Paplašinātā meklēšana

sir̂dsslimĩba, Herzfehler: daudz cilvē̦kiem ir sirdsslimība Ahs.

Avots: ME III, 845

slimĩba: linu s. AP.

Avots: EH II, 526

slimĩba, die Krankheit: Sprw. tāda viņa slimība kā mūsu veselība. brūnā slimība, die Lepra Sassm.; dze̦ltānā slimība, die Gelbsucht.

Avots: ME III, 932

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. ²

Avots: ME I, 23

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

apirda [in Saussen apìrda ^2] Bers., dial. apìerde Mar., so auch Konv. ¹ 21, ein Geschwür am Finger, etwa von einem Splitter herrührend N.-Schwanb. apirda - pirksta vaļņa apmilzums Etn. III, 145. apirda - slimība, kuŗa ceļas, ja pirksta galā kaut kas ieduŗas un netiek izvilkts RKr. XV, 105. Aus ap-virda, s. d.

Avots: ME I, 90

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

atbrañgt, atbrengt Bers., -stu, -gu, intr., wieder kräftig (brangs) werden, wieder zu Kräften kommen, sich erholen: bet paši mēs atbrangām B. Vēstn. pēc slimības viņa vare̦ni atbrangusi Grünh.

Avots: ME I, 151

‡ atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162

‡ atnẽ̦sât, = ‡ atne̦sât: a. slimības, te̦nkas Bauske, Trik. gan es tuos tâ˙pat staigādama atnē̦sāšu Smilten.

Avots: EH I, 157

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

atvãrdzinâtiês, genesen, wieder kräftig werden: nuo slimības Liev.

Avots: ME I, 208

atzelˆt (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212

baîlîgs,

2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.

Avots: EH I, 199

blāgs: auch Stom., ("unartig") Schwanb. (hier auch "schlecht" von Wegen gesagt), (mit à ² ) N.-Rosen, ("nelietīgs") Saikava (mit à ² ): blāgā balsā kliedz Opyncāns J. S. № 7, S. 27. blāga slimība Mar. b. (ein strenger) mācītājs BielU.; s. auch A. XI, 81.

Avots: EH I, 226

‡ blaikšêt Segew., = blaĩkšķêt. blaiskums: kad zilā slimība, tad cūka nuositas ar pumpām un blaîskumiem ² Siuxt.

Avots: EH I, 225

briẽsmîgs, Adv. briẽsmīgi: senāk b. (sehr häufig) cēlēs zilā slimība Sonnaxt. man maizes cepšana b. (sehr gut) izdevās Seyershof.

Avots: EH I, 244

briẽsmîgums, das Schreckliche, Furchtbare, die Gefärlichkeit: slimības briesmīgums A. XIII, 649.

Avots: ME I, 337

cêlêjs, cê̦lājs, jem. der hebt, der Übersetzer, der Prahmkerl; der Wecker Spr.; der Urheber, Stifter, Gründer: valuodu, neslavas cēlājs, der Verleumder; ienaida, kaŗa, slimības cēlēji. In Kroppenh. ist cêlējs auch ein Dieb.

Avots: ME I, 376

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

čunčuris (unter čunčurs I),

1): dzija saskrien čuñčurī Frauenb. slimība sarāvusi cilvē̦ku čuñčurī ebenda. aukstumā guļuot. saraujas čuñčurī Seyershof, Siuxt. puķe saaugusi čūnčurī ² Erlaa.

Avots: EH I, 295

dar̂bs: raže̦ns d. BW. 4719 var. steidzami darbi 16894, kaŗa darbus pastrādāja 27781. d, tik (man braucht nur) nuo istabas iziet, un slimība klāt Oknist. d. atsēsties, un vecine tūlīt baŗas ebenda.

Avots: EH I, 307

dìena: līdz dienai, bis zum Morgengrauen Pas. IX, 320. arī es dienas (ehemals, in der Jugend Dunika) gāju caur sidraba birzi Janš. Apskats 1902, S. 18. dienas vējš Sauken, der Südwind. dìenas gaisma, Tageslicht. dienas zaglis, ein Tagedieb. puķes zied kâ diena Linden in Kurl., die Blumen blühen sehr schön, slima d. (= slimība) auch Sonnaxt. krista d. Mahlup, der Himmelfahrtstag. ziêdu d., auch der Donnerstag nach Pfingsten Saikava. voi munas dieniņas! (Ausruf der Verwunderung) Sonnaxt.

Avots: EH I, 327

dîglis (li. dyglỹs "шип, жало"), der Keim: dīglī [C.] od. dīgļuos likt, die Keimprobe machen U., Ar. slimības dīglis, der Keim der Krankheit.

Avots: ME I, 477

dũlêt, -ēju Druw., n. U. auch dūļât.

1) mit dem dūlājs räuchern zum Forttreiben der Bienen
[dũļât un Bauske]: viņš aizdedzinājis dūli, attaisījis struopu un dūlējis struopā A. XX, 230;

2) bei brennenden Pergeln in der Nacht Fische oder Krebse fangen;

3) lange auf sein, nicht schlafen gehen, mit der Arbeit nicht fertig werden (eig. Feuer brennen)
Lasd., Laud., Bers., Fest.: kuo tik ilgi dūlējiet ? ejiet gulēt! AP., Bers., Nötkensh., Nerft. Refl. -tiês.

1) schwelen, fortglimmen
U.;

2) andauern, dauern (von Krankheiten):
slimība ilgi dūlējas AP., A. XI, 761.

Avots: ME I, 527

dũminât, räucheren: slimības izdze̦n dūminādami LP. VII, 244. ja burvju nešļava skurstenī dūmina, tad burvim jānāk pie dūminātāja VII, 696.

Kļūdu labojums:
izdze̦n = aizdze̦n
burvju = burvja

Avots: ME I, 528

dzedzîkla, ein sehr magerer Mensch: viņš nuo slimības palicis kâ dzedzīkla Mar.

Avots: ME I, 539

dze̦ltãns PS., [AP., Kl., Drsth., Bers.], Wolm. (li. geltónas), dze̦ltains BW. 11479, 4, dze̦lˆtẽ̦ns [Nigr.], Neuenburg. dze̦lte̦ns Kand., gelb: meža druva dze̦ltainām vārpiņām BW. 10227. lai tā man neizbē̦g, gūstāmā dze̦ltainā (Goldmädchen) 13389. dze̦ltaina bārzda Por. dze̦ltāns mans kumeliņš BW. 11502. dze̦ltāni (Var.: dze̦ltaini. dze̦ltē̦ni) matu gali 11479. dze̦ltānā kaite. vaina od. slimība, die Gelbsucht. dze̦lte̦ns mans sviests kâ vasks Tr. IV, 455 od. kâ dze̦ltē̦nā puķe 488. vēl jau dze̦lte̦ns aiz ausīm, von einem jungen, vorwitzigen Menschen.

