Paplašinātā meklēšana

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.

Avots: ME I, 125

atstàipît, tr., freqn. von atstìept,

1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;

2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.

Avots: ME I, 197

ìestàipît, tr., freqn. zu ìestìept, einrecken: e̦suot atkal pamazām iestaipīti kauli, e̦suot diezgan slinkuots Blaum. ruokas piedurknēs ē̦rtāki iestaipīdams Duomas I, 1.

Avots: ME II, 72

izstàipît, freqn. zu izstiept, tr., ausstrecken, ausrecken, ausdehnen: kājas, kaulus, luocekļus. kas tas par puisi, kuŗu izstaipa kâ pine̦klu? Saul. ar pirkstiem izstaipījis stīgas, sāka spēlēt JR. IV, 156. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken, sich ausdehnen: tē̦vs uzcēlās, izstaipījās Vēr. II, 661.

Avots: ME I, 804

nùostàipît, tr., freqn.,

1) wiederholt hinstrecken, ausstrecken, hinziehen:
luocekļus;

2) streckend überziehen:
ar vīnstīgājiem nuostaipīta veranda Duomas II, 1253. Refl. -tiês, sich recken, sich hinstrecken: viņš nuostaipījās vien.

Avots: ME II, 858

pãrstàipît, ‡

2) (mühsam) hinüberziehen
Oknist u. a.: p. miruoņam līķa autu.

Avots: EH XIII, 212

pãrstàipît, tr., zu sehr recken: dzīslas. Refl. -tiês, sich überrecken: arī kad pārstaipās, de̦r izdzert (retējuma sakni) Etn. I, 28.

Avots: ME III, 178

pastàipît, tr., etwas recken, strecken, dehnen: uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. Refl. -tiês, sich ein wenig, eine Zeitlang recken, strecken: pastaipies vien vēl pa(r) tuo gultu! A. XI, 698.

Avots: ME III, 106

pìestàipît, freqn. zu piestiept,

1) mehrfach hinzu-, herzuziehen;

2) ziehend, ausbreitend anfüllen:
pļava e̦suot salmu piestaipīta Zalkt. I, 57. viss kâ zirnekļu tīkliem piestaipīts Stari II, 247. Refl. -tiês, sich hinzuziehen, sich ausbreiten: jāizgriež piestaipījušās stīdziņas Peņģ. Sakņu dārzs 78.

Avots: ME III, 296

sastàipît,

1) ausrecken, streckend, dehnend beschädigen:
s. muguru, dzīslas, pakrūti;

2) hinüberziehen
(von mehrern Objekten): zirnākslis sastaipījis istubas stūrī savus tīklus Dunika. s. diegus pār lecekti Saikava;

3) (Schweres) zusammenschleppen:
s. maisus;

4) Schweres ziehen lassend überanstrengen:
s. zirgu ar lielu ve̦zumu C. - Refl. -tiês, sich beim Schleppen, Heben usw. überanstrengen, sich überheben: es maz˙liet sastaipījuos MWM. VIII, 415.

Avots: ME III, 745

stàipît: s. (mit ài ² ) salmus, atzīmējuot birzumu platumu sēšanai Saikava. s. (mit aî ² "žņurdzīt" ) sunīti AP. Refl. -tiês: salmi, dzijs u. c. var s. (mit ài ² ) Saikava. kuo tu staîpais ² ar tuo nastu? vai nevari pagaidīt, kamē̦r paceļu? AP. kad ē̦d, tad nevar s. (mit ai ) Frauenb. negrib ar cūkām stàipēties ² (Schweine wider ihren Willen zum Teich schleppen) Kaltenbr. ‡ Subst. stàipījumuos (acc. s.), beendetes Sichstrecken: tas jums par s. un vārduošanu P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH II, 569

stàipît (li. staipýti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 176) C., Wolm., PS. u. a., stàipit ² Kl., Prl., staîpît ² Iw., Karls., -u, -ĩju, tr., freqn. zu stìept, strecken, recken, dehnen U.: sieva gultā staipījuse kaulus LP. III, 89. raud ruociņas staipīdam[a] BW. 18362, 1. Late runāja neglīti kaklu staipīdama A. XX, 482. Refl. -tiês, sich recken, dehnen, strecken U.: kāzu ļaudis kâ zirnāji staipījās Biel. 1877. dē̦lu mātes istabā vīšķiem mati staipījās (Var.: ... istabiņa ar matiem staipījās) BW. 236I6, 1 var.

Avots: ME III, 1040

staipītnes Kronw., = staipekļi.

