Paplašinātā meklēšana

‡ acimirkls Elger Dict. 38, 233, = acumir̃klis. Vgl. li. akìmirksnis dass.

Avots: EH I, 2

acumir̃klējs, augenblicklich.

Avots: ME I, 9

acumir̃klis: acumir̂klis Oknist.

Avots: EH I, 3

acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; kādu acumirkli, einen A.

Avots: ME I, 9

‡ acumirksnis Oppek, = acumir̃klis. Vgl. li. akimirksnis dass.

Avots: EH I, 3

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40

àizmirdzinât,

1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;

2) etw. bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 40

àizmirguôt, sich hinbegeben: ceļš ir līdze̦ns, aizmirguosim vēja mātes muodē Duomas II, 138.

Avots: ME I, 40

àizmirgt, -dzu, acis, die Augen schliessen K., JK.

Avots: ME I, 40

àizmir̂kšt (: auch C., Golg.): II pl. imper. aizmirkšķiet acis! III p. prt. aizmirkšķa, part. prt. aizmirkšķis Kaudz. Izjurieši 267; acīm jāstāvuot... stipri aizmirkstām (für aizmirkštām?) Jaunie mērn. laiki IV, 115.

Avots: EH I, 39

àizmir̂kšt, schliessen: kungs aizmirkša acis LP. VI, 393. meitenīte acis aizmirkšuse Vēr. II, 516. Aps., JK., C.

Avots: ME I, 40

àizmìrkt, intr., etw. im Wasser liegen, weichen Spr.

Avots: ME I, 41

àizmìrša, der, die Vergessame: es ve̦cā aizmirša Ad. All.

Avots: ME I, 41

àizmìrsĩba, Vergessamkeit: aizmirsībai jau nav ar kuo līdzēt VII. 62.

Avots: ME I, 41

àizmìrsîgs: in Siuxt mit ir̃.

Avots: EH I, 39

àizmìrsîgs, vergessam: aizmirsīgs ir, kas kuo aizmirst Etn. III, 149. aizmirsīga galva Dobl.

Avots: ME I, 41

‡ àizmirsinât, vergessen machen: laiks aizmirsina visas bē̦das Austrums.

Avots: EH I, 39

àizmìrst: in Salis dafür àizmir̃t (prs. -mir̃st, prt. -mir̃s ). Refl. -tiês: es aizmirsās Strasden (= man aizmirsās, ich vergass).

Avots: EH I, 39

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

àizmìrstîgs, vergessam JK. II, 89; an das Part. aizmirstams angeschlossen.

Avots: ME I, 41

àizmir̃t, ‡

3) scheintot, ohnmächtig werden
Ewers; ‡

4) umkommen:
cālē̦ni uolās aizmiruši Ahs.

Avots: EH I, 39

àizmir̃t,

1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;

2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.

Avots: ME I, 41

‡ àizmirzt "langsam, mit kleinen Schritten hin-, weggehen" Bers.: suns aizmirza pār kalnu.

Avots: EH I, 39

‡ àizsmir̂dêt,

1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;

2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.

Avots: EH I, 50

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡

4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50

àizsmir̂dinât, verstänkern, durchstänkern: visu pasauli.

Avots: ME I, 51

‡ àizsmìrkt, teilweise feucht werden: aizmircis kuoks Bauske.

Avots: EH I, 50

‡ àizsmir̂st, sich mit Gestank anfüllen Kal., Rutzau: visa Rucava mežam de̦guot - aizsmirdusi.

Avots: EH I, 50

‡ apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102

‡ apmirdît,

1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;

2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.

Avots: EH I, 102

‡ apmirdzêt, bescheinen, bestrahlen: pats sevis apmirdzē̦ts Ezeriņš Leijerk. II, 221.

Avots: EH I, 102

apmir̂dzinât, tr.,

1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;

2) benetzen, bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 107

apmir̂guôt,

2) fein beregnen
(intr.) Golg.

Avots: EH I, 102

apmir̂guôt, tr.,

1) bescheinen:
lauki nuoejuošas saules apmirguoti Egl.; C.;

2) ein wenig beregnen
C.

Avots: ME I, 107

‡ apmirinât Saikava, = ‡ apmirdinât 1.

Avots: EH I, 102

apmìrkt [li. apmir̃kti], intr., inch., ringsum nass, weich werden: pastalas ūdenī jau apmirkušas. apmirkuši... kamzuoliņi BW. 32942.

Avots: ME I, 107

‡ apmirst (li. apmiršti) Für. I (unter mirst), = àizmirst, vergessen.

Avots: EH I, 102

apmir̃t ‡

4) "paģībt, pamir̃t" PlKur.

Avots: EH I, 102

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

‡ apsmir̂dêt Ahs., = ‡ apsmir̂dinât.

Avots: EH I, 115

‡ apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115

apsmir̂st: stinkend werden: lai tā varē̦tu labi a. un appūt Janš. Līgava II, 130; ‡

2) widerlich werden; verärgern
Planhof.

Avots: EH I, 115

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

‡ atmircinât (li. atmirkinti), aufweichen (tr.): dambji ... tapa ... ievainuoti un atmircināti Pet. Av. II, 50. a. maizes garuozu Bērzgale.

Avots: EH I, 156

atmir̂dzêt: tāds gaišums atmirdzēs arī ap mani Janš. Mežv. ļ. II, 157.

Avots: EH I, 156

atmirdzêt, intr., erglänzen, sich glänzend wiederspiegeln: drīz viņa seja atmirdz liesmas sarkanumā Up.

Kļūdu labojums:
wiedrespiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 177

‡ atmirguôt, widerspiegeln: mēnesnīcas pieplūdušais dīķis atmirguoja viņu abu ē̦nas A. Brigadere Daugava 1928, S. 565.

Avots: EH I, 156

‡ atmirkšinât Warkl., = atmir̂kšķinât.

Avots: EH I, 156

atmir̂kšķinât, mit den Augen entgegen blinzeln: meitene atmirkšķināja pretim Up.

Avots: ME I, 177

atmìrkt (li. atmir̃kti), intr., los-, aufweichen.

Avots: ME I, 178

‡ atmirt, verdorrend resp. erstarrend (taub werdend) gleichsam sich absondern vom Ganzen: kuokam zari atmiruši. man sēžuot kājas atmirušas (= nuotirpušas) Sessw.

Avots: EH I, 156

‡ atsmir̂dêt: ķipluoki atsmirdējuši līdz šejienei, der Geruch des Knoblauchs hat sich bis hierher verbreilet.

Avots: EH I, 168

badmira,

2): tā guovs ir kâ ve̦lna b., vinai ne˙kur nav ne diezgan, ne labi AP.; ‡

3) ein Geizhals:
kas skuopuojas un slikti ē̦d, tuo sauc badmiru Ramkau. badmiras tie sveši ļauži: nedeva ē̦zdami, nedeva dze̦rdami BW. 19204, 5.

Avots: EH I, 197, 198

‡ badmiŗa, comm., = badmira: nu mūs sapluosīs... šie badmiŗas (von Hunden gesagt) Janš. Mežv. ļ. I, 392. badmiŗās mirtu (würde Hunger sterben) Dzimtene IV, 106.

Avots: EH I, 198

badmira, auch badmiris (li. badmirỹs) U., der Hungerleidende; ein Nimmersatt (badmiras, badmiras tie ļaudis) Bers., Aps., Erlaa, C., Smilt. badmiris als Partizip: kuo nelieti, dīdināji badmirušu kumeliņu BW. 14445, 2.

Avots: ME I, 248

badmiris (unter badmira), ‡

3) der Geizhals
Warkl. n. FBR. XI, 107: nuo badmiŗa ni groša nedabāsi Warkl.

Avots: EH I, 198

ìemir̂dzêtiês, aufleuchten, erglänzen: viņa acis ļauni iemirdzējās A. XXI, 505. kauju ē̦nas bālganas te zūd, te iemirdzas Vēr. II, 851. zieduonis nāk! iemirdzas katra mala Kārstenis Gāju p. 19. Ungew. das Aktiv ìemir̂dzêt: viņas ē̦nās iemirdz gaismas dzirkstele Treum.

Avots: ME II, 45

‡ ìemir̂dzinât, aufleuchten (erglänzen) machen: atmeta ... galvu, iemirdzinādama ... auskarus Daugava 1936, S. 125.

Avots: EH I, 530

ìemìrkt, ‡

3) stark durehweichen
(intr.) Auleja; labība tādā iemirkumā vien stāvēja, das Getreide war beständiger Feuchtigkeit ausgesetzt Essern n. BielU.

Avots: EH I, 530

[ìemìrkt,

1) lagsam hineinsinken:
siekta iemirkusi dūņās Kl. lakata stūris iemirka ūdenī Bauske;

2) zu weichen anfangen:
lini vēl tikai iemirkuši, bet nav izmirkuši PS.]

Avots: ME II, 45

‡ ìemir̃t,

1) mit dem Sterben den Anfang machen:
šuogad mūsu pagastā iemiruši vīrieši (d. h. im neuen Jahr ist als erster ein Mann gestorben) Golg.;

2) sich in etw. vertiefen:
tu visu laiku ... gramatā vien biji iemiris Janš. Dzimtene III2, 101. kad viņam kas kņubināms..., tad viņš darbā kâ iemiris Mežv, ļ. II, 195.

Avots: EH I, 530

[ìesmir̂dêt, stinkend eindringen: man kāda smaka iesmirdēja nāsī Lautb. Refl. - tiês, für eine kurze Zeit zu stinken anfangen: istabā kas iesmirdējās Jürg.]

Avots: ME II, 68

[ìesmirdināt L., einstänkern: viņš zābakus pārāk stipri iesmirdinājis (mit einem stinkenden Stoff eingeschmiert) Ruj.]

Avots: ME II, 68

[ìesmìrkt, einigermassen durchnässt werden: iesmirkuši zābaki, kuoki PS., Trik.]

Avots: ME II, 68

‡ izmircinât, ausweichen (tr.): lietus ... izmircina arī sē̦tsvidu Dünsb. Bērnu draugs I, 14.

Avots: EH I, 466

izmirdinât, aushungern lassen LKVv.

Avots: ME I, 772

izmirdzêt, zu Ende leuchten, aufhören zu leuchten: tur mans sapnīt(i)s zvaigznes lasa, kuŗas izmirdz līdz ar viņu Druva II, 700.