Kļūdu labojums:
meža druva= miežu druva
gūstāmā dze̦ltainā = dze̦ltainā cielaviņa

Avots: ME I, 542

dzèmdêt: (fig.) tas dzemdē (erzeugt) daudz slimības in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 354

I gražuôt,

1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;

2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;

2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;

3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [

4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).

Avots: ME I, 642

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

ie- (verbal gewöhnlich ìe -, nominal auch iẽ -), untrennbares Präfix,

A) in verbalen Zusammensetzung, ein -, hinein -, herein -,

1) rein lokal: ieiet tur iekšā LP. VI, 735 "geht dort hinein."
(Auf der lokalen Bedeutung beruhen auch Verben wie ieteikt, einraunen, anpreisen; iegaumēt, begreifen; iemigt, einschlafen n. a.);

2) in der Bedeutung des Beginnens:
ielaist mucu, ein Fass anzapfen; iegriezt maizi, Brot anschneiden;

3) das Geraten in eine Stimmung od. in einen Zustand bezeichnend, z. B.:
iesirgt, krank werden; slimība ieilgst, die Krankheit wurzelt sich ein; ieskābt, anfangen sauer zu werden;

4) eine zeitliche oder quantitative Einschränkung der Handlung bezeichnend:
viss mežs iešņācies LP. VII, 1, 27, der ganze Wald habe (für eine kurze Zeit) zu brausen angefangen; ierūkties, etwas donnern;

5) zur Perfektivierung des Verbaldegriffs: iemācīties, erlernen;

B) in nominalen Zusammensetzungen:

1) Verbindungen der Präposition mit der regierten Kasusform: ieruocis, Werkzeug; ienāši, die Kruppe (Pferdekrankheit);

2) attributiv: ieleja, Tal;
iemulda, muldenförmige Vertiefung;

3) einschränkend:
iekrēsliņā Treiland Nar. p. No 436, in (nicht voller) Dämmerung; ieskābs, säuerlich u. a. [In der letztern Bedeutung gebraucht MSil. - auch vor Verben - iẽ -, z. B. iẽlietāt "dann und wann (ein neues Werkzeug) gebrauchen" (neben iêlietāt ² "benutzend brauchbar machen"); iẽlabêt "eine Tendenz zum Gutwerden zeigen" (neben iêlabêt ² "gut werden"); iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt ² "verschimmeln (perfektiv)". Auch in Dunik komme vor Verben auch iẽ - vor. - Zu apr. en, li. į̃, germ. in, gr. ἐν "in" u. a.; vgl. Le. Gr. 503 f.]

Avots: ME II, 1

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡

6) = ieil˜gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516

ìeil˜gt, andauern, sich hinziehen (zeitlich), sich einwurzeln: slimība ieilgst, die Krankheit wurzelt sich ein. ieilgušajiem aizspriedumiem MWM. VI, 175.

Avots: ME II, 22

ìekļũt, hineingelangen: slimības dīgļi iekļūst cilvē̦ka miesās Tuberkuloze 5. lai gaisma varē̦tu iekļūt Konv. ² 453. iekļūt raduos, sich verschwägern: tāduos raduos nevar vis ik˙katrs iekļūt De̦glavs Ve̦cais pilkskungs 49.

Avots: ME II, 28

ìekšẽjs, innerer, innerlich, inwendig: iekšējas slimības; iekšēji nemieri.

Avots: ME II, 31

[ìeperinât,

1) = ieperēt 1: ieperinātas uolas Salis;

2) ans Brüten gewöhnen:
vistu Ruj.;

3) sich einnisten (ansiedeln) machen:
viņš savā muižā ieperināja kolōnistus Nigr.] Refl. - tiês, sich einnisten: miesās ieperinās slimības dīgļi. namā prūši ieperinājušies. grūtāki nāksies svešniekiem ieperināties mūsu tē̦vzemē A. XX, 3. [viņš šai mājā labi ieperinājies (= iedzīvuojies) Arrasch.]

Avots: ME II, 50

[ìespē̦kuôtiês,

1) zu Kräften kommen, erstarken:
slimība viņu bija nuovājinājusi, bet tagad viņš atkal iespē̦kuojies C.;

2) seine Kräfte zusammennehmen:
iespē̦kuojies, lai vari padarīt darbu! C.;

3) wirtschaftlich erstarken:
saimnieks bija jau gan˙drīz izputējis, bet iespē̦kuojās un dzīvuo Janš.]

Avots: ME II, 69

ìevazât,

1) tr., einschleppen:
salmus istabā; slimības;

[2) einen Schlag versetzen:
viņš tam ievazāja pa vaigu Arrasch. Refl. - tiês, sich herumtreibend hereinkommen od. hineingehen: pie viņiem ievazājušies čigāni. čūskas nuo meža ievazājušās mājā Lis.].

Avots: ME II, 86

ìeviest, tr.,

1) einbürgern
(selten): nuo senprūšu valuodas Krōnvalds aizņēmis un ieviesis rakstu valuodā vārdu "ķermens";

2) einführen, Eingang verschaffen:
dārza zemē taukā daudz stādi ieviesti MWM. VIII, 550. Refl. - tiês, sich einschleichen, sich verbreiten: einreissen, Eingang, Wohnung finden: viņa neravēja sev pieduot, ka viņa ļāvusi slimībai ieviesties A. Up. pie mums šī ruotaļa nav ieviesusies. pasaku krājumā ieviesušās dažas nepareizības; labība nezāles. pirtī ve̦lns ieviesies LP. IV, 160. (mednieks) ieviesties [habe sich angesiedelt; veilleicht mit dem - t - von vieta "Stelle"] labā medības līkumā Upīte Medn. laiki. Das aktive ieviest wohl ein Neologismus.

Avots: ME II, 90

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. ² 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88

il˜glaĩcîgs ,* langwierig, chronisch: ilglaicīgi iekaisumi MWM. IX, 729; ilglaicīga (ilgstuoša) slimība.