Avots: ME III, 1040

uzstàipît,

1) mühsam (die Aktion mehrfach unterbrechend) hinaufschleppen (Schweres):
u. maisu(s) ar muokām pa trepēm augšā Bers. u. a.;

2) ausspannend aufdecken über:
u. diegus pār lecekti, lai cāļi neiet tur iekšā. u. vijuolei stīgas. Refl. -tiês, sich hin undher streckend (hinaufjgelangen auf: čūska uzstaipījās uz ceļa Adiamünde.

Avots: ME IV, 383, 384

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps ² Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 ¹ und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382

dzîsla,

2): dzīslas staipītas BW. 27796, 1.

Avots: EH I, 361

[ìeļuôdzît, - gu, - dzīju,

1) wackeln machen:
zemē iedzītu mietu Druw., Laud., Fest.;

2) "biegsamer machen";
"ieluocīt" Schujen, Serben, Smilten, Roop: ce̦purei ieļuôdzītas (= valkājuot ieliekušās) malas Wolm.; "iestaipīt": kad ieļuodzīs kājas, gad tad skries Bers., Kokn.;

3) "unordentlich einflechten"
Zabeln.]

Avots: ME II, 42

ìeraustît,

1) anfangen hin und her zu reissen od. ziehen
Spr.: [bē̦rni kaķi pie astes ieraustījuši Jürg.;

2) = iestaipīt, izstaipīt: izmazgātus palagus Bauske].

Avots: ME II, 56

izblaizît,

1): "izspaidīt" Wessen. ‡ Refl. -tiês,

1) "strādājuot nuoluocīties, nuostaipīties" (mit aî ) Auleja;

2) "?": kur (= pirtī) var visādi i. un izdraiskāties Janš. Mežv. ļ. I, 231.

Avots: EH I, 434

‡ II izšķuorîtiês,

1) "izguorīties, izstaipīties" AP., Geistershof; "sich eine Zeitlang kokett vor anderen hin und her drehen" Bers.;

2) sich (langsam, trödelnd) zurechtmachen
(mit uô ) Schibbenhof: nevar i. vien Smilten.

Avots: EH I, 486

[izstaips,

1) (mit ostle. iz - für uz -?) "miruoņa uzklājamā drāna"
Wessen; "Handtuch" Zbiór XV, 209; izstaipis "kādam priekšme̦tam (piem. šķirstam) uzstiepta drāna" Fehteln. Vgl. uzstaipis;

2) izstaipis Fest. "Ausgerecktes,
izstaipīta dzija".]

Avots: ME I, 804, 805

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķidât,

1): auch Dunika, OB.; "tīruot staipīt" Dunika: ķ. de̦sas; ‡

2) "plūkāt" Rutzau: k. vilnu.

Avots: EH I, 701

II klam̃zât [Arrasch, klàmzât ² Warkl.], schwerfällig gehen Druw. Refl. - tiês" ?": brīvi spē̦tu klamzāties un ruokas izstaipīt Rainis Tāļ. atsk. 48. [Vgl. klemzêt I.]

Avots: ME II, 212

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties ² Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

matuoklis,

2): matuokļu piestaipītas visas sienas Zvirgzdine.

Avots: EH I, 785

‡ II nùolàpât ² KatrE. "nuostaipīties (vom Gewebe)": kad auž un nesasien nītis, tad aude̦kls nuolāpā (bezieht sich?) ar dzijīm. dzijis (aude̦klam) pa virsu nuolāpājušas.

Avots: EH II, 61

‡ nùošļaicîtiês,

1) "nuostaipīties" Sessw.;

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
A.-Schwanb., Sessw.

Avots: EH II, 95

nùošļaũcît: auch Smilt.; šāva Lukstam ar ruoku gan pa vienu, gan pa uotru vaigu, tuos brangi nuošļaucīdams Vanagu ligzda 13. de̦sas dējuot, tâ saucamuo asiņu putru ievada tīrītā luopa zarnā pa pudeles kaklu un ar ruoku nuošļauka pa zarnu uz leju N.-Peb.; "gaŗi ve̦lkuot nuomazgāt" Dr.: n. kam muguru ar slapju lupatu. Refl. -tiês,

1): "nuostaipīties" Hasenp. (mit aû ² ), Heidenfeld (mit au), Trik. (mit aû); ‡

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Hasenp., Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

‡ nuošļaukât,

1) = nùošļuokât 1 Ermes, Grünw., Wandsen (mit aũ), Heidenfeld (mit àu ² ): n. zâli vai labību Sessw., Stockm.;

2) leicht abstreichen (massieren)
AP., (mit àu ² ) Meselau, Sessw.: n. vē̦de̦ru; streichend glätten Meselau: n. maizes kukuli (krāsnī laižuot). n. mālus siênā;

3) beschmutzen
(mit aũ) N.-Peb.: n. ruokas. Refl. -tiês,

1) "nuostaipīties" Saikava (mt aû), Heidenfeld;

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

nùošļaukt,

1) [intr., abfallen, abgleiten
Für. I, unter šļaukt]: nuošļaukt nuo krē̦sla Apsk, v. J. 1905, S. 157;

2) tr., abschrägen:
auglenīcas ir ar nuošļauktu galu Wid. Refl. -tiês,

1) sich abschrägen, schräge abfallen:
pret jūru kalni pielaižas, nuošļaucas JR. VII, 3;

[2) neine kurze Zeit abschlafenu
Dickeln; "nuostaipīties, nuožāvāties" Neu-Bergfried).

