Paplašinātā meklēšana

‡ kur˙tìkam ² Kaltenbr., kur˙tìks ² ebenda, irgendwo.

Avots: EH I, 680

labpatìkams ,* wohlgefällig angenehm, zusagend: labpatīkams stāvuoklis B. Vēstn.

Avots: ME II, 396

nepatìkams, unangenehm: gribējusi lūgt dievu, lai atņe̦m ve̦cuo, nepatīkamuo vīru.

Avots: ME II, 726

[netìkams, unangenehm.]

Avots: ME II, 737

patìkamĩba* die Annehmlichkeit, Anmut MWM. IV, 676.

Avots: ME III, 122

patìkams [part. prs. zu patikt I], angenehm: patīkams cilvē̦ks, laiks, skats. patīkami mūs pārsteidz brīvprātīgais, nuo aizspriedumiem svabadais gars Pav.

Avots: ME III, 122

‡ patīkavât Wessen "uzmanīties, skatīties": p., kur vista ies dēt.

Avots: EH XIII, 182

satìkavuôt ² Warkl., Borchow, Gr. - Buschhof, = satīkuôt.

Avots: ME III, 763

stīvkaulis, jem. mit steifen Knochen: tas stīvkaulis tagad vis˙augstāki sēd Lapsa - Kūm. 243.

Avots: ME IV, 1077

tīka,

1) das Trachten, Verlangen
Dond. (mit ĩ): labi kuoptam sunim nav tīkas uz pruomskriešanu Dond.;

2) der Gefalfen:
krustu, kuo nest būs ar tīku Deglavs Rīga II, 1, 160;

3) comm., ein Mensch, der nach etwas verlangt, trachtet
(mit ĩ ) Hofzumberge. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 zu tĩkât.

Avots: ME IV, 199, 200

tìkams, s. tikt I.

Avots: ME IV, 200

tìkatne ² Lub., das Aussehen Etn. IV, 50, Vīt.: viņš manā tīkatnē Lub. abi vienā tīkatnē Vīt. pēc tīkatnes vai izšpļauts pēc kāda mana paziņas id. miesas krāsa bija pieņęmusies drusku melnīgsnēju tīkatni A. v. J. 1896, S. 652. mīlīgais smaids un laipnā tīkatne . . . nuozuda nuo viņa vaiga A. v. J. 1896, S. 504. viņam jau laba kaut kura tārpizē̦da, kad tik sēnes tīkatne Vīt. Wohl zu tīkât(iês).

Avots: ME IV, 200

tīkatnis "стерегун" (wer lavert ?) Wid.

Avots: ME IV, 200

tīkavât: "tīkāt" (mit ì ² ) Nerft.

Avots: EH II, 685

tīkavât "daudzkārtīgi tīkt II" Wessen.

Avots: ME IV, 200

tikavuôt ² Gr.-Buschh., freqn., = tīkât, nach etwas trachten: viņš jau sen pēc viņas tīkavuoja Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 200

‡ àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

ârpus, Präp. mit Gen., ausserhalb: iekšpus savas tiesas dari, kā tīkams, ārpus tās, kā atļauj citi. ārpus duru klausījuos BW. 8603, 1.

Avots: ME I, 243

atkratît (li. atkratýti), tr., zurückabschütteln. Refl. -tiês, sich gewaltsam losmachen, sich befreien von (nuo) jem. od. etw.: nuo drudža LP. VII, 1248; nuo nepatīkama cilvē̦ka VI, 20. nuo vienām jūtām neatkratuos Vēr. I, 1299.

Avots: ME I, 168

atkupinât pienu, Milch gerinnen lassen = "sarūgušu nuokrejuotu pienu turēt siltā krāsnī, pie kam atdalās sukalas, un piens dabū tumīgu, patīkamu garšu" Dobl., Spr. u. a.

Avots: ME I, 169

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175

attìrpinât, tr., die Erstarrung, Unempfindlichkeit wieder heben, beseitigen: cik patīkami uguns siltums attirpina izaukstējušuos, izmirkušuos luocekļus Vid.

Avots: ME I, 205

‡ bluodē̦tājs "?": prūši (= Schaben) ir nepatīkami nūjnieki, laišķi un bluodē̦tāji L. Av. 1854, № 47.

Avots: EH I, 232

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

‡ durîgs "?": Vaģis ... Kuodem ... bij visādi nepatīkams un d: Kaudz. Izjurieši 128.

Avots: EH I, 344

‡ III dūzma, der Hauch, Luftzug (?): nuo strauta tuvuma nāca pretim patīkami vē̦sa d: Janš: Dzimtene II ² , 67.

Avots: EH I, 349

dzidrums, die Klarheit, Heiterkeit, das Klare, Heitere: debess dzidrums mirdzēja Purap. A. XX, 860. ceļu caur gaisa dzidrumiem Vēr. II, 234. rasas rīti man bij patīkamāki.,. sava dzidruma.,. dēļ Jauns.

Avots: ME I, 549

dzisinât, erkalten lassen, kühlen, Kühlung verschaffen: tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX. 931. dze̦stra jūŗas vē̦sma mani patīkami dzisinās, Fig. muti dzisināt, unnütz reden, schwatzen: kuo tu vēl tik daudz muti dzisini? nedzisināt par tām blēņām mutes A. XXI, 163. In derselben Bedeutung: par tuo nav kuo vārdu dzisināt, Refl. -tiês, sich abkühlen: viņš izgāja laukā dzisināties.

Avots: ME I, 556

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

‡ iegruģinâtiês, gewisse Laute von sich geben (?): bē̦rns patīkami iegruģinājās, savieba patukluo mutīti it kâ smaidā Veselis Trīs laimes.

Avots: EH I, 515

‡ ìeķe̦skâtiês, in Streit geraten, zu prozessieren anfangen Frauenb.: nepatīkas ie. ar kaimiņiem.

Avots: EH I, 525

ìerēdît, tr., einrichten: patīkami ierēdītas un izruokuotas istabas Lautb. viņa izturēšanās būtu citādi kâ ierēdījama Alm.

Avots: ME II, 57

izdvašuôt, tr., ausatmen: sils izdvašuoja patīkamu smaržu Poruk. katrs ziediņš likās izdvašuojuot mieru Blaum.

