Paplašinātā meklēšana

‡ I apskurbelêtiês "?": svārku ap skurbetēju,šās (zu korrigieren in *apskarbelējušās?) piedurknes Deglavs Riga II, 1, 150; vgl. skarbelẽt.

Avots: EH I, 114

‡ II apskùrbelêtiês ² , apskùrbulêtiês ² Festen "= apskurb"; apskurbelêtiês "apdzerties" N.-Peb., sich wiederholt berauschen Wessen.

Avots: EH I, 114

‡ atļurbene Frauenb.,

1) eine alte, abgetragene Mütze;

2) das männliche Geschlechtsglied.

Avots: EH I, 155

‡ burbe,

1) "eine ausgefaulte Stelle; ein Loch im Boden oder im Körper"
Warkl.;

2) eine Narbe
(rē̦ta) A. Rahden.

Avots: EH I, 254

‡ burbeklis Mesoten "ķīsēlis, kas sagājis kunkuļuos".

Avots: EH I, 254

‡ I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.

Avots: EH I, 254

‡ II burbe̦kls Bērzgale, = ‡ burba.

Avots: EH I, 254

‡ dùrbelêt ² Warkl. n. FBR. XI, 122, -ẽju, suchen (verächtl.): visu cēlieni adatas durbelē.

Avots: EH I, 343

ļurbene, eine Saufhalle Mitau.

Avots: ME II, 544

sur̃bêle (li. surbėlė˜) Dunika, der Blutegel. Zu surbt.

Avots: ME III, 1124

I turbe: ein gewisser Fisch (ähnlich der rauda, mit weissen Augen; mit ur̃) Lemb.

Avots: EH II, 704

I turbe Rodenpois "= sapals"; zu turba I.

Avots: ME IV, 268

II turbe, s. turba I.

Avots: ME IV, 268

‡ III turbe Spiess, = turba II 1.

Avots: EH II, 704

urbe U., der Hundekloppel; ein durchbohrtes, den Hunden an den Hals gehängtes Holz L.

Avots: ME IV, 301

urbeķe Aahof "= ņurņiks".

Avots: ME IV, 301

urbeklis,

1): (kādi puiši) kâ urbekļi caur ... biezu puišu ... baru spraudās cauri Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 78.

Avots: EH II, 714

urbeklis,

1) ein Bohrer
Arrasch, Jürg. (mit ùr), Adsel, A.-Laitzen, Saikava (mit ùr ² ), Dond., Nigr., Segew., Stenden (mit ur̂ ² ), U., Drillbohrer Bielenstein Holzb. 712;

2) "kas urbjas, rakņājas" Gr.-Buschh., Saikava, Sonnaxt (mit ùr ² ), Dond., Stenden.

Avots: ME IV, 301

‡ ùrbelêt ² , -ēju Auleja, wiederholt bohren.

Avots: EH II, 714

ãla [Durben]: zila āla Etn. III, 160, schwefelsaures Kupfer.

Avots: ME I, 237

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

‡ *atļurbis (part˙prt˙act.) Erlaa, Frauenb.: atļurbusi ce̦pure "= ‡ urbene">atļurbene 1".

Avots: EH I, 155

augšū, für augšā, nach oben: me̦tas augšū Durben n. Etn. II, 168.

Avots: ME I, 219

bīstāklis (unter bĩstaklis),

1): auch Assiten, Durben, (bĩstāklis ² ) tw., Kal., OB., Wirginalen, (bistâklis ² ) Erlaa, bīstākls - auch (mit ì ² ) Erlaa;

2): auch (bĩstâklis ² ) Dunika; ‡

4) ein Mensch von hohem Wuchs
(bīstāklis ² ) Dunika.

Avots: EH I, 223

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

druvības,

1): "radības druvā" Durben. "nezinu, kas ir druvības". "kad kādai sievai . . . druvā gadās tinības" Janš. Mežv. ļ. II, 486.

Avots: EH I, 337

I durba, urbe">durbe Sassm. (tahm. mit uor aus ur), der Bleier (abramis ballerus); [nebst turba dass. und baltisch-deutsch Durbe od. Turbe aus liv. tūrba nach Thomsen Beröringer 282.]

Avots: ME I, 519

‡ II dzar,

1) = caũr 1 Warkl. n. FBR. XI, 168, Kaltenbr., Līvāni, Sonnaxt: izveŗ dz. purnu riņķi Sonnaxt. dz. zuobiem runā ebenda. kâ ar svārpstu izvurbe dz. jumtu Kaltenbr. dz. ze̦mušku iet suņi vidā ebenda;

2) = caũr 3 Kaltenbr.: dz. tām lietām jis prapula.

Avots: EH I, 352

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

gārle, eine Wasserpflanze Durben n. Mag. IV, 2, 64. [Wohl = li. garlė "Wasser - Aloe".]

Avots: ME I, 618

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

I grieztava,

1) etw., womit man etw. dreht, die Kurbel:
tecelei ir grieztava, ar kuŗu tuo grìež Nötk. n. A. XIII, 329. grieztava ir griežamais rīks pie virvju vīšanas Saussen n. Etn. III, 117;

2) = griezene 2;

3) der Weberbaum,
riestava Adsel n. A. XIII, 329;

4) ausgebreitete Melde (atriplex patulum)
RKr. II, 67.

Avots: ME I, 663

I gur̃ba, gurbs,

1) ein Käfig für Staare
Nigr.;

2) Hecke
W.;

3) ein Brettverschlag im Stalle:
gurbs (gur̃ba Kalleten, N. -Bartau, gurbes Wind.) - aizgalds, kur luopus ievietuo Etn. I, 91;

4) ein Vogelstall:
gurbs - mazs putnu stallītis, sapīts nuo kārklu vicēm, līdzinās apgāztam kurvim A. XIII, 493, Kalleten, K. Zu li. gur̃bas "ein Viehstall, ein Koben; отгородка в хлѣвѣ; помѣщенiе для несущихся на яйцах птичьих самок".

Avots: ME I, 683

gũt, [gūnu Mar. u. a.], gũstu, gūju od. guju [Durben], (n. U. auch gūmu?), prt. guvu,

1) tr., fangen, haschen, greifen, erlangen, bekommen:
māk tautietis mani gūt 13532. laiks irbes gūt Ltd. 2252. ja baltās nedabūji, gū(j) tuo pašu pe̦lē̦kuo! BW. 12014. kad vilks sāk kazu gūt BW. V, 237. [zuvis gūt Oppek.] meita gribējusi tādu pašu laimi gūt LP. VII, 1095. [viņš kaŗā iet, lielu naudu gūdams U.] Die preussischen Letten kennen dabūt nicht und gebrauchen statt dessen gūt. dvēseli gūt L., Luft schöpfen.] gūdams, nepagūdams, in der Grössten Eile, hasting: šis tik gūdams nepagūdams ūzas zemē, dieser reisst nur in der grössten Eile die Hosen hinunter;

2) mit abhäng. Inf., bekommen, in die Lage kommen: ne daudzi guva viņā mieluoties Rains. Refl. -tiês, schnappen, haschen, streben nach etw.,
mit d. Gen. od. pēc, ungew. uz: krustdēliņa gū damās jūdzu savu kumeliņu BW. 1328; 1617. viņš guvās pēc gaisa Dok. A. uz tautieša gūdamās, atstāju mazus bāleliņus BW. 26624. [Zu gaut (s. dies), li. guvùs "хваткiй" apr. gauuns "empfangen", av. gūnao ⁱ ti "verschafft", gav(a)- "Hand", gaona- "Gewinn" u. a.; vgl. Lidén IF. XIX, 318 und Arm. Stud. 120, Zupitza Germ. Gutt. 175, Walde Wrtb. ² 853, v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 157.]

Kļūdu labojums:
18449 = 13449
lielu naudu gūdams = lielu naudu gūdams "viel Geld sich holen wollend"
bekomme, in die Lage kommen = genügend Zeit haben (pagūt)

Avots: ME I, 687

[III ìelipt, anzünden: sveci Nigr. ielip skalu! Rutzau. Refl. - tiês, für sich anzünden: iesalipu gaŗu skalu BW. 26961 var. (aus Durben).]