Avots: ME I, 772

izmirẽjs, der Tote, Selige Lubn., Etn. III, 1: kāds mans izmirējs Jānītis bij! kāds labs bē̦rns Etn. 1890, 280.

Avots: ME I, 772

izmirinât: cilti i. Janš. Līgava II, 462.

Avots: EH I, 466

[izmirinât Bers., ausstreben lassen.]

Avots: ME I, 772

‡ izmir̂kšît Lis., = izmîrkšķêt.

Avots: EH I, 466

izmikšķerêt, tr., verrenken: man kāja izmirkšķe̦rē̦ta Zabeln, Pampeln, [Autz n. U.].

Avots: ME I, 771

izmirkšķêt, izmirkšķinât, tr., blinzeln: acis aiz dzēriena sūruma izšķuobījis un izmirkšķējis Aps. viņš izmirkšķinājis acis skaidras Niedra.

Avots: ME I, 772

izmìrkt, ‡

2) durch gründliches Ausweichen
(intr.) ausgehöhlt werden (sich bilden): izmirku dziļa ... mārka Pas. VII, 397.

Avots: EH I, 466

izmìrkt (li. išmir̃kti), intr., tüchtig ausweichen, durch und durch nass, durchnässt werden: ceļš pa˙visam izmircis. lietiņš lija, neizmirku BW. 9232. tie izmirkst līdz ādai Kronw. viņas sejs bij asarās izmircis A. XXI, 495. Refl. - tiês, intr., tüchtig ausweichen.

Avots: ME I, 772

[izmirlējis (part. prt.), ausgehungert, sehr hungrig: ē̦d kâ izmirlējis Erlaa.]

Avots: ME I, 772

izmìrnêt ² [so, und wohl nicht * izmērnêt lautet schriftle. das ostle. izmērnêt aus Mar.], intr., vor Hunger abmagern: izmirnējis suns Mar. n. KRk. XV, 116.

Avots: ME I, 772

‡ izmirst Setzen,

1) der Vergessenheit anheimgeben;

2) "total aus dem Gedächtnis entschwinden"
(?).

Avots: EH I, 466

izmir̃t, ‡

2) = nùomirt Stenden: saimnieks ļuoti slims; vai tikai neizmirs? ‡

3) verderben
(intr.; ?): kad gatavus linus neplūc, tad viņi sāk izmir̂t ² , - sakalst, paliek me̦lni Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) "?": kad tādi mēra gadi uznāca un visi izmirās ... Frauenb.

Avots: EH I, 466

izmir̃t (li. išmir̃ti), intr., aussterben; še atnāca panāksnieki, gaļas badu izmiruši BW. 19404. viss bij kluss kâ izmiris JK. V, 68. Refl. - tiês, in der Verbindung: badu izmirties, Hunger leiden: cik reiz esi badu izmiries A. XVI, 872.

Kļūdu labojums:
aussterben = aussterben; (mit badu) längere Zeit Hunger leiden

Avots: ME I, 772

[izmir̃zît, - zu, - zīju "zerknittern, saburzīt": viņš sē̦dē̦dams izmirzīja drēbes Grünhof.]

Avots: ME I, 772

kapmir̃te, sedum purpureum Grünh.; vinca minor Konv. ²

Avots: ME II, 159

miŗa (unter mira), ‡

2) jem., der fest schläft
Frauenb.: m., celies augšā! kuo guli?

Avots: EH I, 818

mira,

1) auch miŗa [Nigr.], der Tod
Spr., die Sterbensstunde: kas es būtu zinājusi, kad tā mana mira nāks (Var.: kuŗa diena mirstamā), es būt[u] baltus balināj[u]si mirstamuos paladziņus BW. 27345. [ir zārku un krustu nevajadzēs dienās nedz pirkt, nedz likt taisīt, kad tava mir,a pienāks Janš. Dzimtene ² III, 135];

2) "?": tur tā mira [Sterbende?]
guļ: ej uz pirkstiem! Duomas IV, 359;

[3) epidemisches Sterben:
liela mira Ruj., Wolmarshof.] Zu mirt.

Avots: ME II, 631

[mirât, -ãju Fest. "scherzweise sich gestorben stellen".]

Avots: ME II, 631

mitraûdzis ,* eine feuchten Boden liebende Pflanze Konv. ² 2322.

Avots: ME II, 638

‡ mircinât, fact. zu mìrkt, weichen (tr.) Gramsden: neduod, dieviņ, lietam līt, mircināt sērdieniņ[u] BW. 4135. dienu saule svilintāja, naktī rasa mircināja Tdz. 49910.

Avots: EH I, 816

I mirda [?], die Reihe: liela mirda (Var.: rinda) sasē̦duse diže̦nuos, raže̦nuos BW. 14692, 10 (aus Lievenhof).

Avots: ME II, 631

II mirda: auch (mit ir̂ ) Grawendahl, Sessw.

Avots: EH I, 816

[II mirda, ein kränkelndes, seiches, physisch verkommenes Lebewesen: tas sivē̦ns pa˙visam tāds mirda: ne lāga ē̦d, ne turas pie citām cūkām Bergfried, Annenburg, Garrosen.]

Avots: ME II, 631

[mirdaļât Kabillen n. U. (unter mē̦rdaļât), schwer sterben können.]

Avots: ME II, 631

mirdele Mag. X, 3, 91 (aus Blieden), eine langsam oder allmählich Sterbende.

Avots: ME II, 631

‡ mir̂dêt ² Frauenb., = mẽrdêt 1; viņas luopiņu mirdē badu.

Avots: EH I, 816

[mir̃dinât,

1) (er)sterben machen: cilvē̦ku PS., Trik., Jürg., Arrasch; sāpes Bauske; badā mirdināt Drosth., Bers., Dond., Warkh., Domopol;

2) einschläfern, gefühllos machen (einen Kranken, vom Arzt)
Salis.]

Avots: ME II, 631

mìrdît ^2, [sterben machen Warkh., Warkl., Domopol, Bers.: badu mirdīt].

Avots: ME II, 631

mir̂dza ,* mir̂dze ² [Bauske], der Glanz, das Leuchten: zvaigžņu mirdza A. XI, 722. saules mirdza Akuraters Astras 64. viņš rīta mirdzā dus tik klusi A. v. J. 1900, 501. zilā acu mirdza Druva III, 345. debesis meta bālu mirdzi nuo zvaigznītēm Apsk. v. J. 1903, S. 390. man vien ne mirdziņas, ne gaismiņas devi Rainis Gals un sākums 50. skaņu mirdza MWM. X, 839.

Avots: ME II, 631

‡ mir̂dzât Warkl.,

1) = mir̂dzêt 1;

2) = mir̂dzêt 2.

Avots: EH I, 816

[mir̂dze od. mir̂dzums "die Schar, die Menge": putnu m. Domopol.]

Avots: ME II, 631

mir̂dzeklis,

1) der Glanz, das Leuchten:
viļ saules siltie skati ar maigu mirdzekli Götes dzejas 22;

2) ein Leuchtkörper, was leuchtet:
neatļaut debesīm mirdzināt... miljuoniem savu ze̦lta mirdzekļu D. Goŗkijs 41;

3) ein Strudel im Fluss über einem unterm Wasser befindlichen Steine
Spr.

Avots: ME II, 631

mir̂dzêt, ‡ Refl. -tiês Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 85 "?".

Avots: EH I, 816

mir̂dzêt [li. mirgéti "flimmern"], -u, -ẽju,

1) schimmern, flimmern, funkeln:
smalku linu gruožu viju, sudrabā mē̦rcē̦dams, lai brauc mana līgaviņa kâ saulīte mirdzē̦dama BW. 15958. tautu dē̦ls juostu juoza, mirdz mirdzamu ziediņiem 13918. sērdienītes drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dīcm. pas. I, 65. mirdzuošas acis Austr. k. 1893, S. 45. visa mirdzuošā laime bij pa˙galam Dīcm. pas. I, 39;

2) fein regnen
U. - Subst. mir̂dzêšana, das Flimmern, Funkeln, Schimmern; mir̂dzẽjums, der Schimmer. [In der Bed. 1 zu marga

II (s. dies und auch Jagić AfslPh. II, 397, Krček Grupy 132 ff., Wood AJPh. XXI, 179 f., Solmsen KZ. XXXIV, 23 ff.); in der Bed. 2 zu me̦r̂ga III (s. dies).]

Avots: ME II, 631

‡ mir̂dziens, das einmalige Leuchten, der Schimmer: saules mirdzienā Niedra Vindedze 9.

Avots: EH I, 817

mir̂dzîgs: mirdzīgā vaŗavīksnā Jauns. Raksti III, 34. pacēlās mirdzīgs, apaļš mēness Brigadere Skarbos vējos 146: gaišajiem, mirdzīgajiem matiem Daugava 1934,. S. 484, bērziņi ar mirdzīgi brūnām galuotnēm 1937, S. 199

Avots: EH I, 816

mir̂dzîgs, schimmernd, leuchtend: mirdzīga gaisma Dünsb. uzlūkuo mani ar savām mirdzīgajām acīm Vēr. II, 711.

Avots: ME II, 632

mir̂dzin, zur Verstärkung von mirdzêt, mirguôt: viļņuos mirdzin mirguo tūkstuoš zvaigznītes bāli Rainis.

Avots: ME II, 631

I mir̂dzinât,

1): tur raseņa(s) mirdzināja Tdz. 50895;

2): pieci raksti vaiņakā: divi ze̦lta, div[i] sidraba, piektais sauli mirdzināj[a] Tdz. 39081. kādas saulītes gaismu tu mirdzināsi ap sevi Janš. Mežv. ļ. II, 157. abas... sāka... lieluo danci, raibās prievītes un zvīļuotās zīdaines vējā mirdzinādamas: Brigadere Dievs, daba, darbs 163: mirdzinādams ("?") savu ... astīti Janš. Dzimtene V, 423;

3): auch (mit ir̂ ) AP., Fest., Heidenfeld, Saikava, Sonnaxt, (mit ir̂ ² ) Lemb., Schwitten, Siuxt: mirdze̦nāja jauks lietiņš Heidenfeld. līsti, līsti, tu, lietiņi! kuo tik daudz mirdzināj[i]? Tdz. 38138.

