Paplašinātā meklēšana

aûgļûdenis, das Fruchtwasser. *

Avots: ME I, 216

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

glūdenis, ein flacher Kuchen aus Roggenmehl Westkurl.

Avots: ME I, 631

I grûdenis,

1): auch Baldohn;

3): Gerstenbrei, mit einem halben Schweinekopf gekocht
Saikava.

Avots: EH I, 411

I grûdenis [Kr., Kl.], C., Luttr., Bers., grûdienis [Kreuzb.], grūdiens, grūdenes L., St., U., grūteņi U., grūdinis Etn. I, 20, grûdumi Ar.,

1) abgestossene, von Hülsen befreite Gerste, Graupen:
tik dabūju grūdenīšu kâ svē̦tkuos, meteņuos BW. 21094. grūdeni grūst, die Hülsen der Gerste abstossen Grünh., Bers.;

2) eine aus gestossenem Hanf, Erbsen od. Bohnen bestehende Spiese
Etn. I, 3, A. XIII, 492; [

3) grūdenis "ein Mehlbrei"
AP., eine Speise aus Gerstengrütze und Schweinenfleisch, die zu Weihnachten gegessen wird;

4) grūdenis, Erbsensuppe mit Graupen
Jakobshof; "Graupensuppe" Bers.;]

5) zerhackte Blätter für Schweine
Erlaa n. U.

Kļūdu labojums:
grūdenīšu = grūdenīša
fraze no BW. 21904 jāpārceļ uz 3. nozīmes nodalījumu (die Phrase aus BW. 21904 gehört zur Bed.3).

Avots: ME I, 667

II grūdenis, ein kleines Netz Lasd., Adsel.

Avots: ME I, 667

grûdeniski: dunkas duod g. (im Gegensatz zu siteniski) Saikava.

Avots: EH I, 411

grûdeniski, stossend, stossweisse: sikspārņi, grūdeniski lidinādamies... MWM. VI, 396. grūdeniski izrunā pirmuo zilbi Etn. I, 91. [grūdeniski sist Fest.]

Avots: ME I, 667

mazūdenis, niedriger Wasserstand: mazūdeņa laikme̦tā LP. VII, 1311.

Avots: ME II, 575

plūdenis,

1) der Kork an der Angelschnur
Kokn. n. U., der aus Kiefernborke gemachte Schwimmer an der Angelschnur Bielenstein Holzb. 678 (Abbildung S. 679);

2) der Nordwestwind
L.: plūdens rīta vējam pretī turas Seif. Chrest. II, 15;

3) die Liquida
(in der Gramm.);

4) plûdenis ² Lautb., = plûdene;

5) plûdenis "was auf einem Fluss abwärts geflösst wird"
Saikava.

Avots: ME III, 360

pūdenis, eine Art Kaffscheune Setzen; dissimilatorisch aus *pũnenis (zu pūne, pūnis)?

Avots: ME III, 445

pusmūdenis "pusmûža cilvē̦ks" VL. n. Celm.

Avots: ME III, 430

šļûdenis, Glatteis AP., C.; eine Lawine MWM. VIII, 853; = šļũteres C.

Avots: ME IV, 78

šļûdeniski Arrasch, C., Ogershof, Golg., Saikava, Sessw., (mit û ² ) Siuxt, Adv., = šļūceniski, šļūteniski: izvīlu dē̦lu māti uz slide̦nu le̦dutiņu,... vilku šļūdeniski (Var.: šlūceniski) BW. 23621, 5.

Avots: ME IV, 78

smaršûdenis,* Riechwasser, Odeur Turg. Muižn. per. 131.

Avots: ME III, 954

snìegûden(i)s, Schneewasser: sniegūdeņa krājumi Berl. Māte 136.

Avots: ME III, 979

svinûdenis* Konv. ² 753, Bleiwasser.

Avots: ME III, 1160

ūdenis,

1) eine Wasserratte (arvicola amphibius
L.) L., RKr. VIII, 84 (nach U. nicht bekannt);

2) der Seerabe, Wasserrabe (pelecanus carbo)
Fischer 82; Seerabe, Kormoran (phalacrocorax carbo L.) RKr. VIII, 99; eine Art grauer Vogel, der sich am Tage an Seeufern aufhält und sich von Fischen ernährt, die Nacht aber in Morästen verbringt Ramdam. Wohl zu ûdens; vgl. Petersson Zur Kenntnis 9.

Avots: ME IV, 404

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

‡ àizkar̂sêt,

1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;

2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.

Avots: EH I, 29

àizkast,

1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;

2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;

3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.

Avots: EH I, 29

‡ àizlaîstît,

1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;

3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).

Avots: EH I, 35

àizliêt, tr.,

1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;

2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.

Avots: ME I, 37

‡ àizplaûst hin- (hinter etwas), weggiessen Trik.: a. ūdeni aiz tuoveŗa.

Avots: EH I, 42

‡ àizpūtinât, sich anstauen machen Spr.: a. ūdeni aizdambējumā.

Avots: EH I, 44

àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.

Avots: ME I, 45

‡ àizslacît,

1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;

2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;

3) vollspritzen:
a. kam acis.

Avots: EH I, 48

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55

‡ àizslîdinât,

1) = ‡ àizslidinât;

2) hingleiten machen:
a. laivu pa kuokiem līdz ūdenim Salis.

Avots: EH I, 49

‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50

‡ àizsprũgt Schibbenhof, sperrend in den Weg treten: tapai, te̦kuošam ūdenim kas aizsprūgst priekšā.

Avots: EH I, 51

àizsùkt, hin-, wegsaugen: ar pumpi nevar ūdeni tik tālu a. Refl. -tiês, hin-, wegsickern: slapjums aizsūcies pa zemi pruojām.

Avots: EH I, 54

‡ àiztecinât,

1) hinter etwas, hin-, wegfliessen machen:
a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vollfliessen machen und dadurch schliessen
Erlaa: a. caurumu ar sve̦kiem;

3) anzapfen:
aiztecināta muca. laikus a. alu Warkl.;

4) in kleinem Trab hin-, wegfahren:
a. uz pilsē̦tu Lemsal, Trik.;

5) schleifend stumpf machen
Warkl.: a. cirvim zuobus.

Avots: EH I, 57

aizum̂pt ^2, -pstu, -pu, intr., mit Sand, Schlamm bedeckt werden: gŗāvis pavisam aizumpis; nemaz vairs neve̦lk ūdeni Gold.

Avots: ME I, 58

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82

apgâzt (li. apgóžti), ‡

4) stürzend
I (tr.), giessend (mit dem zu Stürzenden, ~ zu Giessenden) bedecken: apgāxt siertu ar salmiem Siuxt, beim Herunterwerfen des Strohs vom Heuboden das in der Scheune befindliche Heu damit verdecken. apgāzt galdu ar ūdeni (pientt) ebenda, den Tisch unachtsamerweise mit Wasser (Milch) begiessen. katrs savu riezi grib juo ātri (ar dumblu) apgāzt Janš. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 82

apjaûcêt, tr., gewöhnen: bē̦rnu ar ūdeni Bers.

Avots: ME I, 91

‡ apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.

Avots: EH I, 90

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99

apliêt, ‡ Refl. -tiês, sich begiessen: a. ar ūdeni.

Avots: EH I, 99

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101

‡ applaûst, begiessen KatrE., Trik.: a. traukus ar ūdeni. Refl. -tiês KatrE., sich begiessen: vai, kâ tu esi applaudies!

Avots: EH I, 105

‡ applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105

applucinât, fact. von applukt, bebrühen: tēju, iekšas, iesala dīgļus ar vāruošu ūdeni.

Avots: ME I, 111

apraĩbît, freqn. von rìebt, besprehen, durch Zauberworte heilkräftig machen: apraibītuo ūdeni lietuo pret visām slimībām. V. Vēstn.

Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt

Avots: ME I, 113

aprèmdêt und aprèmdinât, tr., lau machen, abkühlen, beruhigen, trösten: ūdeni Saul., sirdi, dusmas LP. VII, 196; apremdināšana, der Trost, die Beruhigung. Refl. -tiês, sich beruhigen, trösten.

Avots: ME I, 115

‡ apreminât Schnehpeln, Stenden, lauwarm machen: a. (aukstu) ūdeni.