Avots: ME II, 868

nuôšļaûtiês ² [Alt-Rahden, Pabbasch, nùošlaũtiês (sic!) Arrasch "sich nachlässig hinlegen" Mahlup]: ve̦cais nuošļāvās blakām savam dē̦lam Purap. [guovs nuošļāvusies (= nuogulusies uz sāniem) Alt-Rahden, Kursiten. In Bauske sei nuošļaûties ² gleichbed. mit nuostaipīties.]

Avots: ME II, 868

‡ nùotušît,

1) ersticken (tr.):
kam ... sedzi ... bē̦rnam tik biezu deķi uz mutes? tâ jau tu viņu vari n. Lubn. n. Etn. III, 1;

2) mit Mühe abschlachten
Vank.: tad jūs tuo vepri nuotušījāt gan;

3) mit Mühe aufessen
Vank.: ak tad tu nuotušīji gan visu plāceni! Refl. -tiês, sich abarbeiten Kalz., Saikava, "nuostaipīties" Kalz.: strādnieks mežā līdz pašam vakaram nuotušījās Saikava.

Avots: EH II, 103

‡ pakoznâtiês "pastaigāties un pastaipīties" Seyershof: kādu brīdi pastāvēju klāt, lai vista pakoznājas un lai drīz iet atpakaļ perēt.

Avots: EH II, 143

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

pìemarguôt

1) "vollstreuen":
saule piemarguoja sila ē̦nu gaišiem stariem. lietiņš piemarguoja laukus rasas pilnus Druw.;

2) "?": nevar ziedu piemarguot (Var.: margu pielasīt) BW. 5869 var.;

3) "krustām, šķē̦rsām piestaipīt": zirneklis piemar̂guojis visus kaktus tīkliem Bers.

Avots: ME III, 270

plē̦kas,

1) plê̦kas ² Ahs. n. RKr. XVII, 46, Grünh., Gr.-Essern, auch plē̦ki, das Spinngewebe
Gold.: kad iegriež pirkstā, jāuzliek plē̦kas jeb zirnekļu tīkliņš Etn. II, 135. visas (lietas) ir apputējušas un apstaipītas plē̦kiem MWM. VlI, 241. uz plauktiem grāmatas zem plē̦kiern dēd Duomas I, 17;

2) die Flockasche:
ugunij izplē̦nuot paliekas plē̦kas JK. VI, 32.

Avots: ME III, 338

‡ ruôzas Auleja, (mit uo) Bērzgale, die Sucht (der Wunsch), sich zu recken (rekeln): r. je̦m "uznāk vēlēšanās izstaipīt luocekļus (ruozīties)".

Avots: EH II, 393

ruôzît Mar., A.-Schwanb., "staipît, luocît" Druw.: tavas dzīslas nestaipītas, tavi kauli neruozīti (Var.: nelauzīti) BW. 27796, 7 var. manīja staipīšanu un ruozīšanu kauluos V. un J. laika gr. 1831. Refl. -tiês, -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuôs,

1) ruôzīties (li. rážytis "sich recken")
Adsel, Mar., Lis., Kr., sich dehnen, strecken St., Bergm., Biel. n. U., Wessen, sich rekeln (Golg., Stomersee), gähnen Schwanb.: kuo tu ruozies: vai neiesi strādāt! Mar. n. RKr. XV, 133. viņš piece̦ldamies un ruozīdamies teica Stari II, 192, ļaudis iznāk tâ ruozīdamies vien nuo kukņas A. XX, 7;

2) sich krümmen, sich werfen (von Brettern Lennew., mit
"uô");

3) Gliederbrechen haben
St., Bergm., Biel. n. U. Nebst riêztiês zu li. įsiréžti "натужиться", ae. ranc "sich brüstend", mnd. rank "lang und schmal", an. rank "schlank, aufrecht", vgl. Zupitza Germ. Gutt. 198. In der Bed. 3 zur Wurzel von ruôza "Streifen, Schlucht" ?