Avots: ME I, 705

il˜gt, -stu, -gu, (li. ìlgti),

1) dauern, währen:
viņa ceļuojumi ilga divi gadi Vēr. II, 271. saruna ilgusi divi stundas Vārds. ilgstuoša slimība MWM. V, 480;

2) sich sehnen:
viņš ilgst pēc manis A. XVII, 817. [Hierher vielleicht folgende Phrase aus Erlaa: kuo tu te ilgsti?]

Avots: ME I, 706

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

izgur̃t,

1) recht matt, müde, flau werden:
visis kauli man izguruši. [es visu dienu e̦smu tāds izguris, ne ce̦pts, ne vārīts Dond.] gaiss slimības pietvīcis un izguris Druva I, 201. strādā kâ izguris Ahs.;

2) "nuo sasaluma izlaisties, čāgans kļūt" : pavasarī sniegs izguris; ceļš izguris Plm.

Avots: ME I, 742

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

iznîdêt, iznîst,

1) durch feindliche Gesinnung jem. verdrängen, vertreiben:
nīdi, nīdi tu, bāliņ, gan tu mani iznīdēsi BW. 3611;

2) beseitigen, vernichten, ausrotten, zu grunde richten:
viņš nuoduomājis pūķi iznīdēt LP. VI, 118. pe̦lē̦kās žurkas iznīdējušas me̦lnās Pūrs III, 73. šī slimība grūti iznīdējama. šīs mājas jau sen iznīdē̦tas LP. VI, 232.

Avots: ME I, 776

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

izveseļuôtiês, genesen, gesund werden: izveseļuojies nuo slimības.

Avots: ME I, 827

izvìlkt, ‡

7) ziehend (vom Wind) austrocknen
(tr.): vējš krietni izvilka šārīta ābuoliņu Saikava. Refl. -tiês,

2): auch Trik. u. a.; ‡

4) sich ausziehen, entkleiden:
cilvē̦ki strādā pļava kre̦kluos izvilkušies Ahs.; ‡

5) "izbeigties" A.-Laitzen: slimība gan izvilksies A.-Schwanb.

Avots: EH I, 496

kļũmîgs, unglücklich, verhängnisvoll: draugi, kālab gan šis truoksnis kļūms? RA. kļūmi ķē̦rcuot vārnu bari brūniem plūdiem pāri skrej Treum. kļūmā slimība Plūd. Rakstn. II, 380. nāve, nenāc mani atduot iznīcībai kļūmai Krūza. tur aiz tumšā, kļūmā meža A. XXI, 34. tev aizvest tālē kļūmā, nezināmā A. XX, 587. me̦lns mūris pacēlās iz kļūmajiem bezdibeņiem Plūd. sev cisas uztaisu uz nātrām, ne gulēt iet pie tāda kļūma (Ungeheuer, Missgeburt) Druva I, 37. [Nach U. ist kļūms gleichbed. mit kļūme.]

Avots: ME II, 240

I knipa, eine Krankheit: bē̦rnam ne˙kādas knipas (slimības) nesituoties BW. I, 179., [Gotthardsberg].

Avots: ME II, 247

krẽ̦pa, sniega krē̦pa, ein wenig Schnee [Neugut, Stelp.]; maza siena krē̦pa A. XVI, 112. Der Pl. krẽ̦pas,. Schleimauswurf, Speichel: krē̦pas izplata slimības. [Zu kre̦pučas.]

Avots: ME II, 275

‡ krûtnējs ² Salis, ein gewisses Brustleiden ("krūšu slimība, kad krūtis krāc").

Avots: EH I, 663

krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,

1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;

2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]

3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;

4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;

5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;

6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;

[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte ² "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].

Avots: ME II, 293

kuņ̃ģis, der Magen, Wanst; grāmatu od. siera kuņģis, der Labmagen. kuņģa auguonis, iekaisums, slimības, Magengeschwür, -entzündung, -krankheit; kuņģu diena, der 17. Januar: Tenīsa dienā (17. janv.), kuo mums ļaudis par cūkaušu jeb kuņģu dienu iesaukuši, sievas nevērpj un ē̦d cūkas ausis un kuņģus, lai cūkas vaisluotuos Etn. II, 24. [putru kuņģis, jem., der sich mit Grütze vollgestopft hat U. - Vgl li. kungiuks "Magen" bei Miežinis und poln. dial. kundziuk bei Brückner KZ. XLV, 50. Jedenfalls nicht echt lettisch.]

Avots: ME II, 317

lèkme,

1) der Anfall, die Anwandlung
Smilt.: atkal kle̦pus lēkmē viņa apstājās uz brīdi Latv.; krampju lēkmes Druva I, 965; traukma, triekas lēkme MWM. IX, 798, Stari III, 83; nespē̦ka, sajūsmības lēkme Druva II, 194; MWM. VIII, 458. pe̦rsuonām, kas paduodas slimības lēkmēm Konv. ² 743. kad lēkme drusku bij pārgājuse Vēr. II, 438. kad krītamā kaite uznāk, tad jādzer, lāča žults; bet šīs zāles de̦ruot tikai pēc pirmās, un ja daudz, pēc uotras lēkmes Etn. IV, 115. lēkmēm, zeitweise, zuweilen: tikai agrā bērnībā man uznāca kaut kas līdzīgs tagadējam stāvuoklim, bet ir tad lēkmēm, bet ne tâ, kâ tagad, pastāvīgi Skalbe;

2) der Unglücksfall, die Krankheit:
mantas izdalītājs, kas neizpildīja taisni nuoteikumus, tika pieme̦klē̦ts lēkmēm BW. III, 3, S. 864. dievs tuo zina, vai nuo tiem pašiem mērnieku laikiem kâ lēkme le̦cas kaudz. M. sasirga ar lēkmi, kas līdzinājas krītamai kaitei MWM. IX, 68. Zu lēkt.

Avots: ME II, 457

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lĩdzeklis ,* lĩdzêklis C., das Mittel Kronw.: līdzekļi, ar kuŗiem varē̦tu lipīgas slimības apkaŗuot SDP. VIII, 56.

Avots: ME II, 479, 480

lipîgs,

1) anklebend, klebrig:
Sprw. lipīgs kâ piķis;

2) ansteckend:
lipīga slimība, sē̦rga. smiekli bija tik lipīgi ka arī viņa sāka smieties Saul.;

[3) scharf:
lipīgs cirvis Stelp.;

4) einschmeichelnd:
lipīga mēle Oppek. n. U.]

