Paplašinātā meklēšana

amutulis, ein alberner, unbedachtsamer Mensch: skrìen, kâ amutulis, tīri bez jē̦gas! (Pampeln).

Avots: ME I, 70

‡ apustulis, der Apostel.

Avots: EH I, 124

atkritulis der Abtrünnige: tie uzņe̦m visus atkrittuļus, kas patiesībā ir tiešām arī atkritumi Izgl. II, 32.

Avots: ME I, 168

brutulis,

1) ein unordentlich gekleideter Mensch;

2) einer, der seine Arbeit nachlässig tut
Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 340

‡ burtulis, ein grosser, dicker Regenwurm Lettg.

Avots: EH I, 255

‡ čaibstulis PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406

čiepstulis, ‡

2) = čiebulis PV.

Avots: EH I, 293

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417

cìetulis, der Dulder, Notleidende R. SK. II, 131.

Avots: ME I, 397

čīkstulis,

1): ein sich beklagender Siechling
Fehteln, PV.; ‡

2) wer zu feilschen liebt;
‡

3) "kas čīkst": žīds brauc ar saviem čìkstuļa ² ratiem Saikava.

Avots: EH I, 292

[čīkstulis Weinsch., jem., der sich viel beklagt (čīkst).]

Avots: ME I, 416

‡ čin̂kstulis PV., wer zu flennen pflegt.

Avots: EH I, 291

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423

drãztulis,

1) jem., der hin und wieder schnitzelt
Krem.;

2) = drāztaļa Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 495

dūkstulis, der Sumpf, die Sumpflache: tiem jāmājuo dūkstulī šādā Dünsb.

Avots: ME I, 526

‡ grābstulis,

1) wer lange Finger hat, zu slibitzen pflegt
Diet.;

2) = grābsteklis 2 Pēt. Av. I, 158.

Avots: EH I, 400

kaitulis: auch (mit ài ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, kaituls Wessen.

Avots: EH I, 575

kaitulis [li. kaitulỹs "вспыльчивый человѣк"], f. kaitule, der (die) Boshafte, Böse, wer leicht zum Ärger erregt wird: še, kaitule (Var.: skaistule, dusmīte), kumeliņš BW. 26459.

Avots: ME II, 136

kar̂stulis, der Hitzkopf, Sanguiniker: viņas karsti mīlē̦tais karstulis A. XII, 1, 32.

Avots: ME II, 164

kârstulis ^2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604

kārstulis: auch Siuxt.

Avots: EH I, 604

[kārstulis U. (aus * kāstulis), = kãstava.]

Avots: ME II, 199

kârstulis ² Hofzumberge, gew. Pl., = kā`rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199

kãstulis Siuxt, = kãstava 1.

Avots: EH I, 606

ķirtulis, der Schnepper (beim Aderlassen) N. - Sessau n. U., ķirtuoklis Oknist.

Avots: ME II, 385

klaîstulis ² (fem. klaistule), ein zerfahrener, unsteter Mensch: cik saldi smej šī klaistule Lautb., Vidvuts II, 65.

Avots: ME II, 209

kratulis,

1) eine Zitterkrankheit, das Zittern an allen Gliedern
Ar., C.;

2) = režģis C., RKr., X, 2.

Avots: ME II, 261

kre̦tulis,

1): auch Holmhof, Gold., Iw., Nogallen, Schwarden. Siuxt, Strasden, Windau: es šķitu kre̦tuli pie... sienas: tas bija Pēteŗa... kuņģis BW. 20155.

Avots: EH I, 650

kre̦tulis [Wandsen], kre̦tuls [li. krẽtalas] Nigr.,

1) Getreideschwinge, Riegensieb
[s. Bielenstein Holzb. 511]: labību kre̦tulā (kre̦tulī LP. VII, 1196) kre̦tulī, lielā, gaŗā sietā, kuŗu uzkaŗ pie piedarba durvīm Etn. III, 104;

2) ein Nimmersatt, Vielfrass:
tas jau gatavais kre̦tulis: kreš vai aizmigdamies Naud. kas tas kre̦tulis aiz galda sēdēja? Zu krēst, [d. dial. radel "Sieb", ahd. redan "sieben", li. krẽtilas "sito od. plewüu. a., vgl. auch le. kratît].

Avots: ME II, 274

krē̦tulis: auch A.- Autz.

Avots: EH I, 652

krē̦tulis U., = kre̦tulis.

Avots: ME II, 277

kutulis, ‡

2) "ein kitzliger Mensch"
Wizenhof.

Avots: EH I, 681

kutulis, eine Viehlaus. [Nach Būga РФВ‚. LXVI, 224 zu li. kuténties "sich mit dem Schnabel die Federn auflockern"; nach le. knislis "Staubfliege": kniest "jucken" zu urteilen aber eher zu le. kutêt. Vgl. auch skutulis und li. kutulys щекотка".]

Avots: ME II, 330

‡ meitulis Anekd. IV, 311, ein Mädchenjäger.

Avots: EH I, 797

‡ me̦tulis, fem. me̦tule Warkl. "eine unbeständige, leichtsinnige Person".

Avots: EH I, 804

mîkstulis,

3): ein nachgiebiger Mensch
Lettg.

Avots: EH I, 821

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643

[mitulis "miteklis" Lindenhof.]