Avots: EH I, 816

I mir̂dzinât, freqn. und fact. zu mir̂dzêt,

1) intr., schimmern:
vis˙apkārt lietus līst, vidū saule mirdzināja BW. 1046, 1 var. zibins mirdzināja Purap. pirk man brāļi vainadziņu, vairāk ze̦lta, ne sudraba, kâ austriņa mirdzināja... BW. 24356, 1. sarkanais dzīpariņš mirdzināja pūriņā 7610 var.;

2) tr., schimmern lassen, machen:
kas uguni mirdzināja viņā lauka galiņā? BW. 10033 var. varēs... zuobeni mirdzināt 32064, 10. pa palsuo sniegu kailās kājas mirdzināju Austriņš Zalktis II, 120;

3) fein regnen
Spr., [N. - Peb., A. - Schwanb.], Nerft: [lietiņš līt nemācēja, mirdzināt mirdzināja BW. 23802]. lietutiņš brīžam mirdzināja Kaudz. Refl. -tiês, schimmern, funkeln: dzelmē mirdzinās zvaigznes A. v. J. 1897, S. 614.

Avots: ME II, 631, 632

II mirzinât, mirdzît Rönnen " = vārdzināt": tuo mirdzīt mirdzina. [Zu mnd. morken "zerdrücken" (bei Fick Wrtb. III ^4, 311)?]

Avots: ME II, 632

‡ mirdzuoņa, das Leuchten, Schimmern Janš. Dzimtene III ² , 222.

Avots: EH I, 817

mirdzuôt [Bers.], = mirdzêt

1: ziedi mirdzuo saules dze̦lte̦nā ze̦ltā Akuraters Astras 8.

Avots: ME II, 632

mirdzulis, [ein kleiner, schimmernder Gegestand Welonen, Kārsava]: tūkstuoš lampas iede̦gtu starp stabiem un sudrabainiem mirdzuļiem [Flitter?] MWMM. VI, 811.

Avots: ME II, 632

mir̂dzums, ‡

2) = mir̂dzeklis 3 Saikava.

Avots: EH I, 817

mir̂dzums, das Leuchten, der Schimmer: [neskaties uz mirdzuma, bet uz labuma! Fest.] saules mirdzums A. XX, 47. sudraba mirdzums MWM. VIII, 655. mēness mirdzumā MWM. VI, 686. debess spīdēja atkal agrākā mirdzumā A. Siliņ. tas re̦dz viņas mirdzuma ē̦nu krītam un aptumšuojam visu citu par me̦lnu nakti J. R. V, 12. S. auch mir̂dze.

Avots: ME II, 632

mirẽjs, ‡

2) der Selige, Verstorbene:
Ūdris, mirējs, tâ nedarīja Segew. manuos un mana mirēja vīra laukuos Ciema spīg. 18.

Avots: EH I, 817

mirẽjs, ein Sterbender. Zu mirt.

Avots: ME II, 632

‡ mireklis, ein blasser, magerer, kränklicher Mensch Lems.

Avots: EH I, 817

I mirelis, ein nicht lebensfähiges, dahinsiechendes Tier od. eine solche Pflanze Mesoten, [Lautb.].

Avots: ME II, 632

II mirelis, die brenzlige Rauchluft, welche beim Verbrennen von Unkraut auf dem Felde entsteht Wolgund.

Avots: ME II, 632

I mirene: mirenes bij tādas drānas: pirktas; zaļas, sarkanas, puķainas; ar gaŗām bārkstīm Frauenb.

Avots: EH I, 817

I mirene [Nigr.], eine Art Kopftuch (acc. s. mireni) RKr. XVII, 29.

Avots: ME II, 632

[II mirene, masc. mirenis, ein hinfälliges, dem Tode nahes Lebewesen: mušas rudeni iet apkārt kâ mirenes N. - Schwanb.; mirenis "ein nachlässiger und träger Mensch" Grenči.]

Avots: ME II, 632

‡ *mirêt, zu erschliessen aus nùomirêt.

Avots: EH I, 817

I mirga,

1): auch Lennew. n. BielU.; late̦rnas ... me̦t mirgas ... spuoguļuos Daugava 1934, S. 482. (upe) mirgas meta RKr. XX, 49. bē̦rzu birze kalniņā, strauja upe lejiņā, māsiņai mirgas meta, tautu drēbes velējuot BW. 25877. aizgāja, ka mirgu vien nuometa (sehr schnell)
Siuxt. dabūs pa acīm, ka mirgu vien nuometīs ebenda. saberzēja sev acis, duomādams tās me̦tam mirgas ... acis saberzējis, mirgas aizslaucījis pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 441.

Avots: EH I, 817

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās ² mānāmies Janš. Dzimtene ² I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas ² (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632

II mir̂ga: auch Erlaa, Heidenfeld, Serbig.; Zvirgzdine: taida maza m. uzgāja, ni˙kaida lieta nebij Zvirgzdine. e̦suot tāda m. bijuse kâ migla Heidenfeld. Plur. mir̂gas "Regentropfen" Erlaa: ja nu kur me̦t kādas m˙!

Avots: EH I, 817

[II mir̂ga Warkl., Domopol, = me̦r̂ga

III.]

Avots: ME II, 632

[III mir̂ga Jürg. "jem., der in der Regel besoffen ist".]

Avots: ME II, 632

mirgât,

1): auch (mit -ât ) Auleja, Linden in Kurl.: zvaigznes mirgā;

3): auch Erlaa; "līt re̦tām lāsītēm" Auleja: līts mirgā.

Avots: EH I, 817

mìrgât ² [Kl.], s. mirguôt.

Avots: ME II, 632

mirgi [?] Upesgrīva, die Pfähle an der Vorrichtung zum Neunaugenfangen. [Verschrieben für vir̃gi (so in Salis)?]

Avots: ME II, 632

mir̂guôt,

1): auch Segew.; tāls uguntiņš kuras nelīdzi mirguojuot Rainis Tālas noskaņas ⁷ 65. jāberzē acis,... lai pārliecinātuos, vai tās nemirguo Janš. Līgava I, 404;

3): auch Ramkau.

Avots: EH I, 817

mir̂guôt [li. mirguoti "блестѣть"] Spr., mir̂gât, [mìrgāt ² Kl.], -ãju,

1) schimmern, flimmern, funkeln, leuchten:
viļņuos mirdzin mirguo tūkstuoš zvaigznītes bāli Rainis. [uguns mir̂guo ² Sessau]. kad sāk ze̦ltā mirgāt rīti Bārda. man sāka mirguot acu priekšā Vēr. II, 1482. pērles mirguo Stari I, 333. pa˙starpāmm mirguoja lieli dze̦lte̦ni ziedi Zalktis № 4, 111;

[2) ar acīm mir̂gāt Warkl., mit den Augen blinzeln;

3) mirguôt AP., Stelp., Fest., [mirgât Stelp., Fest., mir̂gât Domopol, Drosth.], fein regnen:
lietus līdz šim bij mirguojis Apsk. v. J. 1901, S. 609;

4) mirguôt, "smalki viļņuot";

[5) mir̂guôt "schnell laufen"
Warkl.].

Avots: ME II, 633

mirgs,

1): zivis taisa mir̂gus Saikava. tik i[r] redzēt - aiziet buks kâ m. ("?")! ebenda.

Avots: EH I, 817

mirgs,

1) = mir̂dzeklis

3 Spr.: pluosts uz mirgiem viegli saluocījās K. Strahl;

2) der Augenblick
Spr.: [mirgu me̦t (im Augenblick) bij maiss augšā Stelph.];

3) "?": ne mirgu (könnte auch zu einem nom. mirga od. * mirgus gehören) tālāk!

Avots: ME II, 632

mir̂gt: zur Bed. vgl. auch àizmirgt und piemirgt.

Avots: EH I, 817

mir̂gt C., mirgstu od. mirdzu, mirgu, blinken U.

Avots: ME II, 632

mirguļi, Flitter, Blendwerk: saule pa luogiem meta dīvainus mirguļus Vēr. II, 646. ziemassvē̦tku eglīti puškuojuot... daudz mirguļu MWM. XI, 259.

Avots: ME II, 632

mirguļuôt (li. mirguliúoti Arch. Phil. III, 50),

1): nami ... mirguļuoja apgaismuotiem luogiem Daugava 1934, S. 503.

Avots: EH I, 817

mirguļuôt,

1) flimmern, leuchten:
ielejā pilsē̦tas ugunis vãji mirguļuoja Balss. gar krastu mirguļuo nakts nuometnes ugunis Druva I, 221. viņa skats mirguļuoja nuo dedzības Balss. asaras ritēja mirguļuodamas. lapas trīsēja un mirguļuoja Vēr.;

[2) mir̂guļuôt Domopol, = mirguot 3].

Avots: ME II, 632, 633

‡ mirguls, feiner Staubregen Fehteln.

Avots: EH I, 817

‡ miriens, der Tod: nezin, kad m. pienāk Seyershof.

Avots: EH I, 817

‡ mirîgs, sterblich Elger Dict. 505, Warkl.

Avots: EH I, 817

[I mirinât "(aude̦klu) vārīt pe̦lnuos, lai balinātu" Grünh.]

Avots: ME II, 633

II mirinât,

1): auch Nötk.; zur Sache vgl. Janš. Bandavā II, 52.

Avots: EH I, 817

II mirinât, fact. zu mirt,

1) (eines langsamen Todes) sterben lassen
[Sessw., Tirsen, N. - Schwanb., Fest., Ober - Bartau]: ēst, ēst, māmuliņa! tautas badu mirināja BW. 26401. [tautu meita acīm puisi mirināja um Mitau. mušas mirināt Bers.];

2) für tot halten:
mēs viņu mirinājām, wir hielten ihr für tot N. - Bartau; [ein Gerücht über jem. verbreiten, dass er gestorben sei oder bald sterben werde Libau];

3) "?": dziesmas tuomē̦r velti pa˙visam mirina Pump. Jaun. dzeja 7;

[4) = mir̃dinât

2 Rutzau: zuobu (= zuobu sāpes) Selsau, Odsen;

5) bei einem Sterbenden anwesend sein
Nikrazen].

Avots: ME II, 633

‡ III mirinât "labināt, vilināt" Seyershof: viņš sācis tikām m., kamē̦r samirināja vīru.

