Paplašinātā meklēšana

čirksteļains Druva I, 725, = čirkstains.

Avots: ME I, 414

[dzir̂ksteļaina dzija. Garn, das sich gekräuselt hat.]

Avots: ME I, 554

‡ II dzirksteļaîns; Funken sprühend: dzìrksteļaina ² guns Saikava. grìezdams dzirksteļainu zuobe̦na riņķi ap sevi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 359

‡ *kre̦taļa "?": kreti, kreti, kre̦taļiņ (Var.: krataliņa, krateklīti), ne manā priekšiņā! diezgan bija labu ļaužu ij bez tevis. kretaļiņ BW. 10064, 1.

Avots: EH I, 650

skremsteļaîns, knorpelig: zivis ar skremsteļainuo skeletu Akmeņuogles 13.

Avots: ME III, 891

‡ teļa Pilda n. FBR. XIII, 41, = tele; trīs teliņas BW. 9596, 1 (aus Gold.).

Avots: EH II, 675

teļabrencis (aus teļš . Brèncis) Sadz. vilņi 6, Schimpfwort: tas ir gan viens teļa-brencis! Dond.

Avots: ME IV, 161

teļaks Bers., Golg., teļaks U., Mag. XIII, 2, 50, 57, = teļāks, Schimpfwort Mag. XIII, 2, 57, Bers.; ein roher Mensch Neik. n. U., Mag. XIII, 2, 50, "neveikls, jē̦ls cilvē̦ks" Golg.

Avots: ME IV, 161

teļapakausis (aus teļš . pakausis), der Dummkopf: zē̦ns iereibis teicis-ķeizars e̦suot teļapakausis Janš. Bandavā I, 108.

Avots: ME IV, 161

teļapēteris (aus teļš . Pēteris), Schimpfwort: vai tad tie teļapēteri ne˙maz nejuta Purap. 50.

Avots: ME IV, 161

teļapiens Dr. (aus teļš . piẽns), teļu piens U., das Broschen.

Avots: ME IV, 161

teļapluoks Apsk. v. J. 1903, S. 176; Janš. Dzimtene IV, 103, ein apluoks 3 für Kälber.

Avots: ME IV, 161

teļaputra (aus teļš . putra), die Dumme, Schimpfwort für ein Weib Spr.

Avots: ME IV, 161

teļaste BW. 19299, = teļa aste, der Kalbsschwanz.

Avots: ME IV, 161

teļausis Ar., Wid., Schimpfwort, der Tolpel.

Avots: ME IV, 161

‡ džer̂ksteļaîns "kas ātri džerkstelējas" Kalz. n. Fil. mat. 26: džerksteļaina dzija.

Avots: EH I, 365

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

‡ apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ ² ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96

apzar̂nis (li. ãpžarnis), gew. Pl. apzar̂ņi, apzar̂nes (Wenden), eig. was um das Gedärm (zar̂nas) ist,

1) das Dünndarmgekröse, Mesenterium; das Fett ums Gedärm
Stelpenhof, Gr. Sessau, Sinolen: teļa kuņģi uzlikuse ar visiem apzarņiem BW. 24688, 1;

2) Falten am unteren Saum des Weiberrockes
A. X, 1, 417;

3) Abgang von Fett
(Mag. IV, 2, 10).

Avots: ME I, 137

‡ atzîst (li. atžįsti),

1) ab-, wegsaugen (die Portion eines andern)
Iw.: viens jē̦rs atzīdis uotram;

2) lutschend aus der normalen Lage verrücken
(tr.) Kalz.: teļš atzīdis uotram teļam ausi.

Avots: EH I, 182

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

dziemulis,

1) der Strudel, Wirbel im Fluss:
mutuļuo, vārās kâ dziemulis. tur jau tāds dziemulis, ka ruoku rauj iekšā Dobl.; ein sprudelnder Quell Dobl.;

2) der Scheitel, die Spitze eines Berges:
kalnu dziemuļi MWM. IX, 233; 639;

3) der Adamsapfel:
teļam galva nuogriezta līdz pašam dziemuļam jeb gāmuram Etn. I, 6.

