Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ušināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ušināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (44)
aizrušināt
‡ aizrušinât,
1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;
2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.
Avots: EH I, 46
1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;
2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.
Avots: EH I, 46
apklaušināt
apklaušināties
apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.
Avots: ME I, 95
Avots: ME I, 95
apkušināt
aprušināt
aprušinât, tr., Erde (Asche) wühlend mit derselben ringsum bedecken: aprušinat puķes Vēr. II, 206; naudas kuli pe̦lnuos LP. V, 401.
Avots: ME I, 116
Avots: ME I, 116
atrušināt
atrušināt
čušināt
dušināt
ieklaušināties
‡ ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.
Avots: EH I, 519
Avots: EH I, 519
ierušināt
izklaušināt
izklaušinât, ‡ Refl. -tiês, = izklausîties ‡ 3: izklaũšinājās malu malās, bet zagtā zirga pē̦das tuomē̦r nesadzina Dunika u. a.
Avots: EH I, 456
Avots: EH I, 456
izklaušināt
izklaušinât, izklaušņât Dr., tr., ausfragen, ausforschen, Erkundigungen einziehen, verhören: visas lietas izklaušinājis, lēca zirgam mugurā LP. V, 41. durvju sargs un viņa sieva bij vairāk reizes tikuši izklaušināti A. XX, 811. izklaušināja pūra lielumu BW. III, 1, S. 86.
Avots: ME I, 752
Avots: ME I, 752
izkušināt
izrušināt
izrušinât, tr.,
1) ausscharren, aufwühlen:
bedri LP. VI, 172. saimnieks ļāva ābuoltiņa pūrvietas cūkām izrušināt Vēr. I, 1437;
2) herumrühren, durchwühlen
[izružinât Selg.]: pe̦lnus. Jūliņa skuteli izrušināja BW. 19303, 1.
Avots: ME I, 793
1) ausscharren, aufwühlen:
bedri LP. VI, 172. saimnieks ļāva ābuoltiņa pūrvietas cūkām izrušināt Vēr. I, 1437;
2) herumrühren, durchwühlen
[izružinât Selg.]: pe̦lnus. Jūliņa skuteli izrušināja BW. 19303, 1.
Avots: ME I, 793
kaušināt
klaušināt
klaušināt
klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.
Avots: ME II, 217
Avots: ME II, 217
klušināt
kušināt
kušinât, tr., zum Schweigen bringen, beruhigen: bẽ̦rnu. sāka kušināt mazuo Baltp. kad bē̦rns raud, māte viņu kušina.
Avots: ME II, 329
Avots: ME II, 329
kušināt
kušināt
mušināt
noklaušināt
norušināt
nùorušinât, ‡
2) scharrend absuchen:
vakarā jau stāvēja nuorušinātā laukā ve̦se̦la kaudze kartupeļu Jauns. B. gr. 3 II, 169.
Avots: EH II, 82
2) scharrend absuchen:
vakarā jau stāvēja nuorušinātā laukā ve̦se̦la kaudze kartupeļu Jauns. B. gr. 3 II, 169.
Avots: EH II, 82
norušināt
nùorušinât, tr., abwühlen, abscharren: pe̦lnus nuo uoglēm. Refl. -tiês, sich scharrend beschmutzen, sich abscharren: bē̦rns pa smiltīm nuorušinājies.
Avots: ME II, 841
Avots: ME II, 841
pakušināt
‡ pakušinât, (ein wenig wiegend und beschwichtigend) beruhigen, zum Schweigen bringen: p. bē̦rnu AP., Dunika. pakušeni šūpulīti, lai neraud! AP.
Avots: EH II, 146
Avots: EH II, 146
pārklaušināt
pãrklaušinât (unter pãrklàusinât),
1): auch (mit aũ) Dunika, Salis; kas viņu bija skuolā pārklaušinājis Janš. Dzimtene II, 183.
Avots: EH XIII, 202
1): auch (mit aũ) Dunika, Salis; kas viņu bija skuolā pārklaušinājis Janš. Dzimtene II, 183.
Avots: EH XIII, 202
pārrušināt
‡ pãrrušinât Dunika u. a., wiederholt umwühlen: zemi pārrušināja, bet pazudušuo gre̦dze̦nu neatrada.
Avots: EH XIII, 209
Avots: EH XIII, 209
parušināt
parušinât, tr., ein wenig wühlen, schüren: es pārušināju apde̦gušās pagales krāsnī Aps. Refl. -tiês, ein wenig in der Asche herumrühren: parušināšuos reiz pa pe̦lniem Blaum.
Avots: ME III, 92
Avots: ME III, 92
pierušināt
rušināt
rušināt
rušinât, tr., intr.,
1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;
2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.
Avots: ME III, 564
1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;
2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.