Avots: EH I, 817

‡ mirinêt, -ēju, sterben (scherzhafte Bed.) Auleja: tān (= tagad) mirinēsi, kad cē̦lu (einen ganzen) ābuolu pariji!

Avots: EH I, 817

[mìrkā,] mir̂kā ^2, durch und durch nass: [drēbes vienā mirkā Drosth., Bauske.] siens salija vienā mirkā [Jürg.], Dond. [Vgl. li. mirka "Flachsröste".]

Avots: ME II, 633

mirklîgs ,* augenblicklich, momentan, nicht lange andauernd: mirklīgs vājums MWM. 770.

Avots: ME II, 633

mir̃klis: auch Frauenb., Salis, mit ir̂ auch Oknist, mit ìr ² Borchow.

Avots: EH I, 817

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633

mirknis, = mirklis

2, der Augenblick:
tik viena mirkņa gana A. v. J. 1899, S. 275.

Avots: ME II, 633

[mirkuoņa, andauerndes Regenwetter Fest.]

Avots: ME II, 634

‡ *mirks, in der Verbind: mirkus laist "ūdens malā laist plakanus akmentiņus gan˙drīz gulu līnijā pa ūdens virsu pruojām" Sams un Tarzieris Rotaļas.

Avots: EH I, 817

mir̂kšêt: auch (mit ir̂ ² ) Karls. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 174.

Avots: EH I, 817

mir̂kšêt [PS., Lis., Warkh., Drosth.], mir̂kšķêt [Domopol, Bauske, Bers.], mit den Augen blinzeln. - mir̂kšēt [Kr.], -ẽju, brechen (von Augen) Bergm. n. U. Vgl. li. mirkséti "blinzeln".]

Avots: ME II, 633

mirkšinât (unter mir̃kšķinât),

1): auch (mit ir̂ ² ) Frauenb., Karls., Seyershof; ‡

2) in feinen, aber undichten Tropfen regnen
(mit ir̂ ² ) Ramkau: liet[u]s mirkše̦na.

Avots: EH I, 817

[mir̂kšis Fest., ein Blinzler: piedzēris kâ mirkšis, acis vien mirkšina.]

Avots: ME II, 633

[mir̂kšît, -īju Lis., Warkh., Warkl., = mirkš (ķ) inât.]

Avots: ME II, 633

mir̂kšķêt (unter mir̂kšêt), ‡ Refl. -tiês, = mir̂kstinâtiês: blikstiņi nemirkšķējās Dünsb. Od. 241.

Avots: EH I, 817

mirkšķiens, = mirkšķis: sievai būtu jānuolasa vīra velēšanās, rauguoties uz viņa acu mirkšķieniem K. Kundziņš Pagalms 1881, № 4, S. 38.

Avots: ME II, 634

mir̃kšķinât: mit ir̂ auch Sonnaxt, mit ir̂ ² auch Salis, Siuxt.

Avots: EH I, 817

mir̃kšķinât [Neu - Salis, Ruj., Iw., mir̂kšķinât Kl., Nerft, mir̂kšinât Wohlf., Serbigal, PS., Preili, mir̂kšinât ² Salis, Līn., AP.], tr. und intr., mit den Augen blinzeln, winken, zu verstehen geben: [kas ar savām acīm mirkšķina, tas duomā pārvērtītas lietas Glück Spr. Sal. 17, 30.] (putni) ļuoti ātri mirkšķināja mazās, me̦lnās acis Vēr. II, 7. viņa mirkšina Grietai ar acīm A. XX, 508. debess augstu, augstu ar zvaigznēm mirkšķināja MWM. VIII, 324.

Avots: ME II, 633, 634

mirkšķis, der Blick mit dem Auge: vecis uzmeta Mačam sle̦pus mirkšķus Jaun. mežk. 17.

Avots: ME II, 634

‡ *mirkšķît, zu ersch1iessen aus pamirkšķît.

Avots: EH I, 817

[mir̂kslis Warkh., Warkl., in der Verbindung acumirkslis, der Augenblick Für. I.]

Avots: ME II, 633

[mirksnis (li. mìrksnis "Blick"), in der Verbindung acu mirksnis, der Augenblick: tas nuotika acumirksnī Oppek., Mar.; acu mir̂ksnis Domopol "ein einmaliges Schliessen und Öffnen des Auges".]

Avots: ME II, 633

‡ mir̂kšt ² , -kšu AP., zwinkern, mit den Augen winken: viņš man mirkša ar acīm, lai es nesāku.

Avots: EH I, 817

[mir̂kstinât Domopol, Warkl., Lautb. od. mir̂kstît ² (acis, prs. -stu) Lautb., = mirkš(ķ)ināt.] Refl. mirkstinâtiês, blinzeln: acu plakstiņi sāk ātrāk mirkstināties Līguotnis Stāsti I, 36.

Avots: ME II, 633

‡ mirkstiņi "?": putniem bez diviem plakstiņiem vēl ir trešie - m. šie nav īsti plakstiņi, bet caurspīdīgas plēves, kuŗas, slē̦dzuot acis, uzvirzās uz pēdējām nuo iekšējiem acu kaktiņiem Zundu P, (1898) II, 37.

Avots: EH I, 817

‡ mirkstuoņa laiks Janš. Līgava I, 486, feuchtes Wetter (?), Regenwetter (?).

Avots: EH I, 817

mìrkt: (fig.) m. nabadzībā un trūkumā, versunken sein in Armut und Not Diet.

Avots: EH I, 817

mìrkt [li. mir̃kti], -stu, -u, weichen, im Wasser liegen: Sprw. kas purvā iet, tam kājas mirkst. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 634

I mir̃la,

1): auch AP., (mit Schwanb.; ve̦lkas kâ m. Jürgens 14; mìrla ² Oknist, ein Schimpfname.

Avots: EH I, 817

I mir̃la [Jürg., N. - Peb., mìrla ² Lis., mir̂la ² Bauske], Lubn. n. Etn. I, 122, [Fest.], Erlaa, Plm. n. RKr. XVII, 68,

1) ein kränklicher, abgemagerter Mensch, auch ein solches Tier
Spr., Erlaa, Bers. (mìrla ² Aps., mìrla Smilt., mirlis (Annenburg): tīrais mirla, nav cilvē̦ka tīkatnes Fest. tie jau nav luopi, bet mirlas Bers.; mirla od. mirlis "Schimpfwort für einen Hund" Aahof. [sivē̦ns - mir̂lis ^2, frisst nicht gut Bauske;

2) mir̃la "ein nachlässiger und träger Mensch"
Tadaiken; mir̂la Domopol (als Schimpfwort)"ein Verschlafener".]

Avots: ME II, 634

II mir̃la: auch C.

Avots: EH I, 817

II mir̃la [?], comm., ein Vergesssamer Smilt.

Avots: ME II, 634

‡ mirļa, = mir̃la I 1 Lubn.; "kas priekš nāves vēl grib labi saēsties" (mit ir̃ ) Ermes.

Avots: EH I, 817

‡ *mirlêt, zu erschliessen aus izmirlējis.

Avots: EH I, 817

‡ mirlîgs "ärmlich" Trik.

Avots: EH I, 817

mirlis,

1) s. mirla

I;

2) ein Mörder [?]
L.;

3) ein ganz fauler Mensch
St.

Avots: ME II, 634

mirluôt, Hunger leider, verhungern (von Tieren) Spr.

Avots: ME II, 634

‡ mirma Annenburg, Garrosen, N.-Bergfried, Salgaln "kas ne˙kā nevar ne izdarīt, ne izrunāt": stāv te kâ tāds m.

Avots: EH I, 818

mir̂minât, ^2, staubregnen: visu priekšpusdienu mirmina lietus Ahs. nav ne˙kāds lietus, tikai mirmina Behnen, Kursiten.

Avots: ME II, 634

I mir̂minât ² : auch Siuxt, (mit ir ) Frauenb.

Avots: EH I, 818

‡ II mirminât,

1) meckern
(mit ir̂ ² ) , NB.: kaza mirmina; "leise blökend Lämmer locken" , (mit ir̂ ² ) Dunika: ave mirminā;

2) grundlos lachen
(mit ir̂ ² ) NB.: paliec klusu! kuo te mirmini? - kuo nu te mirmani ("?")! Saul. Daugava 1928, S. 57.

Avots: EH I, 818

‡ III mirminât Frauenb., = virminât.

Avots: EH I, 818

‡ mir̂mine ² NB. "vilnas puķaina galvas drānele".

Avots: EH I, 818

[mir̃na "ein entkräftetes, hinfälliges Lebewesen": tas suns ir gatavais mirna N. - Peb.]

Avots: ME II, 634

mirnava, ein fein wollenes Tuch Kursiten n. U. Zu mirne.

Avots: ME II, 634

I mirne, Merino; mirnes drāna, Tuch aus Merinowolle Spiess n. U.

Avots: ME II, 634

[II mir̂ne ² Bauske "ein dem Krepieren nahes Schwein".]

Avots: ME II, 634

‡ *mìrnêt ² , zu erschliessen aus izmìrnêt ² .

Avots: EH I, 818

mirnules [?] Apšciems, eine an Flussufern wachsende bittere Pflanze, welche als Medizin gegen Husten gebraucht wird.

Avots: ME II, 634

‡ miruokšļi Frauenb., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 818

miruoņgalˆva ,* eine Art Schmetterling (acherontia atropos L.).

Avots: ME II, 635

miruonis: es visiem miruoņiem ūdentiņa nesējiņa BW. 27357; ein Schimpfname ("rāms, neveikls cilve̦ks") Frauenb.

Avots: EH I, 818

miruonis (f. -ne LP. VII, 198), [miruons Dunika, Bauske, mir,uonis Glück IV Mos. 6, 6 u. 11; 9, 6; Jes. 26, 19; Tobias 12, 11, mir,uons II Mos. 12, 30; Sirach 10, 10; Matth. 28, 7; Markus 9, 26], ein Toter, eine Leiche: nuo miruoņiem augšā celties. Sprw.: kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. sāpes lai izdēd kâ ve̦cs miruonis Br. 88. miruoņus iezārkuot, apglabāt, sadedzināt. - [miruoņu puķe, linaria vulgaris.]

Avots: ME II, 635

Miruoņjũr,a * MWM. VI, 603, das Tote Meer.

Avots: ME II, 635

‡ miruonkaũls Seyershof, = miruôņkaũls.