Avots: ME II, 474

lipt,

1): šī slimība līp (ist ansteckend);

2): līpst kai bites pi me̦dus Warkl.;

3): auch Dunika, PlKur.;

5): auch Dunika, Kal. (nur von Lampen, Lichtern und Holzspänen!); "dedzināt" Perkunen. Die Bed. 4 ME. II, 475 ist wahrscheinlich zu streichen, da die dorf zitierte III p. prs. līp wohl zu līpêt gehört. ‡ Refl. -tiês Seyershof, = lipt 1: slapjš diedziņu kre̦kls līpas (miesai) klāt. Zu lipt "anzünden" stelit Skardžius Arch. PhiI. III, 51 auch li. laipo "lodert".

Avots: EH I, 744

lugava, schlechtes, kotbringendes Herbstwetter: lugavas laiks atne̦s slimības Naud. Vgl. luga II.

Avots: ME II, 510

māgans, schwach: man māgana dūša, es ist mir schwach zu Mut Grünh. [mãgans schwach, hager, mager) cilvē̦ks; nuo slimības viņš kļuvis tāds mãgans Schujen, Naud., Irmelau; mãgana seja Stuhrhof, Grünh., Mitau; màgans ² ("izdilis") luops Sessw., Stomersee. - Aus d. mager umgebildet?]

Avots: ME II, 577

maĩnît: auch AP., Ramkau, Seyershof, mit aî auch Sonnaxt n. FBR. XVI, 41. Refl. -tiês: slimība mainās, die Krisis einer Krankheit tritt ein BielU.

Avots: EH I, 778

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mice, auch mica U.,

1) eine Weibermütze, Haube; eine Mütze überhaupt:
mices lietuoja slimības gadījumuos. mirstuot tās mauca galvā, kādēļ tās arī sauc par"mirstamām micēm" Plutte Katal. 65;

2) übertr., miega mice, die Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, tā apgāja savu dārzu; kas bij kāda miega mice, tā ielīda midzenī BW. 32551, 1;

3) micĩte, das Zündhütchen:
ve̦ctē̦vs nuoliela savu ieruoci, micīti (pistangu) uzlikdams Vīt. 37. [Nebst estn. müfs aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 622, 623

nagacs, -s, nagacis, eine Augenkrankheit, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež RKr. XII, 11. nagacis sunim, eine Augenkrankhiet, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež Kaudz. M. zirgam acī iemeties nagacis Aps. nagacis - slimība, kas ceļas, ja iesit pa aci: pār aci pārve̦lkas plēve Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 686

nagêdis, der Nagelwurm Dr., [naģēdis "nagu slimība, kad nagi tiek nuoē̦sti" Edwahlen; nagêdis MSil. "jem., der seine Nägle nagt".]

Avots: ME II, 687

nedziêdẽjams, nedziêdinãms, unheilbar: nedziedināma slimība.

Avots: ME II, 711

nelaĩks,

1): auch (plur. nelaiki) Nautrēni; kaidā nelaika dienā pasacēle viesulis Pas. VII, 340; schlechtes Wetter Perkunen;
‡

3) nelaiks Auleja, nelaiki Behnen, Marzenhof, Nötk., Wesselshof "nedienas": laicīt kaidam nelaikam, kad kaida slimība ci kas Auleja; ‡

4) nelaiki, Zeitmangel
Auleja: galva nesukāta - vis aiz nelaiku.

Avots: EH II, 14

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

nikns, böse, grimmig, heftig, boshaft,

a) von Menscham und Tieren:
cilvē̦ks niknāks nekâ zvē̦rs. viņiem abiem bij nikna pamāte - ragana LP. IV, 102. nikni suņi krīt cilvē̦kiem klāt. nikni. putni, Rabubvögel Tr. IV, 435;

b) von unbelebten Gegenständen:
niknas zāles (Unkraut) visur ielasās. [nikni augļi Glück Matth. 7, 17.] nikna vē̦rta, heftiger Strum; nikna vājība od. slimība od. liga, böse Krankheit; nikna slava, böser Ruf; nikni viļņi böse, heftige Wellen: visi kuģi dabū galu niknuos viļņuos LP. IV, 131. lai nenāca nikna slava BW. 17740, 6. kamdēļ jūs tâ nikni ķīvējaties? Dīcm. [Zu le. na1iks (s. dies), niktiês, li. - nìkti "heftig beginnen" (apnikti "herfallen über jem.") apr. neikaut "wandeln", r. вни́кнуть "eindringen", gr. νεῖχος "Zank" u. a.; vgl. auch Holthausen KZ. XL VIII, 238.]

Avots: ME II, 744

nùovâjinât, nùovâjuôt, tr., abschwächen, abmagern, erschöpfen (auch vom Boden): slimības, gŗūti darbi, sirdē̦sti nuovājina od. nuovājuo cilvē̦ku. lini nuovājina zemi. Refl. -tiês, mager, erschöpft werden: viņa ēst aizmirsa, nuovājuojās un nuovārga AU.

Avots: ME II, 883

I paļa, gew. Plur. paļas,

1) der Tadel, die Schmähung:
lai paliņas nedabūju BW. 22519. es tā puiša nepaļāju; tik vien manas paļas bija: vē̦de̦rs šķūņa lieluma 20160. pasaulei man sirdī tikai paļas Austriņš. [par tuo jau iet paļas Nötk.];

2) eine tadelnswerte Eigenschaft, der Mangel, das Gebrechen, Malheur:
trešajam tāda paļa: pliena zeme, rāva pļavas BW. 15166, 6. puiši zina meitu paļas, savu vis nezināja 6587. akmenī visas paļas, ne manā krustdē̦lā 1728. bē̦rns jau visādas paļas izcietis, t. i. pārcietis visādas bē̦rnu slimības Tirs.;

[3) "pļāpa" Kalleten, Kruhten;

4) "wer andere schmäht"
Behnen, Kalleten.] Zu pelt.

Avots: ME III, 64

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. ¹ 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66

pãril˜gt, [langwierig werden: jāgādā, lai slimība nepārilgst] Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME III, 157

pãrkrist, ‡

2) hindurchfallen:
jis caur zemi pārkrita Pas. V, 170. āzītis pārkrita caur grīdu XIV, 134; ‡

3) mager werden (von solchen, die vordem dick gewesen sind)
Oknist: pēc slimības jis pa˙visam pārkritis Oknist. šuodien guovis atgāja smaģi pārkritušas ("nepieē̦dušas, kuo re̦dz nuo vē̦de̦ra sānu ieduobumiem") Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 203

pãrraĩdît,* tr., übertragen, vererben: slimības, netikumus Pūrs III, 74. Refl. -tiês, sich vererben: pārraiduoties uz pēcnākamiem visas īpašības Konv. ² 3022.

