Paplašinātā meklēšana

tàuki: auch (mit àu ² ) Sonnaxt (neben einem Demin. tàuciņš ² ); pie apzarņu taûkiem ² pieaugušas tievās zarnas Siuxt. de̦su taukus nuolasa nuo re̦snajām zarnām ebenda. paslēpeņu taukus izje̦m nuo guovju vai aitu paslēpenēm ebenda. sānu t. ir cūkai gar sāniem ebenda. izte̦k t. ugunī BW. 2436. tauciņus tecināja 12825 var. tas dzīvuo taukuos, im Überfluss Diet. Vereinzelt auch im Sing.: ēd labāk bez tauka! Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79.

Avots: EH II, 668

tàuki (li. taukaĩ), das Fett, s. tauks.

Avots: ME IV, 136

*tàukijs, erschlossen aus ostle. tàukejs ² Eversmuiža n. FBR. VI, 38, fettig.

Avots: ME IV, 136

àizleja (àizliêt), àizlejs Nerft, Bers., Sauken,

1) Zutat zur Speise, besonders die flüssige: Milch, Schmant, aber auch Fleisch, Käse:
kāds nuo siera aizlejiņš? nuo sviestiņa aizlejiņš BW. 3356. cūku tauki par aizleju RKr. XI, 68;

2) für Sauce
Sudr. E. Gew. dafūr mèrce.

Avots: ME I, 36

‡ àiztẽrêt,

1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;

2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.

Avots: EH I, 58

‡ apkā`rtuôt,

1) = ‡ apkartât: tauki apkārtuoti Bauske u. a.;

2) bedienen ("прислуживать")
Spr.;

3) in Ordnung bringen
Libau: a. mājas.

Avots: EH I, 91

aplasêt, betropfen Dunika, Kal.: drānas aplasējušas ar sveču taukiem.

Avots: EH I, 97

aplasinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln: a. ar sveču taukiem Dunika.

Avots: EH I, 97

‡ appilêt, beträufelt werden (aber nicht eigentlich passivisch!): galds appilējis ar taukiem Siuxt, Wolm. u. a., auf den Tisch sind Fettropfen gefallen.

Avots: EH I, 105

appilinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln Jürg. u. a.: bē̦rns appilinājies ar taukiem.

Avots: EH I, 105

čir̃ks! Interj. zur Bezeichnung des schmirgelnden Geräusches, das entsteht, wenn Fett ins Feuer gegossen wird: tauki te̦k ugunī čirks Etn. II, 12. Auch als Nachahmung des Schwalbengesangs.

Avots: ME I, 414

drupans: vušku tauki ir drupani (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Mahlup.

Avots: EH I, 336

drupe̦ns (unter drupans): drupe̦ni tauki Siuxt.

Avots: EH I, 336

gar̂ša: auch Linden in Kurl., Saikava, (mit ar̂ ² ) Iw., Orellen, Salis, Siuxt, ‡

5) der (schlechte) Nebengeschmack
Seyershof: luopu taukiem ir kāda g., bet ir labāka g. kâ aitai. āžam gaļai tâ˙pat kâ kuiļam g. klāt.

Avots: EH I, 384

ìeber̂zêt, einreiben: ādas apģē̦rbus taukiem iebe̦rzē̦tu bē̦rna luoceklīšus LP. VI, 1, 173. ìeber̂zẽjums, Einreibung: lietuo ieberzējumiem sāpīgās vietās Konv. ² 659.

Avots: ME II, 3

ìekàusêt,

1) irgenwo hinein etwas auflösen, ausschmetzen:
iekausēt sāli vai cukuru ēdienā Wend., Bers., Adsel. svinu iekausēt ieduobumā Altrahden. nuokāvām viņdien vepri, jāiekausē nu tauki Kokn.;

2) etwas ins Eis einfrieren lassen [?]; in geschmolzenem Blei etwas befestigen
Bers.;

3) viņi mani tur iekausējuši, man brachte mir dort einen tüchtigen Rausch bei
Ruj. n. U.;

4) in Alt - Rahden bedeute iekausēt: "cilvē̦ku tik ilgi vārdzināt, kamē̦r piekausē."

Avots: ME II, 26

ìešņava ² [Warkh.], gew. Pl. ìešņavas, Flaumenfett, ungesalzen Schmalz U.; in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett: iešņava - cūku tauki, ietīti plēvē [Bauske], Grühn. par iešņavu taukiem (ap Nīcu un Rucavu - īsnaujas) sauc cūku sāntaukus, kuŗus piestā sagrūž, saviļina pikuos un, dūmuos izžāvē̦tus, izlietuo ēdienu vārīšanai Etn. III, 137. kuociņu iesmērējuši iešņavu taukiem Druva II, 723. Zu li. ísnauja, įsnaujà od. ísnava "сальник". [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil etwa zu einem Verbum * šņaut (li. snauti) gehört, vgl. aksl. snuti "anzetteln", an. snūca "kehren, winden".]