Avots: ME I, 731

izdziêdât (li. išgiedóti),

1) aussingen, zu Ende singen:
līdzat dziesmu izdziedāt BW. 7782;

2) singend zum Ausdruck bringen:
izdziedāt dziļu jūtu pilnus vārdus Antrop. II, 113;

3) den Liedervorrat singend erschöpfen, her -, absingen:
kas var dziesmas izdziedāt! BW. 38;

4) eine lange Zeit singen, singend verbringen:
bij man dziesmu trīs pūriņi; trīs gadiņus izdziedāju, ir vāciņu nepacēlu;

5) durch den Gesang weglocken, hinaus -, heraussingen, verlieren:
nuo māmiņas izdziedāju sev tīkamu tē̦va dē̦lu BW. 472. izdziedāju sav[u] pūriņu, sav[u] raže̦nu vaiņadziņu Ranken n. RKr. XVI, 225;

6) besingen, [die Trauerzeremonie (Gesang und Leichenrede) bei einer Leiche im Trauerhause vor der Beerdigung vollziehen]:
skuoluotāji izdzied miruoni A. XIII, 312. Refl. - tiês,

1) sich ordentlich aussingen:
paē̦duši un pa˙pilnam izdziedājušies, atvadās un brauc pruojām BW. III, 1, 97;

2) im Gesange zum Ausdruck kommen:
visi tikumi un grē̦ki dziesmu skaņās izdziedas Rainis. Subst. izdziedâtãjs, wer einer Toten besingt (vgl. izdziedât 6): viņš iet bērēs par izdziedātāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 733, 734

izgruõzît [li. išgrą̄žýti], tr., verdrehen, verändern: žīdi triec, vaibstus un daž˙nedažādi izgruozīdami MWM. VIII, 461. Refl. - tiês,

1) sich nach Herzenslust, lange Zeit hin und her drehen:
ķēniņš izgruozās uz vienu pusi, uz uotru LP. V, 322;

2) sich durchschlagen, sich durchschwinden, vorschwatzen:
iespējams nuo daudz kā nepatīkama izgruozīties RSk. II, 168. panāksnieki mēģina visādi izgruozīties, ka e̦suot tāļi ceļuotāji BW. III, 1, 22.

Avots: ME I, 740

izmurzât,

[1) "mit langen Zähnen und schlechtere Bissen nachlassend ausessen"
Domopol;

2) "nepatīkami izjuokuot" Fest., Wessen;

3) "izrežģīt (dzijas)" Fehteln;

4) "izģeķuot, piešmaukt" Fehteln;

5) "sagumzīt" um Tuckum].

Avots: ME I, 774

izslaîcît, tr., ausrecken, ausstrecken: viņš izslaīja savus luocekļus A. XII, 240. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken: izslaikās un izstaipās patīkamā vaļībā A. XII, 738. viņš mīkstā gultā vēl izslaikās Liev., Sessw.

Avots: ME I, 799

izsmar̂šinât, tr., mit Wohlgeruch (smarša) erfüllen, durchduften, parfümieren: lai junām bitēm būtu juo patīkami, tad jaunuo struopu var izsmaršināt ar ābeļu, liepu u. c. lapām B.

Avots: ME I, 801

iztirza * Plūd., iztirzãjums, die Analyse, Untersuchung, ERforschung: sacerējuma iztirza, stāstu iztirza Plūd. turpina savu iztirzājumu par minē̦tuo jautājumu Vēr. I, 1289. atlikt nepatīkamu lietu iztirzu uz rītdienu Seibolt.

Avots: ME I, 819

izubaguôt, tr., er -, abbetteln: nepatīkami izubaguot katru grasi.

Avots: ME I, 822

jaûkskaņa ,* jaûkskanĩba *, der Wohllaut, Euphonie: valuoda pilna jaukskaņas Vēr. II, 733. mazkrievu valuoda ar savu maigumu un patīkamuo jaukskanību atgādina se̦nuo grieķu valuodu Vēr. I, 1240.

Avots: ME II, 98

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

ķĩve, kĩvis, das Keifen, der Streit, Zank, Hader: ar tautieti ķīvē tapu BW. 24983, 1. drīz vien sanāksim ķīvī Lautb. [pašu starpā grasījās izcelties nepatīkams ķīvis Janš. Dzimtene ² 377.] Aus mnd. kîf.

Avots: ME II, 389

klan̂kšķêt, klankšêt, klankstêt, - u, - ẽju,

1) vom Schalle, der durch die Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlen Raum entsteht, glucksen:
muca, nepilna būdama, klankš Smilt. uola klankš Bers. pielej mucu pilnu, lai neklankš Lub.; vgl. li. klankséti " glucksen";

2) klingen (vom Schall, der durch einen Schlag auf ein Metall hervorgerufen wird)
Etn. I, 34: klausies, kur klankše̦ns klañkš [Dunika], Lub.;

3) plappern, schwatzen:
kuo tu klankši? Lub.;

4) klaffen, bellen
[klan̂kstêt Trik., Hochrosen]: ir vilkam e̦suot nepatīkami, kad suns tâ apkārt klankšķuot A. XX, 294; [vgl. klen̂kstêt];

5) auf etwas warten:
es klankstu bez apnikšanas visu rītu, vai kāds gaŗāmbraucējs mani nepaņems līdz uz pilsē̦tu Mesoten n. Hen. (mit añ).

Avots: ME II, 213

kņudas, das Prickeln: kas citam patīkamas kņudas, tas viņam nātras dzē̦lums Stari I, 376.

Avots: ME II, 253

krikšķinât, krikšinât, intr.,

1) den Ton
krikš erzeugen: milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti krikškinām BW. 8091. sāk krikšķināt ķirpis Vēr. I, 130;

2) lachen:
kuo jūs tur, bē̦rni, krikškiniet? Etn. II, 33; mit dem fakt. Akk.: patīkamus smiekliņus krikšķināt A. XII, 809. gari... krikšinātu ērmīgus smieklus K. Jakobsons;

3) flennen:
biju gatavs krikšķināt Austr.

