkl.;

2) sich zum Regen bewölken:
debess mala tāda piedunējusi Golg.;

3) verderben
(intr., vom Getreide): labība piedunējusi (piepelējusi) Warkh., Warkl.

Avots: ME III, 246

pìelaistît, begiessen, (mehrfach) vollgiessen: pielaistīts kukņu kluons R. Sk. II, 129.

Avots: ME III, 265

pìepil˜t,

1) grösser werden, sich anfüllen:
auguons piepilis Ronneb. vâtis jau piepilst St.;

2) = piepilēt 2: spannis jau piepilis Bauske.

Avots: ME III, 279

pìeslâpt,

1) sich senken, zusammenfallen (von Geschwülsten):
auguons pieslāpis Wolm.;

2) einigermassen verlöschen
(intr.): uguns pieslāpis Salis.

Avots: ME III, 292

II planda,

1) "пышка, вздутiе" Wid.;

2) "?": tieva, tieva kâ bitīte, vienu plandu ( Var.: vienas plandas, vienu kārtu) villainīte BW. 23583. Nach U. planda villainīte - "wohl die weite, sich bauschende Decke";

3) eine Art Wolken, "rūsaini mākuļi": plandas jau liduo gar debešiem, būs drīz pē̦rkuons Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 318

plĩkšêt Karls., plìkšķêt ² Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât ² , plìkšķinât ² Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348

puopis, puõpe Iw.,

1) puopis L., St., U., Bielenstein Holzb. 562, puõpis Karls., C., Ronneb. n. Rkr. XVI, 39, pùopis ² Kr., puope L., U., puõpe BL, das Polster, Kummetpolster;
puopis U., Freiziņ, Filz: (jē̦ram) vilna... smalka un bieza un nuovē̦lusies kâ viens gatavais puopis MWM. v. J. 1896, S. 293. adatu puope U., das Nadelkissen. gultas puopis Dr., die Matratze;

2) puope U., puõpe Dunika, Līn., puopis L., (mit uõ) Ekau, ein Hümpel, ein moosigter Hügel in Morast und feuchten Wiesen
L., U., puõpe Nigr., ein Morast mit Hümpeln, puope, eine Wiese ohne festen Untergrund über Seerändern Biel. n. U., Edwalen: Liel-Auces e̦ze̦rā ir daudz vietās puõpe (Behnen): pa virsu zâle, sūna, apakšā ūdens LP. VI, 157. šai zivij piekļūt nee̦suot iespējams tādēļ, ka puopē, zem sūnām, dumbrā vien uzturuoties ebenda. pašā mežā ir puope (ap 2 pūrvietu lielumā) LP. VII, 476. - puopa zeme "dumbra zeme; arī nuosusināta purva zeme ir puopa zeme" Dond. Wohl zu piêpe (s. Būga Aist. Stud. 110 f.); vgl. auch papuons.

Avots: ME III, 457

pràtuôt, auch prātêt L., U., denken, bedenken, überlegen, klügeln, vermuten: ve̦lns prātuoja, kâ nuo Mārtiņa vaļā tikt Etn. IV, 56. ve̦cā E. prātuoja, kâ labāki būtu A. XI, 107. Subst. pràtuôšana, das Denken, Überlegen, Klügeln: bez kādas vaidēšanas un gaŗas prātuošanas viņš ķeŗas pie darba M. Aruons; pràtuõjums, das Gedachte, die Überlegung, Klügelei: dzejā sāka nuomest saskrūvē̦tus prātuojumus Vēr. l, 1131; pràtuôtãjs, wer denkt, bedenkt, überlegt, klügelt.

Avots: ME III, 383

preteklis,

1) der Gegensatz:
viņš mīl vis˙asākuos pretekļus A. v. J. 1897, S. 408. pretekļus izlīdzināt RKr. IX, 51. pretekļus starp lielgruntniekiem un mazgruntniekiem... mazināt Janš. Dzimtene ² II, 314;

2) das Hindernis:
viņiem tie pretekļi nebūtu ceļā M. Āruons. ja tad putekļus nevaram nuovērst, tad tā nav mūsu vaina De̦glavs Rīga II, 1, 473;

3) etwas Widerliches
Ar.

