Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'm' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'm' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (22458)

abpušām

abpušãm, von beiden Seiten. Naud., AP., Bers.

Avots: ME I, 6

abrumaišķis

abrumaĩšķis, eine kleine Holzschaufel zum Umrühren des Teiges (Nurmhusen).

Avots: ME I, 6

acmete

‡ acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2

acumirklis

acumir̃klis: acumir̂klis Oknist.

Avots: EH I, 3

acumirklis

acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; kādu acumirkli, einen A.

Avots: ME I, 9

adāmais

adãmais, das Strickzeug; adāmā dzija, das Strickgarn.

Avots: ME I, 11

ādmenīša

‡ âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192

ādminis

âdminis (li. odminỹs), ‡

2) die Schindmähre
Warkl.

Avots: EH I, 192

ādminis

âdminis (āda + mīt), der Gerber; dafür ādmens Lind. Mag. XIII, 2, 39.

Avots: ME I, 236

ādumiņš

ādumiņš, der Fruchtboden des abgeblühten, samenlosen Löwenzahns Nigr. [ād- aus ārd-, zu li. ardùs "поркiй"?]

Avots: ME I, 236

adums

‡ adums, = adījums, das Gestrickte: tie cimdiņi... pirmie mani adumiņi (Var.: mans pirmais adījums) BW. 15561, 1. adi, tautas meita! man būs tavs adumiņš 7204.

Avots: EH I, 3

ādums

ādums (in PK. n. Mag. III, 1, 82 ārdums), Rahsegel L.; die Stange zum Auspannen des Segels St. [vgl. li. ardamas "Segelstange"].

Kļūdu labojums:
Auspannen = Ausspannen

Avots: ME I, 236

agrīms

‡ agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4

agrums

agrums, die Frühe: pašā rīta agrumā, morgens ganz früh.

Avots: ME I, 12

aimanas

aĩmanas: auch (mit ài 2 ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas 2 ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.

Avots: EH I, 4

aimanas

aĩmanas, Jammergeschrei, Wehklage [li. áimana dass.].

Avots: ME I, 13

aimanāt

aĩmanât: auch (mit ài 2 ) KatrE., Kl., (àimanêt 2 ) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 5

aimanāt

aĩmanât, -ãju (li. aimanúoti), wehklagen (von ai + man, cf. vaĩmanât).

Avots: ME I, 13

aiņemt

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41

aizbāžamais

àizbāžamais, -ã, das, womit etw. verstopft wird, der Stöpsel.

Avots: ME I, 19

aizbimbāt

‡ àizbim̃bât,

1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;

2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.

Avots: EH I, 9

aizbumbāt

‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12

aizbumbāt

‡ II àizbumbât (?), vollschreien (perfektiv): a. kam ausis Bauske.

Avots: EH I, 12

aizbumburēt

‡ àizbumburêt, mit kleinen Schritten fort-, hingehen: nabags aizbumburēja uz kaimiņiem Salis.

Avots: EH I, 12

aizčamdīt

‡ àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.

Avots: EH I, 15

aizciemoties

‡ àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14

aizčumēt

‡ àizčumêt, fortwimmeln: nez kur tie nu aizčumēja? KatrE.

Avots: EH I, 16

aizdambēt

àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.

Avots: ME I, 21

aizdambrēt

‡ àizdàmbrêt 2 Kaltenbrunn, abdämmen: a. upi. Refl. -tiês, sich aufstauen: vienā vietā ūdins aizdambrējies Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 17

aizdemties

‡ àizdèmtiês 2 Gr. - Buschh., (für eine kurze Zeit) anfangen zu weinen: vinš aizdēmēs.

Avots: EH I, 18

aizdimdēt

‡ àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18

aizdimdināt

‡ àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19

aizdimīt

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22

aizdimt

‡ àizdimt, dröhnend sich entfernen: aizdima viņa suoļi... uz asfalta A. Brigadere Daugava I, 1514.

Avots: EH I, 19

aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24

aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21

aizdomāt

àizduõmât, verdächtigen: divi par vainīgiem aizduomāti cilvē̦ki B. Vēstn. vē̦lāk kādu aizduomājamu cilvē̦ku apcietināja B. Vēstn.

Avots: ME I, 24

aizdomīgs

àizduõmîgs,

1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,

2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina laukā nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *

Avots: ME I, 24

aizdoms

‡ àizduoms 2 Fianden, die Absicht: man bij aizduoms grūst tuos gurķus vanniņā Fianden.

Avots: EH I, 21

aizdrimt

‡ àizdrimt, -drimstu, -drimu, einschlummern Bers.

Avots: EH I, 19

aizdrūzmēties

‡ àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20

aizdumēt

àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].

Avots: ME I, 23

aizdūmināt

‡ àizdũminât,

1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;

2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.

Avots: EH I, 21

aizdūmot

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23

aizdumpēt

‡ àizdùmpêt 2 Ass. - Kalt., volltreten, zutreten: guovis aizdumpēja grāvi.

Avots: EH I, 20

aizdusmināt

‡ àizdusminât, (wiederholt) erzürnen Bauske.

Avots: EH I, 21

aizdusmot

‡ àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21

aizgājums

‡ àizgãjums, die vollendete Tätigkeit des Fortgehens: tavu tālu aizgājumu! BW. 26541, 2.

Avots: EH I, 23

aizģemberēt

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29

aizglumēt

àizglumêt, sich mit Schleim anfüllen: caurums aizglumējis Jürg.

Avots: EH I, 24

aizglumt

‡ àizglùmt, anfangen schleimig, glatt zu werden: putra jau aizglumusi C.

Avots: EH I, 24

aizgrābsma

‡ àizgrābsma, die Begeisterung, das Entzücken Janš. Līgava II, 256.

Avots: EH I, 25

aizgramstīt

‡ àizgram̃stît, fort-, hinraffen: ar grābekli žagarus a. pruom.