Avots: ME II, 278

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. ² 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494

lipîgums, das Klebrige: drīz sviedri atdzisīs un atstās uz miesas nepatīkamu lipīgumu AU.

Avots: ME II, 474

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559

I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644

I mir̃la [Jürg., N. - Peb., mìrla ² Lis., mir̂la ² Bauske], Lubn. n. Etn. I, 122, [Fest.], Erlaa, Plm. n. RKr. XVII, 68,

1) ein kränklicher, abgemagerter Mensch, auch ein solches Tier
Spr., Erlaa, Bers. (mìrla ² Aps., mìrla Smilt., mirlis (Annenburg): tīrais mirla, nav cilvē̦ka tīkatnes Fest. tie jau nav luopi, bet mirlas Bers.; mirla od. mirlis "Schimpfwort für einen Hund" Aahof. [sivē̦ns - mir̂lis ^2, frisst nicht gut Bauske;

2) mir̃la "ein nachlässiger und träger Mensch"
Tadaiken; mir̂la Domopol (als Schimpfwort)"ein Verschlafener".]

Avots: ME II, 634

muknējs,

1): m. purvs AP., Erlaa, Heidenfeld; ‡

2) "staigna vieta" Heidenfeld; ‡

3) schimmelig
Frauenb.: ve̦cu papīru nepatīkamā, muknējā smar,ža Janš. Līgava II, 70.

Avots: EH I, 830

mùldêt,

1): auch Wolm. u. a., (mit ulˆ ² ) Grob.;

2): des Nachts herumgrassieren; (vom Vieh) durch Pfützen gehen und "sich zumarachen"
Lng.; rennen, rasen Für.; im Dunkel-Hindernisse überwindend - wandeln Sonnaxt; visu nakti m. pa mežu Ģipka n. FBR. XIII, 66. tā nakts muldēšana ... ir tas nepatīkamākais Jauns. Raksti III, 85. sudrabuotie vītuoli muldēja ("?") vējā Akuraters Deg sala. Refl. -tiês: auch (faseln; mit ulˆ ² ) Siuxt; muldies ("?") un maldies apkārt un nevari attapties un ieraudzīt ceļu Janš. Bandava II, 246.

Avots: EH I, 831

na: (na, nun, wohlan) na, ... kâ tad nu ... sviežas? Janš. Dzimtene II ² , 250. na, kuo jūs sakāt par manu... darbu krājumu? V, 380. na... tagad jūs man patīkat 100. na, nu ir kaŗš mājās Bārenīte 79. na, bet Pēteris uz˙reiz palicis citāds Dzimtene III ² , 185. (zweifelnd) na, nevar vis zināt V, 146.

Avots: EH II, 1

‡ *neprèsnīca ² (> ostle. naprìes<ńeîca) Auleja "ļauna un nepatīkama lieta, kuo mē̦dz izduomāt par uotru": itaidu neprēsnīcu uz meitines izgādāva.

Avots: EH II, 17

nùaũkstêt, ganz kalt werden: kreisā pē̦da viņam bij saslapusi, nuoaukstējusi un zābakā iebriedusi RSk. II, 140. [Refl. - tiês, längere Zeit in der Kälte sein, frieren: nuoaukstējušuos... sāk pārnemt savāds tīkams gurde̦nums Janš. Dzimtene ² 454. ceļā viņš bija stipri nuoaukstējies Dzimtene V, 327.]

Avots: ME II, 758

nùodrūgt (unter nùodrūdzêt): Anna gulēja zem siltajām se̦gām, un patīkami bija viņas nuodrūgušajiem luocekļiem Saul. Raksti I (1914), 28. ‡ Subst. nuodrūgums PV., das Durchgefrorensein: aiz nuodrūguma dideles vien ņe̦m.

Avots: EH II, 41

nùoņē̦rbuôt "?": patīkams vē̦sums plūda nuo vītnēm nuoņē̦rbuotajiem luogiem Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 826

nùopaũkšķêt, nùopaũkšêt, [nùopaušķêt Alswig], intr., ein polterades, knackendes Geräusch von sich geben: man kreisā puse galvai nuopaukšķ Vēr. I, 1397. izstaipās tâ, ka ple̦cuos kauli patīkami nuopaukšķ Strāls.

Avots: ME II, 827

[nùose̦kuôt, verfolgen (eig. und fig.): varbūt paņemt kādu ielas puiku, kas nuose̦kuo viņu līdz durvīm Leijerk. II, 83. kam visu tuo nav bijis izdevības nuose̦kuot mākslā, divkārt tīkami liekas nuose̦kuot dzīvē I, 141.]

Avots: ME II, 844

‡ nùosẽrêt, Perfektivform zu sērêt 1. Refl. nùosērẽjums, das Gelagerte, das Resultat des Versandens, der Bodensatz: kaut kāds nepatīkams n. bija nuogulies viņa dvēselē Daugava 1928, S. 1262.

Avots: EH II, 84

nùoskumîgs, traurig, betrübt, niedergeschlagen: nuoskumīga sirds. saimnieks nuoskumīgs (vgl. BW. 28490, 5; 33608, 2). [šī ir nuoskumīga un ļuoti nepatīkama atbilde Latgal.1922, IV, 14.]

Avots: ME II, 850

nùosmir̂dêt, intr., (eine Weile) stinken (hinterher): dievs tev liks nuosmirdēt kâ tam ievas kuociņam BW. 31499. [ķeŗuot tuo (blakti), nuosmird nepatīkama smaka K. Students Latvis No 1561.]

Avots: ME II, 854

uotrinieks, uotrenieks, uotrnieks L., U.,

1) der zweite Arbeiter aus einem Gesinde, der dem Gutsherrn den Frohndienst ohne Pferd leistete, ein (so genannter) Fussarbeiter
U.;

2) der Partner, Kompagnon:
mans uotrenieks, mein Kompagnon, Mitarbeiter, mit dem ich mich bei der Frohne Woche um Woche abwechselte Biel. n. U. (ähnlich: St., Wolm.). viņš nav Anetei ne˙kāds uotrinieks Janš. Dzimtene ² I, 268. manam dē̦lam viņa nav uotriniece Precību viesulis 39. viņa e̦suot... Matīsa līgava, tas jau arī . . . pruotuot rakstīt. tad jau tam gan būs vare̦na uotriniece! Līgava I, 257. duoties līdza Jānim par uotrinieku Mežv. ļ. II, 417 (ähnlich 245). apgādāt kādu patīkamu uotrenieku R. A.;

3) der Doppelgänger
MWM. VIII, 810.