Avots: ME III, 387

prìekštiesĩba,* das Vorrecht: Valdemārs ieguva puslīdz lielas kārtas priekštiesības M. Aruons. nu reiz bija priekštiesība un brīvība A. v. J. 1896, S. 882: kāda priekštiesība viņai bij uz laimi? Alm.

Avots: ME III, 398

prìekšzìmîgs, musterhaft, vorbildlich: priekšzīmīga tē̦luošana MWM. VI, 827. aizrādīt uz priekšzīmīgiem kareivjiem un strādniekiem brīvības un attīstības laukā M. Āruons. Krōnvalds arī skuolas laukā Ve̦c-Piebalgā bij priekšzīmīgs Vēr. II, 1002.

Avots: ME III, 398

‡ pumduls Rojen n. FBR. XIII, 73 "bumbulis, auguons". Aus pumbulis?

Avots: EH II, 324

puns PS., puna, pune U., punis U., eine Erhöhung, eine Beule U. (punis), Mar., Lis., Aahof (puns), ein Knollen, Knoten Bergm. n. U., ein hartes Geschwür Kroppenhof (puns), ein Knorren, ein Auswuchs am Baum, ein Höcker (pūns) U.: viņš sadauzījās un dabūja punu pierē Mar. n. RKr. XV, 131. šim ruonas pierē divas puniņas LP. VI, 596. ķirmeļi luopu āda saceļ sltpīgus punus Konv. ² 124. tai vietā, kur kaķi pie krūtīm bijis turējis, bijis izcelies liels puns (auguons) Etn. IV, 27. šis baļķis nav lāgā nuokantē̦ts: vietām ir ieleņi, vietām puni Wend. brandvīnu pārde̦vuši ar tādiem nuo bē̦rza puna taisītiem kausiņiem Upīte Medn. laiki 8. pīpējuši savus nuo bē̦rza puna iztaisītuos ķuļķīšus A. XX, 231. puna galva, ein Trotzkopf Ar. - puņu vē̦de̦rs, ein Dickbauch U.; puņu mute, ein dickes Gesicht U. - pune, ein Flachsgeblnde U. Zu pauna (s. dies und auch Būga PFB. LXVI, 229 und LXVII, 243).

Avots: ME III, 413

I pūte Elv., Manz., U., pùte C., PS., pûte ² Līn., Iw., Dond., pùte ² Kl., pùts ² , -s Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl., pūts (i-Stamm?) Wessen, eine Blase; eine Blatter: Sprw. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas. nuo mazas pūtītes izceļas liels auguons. re̦dzam lāsē it kâ pe̦ldam mazu pūtīti Vēr. II, 1058. tâ strādāju, ka dabūju pūtes ruokā Dond. uz afrikāņa ādas nere̦dz ne˙vienas pūtītes A. v. J. 1899, S. 149. tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti LP. VI, 791. puns tavā pierītē, pūte (Var.: auguons) mēles galiņā BW. 20920. kad kāda cilvē̦ka miesas ādā... viena balta pūtē me̦tas Glück III Mos. 13, 2. tiem būs... par trumiem tapt, kas izsitas ar pūtēm II Mos. 9, 9. nuomete... putni savus karstus sārņus man acīs, tâ ka baltas pūtītes manās acīs uzlēce Tobias 2, 10. pūtis (n. pl.) "verheilte Wunden, Geschwüre" Sermus. pūtes od. pūtis, feine Ausschläge Adsel. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

pũznis,

1) Fauliges, Eiterndes
U.; der Plur, pũžņi, pùžņi ² Kl., Mar., auch pūšņi, Eiter: viņam auguons pārtrūcis, - pūžņi nāk ārā Mar. n. RKr. XV, 132. acu pūžņi, Augenbutter Dr. pa acīm nākuši vēl pūžņi ārā, kamē̦r tad nuomirusi LP. VII, 1115;