Avots: ME II, 78

ìespraukš(ķ)êt,

[1) laut einplatzen:
glāze iesprakšķēja Schujen;

2) prasselnd hineinspringen:
uogle iesprakšķēja klēpī Druw. tauki iesprakšķēja acīs Mar., Wenden, Serben.] dziļumuos iesprakšķ maz dzirkstele A. Up Sieviete 213. [Refl. - tiês, einen krachenden Laut von sich geben: nuo smaguma zars iesprakšķējās vien un nuolūza Ronneb.]

Avots: ME II, 70

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ìetràipît, tr., einschmieren: virspuse jāietraipa ar taukiem Konv. ² 1002.

Avots: ME II, 83

ir̃de̦ns, irdans, [ìrdins ² Kl.],

1) mürbe, locker, weich:
uzarta zeme irde̦na. irde̦ns sviests, irde̦ni tauki. - irde̦ni mati, die nicht glatt an einander liegen Biel. n. U.;

2) geläufig:
irde̦na valuoda (vgl. ārdava valuoda). Zu irt II.

Avots: ME I, 709

izbaŗuôt, izbaruôt, tr., vollständig fett und feist machen, ausmästen, durchfüttern: viņš savu vaigu tauki izbaŗuoja Hiob. 15, 27. izbaruoju kumeliņu ar divām auziņām BW. 29915. Refl. -tiês, essend sich gütlich tun, prassen.

Avots: ME I, 715

izčur̃kstinât: "zu stark ausbraten (tr.)" Seyershof: izčurkstinājusi visu gaļu: tauki vien, un nuo gaļas ne˙kā!

Avots: EH I, 440

izglizinât, dünn ausstreichen, ausschmieren: ē̦duot nevajaga sviestu pa šķīvi izglizināt Sassm. [jāizglizina tauki uz maizes Dond.]

Avots: ME I, 738

[izšvir̃kstêt, prasselnd verfliegen: tauki nuo pannas visi izšvirkstējuši PS.]

Avots: ME I, 814

iztràipît, freqn., besprengen, besudeln: grīdu ar sveču taukiem.

Avots: ME I, 819

iztriept,

1) besprengen, beflecken;

[2) (mit ìe ²⁾ schiemend ganz verbrauchen (z. B. eine Salbe, Seife od. Fett)
Bers.;

3) beschmieren, bestreichen:
iztriepu visas šķirbas ar zālēm, lai blaktis nedzīvuo Fest. iztriept pannu ar taukiem N. - Peb.;

4) ausstreichen:
mani jau nuo tā pagasta iztriepa (= atzīmēja, ka tai pagastā nepiede̦ru Ost-Livl., Domopol, Welonen].

Avots: ME I, 820

izžirbt,

1): raud, kamē̦r izžirbst Fest.; ‡

2) zerschmelzen
(mit ìr ² ) Warkl. n. Fil. mat. 104: izžirba tauki; ‡

3) sterben
PV.

Avots: EH I, 498

‡ izžļugt Frauenb., = izmìrkt, izžulˆgt: ziepes izžļugušas. (gaļas gabals žāvējuot) atkusis vaļā un izžļudzis ("kļuvis mīksts un jē̦ls, taukiem ārā te̦kuot").

Avots: EH I, 499

kàpuõsts: Demin. voc. plur. kāpuostīši BW. 4405 var.; audziet, balti kāpuostiņi! BW. 4405. gārdi, silti kāpuostiņi 22065. tauki kāpuostiņi 29200. bez putraimu kāpuostiņi 2905.

Avots: EH I, 602

kausinât, fakt. zu kust, = kausēt 2 Spr.; [kaûsinât ² Ruj.,

1) wiederholt müde machen;

2) schmelzen:
kaûsināti ² tauki Ruj., Salis].

Avots: ME II, 178

kuôšs [Arrasch, Trik., Jürg., Serbigal, PS., Nerft, C., Kl., kuôšs ² Tr., Līn., Salis, Ruj., kùošs ² Kr., kùošs Neuenb.],

1) schön, wohllautend:
kuošu dziesmu brāļam dziedu, vēl juo kuošu māsiņai BW. 968. kuoši dzied ceļa vīri,... paši kuoši gavilēja 598. kuo tik kuoši spēlējiet? 13646, 24 ; kuoša valuoda Pav. ;

2) schön, zierlich, zerrlich, fein, trefflich:
tur meitas, kuošajās, vaiņagus vija BW. 1468. kuošas dienas Etn. IV, 91. es tik pate padziedāju tai kuošā vakarā BW. 504. aicin[a] tavs kuošs darbiņš, tava kuoša valuodiņa 14538, 4. adu cimdus, kuošus rakstus 7216. [kuôša ² zâle, üppiges Gras Lautb.] kuoši me̦lni man matiņi 5524. autiņš kuoši piederēja Ltd. 756 ;

[3) grell (von Farben)
Salis ;

4) durchsichtig, klar:
kuoši tauki L. - Adv. kuoši Wessen "labi, skaisti". - Wohl zu kuoss 1 und apr. nikanxts "unhübsch", nom. s. fem. g. kanxta "fein"; anders darüber Būga LM. IV, 430].