Avots: ME II, 39

ir̃stîtiês, -uos, ĩjuos, freqn. von ir̃ties, hin und herrudern: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā Durben.

Avots: ME I, 710

kacerêt, - ẽju, gew. kacêt Dond., Durben, [Wandsen, Dunika; Tahm. n. U.], - u od. - ẽju, ẽ˙ju (li. kakė´ti "reichen" ), tr., intr.,

1) nach etw. greifen, zu erreichen suchen, erreichen:
tik upē nenuoslīku, pēc riekstiņa kacē̦dama BW. 10841. kaci, kaci (Var.: kacē), tautu meita, pašā pūra dibe̦nā 25195, 3. kacerêt kacerēja tautu meita pūriņā. trepes kac tik līdz pažuobelei Nigr. jau var ar bungvāli dibinu kacēt LP. VI, 518. ze̦mu, ze̦mu saule te̦k, tik ar ruoku nekacēju BW. 10667;

[2) reichen:
devīgas meitas: caur sienu kacēja (Var.: padeva) panākšņu puišiem BW. 34528 (aus Gold.).] Refl. - tiês, nach etw. greifen, etw. zu erreichen suchen: [kamdēļ tâ kacējies? vari uz kuo uzkāpt Dond.] pēc villānes kacē̦damās Janš. jaunība dažreiz augstāki kacas, ne˙kâ viņu izglītība atļauj Rol. kacêtiês, zergen, necken, reizen Wenden.

Avots: ME II, 130

‡ kacīte, die Kurbel am Spinnrad (?): tam (= ratiņam) nuokrīt k. Jauns. B. gr.3 I, 114. k. piesieta pie pamines ar... parķa strēmeli II, 65.

Avots: EH I, 573

kadiķis [Budberg, Kurs., Jakobshof, Stelp., Lesten, Neuenburg, Matk., Pastenden, Schnehpeln, Rahwen, Turlau, Durben, Gramsden, Kalleten, Krohten, Nurmh., Lipsthusen, Sehmen, Grendsen (bei Tuckum), Senten, Frauenb., Danken, Wandsen, Lubbessern, Hasenp., Appricken, Annenhof (Kurl.), Behrshof, Blieden, Fockenhof, Bixten, Behnen, Zeezern, Doben, Doblen, Siuxt, Ellei, Annenburg, Garrosen, Ekau, Mitau, Bergfried, Kandau, Hofzumberge, Würzau, Autz, Sessau, Misshof, Mesoten, Grenzhof, Prawingen, Remten, Spahren, Schlampen, Stenden, Wormen, Planetzen, Kurmalen, Stuhrhof, Setzen, Swethhof, Schönberg, Grünhof, Samiten, Tuckum, Tittelmünde, Wilzen, Weitenfeld, Waldegahlen, Neugut, Wolgunt, A. - Rahden in Kurl. und Kokn., Arrasch und Lös. in Livl.], der Wacholder. [Aus nd. Kaddik; vgl. Thomsen Beröringer 176 und Berneker Wrtb. I, 467. Anderswo dafür paeglis od. ērcis.]

Avots: ME II, 131, 132

kaĩte,

1) der Schaden, der Fehler, das Gebrechen:
kas citiem kaites bija, kad es biju ve̦ca meita BW. 13059. bē̦das, kaites, nuopūtiņas, krītiet ceļa maliņā 85. liela kaite (Var.: vaina), maza kaite, te̦k uz māti raudādama 22411, 3. Sprw.: tik nebija kaites, kâ tā brēciena;

2) das Leid, die Plage, die Krankheit:
Sprw. katram sava kaite sāp. acu kaites, Augenkrankheiten LP. VII, 348; ausu, vē̦de̦ra kaite, Ohren -, Magenkrankheit; de̦lamā k., die Schwindsucht Etn. IV, 113; dze̦lte̦nā k., die Gelbsucht IV, 116; gremžas k., die Hypochondrie Ar.; krītamā k., die Fallsucht.; laizāmā kaite, eine Krankheit der Kühe Sassm.; liesas k., Milzkrankheit Tr. IV, 363; sarkanā k., der Rotlauf Etn. IV, 2; saduodamā kaite, die Schmähsucht; sievu kaite U., die menses. Wohl nach Sommer Balt. 110 (der mit Hinweis auf eine analoge Bed. von ai. taapḥ von einer Urbedeutung "Brennen > Schmerz, Leid" ausgeht) und Būga KZ. LI, 130 zu kàist; und daher liv. kait "schaden" eher aus dem Le. als umgekehrt. Vgl. auch li. káita "огорченiе, тревога".]

Avots: ME II, 135

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

II kaltenis, [wohl eine Deminutivform zu kal˜ts]: bij kalteņi, bij urbeņi BW. p. 1652 [aus Lodenhof.]

Avots: ME II, 145

I karinât, [wiederholt anfassen, zergen nach Bielenstein LSpr. I, 425], zerren, necken, reizen: kuo mātei meitas dara, tautas vien karināja (Var.: kairināja) BW. 1950; 6025; 24547. neies mana māmuliņa ciemu suņu karināt BW. 11016. [viņas pretiniece karināja viņu daudz un nuoskumdināja Glück I Sam. 1, 6. ja tevi tava ruoka jeb kāja karina, nuocērt tuo Manz. Post. II, 270.] caur ataugu karināt (Var.: kairināt) BW. 32319 var. Refl. - tiês, einander necken, reizen, sich mit jemand neckend abgeben: puisis, ar sunīti karinādamies, ne˙maz nemanījis... Etn. I, 88. - Wohl zu àizkar̂t, [ķer̂t, li. kìrinti "necken, reizen" (s. Leskien Abl. 331), urslav. *černъ, ai. kárņa-ḥ kymr. carn (ar kann hier auf "ŗ" zurückgehen) "Handhabe" (vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316 f.). Wenn hier von einer Urbedeutung "häkeln, häkelnd fassen" (woraus einerseits "fassen", anderseits "anhaken" ) auszugehen ist, so gehört hierher auch kãrt "hängen" (vgl. semasiologisch li. kabìnti "hängen, haken": kìbinti "im Scherz antasten, necken" ). Anders darüber Zupitza Germ. Gutt. 109, Walde Wrtb. ² 132 und carino, Berneker Wrtb. I, 578 f., Trautmann Wrtb. 118, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 71 un BB. XVIII, 282 ¹ u. a.]

Avots: ME II, 161, 162

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. ² 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166

[II kãrstît Durben, nehmen, greifen nach: kuox tu kārsti visādus niekus? Zu karstît.]

Avots: ME II, 199

ķedelis (unter ķedele 1): ein altes Kleidungsstück Durben; ein zu kleines, beschmutztes Röckchen (Jäckchen) NB.; ein alter, wertloser Frauenrock Dunika, KaL, OB.; ķedeļi Frauenb. "dünne Kleider".

Avots: EH I, 693

‡ ķedriņš Frauenb., die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 693

ķēvīte (unter ķève), ‡

2) die Kurbel am Spinnrad
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 701

‡ ķinksis Durben, ein Lümmet, Tölpel.

Avots: EH I, 703

I ķiskas: auch Durben, Sermus.

Avots: EH I, 705

[II ķĩtrs, gewandt Durben. Wohl durch li. kỹtras "schlau" aus slav. хуtrъ dass.]

Avots: ME II, 389

‡ klaniņš AP., die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 610

I ķuõcis: auch (ein Korb) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Postenden, Rothof, Stenden, Wahnen, (mit uo ) Durben, Gold., Gudenieki, Kalwen, Stom., Wirginalen, Janš. Mežv. ļ II, 247: pilni ķuoči (Var.: gruozi) baltas vilnas BW. 6917 var.; ein kleines Gefäss (z. B. eine kleine Lehmschüssel Grenzh. (Mežamuiža); ein altes Biechgefäss (ķuocītis) Sessau: ar tukšuo putras ķuoci Azand. 92; eine Art Raufe für Pferde Iw., (einigermassen einem Korb ähnlich) Wandsen.