Avots: EH I, 108

‡ aprimdinât Selsau, (mit im̃) Bauske, Trik., Wolm., (mit im̂ ² ) Siuxt, lauwarm machen: a. ūdeni.

Avots: EH I, 109

apšķiêst, tr., bespritzen: dubļiem apšķiests zirgs A. XIV, 425. ar ūdeni, ar asinīm apšķiest. Cf. apšķîst.

Avots: ME I, 129

apšļàkt, tr., begiessen, einen tüchtigen Guss tun: ar ūdeni zē̦nu. apšļāc... svārkus ar... asinīm BW. 34043, 5.

Avots: ME I, 129

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123

apsmacêt, tr., ersticken: ugunsgrē̦ku var apsmacēt ar ūdeni J. Kaln.

Avots: ME I, 123

apsmuļļât, auch -uôt, tr., beschmutzen, besudeln: ar savu purnu apsmuļļuotu man tīruo ūdeni Adam.

Avots: ME I, 124

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā`rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121

apvā`rduôt (li. apvardúoti, behexen), tr., besprechen, beschwören, besprechend Heilkraft verleihen, heilen: ūdeni Etn. II, 142, zāles LP. VII, 1256; tā nedzird vārduotāja balsi, kas labi māk apvārduot Psalm. 58, 6. skuķim zuobus apvārduot Seibolt.

Kļūdu labojums:
zāles = sāli

Avots: ME I, 134

‡ apžļāgt,

1) begiessen
Stenden (mit â ² ): a. kuo ar ūdeni;

2) = ‡ apžļārgt (vom Vieh) Jürg. (mit â ² ), Kaltenbr. (mit à ² );

3) bespritzen
Sessw.: a. kuo ar dubļiem. Refl. -tiês Jürg., unversehens mit einer unreinen Flüssigkeit begossen werden.

Avots: EH I, 129

‡ apžļuñcinât Dond., = ‡ apšļuncinât, bespülen: a. spanni ar tīru ūdeni.

Avots: EH I, 129

aršâki [Werssen], Bers., mehr; e̦ze̦rs vēl aršāki maisīja ūdeni LP. VI, 612, = ašāki. [Zu li. aršus "быстрый; heftig".]

Avots: ME I, 141

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

‡ atdzesinât (li. atgesìnti), = atdzesêt: a. karstu ūdeni.

Avots: EH I, 140

atgâzt, tr.,

1) zurückstossen:
viņš atgāza vīru augšpē̦du;

2) zurückstossen, ungestüm öffnen:
atg. luogus, durvis līdz galam vaļā;

3) zurückwerfen:
galvu Etn. IV, 154; aber auch krūtis, vē̦de̦ru; krūtis, vē̦de̦ru atgāzis staigāt, stolz einhergehen;

3) ungestüm, schnell zurückgiessen:
ūdeni kubulā. Refl. -tiês, sich zurücklehnen, zurückgeworfen, sich brüstend, seelenvergnügt sitzen: vai tu redzi, kā tā ir atgāzusies, siehst du, wie sie stolz da zurückgeworfen sitzt. ķēniņš sēž atgāzies krē̦slā sveiks un ve̦se̦ls LP. VI, 505. [atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772.]

Avots: ME I, 159

‡ atkristît, = atšķaidît, mit Wasser verdünnen (eig.: taufen; perfektiv): brandvīnu ar ūdeni a. Salis. Refl. -tiês, (einen unangenehmen Menschen Oknist, eine überdrüssig gewordene Arbeit Wessen) los werden: ka nuo šā darba varē̦tu drīzāk a˙! Wessen.

Avots: EH I, 150

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies; ‡

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152

atmitinât,

1): a. cietu malu ar ūdeni Doblen n. BielU.

Avots: EH I, 156

‡ atpum̃pêt herpumpen: a. ūdeni pa silēm uz kūti.

Avots: EH I, 160

atrèibt, intr., inch., nüchtern werden: kāzinieki, ūdeni dze̦rdami, drīzumā atreiba LP. VI, 854.

Avots: ME I, 185

atrèmdêt, auch -inât, wieder lauwarm werden lassen: karstu ūdeni; wieder beruhigen, besänftigen (sirdi).

Avots: ME I, 185

‡ atreminât,

1) "?": cenšas tuos (= sastingušuos luocekļus) a., sasilsīt, atdzīvināt Janš. Līgava II, 65;

2) "= atremdināt (karstu ūdeni)" Vīt.

Avots: EH I, 161

‡ atriminât Vīt. "= atremdināt (karstu ūdeni)".

Avots: EH I, 162

atsil˜t, 1): auch Kerklingen n. BielU.: kad ūdeni lej nuo akas jeb nuo avuota, tad tas jāielej silēs, lai tur kādu stundu . . . stāvē̦dams drusku atsilst Pet. Av. III, pielik. 55.

Avots: EH I, 165

atšķidrinât, atšķidruôt, tr., verdünnen, lösen: jūŗas ūdeni.

Avots: ME I, 201

‡ atslacît pretī, entgegenspritzen: kad viņš man slacīja ūdeni virsū, es viņam atslacīju pretī.

Avots: EH I, 167

atšļākt, [geräuschvoll herspritzen,

1) tr., a. ūdeni Ronneb.;

2) intr.: vilnis atšļāca līdz kājām Salis]; bangai, kas vareni atšļāc Rainis U. b. 42, 57.

Avots: ME I, 202

atsmelˆt tr., abschöpfen: ūdeni nuo katla, lai neietu pāri.

Avots: ME I, 194

attecinât, ‡

3) herleiten:
a. ūdeni Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 175

atvãrît, tr.,

1) abkochen
Spr.; zum zweiten Mal kochen: ja ēdiens izvārīts par biezu, sālītu, par tre̦knu, tad tuo atvāra, t. i. ūdeni pielejuot vāra uotrreiz Lauva;

2) kochend loslösen =
gaļu nuo kauliem. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kochen: tējas vien nevarēs atvārīties A. Up. Nemiers 94.

Avots: ME I, 208

I atvẽsinât (li. atvėsinti), auch atvẽsêt, tr., abkühlen: ūdeni Vēr. II, 1063. vēji var lielā mē̦rā atvēsināt cilvē̦ka miesu A. XX, 331. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziešu ārā atvēsināties. [In Salis. dafür auch atvẽ̦sâtiês.

Avots: ME I, 209

bakãns,

1): kupcis aizlika kâ ar vārī-juošu ūdeni apliets bakans P. W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 199

‡ baļ˜ļene Siuxt n. Fil. mat. 66 ein kleiner Zuber: b. ar ūdeni Daugava 1934, S. 493.

Avots: EH I, 203

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

‡ blàuskāt ² Warkl., plantschen, plätschern: b. pa ūdeni.

Avots: EH I, 226

‡ blàuzt ² Warkl., -žu, -zu "giessen": b. ūdeni uz galvas.

Avots: EH I, 226

‡ I bleķis,

1) das Blech;

2) ein blechernes Gefäss:
meita ne̦s bleķī (in einem Blecheimer) ūdeni Sassm.

Avots: EH I, 228

blūzêt, -ēju, blūzgât, -āju, [auch blūžģêt Domopol und blūzgāties Kalz.], schlampen (kad zirgs, pa sili miltu me̦klē̦dams, ūdeni nuo viena gala uz uotru grūž) Lös n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 319

‡ blùžģinêt ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84 "?" Refl. -tiês, platschern, planschen: kuo tu pa ūdeni blūžģinējies? Warkl.

Avots: EH I, 232

‡ II bradinât,

1) = bradât: pats vis pa upi bradinā un meklē... stabulīti Pas. II, 72;

2) (li. bradìnti) waten lassen:
b. zirgus pa ūdeni Schwanb,

Avots: EH I, 236

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. ² 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348

‡ bur̂zakls (mit hochle. a aus e̦?) Lubn. "piena putra ar ieburzītiem (ar karstu ūdeni aplietiem) rudzu vai miežu miltiem".

Avots: EH I, 255

čal˜kât: "ūdeni maisīt" Frauenb.

Avots: EH I, 284

‡ čaũkât Frauenb., -ãju, mischen: č. putru ar ūdeni kuopā.