2) pùznis ² Ekengraf, Lager, Lagerstätte eines Tieres
N.-Sessau n. U., der Haufe: skudru pūznis, = sk. pūlis, der Ameisenhaufe U., Mar.: kâ skudrītes siliņā lielu pūzni (Var.: pūli) savilkušas BW. 34218. kur tik ciņuos uodžu bari savus pūžņus cē̦luši MWM. X, 257;

3) fig., miega pūznis (pũzna Līn.), ein verschlafener Mensch, eine Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, apiet savu rudzu lauku; kas bij kāda miega pūzne, i[r] ap dārzu neapgāja BW. 32550 var. es jau tevi neprecēšu, tādu slinku miega pūzni 15235. miega pūžņi, vai celsities? saule jau gabalā! LP. IV, 128; niķu pūznis, ein nückischer, launischer Mensch LP. I, 138. Zu pũt (s. dies) und an. fúke "Stank" (s. Persson Beitr. 465 f.) resp. li. pũz[d]nis "faulendes Holz" in Dusetos n. PFB. LXV, 321.

Avots: ME III, 453, 454

ratu ratumis, Adv., rund herum: Līvija vadāja Kaupuru ratu ratumis pa ežām un tīrumceļiem Seibolt. baruons izbraucās ratu ratumis, bet viņam nelaimējās atrast sievu id. izrunājās ratu ratumis id.

Avots: ME III, 481

rèibuônis C., rèibuonis ² Prl., uons">reibuons U., reibuoņa,

1) der Schwindel, Taumel:
prieka reibuonī A. XI, 282. mīlestības reibuoņās Tēvija. es gāžuos reibuonī un baudās Asp. mācītājs atmuodās iz prāta reibuoņa Kaln. Uozuolk. m. 76. reibuoņa pilnīgi bij pārgājuse Vēr. I, 826. neatmanu, kam līdzās atruoduos pie altāŗa, pasaku savu "jā", kâ pa reibuoņām (wie im Taumel) Jaunie mērn. laiki I, 65. tas sagurs drīz reibuoņās saldās Bārda Zemes dē̦ls 243. pēc pirmiem brīvības reibuoņiem A. XX, 66;

2) reibuoņa, comm., ein immerfort betrunkener, berauschter Mensch
Kaudz. M. 201.

Avots: ME III, 505

rìbêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, intr., dröhnen, poltern, tosen: pē̦rkuons rīb U., der Donner rollt. visas malas ciemā rīb Aus. I, 65. šuodien jāja precinieki, visa zeme rībējās BW. 14343, 1. augsti cēlu (sc.: spriguliņu), viegli laižu, man dižani rībējās 28744. vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, rībējās (Var.: krita rībē̦dama) 30506. Subst. ribêšana (rìbêšanâs), das Dröhnen, Poltern, Tosen; rìbẽjums, das einmalige Dröhnen, Poltern, das Getöse: pazīst kungu braukumiņu, dzelzes raču rībējumu BW. 13481 var. Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 115 zu ai. rēbhati "knarrt, knistert"; Miežinis gibt auch ein li. ribėti "ribēt". Vgl. auch le. ribinât I und ribêt.

Avots: ME III, 534

rìbinât,

1) fakt. zu rìbêt, tr., dröhnen machen:
vaŗa bungas rībināt BW. 2626 var. pirc māsiņai vaska kurpes, ar kuo grīdu rībināt! 15575. Rīga rīb, kas tuo Rīgu rībināja (Var.: dimdināja)? 4628 var. kas tuo pili rībināja? Biel. 1383;

2) freqn., dröhnen, poltern
Spr.: bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja (Var.: ducināja) BW. 18001, 4. eita, bē̦rni, klausīties, kas pa namu rībināja! 33257. - Subst. rìbinâšana

1) das Dröhnenmachen;