Avots: EH I, 818

miruôņkaũls, eine Pferdekrankheit, - le̦camās luocītavas chronisks iekaisums Konv. ^2; RKr. XII, 13; das Überbein RKr. III, 130.

Avots: ME II, 635

miruôņmìesa ,* die Leiche Vēr. II, 175.

Avots: ME II, 635

miruons (unter miruonis): auch Seyershof; gen. pl. miruonu Perkunen n. FBR. XVIII, 129.

Avots: EH I, 818

[mir̃sa Wolmarshof, = àizmārša

1: man uznākusi tāda mirsa.]

Avots: ME II, 634

mir̃šana, das Sterben: slimnieks bija tuvu miršanai, der Kranke war dem Tode nah LP. VII, 132; JK. V, 151. tē̦vs e̦suot bijis slims uz miršanu, der Vater sei todkrank gewesen LP. VI, 659; Etn. I, 12; II Kön. 20, 1. miršanu gan viņš vēl nemirs, bet ilgi dzīvuotājs viņš arī nebūs, sterben wird er zwar noch nicht, aber lange wird er auch nicht leben.

Avots: ME II, 634

‡ mir̂šķinât Oknist, = mir̃kšķinât: m. acis.

Avots: EH I, 818

mìrst, ‡ Refl. -tiês, = àizmirstiês: viss mìrstas ² ; ni·kā nepieminu Zvirgzdine. mirstas man; kaida diena ebenda. tâ kâ mir̂stas ² kas nedarīts Ramkau, es scheint (mir), als ob ich etwas zu tun vergessen habe.

Avots: EH I, 818

mìrst PS., [Wolm., Arrasch, Jürg., mir̂st ² Dond., Dunika (li. mir̃šti), mir̃st Baar n. Bl., Salis, Lautb., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], -stu, -su, tr., vergessen: tuo mirsdams neaizmirsīšu Smilt., Lub., Bers. Gew. nur in der Zstz. mit àiz- und pìe- s. àizmirst.

Avots: ME II, 634

mir̃stams: mirstami cilvē̦ki Lng.

Avots: EH I, 818

mir̃stams, [mìrstams C.], Part. praes. von mir̃t, sterblich: visi cilvē̦ki mirstami. Zur Verstärkung von mirt: mirstiet, ļaudis, mirstamuo! BW. 27657. mirstamas cisas od. mirstama gulta, das Sterbebett; mirstama diena, der Sterbe-, Todestag; mirstamas drēbes, das Sterbekleid; mirstams kre̦kls, das Sterbe-, Totenhemd; mirstams palags, das Leichentuch (eig. das Sterbelaken); mirstamais laiks, die Sterbezeit, die Todes-, Sterbestunde; mirstamais un dzīvības ūdens, das Wasser des Todes und des Lebens. pienāca mirstamais brīdis LP. VII, 133. lūdzies, lai atvē̦l mirstamuos pātarus (Sterbegebet) nuoskaitīt V, 267.

Avots: ME II, 634

mir̃stĩba ,* die Sterblichkeit: uz laukiem ievē̦ruojami liela bē̦rnu mirstība.

Avots: ME II, 634

mir̃stîgs, [mìrstîgs C.], sterblich: visi cilvē̦ki mirstīgi.

Avots: ME II, 634

mir̃t: auch Dunika; Ermes, Frauenb., Hasenpot, Lemb., Lems., Schnehpeln, Smilten, Trik., Wandsen, (mit ir̂ ² ) Ramkau, (prs. mir̃stu und mir̂stu ² ) Schrunden n. FBR. XIII, 99.

Avots: EH I, 818

mir̃t [auch Wolm., Dond., Jürg., Bauske, Līn., Ruj., Salis, Serbigal], mìrt C., [Peb., Arrasch] (li. mir̂ti, prs. mìrštu), -rstu, -ru, intr.,

1) im Sterben liegen, sterben:
mirt es (Var.: mirtin) miru, nenuomiru BW. 27372. lai mirst māršas mirstamuo, lai dzīvuo bāleliņi, mögen die Schwägerinnen immerhin sterben 25399, 2. mirt nelabā galā, nelaikā, dabiskā nāvē, eines unnatürlichen (schrecklichen), eines natürlichen Todes, frühzeitig sterben; mirt ar diluoni, ar asins sē̦rgu mirt, an der Schwindsucht, an der Dysentarie sterben; badu od. badā mirt, Hungers sterben. mirt par tē̦vzemi, für das Vaterland sterben. Sprw.: klausi kungam, mirsi bez nāves. ve̦cam jāmirst, jauns nuomirst. miris pie tiesas nesūdzēs;

2) mirt uz, [dzīvs, miris virsū krist L.], verpicht sein:
kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb.; kungs jau par viņu zūd un mirst (geht in den Tod) Lautb. [Zu mērdêt, li. māras, slav. moŗ "Pest", aksl. mrěti (prs. mьrǫ), la. morī "sterben", ai. maratē "stirbt", mṛtá-ḥ, kymr. marw "tot", arm. meranim "sterbe", got. maúrƥr "Mord", gr. μορτός· βροτός Hes. u. a., s. Walde Wrtb. ² 495, Trautmann Wrtb. 186.]

Avots: ME II, 634, 635

mirta. (unter mìrte II): auch (mit steigender Intonation) Kaltenbr.; mirtu vaiņadziņš BW. 24492, 1. nuo mirtiņas zariņiem BW. piel.2 5848, 1. Ein Demin. mirtiņa (mit steig. Int.) auch Sonnaxt.

Avots: EH I, 818

*mirtans, zu erschliessen aus der Verbindung līdz mìrtanam ² Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, bis zum Tode.

Avots: EH I, 818

I mir̃te: kuopt līdz mirti Gramsden n. FBR. IX, 111.

Avots: EH I, 818

I mir̃te, [mìrte ² Prl.], der Tod: man jau mirte ne+maz nenāk PS. pīlē̦ni sprāgst cits pēc cita; kas tā par mirti, kas ne! Dond. [Umgebildet aus einem i- Stamm, vgl. li. mirtìs, la. mors, ai. mṛti-ḥ "Tod", čech. mrt "totes Fleisch auf Wunden".]

Avots: ME II, 635

II mìrte: auch (mit steigender Intonation) Oknist, Sonnaxt; miršu vaiņadziņi BW. 5959 var. dārza m. Rig. Strand, der Buchsbaum.

Avots: EH I, 818

II mìrte [Wolmarshof, N. - Peb., Arrasch, mir̂te ² Bauske, Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, mir̃te Jürg., Salis, Trik., mirta Warkh.], die Myrte; kapu mirte, vinca major Birzm. zemes mirte, ein besonderes Gras Sassm. meža mirtes - mē̦tras kâ brūklenēm, bet lielākām, rankaiņām lapiņām JK. VI, 52.

Avots: ME II, 635

mir̃tin, Adv., sterbend, zur Verstärkung von mir̃t: mirt miršu, māmulīte, nemiršu darba dienu BW. 1183.

Avots: ME II, 635

‡ mìrtne ² Kalz. n. Fil. mat. 28, = mìrte II.

Avots: EH I, 818

‡ *mirts, zu erschliessen aus der Verbindung līdz mìrtam ² Grawendahl, Saikava, Anna Dzilna 162, bis zum Tode.

Avots: EH I, 818

mirucis, eine Art von Kwass, auf folgende Weise zubereitet: bē̦rzsulās ielika maizes garuozas, pārbēra mucu ar gar,ām pe̦lūm, apkaisīja ar rudziem un tâ vē̦sā vietā nuolika, lai ieskābst Etn. I, 44.

Avots: ME II, 635

mirulis: "miruonis" AP.

Avots: EH I, 818

mirulis, der Sterbling Dr.

Avots: ME II, 635

‡ *mirunis od. *miruns, = miruonis: acc. pl. muerrunnes LLD. II, 12 ₂₂ .

Avots: EH I, 818

‡ mirûnis Pilda n. FBR. XIII, 48, = miruonis?

Avots: EH I, 818

miruža, comm., jemand, der sich tot stellt Kokn. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 635

miru - zâle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis) Ar., RKr. II, 77.

Avots: ME II, 635

[* mir̃zît, zu erschliessen aus izmir̃zît.]

Avots: ME II, 635

‡ *mirzt, zu erschliessen aus ‡ àizmirzt.

Avots: EH I, 818

mušmira (unter mušmère): auch Fest., Lems.

Avots: EH I, 836

mũsmira: auch Ramkau.

Avots: EH I, 839

mũsmira Peb., [N. - Peb., Lis., mūsmiris L., mūsere Warkl., mùsmire ² Lös., Sessw.], mũsmẽre [PS., Wolm., Arrasch], U., der Fliegenpilz (agaricus muscarius). Vgl. auch mušmira und li. musómiris dass.

Avots: ME II, 679

mušmire (unter mušmère): auch Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 836

mūsmire (unter mũsmira): auch (mit ũ ) AP.

Avots: EH I, 839

‡ mùsmirene ² A.-Annenhof (bei Mar.), Fianden, = mũsmira.

Avots: EH I, 839

neàizmìrstams, unvergesslich: mūsu neaizmirstamais mācītājs miris.

Avots: ME II, 706

neàizmìrstele: auch AP.

Avots: EH II, 9

neàizmìrstele, neàizmìrstule, Vergissmeinnicht (myosotis palustris).

Avots: ME II, 706

nemir̃stîgs, unsterblich: dvēsele nemirstīga; iegūt nemirstīgu slavu. ja cerēt gribi, draugs, uz brīvību un sīkstu, nemirstīgu tautību Aus.

Avots: ME II, 723

‡ nuomir̂dêt ² Frauenb. "=nùomḕrdêt".

Avots: EH II, 68

nùomirdinât,

1): verhungern lassen
(mit ir̃ ) Seyershof; vergiften Segew.

Avots: EH II, 69

nùomirdinât, tr.,

1) töten, vernichten:
māte gribējuse puiku nuomirdināt LP. VI, 788;

2) dem Tode beiwohnen und dabei teilnehmende Hilfe leisten:
nuomirdinājām vienu nabadzīti, wir waren zugegen, als eine Bettlerin starb und drückten ihr etwa die Augen zu Biel. n. U.

Avots: ME II, 820

‡ nuomirdît sterben machen Segew.: tikām runāja, ka viņa nuomirusi, līdz nuomirdīja (bis sie wirklich starb).