Avots: ME IV, 424, 425

palidinâtiês, ein wenig schweben, fliegen: ķēniņa dē̦lam ietīkas ar ērgli palidināties LP. IV, 159.

Avots: ME III, 59

pãrņirbêt,

1) [durchschaudern]:
dre̦buļi pārņirbēja pār ple̦ciem Vēr. II, 907. [man tâ pārnir̂bēja (= pārgāja vieglas, patīkamas trīsas) pa visu miesu Pabbasch. aultstums man pārņirbēja visu miesu Selsau;

2) "= nuozibêt": zaķis aizskrēja pa tīrumu, pārņirbēja vien Selsau;

3) "hinübertrippeln":
bē̦rns pārņirbēja pirmuo reizi viens pats par istabu N.-Peb.;

4) sich flimmernd trüben:
man acis tâ kâ pārņirbēja, un es vairs ne˙kā nemanīju Vīt.;

5) sich wellenfärmig hinüberbewegen:
sīki vilnīši pārņir̂bēja pār ūdens līmeni Bers. čūska pārņirbēja pār ceļu N.- Peb.]

Avots: ME III, 169

pãrstèigt, tr., übereilen, überraschen: rīts pārsteidzis nabaga vęlnu LP. VII, 1320. patīkami mūs pārsteidz arī brīvprātīgais, nuo aizspriedumiem svabadais gars Pav. sargāsimies nuo pārsteigtiem suoļiem! B. Vēstn. Refl. -tiês, sich übereüen: apduomāsim labi, nepārsteigsimies! Subst. pãrstèidzẽjs. wer übereilt, überrascht; pãrstèigšana, das Überraschen, Übereilen: [aizrādīja uz darba pārsteigšanu Veselis Tīr. ļaudis]; pãrstèigšanâs, das Sichübereilen; pãrstèigums, die Überraschung: man bija laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rainis.

Avots: ME III, 178, 179

paticîgs, angenehm (für patīkams; recht oft bei Glück): tas ir dievam paticīgs Röm. 14, 18. [es labi paticīga e̦smu viņa acīs Esther 8, 5.]

Avots: ME III, 121

I patikt [li. patìkti], intr., gefallen: tautu dē̦lam manis patika (gew.: es patiku), patīk mana valuodiņa BW. 459. par patīkamu meitu kad jautā, vai patīk, saka: "patīk, bet netīk". Refl. -tiês,

1) einander gefallen:
tie patīkas un mīlējas Janš.;

2) (sehr) gefallen:
nāk meitiņa kâ saulīte, sāk puišam patikties BW. 12478. nu lai viņš pie krustmātes izsēršas, cik vien tam patīkas Dünsb. Subst. patikšana, das Gefallen: Sprw. kur patikšana, tur satikšana; kur nav patikšanas, tur nav satikšanas. (Das Präteritum dazu lautet in Salis und Seppkull (statt patiku): paticēju.]

Avots: ME III, 121

pec;

2): auch Daudsewas n. FBR. XVII, 160, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74, Oknist; f): p. pārtīkas (was die Nahrung betrifft)
piena pietīk Daudsewas n. FBR. XVII, 160. p. guoda (was die Ehrlichkeit betrifft) bij dikti guodīgs cilvē̦ks ebenda; g): p. ve̦lna (als Adv., etwa: schrecklich) Lubn. n. FBR. XVII, 131.

Avots: EH XIII, 218

pìemĩtne, der Wohnort, das Obdach : bij arī visai patīkama piemītne Alm. Kaislību varā 102. cauru dienu tā bij tupējusi savā apslē̦ptā piemītnē Alm.; piemītne, das Ablager Hug. n. U.

Avots: ME III, 274

pìeņēmîgs,

1) annehmbar, angenehm, wohlgefällig:
sakņu augi ir visiem kustuoņiem patīkama un pieņēmīga barība Mazvērs. Luopkuopība III, 59. tāds upuris dievam pieņēmīgs Dziesmu gr. 213. labību pārduot par pieņēmīgākām cęnām Balt. V . pieņēmīgu vietu Rīgā atrast Balt. V.;

2) "empfänglich":
pieņēmīgā meitene Balt. V.

Avots: ME III, 277

pìesprãdzêt, pìesprãdzinât Dond., anschnallen: vedējiņi, nuosprādzējiet zuobentiņus! panāksnieki baidījās, kad zuobe̦ni piesprādzē̦ti BW. III, 1, 83. Refl. -tiês, sich anschnallen: (virvju gre̦dze̦ni), pie kuŗiem pats varē̦tu piesprādzēties un kāpt, cik augstu patīkas Ezeriņš Leijerkaste II, 204.

Avots: ME III, 295

pļaũkstinât, tr., (in die Hände) klatschen: pēc patīkamas izrādes mēdz ruokas pļaukstināt Ahs.

Avots: ME III, 366

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336

pļerkstêt Wid., pļer̃kstêt Ahs., pļer̂kšķêt ² Selg., pļer̂kšêt C., pļērkstêt Bauske, -u, -ẽju, schwatzen, schreien, plärren, schmettern: kuo nu pļerkšķi, turi muti! R. Sk. II, 142. vista pļe̦rkst. taurenieki pūš taures, ka pļe̦rkst Ahs. pļē̦rkstuošās skaņas nepatīkami aizkāra ausis Zeltmatis. Vgl. plerkš(ķ)ēt.

Avots: ME III, 369, 370

pļutka "nepatīkams iznākuins, gadījums" Schwanb.

Avots: ME III, 374

puosejāds "puosas tīkatnē" (?) Lös. n Etn. IV, 166, "puosai 1 = puosam?) līdzīgs" izkurtêjis rācenis ir puosejāds Vīt.

