Paplašinātā meklēšana

apvācinât Spr., tr., germanisieren.

Avots: ME I, 134

‡ atvãcinât, entdeutschen: atvācināja un par latviešiem pārvērse Pet. Av. I, 275.

Avots: EH I, 179

mazvãcieši Kundz. Kronv. 151, die ärmern und wenig gebildeten Deutschen.

Avots: ME II, 575

nevãciẽši ,* [nevãci], die Undeutschen Konv. ²

Avots: ME II, 739

pãrvãcinât,* pãrvãcuôt*, tr., germanisieren: latviešus. Refl. -tiês, germanisiert werden.

Avots: ME III, 186

pusvãcietĩba* Konv. ² 2213, das Gebahren od. Wesen eines pusvãciẽtis.

Avots: ME III, 436

pusvãciẽtis, Demin. verächtl. pusvãķietelis Ahs., ein halber Deutscher, ein Lette, der sich gern als Deutscher ausgibt: kungi vien, pusvācieši mūs[u] māsiņas vedējiņi BW. 16313.

Avots: ME III, 436

‡ pusvãciski, halbwegs nach deutscher Art und Weise: es atradu tautu dē̦lu p. dzīvuojam BW. 24843, 1. smalki vērpu, vēver[i]s auda, p. šūdināju 7006 var., 7041.

Avots: EH II, 334

švāciens "?": stiprs švāciens MWM. X, 345.

Avots: ME IV, 114

vāci: ēda pie vācu galda Janš. Dzimtene II, 216.

Avots: EH II, 761

vāci, s. vācis I.

Avots: ME IV, 491

Vāciene, das livländische Ufer der Düna (bei den Dünafahrern) L. Die Benennung stammt wohl aus der Zeit, als das kurländische Ufer sich unter der polnischen Oberhoheit befand, vgl. vāca 3.

Avots: ME IV, 492

‡ vācietelis Pas. XIV, 154, BW. 12878, 4, ein geringschätziges Demin. zu vãcietis.

Avots: EH II, 761

‡ vācietene Janš. Dzimtene III, 102, eine Deutsche.

Avots: EH II, 761

vãcietis,

1): Demin. vācietītis 15582; Rīgas pili ar visiem vāciešiem BW. 31873. māsiņa sēž aiz galda kâ vāciete 21452. ai, kundziņ vācietiņ! 31852 (aus Sessw.); ‡

2) eine Kartoffelart Ramkau (frühreif, rosafarben, platt, mit früh welkendem Kraut),
(mit à ² ) Saikava (frühreif, rosafarben, länglich).

Avots: EH II, 761

vãcietis (li. vókietis), der Deutsche: lai es triju vāciešu dēļ laiku kavēju! Auch (in Frauenb. u. a.) ein Spottname für einen verwöhnten Menschen. griķu (U.), putru (U.), kārklu od. skalu vācietis, spottende Benennung für einen Deutschtuer, dem es doch nicht gelingt. - vāciešu (gewöhnlich: vãcu) valuoda, die deutsche Sprache Oknist. vāciešu prece, ausländische Waren St.

Avots: ME IV, 492

Vãcija* Deutschland.

Avots: ME IV, 491

vãcinât, germanisieren B. Vēstn. n. U. Refl. -tiês, sich germanisieren Spr.

Avots: ME IV, 491

*I vācis (li. vokis bei Būga KSn. I, 203), ein Deutscher: vāci vien ... bāliņa vedībās BW. 16290, 1 und 19047. visi vāci brīnījās 2493, 2 var. labāk zem krieviem nekâ zem vāca AP. izdzina vācus Bauske. - gen. sg. vāca Manz., gewöhnl. gen. pl. vãcu, deutsch: vieni bij zemnieku rati, uotri vāca Manz. 10 Gespr. vāca baznīcas kungs, ein teutscher Prediger ebenda. vācu valuoda, die deutsche Sprache. vācu bē̦rni, Kinder von Deutschen, deutsche Kinder. vācu apģē̦rbs, deutsche Kleidung U. vācu svārki BW. 16290. vācu zemītē 2493, 2 var. vācu gals Frauenb., = vācas gals. tas ir tik le̦pns kâ vācu nabags Frauenb. tam jau ir vācu ruokas (von jem., der schweren physischen Arbeiten ausweicht) Frauenb. Jetzt meist nur im gen. pl. gebräuchlich; zu vāca I.

Avots: ME IV, 491

II vācis (??), plur. vāci, vācīši, Herbsthühner Für. I. Vgl. vacis I.

Avots: ME IV, 491

III vācis (?) "ein Sammler" Wessen.

Avots: ME IV, 491

‡ vàciskam ² Kaltenbr., Adv., deutsch.

Avots: EH II, 761

vãciski: pa v. mati griêzti Tdz. 57549.

Avots: EH II, 761

vãciski (li. vókiškai), vāciskus Sackenhausen, Adv., deutsch: vāciski runāt.

Avots: ME IV, 491

‡ vãciskis Blieden, Adv., deutsch.

Avots: EH II, 761

vãciskuôt,* germanisieren; dem Deutchen ähnliche Wörter und Redeweisen bilden B. Vēstn. n. U.

Avots: ME IV, 491

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98

apriñdas, der Kreis, die Sphäre: augstākās aprindās, in den höheren Gesellschaftskreisen; plašas cilvēces aprindas A. XV, 311; vāciešu valduošās aprindas.

Avots: ME I, 115

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128

atspĩtêt, trotzen, mit gleicher Münze bezahlen, vergelten, sich rächen: lai atspītē̦tu vāciešiem tuo, kuo... Vēr. II, 997. kā tad atspītēsim? LP. IV, 144.

Avots: ME I, 195

‡ atvâkuôt Golg., = uzvâkuôt 2: atvākuo vāciņu Pas. VII, 478.

Avots: EH I, 179

balamutība, die Grossprecherei, das Geschwätz: uzbrucīga balamutība varuot Vācijā sacelt tikai lielāku neuzticību Balt. Vēst.

Avots: ME I, 253

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

berbelêt Stelpenhof,

1) schnell und undeutlich sprechen;

2) eine fremde Sprache radebrechen:
sāka tik berbelēt un iemācījās vāciski runāt.

Avots: ME I, 280

I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduomāta. mēs duomājam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack

Avots: ME I, 322

I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]

Avots: ME I, 348

II ciba, ein rundes, hölzernes Gefäss, in das Butter, dicke Milch, auch Fleich getan wird A. VIII, 2, 382, [Bielenstein Holzb. 335, 345, 358]: visādu spainīšu vietā seniem latviešiem bijušas kuoka un tāss cibas PS. Sprw.: kāda cibiņa, tāds vāciņš. šerkuociņu cibiņa, das Zündholzkästchen. [Anscheinend zu li. kibiras "Eimer", čech. čbána "Krug" u. a. s. Būga РФВ. LXVII, 235 und Trautmann Wrtb. 133.]

Avots: ME I, 378, 379

cibācis,

1) der Deckel einer
ciba II;

2) = ciba II (mit â) Warkl. n. FBR. XI, 108. Aus *cib-vācis (zu vâks).

Avots: EH I, 269

cūcietis,

1): auch (mit ù ² ) Gr.-Bnschh. n. FBR. XII, 75, Kattenbr.; auch als Schimpfname: cūciešam vāciešam BW. 35069, 1 var.

Avots: EH I, 280

‡ drabeņa, ein gehaltloser, leichtfertiger Mensch Warkl.; plur. drabeņas, Treber Kaltenbr., Warkl.; drabeņu vācietis Warkl., = kārklu vācietis?