Avots: ME II, 350

kûpt,

1): auch Dunika; asis... ar taukiem jāsmērē, citādi sāk k. un degt Bergm. Labu ziņu un pad. grm.2, S. 70; ‡

2) schimmeln
N.-Wohlfahrt. Zur Bed. vgl. auch sakûpt.

Avots: EH I, 684

lâcis (li. lokỹs [gen. s. lókio], apr. clokis),

1) der Bär;
[lâču mãte U., die Bärin; auch als Schimpfwort für ein dickes Weib. lâcis auzās U., Liebhaber bei der Frau.] Sprw.: nepārduodi ādas, kad lācis vēl mežā. dzīvuo kâ lāča ausī, in Herrlichkeit und Freuden. kuo tu nuo lāča izdabūsi kâ lāča ādu. art, art, ne lāčus vadīt: ar aršanu labāk maizi pelnīs nekâ ar lāča vadāšanu. divi ir lāci veic. nuo vilka mūk, uz lāci krīt. lāci var izmācīt dancuot; kâ ne cilvē̦ku? vai nu lāvi nuokavāt? was für eine schwere Arbeit habt ihr beendet! pašu lāci lāča taukiem smērē, den Dummen bewirtet man auf seine eigene Rechnung. tas kâ lācim zemeņu uoga, von etwas Schmachaftem;

2) oft in Vergleichen: rūc od. rē̦c kâ lācis. bried kâ lācis. krīt kâ lācis uz me̦du. nuoplīsis kâ skrandu lācis. tam spē̦ks kâ lācim. kâ lācīši man zirdziņi BW. 28003;

3) fig., ein plumper Mensch, Plumpsack:
viņš jau tīrais lācis; miega lācis, die Schlafmütze;

4) der Name eines zottigen Hundes;

5) die Trespe Strutteln, so auch das Demin.
lācītis, gew. lāčauzas: izmin gušņas, izmin lāčus Lesten, Kand.;

6) eine aus Hanf bereitete Speise
Etn. II, 136;

7) ein Holz an der hölzernen Gabel der Pflugschar
Rutzau n. Etn. I, 129;

8) lācītis, das Malz,
diegstā e̦suošs iesals Lös. n. Etn. IV, 129;

9) lāci pirkt, ein Spiel
(BW. V, S. 218, U.), bei dem man durch richtige Angabe der in Bohnen ausgelegten Gestalt eines Bärn sich die Bohnen verdienen kann; [lāci dancināt U., zur Kurzweil einen Bärenführer mit dem Bären vorstellen;

10) lācis, der Hemmschuh
Oppek. n. U. - Wegen apr. Tlokumpelk "Bärensumpf" muss man wohl von einer wurzelform tlāk - ausgehen, vgl. Mikkola BB. XXII, 244 f. und Bezzenberger BB. XXIII, 314 und Brückner KZ. XLVI, 207.]

Avots: ME II, 434, 435

laîstît: mit aĩ PlKur.; ‡

3) wiederholt schlagen:
viņš paķer pātagu un laista šim, vai galva, vai acs Pas. XII, 129. sāka baltiņam l. ar gruožu līkumu Kaudz. Izjurieši 86. ar tuo (streņģi) sācis l. veci Pumpurs Raksti II, 146. Refl. -tiês,

2): zvaigznes laistās Auleja. tauki laistījās pa virsu Ramkau. (kaminā) re̦dzams ... kustuošais, laistuošais liesmu puduris Janš. Apskats 1903; S. 18. guns vien laistījās (von starkem Blitz)
Sonnaxt. visi laislījās guoda zīmēs un dārgumuos Latv. Av.

Avots: EH I, 715

lasêt,

2): lai tauki nelas (nepil) Latv. Saule, S. 425 (aus OB.).

Avots: EH I, 721

ļavêt, -vu, -vẽju, intr., wackeln (vor Fett): lācis iet, tauki ļav (Rätsel) RKr. VII, 583.

Avots: ME II, 533

liekšêt, ‡ Refl. -tiês, ekeln, zuwider sein: tauki ēdieni man liêkšas Wolmarshof. tas (scil.: ve̦lns) vazās tavas iekšas, tâ ka tev pašam liekšas Dziesmu grām. v. J. 1867, 650.

Avots: EH I, 753

[ļumenīca, etwas vor Weichheit Wackelndes: aiz taukiem un branguma ļum vien kâ ļumenīca, vēdzele branga ļumenīca Fest.]

Avots: ME II, 543

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616

mḕrce, die Tunke, Sauce: mērces... ē̦d pie biezputrām, tad arī pampaļiem,

A) pie biezputrām:

a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;

b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,

c) piena un salda krējuma mērce, kur,ai pieme̦sta sāls;

B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:

a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;

b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;

c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 617

mḕ̦rcputra, mit Fett gekochte Gerstengrütze: mē̦rcputra ir ne visai bieza, savārīta miltu biezputra ar taukiem Etn. I, 18.