Avots: ME III, 457

priekštecis (f. -ce), prìekšte̦cê̦tãjs Kaudz. M., der Vorgänger, Vorfahre: kāda individa lielais augums tiek uzskatīts kâ priekšteču mantuojums Vēr. I, 1382. pēdējie var mācīties, kuo viņu priekšteči savāgaitā pieredzējuši Latvju tauta XI, 1, 3. viņš juta patīkamu nuogurumu, laikam veselības priekšteci A. v. J. 1899, S. 469. Anniņai sākās nebaltuo dienu priekšteces MWM. VIII, 496.

Avots: ME III, 398

I redze, auch re̦dza, das Gesicht, der Gesichtssinn St. (re̦dza), Nigr., Vēr. I, 766; das Sehen U., das Aussehen Nigr.; die Sicht, Umsicht U., die Aussicht Nigr.; die Sehenswürdigkeit (?) Apsk. v. J. 1903, S. 415: susis guovi dzina gar dzlrdi, gar redzi, gar pašu tapas kruogu (Rätsel: der Kamm beim Kämmen). man vāja redze, - bez brilles vairs ne˙kā nere̦dzu Nigr. uz redzi, - uz redzēšanuos, auf Wiedersehen. - redzes apluoks* Vēr. II, 564, der Gesichtskreis, die Aussicht. nuo šī kalna ir ļuoti laba redze Nigr. tagad bija vaļīgāka eja un redze Seibolt. aizspruostuota redze MWM. VII, 406. re̦dza tāļa vis˙apkārt Dünsb. nuo redzes vlņš ir ļuoti patīkams, bet diezin kāds tas tikums Nigr. nuo redzes labs, so viel man sehen kann, gut Biel. n. U.

Avots: ME III, 502

sajàust, tr., wahrnehmen, empfinden: sajaust patīkamu smaržu; zilas debesis; vārnas ķērkšanu; saldu garšu usw.

Avots: ME II, 640

II šalka U., šàlkas Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Golg., Kl., Sessw., Selsau, Saikava, Adl., Gr. - Buschhof, (mit alˆ ² ) Ruj., Schauder(n): šalˆkas (Drosth.) man pārgāja par kauliem, ein kalter Schauder überlief mich U. (ähnlich LP. V, 189 und A. 1892, I, 67. šalkas re̦dzami nuodrebināja viņa ķermeni B. Vēstn. liegas dre̦bas un šalkas vien lauzās caur sirdi A. 1896, S. 883. caur krūtīm viņam gāja priecīgas šalkas A. XX, 247. ar... patīkamam šalkām viņš gāja A. 1896, S. 106. reliģiskas šalkas un bažas Pūrs I, 80. svē̦ta šalka sirdi grābj Austriņš Egl. Vakars. Vgl. sàlkas; mit š- nach šausmas, šaušalas?

Kļūdu labojums:
I, 67 = I, 67)

Avots: ME IV, 2

saraûstît, freqn.,

1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;

2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;

3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,

1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;

2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.

Avots: ME II, 713

sasa: unreife Frucht Lennew. n. BielU.; asās sasas ("?") gan nepatīkami dzeļ vē̦de̦ru (die Rede ist von Nüssen) A. Upītis Vecas ēnas 78.

Avots: EH XVI, 445

sasêdêt,

1) intr., längere Zeit sitzen:
visu nakti sasēdēju BW, 35760. dažu nakti sasēdēji šāpulīša kājgalā 15079. Jānīt[i]s dienu sasēdēja ar Jē̦kuobu runādams 33060, 1;

2) tr., sitzend erreichen, erlangen:
sēdi, sēdi, tu meitiņa! kuo tu viena sasēdēsi? BW. 11443;

3) cietu sasēdēt, einen Stuhl absitzen.
Refl. -tiês, sich setzen, sich sacken, vom Sitzen zerdrückt werden: tuos (= stirājus) bāza arī sēdekļa maisā, juo tie bij daudz patīkamāki nekâ salmi un nesasēdējās tik ātri Jauns.

Avots: ME III, 728

sašņakas, zusammengesuchtes Pack, Gesindel: Pēteris staigāja tīkamas kūmiņas me̦klē̦dams. tik tādas sašņakas salasīja Latv. Saule 1927, S. 621 (aus Rönnen).

Avots: ME III, 758

satikt, tr., intr.,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): puisis pie tiltiņa saticis kungu LP. VII, 269. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs V, 325. dē̦ls jājis un, kuru vien saticis,... katram prasījis, lai parāduot ceļu IV, 214. malējiņa... satiek dievu celiņā BW. 8087;

2) ereilen:
juo satikšuot liela neiaime Pas. IV, 320. taids pat gals satika arī raganas meitu 369; sich vertragen; übereinkommen U. (mit ar komponiert): tie ne˙maz nevarējuši satikt, plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. Sprw.: satiek kâ cimds ar ruoku. viņa bija... ar savu vīru ļuoti saraduse un satika ar viņu labi Apsk. v. J. 1903, S. 281. (unpers.) satīk man (ich vertrage mich gut) dzīvuojuot (Var.: ienaidiņa neturēju) ar kaimiņa meitiņām BW. 6512 var. Refl. -tiês,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): birztalā satikuos patīkamu tē̦va dē̦lu BW. 10582. nevaru viņu ne˙kur satikties Janš. Precību viesulis 31. nee̦smu viņus ne sapnī saticies 43. māsa... bija priecīga brāli satiekuoties Pas. II, 373;

2) sich begegnen, sich treffen:
satikās mana laime ar nelaimi celiņā BW. 9263. ļaudis, tāli viens nuo uotra... dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, S. 5. Subs t. satikšana,

1) die Begegnung
U.;

2) die Übereinkunft, das Einvernehmen, das freundliche Verhältnis
U.: Sprw. kur nav patikšana, tur nav satikšana; satikšanâs, das Sichbegegnen; das Stelldichein; saticējs, wer begegnet: tad viņš saticēju ir uzrunājuot LP. VI, 86.