Avots: EH I, 328

drãna, Demin. (verächtlich) drãnele,

1) das Zeug, der Stoff:
man pietrūka drānas svārkiem;

2) das Tuch, das Kopftuch:
apsiet galvas drāniņu; kakla dr., das Halstuch; rīku drāna, ein Scheuertuch; maizes drāna, ein Tuch zum Bedecken des Brottroges; mutes od. kabatas drāna, das Schnupftuch; bē̦rnu drāniņas;

3) = drẽbes bibl. u. in Kurl., Kleider: vecītis ātri aprauj drānas LP. IV, 191. Sprw.: tas nav tās drānas ielāps, tā spainīša vāciņš, das gehört nicht zum Thema;

4) drānas, die Wäsche:
viņai uz drānām, sie hat Menstruationen; drānas maz gāt, Wäsche waschen. drānu sieva St., Wäscherweib. gultu od. gultas drānas, das Bettzeug BW. 1956, 12, 24982, 2. [Wohl eher nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a. als zu gr. δρᾶν "machen", δρᾶνος· ἔπγον.]

Kļūdu labojums:
4: 1956,12 = 31906

Avots: ME I, 494

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

dzimums,

1) die Geburt:
vārna, aita, pūce, meita, tās ir viena dzimumiņa BW. 12984. viņš pēc dzimuma vācietis, cilvē̦ks latviešu dzimuma. dē̦ls bijis jau pa dzimumam bez kājām LP. VI, 779;

2) die Nachkommenschaft;
pēc gada tam nāk dzimums LP. VII, 159. vienam ķēniņam nebij ne˙kāda dzimuma VII, 185;

3) das Geschlecht:
vīriešu. sieviešu dzimums. dzimumu dzimumi. alle Geschlechter. uz dzimumu dzimumiem od. uz dzimum dzimumiem, auf alle Folgezeit. bībele ir avuots, nuo kuŗa smē̦luši dzimumu dzimumi. uodžu dzimums, Otterngezücht.

Avots: ME I, 551

I ģaûbt ² [Bl.], -bju, -bu, tr., ergötzen St., [ jubeln U.]. Refl. -tiês,

1) sich freuen, jubeln:
viss dzīvuo, ģaubjas, zied St. viņš ģaubjas, ka tagad ejout labi Nerft., Bers. neģaubies par cita nelaimi;

2) hoffen, erwarten:
gaŗas zeķes vien adīju, uz vācieša ģaubdamās (Var.: gerē̦dama, duomādama) BW. 7272; LP. V, 34;

3) versprechen, im Begriff sein
[ģàubtiês ² Nerft]: viņš ģaubās (= suolījās) aiziet [Kreuzb.], Linden n. Mag. XIII, 3, 70; [ "prahlen" Wessen];

4) sich beklagen
Bers., Nerft, Sonnaxt, [ģaũbt Stuhrhof]: ve̦lns ģaubies, ka nevaruot vairs paiet Kokn. n. LP. V, 86 (hier scheint ģaubies mit gaudies verwechseln zu sein). [Persson Beitr. 59 bezieht es nebst ģaugties zu mnd. guft "laute Freude" und ahd. goukolōn "Narrenpossen treiben" u. a. Aber des ģ- wegen können diese Formen nicht echt lettisch sein, und aus dem Litauischen sind * giaubti(s), * giaugtis (woraus sie entlehnt sein könnten) nicht bekannt. Daher ist ģaugties (wovon ģaubties eine spätere Umbildung oder aber eine alte Nebenform mit Wurzelvariation sein kann) vielleicht aus einem altkurischen oder li. * ďaugtis (woraus li. džiaũgtis "sich freuen") entlehnt.]

Avots: ME I, 694

griķis (li. grìkiai ): auch AP., Baldohn, Frauenb., Iw., Lems., Pernigel, Wessen: balti griķi tīrumā BW. 13077, 1. griķu druva 4508. - gaiļu griķi, die Winde. - griķu vācietis auch Fehteln.

Avots: EH I, 405

griķis Lis., C., Schujen, Jürg., Salis, Selg., Kand.], Buchweizen : spēcīgs kâ griķu biezputra, von jem. gesagt, der sich mit seiner Stärke brüstet, ohne stark zu sein. kazu griķi, Knöterich (polygonum convolvulus und dumetorum) U. ; suņu griķi, (polygonum convolvulus Mag. IV, 2, 43. vēja griķi, polygonum convolvulus RKr. III, 27, Salisb. [griķu vācietis "ein verbaurter Deutscher" St., einem Deutschen vergeblich sich gleich Stellender U.] Nebst oder durch li. grìkai aus poln. gryka [oder aus nd. grick ; vgl. Berneker Wrtb. I, 359 f.].

Kļūdu labojums:
III, 27 = III, 72

Avots: ME I, 654, 655

gunājs, feurig, heiss: es vācieti dancinātu uz gunāja akmentiņa BW. 31867 [aus Letihn]. Zu guns.

Avots: ME I, 682

ìevākt, tr.

1) einheimsen, unter Dach und Fach bringen:
labību, sienu;

2) einholen:
laikraksti mūsu laikuos mē̦dz ievākt atsaukmes, ziņas par dažādiem jautājumiem. Refl. - tiês, einziehen: ievācies... viņa vietā LP. VII, 711.

Avots: ME II, 87

izdziêdât (li. išgiedóti),

1) aussingen, zu Ende singen:
līdzat dziesmu izdziedāt BW. 7782;

2) singend zum Ausdruck bringen:
izdziedāt dziļu jūtu pilnus vārdus Antrop. II, 113;

3) den Liedervorrat singend erschöpfen, her -, absingen:
kas var dziesmas izdziedāt! BW. 38;

4) eine lange Zeit singen, singend verbringen:
bij man dziesmu trīs pūriņi; trīs gadiņus izdziedāju, ir vāciņu nepacēlu;

5) durch den Gesang weglocken, hinaus -, heraussingen, verlieren:
nuo māmiņas izdziedāju sev tīkamu tē̦va dē̦lu BW. 472. izdziedāju sav[u] pūriņu, sav[u] raže̦nu vaiņadziņu Ranken n. RKr. XVI, 225;

6) besingen, [die Trauerzeremonie (Gesang und Leichenrede) bei einer Leiche im Trauerhause vor der Beerdigung vollziehen]:
skuoluotāji izdzied miruoni A. XIII, 312. Refl. - tiês,

1) sich ordentlich aussingen:
paē̦duši un pa˙pilnam izdziedājušies, atvadās un brauc pruojām BW. III, 1, 97;

2) im Gesange zum Ausdruck kommen:
visi tikumi un grē̦ki dziesmu skaņās izdziedas Rainis. Subst. izdziedâtãjs, wer einer Toten besingt (vgl. izdziedât 6): viņš iet bērēs par izdziedātāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 733, 734

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754

izpluînît,

1): auch Frauenb.; ‡

2) gewaltsam hinaustreiben
Frauenb.: vācieši mani izpluînītu ² ārā.

Avots: EH I, 473

‡ knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626

I kuõpĩba, die Gemeinschaft, das Gemeinsame, Bindende, das Band, die Verbindung: citādas kuopības jau mums nav Aps. tu taču sludināji kuopību Aps. viņas valdnieks negrib ne˙kā zināt nuo kuopības ar Vāciju B. Vēstn.

Avots: ME II, 345

kribinât, tr., knibbern, nagen: viņš kribināja zuobu galiem manu muguru Stari II, 852. nekā ietu pie vācieša baltu maizi kribināt BW. 31877. duošu... vē̦lajā rudenī ciekurīšus kribināt 15614, 2. Refl. -tiês, knibbern: pats jau vien kribinājas MWM. VII, 39. [Vgl. knibinât und krubinât.]

Avots: ME II, 277

kubls [bei Kurmin 233 kubils (zu verlässig?)], kubuls Stom., [Demin. bei Wid. auch kublĩtis],

1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;

2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]

Avots: ME II, 297

‡ kuînîtiês ² , -uôs, -ījuôs Assiten "spārdīties, raustīties": pieci, seši vācieteļi vienu pašu uti kāva; visi seši brīnījās, ka tā ute kuinījās.