Avots: ME II, 617

mīksnẽjs [vielleicht aus mīkstnējs],

1) weich, feucht, saftig:
šuogad rudens ir mīksnējs Kaudz. M. ja dievs duos vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs diezgan Kaudz. M. mīksnēja pļava [Druw.], Zalktis I, 57. [mīksnējs siens N. - Peb.]. mīksnējā, auglīgā apgabalā Kaudz. kas par mîksnējiem [Jürg.] un taukiem krūmiem! R. Kam. 168. mīksnēji kāpuosti Aps. [stāds ar mīksnējām lapām Morizberg]. cik kupls! un mīksnējs jaunais meža zaļums! Apsīšu Jē̦kabs V, 6;

2) weich (vom Gemüt), sentimental:
mīksnējuos brīžuos Vidzemnieks;

3) Subst. [eine feuchte, sumpfige Stelle]:
pa upmalas mīksnējiem A. XX, 647. dārzā mīksnējā XX, 651.

Avots: ME II, 642

‡ mil˜tume̦ns Seyershof, bröckelig: aitu tauki, kad izvāra un paliek auksti, tad ir miltume̦ni.

Avots: EH I, 815

niẽre, niẽris [auch PS.], niẽrs, die Niere (acht le. īksts): viņš dzīvuo kâ niere pa taukiem od. taukuos. - Nebst estn. nēr aus mnd. nere.]

Avots: ME II, 751

nùobaruôt, tr., abmästen: nuobaruoju (Var.: iz -, pa -, sa -, uzbaruoju) kumeliņu ar divām auzinām BW. 29915. Refl. - tiês, sich abmästen: tie ir tauki nuobaruojušies Psalm 17, 10. gada laikā pa˙visam nuobaŗuojies LP. VII, 1246.

Avots: ME II, 760

‡ nuolasinât Dunika, beträufeln: n. drānas ar sveču taukiem. Refl. -tiês ebenda, sich beträufeln: ēd uzmamgāk, ka nenuolasinies!

Avots: EH II, 61

‡ nuopilˆt ² (li. nupìlti "abgiessen") Dunika, = nùotecêt 1: tauki nuopiluši.

Avots: EH II, 74

nùoslacît, nùoslacinât [li. nušlãkinti], auch nùošļacinât, tr., besprengen, bespritzen: zeme nuoslacīta asinīm Latv. Refl. -tiês, sich bespritzen, beschmutzen: drāniņa nuošļacījusies ar taukiem LP. III, 69.

Avots: ME II, 850

[nùospradzinât,

1) krepieren machen
Dond., Wandsen;

2) (mit etwas Knisterndem) besprengen:
n. ar taukiem visu plīti Bauske;

3) wiederholt schiessen:
kāzinieki nuospradzināja jau vairāk reižu, bet vēl nebrauca Nigr.]

Avots: ME II, 856

nùotēnêt, Perfektivum zu tènêt ² II: zupai nuotēn virsū tauki Meiran. uz piena (putras) tēne nuotēnējuse Warkl. ūdens nuotēnējis ebenda.

Avots: EH II, 100

nùovir̃kšķêt, nùovir̃kšêt,

[1) den beim Reissen von Kleidern hörbaren Laut von sich geben
Jürg., Kalz.]: varēja skaidri dzirdēt, ka nuovirkšķēja auklas Saul. [žīds pārplēsa aude̦klu, ka nuovir̃kšēja (nuovirkšķēja Autz, Grünh., nuovir̂kšēja Lis., nuoviršķēja Golg. u. a.) vien N.-Peb., C.; in Sessw. und Fest. so auch das Reflexiv: kad drēbi plēš, tā nuovirkš(ķ)as vien;

2) = nùošvirkstêt: tauki%20uz%20pannas%20nuovirk%C5%A1%C4%B7%C4%93ja%20%C5%ABdeni%20pielejuot">karstie tauki uz pannas nuovirkšķēja ūdeni pielejuot Bers.]

Avots: ME II, 887

padzist,

2): kad aitu tauki zupā padziest, tad tie vairs nav ē̦dami Dunika, Rutzau, Seyershof.

Avots: EH II, 130

pakust,

1): sniegs jau labi pakusis Dunika. saulainās dienās sniegs krietni vie[n] pakūst AP. kad tauki pakūst, smeļ un lej puodā Sonnaxt; ‡

2) in Umständen sein:
sieva pakususi (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 146

pal˜tas, pal˜tes [auch PS., Serbigal, Salis], pal˜tis [Ronneb.], selten der Sing. palts, -s, "Palten", Blutpfannkuchen, mit Blut angemachtē Klösse von Mehlteig: paltes Drustuos pagatavuo šitâ: luopu asinīs iemīca labi pacieti miltus, tad sataisa kukulīšus, kuŗus izvāra, sagriež ripiņās un tad, sīpuolus klāt pieliekuot, uz pannas ar taukiem izce̦p Etn. II, 136. [Nebst estn. palt anscheinend aus schwed. palt "Blutkloss" (über das schwed. Wort Johansson KZ. XXXVI, 372).]

Avots: ME III, 63

panadze, gew. P]. panadzes (li. pãnagės "die Fingerteile unter den Nägeln"),

1) die Partie am Finger unter den Nägeln:
viņš iztīra panadzes Latv. žīds grūda ruoku grauduos un piedzina visas panadzes ar cūku taukiem Jauns.;

[2) die Nietnägel
Garssen].