Avots: ME III, 762, 763

šàust Wolm., C., Ermes, (mit àu ² ) Gr. - Buschhof, Prl., Sessw., Warkl., (mit aû ² ) Bauske, Dond., Nigr. (li. siaũsti "schlagen (Bezzenberger Lit. Stud. 168), worfeln, spielen, toben, rasen"), šàušu, šàutu, stäupen, geisseln U.: šaut (Var.: per), māmiņa, mani mazu ar vītuola žagariņu! BW. 1711, 2 (ähnlich 6991 var.; 8627; 114281). lai šauš kungi ve̦cus vīrus ar ābeļu rīkstītēm! 22118 (ähnlich 29154). kāpēc manus bālelinus šauš sestdienas vakarā? 31300. auka trakuo un viļņus šauš U. b. 42, 23. pautus (uolas) šaust Siuxt, Wandsen (mit aû ² ), U., zu Ostern mit Ruten schlagen, wovon der Bedrohte sich durch Eier loskauft. Figürlich: nepatīkamus viesus šauta ļuoti asām satiriskām dziesmām BW. III, 1, 8. Refl. -tiês, einander oder sich geisseln; sich geisseln lassen: puiši grib ar meitām šaûstiês ² Nigr. es vairs neļaušuos šausties Por. IV, 155. nebūtu licis šausties jē̦ls Dziesmu grām. 68, 1. Subst. šàutẽjs, wer stäupt, geisselt (= šautnieks); der Geisselbruder Dr., ein Flagellant: kuo duosim šautējam? BW. 32264, 1. parādījās ve̦se̦li bari šautēju. Nebst šust und li. IIl p. prt. ùžstautė (in Dusetos) "versetzte einen Hieb, Schlag", siũtis "Stoss" wohl zu r. шутъ "Possenreisser", s. Bezzenberger GGA. 1898, 5511 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 472.

Avots: ME IV, 8

saviêbt, (das Gesicht) verziehen, verzerren; die Lippen verziehen Spr., Wid.: ve̦lns saviebis ģīmi LP. III, 81. tas saviebj savu seju pēc juoku Pētera vaibstiem Stari I, 376. kungs saviebj pieri krunkās JR. IV, 195. Refl. -tiês, auch saviêptiês ² Līn., (mit iẽ) Dunika, sich verziehen; das Gesicht verziehen, verzerren (Spr.), verstellen (Neik. n. U.); (wegen erfahrenen Unfalls, unangenehmer Schmerzen) ein verdriessliches Gesicht haben U.: "viņš saviepās (saviebās)", saka par tādu, kas kaut kuo skābu vai nepatīkamu mutē ieņe̦muot save̦lk ģīmi Līn. bē̦rns... saviebās, gatavs raudāt Vēr. I, 1504. viņš... saīdzis saviebās II, 142. vaigi tādi saviebušies Seifert Chrest. III, 2, 262.

Avots: ME III, 790

skarbalaîns, skarbulaîns U.,

1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;

2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;

3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 873

‡ I skar̂binât Nötk. "padarīt skarbu, skābu, nepatīkamu, ar asu garžu".

Avots: EH II, 502

‡ škõra Lems., Wainsel "gaŗa, ne visai patīkama meita".

Avots: EH II, 628

skretelêt: "mit einem zweiräderigen Wagen fahren" Sonnaxt; "= krecelêt 1; - nepatīkami, neskaidri smieties" Schwanb.

Avots: EH II, 509

šļaũcît Arrasch, Drosth., Nötk., PS., Schujen, Smilt., šļàucît ² Altenwoga, Bers., Druw., Gr. - Buschh., Lennew., Lis., Mar., Selsau, Warkl., šļaûcît Kl., Wolmarshof, šļaucît N. - Peb., -ku, -cĩju, stteichend glatt machen (mit àu ² in Lubn. und Sessw.), streicheln, massieren (mit aû in Bers., Lubn. und Sessw.; in Kokn. nur von Tieren), reiben: šļaucīt nuovītu virvi pa ruokām Lis., Warkl. u. a. Kaupurs abām ruokām stīvēja un šļaucīja stīvuo uzkre̦kla apkaklīti Seibolt. bārzdu šļaucīt LA. muguru šļaucīt Druw. ruoku šļaucīt (massieren) Bers. u. a.; mit Händen spülen, (das Wasser) ausdrücken (aus gespülter Wäsche) Bers., Kokn.; recken Lennew., Odsen; schlagen Sawensee. Refl. -tiês,

1) šļaucîtiês Lennew., Odsen, Spr., Wessen, (mit aũ) N. - Feb., Nötk., (mit àu ² ) Lis., (mit aû) Arrasch, Bers., Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Warkl., Wolmarshof, (mit aû ² ) Grünwald, sich recken
U., sich rekeln: pa gultu šļaucīties Lis. u. a, zināja, ka... nav jāceļas..., ka var šļaucīties, cik patīkas Duomas II, 503. uz dīvāna laiski šļaucīdamies III, 516. pamašas dabū, kad gadās iet pāri tai vietai, kur suns šļaucījies Etn. IV, 115. čūskas šļaucījās saulē Warkl. D. zãles vidū šļaucījās ar ruokām Stari II, 592;

2) sich reiben U.; einander liebkosen (mit aû) Saikava. šļaucît und šļaucîtiês 2 wohl zu slaukt, während šļaucîtiês I zur Wurzel sleu- "schlaff"
(bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708 ff.) gehtiren könnte.

Avots: ME IV, 65

smarde (apr. smorde "Faulbaum"), Parfüm, Riechwasser: miltiņi smaržuo... patīkamāki nekâ visas pirktās smardes Janš. Dzimtene V, 406. pudelītes ar smardēm Bandavā I, 41. Zu smirdêt.

Avots: ME III, 954

smar̂šuôt, riechen (intr.), duften: viņa smaršuoja pēc Ķelnes ūdeņa Turg. Muiž. per. 57. ar patīkami smaršuojuošām . . . pankuokām Vēr. II, 67. Refl. -tiês, sich parfümieren: sievas ruotājās un smaršuojās MWM. VI, 773.

Avots: ME III, 954

šmaukstulē̦ns (Substantiv?) "smuks, patīkams" Grawendahl.

Avots: ME IV, 83

smīna: viņam patīkama s. Sessw. man smĩnas nāk N.-Peb.