Avots: EH II, 69

nùomirdzêt, erblinken; schnell vorüberfligen, vorüberstreifen Spr.: kad es jāšu sievas ņemt, visi meži nuomirdzēs BW. 30035, 1. aizskrēja, ka nuomirdzēja vien.

Avots: ME II, 820

nùomir̂dzinât: līts nuomir̂dze̦nāja Saikava.

Avots: EH II, 69

nùomir̂dzinât, intr., fein abregnen Spr.

Avots: ME II, 820

nùomirẽjs: auch BieIU., Segew., (n. FBR. XVII, 54) Kaltenbr.

Avots: EH II, 69

nùomirẽjs, f. - ẽja, der (die) Verstorbene, Gestorbene: sievām vajaga nuomirēja tuvākām būt LP. VII, 384; runādams ar savas nuomirējas sievas brāļi Aps.

Avots: ME II, 820

nùomirêt, für nùomẽrêt: kādēļ tās zuosis man tādas nuomirējušas? Duomas I, 572.

Avots: ME II, 820

‡ nùomir̂gât Erlaa, fein abregnen: drusku nuomirgāja lietiņš.

Avots: EH II, 69

nùomirguôt, intr., tr., hinblitzen, hervorblinken, schnell verschwinden: kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos MWM. VIII, 246. saule caur priedēm tikai nuomirguo vien Latv.

Avots: ME II, 820

nùomirinât, fakt. zu nùomir̃t, sterben machen, lassen, umbringen, töten: mēris visus nuomirinājis Etn. II, 59. baiduos nuo viņas siltās, mīkstās dvašas, kas, nuomirinādama gribu, pamuodina iegribas R. Sk. I, 122. [viņu jau ar sliktu ēšanu vien nuomirināja um Mitau.]

Avots: ME II, 820

‡ nùomirinêt ("scherzweise") Auleja, = nùomir̃t.

Avots: EH II, 69

nùomir̂kšķinât, eine Zeitlang blinzeln: viņš ātri nuomirkżķināja acis Saul. III, 111.

Avots: ME II, 820

nùomìrkt, nuosmirkt Peb., Smilt., intr., abweichen, durchnässt werden: sen būtu mani balti vaigi asarām (asarās 15687) nuomirkuši BW. 15711. lietū mirku nenuomirku, kâ nuomirku rasiņā BWp. ^2. 23981. viņš bijis tīri slapjš nuomircis LP. VII, 640. Jāņa bē̦rni nuosmirkuši, Jāņa zāles lasīdami Peb. [guovju gans... bija briesmīgi nuomircis, birzdams pa lieluo... sūnekli Veselis Saules kapsē̦ta 5.] viņa strādāja un gāja nuosmirkuse, netīra Jauns.

Avots: ME II, 820

nùomìrst: es viņiem teicu, bet viņi bij nuomirsuši Linden in Kurl.

Avots: EH II, 69

nùomìrst Spr., für àizmìrst.

Avots: ME II, 820

nùomir̃t, ‡ Refl. -tiês, sterben (perfektiv): māmulīte nuosamira Tdz. 49718.

Avots: EH II, 69

nùomir̃t [li. numir̃ti], intr., sterben (perfektiv): mirt es miru, nenuomiru BW. 27372. sieva nuomira nedēļās Neik. bē̦rni nuomira vē̦de̦ra lĩgā Kaudz. trīs dieniņas nezināju: piedze̦mamu, nuomirstamu, tautiņās aizve̦damu RKr. XVI, 141. Subst. nùomirums, das Abgestorbensein: tīklenes nuomirums Preip. 41.

Avots: ME II, 820, 821

nùosmir̂dêt, ‡ Refl. -tiês, eine Weile stinken: nuosmirdējies vien Pas. VIII, 414.

Avots: EH II, 88

nùosmir̂dêt, intr., (eine Weile) stinken (hinterher): dievs tev liks nuosmirdēt kâ tam ievas kuociņam BW. 31499. [ķeŗuot tuo (blakti), nuosmird nepatīkama smaka K. Students Latvis No 1561.]

Avots: ME II, 854

‡ nùosmir̂dinât, Perfektivum zu smir̂dinât; mit Gestank erfüllen: mē̦slu ve̦zums gaŗām braucuot nuosmirdināja visas malas (wo?).

Avots: EH II, 88

nùosmìrkt: auch C., Saul. Raksti I, 195; viņa strādāja un gāja, nuosmirkusi, netīra Jauns. Raksti III, 122.

Avots: EH II, 88

nùosmìrkt Peb., = nùomirkt.

Avots: ME II, 854

‡ nùosmirst, = nùosmir̂dêt: nuosmirda vien tik pēc vilnas, bet dūmu ne˙kāda nebija Janš. Bandavā II, 25.

Avots: EH II, 88

‡ pamira, comm., ein Verhungerter, Abgezehrter, ein Krepierling Ellern, Wilzen: tē̦vs rājās, kur tādu pamiru likšuot (auf ein Hündchen bezogen) R. Skujiņa Mani bērnības draugi 64; jem., der oft krank ist Behnen.

Avots: EH II, 156

pamir̃dinât, fakt., zum Erstarren, Vertauben, Absterben bringen: ne̦rvus Stari II, 58. lapsene pamirdinātuos (zirnekļus)... MWM. XI, 124.

Avots: ME III, 71

[pamir̂dzêt,] pamirguôt, pamirgt, intr., hervorleuchten, aufblitzen, ein wenig schimmern: celiņa uotrā galā pamirguoja zilas drēbes Dz. Vēstn. tam zuobe̦ns ruokā pamirga Rainis. [luogā pamirdzēja uguns].

Avots: ME III, 71

‡ pamir̂dzinât,

1) ein wenig schimmern (machen):
viņa pamirdzina ar zvaigžņu uguntiņām kâ sveicinādama Akuraters Degoša sala. viņa pamirdzināja ar spuožuo gre̦dze̦na akmeni Vīt.;

2) ein wenig zwinkern:
viena ... pamirdzināja ar labuo aci Pas. VII, 402;

3) ein wenig staubregnen:
lietus drusciņ pamirdzināja Vīt. nebij jau ne˙kāda liêta - drusku pamirdze̦nāja AP.

Avots: EH II, 156

pamirinât, fakt., in einen todähnlichen Zustand bringen, vertauben, absterben machen: viss, kas sagrauž un pamirina... Plüd.

Avots: ME III, 71

‡ pamìrkavât Oknist n. FBR. XV,190 "?": (zu einer Strickenden gesagt) pamirkavā, ka zeķei papēdis neiznāk par gaŗš! Oknist.

Avots: EH II, 156

[pamirkš(ķ)êt,

1) = pamirdzêt: pamirkšķēja uguntiņš Alt-Autz;

2) (ein wenig) blinzeln:
acis pamirkš(ķ)ēja saulē skatuoties.]

Avots: ME III, 71

[pamirkš(ķ)êt,

1) = pamirdzêt: pamirkšķēja uguntiņš Alt-Autz;

2) (ein wenig) blinzeln:
acis pamirkš(ķ)ēja saulē skatuoties.]

Avots: ME III, 71

pamir̂kšķinât, ‡ Refl. -tiês, ein wenig blinzeln: (fig.) tie (= apgaismuotie luogi) pamirkšķinājās vairāk reižu kâ acis Jauns. B. gr. ³ II, 127.

Avots: EH II, 156

pamir̂kšķinât, pamirkšt, etwas blinzeln: viņš pamirkšķināja acis Saul. [pamirkšt ar acīm Austrums.]

Avots: ME III, 71

[pamirkšķît Bauske, pamirkšît Lis., (mit den Augen) einen Wink geben, zwinkern: p. ar acīm.]

Avots: ME III, 71

pamirkt: rudzi taìdi pamirkuši ("slapjumā panīkuši") Auleja.

Avots: EH II, 156

[pamirkt, eine Weile weichen (intr.): liniem vēl jāpamirkst; (übertr.) saimnieks de̦gvīnā vien pamircis (ist stets besoffen) Nigr.]

Avots: ME III, 71

‡ pamir̂šķinât Oknist, = pamir̂kšķinât: p. acis.

Avots: EH II, 156

pamir̃t,

1): auch Tdz. 49403; ‡

2) sterben ("von einer grösseren Anzahl ausgesagt")
Auleja: brāļi bija, a tān brāļi pamira Auleja. te jau visi pamira Nidden (Kur. Nehrung).

Avots: EH II, 156

pamir̃t, intr., ohnmächtig, gelähmt werden, absterben, in einen scheintoten Zustand geraten: juo es e̦smu pamiris nuo tavas ruokas grūtuma Psalm 39, 11. viņam kājas gluži pamirušas A. XII, 369. (sieva) pusēm badu pamirusi BW. 33039, 2. mums viņa pamiruse (scheintot) izliekas LP. II, 39. Subst. pamirẽjs, der (die) Ohnmächtige, Scheintote; pamir̃šana, das Ohnmächtigwerden, Absterben, Gelähmtwerden; pamirums, die Lähmung: ģīmja pamirums Stari II, 34. dušas lietuo pret dažiem pamirumiem Konv. ² 724.

Avots: ME III, 71

‡ pãrmir̂dzinât, über ein gewisses Gebiet hin ein wenig regnen Saikava: nebija liels līts: pārmirdzināja, un pēc kāda brīža atkal varēja sìenu kast.

Avots: EH XIII, 207

[pãrmirguôt Vīt. " = pãrņirbêt 4.]

Avots: ME III, 167

pãrmìrkt, intr., zu viel weichen: lini pārmirkuši.

Avots: ME III, 167

[pasmir̂dêt,

1) ein wenig stinken:
kas te uz reiz pasmirdēja?

2) tāda slava pasmirdēja Lis., es wurde Schlimmes (über jem.) gesprochen.]

Avots: ME III, 103

[pasmirdinât (li. pasmìrdinti), eine Weile stinken lassen: p. de̦guošas lupatas Salis.]

Avots: ME III, 104

‡ pasmir̂dinêt Warkl., = pasmirdinât.

Avots: EH XIII, 174

pìemirkšt, (ein wenig) schliessen (die Augen): acis piemirkšusi A. XI, 464. Es kommt auch eine Präteritalform piemirkšķu vor: vecis nuoskatījās, vienu aci drusku piemirkšķis Jaun. mežk. 5. Gaisiņš piemirkšķa acis un pasmaidīja J. R. V, 61.