Avots: ME II, 639

mutulis,

1): auch (mutuls) Schwanb.;

2): auch Golg., Schwanb., Stomersee;

3): ūdens, dūmu mutuļi Oknist: ūdins jau mutuli sit, grìežas augšā mutulī Warkl. ūdens sit mutuļus (siedet)
Kaltenbr. ūdens vāruoties me̦t mutuli Saikava. kad putrai (vāruot) uzšausies kāds mutul(īt)is AP., Frauenb., Mahlup; "eine Welle" Mesoten;

5): pilsē̦tā bij liels m. ("daudzums") bēgļu Kand. kas tai mutulī (Häuflein) ir Lng. savācies kuopām ve̦se̦ls m. zalkšu Grob. uznāk tāds m. strazdu ebenda. knuži iet mutuļuos ebenda.

Avots: EH I, 837

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. ² 498.]

Avots: ME II, 676

‡ mutuliski Schwanb., Adv., sprudelnd (?): ūdens varās m. vien.

Avots: EH I, 837

nepratulis, f. - le, der (der) Unkundige, Unwissende, Hilfslose: es nelaimīga nepratule Lautb.

Avots: ME II, 728

[neprātulis, = nepratulis: ak, mazais neprātulis! Leijerk. I, 128.]

Avots: ME II, 728

nepustulis, ein unruhigeŗ unbändiger Mensch Grob. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 729

nesuñtulis ein zügelloseŗ unruhiger, ausgelassener, alberner Mensch: kuo tu te ieskrēji kâ nesuntulis? Nigr. [Kāds te kalngalā viesulis! kâ nesuntulis rauj, plēš un grūž! Janš. Dzimtene V, 404.]

Avots: ME II, 734

‡ nìkstulis ² Warkl., = nĩkulis.

Avots: EH II, 26

pasnatulis, ein einfältiger, dummerhafter Mensch Katzd.

Avots: ME III, 104

I pìkstulis ² : auch ("ein gewisser Fisch") Fest., Kaltenbr., Oknist; kâ pīkstuļi luocījās BW. 1, S. 945, № 4575, 6 var.

Avots: EH XIII, 240

I pikstulis ² Warkh., Warkl., Saikava, ein aalartiger Fisch U.; der Peizger Bers.; Steinsauger Döbner n. U.; "zivs ar strīpām" Domopol. zu pīkste I.

Avots: ME III, 231

II pĩkstulis C., ein weinerlicher Mensch: pīkstuļu mums ir visai daudz pasaulē Alm.

Avots: ME III, 231

piktulis, f. -le, der, die Böse, Heftige: viņa ātteica pikti.., piktulei nepateicu patiesību Zalktis v. J. 1908, № 4, 112. LP. I, 129: Piktulis, ein Hundename.

Avots: ME III, 213

‡ piukstulis Segew., ein Küchlein.

Avots: EH XIII, 239

puntulis, einer, der vor sich hin murmelt, brummt Trik.

Avots: ME III, 413

rakstulis,

1) der Federhalter
Dr.;

2) die Schnauze eines Schweines
Serbigal.

Avots: ME III, 475

rātulis Wid., rātulĩtis U., rātuvĩtis (f. -te), ein Zänker, einer, der gern schilt, tadelt: nerājies, rātuvīte (Var. 1: kuo rājies, rāturti), neb es tava rājamā! BW. 23341 var.

Avots: ME III, 499

ritulis: naudas r. Preekuln n. BielU., eine Geldrolle. vaska ritulīši Janš. Bandavā II, 327, ein gewisses Muster (raksts).

Avots: EH II, 374

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

‡ ruñtulis Salis "apaļš vīstuoklis": kad drēbe satīta rullī, kuoļi iekšā kâ runtuļi.

Avots: EH II, 385

‡ rupstulis nb., alles, was dick ist; auch ein dicker Mensch.

Avots: EH II, 385

rutulis: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; 1): "rullis, iegare̦na bumba" Iw.: tauku r.; "apaļš kuoka gabals" Wessen; bē̦rns kā r. Oknist. rudzīti, rutulīti ("?") Tdz. 40138.

Avots: EH II, 386

rutulis,

1) ein rundes Stück Holz Wessen, ein Balkenende, ein runder Klotz;

2) "?": kuŗai meitai stāvu pupi, tai atjāja zābakiem; kuŗai gulu rutulīši, tai ar kārklu vīzītēm BW. 11982, 1;

3) rudzu rutulītis, = rudzu ruņģītis (s. ruņģis 2): jūs manu rudzu rutulīti nuogalinājušas LP. VI, 66, Etwa zu slav. rъtъ "Spitze, Schnabel, Anhöhe, Hügel"??

Avots: ME III, 565

same̦tulis: tādi same̦tuļi e̦sam, wir sind so viele in einen Raum gepresst Ringen n. U.

Avots: ME II, 684

se̦stulis: auch Ramkau.

Avots: EH XVI, 479

se̦stulis C., Bers., Saikava, Lös., Druw., Sessw., Heidenfeld, Schwanb., Stomersee, Aahof, A. v. J. 1901, S. 609, se̦stuls U., ein Getreidemass (1/6 Lof): ļuoti daudz graudu: 3 līdz 6 se̦stuļi D. linu . . . bij izsējis gan˙drīz četrus se̦stuļus plē̦sumā Plūd. LR. III, 74. iemēruojis saimniekam vienu se̦stuli LP. V, 399.

Avots: ME III, 821

sîkstulis Prl., ein Karger, Geiziger U.: Sprw. sīkstulis mūžam nabags.

Avots: ME III, 853

sîkstulis: auch Borchow; neskaiti, sīkstuli, kūmiņu naudu! BW. 1780. ,

Avots: EH II, 492

I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.

Avots: ME III, 866

II skaistulis, f. skaistule Bw. 26459 var. (Var.: skaitule, dusmīte), der (die) Zornige.