Avots: EH II, 539

sprandags, die Klernme, Zwicke: kakam asti sprandagā ielikt Lubn. (fig.) nepatīkamā klizmā iekļuvis saka: "nu ir sprandags ļipā" Lubn. n. Etn. IV, 121; sprkndâgs ² Saikava , ein šķērslis an der Tür; apaļš sprieslis, kas arkla apīžu augšgalā iestiprina lemesnīcu". Kontaminiert aus spandags und etwa spranga 4?

Avots: ME III, 1010

švepstêt, -u, -ẽju U., Bershof, = svepstêt, lispeln, wispern, durch die Zähne sprechen: visas nepatīkami švepstēja Stari II, 22. viņš skaidri nevar izrunāt, viņš švepst Wain.

Avots: ME IV, 115

tā`rpizê̦da, ein wurmstichiger Pilz: viņam jau laba kaut kura tārpizē̦da, kad tik sēnes tīkatne Vīt.

Avots: ME IV, 150

tastît, -u, -ĩju, behauen Rutzau, Für. I: t. baļķus ar dižu cirvi Für. I. t. mietu (zuspitzen) Dunika; t. kuoku die Äste eines Baumes abhauen Dunika. ja tēšanai ir ruotaļu raksturs, tad saka, ka viņam patīkas tastīt Neuhausen. Zu tēst.

Avots: ME IV, 135

I tĩkât,

1): gierig ausschauen nach etwas:
netīkā tu tik daudz uz meitām! Frauenb. Refl. -tiês,

2): viņš tik tĩkājas, kâ var dabūt kuost Siuxt; ‡

3) "?": pēc nedēļas varu vēl t. (= tīksmināties?) patīkamās atmiņās A. Bergs Latvis № 2655.

Avots: EH II, 685

I tikt: ein prs. tīkstu unter nùotikt; pa vē̦suo laiku guovīm tika ēst Siuxt. rāceņiem tīk tāds silts laiks Iw. Refl. -tiês,

1): jākrīt vien, vai tīkas, vai ne Behnen. raibie jē̦ri bē̦rniem labāki tikās Siuxt;

3): kas te tikās tam rateņam? Kaltenbr.;

4): auch Dunika, Kaltenbr., (prs. tīkuos) Sonnaxt.

Avots: EH II, 680

I tikt (li. tìkti "taugen, passen") Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Karls., Sessau, Stenden, Wandsen, tìku, tiku, gefallen, belieben (sonst gewöhnlich mit pa-) U.: kâ tīk, wie's gefällig ist U. man tāda būšana netīk, mir gefällt ein solches Wesen nicht U. ja tev ir (auch) tika (oder ein Nomen?), man nepatika VL. tikt man tīk tautu meita BW. 14791, 2. tas man tika alutiņš smalkajām putiņām; tā man tika tautu meita smalku zīļu vainadziņu 11496. prātam tika tautu meita 14791, 1. (man) pašam tika prātiņam (gefiel mir selbst) Biel. 1307. tīk un bail Kand. es viņai netiku (gew.: nepatiku) ich gefiel ihr nicht U. - Part. praes. pass. tìkams, gefallend, gefällig U.: ņēm[u] meitiņu tīkamuo Biel. 891. kad es ņemšu līgaviņu, es dabūšu tīkamuo BW. 8405. tīkamuo priedi dēju, tīkamuo uozuoliņu; tīkamā mātes meita man krekliņu šūdināja 11526. tīkamu arājiņu 472; 25917, 1. ar tīkamuo vīrieti Janš. - vai tīkams? ist's gefällig? U. tīkams (Var.: tīk jums; wenn es euch gefällt), tautas, ņe̦mat mani! BW. 4945 var. dējat pašas, kā tīkamas (wie es euch gefällt), pa savam prātiņam! 30382. Refl. -tiês,

1) gefallen, belieben:
lai smejas, kam tīkas (gew.: tīk, patīk) Dickeln n. Latv. Saule 1929, S. 801. gabaliņš, cik mazs vien tīkas LP. IV, 1. vecītim bijuse nauda, bet tuo... dē̦lam atstāt neticies VII, 1112. puisim . . . netikās uz mājām iet JK. V, 1, S. 57. ēdīsim, cik tiksies, kastaņu Krilova pas. 49. pa ruožu dārziem tīkas tai iet Apsk. v. J. 1903, S. 429;

2) einander gefallen:
jūs tā viens uotram tīkaties un mīlaties Janš. Dzimtene V, 265;

3) sich zutragen, sich begeben
L., St. (li. tìktis "sich ereignen"): taču brīnumi dažreiz tiekas JR. IV, 17;

4) sich, einander treffen, begegnen
(vgl. li. susitìkti "begegnen"): kur mēs abi tiksimies? BW. 11538 (ähnlich 11641; 12218). kas re̦ti tikušies LP. V, 325. ar māti ticies Apsk. v. J. 1903, S. 624. Zu tèikt; zu tikties 3 und 4 wird jetzt das Präsens unter dem Einfluss von tikt II mit ie (statt i) gebildet. Doch könnte vielleicht tikties 3 zugleich auch zu tikt II 5 gehören.

Avots: ME IV, 183, 184

II tirpa Wid., (mit ìr ² ) Bers., Plur. tìrpas ² Bers., die Vertaubung, Erstarrung; tir̃pa Nötk., (mit ìr̃) Bers., gew. der Plur. tirpas U., Grünw., Lennew., Mar., Meselau, N.-Peb., Raiskum, (mit ir̃) AP., Arrasch, Jürg., Nötk., Schujen, (mit ìr ) C., (mit ìr ² ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Kl., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ir̂ ² ) Bauske, Ruj., Selg., der Schauder, das Grauen, Entsetzen U., der Schauer: tirpas iet pa (caur) kauliem. meitai... tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22; LP. VII, 525. tirpas, aukstas kâ čūskas, gāja tai pār miesām A. XVII, 491. savādas svešas tirpas šaudās pa miesu A. Upītis J. I. 9. vieglas tirpas purina viņas miesu Purap, mani pārņe̦m... patīkamas, siltas tirpas A. v. J. 1899, S. 89. viņu pārņēma nāves tirpas D. Goŗkijs 44. Zu tirpt I.