Avots: EH I, 286

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr ² ; neben cḕ̦rtu ² ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II ² , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II ² , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

degsnis (li. degsnìs od. degsnỹs "Brandstelle"), degšņa Ahs., auch degša Kand., Biel. I, 325, de̦gsna Altenwoga, degšņājs, die Brandstätte, ein ausgebrannter Wald, ein mit Feuer ausgebrannter Morast Bergm., ein (niedrig gelegener) Nadelwald Selg. n. Etn. III, 162; purvaina, staigna vieta Aps.: es ceļu degsnī jaunu māju MWM. VIII, 328. augat, mani bandu lini, brāļa duotā degšņājā. degsnis ir izde̦gusi vieta purvā vai arī mežā. tūlīt pēc izdegšanas tādas vietas mē̦dz saukt par de̦gumu. par degšņiem sauc šīs vietas tad, kad tās pildījušās ar ūdeni, pieaugušas ar zāli, vai arī kad tās apaugušas ar jaunu mežiņu Lasd.; dieser junge Wald heisst dann auch degšņas od. degšņa mežiņš LP. III, 105; ein kleiner, junger Wald Nerft; ein mit Gras bewachsener Teich AP. [Mit degša vgl. li. degčióti "горѣть понемножку".]

Avots: ME I, 451

dèlgt,

1): es nede̦lgtu ... par tuo ūdeni tik daudz, ja es viņa svētību... nebūtu piedzīvuojis Blaum. Daugava 1934, S. 45;

2) voraussehen, verkündigen
Saikava (mit elˆ?): viņš deldza vēlīnu ziemu.

Avots: EH I, 314

derdedze, [derdecis Wessen], der Regenbogen Lubn. n. Etn. III, 1, [Kreuzb.: derdedze ve̦lk ūdeni Lubn.] S. dardedze.

Avots: ME I, 456

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt ² Salis, Ruj., dràzt ² Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt ² Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495

‡ II duguôt, verschlammen, trüben Segew.: d. ūdeni.

Avots: EH I, 339

[dũknaîns "duļķains": zivis dze̦- nuot, pataisa ūdeni dūknainu Daiben, Weissenstein; s. auch dūkns.]

Avots: ME I, 525

I dukurs,

1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;

2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;

3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]

Avots: ME I, 512

‡ dum̃brât Siuxt n. Fil. mat. 68, -ãju, (Wasser) trüben ("ūdeni jaukt ar dubļiem un citiem netīrumiem"). Refl. -tiês, im Wasser od. Kot waten, treten Siuxt n. Fil. mat. 68: bē̦rniem neļāva pa dīķi d., lai nesadumbrā ūde̦nu.

Avots: EH I, 341

dum̂pļâtiês ² [Wandsen], watend das Wasser trüben: kuo jūs tur dumpļājaties pa ūdeni? A. XIV, 2, 73.

Avots: ME I, 515

dùnka: auch (dunka) Dond., (mit ùn ² ) Saikava, . (mit un̂ ² ) Siuxt: dunkas duod grūdeniski; siteniski ne Saikava. liku šam dunku sānuos ebenda. dabij[u] dunkas mugurā BW. 22111, 2.

Avots: EH I, 343

dùņuôt,

1) trüben (mit Schlamm): d. ūdeni;

2) den Schlamm aufwühlen:
mazgājās, dūņuoja un šļakstinājās Druva II, 31;

3) mit Schlamm mischen:
d. tīrumu ar purva dūņām. Refl. -tiês. schlammig werden [Ruj.]: dūņuojies, dūņu purvs! BW. 14117. 1. Dazu dūņuôts. s. dūņuojs und dūņains.

Avots: ME I, 529

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

‡ dzērsis ² (mit kuron. êr ² < er̂?), ein Getränk: silēs lej tikai dzērsi Janš. Dzimtene III ² , 127: kad baļļā palikušām iesala atliekām uz-lej ūdeni, tad iznāk dzêrsis ² (eine Art Dünnbier) Dunika, Rutzau;. dzêrsis ² Perkunen, ein saures Getränk.

Avots: EH I, 356

I dziêdinât, tr., heilen: dziedinājis savam šunelim aklu aci LP. V, 414. dziedināma kaite, eine heilbare Krankheit. ūdenim piemīt dziedināmas (dziedinātāja) spē̦ks LP. VII, 362. Refl. - tiês, sich einer Heilkur unterziehen, sich heilen: avuotā dziedinājušies akli LP. VII, 362.

Avots: ME I, 561, 562

dziļûdens, -s, Tiefwasser: tumsā re̦dzu dziļūdeni BW. 10874.

Avots: ME I, 550

II dzira,

1) a): auch (dzira) AP., N.-Peb., Ramkau, Sermus;

b): eine Art Dännbier
Warkl.; ein Getränk (r. квас ) Lubn. N. BielU.; dz. - bālgans, paskābs dzēriens, kuo pagatavuo uzlejuot vārītu ūdeni uz iesala atliekām pēc alus darīšanas un ļaujuot ieskābt Kaltenbr. - kruoga dzira, ein Säufėr: kas tuo dē̦lu nezināja? kruoga dz. (Var.: žūpa), mieļu tapa BW. 23464, 1.

Avots: EH I, 359

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzīvenis Bers., = grūdenis, zīdenis.

Avots: ME I, 559

gàita: mit aĩ auch Siuxt, mit aî ² AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,

2): "ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;

3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;

4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;

6): liela dūmu gaîta ² Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu ² pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.

Avots: EH I, 378, 379

gãjums,

4): darbnīcā Īkstiņš juta sava gājuma ("?") ļaudis Veselis Dienas krusts 54; ‡

5) der Geschmack, Nebengeschmack:
kad nav caur ce̦pusi maize, tad viņai ir klāt mīklas g. Seyershof; ‡

6) "?": man šuogad aitu g. ne˙maz nav Salis. vai ir cikne˙cik sìena gājuma kuo pļaut? Linden in Kurl. mums šuogad vājš luopu g. (bedeute: wir haben in diesem Jahr weniger Vieh)
Sessw. piena g. ir piens, kas sviestam klāt; ar ūdeni viņu nuomazgā Seyershof; ‡

7) "die Art (von Tieren), der Stand (von Menschen)"
Zögenhof: cūku gājuma mums mājā ne˙maz nav. nuo saimnieku gājuma tik divi ieradušies: nuo kalpu gājuma bija trīs.

Avots: EH I, 389

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. ² unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609

gātis,

1): auch der Sing.: pa apākšzemes gāti Janš. Mežv. ļ. I, 4, 306;

4): gàts ² kakts Erlaa, ein Abguss in der Küchenecke:
g. k. bij ķeķī; tur tāda duobe bija ķēķa kaktā, kur visu, kas nuolija, vai kādas gružas saslaucīja. g. kaktā dažam pasiêna caura; tad uzlej ūdeni, lai iziet;

5): gātis, die Wasserwege für Böte und Fische im Babitsee zwischen dem Schilf
BielU. Zur Bed. 4 s. Zēvers IMM. 1928 II, 306.

Avots: EH I, 390

gaurs, locker: gaura zeme ir viegla smilts zeme, kas viegli laiž ūdeni cauri Bers., Lub., Smilt.

Avots: ME I, 612

ģēle, [ģẽles N. -Peb., ģèles ² Bers., Kreuzb.], ģèlis ² [Lis., Warkh.], Pūrs III, 32, Tr. IV, 98, in Ramkau ģēļas, [ģẽ̦las Trik.], das Sodbrennen: ģēle od. ģēles [Kreuzb.] mani ē̦d, dedzina, ich habe Sodbrennen Tr. IV, 99, Etn. II, 133. ģēle ne˙kad neē̦duot, ja pēc tam, kad baznīcā pie dievgalda bijis, mājās pārnācis iedzeŗ ūdeni Etn. IV, 118. Vgl. jē̦las.

Avots: ME I, 697

glaudîgs, glatt, sich anschmiegend, reizend: veldzēties pa dze̦struo, mīkstuo, glaudīguo ūdeni Saul. glaimīgs un glaudīgs rīts A. Up.