Avots: ME I, 562

II dzira [Warkh.] (li. girà "Trunk"). dziŗa [Nigr.], Getränk,

a) fürs Vieh:
cik vārīju teļam dziru BW. 9397. 5 var. nedzirdini guovis ar miltu dzirām SDP. III, 56;

b) für Menschen:
drudzis atdze̦nams tikai ar riebīgu dziŗu Etn. IV, 3. izdarīja krietnu, svaigu dziru II, 183. mana dzira nerūgusi BW. 12325. vai dziras ne˙maz nevajadzēs? Alm. [dzira "ein bierähnliches Getränk" Stom.] dziras Mačs. ein Schmorfink Ar. [dziras U., saurer Mehltrank.]

Avots: ME I, 552

ìeaûdzinât,

3): sich im Euter bilden machen:
kad guovi ne˙maz neaizlaiž, tad nevar dabūt ie. pirmuo pienu teļam Frauenb.

Avots: EH I, 502

ìemḕrcêt, ìemḗrkt,

1) tr., eintauchen, einweichen:
pastalas ūdenī. iemērca savu pirkstu asinīs III Mos. 9, 9;

2) iemêrkt ² , ohrfeigen:
iemērkt uotram pa ausi Ahs. Refl. - tiês, unversehens (intr.) eintauchen (von Gegenständen): mana mēteļa stūris iemērcējies ūdenī Aps. I, 335.

Avots: ME II, 45

izgaĩņât, ‡ Refl. -tiês pakaļ, eine Zeitlang nachjagen (intr.) Dunika: ilgi izgaîņājuos ² teļam pakaļ, bet nenuoķēru.

Avots: EH I, 446

izgandêt, intr.,

1) verderben, zugrunde gehen:
tu izgandēsi pats LP. V, 415;

2) verkommen, ausgehungert sein:
ve̦cs, izgandējis zirgs LP. IV, 67. Neben izgandējis sehr oft izgandis, f. - usi, verkommen, ausgehungert: diezin, kas nuoticis manam teļam, paliek tāds izgandis, skaidri izdilst Naud., Siuxt. izgandis kâ vilks Naud. izgandusi kāre (Heisshunger) pēc ievārījuma Kleinb. Subst. izgandums, der Heisshunger: nelāgais, zvēriskais izgandums pieaug Kleinb.

Avots: ME I, 736

I izkarinât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich durch eine Öffnung nach unten hinausbiegen
Schibbenhof;

2) = ‡ izkarâtiês Līvāni; = izšūpuôtiês Rugāji;

3) eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein
Cibla, Zvirgzdine;

4) heraushangen
Zvirgzdine: nuo mēteļa apakšas izkarinājas diegs.

Avots: EH I, 453

I kavât, - ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N. - Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. - tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti " verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181

ķe̦m̃pa,

2): ķe̦m̃pām vien deva teļam zâļu Seyershof.

Avots: EH I, 695

I kreceklis: auch. Bērzgale, Kaltenbr., Oknist: vārīt teļa gaļu krecekli.

Avots: EH I, 646

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

kuņ̃ģis: man pazuda jē̦ra k., dīķī zarnas skaluojuot BW. piel. ² 20500, 2. teļa k. BW. 20500, 9. "piena kuņģī" sakrājas šķidri netīrumi Siuxt. prāta k. Spiess, ein Klügling (geringschätzig). sārma k. Grünh. "badīgs rijējs". trābas k. Grünh., ein sehr gefrässiges, unersättliches Tier.

Avots: EH I, 676

I liêsa: iedeva zeķenes kâ teļa liesu BW. 25378. zirgam l. (eine Krankheit) Liepna. l. (Kolik, Milzbrand) pieme̦tas cūkām re̦ti, vairāk zirgiem Siuxt. Figürlich: ein schmaler Streifen Land: mums iemērīja šituo liesu AP. (ähnlich. Bērzgale, Ermes, Heidenfeld, Meselau, Sessw.). šaurs kâ l. Kegeln. tāda l. vien te ir C.

Avots: EH I, 756

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu; ‡

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai; ‡

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608

mice,

1): balta m., BW. 6567, 1. jē̦ra m. galviņā 20622;

2): teļa m. Wessen, ein Dummkopf;
‡

4) Name einer weissköpfigen Kuh
Warkl.