Avots: EH I, 668

kùndzisks, einem Herrn angemessen, herrisch, streng: kundziska izturēšanās A. XVI, 943; kundzisks bargums A. XV, 186. zaldāts pavēl kundziski JK. V, 52. pa kundziski (Var.: vāciski) šūdināju BW. 7042.

Avots: ME II, 314

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

latviẽtĩba ,* das Lettentum: vācietība latvietību spiež pie malas Duomas I, 1128.

Avots: ME II, 425

ļe̦nkars,

1): vāciešam, le̦nkaram ("?") BW. 35069, 1 var.;

2): ļe̦ñkari "kankari" PS., Serbig., Smilt.

Avots: EH I, 771

liêls,

1): suns viņam ieķērās lieluos Grünw. dabūsi ar kuoku pa lieliem ebenda. vācietim gaŗi lieli (Var.: gaŗas kājās) BW. 9552 var. pliki lieli, basas kājas 4614;

2): auch BW. 20291; biksu l. Janš. Dzimt. V, 283, das Hosenbein;

3): egles l. auch Iw., Ramkau, Seyershof.

Avots: EH I, 755

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. ² 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506

lupats (li. lùpatas, s. E. Praenkel KZ LVIII, 278): auch (= lupata 1) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Dunika, Grob., Gr.-Würzau, Kal-OB., Rutzau, Siuxt: ietīsim lupatuos BW 1162 var. vāciešu lupati (Var.: drānas) 2061!

Avots: EH I, 762

màiss (li. maĩšas "grosser Sack"), Demin. verächtl. maĩšelis [Līn., Tr.], maišuks Spr., der Sack. be̦zde̦lu maiss, der Stänkerer. atstāj nuost, lāstu maiss, hebe dich weg, Verfluchter! Tr. IV, 60; 510, miega maiss, die Schlafmütze; niķu maiss, der Spassvogel; pasaku maiss, der Fasler, Schwätzer: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pe̦lu od. pe̦lavu maiss, der Spreusack, übertragen zur Bezeichnung von etw. Leichtem, Minderwertigem: es tev saku, pe̦lu maiss, tu jau manis nedabūsi BW. 15153. nuosvieda me̦lnuo vīru kâ pe̦lavu maisu LP. VII, 972. grē̦ku maiss, arger Sünder, Missetäter. atgre̦muotāju dzīvnieku kuņģa pirmuo un vis+lielākuo daļu sauc par maisu Konv. caurais maiss, der Nimmersatt: tu, caurais maiss, vēl tu neesi pierijies. Sprw.: kas cauru maisu piepildīs, dzeni pieēdinās? ber kâ caurā maisā. abi labi, bāz maisā, greif nur zu, die Devise eines Habsüchtigen. vienā maisā bāzt, über einen Kamm scheren: tad būtu dibināts ieme̦sls mūs latviešus bāzt vienā maisā ar vāciešiem A. XX, 233. tas pats, tik nuo cita maisa, dieselbe Suppe, nur aufgewiirmt. pats jau maisā, bet cita maisā grābstās. kas beidzamais maisā, tas pirmais nuo maisa ārā. vai (nu) maisā, vai gaisā! entweder nichts oder alles! divi kaķi vienā maisā nesatiek. sivē̦nu maisā pirkt, die Katze im Sack kauferi. [Nebst li.(in Dusetos) máišė "Heunetz" (mit š wohl aus sk̑) wohl zu apr. moasis "Blasebalg", serb. mȉjeh "Schlauch, Blasebalg", ai. mēṣ̌a-ḥ "Widder", mēṣ̌ī- "Schaffell", an. meiss "Korb" u. a., s. Bugge KZ. XX, I, Bemeker Wrtb. II, 47, Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 551

I mudinâl: mudinājuot ienaidu pret vāciešiem Pēt. Av. I, 55. Refl. -tiês,

2): sich beeilen:
Liene jau tâ mudinājas ar kartupeļu ņemšanu Seyershof. gan viņa gāja, mudinājās manīga Vindedze 139.

Avots: EH I, 828

mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,

1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;

2) herumschwärmen, herumirren;

3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês ^2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. ² 287.]

Avots: ME II, 664

muļˆķis (li. mùlkis), fem. muļˆķe, der Tor, die Törin, der Dummkopf: Sprw. muļķis kâ zīda blusa (vācietis, zābaks). muļķis kâ puļķis: kur dze̦n, tur lien. muļķis skrien, gudrs ķeŗ. muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. muļķis arī baznīcā dabū pērienu, gudrs ne tirgū. kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu. muļķim muļķa nelaime (auch alga). muļķim dienu mūžu laime. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties? izmeklējuos muļķis od. muļķa prāta palikdams. muļķe būtu, kad es teiktu BW. 10683. muļķa od. muļķis cilvē̦ks, [muļķa de̦sa U.], ein dummer Mensch. [ak tu mīļš muļķītis U., ach du liebe Unschuld! - Dürfte zunächst auf einem Adjektiv * mulkus (vgl. mulks) beruhen. Nebst li. mùlkstu "verdumme", apmùlke̦s "schlecht beanlagt" (s. Leskien Nom. 296] nach Pictet KZ. V, 327, Wiedemann BB. XIII, 308, Bezzenberger BB. VII, 215, Persson BB. XIX, 262, Trautmann Wrtb. 188, Lewy IF. XXXII, 164 f. zu ai. mūkhá-ḥ s. aber Johansson IF. II, 39 ¹ und Lüders KZ. XLII, 194 ^1); vgl˙v auch Walde Wrbt. ² 296, Boisacq Dict. 605, Būga T. i. ž. I, 428.]

Avots: ME II, 666

mutulis,

1): auch (mutuls) Schwanb.;

2): auch Golg., Schwanb., Stomersee;

3): ūdens, dūmu mutuļi Oknist: ūdins jau mutuli sit, grìežas augšā mutulī Warkl. ūdens sit mutuļus (siedet)
Kaltenbr. ūdens vāruoties me̦t mutuli Saikava. kad putrai (vāruot) uzšausies kāds mutul(īt)is AP., Frauenb., Mahlup; "eine Welle" Mesoten;

5): pilsē̦tā bij liels m. ("daudzums") bēgļu Kand. kas tai mutulī (Häuflein) ir Lng. savācies kuopām ve̦se̦ls m. zalkšu Grob. uznāk tāds m. strazdu ebenda. knuži iet mutuļuos ebenda.

Avots: EH I, 837

namnieks [(li. naminiekas "Hausgenosse"), gen. pl. namnieku LAR. II, 41 aus einer Handschrift v. J. 1625],

1) ein Kaufmann in der Stadt:
lai nāk Rīgas namnieciņi, siekiem naudu mēŗuodami BW. 28283. visi Rīgas namnieciņi skatījās, kur vāci brauc 2418. cik namnieks (nama tē̦vs) devis par preci, ar tik bijis jābūt mierā A. XV, 2, 370. kāds saimnieks aizvedi rudeni linus uz Rīgu un tuos pārdevis namniekam LP. VI, 76. namnieki, namu tē̦vi agrākie tirgus kungi, kas uzpirka nuo lauciniekiem ieve̦stup preci, sevišķi linus Konv. ² 2864;

2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
Manz.: kas piede̦r muižiekam nē̦sāt, tuo nē̦sā namniek(i) un preceniek(i)!

3) namnieķelis, der Häusler:
bijis nabags namnieķelis LP. VII, 776;

4) der Hausbesitzer in der Stadt:
bet namnieks zinās glabāt druošībā Hug.;

5) der Bürger
(bibl.): runājiet lūdzami priekš visu namnieku ausīm, redet doch vor den Ohren aller Männer Richter 9, 2.