Avots: EH I, 709

I kraģis,

1): "ein Stuhl"
NB.; bē̦rns apkravājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika; eine Beschreibung eines solchen k. bei Janš. Līgava I, 105; ‡

2) eine Art Garnwinde Sonnaxt: pirma mešanas dzijs nuo gabaliem jāsatin uz kraģiem Oknist; ‡

3) "knaģis" Heniņš; ‡

4) "eine Pfeife mit geradem Stiel"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ‡

5) kraģi, Dachreiter
Durben n. BielU.; ‡

6) kraģi (sing. kraģis Kruhten), ein Stangengerüst auf dem Felde, worauf Heu (Klee, Erbsen u. a. Kruhten) getrocknet wird
Kl.-Gramsden.

Avots: EH I, 640

kramàusis [li. kramausỹs "паршивый"], kramàuslis Perk., in einem Rätsel zur Bezeichnung des Schweines, wohl: Grindohr: gaida kramausi izietam Etn. III, 12 (krama + àuss); [als Schimpfwort für Menschen und abgemagertes Vieh Dunika; kramauslis, ein kleiner, unartiger Knabe Durben].

Avots: ME II, 257

krazakuos, [krazākuos Durben], iet, an Winterfestabenden verkleidet von einem Gesinde zum anderen ziehen; krazaks, ein Glied der vermummten Schar Deguhnen.

Avots: ME II, 264

kre̦nkls Dobl. n. U., [kreñklis Mitau, Neuenb., Kalnazeem, Wilzen, Naud., Kursiten, Durben, Garrosen, Spahren, Windau], kreñklis Lieven-Behrsen RKr. XVII. 281, krenklītis Autz n. U., = kre̦kls, kreklinš, Hemd(chen).

Avots: ME II, 273

I kul˜da,

1); auch Walk n. RielU., Baldohn, Durben, Orellen, Pernigel, Seyershof, (mit ul ) Saikava.

Avots: EH I, 670

‡ III kuļka, ein Teil des Spinnrades Strods Par. vōrdn. 98; kuļˆkeņa Warkl., die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 673

I kumpis,

1): tur ir arī tavs k. (gemeint ist ein Pferd)
Janš. Līgava I, 411;

2): auch (mit um̂ ² ) Frauenb.; k. mugura BW. 20258 var. dē̦ls kum̂pi ² meta Ceļi III, 126;

3): ein Dolch
- auch Pas. IX, 542; X, 311, 507, (mit um̃ ) Assiten, Dunika, (kumps) Durben n. BielU.; ein dolchartiges Messer Schwarden, (mit um̃ ) Perkunen; "ein Messer" (mit um̃ ) Līn., NB.;

5): auch Bauske.

Avots: EH I, 674

I ķusis, 1): auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Durben, Frauenb.;

2): auch NB.

Avots: EH I, 708

kuzulis, ein Fisch Durben.

Avots: ME II, 331

kvērmis, ein Knips: man bij tāds puišu kvērmis ciemiņuos audzējams Durben, Wain.

Avots: ME II, 355

laipstules, der Webstuhl: kas tā tāda ciema meita, kas tur auda laipstulēs VL., Durben n. Janš. Dzimtene ² I, 145. Wohl zu li. laiptas "Gerüst", le. laipa.]

Avots: ME II, 410

lãpeniņš, [lãpenītis], ein Kuchen, Pfannkuchen: ai māmiņa, duod vienu kaķēniņu! man pelītes piegājušas pie tā me̦lnā lāpeniņa Durben n. Janš. [ne˙kādi svētdienas plāceņi, bet tikai tādi darba dienu lãpenīši (weniger gut zubereitete oder weniger gut geratene Pfannkuchen) Janš. Dzimtene V, 97.]

Avots: ME II, 439

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

ļaũns,

1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;

2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]

Avots: ME II, 532

làupiķi, abzuschälende Kartoffeln Drsth., kleine Rüben Durben.

Avots: ME II, 429

lazda [Schwanb., Schujen, Memelshof, Bauske, Bers., Warkl., Kl., Gramsden, Gaiken, Grobin, Kalleten, Wirginalen, Eawen, Medsen, Krohten, Turlau, Durben, Rubinen, Bewern, Sermus, Adsel, Sunzel, Andrepno, Kraslaw] (li. lazdà), lazds [Manz., Lis., C., Jürg., Trik., N. - Peb., Arrasch, Serbigal, Palzmaŗ Grundsahl, Smilten, Schujen, Weissenstein; vgl. auch die Angaben FBR. V, 169 ff.], Haselstrauch BW. 22418; lazda in der Bedeutung "Stock" nach dem li. lazdà Rutzau n. Etn. IV, 130. [lazdi, Ort, da Haselstauden stehen Manz. Lettus. Vgl. lagzda. - Nebst lagzda (aus * lazgda), lagzds, ļe(g)zda, ļe(g)zds zu apr. laxde "Haselstrauch", kellaxde "Sperschaft" und (wenn mit z aus sģ) slav. lozá "Shössling, Rute, Gerte", sowie (mit Ablaut) serb. lijèska "Haselstaude", poln. laska "Stock", r. лѣзговыя орѣхи "Haselnüsse" (bei Vasmer Ein russ. - byzant. Gesprächbuch 176), alb. leδī "haselstaude" (s. Jokl Ling. - kult. Unters. 203 ff.) und (?) zu got. wlizjan "kasteien" und air. flesc "Rute"; vgl. auch lešu kuoks und Berneker Wrtb. I, 736, Lidén IF. XVIII, 487 ff. und Kriste AfslPh. XII, 309.]

Avots: ME II, 433

‡ le̦stuve Nautrēni, die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 735

‡ līdzei, mit (Adv.): kuo mēs ar muļķi vairs jāsim l.? Pas. VII, 225 (aus Durben). Wohl mit -ei aus -ai.

Avots: EH I, 746

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

I ļurinât: auch Lubn. n. FBR. XVII, 138, Durben, NB.

Avots: EH I, 774

mač (aus maģš), gen, maģa, klein Sarnaten, [Grob., Preekuln, Dunika, N.-Bartau, Ober-Bartau, Alschw., Aistem, Durben, Gramsden, Kurmalen, Paddern, Kalleten, Gaweesen, Medsen, Krotenl, Rutzau, Tadaiken, BW. 2051; 6080; 7364; 16603, 1; s. auch maģš. [Wohl zu got. magus "Knabe", air. mog "Sklave"; zum für dz s. Izgl. Min. Mėn. 1925 II, S. 95 f,l

Avots: ME II, 546

‡ makacīte, die Kurbel am Spinnrad Kaltenbr.

Avots: EH I, 779

‡ makačs Mahlup, makučs ebenda, = urbel%20am%20Spinnrad">die Kurbel am Spinnrad. Vgl. mãkačs.

Avots: EH I, 779

I mãrksna,

1): auch Ermes, Serbig.; iede̦vusi ...ve̦selu mārksnu villas Pas. VI, 201 (aus Serbig.); ‡

2) "leinen od. wollen Tuch, worin ein Kind zur Taufe getragen wird"
Durben n. BielU.

Avots: EH I, 792

meñte: auch (mit èn ² ) Barbern; Schönberg, Stelph., Wallh. n. FBR. XVIII, 17,

1): auch Daugeln, Dunika, Ermes, Jürg., Kal., Kegeln, Lems., OB., Orellen, Serbig., Trik., Wenden, Zögenhof, (mit èn ² ) Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.: ja biezputru ē̦duot pietrūkst karuošu, tad bē̦rniem iztaisa meñtītes, ar kuo ēst Lems.;

3): auch Kal., OB.; ‡

5) die Kurbel am Spinnrad
Skaista (mit èn ² ).

Avots: EH I, 780

miguža Fest., [Durben] = miguzis.