Avots: EH I, 811

nekrìetelis, nekrìetnelis, nekrìetniẽks Degl., der Unedle, Niederträchtige: uz tādu nekrieteļa dzīvi nāk augļi visai rūgti Lautb. vai es kāds nekrietnelis? Blaum.

Avots: ME II, 719

nešļava [žem. nẽšliava], nešlava,

1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;

2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;

3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;

[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;

5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]

Avots: ME II, 735

‡ nuodir̂knît ² Dunika, abreissen, abkratzen: n. (= nuokasīt) jē̦las ciskas. n. (= nuodīŗāt) teļam ādu.

Avots: EH II, 39

nùoskretis, beschmutzt, abgelumpt, zerfetzt Grünh.: nuoskre̦tušie radījumi Degl. ir tā pate nuoskre̦tuse BW. 12837. manteļa apakšgals bij ruobu ruobiem nuoskretis Degl. (ne˙viens negāja nuoskretis apkārt tādēļ, ka te trūktu pieklajīgu drēbju De̦glavs Riga II, 1, 365.]

Avots: ME II, 849

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

pẽ̦rns, vorjährig, firn U.: Sprw pē̦rnais teļaš, šāgada kājas. iznīkst kâ pē̦rnais pūpēdis. vai tev sadzija pē̦rnais dūrums? BW. 33340. pē̦rnajām telītēm 28941, 2. Nebst li. pérnai "pẽ̦rn", mhd. verne "vorjährig", ahd. firni "alt" u. a. zu gr. πέρυσι, , ai parút, arm. heru, osset. farä "im vergangenen Jahre" u. a., s. Hübschmann Arm. Gramm. 467, Johansson BB. XVI, 151, W. Schulze KZ. XLII, 95 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 31

Avots: ME III, 209, 210

pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267

pìeņemt,

1) annehmen; zu-, hinzunehmen; zu sich nehmen:
atrastais pieņe̦mts dē̦la vietā. kungs pieņēma mēteļa lejas stūŗus Krišs Laksts 27. kājas man gan vēl drusku tâ kâ aukstumu pieņe̦m Kav. ēd, cik sirds pieņe̦m Kav. es nebiju pieaugusi, ne prātiņu pieņē̦musi BW. 15158. tautiet[i]s manu tē̦vu lūdza visu cauru svē̦tu nakti, vēl pieņēma svētu rītu, līdz pielūdza māmuļīti BW. 15061. blandās tâ pat pa pilsē̦tu, kâ dieva nepieņe̦mts A. XX, 642, wie von Gott verlassen. pieņem, dievs, tē̦v[u] un māti! BW. 4144, 4. nevar vairs, būtu nāve pieņē̦musi! 8750. priekšlikums ir pieņe̦mams, der Vorschlag ist annehmbar Kaudz. M. 193. - pieņe̦mama istaba, das Empfangszimmer;

2) berühren, anrühren:
apkārt sevi vien dziedāju..., svešus ļaudis nepieņēmu (Var.: neaiztiku, neaizkāru), lai netapu ienaidā BW. 956, l. Refl. -tiês, zunehmen, sich mehren: smadzenes tiecas augt un pieņemties Vēr. II, 83. skaņas pieņēmās vēl lieliskāki Turg. Muižn. per. 112. vējš pieņēmās ar˙vien stiprāks A. XX, 402. tavs pūriņš pieņemsies. spē̦ki deviņkārt pieņe̦mas LP. IV, 27. jāšu pasaulē gudrībā pieņemties V, 356. vaigs sācis pieņemties arvienu daiļāks IV, 217.