Avots: ME II, 692

nelãgā (unter nelãga): man iet pa˙visam n. Linden in Kurl. ai, vācieti, nu tu iesi n. (Var.: tu aiziesi nabaguos; nu tu būsi neziņā): vieni paši ... svārki, tie nuoplīsa kaunuoties BW. 20390 var.

Avots: EH II, 15

nele, nela, nel vor einem vokalisch anlautenden Wort, doch nicht: ej, vācieti, tu kaŗā! nele (Var.: nela) tevis māte raud BW. 31969. nela letu atve̦dam, nela lieta pakaļ nāk 19141. nebē̦dā tu, māsiņa, nel (Var.: neb, nib, ne) es tevi tāļu duošu 18128, 1. nelenedz, weder - noch: bet viņi nele savā ģīmī, nedz spē̦kā tiem ir līdzināmi Bar. 6, 64. nele(vēl), geschweige denn: ik˙vienam tas sapruotams, nela vēl mācītam vīram. [izdze̦n tuo nuo istabas..., nele vēl ka tie tai būtu kādu ūdens lāsīti priekšā cē̦lusi Manz. Post. I, 161.]

Avots: ME II, 721

‡ nibi Sonnaxt, = nib, neb: n. jau tur vāciešu kapi. grumbiņas savilka drusciņ, n. daudz.

Avots: EH II, 24

nùovâkt [li. nuvókti],

1) abräumen, abnehmen, abkramen:
nuo galda tiek nuovāktas dziesmu grāmatas Stari III, 34; nuovākt traukus nuo galda od. nuovākt galdu, den Tisch abdecken;

2) unter Dach und Fach bringen, die Ernte abnehmen; einheimsen:
labību nuo laukiem, auch laukus. rudeni bagātais nuovācis laukus LP. V, 185. pienācis nuovācams laiks VII, 1176. saknes nuovāķamas (= nuovācamas) rudenī Konv. ² 331. vēl muižā bij jānuovāc rieža LP. VI, 514;

3) herunter-, herabholen:
tie nuovākuši šuo zemē LP. VII, 620.

Avots: ME II, 883

nùovẽlêt,

1) anwünschen:
ķizu, ķizu, bāleliņ, tuo es tev nuovēlēju (vgl. BW. 21936);

2) [zugestehen
U.], gönnen: kāzenieki negrib svešiem ļaudīm naktsmāju nuovēlēt BW. III, 1, 23;

3) widmen:
kad bites spietuo, tad, jaunā kuokā liekuot, tās nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368;

4) bestimmen, vermachen:
tas bijis... dieva nuovē̦lē̦ts LP. VII, 870. šuo naudu varuot tikai tie dabūt, kam viņa e̦suot nuovē̦lē̦ta Etn. I, 115. māte mani auklē̦dama vāciešam nuovēlēja BW. 10226. Refl. -tiês, sich gönnen: pat ne nabagiem viņš nenuovēlējies dāvaniņu pasniegt LP. V, 228.

Avots: ME II, 885

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

pakur̃stît [li. pakùrstyti], tr., freqn., pakur̃t [li. pakùrti],

1) unten Feuer anmachen:
juo vācietis augsti lē̦ktu, vēl pakurtu uguntiņu VL.;

2) ein wenig anheizen, anzünden:
ne ugune (für uguns) pakurstīta BW. 27222. pakuŗam uguntiņu 32892;

[3) = izkurt" aushitzen":
jau pakurts "es ist schon ausgehitzet" Für. I, unter kurt].

Avots: ME III, 51

pãrkārkluôtiês, germaaisiert werden; pārkārkluojies latviešu ārsts Duomas III, 251: vgl. kārklu vācietis. pãrkãrnẽjis (part. praet.), = pārkāmējis: pārkārnējis kâ suns Grünh.

Avots: ME III, 160

pãrkrìevinât,* pãrkrìevuôt*, tr., russifizieren: latviešus. Refl. -tiês, russifiziert werden: kāds pārkrievuojies vācietis A. XVII, 578.

Avots: ME III, 161

‡ pãrprašņât, wiederholt befragen, ausforschen: viņš visus pārprašņāja uotrreiz Dunika. vācietis viņai visu pārprašņāja vāciski Jaun. Ziņas 1938, № 186.

Avots: EH XIII, 208

pãrtikt, intr.,

1) hinüberkommen:
par purvu viņam grūti bijis pārtikt LP. VII, 1318;

2) fig., über Schwierigkeiten hinüberkommen, sich durchschlagen, durchhelfen, auskommen, sein Auskommen, seinen Unterhalt haben, sich ernähren:
kruodznieks izstāstīja, ka vācistabā neviens nevaruot gulēt, bet Jē̦kus atsacīja: lai, lai, gan jau pārtikšuot gan LP. VI, 568. kâ pē̦rn pārtikām, pārtiksim šuogad arī: nuo gaisa vien ne˙viens nevar pārtikt. viņi kuļas ilgu laiku pa mežu, šâ tâ pārtikdami LP. IV, 22. pārticis cilvē̦ks, ein sein Auskommen habender, wohlhabender Mensch. viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs... LP. V, 374. Subst. pãrticẽjs, wer hinübergekommen ist; pārtikšana,

a) das Hinüberkommen,

b) = pārtika: pārtikšana pa brīžam, bet nauda katru reizi, sagt man von einem Verschwender. kad tik man sava pārtikšana! tās vietiņas vien lūkuoju, kur maizītes pārtikšana (Var.: kur maizīte nepirkama) BW. 9920; pārtikums, = pārtika: šādi, tādi zābakuoti tērē manu pārtikumu BW. 20426. lai netrūktu maizes, ne cita pārtikuma JK. VI, 25.

Avots: ME III, 183

pasùolît, tr., versprechen: pasuolīju vienu simtu BW. 13595. māte mani auklē̦dama vāciešam pasuolīja 10226. Refl. -tiês, sich ge1oben: tur es pati pasuoluos Etn. IV, 152.

Avots: ME III, 110

pavalstniẽks, pavalstinieks Glück, f. -ce, der Untertan, die -in: Vācijā bijis 620 krievu pavalstnieku Vēr. I, 1421. pavalstiniekiem bij ar tuo ķēniņu vienādu (suodību) paciest Weish. Sal. 18, 11.

Avots: ME III, 132

pavāzt (li. pavóžti "bestülpen"),

1) ein wenig (den Deckel) heben:
trīs gadiņus izdziedāju, i[r] vāciņa nepavāžu BW. 30. cik pavāžu pūra vāku BW. 25407;

2) unter etwas verbergen:
acis gluži zem pieres pavāzdams Latv.

Avots: ME III, 134

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t ² Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210

pļederêt, -ẽju plappern: klau, kâ viņš pļederē pa vāciski! Ahs.

Avots: ME III, 368

pluogs, der Pflug: duj cūciņas pluogu vilka, vācietis ara raudādams RKr. XVI, 236 (aus Rutzau). Aus mnd. plôch.

Avots: ME III, 364

I puôds (li. púodas "Topf"), Demin. verächtl. puodelis (li. puodẽlis),

1) der Topf:
puķu puods, der Blumentopf. Sprw.: kādi puodiņi (kāds puodiņš), tādi vāciņi (tāds vāciņš), gleiche Narren - gleiche Kappen. puods katlam smejas - abi divi me̦lni. puoda gabals, die Scherbe;

2) krāsns puods, krāspuods U., zuweilen auch nur das Demin, puodiņš gebraucht, die Ofenkachel;

3) puodiņus pirkt, ein Gesellschaftsspiel
U.;

4) rasu puodiņš, alchemilla vulgaris L. Lös. n. RKr. III, 69;

5) puôdiņš ² Hasenp., ein junger Birkenpilz (agaricus integer)
Peņģ. Zu pê̦da 5.