Avots: ME II, 625

I mìlna: auch (mit ilˆ ² ) Dunika, Kal., Kegeln, Lemb., OB., Zögenhof, (mit ìl ² ) Sessw., (mit il˜ ) Blieden n. FBR. XVI, 98,

1): auch (mit ìl ) Serbig., (mit ilˆ ² ) lw., Orellen, Wenden; ‡

6) "gaŗš; apaļš kuoks ar smailu galu, kuo sprauž alus darināmās baļļas dibe̦nā" (mit ilˆ ² ) Siuxt; ‡

7) die Kurbel am Spinnrad
(mit ilˆ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 813

nâtns,

1) als Hauptwort, die Leinwand
(im Nom. selten): izbālējis kâ nātns Apsk.; (häufiger im Gen. Sg. u. Pl. nātna aude̦kls, Linnenzeig; nātna, nātnu bikses, drēbes, Hosen, Kleider aus Leinwand; nātnu zeķes, Zwirnstrümpfe; so auch übertragen: nātna zirdziņš, die Schindmähre LP. VII, 36, Līn., Matk. muļķītim ieduod tādu nātna ķēvīti LP. IV, 77;

2) [nâns Wolm., Serbigal Neuenb., C., Peb., Bers., nâns ² Salis, Ruj. Līn., Lautb.] als Adj., leinen, zwirnen:
baznīca un guoduos valkāja smalkus, baltus, nātnus (neben nātna) autus Etn. IV, 109. viņš savu pulveri taisīja nuo nātnām (neben nātna, nātnu) lupatām Aps.; nātnas drēbes neben nātna und nātnu drēbes. nātnais, fig., die Schindmähre Etn. II, 87; [nâtna ² ķēve Nigr., eine schwächliche Stute; in Lis. aber sei nâtns zirgs (in scherzafter Rede) - ein weiss und schwaches Pferd. - nâtns gehört wohl (mit einer Urbed. "aus Nesseln") zu nâtre, s. Fick BB. II, 210 und Persson Beitr. 813].

Avots: ME II, 702

ņīkstêt,

1): auch Nerft; ‡

2) "pīkstēt, čīkstēt" Serbig. (mit ĩ ), Trapene (mit ì ² ), Ronneb.; peles ņīkst saspiežamas Seppkul; weinen (von Kindern)
Assiten; sich unwohl fühlend klagen, ächzen; verdriesslich über etwas klagen Vank.; ‡

3) weinend
(murrend Durben, Wolm.) widersprechen (mit ĩ) Seppkull; ‡

4) weinend
prasīt Pabbasch.

Avots: EH II, 115

nùokãrst [li. nukáršti], intr., reif, alt werden, altern, veraltern: kāds kuŗš, dzimis, tāds viņš nuokārst Durben. [tuo dienu, kad mēs nuokāršam un ve̦ci kļūstam Manz. Post. II, 87.] rudzi ir tīri nuokārsuši, der Roggen ist schon stark gereift. nuokārsušu (Var.: nuobriesušu) uogu rāvu BW. 11370. nuokārsis cilvēks, ein abgelebter Mensch.

Avots: ME II, 796

‡ nùoskrubt, abnagen Durben: aitas nuoskrubušas kāpuostus līdz pat strungam. kazas nuoskrubušas žagarus.

Avots: EH II, 86

pagrãpis Wain., [Durben]; pagrāpe, die Steile für das Feuer unter dem Kessel.

Avots: ME III, 30

pakacêt, tr., reichen Dond., Durben, [Rutzau]: pakaci man cirvi! Nigr. pakac[i] manu zuobeniņ[u]! BW. 1373I. Refl. -tiês, sich sfrecken, zulangen: pakacies, gan aizsniegsi ābuolu! Nigr.

Avots: ME III, 37

[pakaļteķis, der etwas befolgt, sich an etwas hält: ve̦cu ierašu pakaļteķi Durben.]

Avots: ME III, 40

pê̦da,

1): tikt uz pē̦dām "atjēgties" Linden in Kurl.;

2): visu cēlienu uz vienām pē̦dām ("uz vienas vietas ") AP. nuo pē̦dām vien pazinu ... meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi ... BW. 6522;

3): kad sirds kaite, tad var nuomirt uz pē̦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;

5): linu p. - daudzums, kuo plūcuot saņe̦m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu pē̦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
pē̦das gerechnet worden) Ramkau. linu pē̦du atve̦duši BW. 18250, 1. rudzu p. - auch Gramsden; 6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; "dakšu daļa, kuŗā iedze̦n kātu" Frauenb.; pē̦da "duru kājas apakšējā daļa" Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par pē̦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča pē̦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285; ‡

9) Demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau.

Avots: EH XIII, 226

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel ² 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284

piŗa, die Badstubenheizerin Badefrau, Masseuse Durben, N.-Bartau; zu pḕrt.

Avots: ME III, 228

pirmìedzîvuôtãjs,* der Urbewohner: Indijas pirmiedzīvuotāji Konv. ² 416.

Avots: ME III, 226

pirmnùozìme,* die Urbedeutung, die Grundbedeutung.

Avots: ME III, 227

plañdît Bauske, Behnen, Wandsen, -u, -ĩju,

1) tr., breit machen
U., ausbreiten, aufbauschen AP.: vējš planda uguņus JR. IV, 159. vēji lē̦nāk māsu buŗas plandīs U. b. 93, 69. ruokas, kājas plandīdama BW. 34487;

2) (von einem
*plandēt?) schweben: tauren[i]s ... pār druvu pland (?) klusi Druva I, 1210. krē̦slas debess ze̦mu pāri pland(?) Duomas III, 46. Refl. plandîtiês Lin., plàndîties ² Warkl.,

1) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas priekšā plandījās; tā bās mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēdza VL. aus Durben. citām jāja precinieki, es priekšā plandījuos BW. 7918 var. - In Gr.-Essern plandīties , priekšā kaut kam stāvēt";

2) plandîtiês Turlau, sich blähen, sich ausbreiten, wallen, sich bauschen (von Gewändern)
Neu-Wohlfahrt, Dricē̦ni, Grünw.: debess malās klusi plandījās sārts atspīdums Vēr. I, 63. pūt, vējiņ, maguonēs, lai lapiņas plandījās! BW. 13490. luogs stāv atviru, un aizkars viegli plandās MWM. VI, 836. plāndāties, mēļu svārki! BW. 1491. Als ein Lituanismus resp. Kuronismus nebst plenst zu li. išplindęs "dünn" (vgl. auch išsplenda "wird breiter", wozu Leskien Abl. 339) und (wenn mit d aus dh) mhd. flander, schwed. flundra "Flunder", ndl. vlonder "dünnes Brett".

Avots: ME III, 318, 319

II rāva,

1) eine tiefe Stelle im Meer
Büttner n. U., Durben: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā, tās rāviņas me̦klē̦dams, kur menciņi lidināja VL. aus Durben. nāc, menciņ, tai rāve (kann auf rāvā(i) beruhen), kur dzird[i] mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 var.;

2) ein Wasserfall, eine Stromschnelle
Harder n. U.;

3) *rāva od. *rāvs "?": tas sašķīdīs pret kļū-muo klinšu rāvu Plūd.;

4) râva Bers. "raušanās; viel Arbeit":
tur bij liela rāva;

5) "?": pār kalniem brāžuoties ar rāvu Rainis MWM. v. J. 1898, S. 81. te visu aizrauj nikna šalts ar rāvu MWM. v. J. 1897, S. 811;

6) râva, eine Spalte, ein Riss
Jürg. Wenigstens in den Bedd. 2, 4, 5 und 6 zu raût. Zur Bed. 1 und 3 vgl. rava,

Avots: ME III, 499

ražs, = raže̦ns 2: kur, brālīti, tu dabūji tādu ražu (Var.: ražanu, raže̦nu) līgaviņu? BW. 21265, 1 var. būs man cita tē̦va dē̦ls, vēl dailāks, vēl ražāks VL. aus Durben. - Subst. ražums,

1) fruchtbare Saat
Ar.;

2) = raže̦nums, Stattlichkeit, Trefflichkeit, Tüchtigkeit: māsiņ, tavu ražumiņu vai bij cūkas apē̦dušas? pret saulīti ratiņ[u] griezi, galvu dūri kuodaļā BW. 6699, 3. Wohl zu rads, raža 3; zur Bed. vgl. gr. γενναῖος "angeboren, von echter Race, edel, tüchtig, trefflich": γέννα "Geschlecht".