Avots: ME III, 74

‡ pušbaŗuots, halbgemästet: kad vepris p., nav labi nuobaŗuots, tauki ir, bet prasti Sonnaxt.

Avots: EH II, 335

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis ² Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis ² Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis ^2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581

sapilêt,

1) tröpfelnd sich ansammeln:
te sapilējis daudz ūdens. uz veļas sapilējusi darva. sveces tauki sapilejuši lîelā pikā Jürg.;

2) von einer tröpfelnden Flüssigkeit durchnässt werden:
se̦ga sapilējusi gluži slapja.

Avots: ME II, 699

saplêvêt ² , sich mit einer dünnen Haut überziehen: putra saplēvējusi Salis. tauki uz ūdens jau saplēvējuši Nigr.

Avots: ME II, 703

sasprẽ̦gât,

1) intr., freqn., (mehrfach) zerplatzen, rissig werden, Risse bekommen:
sasprē̦gājušas ruokas, geborstene Hände N.-Sessau n, U., Grünh. sasprē̦gājušas ruokas ieberž ar sveču taukiem Etn. IV, 2, lūpas sasprē̦gā Konv.2 560. širmis sasprē̦gājis un attrūcis MWM. XI, 130;

2) zusammenschwatzen
N.-Bartau. - Subst. sasprẽ̦gãjums, das Zerplatzte, der Riss in der Haut: uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus Etn. IV, 2. ādas sasprē̦gājumi jāvīlē ar karstām kviešu klijām Erlaa.

Avots: ME III, 743

sīkme,

1): sîkmes luopi, Schafe
Pilda, Schafe und junges Vieh N.-Peb. sīkmes tauki, Schaffett Pilda. ganāmpulka s. (mit î ) C., Sessw., das Kleinvieh; ‡

3) das Eingeweide nebst dem Kopf und den Füssen von Tieren
(mit î ) Warkl.

Avots: EH II, 492

sikmes (gen. s.) gaļa, Kuh- und Schaffleisch Kortenhof bei Schwanb.: sikmes tauki, das Fett (um die Eingeweide) von Kühen und Schafen Stomersee, Celm. Wahrscheinlich mit i aus î (nach Le. Csr. § 18 e), vgl. sīkme 1.

Avots: ME III, 837

šļakstêt: tauki te̦k ... šļakstē̦dam[i] Tdz. 56889.

Avots: EH II, 643

smadzenes (li. smãgenės "Gehirn; Knochenmark"), smadzenis (nom. pl.; li. smagenys) Spriņģis, Peb., smadze̦ni Gr.-Buschhof, sowie Sussei n. FBR. VII, 140, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, smadzeņi, smadzines PlKur., smadziņi Rutzau n. FBR. VII, 122, smadziņi Mar. n. RKr. XVII, 136,

1) das Gehirn
(smadzenes Deg., Wolm., Siuxt, Selg., Wandsen, Kurs., Behnen, Grünh., Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, Ruj., Ermes, Arrasch, Jürg., Saikava, AP., Karls., smadzeņi Spr., Lis., Golg., Selsau, Saikava, Wolmarshof, Salis, n. pl. smadzenis Lis., smadziņi Dond., Dunika, Warkl.); das Mark in den Knochen U.: izdauzīja visus smadzeņus nuo galvas Pas. I, 147. cilvē̦ka smadzeņi A. v. J. 1896, S. 242. ja uznāks vēl lietus, tad pielîs kâ smadzeņi. tam nav smadzeņu galvā ne tik daudz, cik vistas kājā gaļas Jlg. RKr. II, s. v. 545. smadzeņu kauss U., die Hirnschale. igauņiem vēl smadzeņi kauluos Kundz. Kronv. 102 dzīres nuo šķīsta vīna, nuo taukiem, smadze̦niem (ein Mahl von... Fett, von Mark) Glück Jes. 25, 6;

2) smadzenes Ruj., Salisb., Allend., Lemsal n. U., Deg., Kurs., Frauenb., Siuxt, Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, PS., smadziņi Dond., smadzeņi Salis, = smaganas, das Zahnfleisch. Vgl. auch smedzenis, li. nom. pl, smãgens "Gehirn", nom. pl. smegenys "Knochenmark, Gehirn". Neben slav. mozgъ, av, mazga- "Mark, Gehirn", ahd. marg, ai, majján- "Knochenmark" stehend, dürfte li.-le. smagen- am ehesten dissimilatorisch oder durch le. smags, li. smagus "schwer zu tragen" beeinflusst aus *smazgen entstanden sein, dessen s- (nach Walde KZ. XXXIV, 514, s. auch Vrgl. Wrtb. II, 309) vielleicht aus li. smãkrės "Gehirn" bezogen ist. Vgl. auch Pedersen Mater. i prace I, I69.

Avots: ME III, 947

spalˆdzêt Mar. n. RKr. XV, 136, -u, -ẽju, (auf der Oberfläche einer Flüssigkeit) schimmern, leuchten: tauki spaldz uz zupas.

Avots: ME III, 982

spalˆgât Mar. n. RKr. XV, 136, -āju, = vizêt, schimmern: tauki spalgā uz zupas.