Avots: ME III, 454

pumpainis (f. -ne), wer (was) mit pumpas versehen ist: pumpaini vācieti, nāc, iesim dancuot! tev šķind pumpiņas, man sudrabiņš BW. 24163. mituosim sudrabiņus (Var.: vainadziņus)! tev bij ze̦lta pumpainīte (Var.: pumpainītis), man sudraba zīlenīte BW. 33971, 6. adu cimdus, pumpainīšus 7216, 1 var.

Avots: ME III, 410

‡ *pusdrellis, eine Art Drell (?): atradu tautu dē̦lu pusvāciski dzīvuojam ... uzklāju pusdrellīša paladziņu BW. 24843, 1.

Avots: EH II, 331

pusmẽ̦r, Adv., = puslĩdz, halbwegs, mittelmässig, einigermassen: daļas ir pusm,ēr vienu lielumu Pūrs II, 247. iemācīties pusmē̦r vāciski runāt Sadz. viļņi 76.

Avots: ME III, 430

putra (li. putrà),

1) die Grütze (Gries), der Brei
U.: Sprw. kāda putra, tāds mieturs, wie die Grütze, so der Quirl, wie der Ast, so der Quast St., Manz. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi. vārās kā putras katls. tas vairs putras nestrēbs, sagt man von einem Verstorbenen, putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā, - so sagen die Knechte vom schlechten Essen, das sie beim Wirt bekommen Etn. IV, 76. bieza putra, dicker Brei, Dickgrütze; plāna od. šķīsta (Salis) p., dünne Grütze, Grützsuppe; miežu, auzu p., Gersten-, Haferbrei od. -grütze; iejavu (Grünh.) od. iejava (N.-Bartau) p., ein aus Brotteig gekochter Brei; mīknas p., ein Brei aus Brotteig; se̦sku putra, eine halbdicke Gerstengrütze, mit Schaffleisch gekocht Windau; tauku p., eine mit Fett od. Fleisch gekochte Grützsuppe Etn. I, 17; uogu p., Beerensaft St., Bergm, n. U. plāna putra vāciešam, soll heissen: für den Deutschen gut genug U. bre̦ndvīnu iz putras laist, Branntwein zum ersten Male abziehen Bergm. n. U.;

2) fig.: ātra (U., Mag. XIII, 2, 54) od. karsta (Grünh.) putra od. karstas putras strēbējs, ein Hitzkopf;
teļa p., Schimpfwort: tu, puisīti, teļa putra, tu meitiņas nepazini BW. 6414;

3) genitivische Verbindungen: putru baļļa, ein Schimpfwort U.; putru bārda, ein Milchbart
U.; putras bikse, ein leichtsinniger Mensch Wessen; putru muižnieks od. putru vācietis, verächtliche Bezeichnung unbedeutender, armer Deutscher und Edelleute U.; putru vē̦dars, ein Schimpfwort U. Da das Wort auch im Li. sehr verbreitet ist, wo sonst sichere Lehnwörter aus dem Finnischen nicht aitgemein üblich sind und anscheinend aus dem Li. auch ins Weissr. und Kleinr. eingedrungen ist, so ist Entlehnung (s. BB. XXI, 121) aus dem Finnischen nicht wahrscheinlich, und das Wort wohl echt baltisch (zu li. pùsti "schwellen" gehörig?), s. Thomsen Berörtnger 210, Persson Beitr. 2431. Gegen Entiehnung zeugen auch li. pùtera (= putrà) und pūtelis "avižinis valgis", s. Būga PFB. LXVI, 245 (nach ihm bedeutete das Wort ursprüngüch etwa eine flüssige Kotmasse).

Avots: ME III, 442

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

runa: der Rat (= die Beratung) Und. Ps. 1; gulēsim vienu vietu, runāsim vienu runu BW. 33645. Jē̦kaups, Jānis runu tur rudzu lauka galiņā: Jānis rāda siena kaudzi, Jē̦kaups - savu rudzu lauku Tdz. 54110. kad dagāja da runas, es pasacīju Zvirgzdine. kad viņi sagāja vakaruos, netrūka runas (angeblich der nom. pl.; Stoff zum Gespräch) Sonnaxt. runas (gen. s.) netrūkst Kaltenbr. viņam jau nav tās runas ("viņam neveicas valuoda") AP. tē̦va runu (= tuo, kuo stāstījis tē̦vs) runājis Auleja, nepiedarīgu runu nerunāva ebenda. luopam prāta ir, tik runas navā ebenda. vācisku runu (Sprache) mācēja runāt Kaltenbr.

Avots: EH II, 384

sagul˜t, intr., sich (zusammen) legen, hinlegen, schlafen legen Spr. (gew, auf mehrere Subjekte bezogen); sich absenken, sich lagern: zvē̦ri sagula JK. V, 1, 29. Katruža ar Pruoneli sagulst abas vienā gultelē Janš. Paipala 8. gulta, kur abi sagula BW. III, 1, 87. piesteidzās vēl kādi krievi un sagula vāciešam virsū Purap. puiši gar ceļmalu saguluši (Var.: sakrituši) BW. 12705, 2. balti gulbji saguluši (Var.: apguluši) mana kapa maliņā 27574, 1. egles zari saguluši (Var.: salīkuši, sazviluši) uz bērziņa virsuonītes 9602. gŗūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņās: ni zemīte saguluse... 27705. sausums sagula zem ūdens tikai lieluos pavasaŗa plūduos Kleinb. st. 13. Refl. -tiês, sich legen, hin1egen; sich senken, sich lagern: sagūlušās mierīgās zuosis A. v. J. 1901, S. 771. slimā smagi sagūlās uz ruokām Vēr. II, 660. barībai sagulstuoties zeme saplaisā Konv. ² 749. kustuoņu atlieku sagulšanās uz jūŗas dibe̦nu Apsk. v. J. 1905, S. 128. hipostaze, kuŗa ruodas asinīm sagulstuoties Konv. ² 1239.

Avots: ME II, 632

salaûzt, tr., brechen (perfektiv), zerbrechen (auch fig.): brūte salauž milnu BW. III, 1, 80. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. latviešu ce̦nsuoņi gribēja pilnīgi salauzt nuo vāciešiem dabūtās tradicijas Vēr. I, 1186. karsuonis e̦suot salauzts Kleinb. st. 29. kad jūs re̦dzē̦tu, kāds viņš salauzts izgāja! MWM. XI, 193. salauzta sirds Kaudz. M. 125, gebrochenes Herz.

Avots: ME II, 667

salipinât, tr., zusammenkleben, zusammenleimen: pārkuostuo vietu viņas salipina ar lūpām MWM. VIII, 224. vāciņš, kuŗu salipina nuo smiltīm A. XX, 42. Refl. -tiês, zusammenkleben (intr.).

Avots: ME II, 672

sariñdât, sarinduôt, sarindinât, tr., aneinanderreihen, in Reih und Glied stellen: pudeles stāvēja uz galda sarindātas Austriņš Vērpetē 19. Kristīne sarinduoja uz apklātā galda šķīvjus Cālītis Dzīvība 72. plauktiņš, uz kura... sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. kas tad nu būs par spēli, ka esi visus krē̦slus sarindinājis? Vank. ar ārīgu sarinduojumu vien nepietiek, lai arī sarinduot var skaisti Vēr. I, 689. vārsmās sarindināta prōza Plūd. Rakstn. I, 250. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen: vācieši sarinduojas Boriss God. 53.

Avots: ME II, 717

saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.

Avots: ME III, 726

savākt,

1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;

2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene ² II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;

3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;

4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;

5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.

Avots: ME III, 782

sevē (unter sevī): jie s. (unter sich) pa vāciskam runā Kaltenbr. n. FBR. XVII, 71.