Avots: ME III, 277

pur̂ns C., PS., Neuenb., Serbigal, Kl., Prl., Nerft, Lubn., Meiran, Welonen, Rositten, Preili, pur̂ns ² Lin., Salis, pur̂na Wolm., Oppek., pur̂na ² Karls., purnis Glück, Manz. Lettus, pur̂nis Lixna, Dagda, pur̃ns Bl.,

1) die Schnauze; der Rüssel:
(suns) paslējis purni uz augšu Pas. I, 312 (aus Bolwen). kuo līdz kungs būt, kad nav kunga purns? Etn. IV, 121. tev nebūs tam vēršam, kas... labību min, ... purni apsiet Glück V Mos. 25, 4. viņa mute it kâ lauva purnis Offenb. 13, 2;

2) die Spitze des Fusses und des Schuhwerks:
kājas purns Konv. ² 1160. kurpju purniņi MWM. IX, 414. kamašas ar ielāpiem uz purniem A. XXI, 264. kuram puišam pastalas purns pa˙priekš nuoplīst, tas būšuot saimnieks Etn. II, 111;

3) zur Bezeichnung von Personen:
teļa purna, comm., Schimpfwort: tu puisīti, teļa purna, tu uz mani neduomā! BW. 7833, 4;

4) lâču purnas (od. nāsis) U., Morcheln.
Aus *burna ( = li. burnà "Mund") unter dem Einfluss von purpas 2 od. purslas? Miežinis gibt auch ein li. purnis "snukis".

Avots: ME III, 418, 419

pur̂ns,

1): auch AP., Jürg., Linden in Livl., N.-Peb., Oknist, Ramkau, Saikava, Smilt., (mit ur̂ ² ) Allasch, Dobl., Hasenp., Kurtenhof, Lieven-Bersen, Ruj., Schwitten, Talsen, Windau; teļam bija balts purniņš BW. 27179 (aus Lasd.);

2): apavu p. AP., Trik., Wolmarshof. zeķei p. nuoplīsis AP., Sonnaxt;

3): tu, puisīti, teļa p. BW. 12978;

4): lāču p. AP., Sonnaxt, (mit ur) Naud., die Morchel;
vērša p. AP., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 328

‡ pùrsla ² Liepna, = pur̃slas 1: guovij uz purslas nav spalvas virsā Liepna. tu, puisīti, teļa p. VL. aus Lubn.

Avots: EH II, 329

putra (li. putrà),

1) die Grütze (Gries), der Brei
U.: Sprw. kāda putra, tāds mieturs, wie die Grütze, so der Quirl, wie der Ast, so der Quast St., Manz. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi. vārās kā putras katls. tas vairs putras nestrēbs, sagt man von einem Verstorbenen, putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā, - so sagen die Knechte vom schlechten Essen, das sie beim Wirt bekommen Etn. IV, 76. bieza putra, dicker Brei, Dickgrütze; plāna od. šķīsta (Salis) p., dünne Grütze, Grützsuppe; miežu, auzu p., Gersten-, Haferbrei od. -grütze; iejavu (Grünh.) od. iejava (N.-Bartau) p., ein aus Brotteig gekochter Brei; mīknas p., ein Brei aus Brotteig; se̦sku putra, eine halbdicke Gerstengrütze, mit Schaffleisch gekocht Windau; tauku p., eine mit Fett od. Fleisch gekochte Grützsuppe Etn. I, 17; uogu p., Beerensaft St., Bergm, n. U. plāna putra vāciešam, soll heissen: für den Deutschen gut genug U. bre̦ndvīnu iz putras laist, Branntwein zum ersten Male abziehen Bergm. n. U.;

2) fig.: ātra (U., Mag. XIII, 2, 54) od. karsta (Grünh.) putra od. karstas putras strēbējs, ein Hitzkopf;
teļa p., Schimpfwort: tu, puisīti, teļa putra, tu meitiņas nepazini BW. 6414;

3) genitivische Verbindungen: putru baļļa, ein Schimpfwort U.; putru bārda, ein Milchbart
U.; putras bikse, ein leichtsinniger Mensch Wessen; putru muižnieks od. putru vācietis, verächtliche Bezeichnung unbedeutender, armer Deutscher und Edelleute U.; putru vē̦dars, ein Schimpfwort U. Da das Wort auch im Li. sehr verbreitet ist, wo sonst sichere Lehnwörter aus dem Finnischen nicht aitgemein üblich sind und anscheinend aus dem Li. auch ins Weissr. und Kleinr. eingedrungen ist, so ist Entlehnung (s. BB. XXI, 121) aus dem Finnischen nicht wahrscheinlich, und das Wort wohl echt baltisch (zu li. pùsti "schwellen" gehörig?), s. Thomsen Berörtnger 210, Persson Beitr. 2431. Gegen Entiehnung zeugen auch li. pùtera (= putrà) und pūtelis "avižinis valgis", s. Būga PFB. LXVI, 245 (nach ihm bedeutete das Wort ursprüngüch etwa eine flüssige Kotmasse).