Avots: ME III, 982

spuogât: auch (mit uô ) Wolmarshof; tauki spùogā ² pa virsu Kaltenbr.

Avots: EH II, 565

spuogât Karls., Freiziņ, spuoguôt Kr. (mit ùo ² ), U., Spr., glänzen, blank sein U., Spr.; sich langsam durchsaugen, Nötk., (mit uô ) PS., C., sickern (z. B. von Fett od. Schweiss) Freiziņ, vom Aufsteigen glänzender Blasen gebraucht U.: kāda spuoga, kas jeb˙kurā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja, kam taukus laizīja...? BW. 20168. uz pieres spuoguo saltu sviedru rasa Duomas I, 1171. tauki sāk spuoguot U. eļļa . . . sagrūstas kaņepes traukā sakratuot . . . pa virsu spuoguo Etn. II, 1. kārta, pa kuru spuoguo kuoka sulas Konv. ² 764. Zu spīgana (s. dies), li. apspangęs "verblendet", ae. spincan "Funken sprühen" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zubaty BB. XVIII, 252, Bezzenberger BB. XXIII, 308, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch spe̦nguole.

Avots: ME III, 1034

švìrkstêt ² : auch (mit ir̃) Nötk.;

1): prasseln
(mit ir̃) Gaiken, Nigr., Salis, Schrunden, Sepkull, Serben, Sessw., Walk, Wolmarshof, Wrangelshof, Zirsten; ce̦puot švir̃kst tauki Gold. kamanas slīd pa sniegu, ka švir̃kst vien Walk. švir̃kst arī braucuot ar ragūm pa granti Gramsden.

Avots: EH II, 662

tàuks (li. táukas "Fettstückchen", s. Būga Ksn. I, 223, apr. taukis "Schmalz", serb. tûk "pinguedo", čech. tuk "Fett"), fett, feist: tauka mute, sūdaiņi ragi (von einer unreinlichen Wirtin) U. taukus zirgus baruosim BW. 11478. lai aug mieži kupli, tauki 32817, 1. taukie tīrumiņi 28245, 3 var. jūsu sejas ir taukas Vēr. II, 843. taukas pļavas Zeif. II, 152. neteic tauku nedīrātu! JlgRKr. II, sak. v. 595. juo taukāks, juo labāks RKr. VI, sak. v. 890. taukā sajēmies V Mos. 32, 15, fett geworden. Plur. tàuki, das Fett, der Talg: pārduot taukus, pirkt pavalgu RKr. VI, sak. v. 891. tauki pe̦ld pa virsu Br. sak. v. 1253. ūdens nevar taukiem virsū tikt JIgRKr. II, sak. v. 622. iet kâ pa taukiem (geht wie gehext, ganz glatt) Etn. II, 62 u. a. dzīvuo kâ zutis pa taukiem Jauna raža IV, 76. krietni taukuos iedzīvuoties Skalbe Kâ es . . . 23. alkstuošu ne pēc zemes taukiem Vēr. II, 99. zemes tauki (li. žẽmės taukai bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187), Gichtschwamm U., Etn. II, 11, phallus impudicus Frauenb., RKr. II, 75. tauku de̦sa, die Schlange Br. 411. tauku saknes U., symphytum officinale. tauku zâle(s) Mag. IV, 2, 74, U., RKr. II, 75, das Fettkraut, pinguicula vulgaris. Nebst tukt, tukls, tūkt, tūks, ae. ƥéoh "dicker Oberteil des Schenkels", ir. tón "podex" zur Wurzel von slav. tyti "fett werden", serb. tôv "Fettigkeit", ai. tūya-ḥ "kräftig, stark", tavas- "stark", av. tavaiti "vermag", li. túlas "mancher", apr. tūlan "viel", gr. τύλη "Polster", li. tumė´ti "dick werden", le. tumîgs "dick, fleischig", lat. tumēre "geschwollen sein", an. ƥumall "Daumen", ai. túmra-ḥ "feist", kymr. twf "Stärke" u. a., s. Trautmann Wrtb. 314 f., Walde Wrtb ² 797 f., Boisacq Dict. 945 f.

Avots: ME IV, 136, 137

tēne,

1) ein dünnes, zartes Häutchen (z. B. auf der Oberfläche einer Flüssigkeit)
Meselau, Vīt., (têne) Saikava, Stockm., (tène ² ) Bers., Kl., Lis., Meiran, Ogershof, Tirs., Warkl., (tèņa) Jürg., (tēņa) N.-Peb.; ein dünnes Häutchen über dem Auge Vīt., (tènis ² ) Golg., (tèns ² , -s) Meiran, Saikava, (tḕnš) AP., N.-Peb., Demin. tḕntiņa ² Meiran; die Epidermis (tēns, -s) Sessw.: putrai uzrāvusēs tēne Tirs. debesis pārvilkušās kâ ar tēni ebenda. nuokautam baruoklim izņe̦mtiem taukiem apkārt ir tēne Bers. man tēns aiziet acij priekšā, vaira nevaru redzēt Saikava. manas acis gaišas tiek, kad tu nuo viņām tēņu rauj Austriņš. ap sirdi viņam apvilkās kâ le̦dus tēne Blaum. kad zupa atdziēst, tai pārve̦lkas tēņa AP. linu mārkam pa vasaru virsū uzaug tēņa jēb tēņš N.-Peb. uz pļavas palika tikai sīks miglas sudrabs kâ caurstaruots teņš Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 42;