Avots: EH I, 24

aizgramzt

‡ I àizgramzt (?), einen brüllenden Laut von sich geben: lācis nuogāja uz mežu, ka aizgramze (poln. zaryczał) Zbiór XVIII, 388. Dies ajzgramzia ist vielleicht fehierhaft für *ajzgriamzia aus *aizgremze (zu gremzt 2 ); vgl. übrigens auch Schreibungen wie III p. prt. pakora ebenda 390 aus pakāre, is iespēre.

Avots: EH I, 24

aizgramzt

II àizgram̃zt (??) Gr. - Roop, N. - Peb. "mit einem stumpfen Beil (einen Baum) anhauen"(?).

Avots: EH I, 24

aizgremdēt

‡ àizgrèmdêt,

1) hinter etwas versenken:
a. murdu aiz akmeņa;

2) "запрудить, заложить" Spr.

Avots: EH I, 25

aizgremot

‡ àizgre̦muôt, kauend verschlucken: guovs aizgre̦muojusi zeķi Bauske. Refl. -tiês. anfangen zu kauen: guovs atkal aizgre̦muojās Golg.

Avots: EH I, 25

aizgremt

‡ àizgrèmt 2 Ass. - Kalt., plötzlich, eine kurze Zeitlang dumpfe Laute von sich geben (z. B. beim Verwinden von Schrnerzen): aizgrēme, aizgrēme, i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

aizgremzt

‡ àizgremzt, anfangen zu nagen: aizgre̦mzts kuoks Bauske. Refl. -tiês, zornig werden, zu zürnen anfangen Bauske.

Avots: EH I, 25

aizgrimt

àizgrimt, sinken, hinsinken: saule aizgrima aiz meža stūŗa A. XX, 651.

Avots: ME I, 27

aizgumdīt

‡ àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26

aizgumt

‡ àizgumt, einen Bruch bekommen: liecamais kuoks aizgumis Warkh.

Avots: EH I, 26

aizgumza

‡ aizgumza, eine geringe Biegung, Krümmung: aizgumzā sliece pārplīsa Vīt.

Avots: EH I, 26

aizgumzāt

‡ àizgumzât,

1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;

2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.

Avots: EH I, 26

aizgumzīt

‡ àizgumzît,

1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;

2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;

3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).

Avots: EH I, 26

aizjausme

‡ aizjausme, die Ahnung, das Verständnis; viņam nav ne mazākās aizjausmes Bers.

Avots: EH I, 27

aizjemt

àizjemt,

1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);

2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.

Avots: EH I, 27

aizjemt

àizjem̃t, s. àizņem̂t.

Avots: ME I, 30

aizjimt

àizjim̂t,

1) = àizjemt: krūtis aizjimtas (von einer gewissen Brustkrankheit);

2) beschäftigen
(nach r. занимать!) : visad ar putniem bija aizjimts Pas. IX, 405.

Avots: EH I, 27

aizjūgums

àizjûgums, die schon erfolgte Tätigkeit des Anspannens: es tev duošu savu māsu par kumeļa aizjūgumu Ltd. 1930.

Avots: ME I, 30

aizjumt

‡ àizjùmt,

1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;

2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;

3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).

Avots: EH I, 27

aizkaimiņš

‡ àizkaimiņš "?"; mūsu aizkaimiņi Janš. Līgava II, 406.

Avots: EH I, 28

aizkamāt

àizkamât,

1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.

Avots: EH I, 28

aizkamāt

àizkamât,

1) mit Mühe hinschaffen
Spr.

2) [eilig und schwerfällig mit grossen Schritten gehen
Druva I, 392].

3) (auch àizkamuot) anspannen:
aizkamuo man zirgu! Druva I, 910 [zu kamuôt].

Avots: ME I, 30

aizkāmējis

àizkãmẽjis, ausgehungert: Anna runāja un bučuoja kâ aizkāmējusi Purap.

Avots: ME I, 31

aizkāmēt

àizkãmêt, àizkāmêtiês Wid., sehr hungrig werden: kâ aizkāmēt aizkāmējies viņš rija Festen, Lub. aizkāmējies suns.

Avots: EH I, 30

aizkamīt

àizkamît (wo?), = àizkamât 1: a. skapi. Refl. -tiês Oknist "fremden Widerstand überwindend hin-, weggelangen": a. uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 28

aizkampstīt

‡ àizkampstît, (mehreres oder wiederholt) aufgreifen: a. nuokritušās linu šķiedras.

Avots: EH I, 28

aizkampt

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29

aizkamsāt

‡ àizkàmsât 2 Mahlup, einen Imbiss einnehmen: a. kuo uz ātru ruoku.

Avots: EH I, 29

aizkamstīt

‡ àizkamstît "nachlässig und eilig zunähen" Bauske: a. maisam caurumu.

Avots: EH I, 29

aizkaramais

àizkaŗamaĩs, womit man etwas verdeckt, was man vorhängt: luogu aizkaŗamie, Fenstervorhänge; aizkaŗamā atslē̦ga, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

aizkārums

àizkârums, das Anrühren, der Angriff, die Beleidigung, Verletzung: nebē̦dāju par visiem veltīgajiem aizkārumiem (Angriff) Tēv.; guoda aizkārums, Beleidigung, tiesības aizkārums, Rechtsverletzung B. Vēstn.

Avots: ME I, 31, 32

aizķemmēt

‡ àizķem̃mêt,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.

Avots: EH I, 34

aizķimerēties

àizķimerêtiês, sich verwickeln, z. B. von einer Schnur. Hasenp.

Avots: ME I, 35

aizklambāt

‡ àizklàmbât 2 Kaltenbrunn, taumelnd, wackelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 30

aizklamburot

‡ àizklamburuôt, mit einer Klammer verschliessen: bībele allaž stāvēja aizklamburuota Kr. Barona atmiņas 20.