Avots: ME I, 622

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

grimst (li. grim̃sti), prt. grimdu, sinken : kad ies uola par ūdeni, grimdīs spalva dibinā BW. 27670 [aus Ranken]. kusīs zirgi, grimdīs rati RKr. XVI, 148 [aus Ranken]. tu zemē grimdīsi Tr. IV, 369. Zu grimt ; [s. Le. Gr. 582 ¹ ].

Avots: ME I, 655

grūbes, = grūdenis Adsel, Kokn.; Graupen, s. A. XIII, 492. [Aus nd. grūben "Graupen".]

Avots: ME I, 667

grũdienis (aus grūtdienis), auch grũdenis L., St., U., Kand., ein verlassenes Kind, Waise [grūdenis wohl nur in Mundarten, wo suffixales ie gekürzt ist.] S. auch grûdenis.

Avots: ME I, 667

grûdiẽns,

1) der Stoss:
vēja grūdiens izgāzis kuoklē̦tāju jūŗā LP. V, 85; lietus grūdieni; [

2) eine Speise aus gestossenen Erbsen
Ronneb., Smilt. Vgl. grūdenis].

Avots: ME I, 667

‡ I grūdinis Bērzgale, = grūdenis II oder grūdeklis 1.

Avots: EH I, 412

grûdums, das Gestossene; grūdumi, = grūdenis; gehackte Blätter für Schweine: grūdumus grūst cūku baruošanai Baltpurviņš Agrā rītā 20.

Avots: ME I, 668

grûst -žu, -du, [li. grústi "толочь, толкать"], tr.,

1) stossen:
es tavu ve̦cu māti kambarī malt grūdīšu BW. 15059. strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā A. XX, 599. saimnieks negribēja jaunākuo meitu rīklē grūst LP. II, 33. pilskungs grūda vagarem pigas de̦gunā Degl.;

2) stossen, stampfen:
grūdeni, piparus, sāli; [kā puostus grūst Etn. II, 74, Kohl zum Säuern in ein Fass legen;]

3) mit Erfolg eine Arbeit bewältigen, beenden, eifrig arbeiten:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš. vērpiet, meitas, grūdiet meitas. [žīdi šabas grūž U., feiern den Schabbes];

4) intr., eiligst gehen:
grūž taisni pruojām LP. II, 35. grūž abi divi pie saules LP. VI, 1046. Refl. -tiês, sich stossen, sich aufdrängen: negrūžaties man virsū! Latv. [Nebst graûds, graust (s. diese) zu ae. grút "grobes Mehl" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 145 f. u. a.; oder (nach v. Grienberger Wiener SB., Bd. CXLII, Abh. VIII, 142 und Wood IF. XXII, 148) zu ae. crúdan "lrängen", mndl. crūden "dringen, stossen"?]

Avots: ME I, 668

grūteņi, s. grūdenis.

Avots: ME I, 669

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

ìediedzêt,

2): ie. gurķu sē̦klas, aplejuot tās ar ūdeni Kreuzb. ie. iesalu Pilda.

Avots: EH I, 509

ìeduôt,

1) (in die Hand) geben:
man māmiņa pūru deva, atslēdziņas neiedeva BW. 25138. kam māsiņu iedevāt sliktajā vietiņā BW. 25987. ruokā darbu ieduodam BW. 25025. vai tad nu zirgam savu prātu ieduosi? Kaudz. M. 315. gudruos dē̦lus tē̦vs iedevis puodnieka amatā LP. VI, 1, 365;

2) eingeben (von einer Medizin):
slimnieka apakšdrēbes sadedzināmas, un pe̦lni ar ūdeni ieduodami Etn. IV, 115. Refl. - tiês, gelingen, sich schicken U.: bišu dārzu nevajaga par mazu taisīt, tad bites neieduodas Etn. III, 189. ābeļu puotēšana un bites ieduodas Latv. tas neieduosies, das wird sich nicht machen lassen U.

Avots: ME II, 12

ìeliêt, tr., eingiessen: ūdeni silē; jaunu saturu ve̦cuos jē̦gumuos Vēr. I, 860.

Avots: ME II, 40

ìepum̃pêt, tr., einpumpen: ūdeni silē.

Avots: ME II, 53

ìesâkums, der Anfang: iesākumā dievs radīja debesi un zemi I Mos. 1, 1. iesākumā ne̦s ūdeni ar sietu, pēc ne ar spanni nevīžuo atnest. nuo iesākuma gala, von Anbeginn: tāda viņa tiesību apruobežuošana nuo iesākuma gala Ādamam bij grūti ne̦sama Aps. vienā iesākumā od. ar vienu iesākumu, unaufhörlich, immerfort: gailis dziedāja vienā iesākumā N. - Bartau. kas šāda stāda sē̦klas ar vienu iesākumu apē̦d LP. VII, 672.

Avots: ME II, 62

[ìešautît,

1) in eine wogende, schaukelnde Bewegung versetzen:
ūdeni spainī Bers.; šūpuli;

2) iešaũtît atspuoli Bauske, eine
atspuole lange benutzend abglätten.]

Avots: ME II, 76

[ìeslacinât,

1) hineinspritzen:
iesl. ūdeni acīs;

2) ein wenig (mit Wasser) besprengen:
veļu, drēbes.]

Avots: ME II, 66

ìešļakstinât, tr., hinein -, einspritzen: ar airi laivā jaunu ūdeni Kaudz. M.

Avots: ME II, 77

ìesmelˆt, tr.,

1) einschöpfen:
nuo akas ūdeni;

2) anfangen zu schöpfen:
ņem pienu nuo iesme̦ltā spannīša, vom Spännchen, von dem zu schöpfen angefangen ist;

[3) einen Schlag versetzen:
viņš man iesmēla pa ģīmi Dond.] Refl. - tiês,

1) für sich einschöpfen;
fig., sich betrinken: viņš par vairāk iesmēlies Dok. A.;

2) beim Schöpfen hineingeraten (nebst der geschöpften Flüssigkeit):
ūdeni smeļuot iesmeļas cilvē̦ka paure LP. I, 92.

Avots: ME II, 68

ìespringt, - stu, - gu, = iesprūst Grob. n. Etn. III, 65, Rutzau: [uzdzer ūdeni, lai kumuoss neiespriñgst Dunika.]

Avots: ME II, 71

ìesùkt, tr., einsaugen, absorbieren: apakšējās gaisa kārtas iesūc zināmas daļas baltās saules gaismas Konv. 385. Refl. - tiês,

1) sich einsaugen, sich hineinziehen:
zē̦ns palika laivā iesūcuošuos ūdeni ārā sme̦ldams Lautb. viņa iesūcās karstām lūpām viņam vaigā A. XX, 250;

2) sich einen Rausch anlegen:
viņš tagad iesūcies.

Avots: ME II, 74, 75

ìetempt,

1) "?": kuo visu tie kungi nespēj ietempt? Alm.;

[2) ìetèmpt ² Bers., Semershof, Sessw. "lieliem malkiem ierīt (ūdeni)"; ìetèmpt"ātri iestrēbt" Ronneb.].

Avots: ME II, 81

izbaîles, auch (nom. s.) izbaîlis Schreck, Furcht, Entsetzen: drudzis nuo izbailēm cēlies LP. VII, 249. māte izbailēs aizmūk uz mežu IV, 49. duošu uz izbailēm gaļas saēsties III, 106. ar mazām izbailītēm sejā Stari III, 25. nabadzīte tik tikkuo nepaģībst aiz liela izbaiļa R. Sk. I. 29; Etn. I, 66. [Bei Glück auch der Sing. izbaile: izbaile nāce pār visiem Luk. I, 65. duos jums bē̦du maizi un izbailes ūdeni Jes. 30, 20.]

Avots: ME I, 714, 715

izčukstêt, flüsternd hervorbringen: viņa tikkuo vēl varēja izčukstēt: ūdeni! A. XVI, 362. Refl. - tiês, nach Herzenslust im Flüsterton plaudern, sich satt flüstern: Vasariete ar savu ganu izčukstējās un izrunājās Tirsm.

Avots: ME I, 723

‡ izčūkstêt,

1) = ‡ II izčukstêt: viss tâ˙pat izčūkstēja: ne˙kas neiznāca Bers. n. Ar.;

2) "nespē̦kā palikt" (mit ũ ) Frauenb.: ja tu tâ skriesi pie darba, tad tu beigās izčūkstēsi (neizturēsi);

3) (zischend) verdampfen
Frauenb.: zeme ir tik sausa, ka izčūkst vien, kad uzlej ūdeni.