Avots: ME III, 866

skaitulis: fem. skaitule BW. 26459.

Avots: EH II, 498

skaitulis (f. -le) Celm., ein schnell Erzürnter, Verärgerter: apskaitus skaitulītis BW. piel. ² 207161.

Avots: ME III, 867

skre̦tulis "ein abgelumpter, verfressener Kerl" Grünh. Nebst *skrast und *skrest wohl zu li. skrèsti "sich mit einer trockenen Kruste beziehen", suskrèsti "sich mit schorfartigem Schmutz bedecken" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 578).

Avots: ME III, 891

I skre̦tulis: "nuoķepis clivē̦ks" Mesoten.

Avots: EH II, 509

‡ II skre̦tulis Granh., = kre̦tulis 1.

Avots: EH II, 509

‡ III skre̦tulis Grünh., ein geschwätziger od. redseliger Mensch.

Avots: EH II, 509

‡ *IV skre̦lulis, = skretele (?): kal man dzelžu skre̦tulīšus (Var: ritenīšus)! BW. 15932, 3 var.

Avots: EH II, 509

skritulis: auch Borchow n. FBR XIII, 26, Lubn. n. FBR. XVII, 127, Višķi n. Ceļi IX, 401,

1): auch (Wagenrad)
Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Lixna, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: par vienu skrituli pus˙uotra dāldera BW. V, S. 224. četri uoša skritulīši Tdz. 54716. brauce ratuos ar kuoka skrituļiem FBR. XX, 157 (aus Līvāni). mun savi zirgi in skrituļi (Wagen) Jauns. Raksti VIII, 318; "ritenis bez luoka apkaluma; nuo viena gabala apliekts bē̦rza kuoka luoks" Druw.; "apaļa ripa, skriemelis" Salis: ratam vidū tāds s., un tur ir rata spieķi iekšā; ein altes od. zerbrochenes Rad (und überhaupt ein "alter" Gegenstand; zuweilen auch ein neuer, aber beschädigter Gegenstand) Seyershof;

2): auch (nur wenig und scherzweise gebraucht)
AP.;

6): ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu skritulī BW. 899, 3;

9): "-wirbel" ME. ul, S94 zu verbessern in "-wirbel";
‡

11) skritulīši "Röllchen, an denen die Hevelten hängen"
BielU.

Avots: EH II, 510

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894

I skutulis: ein hölzernes Schüsselchen Iw.; kuo vandi ... viscaur skutuli? Tdz. 56940. nekac[i] ... pār skututim! BW. 35174 var. zupa vien skutulī 19306.

Avots: EH II, 517

I skutulis, s. skutuls.

Avots: ME III, 908

II skutulis Planhof, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 908

III skutulis: svārciņi skutuļu pilni Tdz. 58316.

Avots: EH II, 517

III skutul(i)s, s. skutele.

Avots: ME III, 908

šmurkstulis,

1) šmurkstu1is Wid., šmurkstuls Druw. n. Etn. II, 161 und RKr. XVII, 82, šmurkstule N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = šļirce 1, der Saugheber;

2) šmurkstuls, ein schlank gewachsener Mensch oder Baum od. ein solches Tier:
dē̦ls izaudzis kâ šmurkstuls Druw. n. RKr. XVII, 82. sivē̦ni kâ šmurkstuli ebenda.

Avots: ME IV, 87

spīkstulis,

1): ein aalartiger, im Schlamm hausender Fisch (zum Fangen anderer Fische gebraucht)
AP. (mit ĩ ).

Avots: EH II, 553

spīkstulis (auch mit -gst- geschr.),

1) spìkstulis ² Lis., Golg., Schwanb., ein aalartiger Fisch
Adsel, Aahof;

2) figürlich:
kalpa puiši kâ spīkstuļi luocījās Ld. 10945. sulainis iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803. tev palika tavs skrīverītis, tas gludais spīkstulis Niedra. Zu spĩkstêt; vgl. auch pīkstulis.

Avots: ME III, 1003

‡ spītulis, ein Trotzkopf: būsim vienu spītuli izmācījuši par cilvē̦ku Sārts Str. 172.

Avots: EH II, 554

spraustulis Walk n. U., = spraustava.

Avots: ME III, 1014

stâstulis ² Karls., f. -le, der (die) zu erzählen pflegt; stāsti, stāstulīte, kuo redzēji ganiņuos! BW. 2617, 8.

Avots: ME III, 1051

svārstulis Duomas II, 462, ein Unbeständiger, Wankelmütiger.

Avots: ME III, 1145

svè̦tulis,

3): auch (mit ê̦ ² ) Frauenb., Pinkenhof.

Avots: EH II, 617

svè̦tulis, f. -le,

1) ein Scheinheiliger
Wid.: bij palikuši par svē̦tuļiem, kuriem galve̦nā lieta bij ārīgā izlikšanās Latvju tauta XI, 1, 39. nevajaguot... cilvē̦kam būt tādam svē̦tulim Saul. Purvā 24;

2) der Betbruder
U.;

3) der Storch
Erlaa, Grünh., Kreuzb.

Avots: ME III, 1156

švīkstulis: krievu ... "švīkstuļu" skaņas A. Upītis Laikmetu griežos I, 98.

Avots: EH II, 662

švīkstulis* Wid., = šņācenis, ein Zischlaut.

Avots: ME IV, 119

svipstulis* A. v. J. 1887, S. 139 "sibilans".