Avots: ME IV, 196

tura,

1) die Haltung
Katzd.: nuolūkuojas patīkamajā jaunavā, viņas ģē̦rbā un turā Janš. Bandavā II, 309;

2) der Halt:
nav ne˙kādas turas, juo tās (biksas) ir bez lencēm Janš. Bandavā I, 174. t˙ām (lubām) bija tura un iztura Mežv. ļ. II, 375.

Avots: ME IV, 268

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

urdzêt (li. urgėti "ворчать" bei Būga PФB. LXV, 323), -dzu, -dzẽju, rieselnd leise rauschen, murmeln Arrasch, Jürg., Salisb. (mit ur̃), Adl., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Warkl. (mit ùr ² ), Smilten (mit ur̂ ), Bauske, Segew. (mit ur̂ ² ): strautiņš urdz Jauna Raža IV, 28 (ähnlich Austr. kal. 1893, S. 31). urdzēja... avuotiņš Janš. Dzimtene IV, 55 (ähnlich A. XX, 220). skumīgi urdz upītes Lautb. Lomi 30. upe lē̦ni urdz Skalbe Āb. 12. upe... jautri urdzēja A. Brigader Daugava I, 1521 (ähnlich MWM. XI, 111, Zalktis 1908, № 3, S. 105). dzirdēju ūdeni duobji un dusmīgi urdzam A. XI, 852. upes ūdentiņš lē̦ni urdz un čurkst Lautb. Lomi 90. avuotiņu ūdentiņš strautiņiem žigli te̦k un urdz 63. ūdens urdzē̦dams lāsēm pil nuo akmiņa Vēr. II, 1211. dūkstīs un urdziņās jau urdz un pukst jautra pavasara dzīvība Aps. Bag. radi 31. (figürlich) ceļi urdzēja kâ upes nuo ve̦zumiem A. Brigader Daugava 1928, S. 161. (bē̦rns) pūzdams nuo mutītes juocīgus burbulīšus, patīkami urdzē̦dams, kâ sarunādamies Druva III, 856. Zu urgt I.

Avots: ME IV, 303, 304

uzdelgt, aufdrängen, aufbinden: viņš man uzdeldza nepatīkamas lietas Bers.

Avots: ME IV, 324

uznirt, auftauchen (eig. und fig.): nuo ūdens uznira ruonis. viņam uznira patīkamā duoma, ka... Dz. V.

Avots: ME IV, 362

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

varza,

1): "sarežģījums" (mit ar̂) Sonnaxt; "sarežģījies juceklis" (mit ar̂) KatrE.; varzas "visādas nederīgas piemē̦tātas lupatas, valgi u. c." A.-Schwanb.;

2): auch Lng. (unter zvejuot); "ein Netz zum Aalfang im Strom"
(mit ar̂) Saikava;

4): "sarežgīta lieta, būšana; nepatīkama darbība" (mit ar̂) Sermus, (mit ar̃) AP.; "sarežgītas padarīšanas" Meselau; doktors neielaidās gaŗākā varzā, juo bija jau pārliecinājies, ka vārdiem vien nav laužama ... ieduomīgā daba Sārts Druvas san 33;

5): "daudz dažādu un nepatīkamau sanācēju" Meselau: "... pìeklīdīs atkal mūsu māja pilna ar visādu varzu" ... "kas nu par varzu? nav jau ne˙kādi svešinieki" Azand. 4; eine Schar unruhiger, lärmender Kinder
(mit ar̂) Grosdohn, Warkl.; "lielāka drūzmēšanās" Mērdzine; varzas A.-Schwanb., Kinder, die allzu viel hin und her laufen;

7): auch (mit ar̂) Kalupe.

Avots: EH II, 758

vēdît, ‡

3) aushauchen (?):
sakarsē̦tie baļķi vēl vēdīja tīkamu siltumu A. Upītis Sm. lapa 181. vaivariņi ... vēdīja ... smaršu ap klaušiniekiem Pirmā nakts 136 f.; ‡

4) wehen (?):
de̦gunā viņam vēdīja ... zâļu smaržas A. Upītis Laikrnetu griežos II, 186. Refl. -tiês,

1) atstāt vaļā duris un luogus, lai dzīvuoklis vēdas (sich lüfte)
PV.; ‡

2) sich schwingen; fluten (?):
smarša nuo vaivariņu ziediem vēdījās tiem līdzi A. Upītis Pirmā nakts 14. aiz mikluma, kas maijā allaž vēdās laukā nuo ... sienām Sm. lapa 363.

Avots: EH II, 774

vē̦smuôt, leise wehen, hauchen: vē̦smuoja zieduoņa vē̦sma LA. patīkami vakarā vē̦smuoja pavasara gaiss Krišs Laksts 55. vē̦smuo dze̦strums Vēr. II, 318. birzes vē̦smuoja MWM. VI, 785. kuoki vē̦smuo kâ silta dvaša Stari I, 6. Daugaviņa vē̦smuo jauki Jauns. Domas III, 63. atmiņa vēl vē̦smuo nuo tāļa zieduoņa Jaunības dzeja 61. par nāves vārtiem vē̦smuoja mūžība R. Sk. II, I10. viņa... vē̦smuo ar Parīzes smaržām A. Brigader Daugava I, 1200.

Avots: ME IV, 570

žadzuoņa,

1) = žvadzuoņa, das Klirren (z. B. von Ketten) Gr. - Buschh., Odensee; lautes Durcheinandersprechen Sessw.: dzirdēju uotrā istabā stipru žadzuoņu Sessw. sacēlās... žadzuoņa un smiekli A. XVII, 296. viņa dzirdi aizkāra nepatīkama žadzuoņa Baltpurviņš Zalktis I, 111;

2) comm., ein schwatzhafter Mensch
Odensee.

Avots: ME IV, 784

I žurgât, ‡

3): "nu jau ilgi žur̃gās", saka, kad taisās uz ilgu, nepatīkamu lîšanu Nikrazen. Refl. -tiês: auch (mit ur̃) Pankelhof, Ruhental.

Avots: EH II, 822

žvẽrkstêt: atskanēja nepatīkama žverkstēšana (vom Wagengerassel) Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 48.

Avots: EH II, 824