Avots: EH I, 440

‡ izdzēsinât,

1) auslöschen
(tr.) Warkl.: i. ugunskuru PV.;

2) kalt werden machen:
i. istabu Laidsen, Schibbenhof, Schwanb. i. izdedzinātus kaļkakmeņus Druw. i. ūdeni Kacēni;

3) (Schmerzen) stillen
Zvirgzdine: zâles var i. vē̦de̦ra sāpes.

Avots: EH I, 445

‡ izgãjiêns, der (einmalige) Gang: kumeļš savā vakara izgājienā meklēja ūdeni Ezeriņš Leijerk. I, 115.

Avots: EH I, 447

II izgrìezt (li. ižgrę̃žti), tr.,

1) auskehren:
veļu Brig. un izgrieza rasu nuo tā cirtuma - vienu kausu pilnu ar ūdeni Richt. 6, 18;

2) verrenken:
(pīpes) galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta Kaudz. M. tu, puisīt, pielūkuo, ka tu gūžas neizgriez BW. 12997;

3) kaut kuo kam par vainu izgiezt, etw. jem. als Schuld anrechnen;

4) zum Tanz führen, betanzen:
saimnieci tas izgriež labi Alm.;

5) ceļš bij gan˙drīz cauri izgriezts, war aufgewühlt
Kaudz. M..;

[6) izgr. aude̦klu Nigr., = izriezt aude̦klu.] Refl. - tiês,

1) sich entwinden:
nuo ruokām JR. IV, 136;

2) sich drehen, tanzen:
tie prata tâ izlēkt un izgriezties Dünsb.;

3) viss vēl var par labu izgriezties, alles kann noch gut werden
LP. V, 261.

Kļūdu labojums:
Richt. 6, 18 = Richt. 6, 38

Avots: ME I, 740

izliêt [li. išlìeti], tr., ausgiessen: Sprw. neizlej netīru ūdeni, kamē̦r tīra nav. kur nu vairs izlietuo sasmelsi od. izlietuo taču nesasmelsi, das Geschehene kann man nicht ungeschehen machen. izliet laimes;

2) ergiessen:
saule izlēja savu spilgtuo gaismu par kauliem apklātuo ceļu RA.;

3) vergiessen:
kas cilvē̦ka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt I Mos. 9, 6. Refl. - tiês,

1) überfliessen, verspritzt werden:
tâ ūdeni nest, ka ne˙viens piliens neizlejas Etn. I, 61;

2) sich ergiessen:
nuo krūtīm skaņas Aps.;

3) sich formen, sich beim Guss, beim Giessen (bes. beim Glückgiessen) bilden:
svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. nezin, kas tur tē̦vam bija izlējies Plūd. II, 321.

Avots: ME I, 765

‡ izmurdinât Warkl., izmurdinêt ebenda, izmurduļât ebenda, verunreinigen: i. ūdeni.

Avots: EH I, 467

izplañckâtiês, izplañčâtiês,

1) herausplantschen, sich heraushelfen:
nuo ūdens Mitau;

2) im Wasser nach herzenslust plantschen, herumwirkschaften:
bē̦rni nu labi izplančājušies pa ūdeni.

Avots: ME I, 781

izplàucêt, tr., aus -, verbrühen: ar vāruošu ūdeni trauku Konv. ² 1166. Jē̦kabs izplaucēja sev muti Tirsm.

Avots: ME I, 781

izpludinât, ‡

2) "ūdenī slapināt, izpeldināt" (wo?); ‡

3) "?": matus ... izlaiduse un izpludinājuse Janš. Bandavā II, 125. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = izpluñcîtiês: lai bē̦rns izpludinās pa ūdeni.

Avots: EH I, 473

[izpludinât Dond., Nigr., ausströmen lassen: izpl. ūdeni nuo grāvja.]

Avots: ME I, 783

‡ izpluncît, verspritzen Ermes: i. ūdeni.

Avots: EH I, 473

izplunckât, zwecklos und leichtfertig vergiessen: pārnesu nuo akas ūdeni, un jau izplunckāts Dobl.

Avots: ME I, 784

‡ izpļuñdzinât, = izlaîstît: nesuot i. ūdeni nuo trauka Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: EH I, 474

‡ izpļunkât AP., Lubn., = izplunckât: veļu mazgādama, meita izpļunkājusi visu ūdeni.

Avots: EH I, 474

izpumpêt, tr., auspumpen: ūdeni nuo akas.

Avots: ME I, 786

‡ izpur̃kšļât Frauenb., prustend verspritzen: zirgs visu ūdeni izpurkšļājis nuo siles.

Avots: EH I, 475

[izrasinât Bers., = izslacinât: kulu vai grīdu ar ūdeni izrasināt.]

Avots: ME I, 789

‡ izšâstît,

1) "izcilāt, izgruozīt" Tirsen n. RKr. XVII, 81, Druw., Kapiņi: kuoks tik garš, ka tik ze̦mā te̦lpā vlņa nevar ne˙maz i. Druw.;

2) "= iz rādît 1" N.-Schwanb., Selsau: viņa man izšāstīja visu savu pūru;

3) (leichtsinnig) verteilen
Grawendahl: i. mantu; unangebracht vertun, verbrauchen Heidenfeld (mit â ), Jāsmuiža, Ludsen: i. visu ūdeni; "izmē̦tāt" Heidenfeld, Lös., Sessw.: i. malku pā pagalmu; ‡

4) "?": uoguodams visu mežu izšāstījis N.-Peb. izšāstiju pa malu malām, bet sēņu nav ebenda. In der Bed. 4 vielleicht fehlerhaft für iztâstît (s. dies). Refl. -tiês PV. "?": izlielījās, izšāstījas ar savu bagātību un spējām, kamē̦r iztāstīja visu savu paduomu.

Avots: EH I, 485

izšļàkt, tr., herausspritzen, ausstürzen: ūdeni, siekalas, pienu. Refl. - tiês, intr., herausspritzen, ausfliessen: meitai izšļācās vāruoties katls LP. VI, 482. trīsreiz labi stipri iepūti traukā, lai kāda daļa nuo dzēriena izšļāktuos zemē LP. V, 12.

Avots: ME I, 813

‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486

izslapinât,

1): "von innen nass machen, befeuchten"
Seyershof: aukstā ūdenī traukus izslapināja; tad lēja pienu iekšā; ‡

2) allmamicn ausscnöpten:
tapināta nauda ir kâ ūdenis span[n]ī, kas, ja tuo arvien slapina, paliek mazāk, kamē̦r beidzuot gluži izslapina, un tad ir span[n]is tukšs Dünsb. Trīs romant. gadīj. 88. i. (allmählich austrinken) pudeli Schnehpeln, Wandsen.

Avots: EH I, 480

izspridzinât, tr.,

1) ab -, aussprengen:
gabalu nuo klints;

2) aussprengen, ausschiessen:
kuo niekuojies ar skalganiem? vēl izsprādzināsi acis;

3) abpuffen, ein Gewehr abschiessen:
lielgabalus tādā ceļā izspridzināja vēl šā gadsimteņa vidū Antrop. II, 17;

4) verpuffen:
viņš izspridzināja visas skruotis;

5) ausspritzen:
istabu ar ūdeni SDP. VIII, 58.

Kļūdu labojums:
šā gadsimteņa = pagājušā gadu simteņa

Avots: ME I, 803

izstrũkluôt, intr., ausströmen: ūdenim izstrūkluojuot, ruodas gaisam vairāk te̦lpas.

Avots: ME I, 807

iztraĩšķît [Bauske, iztrìišķît ² Sissegal, iztraîšķît Kl.], tr.,

1) unordentlich ausbreiten, auseinander streuen:
miltus Smilt., N. - Schwnb., [Borchow. zirgi barību nuo siles iztraišķījuši Bers.;

2) unordentlich verspritzen:
ūdeni Sissegel].

Avots: ME I, 819

[iztrašķît, unordentlich aussprengen: iztr. ūdeni pa istabu oder iztrašķīt istabu ar ūdeni Bauske.]