Avots: EH XVI, 479

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

III šļāce, ein Vorstoss: ja vācieši vēl tādu šļāci taisīs, tad viņi būs Rīgā iekšā Libau.

Avots: ME IV, 68

*šļebêt (oder *šļebt?) "?": (guodīga cūka... vāciski nerunā.) tikai tāda nuosutusi vācu cūka, sauodusi zemnieku kartupeļus, šļeb:"was... was... was" Deglavs Rīga II, 1, 221.

Avots: ME IV, 69

šļenderêt,

1): auch N.-Peb.;

2): auch (mit eñ) Neuhausen; ‡

3) "?": viņas šļenderēja pa vāciski Jauns. Raksti IV, 19.

Avots: EH II, 645

slìet (li. šliẽti "anlehnen") Neuenb., PS., Wolm. u. a., sliêt ² Karls., Līn., Iw., slìet ² Kl., Prl., slìenu od. sleju U., slèju,

1) tr., anlehnen, stützen, in die Höhe richten
U., Spr.; in die Höhe stehen machen; (etwas) anlehnend, aufrichtend anfertigen: Kurzemē strupi puiši, pie zirgiem trepes slien BW. 9764. tu dzīries mūs[u] māsiņu sliet par bildi kaktiņā 26087. piepēšas izbailes matus tiem slien MWM. IX, 285. zārdu sliet PS. RKr. XV, 26. sliet slieteni Lös. n. Etn. II, 32. nuo plintēm namus slien BW. 31933, 17. stāvu sliet, aufrecht stellen U.;

2) intr., sich bäumen:
stāvu slien, nuozviedzas ... kumeliņš BW. 29972, 1 var. - Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, sich stützen
U.; sich bäumen U., Spr. (in dieser Bed. namentl. stāvu(s) od. augšā slieties): suns slējās un lēca smilkstē̦dams ap Lienu Kaudz. M. 248. slējās stāvu kumeliņš BW. 11046. jums tad mati stāvu slietuos, ja visu atklātu Krišs Laksts 30. vai slìesies augšā, vai nē! sagt man zu einem Liegenden resp. Schlafenden Drosth. varē̦tu jau tie vācieši slìeties augšā! ... nav ne˙kāda vārtīšanās vairs pa gultu Jauns. Nebst slaistīt, slita u. a. zu li. štýti "nach vorn sinken", nušlajìnti "umlehnen", atšlainis "Anbau", šlaĩtas " Abhang", šleĩvas "krummbeinig", pãšlitas "obliquus", šlãjos "Schlitten", apr. slayan "Schlittenkufe", slav. slojь "Schicht", ai. š̍ráyati "lehnt an", av. srayate "lehnt sich an", la. clīnāre "neigen", clīvus "Abhang", gr. χλίνω "lehne an", ir. clóin "Schief", clíath "crates", and. hlinon "lehnen", ae. hliƥ "Halde" u. a., s.Trautmann Wrtb. 308 f., Walde Wrtb.2 170.

Avots: ME III, 939, 940

smurgulība "?": ar... savu vācinātāju smurgulību Kundz. Kronv. 80 (auch 90).

Avots: ME III, 970

spraûst,

1): auch AP., Kaltenbr., Warkl.; ‡

2) s. oben unter ‡ *spraudula. Refl. -tiês,

2): s. pa visām šķirbām laukā AP.; ‡

4) "vesties": tâ ² vācu viņam spraûžas ² vairāk ("pa vāciski vien viņš runā") Frauenb. Subst. spraûdẽjs: laba mieta spraudējiņa (gen. s.) BW. 34614, 1.

Avots: EH II, 557

stumšus, Adv., stossend, zur Verstärkung von stumt: stumšus stūma,... līdz iegrieza (meitu) klētiņā BW. 18872. tas mani stumšus stūma vācietim ruoku duot 15476. rati vairāk pašam stum̃šus jāstumj Janš. Dzimtene IV, 193.

Avots: ME III, 1106

sũdcaũrums, = cũcaũrums, das Afterloch: vāciešam... suns izkuoda sūdcaurumu BW. 35069, 1 var.

Avots: ME III, 1130

šũdinât (li. siúdinti "nähen lassen") Wolm., šùde̦nât ² Prl., fakt. u. freqn. zu šũt, nähen lassen U.; nähend anfertigen: gribu šūdināt zaļu zīļu vainaciņu BW. 6029. kre̦klu šūdināju 7351. kumeļam zvaigžņu deķi šūdināju 29651, 2. augstas kurpes šūdināja 5700. pūru šūdināja BWp. 3417 (ähnlich: BW. 7909, 2.). smalki vērpu, vēver[i]s auda, pa vāciski šūde̦nāju BW. 7037, 1. sakas šūdināju Aus. II, 1. nuo vadmalas šūdināti svārki Libek Pūķis 28.

Avots: ME IV, 108

šventît, -ĩju, šventîtiês Tirsen n. RKr. XVII, 82, sich fliessend unterreden (viņas gāja sventīdamās pa vāciski); ärgerlich, erbost in Bezug auf einen Weggehenden reden. Vgl. šventêt.

Avots: ME IV, 115

‡ tauškât, = taušķêt 1: circeņu vāciņš tauškājams BW. 19280, 3.

Avots: EH II, 669

teju St., U. (geschr.: teiju), Spr., Gr. Buschh., Memelsh., Nötk., Sessw., teja Warkl., tejùo ² Kl., Adv., hier, hierselbst: kur tu jāj, bāleliņ? teju meitas kaimiņuos BW. 13871 var. teju bija tie ļautiņi 582, 1. vanadziņi teju vien lidināja 13506. es teju paliku 26132. paliec teju (Var.: šeju), linu druva, nekaries mugurā! 28472. sirsniņ . . ., paliec teju maliņā! 85, 1. būs teju palikt Glück II. Mos. 10, 24. kur ir... tava sieva? - teju dzīvuoklī I. Mos. 18, 9. viņš ieradīsies teju MWM. VIII, 7. vēl kājiņu tejuo avu BW 16965, 6 var. teju pat, hierselbst: teju pat nuoritēja tuvējuos kaimiņuos BW. 6278. līdz teju St., bis hieher. teju, teju, eben hier, jetzt eben MSil.; beinahe: vācieši jau teju, teju pie Rīgas vārtiem A. Brigader Daugava I, 15. suns rēja vēl piktāki, likās, ka teju, teju vai pie kājām kritīs Alm. puisis teju, teju taisījās viņai steigties pakaļ Druva II, 481. saulīte laidusies jau teju, leju zemē Alm. Rud. 14. meitas šalli uzskatīja teju, teju ar svē̦tu bijību Druva II, 582. teju tejuôc Saikava, hin und wieder: teju tejuoc ierējās suns Saikava. Wohl aus te . ju < jau (= li. jau in tuojau "sofort" u. a.); tejuo aus teju wohl nach Lokativen wie viduo, virsuo.

Avots: ME IV, 157, 158

trimtrallām, Adv.,

1) kopfüber,
tantariski B. Vēstn.: viņu nuo istabiņas trimtrallām izvadīs laukā Blaum. Skala ug. 216;

2) eilig hinkend, stolpernd, auf Krücken
Vīt.: iet trimtrallām (uz spieķa atspiedies, klibuojuot);

3) auch trimtralā(m) BW. 31888, (1), "?": trimtrallam, trimtrallam (Var.: trallalā, trallalā), vilki te̦k rindiņām, ieraudzīj[u]ši vāciešam trimkājām kumeliņu BW. 31888 var.

Avots: ME IV, 237

uzrastiês, sich einstellen, sich (unerwartet) einfinden: var˙būt ka... tavam brāļam uzruodas prāts A. v. J. 1902, S. 393. ve̦lns viņu ziņa, kur tās uzradušās MWM. XI, 222. nezin nuo kurienes uzradies vācietis Domas I, 1011.