Avots: ME III, 1160

I tītulis,

1) = tīsteklis 1 (mit î) Nötk.;

2) ein hölzernes Werkzeug, womit Garn aufgewickelt wird
Alksnis-Zundulis; ein dünnes und glattes durchlochertes Hölzchen, das beim Zwirnen gebraucht wird (mit ĩ) Schibbenhof;

3) die Rotunde
Grünh. (nur einmal gehört).

Avots: ME IV, 208

II tĩtulis, einer, der sich oft ärgert Walk; ein widerspenstiger, eingebildeter und schnell verärgerter Mensch Wrangelshof; "kas tītās" Widdrisch.

Avots: ME IV, 208

tulis: izkaptes t. jeb ruokturis Grob.; pāte̦gas t. (das untere Ende des Stieles); dakšas t., šķupeles t., ilkses t.; vē̦rstuves t. ("dzelzs gals, kas uzmaukts uz vē̦rstuves kuoka") ebenda.

Avots: EH II, 702

tulis, ein knopfartiger Griff Jürg.: īle̦na kātam tulis. Vgl. tuļa 1.

Avots: ME IV, 259

tuntulis,

1): ein unordentlich zusammengewickeltes Bündel, verwühlte Hede u. a.
(mit uñ) Seyershof; zusammengewickelte Kleider Sermus; ein eingewickeltes Kind ebenda;

2): ein Knoten im Garn
A.-Schwanb.;

5): "tūļīgs cilvē̦ks" (mit uñ) Seyershof; ein Dummkopf
um Talsen.

Avots: EH II, 703

tuntulis,

1) etwas Eingehülltes, ein Bündel Vīt., (mit uñ) Nötk., Ruj., Salis, Segewold, (mit ùn ² ) Schwanb.; ein (in viele Kleider) eingehüllter, eingemummter Mensch
U., Morizberg, (mit uñ) Arrasch, Bauske, Jürg., Ruj., Schujen, Widdrisch, Wolmarshof, (mit ùn ² ) Adsel, Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau: mazs bē̦rns satīts kā tuntulis Notk. ievainuotam kājas satuntulē̦tas tuntulī Vīt. savilcies, sasējies kārtu kārtām kā tuntulis ders.;

2) ein Klumpen, Kloss
(mit ùn ² ) Sonnaxt: putrā ir tuntuļi; ein Klumpen, Knoten im Garn BW. 25314, 12;

3) eine Beule:
tuntulis galvā nuo sitiena LP. VII, 201. viņam pierē tuñtulis Siuxt;

4) der Senker am Netz (ein mit Leinwand benähter Stein)
Bielenstein Holzb. 654;

5) ein Trödler, wer etwas ungeschickt, langsam tut
(mit un`) Bauske, Dond., Drosth., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Stenden, Wandsen, (mit ùn ² ) Adl., Bers., Gr.Buschh., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl.: stāv kâ tuntulis Jauns. III, 49; "ein (in sich) Verschlossener" Gr.-Buschh.: nuo tā tuntuļa par visu dienu labi ja kādu vārdu dzirdēsi Gr.-Buschh.; "wer eilig, ein wenig wackelnd geht". In den Bedd. 2-3 zu li tuntas "Haufe" (wohl mit nt aus mt)?

Avots: ME IV, 265

tutulis LP. IV, 182, = kukulis.

Avots: ME IV, 275

vārstulis,

1) s. vārstala;

2) "atspuole" Santen, Seltingshof;

3) der Schlagbaum
Magnushof.

Avots: ME IV, 510

‡ vatulis A.-Schwanb., = vatelis.

Avots: EH II, 760

‡ vãtulis Frauenb., ein Schimpfname.

Avots: EH II, 766

viêntulis,

1): cāļi te̦k pulciņā, es - vientule raudādama BW. 2036, 10.

Avots: EH II, 797

viêntulis (li. vientulis bei Miežinis und bei Juškevič unter abrinė), f. -le,

1) wer vom Paar allein übrig geblieben
L.; ein Einsiedler U., ein Einsamer: e̦smu vientulis sēdējis Glück. vientulis putns Glück. vientulim dzīvuot pasaulē Aps. J. 1II, 5. Der gen. s. auch adjektivisch: šai vientuļa vietā LP. VI, 1030;

2) ein bejahrter Junggesell
Frauenb. Falls nicht etwa aus dem etymologisch verdunkelten vienturis nach den vielen Personenbenennungen auf -ulis (z. B. vienulis) umgebildet, etwa zu tuļāties und poln. tułač się "sich herumtreiben"?

Avots: ME IV, 667

vîkstulis,

1) "?" Baltinow n. FBR. XI, 131;

2) ein Bündel
C., Golg.;

3) ein Kind, das andern hinderlich, im Wege ist;

4) = vîksteknis Bauske.

Avots: ME IV, 637

vĩstulis Frauenb., ein auf dem Felde zum Trocknen aufgestelltes Gestell mit Klee: paņe̦m ar ruokām vīstuli un pagrìež slapjuo ē̦nas pusi pret sauli, lai izžūst Frauenb.

Avots: ME IV, 644

vitulis, = mutulis I, wer viel spricht Siuxt. Zu viterêt 1 2.

Avots: ME IV, 629

žaûstulis Vīt., = žaûstelis, žaûsts: ej nu, žaustuli! tu jau kaklu nuolauzīsi tumsā skriedams pa purvu un grāvjiem Vīt.

Avots: ME IV, 792

žmukstulis: "(savīstīts) vīšķis" Mahlup.

Avots: EH II, 820

žmukstulis, etwas Zusammengebundenes, ein Wickel N. - Peb.: viņš atrada naudas žmukstuli Mar. n. RKr. XV, 146.

Avots: ME IV, 822

‡ tustulis Salis "puiku pistuole".