Avots: ME III, 493

rĩkste: Demin. rìkstiņa ² (neben rìkstīte ² ) Saikava,

1): stiba ganam, r. bē̦rna pḕršanai Behnen. pādei kukulis, auklim r. (Var.: rīkstes, rīksta ) BW. 2014, 2 var. šaut ... ve̦cu puisi ar ābeļu rīkstiņām (Var.: rīkstītḕm)! 22118, 1;

4): uz rīksti uzliek dzijas, kad auž Frauenb.; ‡

6) die Kurbel am Spinnrad
Pussen; ‡

7) vēja r. Diet, ein Wasserreis am Obstbaum;
‡

8) rīkstīte, der Ladstock
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse"); ‡

9) "(salmu, siena) grīste" Seyershof.

Avots: EH II, 376

ruduža Durben, rudužs U., das Rotauge (leuciscus erythrophthalmus L.). Vgl. rudusis.

Avots: ME III, 555

same̦stava Edwahlen n. U., Bielenstein Holzb. 564, Buschh., same̦stuve Wid., Dunika, Karls.; Katzd., Durben, die Schnur od. der Riemen, womit das Kummet zusammengezogen wird.

Avots: ME II, 684

sãns (li. šónas "Seite") Wolm., Salis, . sā`ns ² Kl., Prl., Nerft, Druw., Preili, sānis Ruj., Karls., Biel., L., U., meist. der Plur. sãni (li. šónai) AP., Serbigal, Līn., Iw., sāņi U., die Seite: ustablņa bija ... ve̦ca un gāzās jau uz sāna Pas. IV, 168 (aus Rositten). duj kluči sānā, trešs pagalvī BW. 24865, 2. es nuoplēsu klaipam sānus 9342. dē̦ls nuoplēsa . . . svārkiem vienus sānus LP. VI, 578. zuobens sānuos Kav. nu tevi vedīs netikļa sānuos BW. 16837. Prātnieks bij muižā jau nuo paša rīta, kad vēl, kâ saka, mērnieks griezās tikkuo uz uotriem sāniem (d. h., eben erst zum erstenmal aufgewacht war, um noch weiterzuschlafen) Kaudz. M. 132. - cūkas sāns, ein Seitenstück vom Schweinefleisch Druw. n. RKr. XVII, 76. - blakus īstajai laulātai draudzenei turēt vēl citas sāņu sievas SDP. VI, 35. Wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 411, Потебня Значенiя множ. ч. въ русскю языкѣ 18 f.) zu r. сáни "Schlitten"; Urbedeutung (nach Zubatý): Rippe (zur Bed. vgl. la. costa "Rippe, Seite").

Avots: ME III, 804, 805

savē̦rguôt, als Sklave dienend (für andere) erwerben, produzieren: kuo tie vē̦rgi savē̦rguoja, tuo Liepāja pavadīja BW. 31540, 2 (aus Durben und O. - Bartau; schriftle. wohl mit kurzem e, ).

Avots: ME III, 786

sẽne Ruj., Salis, Serbigal, AP., Lin., Iw., Wolm., PS., Deg., sẽne U., Spr., sė´ns ² , -s Aahof n. FBR. IV, 50, Prl., Kl., Lös., Nerft, N.-Rosen, Laitzen, sēns, -s U., Spr., N.-Schwanb., Demin. sẽnĩte, sēntiņa RKr. VII; 101; MWM. VII, 51,

1) der Pilz:
sēnes lasīt, lauzt, Pilze suchen, brechen; sēnēs iet, aufs Sammeln von Pilzen ausgehn U. - akmeņu sēnītes, lichenes: kad cūkas neē̦d, tad viņām jāduod akmeņu sēnītes RKr. XII, 16; lapu sēne Konv. ¹ 214, agaricus L. RKr. II, 64; mušu sēne Etn. II, 11, Salis, der Fliegenpilz; purvu sēne(s), der Pfifferling U. (unter puor-); rugāju sēne, hydnum repandum Durben. Fig.: auss sēnīte, das Ohrläppchen;

2) sēnes sēj, sagt man, wenn es im Sommer wetterleuchtet
Mar. n. RKr. XV, 134. Aus liv. resp. estn. sēń dass., s. Thomsen Beröringer 279.

Avots: ME III, 827

sḕ̦rmauksis ² Laubern, sē̦rmauksis Stelp., Mag. IV, 2, 84, Wid., Kaudz. M. 34, sê̦rmauksis ² BB. XV1I, 290, sē̦rmaûkšs N.-Peb., Plur. sē̦rmaukši U., sḕ̦rmaûkša Serbigal, Plm., sḕ̦rmaûkša ² Lis., Golg., Adsel, Adsel-Schwarzhof, Grundsal, Alswig, sḕ̦rmauška ² Selb., Sessw., Golg., Sarkaņi, sḕ̦rmàukslis ² Prl., sē̦rmaukslis Bielenstein Holzb. 342, Bers., Saikava, sē̦rmuklis Wid., Blaum., sē̦rmuksis Plm., Plur. sē̦rmukši U., sḕ̦rmukša ² A.-Schwanb., sē̦rmukšķe Ledmannshof, sē̦rmukslis Etn. II, 72, Ruj., Nurmis, sē̦rmukste Etn. III, 53, sḕ̦rmukta ² N.-Laitzen, sē̦rmūklis Erlaa, sḕ̦rmûksis Schujen, Jürg., Sermus, sẽ̦rmûksis Nötk., sē̦rmūksis Serben, sḕ̦rmûkslis Trik., PS., Smilt., Mehrhof, Weissenstein, sḕ̦rmûkslis ² , Kl., sê̦rmûkslis ² und sê̦rmûksis ² BB. XVII, 290, sē̦rmūkslis Wohlfahrt, N.-Wohlfahrt, Wolm., Marzenhof, Oselshof, Fehsen, Modohn, Marzen, Odensee, Fehteln, Kalleten, Iw., sḕ̦rmûkša C., sḕ̦rmûkša ² A.-Schwanb., N.-Rosen, sē̦rmūkša Sessw., Laud., Gotthardsberg, Fossenberg, Annenhof (Kr. Walk), Memelshof, sḕ̦rmûkšs Jürg., Meselau, Mehrhof, sẽ̦rmûkšs AP., sē̦rmūkšs Bers., Meselau, Serben, Schujen, Zirsten, sḕ̦rmūška ² Lös., Meselau, sḕ̦rmùškis ² Lüdern, sē̦rmūkšķis Laud., Memelshof, Abelhof, sē̦rmūsnis LP. V, 141, sē̦rmūkste Brucken, (auch sē̦rmūkstis) Memelshof, sē̦rmūste Liepna, sē̦rmūte Liepna, sē̦rmuoklis Ahswikken n. Etn. I, 121, (mit ḕ̦r) Wolm., mit ê̦r ² ) Gramsden, Bahten, sē̦rmuolis LP. VII, 261, sḕ̦rmuôkslis Smilt., sê̦rmuôkslis ² Rutzau, Wirginalen, Wirgen, sê̦rmuokslis ² Līn., Iw., BB. XVII, 290, sē̦rmuokslis Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78, Trik., Wihzenhof, Karkel, A.-Wrangelshof, Selsau, Wallhof, Misshof, Mesoten, Ekau, Mitau, Kr.-Würzau, Gr.-Sessau, Grenzhof, Hofzumberge, Behnen, Stuhrhof, Lin., Wain., Altenburg, Preekuln, Tadaiken, Pormsahten, Perkunen, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Durben, Gramsden, Ob.-Bartau, Kalleten, Gaweesen, sē̦rmuoksls LP. VII, 255, sẽ̦rmuoksis Pampeln, Gränzhof, sē̦rmuokšis N.-Bartau, sē̦rmuokša Ramkau, Kreuzb., N.-Laitzen, acc. s. sē̦rmuokšu Alswig, sē̦rmuoksnis Lös.; Garsen, sê̦rmuokšķis ² Behnen, sḕ̦rmuokšķis ² Saikava, sē̦rmuoksta A.-Laitzen, die Eberesche, der Vogelbeerbaum (sorbus aucuparia L.). Zu li. šermùkšlė, šermùkšnė od. šermùkšnis dass., sloven. srê̦msa "Faulbaum" (gemeinsam ist ein scharfer Geruch), sowie vielleicht (s. Torbiörnsson LiqMet. II, 13) serb. srȉjemuša "Art wildes Zugemüse"; vgl. auch Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 91 und Trautmann Wrtb. 128, sowie le. ce̦rmaûkša.