Avots: EH I, 30

aizklampāt

‡ àizklam̃pât C., Trik., langsam und schwerfällig hin-, weggehen Celm.: guovis nezin kur aizklampājušas.

Avots: EH I, 30

aizklamzāt

àizklam̃zât(iês) Bauske "plump hin-, weggehen".

Avots: EH I, 30

aizklamzāties

àizklam̃zât(iês) Bauske "plump hin-, weggehen".

Avots: EH I, 30

aizklemberēt

‡ àizklemberêt, hin-, wegtaumeln, -schlendern; sich hin-, wegschleppen: kas duos tik tālu ar sliktu zirgu aizklemberēt? Lis.

Avots: EH I, 31

aizklempt

‡ àizklèmpt 2 Saikava, schwerfällig durch Schnee oder Kot hin-, weggehen: kamē̦r aizklempu līdz mājai, pienāca vakars.

Avots: EH I, 31

aizklemst

‡ àizklèmst 2 Meiran, schwerfällig hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

aizklimstēt

àizklimstêt, àizklimst, erschallen, erdröhnen: viss mežs aizklimst, vilki dze̦nas pakaļ LP. I, 120; K.

Avots: ME I, 32

aizklumburot

‡ àizklumburuôt Bauske, Golg., taumelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

aizklumzāt

‡ àizklum̃zât Rutzau, (mit m̂ 2 ) Dunika, in schwerem Schuhwerk die Füsse schleppend hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

aizkrāmēt

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33

aizkrāmēt

àizkrãmêt, tr., wegkramen. Refl. -tiês, sich mit seinem Kram entfernen, wegziehen.

Avots: ME I, 33

aizkrampēt

àizkram̃pêt, verriegeln, zuriegeln, verkrampfen: krampi, durvis.

Kļūdu labojums:
verkrampfen = zukrampfen

Avots: ME I, 33

aizkrampt

‡ àizkrampt,

1) wegraffen
(mit àm ) Trik.: a. gaļu;

2) energisch hinter etwas fassen
(mit m̃ ) Rutzau: a. aiz kakla.

Avots: EH I, 32

aizkrimst

àizkrimst, ‡

2) a. līdz, benagen bis:
egli bur(v)is aizkrimtis līdz pusei Pas. IV, 241.

Avots: EH I, 33

aizkrimst

àizkrimst, tr., annagen, anbeissen: tuomē̦r pats kuoduols viņā bija palicis neaizkrimsts A.

Avots: ME I, 33

aizkrūmē

‡ àizkrũmē (loc. s.) BW. 34531, 2 und 35038, hinter einem Gebüsch.

Avots: EH I, 33

aizkumuļot

‡ àizkumuļuôt Ar., gebückt, taumelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 33

aizkusme

àizkusme, àizkusums, Ermüdung, Mattigkeit: skūpstīt tuo asarās līdz aizkusmei R. Sk. II, 11.

Avots: ME I, 34

aizlaižamais

àizlaîžamaĩs, Vorhang: apaļi luodziņi, ādas aizlaižamie (Rätsel. Augen) RKr. VIII, 43.

Avots: ME I, 36

aizlamāt

‡ àizlamât,

1) schimpfend vertreiben
KatrE.: a. nabagu pruojām;

2) im Schimpfen übertreffen
C.: viņš var visus a.

Avots: EH I, 35

aizlampāt

‡ àizlàmpât 2 Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, ungewandt, plump hin-, weggehen: nevar vien a.

Avots: EH I, 35

aizlempēt

àizlempêt, àizlemperêt, plimp, schwerfällig sich entfernen: te kāds leinis aizlempēja JK., Spr.

Avots: ME I, 36

aizlīkumot

àizlìkumuôt, in Krümmungen, im Zickzack weg-, dahingehen: pār viņa galvu bij nupat zibins aizlīkumuojis Laps.

Avots: ME I, 37

aizlimbāt

‡ àizlimbât Golg., hin-, weggehen (verächtlich gesagt): a. uz kruogu.

Avots: EH I, 36

aizlīmēt

àizlĩmêt, tr., (verleimen), zukleben.

Avots: ME I, 37

aizlūgums

àizlùgums, Fürsprache, Fürbitte, auch àizlùgšana: mācītājam aizlūgumu lasuot, sacēlās negaiss LP. VI, 136; aizlūgumu pimbeŗi, das für die Fürbitter gezahlte Geld. Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten

Avots: ME I, 38

aizlumīt

‡ àizlumît Warkl. "eilig hin-, weggehen".

Avots: EH I, 37

aizlumpačot

àizlum̃pačuôt, schwerfällig, plump dahingehen, weggehen, abwatscheln, fortschlendern: Trīne aizlumpačuoja pruojām Lautb.

Avots: ME I, 38

aizlumpāt

‡ àizlumpât "langsam hin-, weglaufen" Warkl.: taksis (ein Dachshand) aizlumpājis uz viņu sē̦tu; ungewandt hin-, weggehen (mit ùm 2 Golg.; wackelnd, schwankend hin-, weggehen Gr. - Roop, Tirsen.

Avots: EH I, 37

aizļumpāt

‡ àizļumpât "plump hin-, weggehen, -laufen" Frauenb.

Avots: EH I, 37

aizmācīties

‡ àizmâcîtiês, lernend hingelangen: a. līdz uotrai nuodaļai,

Avots: EH I, 38

aizmādīt

‡ àizmâdît Schujen "schimpflich fortjagen".

Avots: EH I, 38

aizmainīt

‡ àizmainît, im Tauschhandel fortgeben Siuxt: a. zirgu uz kaimiņu pagastu.

Avots: EH I, 38

aizmaisīt

‡ àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,

1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;

2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.

Avots: EH I, 38

aizmaitāt

àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.