Avots: ME III, 442

rakstelis, ein Schreiber Adsel: nuožēluojamā raksteļa dē̦ls Citu tautu rakstn. I, 12.

Avots: ME III, 473

rast,

2): viņš nav tâ radis Ramkau, Saikava. Refl. -tiês: jau munā laikā radās mašīnas Kaltenbr. tik auksts vējš radās Trekņi. vai viņš nav vēl radies? Gramsden. atstāju gan, bet gaidi, ka tur vairs rasies! ebenda. nuovāķ tuo puôdu! citādi tev rasies tukšs ebenda. ne˙kur nepamuks, - te˙pat jau rasies ebenda. rutki radās (erwiesen sich)
gardi ebenda. kad es pārnācu, viņš radās jau sastipis ebenda. tikkuo aiznesu teļam dzert, viņš radās jau izdzēris ebenda. radusies upe priekšā Kl.-Gramsden n. FBR. IX, 111. zirgam ve̦cuma galā ienāši radās Grob. brauc pa tuo ceļu vien! tad tur ruonas Ķīburnieku ciems ebenda. ezītis pa ziemu rijā spaļuos ruonas ("?") ebenda. kad kuce̦nu kaitina, tad viņš ruonas (= kļūst) ar tāds sirdīgs Seyershof; "dzimt" Orellen, Sonnaxt, Zvirgzdine; ‡

2) ergiebig sein
(rasmes duot, izduoties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ergiebig").

Avots: EH II, 354

‡ III rùoze ² Linden in Kurl. "uz visām pusēm izšķīrušies mati, tini u. t. t.": senāk katru linu sauju apalās ruõzītēs izstatīja. ja teļam ruozīte ze̦māk , tā laba guotiņa.

Avots: EH II, 393

*sadriskt, zerfetzt werden: sadriskuša mēteļa kabatas L. A. 1896, No 27; vgl. li. sudrìskęs "zerlumpt".

Avots: ME III, 613

sadubt: pa hoteļa koriduoriem spurdzuot, tev kleitiņa sadūbst ("?") baluonā Latvis 1930, № 2692, S. 4.

Avots: EH XVI, 404

saliẽlît, tr., stark preisen, rühmen, loben (perfektiv): vecīši Šļupsti salielījuši, - būšuot šis zvē̦ru ķēniņš Upīte Medn, laiki 100. Refl. -tiês, sich stark prahlen: tē̦vi muižas kruogā salielījās Krišs Laksts 32. dē̦ls salielās pie pe steļa gadu pārciest LP. I, 124. meita salielījusies par vilkatu pārvērsties VII, 869. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties VII, 1186. salielīties, ka kaut kur e̦suot jauki un labi Etn. I, 53.

Avots: ME II, 674

sàlît Wolm. u. a., sàlît ² Prl., -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) salzen:
gaļu, zivis.- Part. praet. pass. sàlîts,

a) salzig
Salis, Ulpisch: putra šuodien sālīta Serbigal n. FBR. IV, 56;

b) fig., salzig, gepfeffert; teuer:
mājenieki pacienā panāksniekus ar juo sālītām ... dziesmām BW. III, I, 23. sālīti juoki Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) schlagen
Celm. Refl. -tiês, sich salzen Spr. - Subst. sàlĩjums,

1) das einmalige Salzen;

2) die Salzlake
U.: jāielej . . . kaklā siļķu vai gaļas sālījums Etn. IV, 120; die geronnene Flüssigkeit der Fleischbrühe, Gallerte Kronw. n. U.: tu drebi kâ teļa sālījums, du zitterst wie eine Kalbsgallerte U.

Avots: ME III, 802

‡ saricinât Salis, Seyershof, = sarecinât: s. teļa gaļu.

Avots: EH XVI, 442

‡ sarîkt ² Seyershof, = sarikt: teļa gaļa labi sarīk. sarīkušas asinis.