Avots: ME I, 820

II izvirinât [išvìrinti], tr., freqn. zu izvir̂t,

1) hervorquellen lassen:
kâ avuots izvirina savu ūdeni, tâ viņa izvirina savu ļaunumu Jer. 6, 7;

2) auskochen:
ēdienu.

Avots: ME I, 830

‡ izžļadzinât "geräuschvoll ausgiessen" Warkl.: i. ūdeni.

Avots: EH I, 499

izžulˆgt, intr., weichen, durch und durch nass werden, durch Nässe verderben, nas werden: pļavas, ceļi nuo lietiem izžulguši N. - Schwanb. pastalas, zābaki izžulgst pa ūdeni bradājuot Druw. maize izžulgst ūdenī. izžulgušas ruokas Stari II, 812. izžulguši vaigi MWM. XI, 159. graudi izmīkst, izžulgst un izaug Vīt. 32. (ce̦pure) cauri slapja, izžulgusi Vīt. 19.

Avots: ME I, 833

‡ izžũrât Frauenb., (eine Flüssigkeit) vergiessen, vergeuden: neizžūrā visu ūdeni!

Avots: EH I, 499

jâdît [PS., C., Lis., Warkh., Arrasch, Salis., Nigr., Dond., Selg. u. a. (li. jódyti), - u, auch -ĩju, -ĩju, intr., tr., freqn., herumreiten, abtummeln: kur, puisīti, tu jādīji? zirgam aste neuzsieta BW. 14438. sākuši zirgus jādīt putās LP. VII, 434. lai tas man guni šķīla, tumšu nakti jādījuot BW. 29604. vai nelabais tevi jāda? Mag. XIII, 1, 46. Refl. - tiês, tollen, toben, sich unruhig gebärden: kuo nu jādies? vai nevari mierīgi pasēdēties? Serb., Adsel. mežuoņi! kuo jūs te pa ūdeni jādāties JU.

Avots: ME II, 105, 106

jaujš,

1) steil, jäh:
jaujš kalns Bers. viņa redzēja klinti, kas jauji pacēlās pār ūdeni A. XII, 569;

2) jäh, sehr schnell, plötzlich, heftig:
jauji kustē̦damies viņš nuolieca galvu uz zemi A. XII, 654. tuop jauji un piepēži muodināts augšā A. XII, 41. jaujas rūpes viņu sagrāba A. XII, 421. tas zirgs ļuoti jaujš Bers. - Vielleicht - mit dem Suffix des sinnverwandten kraujš und straujš - zu r. юръ "Strudel", юри́ть "eilen", юлá "beweglicher Mensch", poln. jurzyc' się "zornig werden" u. a. bei Berneker Wrtb. 461.]

Avots: ME II, 97, 98

jêlis,

1) ein schlaffer, schwacher Mensch
Eckgr.;

2) = jē̦lnadzis: ar ūdeni grūstas kaņepas ir tikai steigu un tāds jēļu darbs Vīt. 57.

Avots: ME II, 112

ju ,- als Praefix in dem sogenannten Debitiv statt jà-, aber nicht zur Bezeichnung der Notwendigkeit, sondern

a) des Mittels: man nav jubrauc, ich nabe nichts zum Fahren.
ienes ūdeni jumazgājas, bringe Wasser zum Waschen Kaul.;

b) des Ortes, wo die durch den Debitiv ausgedrückte Tätigkeit stattfindet:
es vedīšu tev zīda šņuores vilnānītes jukaltē, ich werde dir seidene Schnüre bringen zum Trocknen der v. Mag. XVII, 105. nav telīšu jupagana, ich habe keinen Ort zum Weiden der Kälber. lai stāv zaļš uozuoliņš bitītēm julīguo BW. 29105;

c)

das Praefix ju - vertritt den Akk. Sing. eines Relativpronomens: man nav juē̦d, ich habe nichts zum Essen,
kuo ēst. [Vgl. Le. Gr. 685.]

Avots: ME II, 114, 115

kaîls: kaîls ² auch Orellen, Salisb., kails auch Schlehk n. FBR. VII, 36, Ahs., Zabeln; unbekannt auch in Alswig, Bērzgale, Dunika, Kalnemois, Kalupe, Pededze, Prl., Rutzau, Saikava, Sonnaxt; ‡

3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.

Avots: EH I, 574

‡ kaļ˜čâtiês Trik., wiederholt giessen, begiessen ("ar ūdeni laistīties").

Avots: EH I, 580

I kā`rba, kārbe Sinolen, AP., karba,

1) [kãrba Jürg., kā`rba ² Neugut], eine Düte aus Erlen - od. Birkenrinde, worin namentl. Erdbeeren gesammelt werden [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 347] PS., C., AP., Lasd., Bers., Serb.; kārba, kārpa - nuoplē̦stu alkšņu mizu pārliec vidū šķē̦rsām pušu un augšgalā izduŗ kuoku cauri A. X, 1, 213. mazajai atnesa kārbīti uogu Etn. IV, 144;

2) kārbiņa, ein Körbchen, eine Schachtel;

3) ein Gefäss aus Birkenrinde:
kārīgi skaidruo ūdeni dzēra, piesmeļuot pilnu tāsu kārbi Poruk A. XXI, 598; gliemežu kārbiņa, Schneckenhaus Brasche;

4) ein Fischerboot zum Lachsfang
Elv., A. XV, 2, 237 [Schlock, Dünamünde, Zarnikau]; kārbas - lielas zvejnieku laivas, kuŗas būvē̦tas nuo galdiem Etn. II, 107. kādi kārbas (Var.: karbas) vilcējiņi BW. 30924;

5) kā`rbiņa Wolm., kā`rbiņš Mag. IV, 2, 119, die Dachpfanne;

[6) kārba, ein ovales, hölzernes Kästchen
U., ganu ciba Sonn., Setzen. Ob nebst li. kar̃bas "Korb" früh entlehnt (und woher), oder ob verwandt mit r. кòробъ "Korb, Schachtel", корòба "Gefäss aus Lindenbast", la. corbis "Korb" u. a., kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Thomsen Beröringer 181 f., Berneker Wrtb., 568 f., Trautmann Wrtb. 117.]

Avots: ME II, 194

kar̂sêt, - ẽju, tr.,

1) erhitzen, heiss, warm machen:
ūdeni RKr. XI, 94. saule silda zemi tveicē̦dama un pārlieku karsē̦dama Janš.;

2) fig., prügeln:
kamē̦r tuos karsēja pie stumbra, netrūkst ne piena, ne sviesta LP. V, 21. Refl. - tiês, sich erhitzen, ereifern: šis karsējās, er ereiferte sich Sudr. E.

Avots: ME II, 163

II kaukuris, in kaukuŗu ķipis, = garmetis: ja grib siltumu, tad paņe̦m kaukuŗa ķipi un uzlej uz krāsni aukstu ūdeni N. - Bartau.

Avots: ME II, 174

I kaûss, [kàuss ² Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

I ķece, der Schmutz Dond. ; der Ort, wihin man Spülicht und schmutziges Wasser giesst, der Ausguss: netīru ūdeni un samazgas lej ķecē Dond.

Avots: ME II, 359

ķeze, der Ausguss: netīru ūdeni lej ķezē Dond.; s. auch ķe̦za.

Avots: ME II, 372

II ķimene, [ķimiene U.], gew. Pl. ķimenes, ķĩmenes Smilt., Lasd., Adsel, [ķimeņduonas U.], ķimenis Laud., ķĩme̦ni C., ķimeņi Konv. ^1, kimiņi, ķimines Glück, die Kimme, der Einschnitt in den Dauben für den Boden: šis trauks laiž ūdeni pa ķimeni. ķimenes griezt, die Dauben ausschneiden. citai (baļļai) stīpas nuokritušas, ķimeniņas nuolūzušas BW. 16328. Fig., der Hintere, Podex: nekrīti sē̦dus, izsitīsi ķimenes Etn. II, 46. es tev ķimenes iegriezīšu, ich werde dir Prügel geben Mag. [Aus mnd. kimme od. kime "margo vasis".]