Avots: ME III, 586, 587

sadur̃t,

1): linkainis tika sadurts ar ... saduŗamām adatām ("brošām") Suitu k., S. 20. saduŗamais Dunika "Sicherheitsnadel";

2): ar draugiem es saduŗu glāzes Skalbe Raksti II (1938), 219; ‡

4) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
nuo putekļiem sargādamies, sadūruši gar sēdekļiem pieduŗus Janš. Bandavā II, 27; ‡

5) "sasist, sagrūst, satricināt" Sonnaxt: kādreiz saduŗ pirkstus, - nuokrakš vien. krituse nuo staļļa un sadūruse kāju: skriemeņuos dzīslas sastaipītas, sadauzītas. Refl. -tiês, ‡

3) in Streit geraten
Kand.

Avots: EH XVI, 405

sasnaĩkstît, mehrfach langend (nach etwas) erreichen Lautb.: nevarēju tuo sasnaikstīt. Refl. -tiês Lautb., Bauske, Wolmarshof, (mit ài) Ermes, = sastaipīties.

Avots: ME III, 739

smùkstinât ² Sawensee, smûkšinât ² Salis, smūkšķinât, schmatzen, schnalzen U.: maziņam mēdza staipīt luoceklīšus, ar lapām līdz smūkšķinādami BW. I, S. 182; mit einem Grashalm den Honig der Hummeln aus den Waben saugen (mit "ù") Serben. Vgl. smukšinát, smukstinát.

Avots: ME III, 971

svaîgstîtiês ² Schibbenhof, = guorīties, staipîties; svaîkstîtiês "staipīties" Tirsen: bē̦rni svaikstās, nuo gultas izce̦ldamles; wohl zu svaîgslis.

Avots: ME III, 1141

I tirpinât,

1) fakt. zu tirpt I, starr machen, vertauben
(tr.) Alswig, Kalleten, Lennew., Mar., Ruj., Serben, Sessw., Stolben, Wessen, (mit ir̃ ) Nötk.: bē̦rns smags auklēt, tirpina ruokas Kalleten u. a. pie darba dabūjām labi ruokas tirpināt Sessw. šausmas tirpināja viņas luocekļus Vēr. II, 4b0;

2) (ein vertaubtes, erstarrtes Glied langsam bewegend) wiederbeleben
Druw., Hirschenhof, Vīt., (mit ir̃) Jürg., (mit ìr ² ) Bers., Katnemois, Kalz., Meiran; "bewegen" Daudsewas, Kl.-Salwen, (mit ir̂ ² ) Schibbenhof; "erholen" Meselau: smagā darbā samāktuos luocekļus naktīs vajaga pastaipīt un tirpināt Druw. pagurušuos luocekļus tirpināt Druva I, 200, pastrādāja kādu pusstundu un sāka ruokas tirpināt Jürg. Peteris pēc katra sitiena tirpina kāju Aps. IV, 72. piecē̦lusies guovs tirpināja kāju Daudsewas, Kl.-Salwen. jāizbrauc zirgs, lai dabu kājas tirpināt Schibbenhof;

3) eine Zeitlang beunruhigen
Lubn. (mit ìr ² ). Refl. -tiês, seine Glieder durch Bewegung wiederbeleben: stīviem ple̦ciem un pacelēm kâ tirpinādamies gāja uz... dze̦rtuvi Dz. V.

Avots: ME IV, 196, 197

žmaudzît, ‡ Refl. -tiês (mit aû) Lubn. "spaidīties; staipīties".

Avots: EH II, 820

žurnît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) = žulnît 1, (eine weiche Masse) mit einem stumpfen Messer schneiden Bers., Dunika, Erlaa, Fehsen, Lubn., Setzen, (mit ur̃ ) Wandsen, (mit ur̂ ) Arrasch, (mit ùr ² ) Lubn., Prl., Selsau, (mit ur̂ ² ) N. - Bartau: mazais Reinītis žurnīja tētem striķus pušu Krišs Laksts 76;

2) kauen
Kosenhof, Wid.;

3) drücken, würgen, quetschen, knautschen, (aus)ringen
(mit ur̂ ) C., Jürg., KatrE., Laitzen, Lettihn, Mahlup, Mar., Schujen, (mit ur̂ ² ) Bauske, (mit ùr ² ) Lubn., Saikava, Selsau; "staipīt, murdzīt kaut kuo (pa slapjumu)" Vīt.: suns sāka kaķi žurnīt Saikava. kaķis žurnī peli Mar. n. RKr. XV, 146, A. - Laitzen, Kosenhof, Odsen, N. - Schwanb., žurnī drēbes (d. h. Wäsche)! ebenda. kuo tu tuo bē̦rnu tik daudz pa klēpi žurnī? Mahlup. sivē̦ni žurna (saugen) cūku Vīt.

Avots: ME IV, 834, 835