Avots: ME I, 38

aizmāknis

àizmàknis, G. -kņa, die Wolke: saulei aizgāja aizmāknis priekšā Druv., JKaln.

Avots: ME I, 39

aizmaknīt

àizmaknît, zumachen, zustopfen, Druva I, 393: aizmaknījuši atslē̦gu (= piebāzuši atslē̦gas caurumu ar gružiem) Druva I, 392].

Avots: ME I, 38

aizmaksa

àizmaksa, Bezahlung, Rechnung: viņš aizturējās kādā kruogā uz kunga aizmaksas Kaudz. M. viņi grē̦kuo uz cita aizmaksas Kaudz. M., unter dem Einfluss des Deutsch., auf fremde Rechnung, Kosten.

Avots: ME I, 38

aizmaksāt

àizmaksât, tr., bezahlen: Sprw. aizmaksā uotram vērdiņu, padari pats.

Avots: ME I, 38

aizmakšķerēt

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

aizmākt

‡ àizmàkt Trik., = nùomàkt, unterdrücken, ersticken (fig.): kuoki tur cits citu aizmāc.

Avots: EH I, 38

aizmākties

àizmàktiês,

1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;

2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.

3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.

Avots: ME I, 39

aizmākuļot

àizmãkuļuôt, intr., sich mit leichten Wolken bedecken: saule, debess aizmākuļuoja AP., JK.

Avots: ME I, 39

aizmaldināt

‡ àizmàldinât, irreführend wohin geraten lassen.

Avots: EH I, 38

aizmaldīt

‡ àizmàldît,

1) sich verirren lassen
Warkl.: aizmaldītiem bē̦rniem Ezeriņš Leijerk. II, 54;

2) sich verirren:
ni˙kad neaizmaldījām Pas. IV, 214 (ähnlich 385 aus Lettg.).

Avots: EH I, 38

aizmaldīties

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38

aizmalt

‡ àizmal̃t, mahlend verletzen Erlaa: a. sev ruoku. Refl. -tiês, = àizdaũzîtiês, hingeraten.

Avots: EH I, 38

aizmānīt

àizmãnît, ‡ Refl. -tiês, unter einem ersonnenen Vorwand weggelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 38

aizmānīt

àizmãnît, hinlocken: meitu uz pilsē̦tu.

Avots: ME I, 39

aizmanīties

àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.

Avots: ME I, 38

aizmargojums

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38

aizmargot

àizmarguôt, mit einem Geländer versehen, mit Schranken einfriedigen: aizmarguota siena, Gitterwand A. XV, 234.

Avots: ME I, 38

aizmārša

àizmā̀rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā̀rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39

aizmāršība

àizmā̀ršĩba [nach L. auch: aizmārsība], die Vergessenheit, Vergesslichkeit, Vergessamkeit: aizmāršības klēpī miegs viņu uzņēma Seib.

Avots: ME I, 39

aizmāršīgs

àizmā̀ršîgs PS. (àizmā̀rkšîgs Serb., Bers.), vergesslich: mugurā drēbi nevar šūt, tad paliek aizmāršīgs JK. II, 89, RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 39

aizmasināt

àizmasinât, aufmuntern, anspornen Kal.: a. bē̦rnu uz nedarbiem.

Avots: EH I, 38

aizmaskot

àizmaskuôt, ‡ Refl. -tiês, sich maskieren.

Avots: EH I, 38

aizmaskot

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38

aizmasnāt

‡ àizmasnât Warkl., Wessen "hin-, weglaufen".

Avots: EH I, 38

aizmastīt

àizmastît,

1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;

2) einfriedigen, umzäunen;

3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;

4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.

Avots: ME I, 38

aizmataļāt

‡ àizmatalât Bers., Warhl. "hin-, weglauten".

Avots: EH I, 38

aizmatot

àizmatuôt, ‡

2) hin-, weglaufen, eilig hin-, weggehen
Lös.

Avots: EH I, 38

aizmatot

àizmatuôt, intr., entfliehen: nebūtu vīriņi aizmatuojuši, tad tiem gan nu ietu plāni JR. IV, 153.

Avots: ME I, 38

aizmats

‡ àizmats,

1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;

2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;

3) der Anfang eines Gewebes
Bers.

Avots: EH I, 38

aizmaukt

àizmàukt, sich davonmachen, fliehen: tad aizmauca mājiņā BW. 12494; [Refl. -tiês: guovs aizmaukusies nuo ganāma pulka " hat sich unbemerkt entfernt " in Wandsen und Neuermühlen].

Avots: ME I, 38

aizmaulīt

‡ àizmaulît, s. unter maule III; "stipri aizplêst (aizlauzt)" Ludsen: a. nagu, pirkstu.

Avots: EH I, 38

aizmaurāt

‡ I àizmaũŗât,

1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;

2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.

Avots: EH I, 38

aizmaurāt

‡ II àizmaũŗât, mit Schmutz (Kehricht) anfüllen Kal.: mēslu vedēji aizmaurājuši visas malas.

Avots: EH I, 38

aizmauroties

àizmaũruôtiês, anfangen zu brüllen, aufbrüllen: vērsis aizmauruojās.

Avots: ME I, 38

aizmaut

I àizmaut: auch (mit aû ) Oknist.

Avots: EH I, 38

aizmaut

‡ II àizmaut, vollbrüllen, brüllend betäuben Dunika: a. kam ausis. Refl. -tiês, aufbrüllen: guovs aizmāvās.

Avots: EH I, 38

aizmaut

àizmaut, -āvu, weg-, hinschwimmen: viņš aizmāva uz salu.

Avots: ME I, 38

aizmauts

aîzmaûts 2 Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?

Avots: EH I, 38

aizmazgāt

‡ àizmazgât, reinigend wegspülen: lietus aizmazgājis putekļus pruojām.