Avots: ME III, 829, 830

sērstĩbas, = sērsĩbas: nenāc vairs tu, brālīti, pie māmiņas sērstībās! VL. aus Durben.

Avots: ME III, 831

šķãrdît Durben, N. - Bartau, (mit âr ² ) Dunika, Wandsen, (mit ā`r ² ) Warkl., -u, -ĩju, = šķaidît 1: zirgs le̦du šķārdīt šķārda ar asajiem pakaviem N. - Bartau. zemes pa galsiem ar pakaviem šķārdi Plūd. Llv. II, 93. (kumeliņi) nāk kājinas kapādami, baltu smilkti škārdīdami BW. 26541, 7 var. (aus N. - Bartau). Refl. -tiês, energisch, unbändig strampeln Dunika, Wandsen: spārdies un šķārdies, cik gribi Janš. Dzimtene ² II, 311. tu pa gultu šķārdīdamās apsviedīsi... galdiņu Dzimtene V, 104. (zirgs) spe̦rdams pakalkājas gaisā, šķārdīdamies un pieme̦zdams iekšā sē̦dē̦tājiem pilnas acis ar sniegu Bandavā II, 235. kuo tam dusmuoties un šķārdīties RA. Für skārdît (I), mit dem š(ķ)- von šķērst.

Avots: ME IV, 23

šķēpelêt, -ẽju,

1) (Splitter, Späne, šķēpeles) (ab)hauen, (ab)spalten, zerspalten, zerhacken
Amboten, Durben, Fest., Lennew., (mit è ² ) Bers., Holmhof, Lubn., Prl., (mit ẽ) Kudum, Nötk., Rosenbeck, Salis, MSil., Stenden;

2) "ar šķēpeli ecēt" Wolmarshof;

3) "mit einer Schaufel graben"
Holmhof: šķ. grāvi.

Avots: ME IV, 33

šķira (an. skor "Einschnitt") Selg., Dunika, Frauenb., Nigr., Stenden, Kandau, šķiŗa U., Durben,

1) die Abteilung, die Klasse (Ordnung)
U.: viņš katru labības šķiru atšķīra sevišķi LP. VII, 787. sāka piegriezt vērību... ze̦mākajām ļaužu šķirām Latvju tauta XI, 1, 36;

2) der Unterschied
U.;

3) Plur. šķiras, das Abgeschiedene, der Ausschuss
U. Zu šķirt.

Avots: ME IV, 43

sklidaîns, sklidans Dond. n. FBR. V, 126, Rothof n. FBR. VIII, 120, sklide̦ns Iw. n. FBR. VI, 52, Frauenb,, Kursiten, Nigr., Dunika, Nogallen, Amboten, Assiten, Alschw., N.- und O.-Bartau, Degunen, Dsehrwenhof, Durben, Funkenhof, Gaweesen, Gold., Gaiken, Grenči, Kaleten, Krohten, Luttr., Libau, Laidsen, Matkuln, Medsen, Naukschen, Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nurmhusen, Pampeln, Preekuln, Pop-Erwalen, Pilten, Popen, Rutzau, Rönnen, Rudbaren, Schwarden, Sassm., Schrunden, Santen, Tadaiken, Ugalen, Wirginalen, Upesgrīva, Valgale, Erwalen, Ahs., sklīde̦ns Mar., sklidējs Biel. 1331, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: kalns bija ļuoti stāvs un sklidains Pas. IV, 498 (aus Leegen). par sklidanu (Var.: slidainu, slide̦nu) le̦dutiņu BW. 13605, 4. uz sklide̦nu (Var.: sklidainu, skliduošu) le̦dutiņu 23621, 1. tagad briesmīgi sklide̦ns nuosalis lieknā Kursiten. viņu ceļš lai paliek tumšs un sklide̦ns Glück Psalm 35,6. sklidęns Bornsmünde, Sessau, zum Überfliessen voll; vgl. li. sklìdinas "zum Überfliessen voll".

Avots: ME II, 882

skrubinât,

1) nagen
U., knabbern Dr., knuspern, klauben V., Naud.; Durben: es kauliņus skrubināju (Var.: lupināju) BW. 31085, 2. tâ kâ pele... skrubinātu Pasaules lāp. 170. aitas skrubina (kuož līdz saknei) īsuo zâli Dunika;

2) mit der
skrubēvele hobeln Naud.;

3) nicht gerne geben, an sich halten
Für. I. Wohl zu skrubt; vgl. auch krubinât.

Avots: ME III, 898

skrubt, nagen, kratzen (gew. in der Zstz. mit nuo-) Durben. wohl zu schwed. skrubba "scheuern", mnd. schrobben "reiben, kratzen"; vgl. auch skrube̦ns.

Avots: ME III, 898

slâpt (li. slópti "durstigsein;schwach werden [prs. slópstu]; ersticken" [prs. slópiu] KZ. LII, 262; s: auch Geitler Lit. Studien 110 und Bezzenberger Lit. Forsch. 172) C., Wolm., Kr., Neuenb., Prl., slâpt ² Karls., Līn., Iw., slâpstu, slâpu,

1) pers. u. unpers., dursten, dürsten:
man slāpst U., mich dürstet. tev manis būs slāpt! Rainis. nāc, māsiņa, nuodzerties, lai neslāpst tav[a] sirsniņa! BW. 13593;

2) sticken, der Ohnmacht nahe sein
U.;

3) zusammenfallen, weich werden (von Geschwülsten)
U.;

4) nachlassen, gelinde werden (von Schmerzen)
U. Nebst le. slâpes, slâpêt, li. nuslópti "nugulti" (bei Būga Aist. Stud. 171; s. auch Leskien Abl. 377 und Johansson KZ. XXXII, 500) mit einer Urbed. "schlaff, schwach werden" zu an. slafast "erschlaffen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 432).

Avots: ME III, 924

smilˆkts ² Iw., -s, smìlkts ² , -s KL, Saikava, Gr.-Buschhof, smilkts,-s Hasenpot, Remten, Rönnen, Samiten, Waldegalen, Senten, Lipsthusen, Erwalen, Hasau, Popen, Oselshof, Zeezern, Lieven-Bersen, Pampeln, Grünh., Wilzen, Wolgund, Wallhof, Sauken, Memelshof, Römershof, Kreuzb., Odsen, Kalzenau, Lös., Sunzel, Stirniene, häufig im plur. smìlktis ² Kl., Fehteln, smilˆktis ² Stenden, Schrunden, Gr.-Essern, N.-Bartau, smilktis Nogallen, Waldegalen, Spahren, Tadaiken, Rawen, Perkunen, Medsen, Krohten, Turlau, Durben, Gaicken, Planetzen, Angern, Wormen, Kurmalen, Paddern, Grikken, Wahnen, Lubessern, Gaweesen, Altenburg, Thomsdorf, Schwarden, Ranken, Frauenb., Lamingen, Gränzhof, Selg., Alt-Moken, A.Rahden, Linden, Ogershof, Kokn., Setzen, Misshof, Kand., mundartlich auch als ē - Stamm (smilˆkte ² Lin., Dond., Kalleten, Nigr., Gramsden, Dunika, Schlehk, PIKur., smilkte Wain.; plur. smilˆktes ² Gudenieki, Alschw., smilktes Sackenhausen, Dubeņi, smilkši Ludsen, = smìlts, der Sand: baltā smilkšu kalniņā BW. 27649, 6 var. uotra augumeņu ar smilktīm (Var.: smilktiņām) apbērēt 27654, 3. smilkšu rēve, Sandbank Brasche. Zu smalˆks.