Avots: ME III, 171

[pãrsìrgt, überstehem (eine Krankheit) N.-Peb., Vit., Drosth., Preekuln, Naud., Mesoten, Selsau, Bauske, Lennew., Vank.: pārsirgu šuoziem trīs slimības Dunika; in Adsel und Wessen von einer Reihe von Subjekten: tie visi ir ar bakām pārsirguši Bers. pãrsirdzis, genesen Für. I, unter sē̦rguot.]

Avots: ME III, 174

paval˜kât, ‡

2) eine Weile (hin und her) ziehen:
p. bē̦rnu ratiņuos pa sē̦tsvidu Oknist. ... kādas izskatuoties šuo grīdas. viņa tikai pavalkājuot lupatu uz priekšu un atpakaļ, ne vis mazgājuot Jauns. Raksti IV, 269. ‡

3) verbrauchen, verzehren:
pulka gan tāds bē̦rns pavalkāja; bet kas tad nepavalkā pulka ...? cik cūkām labības jāsagāž ...! un zirgs cik apē̦d!... Jauns. Raksti V, 318. viņš nevīžuoja strādāt ... viņš pavalkāja viņas guovi, pavalkāja visu, kuo nuopelnīja Augšz. 197. tie mūsu sviedrus pavalkā Raksti III, 152. kaujamie luopi bija svaigā veidā pavalkāti jau rudenī Jaun. Ziņas 1939, № 4, S. 4; ‡

4) hinraffen (?):
šī slimība ... jau citkārt būs bijuse un dažu slimnieku pavalkājuse Pēt. Av. III, 122; ‡

5) "?": ciesupīte pavalkāja (Var.: pavadīja) manu ... augumiņu BW. 6223 var.

Avots: EH XIII, 187

pave̦se̦ls, ziemlich gesund: bija pēc slimības jau gluži pave̦se̦ls.

Avots: ME III, 135

pe̦nkât, drücken, streichen, massieren Trik.: tādas sievietes, kuŗas ar spaidīšanu slimības dziedējušas, tiekuot arī par pe̦nkātājām sauktas RKr. XII, 20.

Avots: ME III, 200

‡ pēršņa slimība "?": ganu meitine ... nuoģība ... tī e̦suote pḕršna ² slimība. vajaguot meklēt pēršķinīšu Oknist n. Ceļi VIII, 235. Mit sekundärem r zu pẽšņs?

Avots: EH XIII, 229

pìecelˆt,

1) zu-, herzu-, hinzuheben, -stellen:
piecel krê̦slu, setze dahin einen Stuhl! U.;

2) aufheben, aufstehen lassen, aufwecken:
(dievs) mani nao gŗūtas slimības piecēlis Evang. gaisma v. J. 1905, S. 13. kas piecels rītā agri? BW.

Avots: ME III, 240

pìelipt,

1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;

2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;

3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. ² 694.

Avots: ME III, 267

pìemest,

1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;

2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;

3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;

2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;

3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;

4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;

5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;

6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.

Avots: ME III, 271, 272

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277

pine̦kls, pineklis,

1) die Fessel, namentl. die Fussfessel der Pferde:
dze̦lzu pine̦kli, eiserne Fesseln. Sprw.: kad tu pine̦klus sāktu ēst! izstaipa kâ pine̦klu Saul. III, 69. iedevis zirga pine̦klu LP. VI, l, 76. puišiem zirgu pineklīti (Var.: -iņus) BW. 32421 var.;

2) pineklis, eine Art geflochtenes Strumpfband
Bielenstein Holzb. 426 (mit Abbild.);

3) der Pl., ein Fehler am Bein:
bē̦rns, kam vēja pinekļai, iet tītaviskis JK. VI, 41. kad neiet kājām jeb iedams kājas liek krustiski, tad viņam ir pine̦kli BW. I, S. 184. In Lös. n. Etn. IV, 164 pine̦kli: slimība pie maziem bē̦rniem, kuo vecenes ārstē ar zirgu pine̦klu;

4) zaķu pinekļi, vinca minor
Etn. I, 30; saulguozes pineklis, umschreibende Bezeichnung der Schlange Dond. - Zu pît.

Avots: ME III, 219

pirmcê̦luonis,* die Grundursache: nuo visu lietu pirmcē̦luoņa - dievības Konv. ² 834. pasaules pirmcē̦luonis A. v. J. 1898, S. 124. par slimības pirmcē̦luoni izrādās baktērijas A. v. J. 1897, S. 970. nuonākam pie parādību pirmcē̦luoņa Konv. ² 110.

Avots: ME III, 225

pirmdîglis,* der Urkeim: slimības pirmdīgļi Konv. 1530.

Avots: ME III, 225

pratinât,

1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;

2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".

Avots: ME III, 378, 379

puvešuôt, puvešņuôt, puvežuôt eitern, schwären: lipīgas slimības ir visas tas; kur acis puvešuo Konv. ² 271. kad kāda brūce ilgi stip, tad sāk puvešņuot Etn. II, 132.

Avots: ME III, 443

I ràibît Wolm., raîbît ² Iw., raîbît Lis., raĩbît PS., -u, -ĩju, auch raibinât, = apvā`rduôt, pūšļuôt, (eine Krankheit, insbesondere den Zahnschmerz) besprechen; "riebt, slimu vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen; den Zahnschmerz folgendermassen vertreiben: man misst einigemal mit Lindenbast um den Kopf des Kranken, worauf er neunmal durch den Bast kriechen muss Harder n. U.: vārduošana un raibināšana pie zuobu sāpēm tâ˙pat lielā cieņā Etn. IV, 22. pirmdzimtam vai pastarim jāraiba ēde trīs reizas un jāuzspļauj virsū Etn. IV, 21. - Subst. ràibîtãjs Wolm., wer Krankheiten bespricht: kaktu ārsti, vārduotāji, raibītāji Konv. ² 1238. pūtējas jeb raibītājas dziedējušas slimības ar pūšanu RKr. XII, 20. vai neiesi pie raibītāja, dēliņ? Seibolt. Zu riebt II.