2) tēņš Ramkau "eine Augenkrankheit, wobei der entzündete Augapfel sich mit einem Häutchen überzieht";

3) tènis ² Golg., *tēnes (erschlossen aus tienes) Mar., Hautausschlag bei Kindern. Vielleicht zur Wurzel von
tiêvs; zur Länge des Wurzelvokals vgl. ai. tāna-ḥ "Faden" und zur Bed. von tē̦ņa 1 und tēņe 3 - li. tãnas "Geschwulst".

Avots: ME IV, 172

tešķis, einer, dessen Kleider vor Schmutz und Fett glänzen: tešķim viss apģē̦rbs nuo taukiem spīd Sassm. n. RKr. XVII, 58. Zu tašķît.

Avots: ME IV, 169

I ticinât, fakt. zu tikt,

1) gew. in der Zstz. mit àiz-, zufrieden stellen, befriedigen
(imperfektiv): ticini cik gribi, caurgaļa neaizticināsi Fest.;

2) besser werden
(attikties

4) machen:
ticini kā gribē̦dams! ir tad tu viņa neatticināsi Vīt. Refl. -tiês,

1) = tiektiês, (nach etwas) streben Wid.;

2) sich einschränken, sparsam sein
Dond.: saimniece ticinās ar pavalgu Ahs. n. RKr. XVII, 58. skuopulis ar tiem taukiem ticinājies, knapinājies ve̦se̦lu gadu Stenden, ticinies, kâ gribi! pārtikas šai ziemai neiznāks Dond.

Avots: ME IV, 180

treksnis (f. -sne), ein feister, abgemästeter Mensch (auch ein solches Schwein): diviem tādiem trekšņiem grūti sasēsties blakus uz sēdekļa Vīt. treksnis tusē vien aiz taukiem id.

Avots: ME IV, 230

tukls (li. tuklùs "fett" PФB. LXV, 324), feist, wohlbeleiht U., dick: nuokaun pašu tuklākuo vērsi Rositten. tuklas ruociņas Purap. Kkt. 1, tuklais naudas maks Ziltars; fett: kab neē̦stu tuklu gaļu Zbiór XVIII, 475. - Subst. tuklums,

1) die Festigkeit, Dickheit;

2) das Fett
(tauki) Schlossberg. Zu tukt.

Avots: ME IV, 255

tume U., Kurs., Naud., Nötk., tuma U., Dond., der Tumm, die Grundsuppe; tuma Ruhental, eine Art Suppe aus Weizenmehl; tume Römershof, Mehlbrei; tume Zvirgzdine, der Rahm auf süsser Milch; tume U., tuma U., Buttergrütze; tume "bišu līmis" Lubn.: vakariņās ir izvārīta tuma Ruhental. es izvārīju miltu tumi Romershof, Siuxt. auzu tumi CTR. I, 63. ja skābus kāpuostus vāra, tad gardāki būs, ja tiem uzsitīs tumu virsū nuo smalkiem miltiem, pāris kaŗuotēm krējuma, taukiem, sviesta Dond. - tumes pakāļa, ein dicker Mensch Naud. Woht zu tumêt.

Avots: ME IV, 261

tũpulis AP., = tūplis: kad vista ir aptukuse, tad viss tūpulis ir ar taukiem un vairs nevar izdēt AP.

Avots: ME IV, 282

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405

uzraût,

1): kad audzējam pirkstā piesien čušļu pulvēri ar cūku taukiem, tad tūlīt uzrauj (= izve̦lk strutas) Frauenb.;

2): sals uzrāvapirmuo le̦du Austriņš Raksti VII, 356. uz zara uzrāvu jaku, - nuovirkšēja vien AP. kad apsē̦tu tīrumu nuorullē un uznāk tāds lielāks lietus, tad uzraun tâ kâ ādu ebenda;

6): nuo smagas celšanas viņam pakrūte uzrauta ("sace̦lta uz augšu") Seyershof. nuo stiprām zālēm viņam čulgas uzrautas augšā ebenda. Refl. -tiês,

1): nuo miedziņa uzrãvuos BW. 3468, 8;

4): labam pļāvējam strīķis ne˙kad neuzraujas uz zuobiem ("strīķējuot neuzve̦lkas") Seyershof; ‡

6) geraten auf:
nu tu gan (pre̦cē̦damās) esi uzrāvusēs uz tāda vīra, kada negribēji Saikava; ‡

7) sich schnell aufregen; zornig werden
Seyershof; ‡

8) "?": teļš paliek tāds uzrāvies ("sāk panīkt, ir nuoguris, labi neē̦d") Frauenb.

Avots: EH II, 731

uzsprakstêt,

2): tauki uzsprakstēja uz plīts N.-Schwanb. u. a.