2) das Dröhnen, Poltern;
rìbinãjums,

1) das einmalige, vollendete Dröhnenmachen;

2) das Gepolter;
rìbinâtãjs, wer dröhnen macht; der Polterer: rībinātājs nācis pa trepēm zemē LP. VI, 92.s

Avots: ME III, 534

rievelis (f. -le) W. - Livl. n. U., riẽvelis Salis, Wandsen, Karls., rievels Tals., riẽveris Dond., rievers Angermünde n. U. (wohl fälschlicherweise mit dem Adj. "mutwillig" übersetzt), ein unartlges, mutwilliges Klnd, ein Wildfang: Antuons bija lielākais nebēdnieks un rievelis pa visu skuolu Lautb. Luomi 27. ai tu, lielais rievelis! gan˙drīz mani apgāza Janš. Dzimtene IV, 60. šī riẽvele (von einem ausgelassenen Mädchen) kādreiz aizraujas un aizmirstas V, 266. Beruht wohl aut einem mnd. *rever "wer unsinnig redet".

Avots: ME III, 551

ruokdar̂bs, eine Handarbeit (gew. Näharbeit): Alma rīkuojās ap savu ruokdarbu Alm. ruokdarbu izstrādājumi LP. VII, 647. kas svētdienām iet makšķerēt vai strādā citus šādus, tādus sīkus ruokdarbus, tuo nuospers pē̦rkuons Etn. II, 185.

Avots: ME III, 580, 581

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis ² Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis ² Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis ^2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581

ruõns Karls., Wolm., ruôns Kr., rùons PS., dick, rund U., schwer A. v. J. 1892, S. 473: ruons un tauks, dick und fett U. tev jāne̦s baļķis ruons Diez. ruona dzija Ronneb. ruõni ("=rupji") rudzi Wolm. Etwa zu mnd. rone "abgehauener Baumstamm, Klotz"?

Avots: ME III, 581

ruõvis PS., C., Katzd., Dond., ruôvis Prl., Kr., Lis., Schwanb., ruôve Saikava, ruove U., L., Bielenstein Holzb.,

1) das Gewölbe über dem Feuerherd
U., Odsen, Naud., das gewölbte Funkendach Bielenstein Holzb. 63; der Feuerherd, der ein Gewolbe über sich hat U.; der Kamin Bielenstein Holzb. 87; ruõvis "der obere Teil des Riegenofens" Salisb.; die Küche (ohne Schornstein) Ronneb. (mit uõ), Smilt.; die Ofenrohre; die Rauchluke in schornsteinlosen Häusern Katzd.; ruõvis, der untere Schornstein (zum Räuchern) Dunika, Lieven-Behrsen, Janš.: Sprw. me̦lns kâ ruovis. dūmaiņš ruovis Lautb. ķēķis ir skursteņa platā apakša, kuŗā ierīkuots pavards, dažreiz ar jumtiņu, tâ sauktais "ruovis" Plutte 89. Antuons ne̦s malku uz ruovi Līguotnis Stāsti II, 15. puisi, tev krāsns ruovītī pusdiena! A. XXI, 137. saimniece ņēma nuo ruovja de̦sas R. Sk. II, 133. ruovis tikkuo spēj rīt dūmus Janš. Dzimtene ² I, 279. ze̦mais, re̦snais ruovis virs... jumta ebenda 160. -ruovē līst, speķi griezt, damit wird eine zur Belustigung einem gemachte Aufgabe bezeichnet, ein Stück Speck vom Querbalken mit dem Munde herabzuholen, wozu er sich an einem Stricke hinaufwälzen muss U. ruõvju kuoki Dond., die Querstangen im ruovis: uz ruovju kuokiem karina gaļu žāvēšanai Dond. - ruõvju gaļa Dond., geräuchertes Schweinefleisch. -ruovja sviests B. Vēstn., Küchenbutter;

2) die Kampfhütte auf einem Panzerschiff. -
Nebst estn. rōw "Dach, Rauchfang, Bauer-küche, Gewölbe" aus mnd. rôf "Decke, Rauchfang".