Avots: EH I, 38

aizmedīt

‡ àizmedît,

1) jagend hingelangen:
a. līdz kādai vietai;

2) wegstibitzen
Trik.

Avots: EH I, 38

aizmēdīt

‡ àizmẽdît, spottend, höhnend wegtreiben.

Avots: EH I, 39

aizmeijot

àizmeĩjuôt, -jât, tr., pļavas, durch eingesteckte Zweige bezeichnen, dass man auf den Wiesen nicht weiden darf.

Avots: ME I, 39

aizmeimerot

àizmeĩmeruôt, -uruôt, wegtrollen, wankend weggehen: viņš aizmeimeruoja uz klēti.

Avots: ME I, 39

aizmeldēt

‡ àizmèldêt 2 Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?

Avots: EH I, 38

aizmelnēt

‡ àizmel̃nêt, sich mit dunklem Schmutz beziehen: luogs aizmelnējis.

Avots: EH I, 38

aizmelst

II àizmèlst 2 , -šu, -su Warkh., Warkl. "hin-, weggehen".

Avots: EH I, 38

aizmelzt

‡ II àizmelzt Jürg., hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 38

aizmelzt

àizmel̂zt, versanden lassen: Ve̦nta šai vietā aizme̦lzta gandrīz pavisam.

Avots: ME I, 39

aizmeņģēt

àizmeņ̃ģêt, tr., weglocken, fortbringen: vakar ve̦stu vedekliņu šuodien vilki aizmeņģēja BW. 22863.

Avots: ME I, 39

aizmentēt

‡ àizmeñtêt Alt - Ottenhof, Lemsal, mit einer meñte 1 wegtreiben: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 38

aizmērdēt

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40

aizmērēt

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

aizmergžt

‡ àizmergžt (prs. und prt. -žu) acis Festen "die Augen zudrücken (schliessen)".

Avots: EH I, 38

aizmērķēt

‡ àizmẽrķêt mērķim gaŗām, das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 39

aizmērkšt

‡ àizmẽrkšt, -šu Dunika, Rutzau, zudrücken: a. acis.

Avots: EH I, 39

aizmerzgt

‡ àizmerzgt (??) acis Lubn. n. Celm. "die Augen zumachen"; daneben gebe es da ein prs. aizmerdzu und ein prt. aizmirdzu (!).

Avots: EH I, 38

aizmest

àizmest,

1) a. acis adīklim Bers.; ‡

5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,

3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.

Avots: EH I, 38

aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flüchtigen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

aizmētāt

‡ àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39

aizmeteklis

‡ àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39

aizmetiens

àizmetiêns,

1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;

2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.

Avots: ME I, 40

aizmetināt

àizmetinât, ‡

3) zuschweissen (schweissend verschliessen):
a. caurumu dzelzs plāksnē.

Avots: EH I, 39

aizmetināt

àizmetinât, tr.,

1) anknüpfen, befestigen:
virvi aiz kuoka;

2) vor dem Essen einen Imbiss machen.

Avots: ME I, 40

aizmežģīt

‡ àizmežģît diegus tīkla caurumam priekšā Stenden, ein Loch im Netz mit Zwirn zuflechten.

Avots: EH I, 39

aizmezglot

àizme̦zgluôt, mit Knoten versehen: pastarā dienā miruoņiem nākuot par gŗūtu aizme̦zgluotas drānas atraut vaļā Etn. II, 41.

Avots: ME I, 40

aizmežs

àizmežs, der Ort hinter dem Walde: jau aizmežuos saulītei rietuot zūd beidzamais gaismas stars A. aizsteigusēs uz aizmeža kaimiņiem Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 40

aizmēzt

àizmêzt, tr., wegfegen: mē̦slus.

Avots: ME I, 40

aizmīcīt

‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39

aizmīdīt

‡ àizmĩdît, zutreten, wiederholt fest auftretend beseitigen: a. bedrīti Trik. u. a.

Avots: EH I, 39

aizmidrīt

‡ àizmidrît Bers., Fehsen, Festen, Stockm., (mit kleinen Schritten) schnell hin -, weglaufen.

Avots: EH I, 39

aizmidzēt

‡ I àizmidzêt (?) Vank."?": nuo sniega man aizmidzējušas (scil. "pilnas sniega") acis.

Avots: EH I, 39

aizmidzēt

‡ II àizmidzêt Pas. II, 133; IV, 193; VI, 172 und 175; VII, 339 (aus Lettg.), = àizmidzinât: a. bē̦rnu Nautrēni. Wohl nach Le. Gr. 713 für aizmidzît; ein aus N. - Peb. mitgeteiltes aizmidzêt ist fraglich.

Avots: EH I, 39

aizmidzināt

àizmidzinât, einschläfern, fact. zu aizmigt: bē̦rnu. divi acis viņš bij meitai aizmidzinājis Dīc. I, 16.

Avots: ME I, 40

aizmidzīt

‡ àizmidzît Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, einschläfern.

Avots: EH I, 39

aizmiegoties

‡ àizmìeguôtiês Spr., schläfrig werden, "поддаться сну ".

Avots: EH I, 40

aizmiegs

àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka kāds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.

Avots: ME I, 41

aizmiegt

àizmiegt,

1) zudrücken:
a. rīkli, lai nevar kliegt Warkl.;

2) schnell hin-, weglaufen
Bers., Festen; ‡

3) = ‡ àizgriezt 3 : tuo mēs kādā klusā stūrī aizmiedzām un piekāvām Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 40

aizmiegt

àizmiegt,

1) tr., die Augen schliessen:
es acis aizmiedzu Rain. P. aizmiedza acis Purap. H. 118. vecene gulējusi aizmiegtām acīm Tēv.;

2) intr., sich entfernen.
Spr.