Avots: ME III, 468

reīza (unter reĩze ): auch Frauenb., Siuxt,

1) reizās braukt Melnalksnis Mazsalaca 45, in langem Zuge mit beladenen Fuhren zur Stadt fahren
Salis, Seyershof: es iekāpu sniegā un stāvu, kamer visa r. aiziet gaŗām. ve̦sals mūžīgs strēķis brauc reizās uz Salacu ar labību. - tev laba r. (eine gute Gelegenheit) apskatīt mūs Janš. Dzimtene V, 259. Jupis lai parauj tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam iekļuvušas! 369. jānuokuopj vakara r. (man muss die abendlichen Arbeiten verrichten); tad varēs iet gulēt Frauenb. tagad ne˙kāda r. nav ar kārstuvjiem ("ne˙kas nav jākārš") ebenda. - mana slimība ir tāda, kad nuo reizas (anfangs) paliek labi, tad atkal sliktāki Frauenb. (ähnlich in Nerft).

Avots: EH II, 364

resnîgs U., ziemlich dick, wohlbeleibt: resnīgs, tukls puika Sau1. III, 183. resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. resnīgam cilvē̦kam visi luocekļi un panti vis˙caur pieņē̦mušies krietnumā Etn. III, 165. slimība pazīstama nuo tam, ka plakstieni resnīgi JK. VI, 54.

Avots: ME III, 513

III riest,

1): smiekli tam pār lūpām skaņi riest ("?") Virza Kar. Nameitis (1939), S. 34;

3): krūmu r. - auch (mit iê ² ) Peb., Ramkau (Wurzel riet-), (mit ìe ² ) Kaltenbr. (Wurzel riet-), Warkl. labība riest (?) "rẽdē II" (?) Sauken;

4): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Trik.;

6): auch Wessen, (mit ìe ² ) Auleja, Kaltenbr., Sessw., Sonnaxt (Wurzel riet-), Gr.-Buschh., Saikava (Wurzelform?); "satīt aude̦klu" (mit ìe ² ) Warkl. (Wurzel ries-): jārieš ("?") me̦ti aude̦klā;

7): auch (Wurzel rìet- ² ) Saikava; ‡

13) = riẽtêt 5: diena riest (?) Janš. Dzimtene V, 223. Refl. -tiês,

1): cūkām ausis karstā iaikā tâ sasprē̦gā, tīri riêšas ² nuost Siuxt. asaras riesās Schwitten; "lē̦ni, par kādu laiku nuokrist" (Wurzel rìet- ² ) Sonnaxt; kad cieta zeme, tad kāpuostiem kājas riêšas ² ("lūst") nuost Seyershof;

2): kartupeļu lakstiem riešas ("me̦tas, aug") bumbuļi (Wurzel ries-) Auleja; ‡

6) "?": kur riešas (Passiv zu riest 6?) me̦ti, tis - virsijais riestuvis Auleja (Wurzel rìet-). auzas riêšas ² ("virzās, grupējas kādā vietā") ūdeņam pa virsu un putre̦mi nuogrimst (vāruot) Seyershof. viņam riêtās ² kājas un sāka smirdēt (slimībai saē̦duot miesu ar˙vienu dziļāk) Frauenb. ja skalus liek iekšā, tad baķis neriêžas ² ("nespiežas iekšā") ebenda ("ja satinuot stellēs iestieptuos me̦tuos pa starpām liek skalus, tad dzijas nespiežas cita starp citu"). Zur Etymologie (von riest l) ganz anders Scheftelowitz KZ. LVI, 188 (zu aksl. rěšiti "solvere" und ai. ríšyati " wird versehrt").

Avots: EH II, 379

sagraûzt, tr., zernagen; zerstoren (auch fig.): peles, ķirmji sagrauž kuoku. slimība, kas sagrauž tavus miesas spē̦kus Rainis. sagrauzt veselību Kundziņš Ve̦cais Stenders 56. jūs . . . dzē̦rāji dzīvi sagrauziet Seifert Chrest. III, 3, 112. ilgas, skumjas . . . mani sagrauztu J. R. V, 107. bē̦dām stipri sagrauzts (geschlagen) vīrs A. v. J. 1896, S. 400. šāds skats sagrauž pa˙visam un nuospiež . . . arī le̦pnākuo sirdi Alm. Meitene nuo sv. 12. drusku jautrāka nekâ ar sagrauztu sirdi atraiknei pienākas Blaum, nuoguris un sagrauzts es staigāju Purap. Urkis sacīja tâ kâ sagrauzts Puriņš Nauda 25. vinš aizgāja sagrauzts pruojām LP. VII, 472. viņš čukstēja sagrauztā balsī Vēr. II, 69. "cik pie mums garlaicīgi!" meitene sagrauztā balsī sacīja MWIVI. IX, 453.

Avots: ME II, 628

sastingrinât ² , straffer machen Gr.-Buschhof: salīdzinuot ar Rīgas sastingrinātiem, izstīdzējušiem stāviem V. Eglītis Zilā cietumā 186. Refl. -tiês,

1) stramm werden:
s. pēc slimības Golg.;

2) = iemest 4 Jürg.

Avots: ME III, 747

sḕ̦rgaîns,

1) = sērdzīgs, kränklich, siech: lietainā vasarā ir sērgaini rāceņi Sassm.;

2) seuchenartig:
sē̦rgaiņas slimības MWM.

Avots: ME III, 828

sē̦rgveidîgs; seuchenartig: sē̦rgveidîga slimība Konv. ² 746.

Avots: ME III, 828

‡ II sircinât "?": slimība sircina ² Gaigalava.

Avots: EH II, 487

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

skrìet (li. skriẽti "im Bogen sich schnell bewegen, fliegen, laufen" Lit. Mitt. III, 106), skrìenu Arrasch, C., Jürg., Ruj., Widdrisch, Selsau, Golg., Schwanb., Kl., Lis., Gr.Buschhof, Memelshof, (skrìenu neben der II s. skrej) Wolm., PS., Ermes, Selg., od. skreju Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Dond., Wandsen, skrèju, laufen; rennen, eilig laufen U., auch vom schnellen Fahren u. Reiten gebraucht U.; fliegen Golg., Lis., Bers., Arrasch, Manz. Lettus, St., U.; fliessen St., U.: Sprw. skrien kâ zibens, vējš, vēja grābeklis, traks suns, mežazvē̦rs, kâ durns, negudrs, apsvilis, kâ bez galvas, von sehr schnellem Laufen. skrien kâ putns, fliegt wie ein Vogel St. skrien ragana škē̦rsām gaisu Br. 489 (gew.: pa gaisu). Sprw.: neskrien gaisū, iekām spārni nav izauguši! iz pūķa astes skrien dzirksteles Etn. I, 96. upe skrien, der Bach fliesst drall St. ar skrejuošu mēli stāstīt Dr., eilig, mit flinker Zunge erzählen. acīs skriet, sich zeigen, auffällig machen: vai nu gan tīši tam acīs skriešu? LP. I, 80. kumeļu skriet, das Ross reitend oder fahrend schnell zu laufen nötigen. Refl. -tiês, (mit jem.) um die Wette laufen U., Mag. XIII, 2, 63: pieci vilki skrieties gāja apkārt tē̦va līdumiņu BW. piel. ² 2381. skrienies ar manu jaunākuo brāli! LP. VI, 387. Subst. skrìešana, das Laufen; skrìešanâs, das Umdiewettelaufen; skrèjums, der Lauf; der abgelaufene Raum U.: pazīst kunga braukumiņu, ritenīšu skrējumiņu BW. 13481 var. skrēju lielu skrējumiņu 13536; skrèjẽjs,