Avots: ME III, 963, 964

šmulinât,

l) s. šmulêt;

2) "viļāt" Durben.

Avots: ME IV, 86

snaidrs: auch Durben.

Avots: EH II, 541

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spañnis: auch Auermünde, Dobl., Dunika, Durben, Fockenhof, Iw., Kand., Lems., Luttr., Nikrazen, OB., Perkunen, Postenden, Ruj., Torney, Schrunden, Spahren, Stenden, Wahnen, Ziepelhof: (vajaga) ūdens spaņņa mazgāties BW. 28479; Demin. spañnītis Siuxt, ein rundes, flaches hölzernes Gefäss, worin Milch gesauert wird. spaņ̃ģis: auch (mit àņ ² ) Aahof, Liepna, (mit aņ ) Oppek, n. U.: divi spaņģi salda piena BW. 2108, 5.

Avots: EH II, 546

spãrdît: auch Dobl., Jürg., Kegeln, Kolberg, Lemb., Lems., Morizberg, Schwitten, Tegasch, Trik., (mit ā`r ) AP., N.-Peb., Ramkau, (mit âr ² ) Dunika, Durben, Kal., Luttr., Perkunen, Pussen, Strasden; sprengen Diet. Refl. -tiês: spārdās vienu kāju, uotru kāju; "lamāties" Orellen.

Avots: EH II, 547

sparviži, Spargel Durben.

Avots: ME III, 986

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037

I staiga,

1) der Gang
Ar., Bers., der Spaziergang A. XX, 265, Wid.: saulei gaŗa staiga Latv. tur liela stazga (= staigāšana) Nötk. nākamības staigā līdz ies . . . atmiņas Pavas. Jānis; staigu (gen. pl.) akmeni, einen wandernden Stein LP. III, 102;

2) = kāja: staigas par gaŗām Celm. likšu pa staigām! Libau;

3) staigas, Stelzen
Durben, Treiden. Vgl. li. staigà "plötzlich".

Avots: ME III, 1038

ste̦gns (?) Stockm., Kokn., Durben, Libau "= staig(n)s": ste̦gns purvs.

Avots: ME III, 1057

strḕlniẽks C., Wolm., U., Bielenstein Holzb. 595, strēleniẽks, der Schütze: es dzirdēju strēleniekus zaļu birzi strēlījam BW. 18527, 1, meži pilni cauņu, vāverīšu; tur vajaga krietnu suņu, jaunu puišu strēlnieciņu (Var.: strelenieku) 30438 var. lāci..., strēlenieki nuovilks tavu kažuociņu VL. aus Durben. Vgl. aruss. стрѣльникъ dass.

Avots: ME IV, 1088

stuburs (li. stùburas "Baumstumpf", serb. stàbar "Baumstamm"),

1) stuburis Bl., U., ein
(hoher Freiziņ) Baumstumpf Wid., Lennew.: viņa skrēja pa krūmiem un stuburiem Sadz. viļņi 233; (stuburs) das nachgebliebene Ende eines amputierten Beines oder Armes; ein kurzer (mit abgebrochener Spitze) Ast Lennew.;

2) ein Pfosten
Spr., Lievenhof, Luhn.; der Ofenpfosten (stuburiņš) Bielenstein Holzb. 72; der Eckpfosten des Webstuhls (stuburis) Bielenstein Holzb. 398: vārtu stuburā BW. 13304; 28842 var.; 33242; LP. VI, 268. piemetzīs sīku putnu pilni vārtu stuburiņi BW. 16235. atsa, vārti, veraties līdz pašam stuburam! 18601. re̦dz akas stuburu nuolūstuot Lievenhof;

3) ein alter abgenutzter Besen
Durben: nuoslaucīts sluotas stuburs Purap. stuburus izmetis ce̦rē̦dams jaunas sluotas saņemt Neik. 15;

4) ein Zweig
Bielenstein Holzb. 425: kaltē... (svārkus) tai liepā, kur deviņi stuburiņi! BW. 34043, 10;

5) ein in der Erde gebliebener Kohlstrunk
Golg., Kreuzb., Ruj.: pe̦lav[u] maize kulītē, stubur[u] staks cibiņā BW. 31293;

6) "= mìets" Odensee;

7) "?": nuostatīja stuburiņu RKr. XI, 86. Nebst staubenis, stauberis, stubs, stublājs, stube̦ns, stuba u. a. zu mnd. stoppe "Stoppel",
stūpe "Schandpfahl", ae. stéap "hoch, ragend" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 619), vgl. Zupitza Germ. Gutt. 28 und Būga Изв. XVII, 1, 39 und 51, resp. (s. Trautmann Wrtb. 290) an. stúfr oder stubbr "Stumpf", gr. στυφλός "fest", (n. Lewy KZ. XL, 420) ai. stōbhaḥ "Starrkrampf" u. a., s. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 f.

Avots: ME IV, 1100

surba, urbe">surbe, surbiņa ² Sessau, ein Weniges von Flüssigkeiten Plūd. LR. IV, 127, Naud.: paduod vēl kādu surbu Alm. Kaislību varā 79. ne surbas (dzeršanai)! De̦glavs Rīga II, 1, 440. nav vairs ne surbes II, 2, 799. kafijas laikā, kur taču ar pats nabadziņš savu surbiņu uzsilduot A. 1892, I, 265. ne˙vienas surbiņas vairs jums neduošu Brigader Vizb. 75. tie tai būtu kādu ūdens lāsīt[i] jeb alus surbīt[i] priekšā cē̦luši Manz. Post. I, 161. viena vīna uoga uotrai savu lāsu un surbiņu duod 375. nedabū ne kumuosu, ne surbu II, 22. surbiņu ūdens 250. Zu sarbt.

Avots: ME III, 1124

tupesis U., Mag: IV, 2, 151, Ugalen n. FBR. VII, 18, Dond., Frauenb., Gramsden, Gr.-Essern, Kurs., Nigr., Selg., Stenden, tupezis U., Kand., Wandsen, ein (runder Dond., Wandsen) Heuhaufen; Heuschober; tupesis Dr., Dunika, Durben, Gold., Grobin, Kalleten, Kurs., Nigr., Demin. tupestiņš, tupezis Windau, ein kleiner Getreidehaufen (auf dem Felde): siena tupesis A. v. J. 1892, S. 203. trums sēž kâ siena tupesis Br. 197. sausu sienu krauj tupešuos un vilcina pie šķūņa Dond. kā siena tupesis nuosēdis priekšā Lautb. Niedr. Vidvuds S. 25. tupešuos sakŗautu sienu Janš. Mežv. ļ. II, 323. miežu tupesis Dunika, Kurs., Nigr. auzu tupesis Nigr., Grobin. auzu un miežu tupestiņi izmē̦tāti šur tur pa laukiem Birznieks-Upītis. salmu tupesītis BW. piel. ² 2470, 3. tupesis atlika laidaru kaisīt BW. 20364. - Scherzhaft auf ein Mädchen bezogen: Līzīte tupesis aizgaldā sēd BW. 20959. Zu tupa.

Avots: ME IV, 266, 267

‡ tūplāns "?": muļķim iedeve tādu ķēvi kâ tūplānam ... muļķis ar tuplāna ķēvi Pas. VII, 225 (aus Durben).

Avots: EH II, 708

urbis,

1) = urbeklis">urbeklis, svārpsts Nötk., (mit ùr) C., (mit ur̂ ² ) Nigr., Stenden, .(mit ùr ² ) Meiran; nom. pl. urbi A. XXI, 440; dazu auch: šādi rīki, tādi rīki amatnieka kulītē: bij kalteņi, bij urbeņi BW. I, S. 891, № 16521;

2) ein Holz mit zwei Löchern in dem Viehstricke zwisehen Krippe und Hals des Viehs, welches das Zerbeissen des Strickes verhindert
Biel. n. U.; Bielenstein Holzb. 131;

3) (?) = urbe Mag. XX, 3, 223.