Avots: ME IV, 371

uzvâkt,

2): beidzuot uzvācis (hinaufgeschafft)
arī šuo Pas. X, 570.

Avots: EH II, 738

uzvâzt,

1): ir kas uzvāžams vārīgajiem dē̦stiem Tēvija 1942, № 140, S. 2;

2): ne vāciņa neuzvāzu (Var.: nepacēlu) BW. 30, 6 var. istaba bij ... līdzīga uzvāztai kastei A. Upītis Kailā dzīvība 9. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) aufdecken:
spainim uzvāzās alus putu vāks ar kaudzi Delle Neg. nieks 132. jauniešu skaļumam ... bij uzvāzies kâ samtains vāks Jauns. Raksti VI, 393.

Avots: EH II, 738

I vāca (li. Vókia "Deutschland"),

1) vāca, vāce, vācs, -s, die Deutschen:
gan tā vāca tuo cienīja, die Deutschen ehreten ihn genugsam Manz. 10 Gespr. vācas zeme Memelshof, Warkh., das Land der Deutschen, Deutschland. vàcas ² gals Bers., Memelshof, Oknist, vàces ² istaba Golg. "labākais gals kruogā". kruogi ar viņu "vācas" un "zemnieku" staduliem Kaudz. Vecpiebalga 19. vācas kumeliņi BW. 2493, 3. vàces ² kapi Kaltenbrunn, der deutsche Friedhof. vàces ² mācītājs ebenda, der deutsche Pfarrer. vācs mēle Mar., die deutsche Sprache. vācs klase Sonnaxt, die Klasse, wo deutsch gelehrt wird;

2) Vàca ² A.-Laitzen, Mar., Vāce Rainis Indulis un Ārija 100, Deutschland;

3) das rechts von der Ewst gelegene Land:
vācā (= uz Aiviekstes labuo, pie Vidzemes piederīguo krastu) Ceļa biedrs 1863, № 11 (vgl. Lietava und vāciene);

4) Gekauftes (z. B. Kleiderstoff), nicht zu Hause Angefertigtes, nicht Einheimisches
Bers.: uguns dzirkstele uzlē̦kusi uz viņas drēbēm. ... ietaļa ... aiz skaudības un naida tik ieteikusies: "siev, vāca de̦g!" Anekd. 31. Die Übereinstimmūng mit li. Vókia zeigt, dass dieses Wort den Letten schon vor der Ankunft der Deutschen in Lettland bekannt war, als die Letten noch keine Beziehungen zu Deutschland hatten, Und das le. VL. stellt sich zuweilen die Vāca als westlich hinter dem Meere befindlich vor, s, unter Vāczeme. Būga bezieht es KSn. I, 202 ff. daher auf den Volksnamen Vagoth bei Jordanes und sucht die Vagoth, dlesen Namen auf *Vāk(i̯a)-goth zurückführend, im südöstlichen Schweden. Und Setälä erinnert brieflich an finn. Voion-maa "Gottland", wo vo(i̯)i̯o- auf *vōi̯o- < *vōγi̯o- (:*vōki̯o-) zurückgehen könne. - Der i- Stamm vācs ist nur auf Grund von Verbindungen wie vācs mēle angesetzt,

Avots: ME IV, 490

vãcu, s. vācis I.

Avots: ME IV, 492

vàišļuôtiês C., Peb., (mit ài ² ) Bers., Fest., Golg., Schwanb., Sessw., =vàisluôtiês, sich fortpflanzen, sich vermehren Memelshof; sich begatten Golg.: lai telītes vaišļuojās (Var.: vaisluojās, vairuojās) BW. 32448 var. tur vācieši vaišļuotuos 31420 var.; 35277 var.

Avots: ME IV, 444

vâks,

1): pūra vāki (Var.: v.) BW. 7901. (tīnei) vāciņš virsū 33412, 1. akas v. (mit â ² ) Siuxt. acu vākus Janš. Dzimtene II, 246. acu vāciņš Sonnaxt, Lttic. 138; dabāsi par vākiem (Lippen)
Nautrēni;

3): circeņu vāciņš (Var.: vācele) BW. 19280, 3.

Avots: EH II, 761

vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à ² ) Kr., Prl., (mit â ² ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),

1) deckeln
(?) U.;

2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â ² ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à ² ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â ² ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene ² I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;

3) (ein Kind) warten
(mit à ² ) Sonnaxt, (mit â ² ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene ² I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;

4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,

1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;

2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,

1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;

2) das Warten, Hüten;
vākums,

1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;

2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,

1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;

2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt ² woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt ² entlehnt sein.

Avots: ME IV, 495

vez, Präp., = uz, mit dem Gen. od. Akk. Instr.,

1) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, 'auf':
padziedāju vez nuovada ruobežām BW. 446 var, sēdi, Dēkle, vez akmeņa! 9267, 1. (vaiņadziņš) vez (Var.: virs) ūdeni griezās putu gabalā 13595, 6. es vācieti dancināšu vez sarkanu stieģelīti 31874, 5. vistiņa ķērkstēja vez rijas sliekšņa VL.;

2) bedeutend die Richtung einer Handlung nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen"
u. ähnl.: mauc ... vez acēm ... ce̦purīti! RKr. XVI, 73. liec . . . (sc.: gredzeniņu) vez (Var.: uz) akmeni! BW. 6256, es izvedu dēla māti vez sklidaiņa ezeriņa RKr. XVI, 226;

3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, fragen" u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen:
vez (Var.: uz) tevim rauguoties BW. 11018, 5 var. arājs brēca vez (Var.: uz) dieviņa 28136, 1. lai vez (Var.: uz) mani neraudāja 11671;

4) tā duod alu vez parāda (auf Rechnung ohne Bezahlung)
BW. 19993. 5. Le. Gr. §§ 581--2.

Avots: ME IV, 546

viênvara,* Alleinherrschaft: vācieši grib iegūt vienvaru B.W.

Avots: ME IV, 668

viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),

1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;

2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;

3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.

Avots: ME IV, 625

II vĩvele Dunika, gew. der Plur. vĩveles Adiamünde, Allend., AP., Bl., Burtn., C., Dond., Ekau, Essern, Frauenb., Golg., Gr.-Sessau, Gr.Würzau, Grünwald, Kabillen, Kr.Würzau, Laidsen, Lenzenhof, Loddiger, MSiI., Nötk., Nikrazen, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, Ruj., Schibbenhof, Schrunden, Selg., Serben, Sermus, Siuxt, Smilt., Stenden, Turlau, (mit ì ² ) Sussei n. FBR. VII, 132, Baltinow, Bers., Kalzenau, Lennew., Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Prl., Saikava, Selb., Sessw., Stockm., Šķilbē̦ni, Zvirgzdine, vīveles U., Lennew., N.-Peb., Schujen, Schwanb., Vīt., Welonen, Wessen, vīveļi Dond., vīvules, vĩvuļi PS., die Feifel, Drüsenkrankheit bei Vieh und Pferden;"Fibelkrankheit" (vīvele) St.; "vē̦de̦ra graizes" (mit ì ² ) Meselau; "uzpūsts vē̦de̦rs luopiem" Rutzau: ja sabrauktu zirgu dalaiž pie ūdens, tad zirgs paliek ar vīvelēm Saikava. vai tevi... ve̦lla (nabaga BW. 20939) vīveles dīda? BW. piel.2 20939, 1. pats ar meža vīvelēm BW. 20798. vai tev vīveles, kad tu ķe̦parājies un neguli? sagte man scherzweise zu einem, der unruhig schläft Frauenb. žīda vīveles un vācieša krampji ir sliktas slimības! ebenda. zirgam e̦suot paslēpņu vīvules Kaudz. M. 38. vīveles braucīt Br. 337. vīveles durt Gr.-Sessau, Frauenb. vīveļu vārdi Br. IV, XXXIX, Besprechungsformel gegen Feifel. vīveļu tūska Preip. 47, Feifelgeschwulst. Aus einem nd. *vīvel (vgl. im Grimmschen Wrtb. d. Feibel, Feifel, mlat. vivolae, dän. und schwed. fibel "Ohrendrüsen der Pferde und Entzündung dieser Drüsen"). Auf diesem nd. *vīvel beruhen wohl auch vīvele I und vībele, denn Schwiele und Strieme sind gleich einer Drüse etwas Geschwollenes.