Avots: ME I, 41

aizmiekšķēt

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

aizmielot

àizmieluôt, ‡

2) prügelnd verjagen
Trik.: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 40

aizmielot

àizmìeluôt 2, lieb gewinnen, mit dem Gen.: (infl.) es tuo jaunuo cīši aizmìeluotu BW. 13020.

Avots: ME I, 41

aizmiet

àizmiet, (ein Pferd) anbinden. Ruhental.

Avots: ME I, 41

aizmiģēle

‡ àizmiģēle Memelshof, Oknist, Sussei "eine weibliche tūļa".

Avots: EH I, 39

aizmiglot

àizmigluôt: sich gleichsam mit Nebel beziehen: aizmigluojušām acīm Austriņš Vērpetē 17.

Avots: EH I, 39

aizmiglot

àizmigluôt, mit Nebel bedeckt werden: visa jūŗa aizmigluoja ar incīša asarām BW. 2258; àizmiglât BW. 3668,

2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.

Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)

Avots: ME I, 40

aizmigt

àizmigt,

1) : III p. prs. aizmiegst Pas. II, 133 f.; VI, 425. ‡ Refl. -tiês, einschlafen
Auermünde u. a.

Avots: EH I, 39

aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen.

Avots: ME I, 40

aizmīlēt

àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.

Avots: ME I, 41

aizmīlināt

‡ àizmĩlinât, liebkosend hin-, weglocken: a. bē̦rnu pruojām.

Avots: EH I, 40

aizmilzt

I àizmil̂zt,

1) : auch Sassm.; ‡

4) aizmilzis jautājums Gulbja Latv. konv. vārdn. S. 149, eine Frage, die (seit langem) noch immer unentschieden bleibt.

Avots: EH I, 39

aizmilzt

‡ II àizmil̂zt Bers., Drosth., Warkl., eilig, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 39

aizmilzt

àizmil̂zt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40

aizmilzums

àizmil̂zums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40

aizmīņāt

‡ àizmĩņât, = ‡ àizmĩdît. Refl. -tiês, mühsam oder langsam hin- und hertretend hin-, weggelangen Dunika: vecītis ilgi miņājās, kamē̦r aizmīņājās līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 40

aizminēt

àizminêt, tr., gedenken, anrufen: papriekš dievu aizminēju BW. 18912, gew. pieminêt.

Avots: ME I, 40

aizmirdzēt

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40

aizmirdzināt

àizmirdzinât,

1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;

2) etw. bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 40

aizmirgot

àizmirguôt, sich hinbegeben: ceļš ir līdze̦ns, aizmirguosim vēja mātes muodē Duomas II, 138.

Avots: ME I, 40

aizmirgt

àizmirgt, -dzu, acis, die Augen schliessen K., JK.

Avots: ME I, 40

aizmirkšt

àizmir̂kšt (: auch C., Golg.): II pl. imper. aizmirkšķiet acis! III p. prt. aizmirkšķa, part. prt. aizmirkšķis Kaudz. Izjurieši 267; acīm jāstāvuot... stipri aizmirkstām (für aizmirkštām?) Jaunie mērn. laiki IV, 115.

Avots: EH I, 39

aizmirkšt

àizmir̂kšt, schliessen: kungs aizmirkša acis LP. VI, 393. meitenīte acis aizmirkšuse Vēr. II, 516. Aps., JK., C.

Avots: ME I, 40

aizmirkt

àizmìrkt, intr., etw. im Wasser liegen, weichen Spr.

Avots: ME I, 41

aizmirša

àizmìrša, der, die Vergessame: es ve̦cā aizmirša Ad. All.

Avots: ME I, 41

aizmirsība

àizmìrsĩba, Vergessamkeit: aizmirsībai jau nav ar kuo līdzēt VII. 62.

Avots: ME I, 41

aizmirsīgs

àizmìrsîgs, vergessam: aizmirsīgs ir, kas kuo aizmirst Etn. III, 149. aizmirsīga galva Dobl.

Avots: ME I, 41

aizmirsināt

‡ àizmirsinât, vergessen machen: laiks aizmirsina visas bē̦das Austrums.

Avots: EH I, 39

aizmirst

àizmìrst: in Salis dafür àizmir̃t (prs. -mir̃st, prt. -mir̃s ). Refl. -tiês: es aizmirsās Strasden (= man aizmirsās, ich vergass).

Avots: EH I, 39

aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

aizmirstība

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

aizmirstīgs

àizmìrstîgs, vergessam JK. II, 89; an das Part. aizmirstams angeschlossen.

Avots: ME I, 41

aizmirt

àizmir̃t, ‡

3) scheintot, ohnmächtig werden
Ewers; ‡

4) umkommen:
cālē̦ni uolās aizmiruši Ahs.

Avots: EH I, 39

aizmirt

àizmir̃t,

1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;

2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.

Avots: ME I, 41

aizmirzt

‡ àizmirzt "langsam, mit kleinen Schritten hin-, weggehen" Bers.: suns aizmirza pār kalnu.

Avots: EH I, 39

aizmīt

àizmît, im Tauschhandel weggeben Trik.: a. zirgu.

Avots: EH I, 40

aizmīt

‡ àizmĩt,

1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;

2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 40

aizmitināt

‡ àizmitinât, (Hausvieh im Herbst) für den Winter am Leben belassen: kad rudenī luopu aizmitināts pavairāk Janš. Mežv. ļ. II, 390.

Avots: EH I, 39

aizmizāt

‡ àizmizât,

1) ein wenig abrinden:
aizmizātā ābelīte nuokaltusi C.;

2) abzurinden, abzuschälen anfangen (und dann aufhören, es zu tun):
a. kuoku, kartupeli C.

Avots: EH I, 39

aizmizot

‡ àizmizuôt,

1) an éiner Seite der Länge nach die Rinde abschälen
Stenden: vēl vienu reizi gar kārti aizmizuot (lai kalst);

2) (gehend oder fahrend) schnell hin-, wegeilen
C., Mahlup: a. ātri kam gaŗām.