Avots: ME III, 273

pìemìrkt, nass, durchnässt werden: kâ ērkšķu vaiņags, asins piemircis Asp. R. IV, 57. piemircis kâ purvs! Aps. II, 15.

Avots: ME III, 273

pìemìrsîgs, vergesslich Ar.

Avots: ME III, 273

pìemirgt, (ein wenig) zumachen: acis Smilt., Wain., Kand.

Avots: ME III, 273

pìemìrst, piemirsêt (?) Aahof, vergessen: Sprw. kuo negribi piemirst, tuo aizliec aiz auss! bet arī nelaiķi nepiemirsa LP. VII, 397. šāds piemirsums atvainuojams A. v. J. 1896, S. 702. Refl. -tiês,

1) aus dem Gedächtnis entschwinden, vergessen wer den:
tas man piemirsās;

2) sich vergessen.

Avots: ME III, 273

pìesmir̂dêt,

1) = piesmirdinât 2: iznāca katram varbūt knapi kuo lūpas aprasināt, tikai muti vien piesmirdēja Alm. Kaislību varā 66;

2) = piesmirst: istaba vien piesmirdēja.

Avots: ME III, 293

pìesmir̂dinât,

1) vollstänkern:
piesmirdina vaguonu kâ kādu kabaku MWM. VIII, 541;

2) piesmirdināt muti, sehr wenig zu essen geben,
"duot ēst tik daudz, ka tik ir kuo pasmeķēt" Grünh.; vgl. piesmirdēt.

Avots: ME III, 293

piesmir̂dis, f. -usi, vollgestänkert, stinkend: istabiņa suņu smakas piesmirduse RKr. XVI, 126. Part. praet. zu piesmirst.

Avots: ME III, 293

pìesmir̂st, sich mit Gestank füllen: istaba vien piesmirda; vgl. auch pìesmir̂dis.

Avots: ME III, 293

pìesmìrkt, = piemirkt, feucht werden, (von Feuchtigkeit) durchtränkt werden: Jāņa bē̦rni piesmirkuši (Var.: samirkuši, nuomirkuši, izmirkuši), Jāņa zâles lasīdami BW. 32627, 2 var. sāku nest panākumu kâ piesmirkušu siekstu Zalktis I, 98. lemeši gāž apkārt piesmirkušuo ve̦lē̦nu Niedra Zemnieka dē̦ls 61. piesmirkušuo priežu zari Niedra Kad mēnesis dilst 256. pirksti kļuva smagi, smagi, kâ svina piesmirkuši Dz. V. - tas staigājis kâ piesmircis (traurig, schwermütig) apkārt LP. VI, 1, 113. piesmircis kuoks Wolm., Stomersee das -s- ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.

Avots: ME III, 293

pusmiris, Part. praet. act., halbtot: gulēja kâ pusmiris LP. V, 258.

Avots: ME III, 430

‡ pusmirla, eine halbe mir̃la I 1: tā pusmirlas meitene (von einer Lungenkranken) Veselis Cilv. sac. 132.

Avots: EH II, 333

‡ samircinât, nass machen, durchnässen: kamē̦r rudeņa slapjums vēl nav zemi samircinājis Pēt. Av. III, 179. savas ... miesas negribu s. ar tādu nejauku strutu smaku Dünsb. Jocīgas pas. un stāst. 50.

Avots: EH XVI, 431

samirdzêt, aufschimmern: uzcēluos, kad rīta gaisma tikkuo samirdzēja Ruj.

Avots: ME II, 686

samirinât, Perfektivform zu ‡ mirinât III (s. dieses).

Avots: EH XVI, 431

samirkšķinât: "viņš samirkšķēja savas acis" ME. III, 686 zu ersetzen durch "samirkšķēja savas acis tik˙pat cieši". Refl. -tiês: viņš samirkšķinājās acīm ar pirmuo kungu Vanagu ligzda 45.

Avots: EH XVI, 431

samirkšķinât, auch samirkšķêt, tr., stark blinzeln machen: onkulis samirkšķināja bailīgi actiņas CTR. I, 39. viņš samirkšķēja savas acis Plūd. Rakst. II, 315. Refl. samirkšķinâtiês, einander (mit den Augen) zuzwinkern, -winken: audēji samirkšķinājās acīm Kaudz. Ve̦cpiebalga 56. zariņi me̦t viens uotram... galviņām un samirkšķinās actiņām Valdis Stabur. b. 83.

Avots: ME II, 686

samìrkt, ‡ Refl. -tiês, = samìrkt: sasamirka man pupiņi aukstā rīta rasiņā Tdz. 38713.

Avots: EH XVI, 431

samirkt, intr., durch und durch nass werden U., durchweichen: samirkušas kājas. lietū samircis A. XX, 641. jumtlāsēs slapji samirkušuos spaļus ebenda 162. (siens un ābuoliņš) samirkst zem caurajiem jumtiem Vēr. I, 1379. viņš samircis... un nuosalis sasniedza... staciju A. XXI, 703. gājuši pat dziļuos ūdenuos iekšā, nebē̦dādami, ka samirka kâ žurkas Etn. II, 183. krāsns apkārta samirkušiem drēbju gabaliem A. Upītis. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464.

Avots: ME II, 686

‡ samir̂minât ² Siuxt, eine gewisse Zeit hindurch fein regnen: samirmināja ve̦salu nedēļu.

Avots: EH XVI, 431

samirst, tr., vergessen (auf mehrere Objekte bezogen): dziesmas ir samirstas Schujen.

Avots: ME II, 686

samirt, längere Zeit im Sterben sein: tie samira 3 dienas un naktis (sie starben ganze 3 Tage und Nächte lang) Anekd. 101.

Avots: ME II, 686

sasmir̂dêt,

1): "sapūt" Linden in Kurl.: tā būs jau sākuse s.

Avots: EH XVI, 449

sasmir̂dêt,

1) stinkend werden:
sasmirdējis ūdens Golg.;

2) eine gewisse Zeit hindurch stinken:
s. ve̦se̦lu stundu.

Avots: ME III, 739

sasmir̂dinât, tr., stinken machen, mit Gestank erfüllen, verpesten Dr.: visu apgabalu sasmirdinājis Upīte Medn. laiki 50.

Avots: ME III, 739

sasmir̃galât "dziju vērpt" Dond. sasmìrkt,

1) = sasmakt 2: ūdens linu mārkā sasmircis Saikava;

2) ganz nass werden:
kuoks sasmircis PS., Lis.; cilvē̦ks sasmircis C.

Avots: ME III, 739

sasmirst, ‡

2) stinkend werden:
sasmirdis ūdens Diet. guļ sa˙smirdis Oknist n. FBR. XV, 162. sasmirda uoda zarnas Tdz. 56743, 25. sasmirstiet! sapūstiet! A. Upītis Pirmā nakts 206.

Avots: EH XVI, 449

sasmirst, intr., stark stinken: sasmirda sūdu smaka BW. 34803, 1.

Avots: ME III, 739

senàizmir̃sts, tängst vergessen: būtu ne̦suši tam senaizmirstu skani MWM. VIII, 9.

Avots: ME III, 816

smìrcē̦ns ² Lis., Bers., smìrce̦ns ² Golg., feuchtes Holz(stück): bāz vai le̦dus gabalu krāsnī, vai tādu smirce̦nu, - viens pats daudzums! Aps. Zu smirkt.

Avots: ME III, 965

smircinât N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411, Bers. (mit ìr ² ), Nigr. (mit ir̂ ² ), fein regnen; zu smirkt.

Avots: ME III, 965

smirda: ak tu s. (mit "ìr"; ein Schimpfname) tāda! Ronneb. ta (scil.: jaunkundze) ir pa˙tiesi nelaimīga smirdiņa Druva II, 795.

Avots: EH II, 538

smirda (li. smirda "Gestank") C. (mit ir̂), Gestank Wid.; Stänkerer U.: viņš nuovērsa seju nuo šīs smirdas Vēr. II, 966. guļ kâ smirda (mit ir̂, so auch in Ermes und Wolmarshof), nevīžā ne˙kur pakustēt Burtn.; plur. smirdas Adsirn, = vāveriņi (ledum palustre).

Avots: ME III, 965

šmir̃da Serbigal, Schimpfwort; vgl. smirda.

Avots: ME IV, 84

‡ smirdains (?), stinkend (?): smirdainas krē̦palas (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 538

smir̂dāklis Golg., smir̂dākls Adl., smir̂deklis.

Avots: ME III, 965

smirde "?": katram (= cui) smirde (Herrschaft) jir uz savu kamiesi Psalmen ² 43a.

Avots: ME III, 965

smir̂de; Gestank: viņš bija aizdedzinājis ve̦cuo lampu; duomājām, nuo tam tā smirde būs, bet ne˙kā Siuxt.

Avots: ME III, 965

smir̂deklis C., PS., Memelshof, smir̂dê̦kls Gr.-Buschhof, was oder wer Gestank verbreitet; plur. smirdekļi, Unrat U.

Avots: ME III, 965

‡ smirdele, eine stinkende Lache Stender Deutsch-tett. Wrtb. (unter "Laache").

Avots: EH II, 538

smirdelêt, -ẽju, stänkern L., U.

Avots: ME III, 965

smir̂delis Gr.-Buschhof, ein Stänkerer L., U., Bers.

Avots: ME III, 965

‡ *smirdenis od. *smirdene "?": dzīvuo tad kuopā ar katru kruogus smirdeni Švābe Vārds 122.

Avots: EH II, 538

‡ smirde̦ns, faul (puvis) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 538

I smir̂dêt: nach Specht KZ. LXII, 215 zu gr. σμόρδωνες.