Avots: ME II, 381

klãns (li. klónas "Bleichplatz") Aps., klā`ns <sup>2</sup> [Lubn.], Bers., eine Fläche, Ebene: klāns - liels, plašs, tukšs, ze̦ms līdze̦nums, kas var viegli applūst ar ūdeni Aps., Lasd., Lubn., Mar., Smilt.; klā`ns ² - pļavu un purvu klajums [Warkh.], Bers. aplūkuojām purvu klānus A. XII, 76. apkārtne tuo purvu sauca par klāniem Pēt. Av. [Wohl zu klât "hinbreiten".]

Avots: ME II, 217

klape, klapa L., St., U., die Klappkanne, eine Kanne mit einem Deckel: naktī liekas atnesties alus klapi Manz. viņas galvas galā bija viena karaša uz uoglēm ce̦pta un viena klape ar ūdeni I Kön. 19, 6. [Aus d. klappe " Kanne".]

Avots: ME II, 214

III kļaut, kļauju, kļāvu, gierig trinken: kļauj kâ vērsis Naud. kuo nu tik daudz kļauj tuo ūdeni Ahs. [Vgl. kluit.]

Avots: ME II, 239

klùinît ² - u, - ĩju, tr., viel, in vollen Zügen trinken, gierig essen: klipas Plm., ūdeni Mar. n. RKr. XV, 119; [vgl. kluit].

Avots: ME II, 234

kranîtiês: es kranījuos. lai ve̦d tuo ūdeni Frauenb.

Avots: EH I, 642

kràsuôt, tr., färben, malen: ni vaskuots, ni krāsuots (galds) BW. 1422. asinis krāsuojušas e̦ze̦ra ūdeni gluži sarkanu LP. VII, 1022. Refl. - tiês, prangen, sich färben: viss, kas priekš viņa acīm mīlīgi krāsuojās... Poruk.

Avots: ME II, 268, 269

kritiêns, ein einmaliges Fallen: dun duobji kritieni Rainis; der Wasserfall: ūdenim tur ap septiņi pē̦di liels kritiens (rumba) LP. VII, 645.

Avots: ME II, 282

‡ krolît, -īju, "stark husten" Seyershof: viņš krolī visu nakti. dzer vien aukstu ūdeni, tad atkal krolīsi!

Avots: EH I, 658

krustît, -u od. -ĩju,-ĩju,

1) das Zeichen des Kreuzes machen, mit einem Kreuz versehen:
kaķis krusta ar asti Etn. II, 80. ej, brālīti, tu pa˙priekšu, krusti tautu nama duris BW. 18814;

2) taufen
[PS.]: bērnu. (es krustīju ar ūdeni Manz. Post. I, 37.) Refl. -tiês,

1) sich kreuzen:
krustījas suņam aste BW. 11959;

2) sich bekreuzen:
viņš krustījās un dievuojās.

Avots: ME II, 289

kulčinât, kulčuôt,

1) schütteln (eine Flüssigkeit)
Dond., Selg. n. Etn. IV, 98: viņš kulčina pudelē pienu;

[2) im Wasser plätschern
Spiess n. U. Refl. -tiês, plätschern: bē̦rni kulčinājas pa ūdeni].

Avots: ME II, 305

‡ kuļčinêt Warkl., = kulčinât 1: k. ūdeni pudelē.

Avots: EH I, 672

I ķulis, die Keule, die Schweinskeule Kurs. (gew. ķũlis): ķuli vāra pe̦lnu dienas jeb ķuļu vakarā. ķuļu dzīšana ir savāda izprieca ķuļu vakarā. tas, kas ķuļu dzīšanu pazīst, kāpj uz kādas ē̦kas augšu, bet nezinātāju nuostāda apakšā ar vaļēju maisu, kuŗā ķulis jāiedze̦nuot. augšā uzkāpušais daudzās pa pažuobelēm, kâ tuo dze̦nādams, tad uz reizi uzlej apakšējam ūdeni Kurs.

Avots: ME II, 391

kvelˆdêt, [kvelˆdêt ² Salis, kvelˆdêt Wandsen],

1) tr., brühen
Smilt.: ar ūdeni kveldējam tuos Hug. ;

2) tr., erwärmen:
lai muodruos klusi kveldē Rainis ;

3) kve̦lduôt Frauenb., intr., = kvēlēt U., glühen: debesis kve̦ld Rainis. liekas, ka kve̦lduošuo de̦be̦su zīds klātuos austrumuos Baltp. man ruoka vēl tagad kve̦lduo, kur nātres iedzēla Frauenb. [Vielleicht nebst kvildēt, kvèlêt zu ae. hwelian "contabescere", hwelung "Eiterung", s. Zupitza Germ. Gutt. 57.]

Avots: ME II, 352

labs,

4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;

6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;

10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;

11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡

14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.

Avots: EH I, 710

laîpsta ^2,

1): kuoka lāpstiņa vērpjamuo linu uztīšanai (laĩpstiņa) Pelzen; ‡

3) ein Maischholz
(mit aĩ ) Frauenb.: ar laipstu (menti) apmaisa iesalu, kad uzlej karstu ūdeni; ‡

4) der untere Teil (vom Griff an) eines Sensenstiels
(mit aĩ ) Grob.

Avots: EH I, 714

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lakt (li. làkti), lùoku, laku, tr., leckend fressen, Dünnes fressen, schlappen, mit der Zunge schlürfen: kaķītis luok pienu. Sprw.: labi paēdis; kas nekaiš labi runāt? bet tu ej kâ suns ūdeni lakdams. ve̦lns luok tikmē̦r jūŗas ūdeni, kamē̦r pārsprāgst. diezgan spilve̦ns asaru lacis MWM. VIII, 452. [Zu slav. lokati dass., vgl. Berneker Wrtb. I, 727.]

Avots: ME II, 416, 417

lãkturis (eig. lākt - turis, aus lākte + turêt),

1) das Gestell, das zum Halten des brennenden Pergels dient, eine in einen Klotz eingerammte Stange, die oben mit einem Haken versehen ist, in welchem der Pergel brennt
[Suhrs, Ronneb.; in Salis, Ruj., Lis. eine Laterne];

2) eine ähnliche Vorrichtung der Fischer am Ende des Bootes
Grob. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu un dabūtu zivis ķert Plutte. Sprw.: tukšs kâ lākturis, sehr arm Grob. tam mute kâ lākturis, von einem Gossmaul Naud.

Avots: ME II, 438

I lañckât: l. (bradāt) pa ūdeni Warkl.; "schnell gehen" PV.

Avots: EH I, 719

I lãpa, die Fackel, die Kienfackel: lāpa dzisa, ej gulēt! Rainis. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu, lai dabūtu gulēt Plutte. [Zu li. lópe. "Licht; Bündel Leuchtspäne", apr. lopis "Flamme", s. Trautmann Wrtb. 149, Walde Wrtb. ² 431, Holthausen IF. XXXIX, 62 f.]

Avots: ME II, 439

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lḕ̦ns,

1): izlē̦na Kaltenbr., = lè̦nãm;

2): auch Liepna;

3): lē̦na sirds, l. cilvē̦ks Strasden. lē̦na ziema, l. ("mild")
laiks Kand., Stenden. gaļu kaltē lē̦nā siltumā Mahlup. lē̦na uguns Iw, Salis u. a. lē̦na jūŗa Salis. kad spirtam pielej ūdeni, tad tas ir lē̦nāks (mazāk stiprs) Frauenb.; ‡

4) schwach
(?): man šī brille par lē̦nu Stenden, ich kann mit dieser Brille nicht gut sehen.

Avots: EH I, 738

leperêt: zivs leperē pa ūdeni Pilda. cilvē̦ks leperē (kust sīkiem suolīšiem) ebenda. Aus nd. läppern "nicht vorwärts gehen; kommen; klein anfangen und allmählich fortschreiten" n. Schwers Unters. 70,

Avots: EH I, 734

liẽljũŗa: izlaida muļķītis nuo mutes ūdeni zemē: gadījās l. Pas. VII, 374.