Avots: EH II, 706

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244

‡ Bḕrtiņš ² Linden. = tulis">Bē̦rtulis: trīs dienas priekš Bērtiņiem. Zum Ausgang vgl. Mãrtiņš.

Avots: EH I, 217

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355

cikai,

1) wieviel (von paarweise zusammengehörigen Gegenständen):
cikai skrituļu tu nuopirki? wieviel Gänge Räder hast du gekauft? BB. XIV, 144;

2) beinahe, fast
[in dieser Bed. wohl aus cik kai]: cikai skritulis man nenuomuka N. - Schwanb. BW. 844. cikai tupu, cikai rāpu, iesavilku cisiņās BW. 19652;

3) wie oft (?):
es cikai (Var.: cikkārt), jauns būdams, meitas laidu vējiņā BW. 22018 var.

Kļūdu labojums:
rāpu, = rāpu

Avots: ME I, 380

‡ *čūkstule oder *tulis">čūkstulis, = čûkstele ² (?): Mīli uzlūkuoja ar skābu gīmi un ar uzrauktu čūkstuli Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460

drāstaļa, drāsts, tulis">drāstulis, drāstīgs, drāstīties = drāztaļa, drāzts, tulis">drāztulis, drāztīgs, drāztīties.

Avots: ME I, 494

‡ dũšuôtiês,

1) Mut fassen
(imperfektiv): viņš dūšuojas, dūšuojas, bet nevar sadūšuoties;

2) "?": visu varēs viegli atrisināt tādā ceļā, kâ Bē̦rtulis par tuo dūšuojās R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 120.

Avots: EH I, 349

gumdît (unter gum̃dinât ),

1): auch Gr.-Buschhof (kas tevi gùmda ² tâ darīt?), Kurmene ("hetzen");
‡

2) "sev vien kuo raut" (aus einem handschr. Vokabular): redz, kâ Bē̦rtulis gumda linus, duomādams, ka mēs nere̦dzam.

Avots: EH I, 419

ìepeldêt, intr., herein -, hineinschwimmen; auch von geschmeidigem flinkem Hereinkommen: sulains iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803.

Avots: ME II, 50

‡ izkre̦tulât Iw., mit Hüfe eines kre̦tulis 1 aussieben.

Avots: EH I, 458

‡ kaitula BW. 26459 var., = kaitule (unter kaitulis).

Avots: EH I, 575

kar̃tupelis, tulis">kartulis Burtn., kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366

‡ kļe̦bačâtiês, -ājuos Auleja, lose zusammenhalten (infr.), wackeln, klappern: skritulis kļe̦bačājas.

Avots: EH I, 625

klaiņât, klaîņât ² Ahs., - ãju, klaĩņuôt [Frauenb.], intr., umherirren, sich umhertreiben, schlendern: viņš pa dienu klaiņāja apkārt AU. pa kupe̦nām vientulis ceļinieks klaiņā A. XX, 112. baltais le̦dus deķis sāka irt un klaiņuot Stari I, 43. mazais klaiņuoja ezeriņam ar˙vien tuvāk Latv. Refl. - tiês, sich umhertreiben: puiši klaiņājas caurām naktīm apkārt Dond.

Avots: ME II, 209

knaksts U., knakstulis Etn. IV, 97, = knakšis.

Avots: ME II, 242

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

‡ I kre̦tals (li. krẽtalas) Rutzau, = tulis">kre̦tulis 1.

Avots: EH I, 650

kreteklis [C.], Smilt., = tulis">kre̦tulis.

Avots: ME II, 274

kre̦te̦ls [li. krẽtelas "rzeszoto"] Dīcm., [Dunika], = tulis">kre̦tulis.

Avots: ME II, 274

kre̦tuls (unter tulis">kre̦tulis),

1): auch Frauenb., kre̦tuls BW. 20155 var.

Avots: EH I, 650

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene ² II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282

kupe̦na, ein Haufen: kārklu kupe̦nas Stari III, 220; ziedu kupe̦nas Kleinb. kâ kupe̦na es sēdēšu tautu galda galiņā BW. 21592; namentl. ein zusammengewehter Schneehaufen Nigr., A. Brig.: pa kupe̦nām vientulis ceļinieks staigā A. XX, 112. viens gul kuoka serdītē, uotrs sniega kupe̦nā BW. 27957, 5, [Rutzau]. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 317

lê̦ps, [schwächlich Warkh.]; plump, ungeschickt im Gehen Mar. n. RKr. XV, 125. [lēps "neveidīgs, neveiklis, mīkstulis" Wessen]; vgl. lê̦pa II.

Avots: ME II, 461

līkstaîns ritenis, tulis">skritulis, Wagenrad aus einem Stück U.

Avots: ME II, 486

pãrrîtus (unter pãrrîtu): kāstulis jāmazgā p. Siuxt.

Avots: EH XIII, 209

pĩkstis C., = tulis">pĩkstulis II.

Avots: ME III, 231

rituls (unter ritulis): kāpuostiem lapas re̦dz jau griežamies ritulā Janš. Mežv. ļ. II, 484. ap galvu ... apaļuos rituluos satītās ... matu pīnes Līgava II, 156. (dzērves) griezās un vērpās gaisā ... ritulu rituliem Bandavā I, 94. vadmalas r., salmu r. (uz le̦ce̦kla) Dunika. orkāns uz riņķi vien iet un grìež visu ritulā kuopā Salis.