Avots: ME III, 564
saklaušināt
saklaušinât Wid., tr., intr., durch Nachfragen, Erkundigungen erfahren, zu hören bekommen: ar lielām pūlēm saimnieks saklaušinaja puisi (...erfuhr, wo ein Knecht zu haben ist) Ahs. nuosūtīju uz pilsētiņu saklaušināt nesade̦rē̦tu strādnieku A. XXI, 2. saklaušinājuse, ka meita ellē pie ve̦lna LP. V, 378. ne˙kur nevarējis saklaušināt, kur galdautu atrast VI, 474. sieva saklaušinājuse, ka vīrs ne˙pavisam kruogā nebijis VII, 35. saklaušināt par viņām nuo dienestniekiem Konv.2 586. rakstītājs aprādījumu dibina... uz saklaušinājumiem ebenda 391.
Avots: ME II, 649
Avots: ME II, 649
sarušināt
sarušinât,
1): kad krāsns ir labi izde̦guse, tad vajag ar skruķi s. (durchwühlen),
lai visa vienlīdz sade̦g AP.
Avots: EH XVI, 444
1): kad krāsns ir labi izde̦guse, tad vajag ar skruķi s. (durchwühlen),
lai visa vienlīdz sade̦g AP.
Avots: EH XVI, 444
sarušināt
tprušināt
traušināties
tràušinâtiês 2 Bers., sich geschäftig bewegen: cielaviņa trausinājās ligzdiņā Veselis Tīrumu ļaudis. Wohl zu traustiês.
Avots: ME IV, 227
Avots: ME IV, 227
trušināties
ušināt
uzklaušināt
uzklaušinât, ‡
2) horchen:
ausis pie sienas griezt uzklaušinājuot Stender Deutsch-lett. Wrtb, (unter "Ohr").
Avots: EH II, 725
2) horchen:
ausis pie sienas griezt uzklaušinājuot Stender Deutsch-lett. Wrtb, (unter "Ohr").
Avots: EH II, 725
uzklaušināt
uzrušināt
Šķirkļa skaidrojumā (12)
apgrabināt
‡ apgrabinât,
1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;
2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;
3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;
4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.
Avots: EH I, 83
1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;
2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;
3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;
4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.
Avots: EH I, 83
apkužināt
‡ apkužinât,
1) ein wenig kitzeln
Baltinov;
2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;
3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡
4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.
Avots: EH I, 95
1) ein wenig kitzeln
Baltinov;
2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;
3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡
4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.
Avots: EH I, 95
iziet
iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,
1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;
29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;
3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;
4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;
5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;
6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;
7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;
8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,
1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;
2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.
Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku
Avots: ME I, 743, 744, 745
1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;
29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;
3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;
4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;
5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;
6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;
7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;
8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,
1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;
2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.
Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku
Avots: ME I, 743, 744, 745
krūteža
krùteža [PS.], C., Smilt., [Zb. XVI, 171, Dagda], krùtaža 2 Aps.,
1) krūtaža 2 Gr.-Sess., die Brust (namentlich vom Geflügel), das Bruststück: suns ar baltu krūtažu Saul. raiba pagātne kā dzeņa krūteža A. XIV, 98. uz pīpes galviņas le̦puojās turcietes krūtežas nuotē̦ls Seib. krūteža-krūts gabals nuo gaļas Lös. n. Etn. IV, 98. grauduos guļ ierušināti cūkgaļas gabali, gan vidukļi, gan krūtažas Janš.;
2) krūteža, das Holz, in dem die Füsse des Spinnrockens befestigt sind
Nerft n. A. XI, 83.
Avots: ME II, 293
1) krūtaža 2 Gr.-Sess., die Brust (namentlich vom Geflügel), das Bruststück: suns ar baltu krūtažu Saul. raiba pagātne kā dzeņa krūteža A. XIV, 98. uz pīpes galviņas le̦puojās turcietes krūtežas nuotē̦ls Seib. krūteža-krūts gabals nuo gaļas Lös. n. Etn. IV, 98. grauduos guļ ierušināti cūkgaļas gabali, gan vidukļi, gan krūtažas Janš.;
2) krūteža, das Holz, in dem die Füsse des Spinnrockens befestigt sind
Nerft n. A. XI, 83.
Avots: ME II, 293
noklusināt
nùoklusinât, nuoklušinât, tr., zum Schweigen bringen, besänftigen, verschweigen: dusmas Konv. 2 521. viņa klausās aizturē̦tās, nuoklusinātās skaņās R. Sk. II, 105. tâ izdevies šuo lietu nuoklušināt Zeltm.