1) ein Läufer
U.; zirgu skrējējs BW. 10313, 5, ein Reiter, der sein Pferd stark hetzt; ein schnelles Pferd: straujš skrējējs aizveda uz . . . pilsē̦tu MWM. VIII, 163;

2) der Rheumatismus;
skrējēja (slimība) Wid.,

a) die Rose, der Rotlauf;

b) Skropheln;

3) lauka smilšu skrējējs, cicindela campestris L.; meža smilšu skrējējs, cicindela Silvatica L. Zu poln. skrzydło "Flügel",
lat. scrīnium "rollenförmige Kapsel", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 570 f., Zupitza Germ. Gutt. 158, Persson Beitr. 850, Berneker Wrtb. I, 616.

Avots: ME III, 897

šļaugans,

1): "šlaũgans" ME. IV, 65 zu verbessern in "šļaũgans"; "nuoguris; vaļīgs" (mit aũ) Behnen: š. me̦zgls. maiss šļaũgani (lose, locker)
sasiets AP., Lesten; "kraftlos; ermüdet" (mit aũ) AP.: nuo balles pārnācis gluži š. Alswig, N.-Peb. gadās, ka guovs tesmens ir š. (mit àu ² ), tas ir, neierietējis slimības vai cita ieme̦sla dēļ Bers. š. ir siena ve̦zums, kas nav labi saspiests un sasiets ar virvēm un buomi N.-Peb.;

2): šļaugana (= gluda un slīpa) var būt kāda priekšme̦ta mala Meselau;

3): vē̦de̦rs palicis tīri š. (mit aũ) AP.;

4): šļaugana dūša - auch Alswig;

6): š. ("gaŗš") augums Meselau.

Avots: EH II, 644

‡ *slimaguļa (erschlossen aus tahm. slīmgūļ), = slimība: tā s. viņu dikti samaitāja Strasden. izcēlies nuo tuo slīmgūļ ebenda.

Avots: EH II, 525

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988

spir̃gt,

1): bē̦rns pēc grūtās slimības krietni spirgst Strasden. pamazītēm viņa spirga Fausts (1936), 191. mūsu sujūtas sāka atkal s. Jauns. Raksti IV, 32. cilvē̦ks, ticis uz zemes, varēja tikai s. Jauns. J. un v. 301. nu jau ir atkal spir̃guši ("iedzīvuojušies, kļuvuši bagātāki") Frauenb.; ‡

2) am Morgen aufstehen:
jāspirgst ātri BielU., man muss früh aufstehen. diezgan agri e̦sat spir̃guši Siuxt. Refl. -tiês: "uzlabuoties veselībā, veselīgi augt": sivē̦ni, kas auguotā mēnesī piedze̦m, nespir̃gstas Seyershof. ve̦cums spirgās miegā druoši Dünsb. Rīmes, 2. gr. I, 248.

Avots: EH II, 552

‡ spĩrîgs NB., = spir̃gts: zē̦ns (pēc slimības) atkal s.

Avots: EH II, 554

stiñgrinât C., Siuxt, Dond., stingrinât ² Lubn., Warkl., stingrs machen. Refl. -tiês, = stiprināties (mit -iñ-) Drosth.: pēc slimības cilvē̦ks sāk stingrināties Golg.

Avots: ME IV, 1070

strutas (li. srùtos "strutas" Miežinis),

1) der Eiter
U.: slimības izplata strutas SDP. VIII, 57. pārvērš audumus strutās Konv. 8. palags... bija ar strutām LP. VII, 81;

2) der Schaum beim Kochen von rohem Fleisch
Spr., Bers., Lub., Erlaa: strutiņas nuosmalstīt N. - Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411;

3) die Mistjauche
U., Brasche, Kalleten, Dond.: strutas te̦k nuo kūts laukā Dond. Nebst ai. srutá-ḥ, gr. ρ'υτός "fliessend" u. a. zu stràujš.

Avots: ME IV, 1096

traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,

a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;

b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. ² 785).

Avots: ME IV, 219

turêt,

1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;

2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;

3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;

4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;

5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;

6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡

7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡

8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,

1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;

2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;

3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);

4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;

5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡

8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡

9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡

10) kalben
Diet. Subst. turêšana,

1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.

Avots: EH II, 704

uzkrist: ziemas diena bija īsa; vakars uzkrita spējš Anna Dzilna 155. tiem var u. kāda slimība Lttic. 2892.

Avots: EH II, 726

uzlaîst,

1) auf etw. lassen
(perfektiv), hinauflassen: uzlaist luopus uz tīruma. es tevi uzlaidīšu augšā;

2) einräumen, gestatten, lassen (perfektiv): saimnieces vaļu es tai neuzlaidīšu Janš. Mežv. ļ. l, 206 (ähnlich II, 129 und 229);

3) auf jem. od. etw. fallen lassen
(perfektiv): uzlaiduši strādniekam kuoku (beim Fällen);

4) zusetzen, zulegen:
uzlaid uzvalkam vēl vīles tiesu virsū (beim Nähen resp. Zuschneiden)! stūŗi būs vai nu uzlaisti vai atkal ierauti Antrop. III, 12;

5) aufhetzen
LKVv.; über jem. kommen lassen: uzlaiž tādus pagānus man virsū Ar. uzlaist nelaimi. precniekiem uzlaida... miegu Odiseja II, 37. mākuot zirņiem slimības uzlaist LP. VI, 103. nespēja ar vārdiem uzlaist... slimību Etn. II, 98;

6) (schnell) hinauffahren:
ar jaunu zirgu uzlaist kalnā Salis;

7) Schläge versetzen:
uzlaist kam pa muguru Adiamūnde; 8) kâ uzlaists, wie versessen, verpicht: kuo tu tâ kâ uzlaists: zeme, zeme, zeme! vai tu ēdīsi tuo zemi? Deglavs Rīga II, 1, 14. mācas man virsū kâ tāds uzlaists MWM. X, 488. Refl. -tiês,

1) in die Höhe fahren, fliegen
U., hinauffliegen: putns uzlaidies kuokā;

2) sich (auf jem. od. etw.) verlassen:
viņš par daudz uzlaižas uz citiem.