Avots: EH I, 755

liêt (li. líeti), leju, lêju, tr.,

1) giessen:
ūdeni, pienu; - garu, laimes; asaras liet, Tränen vergiessen. es neriestu (Var.: nelietu) mūžiņā vienas gaužas asariņas BW. 3500. (tauku) sveces liet, Talglichte machen. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama. nevajaguot lepuotoes Kaudz. M. kur jau slapjš, tur vairs liet nevajaga;

2) giessen (von Metallen, namentlich Zinn):
alvu. brāļi visi tādi kâ liets, die Brüder sind einander ähnlich wie ein Ei dem andern;

3) de̦sas liet, Würste machen
Mar., Stom.;

4) fig., kâ lej vien, wie geschmiert:
viņam gāja aršana, ka lej vien LP.;

5) hauen, schlagen:
kāds viņam tumsā e̦suot lējis vien, lējis vien pa kaklu Kaudz. M. Refl. -tiês, einander mit Wasser begiessen, rummeln, wenn eine Arbeit zum ersten Male im Jahre vorgenommen wurde. Subst. liêšanâs, das Rummeln. [Zu lît (s. dies).]

Avots: ME II, 505

ļuõvenes: auch Behnen n. FBR. XVI, 40; saimniekiem duos ēst pils priekšā, zem ļuovenēm A.Brigadere Dievs, daba, darbs 206. nuolej ļuovenes ar ūdeni. Pas. XI, 344 (aus Siuxt).

Avots: EH I, 775

lubstaga Mag. IV, 2, 36, lubstāji Aps., Lub., lubste̦nāji C., lustuki Smilt., der Liebstock (ligusticum levisticum): kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina ar lubstāju ūdeni Etn. IV, 117. čũsku kuodumu un vispārim uzpampumu nuoslābina, kad uz tuo uzliek lubste̦nājus Etn. IV, 1. [Aus mnd. lubbestock.]

Avots: ME II, 509

lùdzams, Part. praes. pass. von lùgt,

1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;

2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;

3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.

Avots: ME II, 517

mãt [Ruj., C., Bauske, Wandsen] (li. móti), mãju, [mât Kr., Lis., Kl., Bers., N. - Peb., Arrasch], winken: sauc bāliņš, māj ar ruoku: nāc, māsiņa, atpakaļ! BW. 13585. jauni prieki tev mās A. XX, 869. māt ar acīm J. Allunan. ... vienmērīgi un spēcīgi mādams ar aiŗiem pa ūdeni (die Ruder schwingend) Goŗkijs 41. Refl. -tiês, gestikulieren (ohne dabei zu sprechen): piedzē̦rušie, uz ceļa šķirdamies, ilgu laiku visādi mājās Tirs. n. RKr. XVII, 68. [Zu Slav. majati "winken", s. Berneker Wrtb. II, 7 und Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 586, 587

matruki "mati un vilna, kas jē̦lā miesā ielīduši, kamdēļ arī vāts nedzīst; kad caur rudzu ruogām lejuot uz vâti ūdeni, matruki nākuot ārā" Nigr.

Avots: ME II, 566

II maût Nerft, Sonnaxt, Selb., [Kl., Kr., Bers., Warkh., Warkl., Preili], maut Fehteln, Jakobstadt, mauju od. maunu (Selb., Jakobstadt, [Pas. I, 350 aus Bolwen]), māvu,

1) untertauchen, schwimmen
[Wessen, Sauken, Memelshof]: pīles maun apakš ūdens, die Enten tauchen unter U. zirgs māve pār upi, das Pferd schwamm über den Fluss Nerft, Linden n. U. Zuose māve pa ūdeni BW. 8457, 7 var.;

2) maut, saufen
Sessw. n. U. [Refl. -tiês,

1) um die Wette schwimmen:
iesim maûties! Kl.;

2) untertauchen
Gr.-Rönnen.] Subst. māvẽjs, der Taucher. [Zu le. mûdêtiês, li. máudyti "baden", apr. acc. s. aumūsnan "Abwaschung", slav. myti "waschen", mnd. mūten "das Gesicht waschen", gr. kypr. μυλάσασϑαι "sich waschen" arm. -moyn "plongé dans" (s. Meillet MSL. XII, 430) u. a.; ursprünglich wohl identisch mit maût I, s. Rozwadowski Bull. XXV, 116, Fick KZ. XX, 366 f. und Wrtb. I ^4, 103, Holthausen KZ. XXVIII, 282, Reichelt KZ. XXXIX, 52, Būga РФВ. LXXII, 198, van Wijk KZ. XLVIII 156, Mahlow AEO 150, Trautmann Wrtb. 191 f.]

Avots: ME II, 570

metenis,

1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;

2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;

3) ein Netz
Lub.

Avots: ME II, 607

me̦tums,

2): "mūsu dambi sauc par me̦tumu, tāpēc ka tam ir aizme̦sts priekšā" AP. m. ir tāds, kur ūdens jau agrāk ir sakrājies; tad aiztaisa cieti, aizdambē un ūdeni satur. linus mē̦rc mārkuos, me̦tumuos un dambjuos ebenda;

3): kad me̦tums (= me̦ti) ievē̦rts, tad liek šķietā Frauenb: šās reizes me̦tums ("aude̦kls") nav labi izdevies Warkl.;

4): me̦tumi ("adījuma pirmā kārta") bij katriem cimdiem savādāki Siuxt.

Avots: EH I, 804

miekšêt, miêkšķêt [C., Kl.], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [miêkšķêt Lis., Drosth., Wolm., Trik., miêkšķêt ² Ruj., Salis, Bauske, miẽkšķêt Iw., Lautb.], weich magen (auch durch Drücken und Schlagen U.), erweichen [miêkšêt PS., N. - Peb.]: graudus miekšē ar ūdeni Konv. ² 749. ūdens mālus miekšē caur, Wasser macht den Lehm mürbe U. mizas rags, kas duobē bij iemē̦rkts miekšēt JR. IV, 149;

2) miêkšêt C., Lub., = miegt, drücken: miekš acis cieti;

3) miekšķêt, schlagen (von Tieren)
N. - Bergfried;

4) umrühren, maischen
Bergm. n. U. [In der Bed. 4 wohl zu maisīt, in der Bed. 2 - 3 - zu miêgt, in der Bed. 1 - wohl zu mîksts, in der Bedeutung durch miekš(ķ)êt 2 u. 3 beeinflusst.]

Avots: ME II, 652

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

mil˜tums,

1): kad zirgs dabū miltumu, tad ir stingrāks Salis. es vārīju kārtiņus un negribēju tuo ūdeni zemē liet. tur jau tâ˙pat savs m. klā[t] FBR. XVI, 93 (aus A.-Ottenhof). ūdens - tas ir mans aizdars, tas ir mans m. (ich lebe von Wasser und Brot allein)
Kalz. n. BielU: tur kur ēdiens un kur m. ("?"), tur mušas briesmīgi Salis. duod salmus vie[n], - tur ne˙kas nav, ne miltumi ("?"); ne˙kā Orellen; mil˜tumi, = mil˜ti, Mehl Seyershof;

2): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 815

II miniķis, = meniķis, ein überbrückter Graben aus der Landstrasse Stockm. n. Etn. II, 113; ein Damm mit der Schleuse Griinh.: dīķa ūdeni nuolaiž caur miniķi Ahs.

Avots: ME II, 630

muõceklis, f. -kle, muõc(e)nieks, f. -niece, der Märtyrer, die -in, ein(e) Geplagte(r), ein(e) Kranke(r): jālej ūdens caur pirts krāsni, jāpieme̦t tādam ūdenim uogles klāt un tur jāmazgā muoceklītis, ein unruhiges, krankes Kind RJr. XII, 14. viņa turas tur virvēs pie masta piesieta itkâ pie krusta kuoka piekārta muocniece Janš. [muocnieku nāvi Janš. Tie, kas uz ūdens 32.]

Avots: ME II, 681

II mudêt, - u, - ẽju, schimmeln, verderben, schlecht werden, einen schlechten Geschmack annehmen (von Speisen), übel werden: putra, siens mud Aps., Lub., Druw. milti mud, kad tuos tur siltā vietā C. [ceļā mudēja ("mirka ar sasmakušu ūdeni") prāva dūksts Austr. Vērpetē 68]. nuo saldiem ēdieniem man sirds sāk mudēt [zu mudêt

I?] es wird mir übel ums Herz
Ahs. [Wohl zu gr. μύδς "Nässe, Fäulnis", schwed. dial. muta "staubregnen", air. muad, ai. mudira-ḥ "Wolke", s. die Literatur unter mudas.]

Avots: ME II, 658