Avots: ME II, 799
Avots: ME II, 799
pārklausināt
pãrklàusinât, pãrklaušinât, tr.,
1) etwas Gelerntes hersagen lassen, überhören, prüfen (namentüch den Hausunterricht):
bē̦rnus lasīšanā, baušļuos;
2) ausfragen, verhören:
ve̦duši viņu uz muižu pārklaušināt LP. VII, 152. Subst. pãrklàusinãjums, pãrklàušinãjums, die Prüfung, das Verhör; pãrklàusinâšana, pãrklaušinâšana, das Überhören, Prüfen, Verhören; pãrklàusinâtãjs, pãrklaušinâtãjs, wer überhört, prüft, verhört.
Avots: ME III, 160
1) etwas Gelerntes hersagen lassen, überhören, prüfen (namentüch den Hausunterricht):
bē̦rnus lasīšanā, baušļuos;
2) ausfragen, verhören:
ve̦duši viņu uz muižu pārklaušināt LP. VII, 152. Subst. pãrklàusinãjums, pãrklàušinãjums, die Prüfung, das Verhör; pãrklàusinâšana, pãrklaušinâšana, das Überhören, Prüfen, Verhören; pãrklàusinâtãjs, pãrklaušinâtãjs, wer überhört, prüft, verhört.
Avots: ME III, 160
ragainis
ragaînis: auch Borchow n. FBR. XIII, 26 ("?"),
1): auch Anna Dzilna 66 (auf eine Kuh bezogen);
3): der Hakenpflug
Saikava; "ružināties" ME. III, 464 in "rušināties" zu verbessern;
7): (Voc. s.) kukaini ragaini BW. 2742; ‡
8) Name eines sehr kleinen Fisches (der Stichling?)
Seyershof; ‡
9) ein unverträglicher Mensch
Frauenb.
Avots: EH II, 349
1): auch Anna Dzilna 66 (auf eine Kuh bezogen);
3): der Hakenpflug
Saikava; "ružināties" ME. III, 464 in "rušināties" zu verbessern;
7): (Voc. s.) kukaini ragaini BW. 2742; ‡
8) Name eines sehr kleinen Fisches (der Stichling?)
Seyershof; ‡
9) ein unverträglicher Mensch
Frauenb.
Avots: EH II, 349
ruša
I ruša Wid.,
1) ruša Grawendahl, ru˙šiņa Bielenstein Holzb., die Aschengrube am Backofen
L., St., die Schürstelle, Herdgrube: visi pe̦lni nuo rušas pazuduši LP. VI, 121. palika rušiņa nerušināta BW. 18848, tu mīzi rušiņā 35193, man salst pie dzīves aukstās rušas Plūd. rušā dvingainā pēc jūtu plēnēm tvarsti MWM. VII, 56;
2) ruša, verächtliche Bezeichnung für eine Person: nāc tu, ruša (Var.: ruža, rusma, rumba), istabā! BW. 18869 var. Wohl zu ràust.
Avots: ME III, 564
1) ruša Grawendahl, ru˙šiņa Bielenstein Holzb., die Aschengrube am Backofen
L., St., die Schürstelle, Herdgrube: visi pe̦lni nuo rušas pazuduši LP. VI, 121. palika rušiņa nerušināta BW. 18848, tu mīzi rušiņā 35193, man salst pie dzīves aukstās rušas Plūd. rušā dvingainā pēc jūtu plēnēm tvarsti MWM. VII, 56;
2) ruša, verächtliche Bezeichnung für eine Person: nāc tu, ruša (Var.: ruža, rusma, rumba), istabā! BW. 18869 var. Wohl zu ràust.
Avots: ME III, 564
sačamarēt
sačamarêt "kuopā sačamdīt" Nötk.; "savilkt čumurā; nekārtīgi savīstīt" Lennew.; "saburzīt (piem. papīru)" Schibbenhof; "satīt, sarežģīt (piem. dziju)" Mar.; "sajaukt (ūdeni) ` A.-Schwanb., Ramelshof; nachlässig zusammenstellen: s. aizgaldu Jürg.; nachlässig zusammenflicken Erwalen; "sarušināt uogles un malku, lai labāk de̦g" Festen; "in Trauben wachsen (von Haselnüssen)" Vank. Refl. -tiês N.-Peb., = sarežģītiês, sich verwickeln : dzija tinuot sačamarējusies.
Avots: ME III, 604
Avots: ME III, 604
tirpināt
urdīt
ur̃dît C., -u oder -ĩju, -ĩju,
1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr 2 ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr 2 ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ 2 ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;
2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;
3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;
4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr 2 ) Golg.: kuo tu viņu urdī;
5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ 2 ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt 2 auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;
6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;
7) "jaukt, vandīt" (mit ùr 2 ) Birsgaln;
8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr 2 ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?
Avots: ME IV, 303
1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr 2 ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr 2 ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ 2 ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;
2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;
3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;
4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr 2 ) Golg.: kuo tu viņu urdī;
5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ 2 ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt 2 auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;
6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;
7) "jaukt, vandīt" (mit ùr 2 ) Birsgaln;
8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr 2 ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?
Avots: ME IV, 303