Avots: EH II, 538

I smir̂dêt (li. smirdė´ti, r. смердѣть "stinken"), -u, -ẽju, riechen (biblisch und im Volksmund auch von Wohlgerüchen), stinken: puķes jauki smird U., die Blumen riechen schön. vīni, me̦di vien smirdēja mūs[u] kundziņa dārziņā BW. 32814. smird mana istaba ruozīšu smaku 25251, 1. ziediet tâ kâ puķes, smirdiet labi! Glück Sirach 40,14. svaidījās ar saldi smirdamu eļji Judith 10, 3. tu smirdēji kuiļa smaku (Var.: tev smirdēja kuiļa smaka) BW. 20410. tas smirdēja rāvu smaku 12608. kalējs smirdēj[a] uogļu smaku 9524. smirduots (Var.: smirdis) bija tautu dē̦ls, tâ kâ dūņu ezeriņš 21331, 1. smird kâ aptieķis Jlg. RKr. II, 97, kâ zuosu būda 489, kâ se̦sks Br. sak. v. 1079, kâ pupucis Etn. I, 61, kâ āpsis. citam de̦g, viņam smird RKr. VI, sak. v. 155. kur smird, tur de̦g Br. sak. v. 1142. Subst. smir̂dêšana, Stänkerei Brasche. Nebst smarda, smar̂ds, smar̂ša, smar̂ža, smerdelis, smer̂ža u. a. zu apr. smorde "Faulbaum" u. a. und vielleicht lat. merda "Unrat des Leibes", s. Trautmann Wrtb. 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 69I, Persson Beitr. 945.

Avots: ME III, 965

II smir̂dêt, (eventuell leicht beschäftigt) zu Hause bleiben Saikava, Memelshof.

Avots: ME III, 965

smirdi, etwas Stinkendes Wid.

Avots: ME III, 965

‡ smirdība "?": saimniecība ar tādiem netīrumiem un smirdību savienuota Dünsb. Joc. pas. un stāst. 50.

Avots: EH II, 538

smir̂dîgs: = li. smirdingas Arch. Phil. III, 48.

Avots: EH II, 538

smir̂dîgs, Geruch verbreitend, stinkend: smirdīgs gaļas gabals Mar. n. RKr. XV, 136. smirdīgs gaiss valdīja kruogā Purap. J. str. 161. smirdīgā rūpniecība MWM. IX, 800. cilvē̦ks . . . bija briesmīgi nejauks un smirdīgs Pas. IV, 466 (aus Warkl.).

Avots: ME III, 965, 966

smir̂dinât: auch Saikava.

Avots: EH II, 538

smir̂dinât (li. smìrdinti "stinkend machen"), Geruch, Gestank verbreiten L., U., C. - Bei De̦glavs Rīga II, l, 585 auch ein smirdinē̦tājs, Stänkerer.

Avots: ME III, 965

‡ smirdît, -īju "?": viņš smirdī buka smaku Tdz. 51821.

Avots: EH II, 538

smirdnieks: dazu wohl auch der Gesindename Smirnieki Lvv. II, 113.

Avots: EH II, 538

smirdnieks, ein Bauer Elger Diction. 139; zu erschliessen auch (mit ìr ² ) aus smiernieks, ein Gesindesknecht im Dünaburgischen Manz. Phras. Lettica, LD, n. U. (vgl. auch smiernieks "Wirt" Für. I unter saimnieks). Zu smirds.

Avots: ME III, 966

‡ smirduokslis Diet., eine Stelle, die Gestank verbreitet.

Avots: EH II, 538

smir̂duoņa,

1) auch (mit ir̂ ² ) A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 538

smirduoņa,

1) Gestank:
nuo . . . smagās smirduoņas Skalbe Stari 1907, S. 735. tāda smirduoņa, ka ne tuvienē nevar pieiet;

2) = smirdeklis: tu ruokā pajēmi tādu smirduoņu! Gr.-Buschhof. tu esi smirduoņa ² nuo cilvē̦ka! Dond.

Avots: ME III, 966

smir̂duõnis Arrasch, Stinktier V.; ein Stänkerer: kam tāds smirduoņa gars (pirtī) derēs? LP. VI, 830.

Avots: ME III, 966

smirds: zu urslav. "smьrdъ, s. RSI. XII, 65.

Avots: EH II, 538

smirds, smirdu vīrs, = zemnieks (agricola, subjectus) Elger Dict. 340 und 385. Hierher wohl auch smirds in der Verbindung keisers vnde smirds Psalmen ² 82b (vgl. auch wen joune smüde 69b). Dürfte nebst ali. *smirdas (s. Būga KSn. I, 168) eher entlehnt sein (vgl. W. Schulze KZ. LII, 153) aus ar. смьрдъ "Bauer, Untertan" (zu le. smir̂dêt), als verwandt damit und mit li. smir̃das "Stänker".

Avots: ME III, 966

smir̂dulis: auch Warkl.

Avots: EH II, 538

smir̂dulis C. (li. smirdulis "Gestank"), f. -le, ein Stänkerer U., V.: smirduļa maitas Lapsa-Kūm. 263. šī smirdule 259.

Avots: ME III, 966

smirdums: "smirduoņa, maita, smaka" Kalz.

Avots: EH II, 538

smirdums,

1) "?"; viņa smirdums uzcelsies Joel 2,20;

2) Gestank
St., Grünwald, (mit ir̂ ² ) Bauske, (mit ir̂ ) Mar., Marzen, Aiviekste.

Avots: ME III, 966

‡ smirdzinât, = smidzinât I: ārā smirdzina sīks miglas lietus Sēlis Leišmalē 38. lietiņš lĩt negribēja, s. smirdzināja Tdz. 49918.

Avots: EH II, 538

‡ šmìrdzinât ² Domopol, schwingen, schwenken: jie jāj, zuobinus šmirdzinādami; "mēģināt, vicināt" (> šmìedzynuôť) Warkl.: š. izkapti.

Avots: EH II, 649

smir̃galas Dond. "?"

Avots: ME III, 966

‡ *smir̃galât, zu erschliessen aus sasmir̂galât.

Avots: EH II, 538

smirgnêt "?": es varē̦tu smirgnēt (= smirknêt, smirnêt, smirdêt?) mājās Jauns. Vēja ziedi 107.

Avots: ME III, 966

‡ *I smìrgt ² , zu erschliessen aus ‡ ìesmìrgt ² I.

Avots: EH II, 539

‡ *II smir̂gt, zu erschliessen aus ‡ ìesmir̂gt II.

Avots: EH II, 539

smìrknêt ² Adl., zu Hause weilen.

Avots: ME III, 966

smìrkuoņa ² ,

1): auch (mit ir̂ ² ) AP., nebliges Wetter
N.- Peb. n. Latv. Saule S. 1043.

Avots: EH II, 539

smìrkuoņa ²

1) "feuchtes Wetter"
Festen: sāk smirkuoņas lietutiņš pilināt Plūd. LR. IV, 556. vē̦lā rudens smirkuoņa Austr.;

2) jem., der stets besoffen ist
Golg.

Avots: ME III, 966

‡ smirkšinât pātagu, mit der Peitsche klatschen Balt. Zemk. p. 1884, S. 397.

Avots: EH II, 539

‡ smìrksnêt ² Nautrēni "ilgāku laiku mirkt": malka jau visu rudini ze̦m līta smirksņ (wohl aus *smirksni) vien.

Avots: EH II, 539

smìrkt: auch (mit ir̂ ² ) AP., Ramkau.

Avots: EH II, 539

smìrkt C., PS., Wolm.; Oppek. bis Wolmar n. U., Serbigal, = mìrkt: ūdens, kur smìrkst ² (Lis., Golg., AdL, Bers., Saikava) un trūd... sēklī uzgājuši kuģi A. XX, 886. Losgelöst aus pie-s-mirkt, nùo-s-mirkt u. a. (mit reflexivem - s -) ?

Avots: ME III, 966

šmirla, šmirna "?": ak tu šmirla (Var.: šmirna BWp. 382, 3 var.), tautu meita! BW. 19030, 2 var, In Ruj. gebe es einen Schimpfnamen šmir̃na.

Avots: ME IV, 84

smir̂luģis ² Dond., ein Stänkerer: tas ir īsts smirluģis nuo cilvēka; etwa für kur. *smirludis (< *smirdulis), -ģa?

Avots: ME III, 966

smìrnêt ² "(ohne Arbeit) zu Hause bleiben" Golg.; "ohne Arbeit weilen" Bers.: viņa smirn visu ziemu aizkrāsnē Golg.; smir̃nêt. "faulenzen" Bauske; vgl. smirgnêt.

Avots: ME III, 966

smir̃nis "ein Faulpelz" Bauske.

Avots: ME III, 966

‡ smirška Schwanb., = smir̃ža.

Avots: EH II, 539

smir̂st: auch Kalupe; gaļa sāk s. Saikava.

Avots: EH II, 539

smir̂st Kr., C., PS., Lis. (li. smìrsti), smir̂stu, smir̂du, stinkend werden Biel. n. U. - Zu smir̂dêt.

Avots: ME III, 966

smir̃ža: auch (mit ir̂ ) Kalupe n. FBR. XVIII, 40.

Avots: EH II, 539

smir̃ža Nigr., ein Stinkfass, ein Stänkerer L., U., Spr., Bers., Bauske: jūs, kaļķu smiržas, stedelē nebrauciet! Janš. Dzimtene IV, 69.

Avots: ME III, 966

uzmir̂dzêt: aiz ... priedēm sāka u. tāle Anna Dzilna 17.

Avots: EH II, 729

uzmir̂dzêt, aufleuchten, aufflimmern, auffunkeln: pie debesīm uzmirdzēja zvaigzne. šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīruma ļaudis. piepeši apziņā... kas uzmirdzēja Upītis Sieviete 218.

Avots: ME IV, 360

uzmir̂dzinât: diezgan stipri uzmirdzināja: nevar siena kast Saikava.

Avots: EH II, 729

uzmir̂dzinât, ein wenig fein regnen: lietus uzmirdzināja Golg.

Avots: ME IV, 360

‡ uzmir̂gât Erlaa, = uzmir̂dzinât.

Avots: EH II, 729

uzmirkš(ķ)inât, blinzeln, mit den Augen ein Zeichen geben (perfektiv): uzmirkš(ķ)ināt kam ar acīm.

Avots: ME IV, 360

uzmirkš(ķ)inât, blinzeln, mit den Augen ein Zeichen geben (perfektiv): uzmirkš(ķ)ināt kam ar acīm.

Avots: ME IV, 360

uzmìrkt, aufweichen (intr.): zeme nuo lietus uzmirkusi. lini (par daudz) uzmirkuši (mārkā).

Avots: ME IV, 360

uzsmir̂dêt, zu riechen (intr.), stinken beginnen: uzsmirdēja nejauka smaka Stenden.

Avots: ME IV, 381

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9