Avots: ME III, 585

rũkuoņa C., Jürg., rûkuoņa ² Bauske, Dond., rùkuôņa ² Prl., Kl., Lis., Golg., ŗūkuoņa Wid., rūkuonis Warkl., rūkuons, das Brausen, Sausen, Brummen, Knurren, das Getöse, Gedröhne: jūŗas ŗūkuoņa Wid. dzirdama rūkuoņa Kaudz. M. pē̦rkuoņam rūcuot cilvē̦ks duomāja kādu . . . būti par šīs rūkuoņas sacē̦lāju Pūrs I, 93. vai rūkuoņa un dūkuoņa . . . nāca nuo kruoga vai nuo debesīm? Blaum. dzirdama rūkuoņa, kâ pē̦rkuonis mākuoņuos Lautb. piepēši tam izcelās vē̦darā tāds nemiers un rūkuonis Alm. Kaislību varā 15. klausīties krāsns rūkuoņā Vēr. II, 983, vispārējuo rūkuoņu... pārtrauc.., dziesmas Vārpas 5. lamu vārdu rūkuoņa... pārskanēja visu Duomas II, 869. izcēlās rūkuons (Zank, Streit) kalpu galā Alm.

Avots: ME III, 569, 570

rūkuôt, brausen, tosen, dröhnen: dusmās kalns kâ pē̦rkuons rūkuo Rainis. dziļās alās tumsa rūkuo id.

Avots: ME III, 570

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ^{2 visu rītu} Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569

ŗùkt: pē̦rkuons ŗûc ² Kand., Siuxt. cūka ŗûc ² , kad grib kuiļus Iw.

Avots: EH II, 394

sabruzdinât, intensiv dröhnen, poltern, klappern: pē̦rkuons sabruzdināja; žīds sabruzdināja pie durvīm Dunika.

Avots: ME III, 598

sadãrdêt "zu dröhnen, zu rollen aufhören": pē̦rkuons sadārdēja Dunika.

Avots: ME II, 608

saducinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch wiederholt dumpf donnern:
pē̦rkuons saducināja visu pēcpusdienu Golg.;

2) donnernd bewirken:
pē̦rkuons saducināja liêtu C.

Avots: ME III, 615

sadzejuôt, tr., ersinnen, erdichten: pāris pantiņu e̦smu sadzejuojis Vēr. 1, 211. jaunava le̦puojas ar . . . nuozagtiem pantiem, tuos dē̦vē̦dama par savu sadzejuojumu M. Aruons.

Avots: ME III, 620

sagraũst, erdröhnen (vom Donner): pē̦rkuons krietni sagrauda Dunika.

Avots: ME II, 628

saknubt, sakņubt Nigr., Dunika, saknupt U., sakņupt Wid., sakņūpt L., sich vornüberbeugen, sich krümmen, sich bücken, sich (in der Haltung) gehen lassen (am gebräuchlichsten das Part. praet. act.): Pētersuons sakņuba uz priekšu Stari II, 361. viņš iet pa˙visam saknubis Dond. druoši vien sakņubtu uz de̦guna Janš. tu manuos gaduos sakņubsi, ka zuods gar ceļgaliem sitīsies! Stenden. puika sakņupis gultiņā MWM. VI, 723. Pūpuols tikai grūši pasmējās un sakņupa atkal Upītis Sieviete 63. kuo sēdi tāds saknupis? Gold. viņa sakņupuse dauzīja pieri pret galdu ebenda 98. vecene saknupusi uz priekšu Naud. viņa... vagā sakņubusi... dēstīja tur stādiņu Janš. Dzimtene V, 321. rē̦guojās saknubušas un izpūrušas čuoras Latv. kalējs sēž saknubis durvju priekšā Upītis. kundze sēd sakņubuse Apsk. v. J. 1903, S. 486. Duore saknupusi sēdēja Alm. tā jau ir tāda sakņupusi (von einem hochschwangern, schwach einhergehenden Weibe) U. (unter kņūpt).