Avots: ME IV, 350, 351

uzstel˜lêt, ‡

3) = uzsùtît 2 Seyershof: ļauni cilvē̦ki uzstellē cūkām slimības.

Avots: EH II, 735

uzsùtît,

1) hinaufschicken, -senden
LKVv.: kādus uzsūta kalnā A. XXI, 701;

2) senden, schicken
(perfektiv) über, auf den Hals: uzsūtīšu mēri saviem ļaudīm Glück II Chron. 7, 13. ve̦se̦lam slimības uzsūtīt LP. VII, 146. kas raganai trakumu uzsūtījis VI, 6. vai pats juods viņu uzsūtīja? Jaun. mežk. 59.

Avots: ME IV, 386

uzvā`rduôt, (zaubernd) besprechen (mit dem Obj. im Dativ): (pūšļuojuot) slimībai uzvārduot; gewöhnl. dafür apvārduot.

Avots: ME IV, 397

I vaiņa: auch (mit ài ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 139, Fest., Lubn., Nerft, Wessen,

1): kur vaiņiņas nepierāda, kad grib tautas nicināt? BW. 8562, 2 var. (aus Sessw.);

2): (mit ài ² ) Oknist, "kļūda, trūkums" Heidenfeld, "defekts, slimība" Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH II, 749

vaine: auch (mit ài ² ) Aahof,

1): tava paša vainīte BW. 21998 var. meitas atsazina savā vainē Pas. X, 68 (aus Jāsmuiža);

2): "kaite, slimība" (mit aĩ) Orellen, (mit ài ² ) Liepna; ieraduos kādā vainē (einer Krankheit wegen)
pie viņa (beim Arzt) Ciema spīg. 112.

Avots: EH II, 749

vâjinât, schwächen: slimība viņas... augumu vājinājusi Dr. viegla dzīve izlutina un vājina cilvē̦ku Pūrs I, 26. vientulība vājināja viņa... gribu A. v. J. 1898, S. 88.

Avots: ME IV, 493

vàsme ² (unter vāsma I 2): "ātra slimība" Liepna.

Avots: EH II, 765

‡ vẽmeklîgs "?": visus jūŗas slimība bija appūtuse ar ... nejauku, vēmeklīgu dvašu Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 47.

Avots: EH II, 776

viênkuõp, viênkuõpā, Adv., zusammen: drīz mēs negājām vairs vienkuop Pērkondēls. Tenis satina vienkuop... rīkus Kaudz. M. 166. dzīvuotum... vienkuop Jaunie mērn. laiki IV, 156. kādas slimības vienkuop aplūkuot SDP. VIII, 58. trīs ceļa biedri vienkuopā A.XI, 39.

Avots: ME IV, 660

II vĩvele Dunika, gew. der Plur. vĩveles Adiamünde, Allend., AP., Bl., Burtn., C., Dond., Ekau, Essern, Frauenb., Golg., Gr.-Sessau, Gr.Würzau, Grünwald, Kabillen, Kr.Würzau, Laidsen, Lenzenhof, Loddiger, MSiI., Nötk., Nikrazen, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, Ruj., Schibbenhof, Schrunden, Selg., Serben, Sermus, Siuxt, Smilt., Stenden, Turlau, (mit ì ² ) Sussei n. FBR. VII, 132, Baltinow, Bers., Kalzenau, Lennew., Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Prl., Saikava, Selb., Sessw., Stockm., Šķilbē̦ni, Zvirgzdine, vīveles U., Lennew., N.-Peb., Schujen, Schwanb., Vīt., Welonen, Wessen, vīveļi Dond., vīvules, vĩvuļi PS., die Feifel, Drüsenkrankheit bei Vieh und Pferden;"Fibelkrankheit" (vīvele) St.; "vē̦de̦ra graizes" (mit ì ² ) Meselau; "uzpūsts vē̦de̦rs luopiem" Rutzau: ja sabrauktu zirgu dalaiž pie ūdens, tad zirgs paliek ar vīvelēm Saikava. vai tevi... ve̦lla (nabaga BW. 20939) vīveles dīda? BW. piel.2 20939, 1. pats ar meža vīvelēm BW. 20798. vai tev vīveles, kad tu ķe̦parājies un neguli? sagte man scherzweise zu einem, der unruhig schläft Frauenb. žīda vīveles un vācieša krampji ir sliktas slimības! ebenda. zirgam e̦suot paslēpņu vīvules Kaudz. M. 38. vīveles braucīt Br. 337. vīveles durt Gr.-Sessau, Frauenb. vīveļu vārdi Br. IV, XXXIX, Besprechungsformel gegen Feifel. vīveļu tūska Preip. 47, Feifelgeschwulst. Aus einem nd. *vīvel (vgl. im Grimmschen Wrtb. d. Feibel, Feifel, mlat. vivolae, dän. und schwed. fibel "Ohrendrüsen der Pferde und Entzündung dieser Drüsen"). Auf diesem nd. *vīvel beruhen wohl auch vīvele I und vībele, denn Schwiele und Strieme sind gleich einer Drüse etwas Geschwollenes.

Avots: ME IV, 649

‡ žapkas (mit hochle. a < e̦?) Kaltenbr. "kāda zirgu slimība virs nagiem".

Avots: EH II, 817

žļuogans,

1) haltlos, unstabil, schlotterig
Grawendahl (hier von Menschen gesagt), Ramdam, (mit uô ) AP., Sessw., (mit uô ² ) Salis, Schibbenhof; schwach, kraftlos (mit uô ) Prl., (mit uô ² ) Bauske: kaudzes miets ir žļuogans, ja tas līguojas Ramdam. ve̦cs krē̦sls ir žļuogans Salis. žļuogans zuobs, ein wakkelnder Zahn AP. žļuogana sē̦ta Schibbenhof. žļuogani piesiets zirgs ebenda. žļuogana kāja Bauske. nuo slimības gultas cēlies cilvē̦ks ir žļuogans Prl. paģirās cilvē̦ks ir žļuogans ebenda;

2) "?": žļuoganie ple̦ci Stari II, 355;

3) einschiessend:
žļuogana vieta purvā, kur kādreiz bijis e̦ze̦rs Ramdam.

Avots: ME IV, 820