Avots: ME IV, 649

žabelêt, -ẽju,

1) schnell hin und her laufen
Gr. - Buschh.;

2) Unsinn sprechen
Schibbenhof;

3) "?": pusei pa vāciski, pusei pa latviski žabelēt Sadz. Viļņi 55. Refl. -tiês (= zabelêties 3) "niekuoties" Stenden.

Avots: ME IV, 783

žaberêt, -ẽju,

1) schwatzen
Bers.: savā starpā žaberēt;

2) "kläglich [= jämmerlich?] sprechen":
bē̦rns sāk žaberēt dažus vārdus pa vāciski Ahs. n. RKr. XVII, 66. Refl. -tiês,

1) dazwischensprechen, sich in anderer Rede mischen
Sessw.;

2) sich herumtreiben, unruhig sein, andere nicht in Ruhe lassen
Aiviekste. Aus li. žaberiuoti "schwatzen" (bei Miežinis), wozu le. zabît (?) II.

Avots: ME IV, 783

zalãns, ein Faulpelz: pie Ve̦ntas vācieši guļ kâ zalāni Frauenb.

Avots: ME IV, 683

zemnieks, zemenieks BW. 14285, PlKur., Demin. verächtl. zemnieķelis Pūrs III, 60,

1) wer in der Erde lebt:
kurmis e̦suot zemnieks, tas zemē dzīvuojuot Vīt. 11;

2) der Bauer, Landmann:
dēstīja... vīnakalnu un izdeve tuo... zemniekiem Glück Lukas 20,9. vai vācietis, vai zemnieks BW. 7086. vaicā kungi, zemnieciņi 5852 var.;

3) das Bauernhaus, Gesinde
Salisb: Ūcis ir pirmais zemnieks lielceļa malā Salisb. kâ sauc tur tuo zemnieku aiz meža, kur tas lielais skurstenis? ebenda. Vgl. li. žẽmininkas "ein Landbewohner".

Avots: ME IV, 712

žĩds, demin. žĩdiņš, der Jude: kur neir grieķeris jeb žīds Glück Koloss. 3, 11. Sprw.: žīds pēc naudas kâ ve̦lns pēc dvēseles Br. s. v. p. 118. ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas! RKr. VI, 858. bē̦g kâ žīds nuo krusta 860. pazuda kâ žīds pa Miķeļiem (verschwand plötzlich spurlos) 863. prasa kâ žīds ceļu zinādams 864. smuks kâ žīda bilde 856. stiprs kâ žīda šnabis 857. dzīvuo kâ žīdi pa tumsu Grünh. rauš naudu ar dakšiņām lādītē kâ žīdu kruodzinieki savās svētdienās Kaudz. M. 46. pieķēruos kâ pie žīda ratiem, sagt einer, der eine begonnene Arbeit, die leicht verdirbt, nicht beenden kann Frauenb. tik vājš kâ žīda ķēve (von einem sehr mageren Tier gesagt) ebenda. - žīda bārda, thymus serpyllum Walk; žīdu leitis, Schimpfname für einen ungeschickten Menschen Frauenb.; žīda vīveles, scherzhafte Bezeichnung für eine nicht ernst zu nehmende Krankheit: tev uznāca žīda vīveles, drīz būs arī klāt vācieša krampji! Frauenb. Nebst. li. žỹdas aus r. жидъ.

Avots: ME IV, 813

žļeberêt, -ẽju,

1) = šļeberêt 2, undeutlich sprechen ("mēli piespiežuot" Gramsden) Ekau, Grünw., Wain. (hier von kleinen Kindern gesagt, die eben zu sprechen lernen); unverständlich (eine fremde Sprache) sprechen Ekau, Grünw.: tas jau žļeberē pa vāciski Ekau, Grünw. žļeberē kâ žīds ebenda; undeutlich, unverständlich sprechen Ruhental, Würzau; leise oder ohne Zusammenhang sprechen Amboten, Schwarden; schwatzen Rutzau;

2) taumelnd gehen:
kad piedzēris cilvē̦ks iet streipuļuodams pa slapju vietu, tad viņš žļeberē Kreuzb.; "šļūkāt kājām pa peļķēm" Adsel.

Avots: ME IV, 816, 817

žūpietis, = žũpa: vāciešam, žūpiešam, uts pa virsu rāpājās BW. 35669.

Avots: ME IV, 836

zvadzinât,

1) fakt. zu zvadzêt, = svadzinât 2, schellen, tönen machen U., klappern, klingen, klirren machen, lassen: kundziņš naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja, zvārdzināja) BW. 28261 var. cimdā naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja) 11726; 22342. iemauktiņus zvadzināja (Var.: žvadzināja) 1943 var.; 2716. atslē̦gas zvadzinuot LP. VII, 897. Vācija... zvadzināja ar ieruočiem A. Brigader Dauagava I, 15;

2) plappern
U.; öfters ein leeres Gespräch wiederholen AP. n. U., Bauske, Bers.; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" Trik., Wolmarshof: kuo tu te zvadzini visu rītu? Bauske, Bers.,

3) laut lachen
AP.: kuo nu tik daudz zvadzini!

4) häufig wiehern
VL. n. U.;

5) vom Geschrei der Elster:
žagatas zvadzināja BW. 11950 (ähnlich: 23380 var.; 33673);

6) "sich hören lassen"
VL. n. U.

Avots: ME IV, 761

žvin̂dzêt Kl., (in den Ohren) klingen A. - Laitzen, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Ramkau, Selsau, Stomersee, (mit iñ ) Arrasch, Fockenhof, (mit ìn ² ) Adl., Golg., Heidenfeld, Schwanb., (mit in̂ ) Kalz., Meiran, Saikava: ausīs žvindz Poruk V, 283 (ähnlich A. III, 226; MWM. XI, 223). mājniekiem tie (vārdi) skarbi vēl žvindz ausīs Janš. Bandavā I, 33. viņam laikam žvindz auss Dzimtene ² 227. "nuozagta!"viņam žvindzēja galvā Saulietis R. I, 103. viņa galvā sāka žvindzēt un rūkt Poruk III, 321. galvas (nuo tvana) žvindzēja vien Druw. tvans galvā žvìndz ² Saikava; sausen (durch die Luft; von geworfenen Steinen u. a.) Druw., Memelshof, N. - Peb., Stom., Sessw., Vīt., (mit ìn ) Drosth., (mit iñ ) Arrasch, Bauske, C., (mit in̂ ) Erlaa, Saikava, (mit ìn ² ) Adl., Erlaa, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Lettihn, Lubn., Mar., Prl., Schwanb., Selsau, Saikava: akmens žvindzē̦dams paskrēja... mērķim gaŗām Rulamans 10; metallisch klingen (mit ìn ² ) Mar. n. RKr. XV, 146, Prl.: zvārguļi skanēs un žvindzēs Janš. Dzimtene ² 227; summen (von Fliegen und Bienen): bites skrien, ka žvindz vien Vīt. mušu bars žvindzē̦dams aizbēga nuo galda V. Egl. Zilā cietumā 84. ap līķi grìezās mušas, žvindzēja vien Krišs Laksts 85. Refl. -tiês, sausen: vāciņš aizskrēja, žvindzējās vien Krišs Laksts 26.

Avots: ME IV, 845