Avots: EH XVI, 442

sasmaũlêt,

1) beschmutzen
Wolm.; begeifernd belecken: guovs teļam galvu sasmaulējusi Arrasch;

2) "sasist": s. uotram galvu Bauske.

Avots: ME III, 738

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis ² Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876

‡ skrinkšķêt "?": skanē̦dami un skrinkšķēdami skaluojās mutē pūteļa graudi A. Brigadere Skarbos vējos 21. Vgl. kriñkšêt.

Avots: EH II, 510

slõrķis, ein flüssiges Frass, ein schlechtes Gebräu für Schweine od. Kühe Dond.: tā nav ne˙kāda teļaputra, tas lik ir tāds slōrķis.

Avots: ME III, 940

sprangs,

1): uzmaukuši tam (scil. sunim) sprangu uz asti Brasche Kâ Paleijas Jānis 282. paņēma... liepas sprangu Pas. XIV, 174 (aus NB.); ‡

2) ein Pflöckchen, das an Kleidern einen Knopf vertritt
(mit añ ) Dunika; ‡

3) "juostiņa uz mēteļa muguras" (mit añ ) Dunika.

Avots: EH II, 556

sprucinât,

1) "?" Karls.;

2) "brühen"
Bauske: sprucināt teļa kājas ar ve̦rduošu ūdeni, lai nuoiet vilna;

3) = sprucît Ar.

Avots: ME III, 1023

‡ stḕrbelis ² Kaltenbr. "svārku vai mēteļa apakšējais stūris priekšpusē".

Avots: EH II, 577

I stira,

1) ein (Wasser)strahl
Wid., ein nasser Streifen: spaņģis caurs: ūdeni ne̦suot stira paliek pakaļā Mar. n. RKr. XV, 138;

2) häufiger und flüssiger Durchfall (Diarrhöe)
Saikava: teļam stira. neduod teļam tik daudz piena, paraus vēl stira! Saikava, Wohl zu stars, stara.

Avots: ME IV, 1072

strèbinât: dē̦lus teļa putru strēbināja Tdz. 42259.

Avots: EH II, 586

stribinât, tr., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise speisen (tr.) Wid., Dunika, Nigr., Kl., Golg., Bers., Saikava, Meiran, Lubn.: (māmuliņa) ar pieniņu stribināja (Var.: strebināja), lai meitiņas baltas auga BW. 2930, 1. cik vārīju teļam dziru, tik ar putru stribināju (Var.: dzirdināju) 9397, 5 var. (kuņas) ar ķīsēli stribināšu (Var.: lacināšu) 21001, 5 var. es tuo savu vīramāti apšu sulu stribināju (Var.: strēbināju) 23276. labi mani pamieluoja, sēņu zupu stribināja 26407; 28446 (ähnlich: RKr. XVI, 172). kristumāte stribina savu Lienu Dok. A. Daugava I, 319. Zu strèbt.

Avots: ME IV, 1089

tātelis "der Zigeuner": tāteļam tas nebij divreiz jāsaka LP. I, 184.

Avots: ME IV, 151

tàukums, Fettigkeit, Fettes, Speck: miesas brangums un taukums. netrūkst nedz taukuma, nedz liesuma Purapuķe Humor. u. st. 10. kava luopus un nuo taukumiem arī dieviem vēlēja kādu kumuosiņu LP. VII, 301. uz uoglēm cūkas taukumi švirkst U. b. 85, 73. sagriež taukumu smalkuos gabaliņuos Vīt. 55. ve̦cā mēnesī nevar cūkas kaut, tad taûkums ² izte̦k taukuos AP. izvilka miežam taukumiņu BW. 1466. zaru galiņi pildījās ar smagu taukumu MWM. VI, 842. teļa taukums, ein Schimpfname Gr.-Sessau ("liels palaidnis"), Latv. Av. v. J. 1901, No 6 (Feuil.).

Avots: ME IV, 137

teļgaļa, teļa gaļa, Kalbsfleisch.

Avots: ME IV, 161

teļš: Demin. teliņš Frauenb. u. a.; teļa putras piestrē̦buši BW. 2189. redzēju briežu māti savu teļu vadājuot 2617, 9. kur ... teļinus ganīs 1558, 3. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 740.