Avots: EH II, 374

satiksme,* der Verkehr; die Eintracht; = paziņas, die Bekanntschaft Wid.; satiksmes ceļi, Verkehrswege. uzturēt satiksmi, den Verkehr aufrechterhalten. satiksmē ar sev līdzīgiem viņš... bijis pazemīgs Latvju tauta XI, 1, 42. kur... viņam šīs satiksmes trūkst, viņš jūtas vientulis Janš. Dzimtene ² III, 87. lai saimnieki... stiprina labuo satiksmi starp sevi un gājēju B. Vēstn.

Avots: ME III, 762

sešiniẽks: = se̦stulis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74.

Avots: EH XVI, 479

‡ sešnieks Kaltenbr., = se̦stulis.

Avots: EH XVI, 479

‡ sestenieks Lettg. n. BielU., = se̦stulis.

Avots: EH XVI, 479

sisinât, sisinêt Warkl., sisenêt Saikava, intr., zirpen Wid.; summen: sienāžu sisināšana Austriņš Nuopūtas vējā 138. cālīši zem vistas spārniem gulēt iedami sisina Druw. n. RKr. XVII, 77. bites vakaruos... gulē̦damas sisina ebenda. kaimiņi kaktā sastapušies sisināja ebenda. Bē̦rtulis sisina caur zuobiem Blaum.

Avots: ME III, 848

šķùobris ² Lis., Lubn., Meiran, Saikava, šķùobrs ² Aahof, Lubn., eine Art Fisch; = tulis">pīkstulis Infl. n. U. (šķuobris); die Wemgaile Adsel. Erinnert an r. dial. щабёръ "Brachsen".

Avots: ME IV, 57

skuortele, skuortelis,

1) auch tulis">skuortulis, Schurzfell, Schurz der Männer, aussergewöhnlich auch für Weiberschürze U.: skuõrtele Zögenhof, die Schürze V., Ulpisch, Ruhtern: vīra mātei deva kre̦klu, skuorteli BW. III, 1,18. kuo darīji, tautu meita, skuortulīšus neauduse? BW. 25459;

2) die Tasche am Kleide
Kreuzb., Oberl. n. U. - Vgl. skuotele; beruht auf mnd. schorteldôk "ein Tuch, das als Schürze dient".

Avots: ME III, 910

skradât, sich mit einer Kruste, mit Schorf bedecken Wid. Etwa zu mnd. schratelen "zerschneiden" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 580)? Vgl. auch skrē̦dât 1 und skretulis.

Avots: ME II, 885

skrèitals ² Erlaa, skreĩtãls Jürg., skreitẽļi Trik., skreĩtulis C., Frauenmantel; skreitules Mag. IV, 2, 76, L., U., Sinau (alchemilla vulgaris); skreĩtūlis PS., Rainfarrn (tanacetum vulgare): saulīt[e] lasa rasas lāses skreitelīšu lapiņās BW. 4386. Der radförmigen Blätter resp. Blüten wegen zu skritulis? Vgl. skreteliņš.

Avots: ME II, 890

*skrest (li. skrèsti "sich mit einer trockenen Kruste beziehen"), zu erschliessen aus nùoskretis und apskretis; vgl. skre̦tulis.

Avots: ME III, 891

skretele, das Rad (am Wagen) Mar., Korwenhof, Stom., Schwanb.; ein schlechtes Rad Karls.; Plur. skreteles, die Vorderräder eines Wagens mit Achse und Femern A. XI, 249, Selb., Wessen, Memelshof, Nerft; ein alter Wagen Holmhof, Aahof: ratiem skretele salūzusi Mar. n. RKr. XV, 135. zirgs salauza skriedams skreteles Selb. bē̦rni izrāvuši skreteli nuo ass LP. VII, 261. Neben diesem skret- ein altes skreit- in skritulis.

Avots: ME III, 891

skritelis, s. skritulis.

Avots: ME III, 894

skutele,

1) die Viehlaus
Linden (in Kurl.), Nötk., Saikava, L., Stomersee, Baldohn, Mar., Karls.; skutul(i)s, Schaflaus Manz. Lettus; Plur. skuteles, skuteli,skutuļi, Schafläuse U., mit Ungeziefer gefüllter Schelfer, besonders am Halse des Viehs Seew. n. U.: skuteles (Var.: uteles) nuoēda BW. 35057, 3. uts-maza, balta, mazāka nekâ skutelīte JK. VI, 54;

2) "kašķīgs (palama)" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54. zu skust (n. Leskien Nom. 480); vgl. auch kutulis.

Avots: ME III, 907

skutuls U., Manz. Lettus, Rutzau n. FBR. VIII, 141, Nidden, Lasd., skutulis N.-Sessau n. U., Schrunden, skutelis Tahm. n. L., U., eine Schüssel; skutuls Mar., skutuliņa Bērzinš, eine kleine Schüssel; skutulis Manz. Lettus, PlKur., eine breite, flache Schüssel; skutulis, ein Töpfergeschirr überhaupt Schrunden; skutuls, ein hölzernes Schüsselchen, ein kl. hölzernes Gefäss Grünh.; skutelis, skutulis, eine (früher im Gebrauch gewesene) kleine, gedrechselte od. geschnitzte Schlüssel, ein solcher Teller Siuxt, an d. unteren Windau n. Bielenstein Holzb. 283, ein gedrechseltes hölzernes Schüsselchen Edwahlen n. U.; skutulis Kalleten, skutuls Dunika, eine grosse Lehmschüssel; skutuls "ein Behältnis, worin man Butter für den Weg mitnimmt" Katzd.: nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. skutulā iesmē̦lusi, izne̦s . . . bruokasti Janš. Bārenīte 5. dabuon jel lielāku bļuodu! kâ lai nu izlaista ēdienu pa skutulu skutuliem? Naud. suņi laka skutulā VL. Nebst li. skutùlė "hötzerne Büchse" und skùtulas "lauknešė" (s. Būga KSn. I, 283) aus mnd. schuttet "Schüssel".