Avots: ME II, 653

sakul˜t, freqn. sakulˆstît, tr.,

1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;

2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;

3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;

4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,

1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;

2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.

Avots: ME II, 658

salĩguôt, salĩgât, tr.,

1) schwanken machen, schaukeln
(perfektiv): cielaviņa savu astīti salīguo Krišs Laksts 11;

2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit jubeln, Johannislieder singen:
līguot vien salīguoju (Var.: līguodama vien staigāju) šuo gaŗuo vasariņu BW. piel. ² 343, 2;

3) jubelnd resp. Johannislieder singend erreichen, er langen:
salīguoju (Var.: nuolīguoju) brāļam sievu, sev dižanu arajiņu BW. 343. Refl. -tiês, plötzlich zu schaukeln (intr.) anfangen, ins Schwanken geraten: migla salīguojas R. Sk. II, 141. vaguons salīguojās un sāka iet Birzn. Sof. meitas spanni iegrūž ūdenī un tas šļakstē̦dams salīguojas Vēr. II, 54. Ješka uzkrita uz skrāģīša, un tas sa līguojās vien Krišs Laksts 60.

Avots: ME II, 673

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

saplaisnêt: rijas kluons saplaîsanējis ² Pankelhof, Schnickern.

Avots: EH XVI, 436

sarucinât,

1) s. sarucinât;

2) erdröhnen (vom Donner):
pē̦rkuons sarucināja Bauske.

Avots: ME III, 723

I saŗũcinât, = sarucinât ² : pē̦rkuons saŗūcināja, bet lietus nelija Dunika.

Avots: ME III, 726

saŗûkt ² Dunika,

1) = sarūkt 1: pē̦rkuons saŗūca;

2) = sarūkt 2: tē̦vs saŗūca uz bē̦rniem.

Avots: EH XVI, 445

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740

sastrīde, sastrīdus, der Zank, Streit: par tuo nu izcēlās atkal sastrīde Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 136. sastrīdus gadījums M. Aruons Latvis 1927, N 1786, S. 4.

Avots: ME III, 749

sasvārstîtiês, sich zu bewegen anfangen, sich heftig seitwärts neigen: kuģis var viegli sasvārstīties un apgāzties Jansuons. ē̦nas sasvārstās un aizlīguo Stari II, 491.

Avots: ME III, 752

šàukuonis ² Kokn., uons">šaukuons Mag. IV, 2, 141, U., ein Schauder: šaukuons pārgāja, es überlief (mich) ein Schauder. Wohl zu šukt "beben, erschrecken" (nach Leskien Abl. 318; und zu li. šūksnis "Sprung" РФB. LXV, 309?), sowie - wenn mit šau- aus ide. sk̑eu- zu ae. scéoh, norw. skygg "scheu, furchtsam", ahd. sciuhen "verscheuchen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 467).

Avots: ME IV, 6

siẽtêt "vor Eiter weiss werden": auguons sāk sietēt Salis; zu siẽte.

Avots: ME III, 861

sîkmaņi ² Karls.,

1) sîkmaņa C., das kleine Vieh
U.: nuokava viņu luopus ar krusu un viņu sīkmaņus ar blāsmām (da er ihr Vieh schlug mit Hagel und ihre Herden mit Strahlen) Glück Psalm 78,48. sīkmaņi te̦kāja un uostījās cits caur citu A. v. J. 1902, S. 128;

2) kleine Arbeiten, Verrichtungen:
kad krusta dienā strādā sīkmaņus, tad pē̦rkuons nuospeŗuot Etn. II, 179. sīkmaņu darbi, allerlei leichte Arbeit Mag. IV, 2, 145.

Avots: ME III, 852

sir̂suonis Drosth., uons">sir̂suons Jürg., Arrasch, sir̂suonis ² od. sir̂sūnis ² Gr.-Essern, = sir̂senis.

Avots: ME III, 847