Avots: EH II, 734

uzsprakstêt Grünw., uzsprakšêt Peb., uzsprakšķêt Amboten, Base, Bers., Bixten, Dunika, Ekengraf, Erlaa, Kalz., Lubn., Meiran, Nötk., Odsen, Saikava, Sauken, Sehren, Serben, Serbigal, Sermus, Sessau,

1) aufprasseln, aufknistern:
de̦guoša egles pagale uzsprakstēja (uzsprakšķēja Selg.) Schwanb.;

2) prasselnd, knatternd schnellen
(intr.), geraten auf: Miķelim uzsprakstēja dzirkstele Jauna Raža IV, 155. dzirkstele uzsprakšķ uz ruokas Fehteln. vai, kâ ruoka sāp! (man) uzsprakšēja tauki AP, man uoglīte uzsprakšķēja uz drēbem Grünw., Schujen.

Avots: ME IV, 382

uzsprē̦gât,

1) aufplatzen:
le̦dus uzsprē̦gājis KatrE.;

2) = uzsprakstêt 2: tauki ce̦puot var uzsprē̦gāt uz ruokas Saikava;

3) aufprasseln, aufsprühen:
uguns atkal uzsprē̦gāja Golg.;

4) (mit grossen Tropfen) aufspritzen
(intr.; vom Regen): lietus drusku uzsprē̦gāja Ahs., Golg.;

5) erbost Bosheiten zurufen:
sievas tâ uzsprẽ̦gāja viena uotrai, ka gan˙drīz dumpis izcēlās Nigr.

Avots: ME IV, 383

I vìešņava C., (mit ìe ² ) Sessw., Warkh., (mit iê ² ) AP., viešņava Kosenhof, Nötk., Peb., viešņavu tauki Drosth, n. Etn. IV, 32, Saikava, = iešņava, in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett; ein rundes Stück Fett (viešnava) U.: mīkstās tauku viešņavas Upīte Medn. laiki. kâ tauku viešņavā iegrimušās acis Saul. III, 112. (pirksti) paliek kâ tauku viešņavā iespiedušies Vīt. 25. meita kâ tauku viešnava Zaravič. Aus iešņava mit dem v- von viest I?

Avots: ME IV, 672

I vil˜ce̦ns Dobl., Frauenb., Kalnazeem, Siuxt, weich; elastisch, dehnbar: vilce̦ns siers, sviests, māls Frauenb. vilce̦na maize ebenda. mīklu var nuomīcīt vilce̦nu Siuxt. grūžuot tauki izjūk vienādi, vilce̦ni ebenda. vilce̦na dzija, nicht zu fest gesponnenes Garn ebenda. nuo sīksti vilce̦nas uolbaltuma vielas Konv. ² 3800, Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 585

zemâdas (gen. s.), unter der Haut befindlich: zemādas tauki.

Avots: ME IV, 708

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

IV zīļuôt,

1) glänzen, schimmern
(mit ĩ ) Wesselshof: mēness uz e̦ze̦ra zīļuo Ramdam. sviests, tauki putrai virsū zĩļuo Jürg.; perlen, moussieren (mit î ² ) Segew.;

2) "?": upe te tiktikkuo zīļuoja uz priekšu Domas II, 34. Zur Bed. 1. vgl. zīle II 4.

Avots: ME IV, 734

I zĩtars AP., Bauske, Bl., Drosth., Lemsal, Mitau, PS., Ruj., Salis, Salisb., Schibbenhof, Siuxt, Wolmh., zītars L., U., Erlaa, Fehteln, Grünw., N. - Peb., Stockm., zìteris ² Bers., Golg., Kl., Mar., zīters St., Mag. XIII, 41, zĩte̦rs C., Nötk., gen. s. zītarīša BW. I, S. 845, Nr. 627, 1, = dzĩtars, der Bernstein: tīrs kâ zītars JK. II, 477, Wolmh. ūdens tik tīrs (skaidrs) kâ zītars Erlaa, PS., Salisb., Siuxt. audziet, mani balti lini, zītariņu galviņām! BW. 28282, 1. braukšana zīteru (Var.: dzintara) zemē 13282 var. tauki bļuodai virsū kâ zīte̦rs Nötk.

Avots: ME IV, 737

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780

žvirkš(ķ)êt, = žvirkstêt, zvirkš(ķ)êt, švirkš(ķ)êt: dzirksteles paceļas žvirkšē̦damas biezuos kūļuos Vēr. II, 1166. birst, ka žvirkš Vēruotājs 184. sausi paegļi de̦g žvir̃kšķē̦dami Frauenb. tauki uz karstas pannas žvirkš(ķ) Lennew.

Avots: ME IV, 846

žvirkš(ķ)êt, = žvirkstêt, zvirkš(ķ)êt, švirkš(ķ)êt: dzirksteles paceļas žvirkšē̦damas biezuos kūļuos Vēr. II, 1166. birst, ka žvirkš Vēruotājs 184. sausi paegļi de̦g žvir̃kšķē̦dami Frauenb. tauki uz karstas pannas žvirkš(ķ) Lennew.

Avots: ME IV, 846