Avots: ME III, 908

šņe̦r̃ga: wer an der Speise mäkelt Lemb., Smilt.; "kas šņe̦rgājas" (mit e̦r̂) PV.; "čīkstulis, raudulis" (mit e̦r̂) PV.; iegādāts tāds š. (= šņerglis 4; gemeint ist ein Ferkel), kas ne˙maz neē̦d (wo?). "starpība starp šņe̦rgu un šņe̦rku ir tāda, ka šņe̦rka ir spītīgs, bet šņe̦rga - vairāk raudulīgs, muļķīgs" PV.

Avots: EH II, 652

spañgaîns Iw.,

1) mit Bläschen bedeckt
Laud.;

2) spangains vaiņags RKr. XVI, 106 und 183, = spangu vainags;

3) Demin. spangaininš BW. 13898 var., fleckig, flammig
Sassm. (mit añ), N.-Bartau, Rutzau: jāja . . . ar spangainu (Var.: ābuolainu, spangumainu) kumeliņu BW. 32931 (ähnlich 14510, 2 und 14611, 1). ripains un spañgaini ābuolains (kumeļš) Janš. Paipala 47. spangains zvē̦rs Zeif. III, 2, 289. lācim rumpis vispār spangaiņš LP. V, 181. spangaini iemauti Mag. III, 1, 122. spangains skritulis LP. I, 142.

Avots: ME III, 985

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

spīgstêt, tulis">spīgstulis, s. spīkstêt, spīkstulis.

Avots: ME III, 1002

strē̦lains: s. ("?") dūmu mutulis A. Upītis Laikmetu griežos II, 60. krūmi pārvilka strē̦lainas (streifige) ē̦nas pār lielceļu Arnis Andreja Salgala dz. un nāve 203. strê̦le̦ns ² gaiss, kad ir kâ stīgas (vertikālas mākuoņu svītras) gaisā Seyershof.

Avots: EH II, 587

tētus, Demin. *tulis">tētulis, tētulītis Celm., = tēte: nuo tās zemes, kuŗu tētus, tu un mēs visi apstrādājām Balss.

Avots: ME IV, 176

I tuļa, die Handhabe verschiedener Werkzeuge PS., Serbigal, der Handgriff des Ruders Bielenstein Holzb. 612. Nebst tulis wohl zu li. tulìs "Dille am Wagen; ein Stecksel in der Seite des Ruderkahns", tulė˜ "Fasshahn", gr. τύλος "Ptlock", an. ƥollr "Pflock", ae. ƥoll, mnd. dolle "Ruderpflock" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 709 f.).

Avots: ME IV, 260

I tulle,

1) tulle Spr., Wid., (mit ul˜ ) AP., Arrasch, Dond., Drosth., Grünh., Jiirg., PS., Schibbenhof, Selg., Stenden, (mit ùl ² ) Bers., tule U., tullis Wid., tulla V., der Zoll (Abgabe);

2) tulle V., (mit ul˜) AP., (mit ùl ² ) Golg., tule U., tulis U., der Zoll (Mass).
Nebst estn. toľľ aus mnd. tol(le) "Zoll".

Avots: ME IV, 259

II tumulis Segewold, = tulis">mutulis 3.

Avots: ME IV, 264

tundulis,

1) ein Bündel, etwas Zusammengewlckeltes
(mit uñ ) Ruj., (mit ùn ² ) Domopol, Meiran; ein in Windein gewickelies Kind Lubn.;

2) ein ungeschickter, tölpethafter Mensch
(mit uñ) Nauksch.: vai, mana māsiņa, man tevis žē̦l, pie tāda tundula piesēdinēja BW. 21401, l. Aus tuntulis . bundulis?

Avots: ME IV, 264

tuntaža, comm., = tulis">tuntulis: tu esi tīrais tuntaža, nevari vien satuntulēties Vīt.

Avots: ME IV, 264

tuviniẽks U., tuveniẽks C., Nigr., R. Kam. 126; MWM. V1, 31 (f. -niẽce), wer sich in der Nähe befindet, in der Nähe wohnhaft ist; ein Nahestehender, ein Verwandter U.: dzinēji, kuriem bija tāļāku mājas, sāka duoties nuo vakara puses un tuvinieki nuo rīta... pruojām Lautb. Luomi 183. (tirgu) nelaidīs ne˙viens tuvinieks garām Vēr. II, 1299. vientulis, kam nebija ne radu, nei ar tuvinieku Krilova pas. 54. nelaiķa tuvinieki BW. III, 3, S. 861; A. Xl, 741. vienprātība tuvinieku starpā A. v. J. 1900, S. 883.

Avots: ME IV, 276

tvīksme,

1) = tvīka, die Hitze, Schwüle Wid.: saules tvīksmē Rainis Götes dzeja 31. karstas tvīksmes sildīts Apsk. v. J. 1903, S. 353;

2) auch tvīksma "?": tvīksmes pārņe̦mts vientulis Vēr. I, 1288. es jūtu augu tvīksmi MWM. VIII, 85. vijuolītes tvīksmēs mirdz JR. V, 145.