Avots: EH II, 675

teļš (ostli. tẽlias "Kalb"), das Kalb: Sprw. vai teļa deļ vil˜kam nebūs brīv dārzā skatīties? RKr. VI, 895. pirmie teļi nīkst 896. iesim vienu ceļu, kausim vienu teļu! Br. sak. v. 166. teļš dīc Etn. II, 51. aršana ar cita teļu A. XX, 399. ūdeņa teļš Vēr. II, 929. liela luopa teļš, Rindvieh (Schimpfwort) Mag. XIII, 2, 58. Zu urslav. telę "Kalb"; vgl. Trautmann Wrtb. 317, Śmieszek Mater. i prace IV, 397 ff.

Avots: ME IV, 161

I trucis,

1): trucītis AP.; tručam spundi izspardīji Tdz. 56104. pasitis trucīti zem mēteļa Jürgens 46. mazu trucīti, kāduos parasti turēja miestiņu Anna Dzilna 73.

Avots: EH II, 698

uzkveldinât,

1) = uzkveldêt, abbrühen (mit elˆ ² ) Ruhental, Schibbenhof, Siuxt, Wlddrisch, (mit elˆ ) MSil., Würzau, (Wasser) heiss machen Ubbenorm erhitzen (perfektiv) Zerrauxt (mit elˆ ² ): uzkveldināt luopu iekšas (Grünwald, Schibbenhof), teļa kâjas (Würzau), aitas galvu (Ruhental). putraimi, kuŗus uzkveldina līdz biezputras biezumam Konv 2 1665;

2) noch, von neuem glühen machen:
uzkvelˆdināt ² uogles Daugeln.

Avots: ME IV, 349

uznẽrt (li. užnérti) Rutzau "uzvērt, uzmaukt": u. zīles uz diega Rutzau. u. cilpu teļam uz kājām Gramsden.

Avots: EH II, 729

uzruotît: viņš uzruota mēteļa apkakli K. Lapiņš Republ. gaisā 152, ‡ Refl. -tiês, sich aufstreifen, -krempeln: apakšbikses ... līdz ceļiem uzruotījušās Jauns. Raksti IV, 181.

Avots: EH II, 732

II var̂te ² Stenden, Watte: manteļam jāieliek vēl drusku vartes Stenden.

Avots: ME IV, 481

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I ⁴ , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533

II vîdêt ² (li. -vydėti) Naud., -u, -ẽju, gönnen: vīdi, ak vīdi pie krūtīm tev galviņu sliet! Asp. Ziedu klēpis 107: Refl. -tiês (gewöhnlich negiert!),

1) sich gönnen:
viņš nevīdas ne paēst sev, tik skuops viņš ir Naud. nevīduos pate dzert, ne saviem brāļiem duot BW.19724;

2) wünschen, wollen, mögen:
tu esi ... skuops! ... tu nevīdies viņam ne˙kā duot Pas. IV, 88 (aus Selg.). ir priekš mēteļa nevīdas ieduot Deglavs Rīga II, 1, 306. viņš ne bēres nevīdās (oder Präteritum zu einem "vīsties?) izrīkuot! Ieviņš Jaun. Ziņas 1929, № 146. Doch wohl nebst pavīdêt I (= li. pavydėti) "missgönnen" und nenuovīdêt (slav. nenaviděti; vgl. auch r. зависть "Neid" und lat. invidēre) zu vīdêt I, wobei die Bed. "gönnen" ursprünglich wohl in der Zusammensetzung mit einem Präfix aufgekommen ist.

Avots: ME IV, 634

II virsis Vīt.,

1) = virsus, der Aufstrich auf Fladen, Kuchen: ar mentīti uzsmērē virsi Vīt. 54;

2) = virse 1: pilns ratu virsis nuo viena paša teļa P. W. Šis ar mani tiesāties? 7.