Avots: ME IV, 302

viduvĩte, die Mittlere (mittlere Schwester, Tochter) Durben : biju Urdzenes viduvīte Janš. Bandavā I, 30.

Avots: ME IV, 581

viga,

1) die Niederung zwischen Dünen (die auch morastig sein kann)
Biel. n. U., Anzen, Dond.; eine grasige Niederung Kawall n. U.; eine mit Fichten od. kleinen Kiefern bestandene Schlucht N.-Bartau: viga līdze̦na un ar garu zâli Dond. - vigas zâle, das Gras, welches in einer viga wächst Dond. - Vgl. den Namen einer Uferwiese Viga in Salis;

2) Teichgras
L.; Riedgras Dond.: viga aug valkuos Dond. n. RKr. XVII, 63;

3) vadmalas viga N.-Bartau "aude̦kla rieva". viga 2 scheint auf vigas zâle zu beruhen. Und viga 1 und 3 deuten auf eine Urbedeutung Einbiegung", weshalb liv. viga "Sumpfland, feuchte Niederung" wohl aus le. viga I (und nicht umgekehrt) entlehnt ist. Somit wohl (s. Petersson Heterokl. 242) zu sloven. véga "Schiefe", vè̦gati "schwanken", an. vīk "kleine Bucht", norw. vik "Biegung", an. veikja "biegen", ai. vēga-ḥ "Zittern" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. I, 234 f.).

Avots: ME IV, 582

zalˆktis (li. žalktỹs bei Būga Izv. XVII, 1, 49) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Gilsen, Jürg., Neuenb., Ogershof, Prl., Schujen, Sunzel, Trik., zalˆktis ² Angern, Arrasch, Bl., Dond., Durben, Frauenb., Gaiken, Gaweesen, Gold., Gramsden, Gr.-Essern, Grikken, Gudenieki, Hasau, Iw., Kalleten, Karls., Kremon, Krohten, Kurmalen, Līn., Lubessern, Medsen, Mitau, N.-Bartau, Nogallen, N.-Salis, Ob.-Bartau, Paddern, Pampeln, Perkuhnen, Planetzen, PlKur., Pormsaten, Ranken, Rawen, Schnehpeln, Schrunden, Schwarden, Selg., Senten, Spahren, Stenden, Telssen, Turlau, Wahnen, Waldegalen, Wandsen, Wirginalen, Wormen, zalktis RKr. VIII, 101, Altenburg, Alt-Mohken, A-Rahden, A.Schwanb., Bers., Ellei, Erwalen, Gränz-hof, Kreuzb., Kr.-Würzau, Lamingen, Linden, Lipsthusen, Lubn., Mar., Marzenhof, Nigr., Nötk., Nurmhusen, Plm., Postenden, Preekuln, Ronneb., Sackenhausen, Saucken, Sehmen, Serben, Sessw., zalˆkts ² Suhrs n. FBR. VII, 41; VIII, 120, Rothof n. FBR. VIII, 120, zalkts U., zalˆksis Erlaa, Saikava, Sessw., zalksis Seyershof, zalksis U., zalˆkšs ² Schlehk n. FBR. VII,41, zalˆksnis ² Wainsel (nur in Märchen vorkommend), zalksnis Memelshof, zalsis Oselshof, zalˆtis (li. žaltỹs, gen. žálčio ) N.-Peb., PS., zaltis ² Orellen n. FBR. XI, 40, Baldohn, Frauenb., Kurs., Siuxt, Treiden, Waddaxt, * zaltis (s.KZ. L, 27) Ruhtern, Sussikas, zaltis U., RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6, Annenhof bei Mar., Ekau, Fossenberg, Grosdohn, Jakobshof, Līve, Marzen, Meselau, Salisb., Zerrauxt, Demin. zaltiņš U.,

1) die Ringelnatter, Hausnatter (tropidonotus natrix L.)
RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6; eine Schlange überhaupt U., Frauenb., Telssen; ein Molch Linden n. U.: zalktis ceļu ritināja BW. 31737, 1. zalkša asins Br. 124. zalkšu dūriens 418. zalkšu ķēniņš 383. zalkšu kruonis ebenda. zalkšu vārdi Br. IV, XLV. raibais, skauģaiņais, strīpaiņais, rūtaiņais zalktis Br. 399. rudais zalktis 400. ūdens zalktis dzīvuo ūdenī Livl. n. Heniņ. slinks kâ zalkts, sehr faul U. viltenieks, zalša mẽle BW. piel. ² 15640. senāk latvietis savu sūcẽju tâ sunīja: tu zaltis, es tevis dēļ e̦smu kaltis! Etn. IV, 42;

2) in genitivischen Verbindungen:
zalkša raksti, eine Art Webmuster: lindraki... ar... zalkša rakstiem Janš. Līgava I, 434. - zalkšu kārklis Karls., daphne mezereum; zalšu liepa, der Seidelbast Brasche, Sassm.; Sandelholz U.;( zalkšu l. ) eine Pflanze, die im Walde wächst Frauenb.; zalkšu (zalšu RKr. II, 75) mẽle, Triften- Knabenkraut ( orchis morio L. ) Wid.; zalšu (zalkšu U.) sakne, Wiesenknöterich, Hirschzunge (polygonum bistorta L.) RKr. II, 76, Birsman; zalšu uoga, die Einbeere (paris quadrifolia L.) U., RKr. II, 75;

3) zaltis ² Frauenb., ein listiger Mensch.
Der nom. zal(k)sis für. zal(k)tis nach dem gen. zal(k)ša. Nebst li. želektỹs dass. (bei Būga I. c.) wohl am ehesten nach Zubatý BB. XVII, 328 und Oštir WuS. IV, 214 zu zaļš, ze̦lts, zalgs. Anders (zu li. žalga "Stange" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 540) Petersson IF. XXIV, 276.

Avots: ME IV, 684, 685

žarguôtiês,

1) rittlings schaukeln
(intr.): zē̦ni žarguojas uz kuokiem Nikrazen;

2) Possen treiben, tollen, scherzen:
puikas žarguojas pa sē̦tu Durben. bē̦rni, nu beidzat žarguoties! LP.;

3) "ķircināties" (mit ar̃ ) Nötk. Vgl. pazarguoties und zirguot(ies).

Avots: ME IV, 789

I žaût (li. džiáuti "zum Trocknen hinhängen" ) C., Lis., Lös., Wolm., (mit aû ² ) Dunika, Frauenb., Praes. žaûju od. žaûnu, Praet. žâvu, trocknen (tr.) U., zum Trocknen aushängen (unbek. in Adl., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Schwanb., Zvirgzdine, wo dafür izkārt): izgrìezusi veļu un aizgājusi žaut A. Brigader Vizb. 55. žvejnieks... žavis vabās savus tīklus LP. VI, 1, 167. žaun sudraba bērziņā! BW. 5036, 7. Nebst žavêt, žâvêt, žût u. a. und li. džiovà oder džiūtìs "Schwindsucht" u. a. vermutlich zu ahd. tawalōn "hinschwinden, hinsterben", an. do` "wurde gefühllos" (von Gliedern), ahd. touwen, and. dōian "sterben", got. dauƥs "tot", diwans "sterblich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 835). Die Urbed. der Wurzel wäre dann etwa: austrocknen, verdorren, erstarren.

Avots: ME IV, 792, 793

ziêdinât (li. žiedinti "держать до расцвѣта" Miežinis),

1) (auf)blühen machen, lassen
Bers., C., Dond., Golg., Nötk., Serbigal: puķi, stādu;

2) (mit einem Pinsel) Farbflecken auf eine Wand spritzen
Seltingshof;

3) bunt färben:
uolas ziedināt Bauske;

4) = vèltît 1, beschenken, (mit Brautgeschenken) ausstatten: pat upi, kuŗai pāri brauca, ziedināja Pūrs I, 109. kuo es Ve̦ntu ziedināj[u]? BW. 18448, 1. re̦ta bija mātes meita, kas zemīti neziedina; man bij dē̦li, man bij meitas, es zemīti ziedināju VL. aus Durben;

5) altbacken werden lassen:
maizi Frauenb.

Avots: ME IV, 739