Avots: EH I, 39

aizmocīt

àizmuõcît, tr., mit. Mühe wegschleppen: nastu līdz mājām. Refl. -tiês, mit Müh und Not wohin gelangen: kaut dievs palīdzē̦tu aizmuocīties līdz galam Aps. V, 32.

Avots: ME I, 42

aizmudēt

‡ àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.

Avots: EH I, 40

aizmudināt

‡ àizmudinât, mahnend, antreibend hinbekommen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 40

aizmudīt

‡ àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.

Avots: EH I, 40

aizmudīties

‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.

Avots: EH I, 40

aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

aizmudrīt

àizmudrît,

1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;

2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.

Avots: ME I, 41

aizmudžēt

‡ àizmudžêt, sich wimmelnd entfernen Trik.: kas tur gar luogu aizmudžēja?

Avots: EH I, 40

aizmuģīt

‡ àizmuģît, wegfliehen A. - Ottenhof, Lemsat. Refl. -tiês, schnell weggehen Salisb.; mühsam hin-, weggelangen Bers.

Avots: EH I, 40

aizmugura

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41

aizmugurnieks

‡ àizmugurniẽks*, wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.

Avots: EH I, 40

aizmukāt

‡ àizmukât (?) Saikava "wegfliehen": žīds aizmukā nuo kaujas lauka.

Avots: EH I, 40

aizmūķēt

‡ àizmũķêt, mit einem Dietrich verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 40

aizmukt

àizmukt, entwischen, wegfliehen, weggehen: uotrs vīrs LP. V, 77. e̦ze̦rs aizmucis LP. VII, 1289. bites aizmūk uz mežu LP. VII, 368.

Avots: ME I, 41

aizmuldēt

‡ àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40

aizmuldināt

‡ àizmuldinât, sich verirren machen Trik.: nezin kurp viņš mani aizmuldinājis.

Avots: EH I, 40

aizmuļļāt

‡ àizmuļ̃ļât,

1) verschmieren
Kal.: a. luogu;

2) nachlässig zuflicken
Dunika;

3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 40

aizmurdēt

àizmurdêt, refl. -tiês, intr., etwas murmeln, undeutlich sprechen. Sessw., Spr.

Avots: ME I, 41

aizmurdīt

‡ aîzmur̂dît 2

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40

aizmurdzināt

‡ àizmur̃dzinât bē̦rnu gulêt Trik., ein Kind zum Schlafengehen nötigen (perfektiv).

Avots: EH I, 40

aizmūrēt

àizmũrêt, vermauern: sieva aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti LP. V, 280; acis it kā aizmūŗētas Etn. II, 192. Refl. -tiês, sich vermauern Spr. àizmũrê̦tãjs, der welcher vermauert: tevi sauks plaisumu aizmūrē̦tāju Jes. 58, 12.

Avots: ME I, 42

aizmūris

‡ àizmũris, der Raum hinter einer Mauer: zem gultas, aizmūrī - nav Ezeriņš Leijerk. I, 276.

Avots: EH I, 40

aizmurīt

àizmurît, tr.,

1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;

2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.

Avots: ME I, 41

aizmurkšēties

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

aizmusināt

‡ àizmusinât, aufwiegelnd wegbekommen, forthetzen: a. strādniekus nuo darba.

Avots: EH I, 40

aizmūties

‡ àizmũtiês C., mühsam hin-, weggelangen.

Avots: EH I, 40

aizmūžs

àizmûžs, die Zeit vor oder nach der Zeit, die Ewigkeit: bailes nuo aizmūža suoda LDP. VIII, 7. aizmūžā nuotika brīnums Pump.

Avots: ME I, 42

aiznākamais

àiznãkamais, àiznãkuõšs, nachnächst: aiznākuošu nakti, nedēļu.

Avots: ME I, 42

aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

aizpampt

àizpàmpt, intr., verschwellen: acis aizpampušas.

Avots: ME I, 43

aizpumpāt

‡ àizpum̃pât, ‡ Refl. -tiês, sich zuknöpfen Dunika, Kal.: a. bikses.

Avots: EH I, 44

aizpumpāt

àizpum̃pât, zuknöpfen. Dondangen.

Avots: ME I, 45

aizrumpēt

àizrumpêt,

1) sich verdocken:
kad jaunam kuociņam iegriež mizā, tad tas ar laiku aizrumpē Auermünde;

2) a. kaudzi ="uzkŗaut kaudzei rumpi" Ruhental.

Avots: ME I, 47

aizsarmot

àizsar̂muôt, intr., mit Reif bedeckt werden: visi meži aizsarmuoj(u)ši BW. 2258, 3.

Avots: ME I, 48

aizšaujamais

àizšaũjamaĩs, àizšaũnamaĩs, der Schieber, Riegel.

Avots: ME I, 54

aizšķilmīt

‡ àizšķìlmît 2 Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55

aizskrambāt

‡ àizskram̃bât, ein wenig einschrammen (einkratzen): tam seja aizskrambāta Arrasch. a. vietu kuokam, kur jāzāģē.

Avots: EH I, 48

aizslampāt

àizslam̃pât, intr., liederlich sich entfernen: puika aizslampāja pa dubļiem AP.

Avots: ME I, 50

aizšļampāt

‡ àizšļam̃pât, durch Kot hin-, wegwaten, auf einem schlechten Weg langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56

aizslempties

àizslèmptiês 2, ungeschickt weggehen, sich entfernen Bers.

Avots: ME I, 50

aizslimot

‡ àizslimuôt,

1) a. līdz pašiem ziemsvē̦tkiem, bis Weihnachten hin krank sein;

2) erkranken
(nach r. задолѣть ) Pas. IX, 443 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 49

aizslimt

àizslìmt, intr., krank werden: aizslimst mana ļaudaviņa BW. 27207.