Avots: ME IV, 612

ziẽpes,

1) seltener der Sing. ziepe L., St., U., loc. pl. ziepeņās BW. 20341, 8 var., die Seife:
ziepēs ruokas nuomazgāju BW. 15909, 1 var. paduod man ziepi (ein Stück Seife)! Nigr. ziepju pūslis, die Seifenblase Brasche. ziepju ūdens, Seifenwasser Brasche. ziepju vārītājs, der Seifensieder Brasche; ziepju zâles,

a) Seifenstein;

b) "ein Gift";

2) auch Sg. ziepe, Pech, Malheur, Unglück:
nu iznāca ziepe (ķe̦za) Golg. nu būs ziepes! sagen Seeleute (auch im Sinne von Sturm). ziepes savārīt, eine Sache (eine Arbeit) ungeschickt tun, verderben Grünw.;

3) nekul ziepes! sprich keinen Unsinn!
Saikava;

4) ziẽpītes, eine gewisse Pflanze
Bauske; ziepītes od. suņu ziepes, polygala amara L. Birsman; svēteļa ziepes, polygala amara L. od. saponaria ifficinalis L. Etn. III, 159: svēteļa ziepes putuo, kad ar viņām mazgā ruokas vai ģīmi Etn. II, 147. Nebst estn. sēp aus mnd. sepe.

Avots: ME IV, 744

I zlaukts: misu nuotecina pa caurumiem zlaukta dibe̦nā Austriņš Puišk. 145. lielījās panāksnieki labiem ratiem sabraukuši; visi zlauktā ("?") [Var.: zlauktuos] sasē̦duši, teļa astes ruociņā Tdz. 59153.

Avots: EH II, 811

žļugans "ein Stück (Fleisch)": uz kāzām atnesa ve̦se̦lu žļuganu teļa gaļas Saikava.

Avots: ME IV, 819

žmiegt, -dzu,

1) = zmiegt I 1 Dahlen n. Etn. II, 49, Lennew., Mitau, (mit iê ) Adl., Gr. - Buschhof, Heidenfeld. Kalz., Selsau: žmiedzis iekšā Anekd. IV, 199;

2) = šmiegt 1, schlagen (mit iê ) Adl., Bers., C., Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Kegeln, Selsau, Sonnaxt, Trik., (mit iê ² ) Siuxt, Wandsen, (mit ìe ² ) Meiran: žmiegt pa acīm Autz, Memelshof;

3) = zmiegt I 3, laufen (mit iê ) Adl., Bers., C., Gr. - Buschh., Kalz., Kegeln, Meiran, Trik., (mit iê ² ) Siuxt: žmiedz nu ātri teļam pakaļ, ka vari nuoķert! Horstenhof.

Avots: ME IV, 822

žûksnis: "mazs klēpītis siena vai salmu" Borchow; jums žūkšņus taisīšu nuo ... žagaru blāķa Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 47. lielu žagaru žūksni izvilkdams nuo mēteļa apakšas PW. Šis ar mani tiesāties? 10.

Avots: EH II, 822

zveņģele,

1) zveņģele U., Mag. XIII, 2, 66, Aahof, Golg., Kroppenhof, Lis., Nerft, (mit eņ̃ ) C., Frauenb., Grünw., Hasenpot, Nötk., Salisb., Schibbenhof, Stenden, zveņģelis L., U., Adsel, Grobin, Lasd., (mit em̃ ) Dunika, Karlson, zveņģe Bewershof, Kokn., Stockm., (mit eņ̃ ) Schibbenhof, das Ortscheit, der Schwengel (am Wagen, am Pflug, an der Egge, am Brunnen
LKVv.): zirgam streņģes uzkabina uz zveņģeles Hasenpot. kad jūdz divus zirgus, tad katrpus dīsteles vajaga sava zveņģeļa Etn. II, 97. Sprw.: darbs nav zaķis, cilvē̦ks nav zveņģelis Grobin;

2) zveņģelis Grobin "eine hinten an den Oberkleidern angebrachte Klappe zum festeren Zusammenziehen";
zveņ̃ģelis Karls., der Riementräger: (zakrakiem) mugurā bija zveņģele RKr. XVII, 30. tava manteļa zveņģelim puogas iztrūkušas Grobin;

3) das männliche Glied
(mit eņ̃ ) Frauenb. Nebst estn. wen`n`el "Schwengel am Wagen" aus mnd. swengel; zveņģe auf Grund des deminutivisch aussehenden zveņģele neugebildet.

Avots: ME IV, 771