Avots: ME IV, 292

uzsist,

1) einen Schlag versetzen:
Kalvis nu uzsit šim ar veseri pa galvu Pas. IV, 180 f.; (energisch und wiederholt?) schlagen: situ knipi uzsizdama uz knēveŗa de̦guniņu BW. 15206 (ähnlich 21808 var., wo dafür auch: situ knipi uz knipīša uz tautieša de̦guniņa);

2) aufschlagen (aufheften):
u. jumtu, ein Schindeldach herstellen. arklus tesiet, griezes (II

1) uzsist ("?") Lāčpl. 129. u. (bauen)
laivu Bielenstein Holzb. 607. uzsitamais, Umschlag Mag. IV, 2, 145;

3) aufschlagen (üffnen):
u. le̦du. u. grāmatu U. (ein Germanismus?);

4) aufschlagend finden:
sit par mūri, uzsit sudrabu RKr. VII, m. 793;

5) aufstreuen:
u. (uzbērt un iejaukt) miltus putrai, kuo vāra;

6) uzsist trumpas, ein Kartenspiel beginnen;

7) anschlagen (einen Ton):
izjauc sākumā uzsistuo skaidruo... akordu Vēr. II, 729. sirds sāka jau uzsist... citadus tuoņus Veselis Tīr. ļaudis;

8) im Aussehen, in der Farbe ähneln:
meita uzsit vairāk pēc mātes. šī drēbe uzsit (jeb izsit) vairāk pēc sarkanas... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85. Refl. -tiês,

1) aufschlagen
(intr., = emporschnellen): mutulis... uzsitās augšup MWM. IX, 592. viļņu šļakatas uzsitās līdz ceļam;

2) "пристать, прилипнуть" Spr.; unvermutet sich bilden (= entstehen) an, auf:
man uzsities budzis Jürg.;

3) sich emporarbeiten, mit Mühe und Kraftaufwand in eine höhere Stellung gelangen:
uzsitīšuos par vīru A. XII, 524. nuo vienkārša skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku A. v. J. 1897, S. 850;

4) man uzsitās ar āmuru uz pirksta, es passierte mir, dass ich (oder ein anderer) unversehens mir mit dem Hammer auf den Finger schlug.
Subst. uzsišana, das Aufschlagen; das definitive zu Tode Schlagen: Matīss ar savu lieluo kūju pie lāču mātes klāt"pie uzsišanas" A. XX, 144. uzsitẽjs, der Aufschlagende; wer in der Schmiede mit dem grossen Hammer aufs Eisen schlägt: kalējam ir uzsitējs.

Avots: ME IV, 377

uzvirt,

1): mirkļiem ... mutulis uzvira (brodelte auf)
līdz pat krūtīm A. Upītis Kailā dzīvība 174.

Avots: EH II, 739

vañdît, (N.-Wohlfahrt) vàndît, -u, -ĩju,

1) vañdît Appriken, Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Frauenb., Jürg., N.-Bartau, Nigr., Pankelhof, Ramelshof, Salis, Siuxt, Wandsen, (mit àn ² ) KatrE., Sehren, wenden, umstören, durcheinanderwerfen
U., Bers., Kalzenau, Memelshof; "(im Stroh) suchen" (mit àn ²⁾ Lubn., Meiran; "aufheben machen" Elv.: vandīt sìenu (U., Appricken, Salis), labību (U.), Heu, Getreide umwenden, durcheinanderrühren (damit es sich nicht erhitzt), saimniece vanda ar cepļa sluotu pa pe̦lniem Etn. II, 170. ve̦lni vandīja visas malas apkārt Dīcm. pas. v. I, 12. (fig.) ve̦cuos nuotikumus vandīt augšā JR. VII, 71;

2) hinausjagen, hinauswerfen
(mit àn ²⁾ Meiran: visu rītu vandīju (cūkas) nuo ābuoliņa lauka Austriņš M. Z. 68;

3) essen (mit
añ) Dunika: vandi tik iekšā (iss nur!)! Dunika. Refl. -tiês,

1) wühlen
(intr.), wühlend suchen Annenburg, herumstöbern N.-Peb.: Sprw. vandās kâ suns pa sē̦nalām RKr. VI, 818. vandījuos pa... ve̦cām grāmatām MWM. X, 291;

2) sich wälzen; "maisīties" (mit añ ) Dunika; sich hin und her bewegen: vandās kâ zutis pa dubļiem LP. VII, 622. (dūmi) veļas un vandās pa... luodziņiem ārā Janš. Dzimtene ² II, 15. jūŗa vandījās Stari I, 20. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Vēr. I, 1395. niķu puoļi vandījās.., pa skaistuļu vidu II, 349. kuo tu vandies pa kājām! tâ pa tuo pasauli jāvandās LP. IV, 108. Zu venstiês?

Avots: ME IV, 469, 470

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene ² II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas ² Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509

virmulis, = tulis">mutulis 3-6 (?): šalciens kâ nuo virmuļuos sakultas milzīgas jūras A. Upītis J. 1. 37. seja . .. pazuda truokšņainā, drūzmaiņā virmulī Domas III, 659. nuo . .. virmuļa, kas smadzenēs maisās, viņu . . pārņe̦m . . . dullums A. XX, 169. ūdens gājis virmuļiem ² (wirbelnd, sprudelnd) Erlaa.

Avots: ME IV, 608

zaigs,

2): z. dūmu mutulis Rainis Dz. un d. III ² , 293. ar zaigajiem lakatiņiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 169.

Avots: EH II, 800

žirbinât, fakt. zu žirbt I, einen Ohnmächtigen wieder zu sich bringen U., Vīt., beleben, munteŗ frisch machen Vīt.: piedzēris kâ mutulis; sākām žirbināt un atžirbinājām gan tīri žirgtu Vīt. žirbināt luocekļus Aus. I, 111.

Avots: ME IV, 811