Avots: ME I, 50

aizsmacēt

‡ àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.

Avots: EH I, 49

aizsmādēt

‡ àizsmãdêt, schmähend, mäkelnd wegbekommen (entfernen).

Avots: EH I, 49

aizsmaidīt

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51

aizsmakt

àizsmakt, ‡

2) ein wenig verschimmeln (einen Stich bekommen)
Ewers: gaja aizsmakusi.

Avots: EH I, 49

aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām, tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

aizsmakulis

‡ àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49

aizsmakums

àizsmakums, ‡

2) "Dampf auf der Brust, Engbrüstigkeit"
U. (unter smakums).

Avots: EH I, 49

aizsmakums

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. 2

Avots: ME I, 51

aizsmaršot

àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.

Avots: ME I, 51

aizšmaugt

‡ àizš`maugt U. "durchgehn, sich davonmachen".

Avots: EH I, 56

aizšmaukt

àizšmàukt, àizšmukt A. XX, 567, intr., ausspannen, sich davonmachen (unbemerkt): gan jau zināšu aizšmaukt pie biedriem Laps.

Avots: ME I, 55

aizsmeldzēties

‡ àizsmel̂dzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmel̂gtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50

aizsmelt

‡ àizsmel̂t, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50

aizsmērēt

‡ àizsmẽrêt, zuschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 50

aizsmīdināt

‡ àizsmīdinât, lachen machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 50

aizsmiet

àizsmiêt, ‡ Reff. -tiês, auflachen: cieši aizsmējās Pas. IX, 544.

Avots: EH I, 50

aizsmiet

àizsmiêt, tr., verscherzen: Pompejs šuodien aizsmej savu laimi Rain.

Avots: ME I, 51

aizšmignēt

àizšmìgnêt 2 Oknist, lächelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

aizsmigt

‡ àizsmigt, hinter etwas hineinfahren, -geraten (von einem spitzen Gegenstand) Dunika: skabārde (= skabarga) aizsmiga (prs.: aizsmieg) aiz naga.

Avots: EH I, 50

aizsmilkstēties

‡ I àizsmil̃kstêtiês, für eine kurze Zeit zu winseln anfangen.

Avots: EH I, 50

aizsmirdēt

‡ àizsmir̂dêt,

1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;

2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.

Avots: EH I, 50

aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡

4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50

aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, verstänkern, durchstänkern: visu pasauli.

Avots: ME I, 51

aizsmirkt

‡ àizsmìrkt, teilweise feucht werden: aizmircis kuoks Bauske.

Avots: EH I, 50

aizsmirst

‡ àizsmir̂st, sich mit Gestank anfüllen Kal., Rutzau: visa Rucava mežam de̦guot - aizsmirdusi.

Avots: EH I, 50

aizšmurgt

‡ àizšmurgt, schwirrend auf- und hin-, wegfliegen Fest.: rubeņi cits pēc cita šmurdzin aizšmurdza.

Avots: EH I, 56

aizspriedums

àizspriêdums, vorgefasste Meinung, Vorurteil: vai viņa jaudātu ve̦cuos aizspriedumus pārvarēt un izdeldēt Lautb.

Avots: ME I, 52

aizstraume

àizstràume,

1) die Strömung in der Flusskrümmung;

2) der Ort jenseit des Stromes, des Flusses
JK.

Avots: ME I, 53

aizstreimuļot

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

aizstrumpāt

‡ àizstrumpât, hin-, wegspringen, -hüpfen Frauenb., (mit um̃ 2 ) Stenden, mit gefesselten Beinen sich hin-, wegbewegen: zirgi aizstrumpāja.

Avots: EH I, 53

aizstumdīt

‡ àizstumdît, allmählich hin-, wegstossen, -schieben: a. ratiņus uz staciju.

Avots: EH I, 53

aizstumt

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53

aizstumt

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53

aizsvampāt

‡ àizsvampât, schwerfällig durch Kot hin-, weggehen Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 54

aizsvempties

àizsvem̂ptiês 2, plump, unbeholfen hin-, weggehen: pats nevari aizsvempties? Alm., K.

Avots: ME I, 53

aiztēmēt

‡ àiztēmêt gaŗām, das Ziel verfehlen: a. kam garam.

Avots: EH I, 58

aiztikums

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57

aiztimbāt

‡ I àiztim̃bât Serbigat, langsam hin-, weggehen.

Avots: EH I, 58

aiztimbāt

‡ II àiztimbât "weinend hin-, weggehen" Bauske: nezin kur bē̦rns aiztimbājis.

Avots: EH I, 58

aiztramdīt

àiztram̃dît, tr., verscheuchen, verjagen: kam manas kaziņas aiztramdīji BW. 2401, 1.

Avots: ME I, 57

aiztremt

‡ àiztremt, durch Trampeln fortscheuchen U. (unter tremt).

Avots: EH I, 59

aiztrumpēt

àiztrum̃pêt, wegtragen, wohl das deutsche ""trumpfen": ganu, ganu aitiņas; vilks vienu aiztrumpēja Etn. III, 14.

Avots: ME I, 57

aiztumēt

‡ àiztumêt,

1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;

2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.

Avots: EH I, 59

aiztumšots

‡ àiztumšuôts, verdunkelt, erblindet Frauenb.: aiztumšuotas acis.

Avots: EH I, 59

aiztumst

‡ àiztùmst, dunkel zu werden anfangen.

Avots: EH I, 59

aiztversme

àiztver̂sme, Hemmnis, Hindernis: pa ūdeņa ceļam bija kāda ūdeņa aiztversme Konv. 2 863.

Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme

Avots: ME I, 57

aizumpēt

àizumpêt, tr., mit Sand, Schlamm, Steinen anfüllen: tuo aizumpējis druoši milzis Juods Lautb.

Avots: ME I, 58

aizumpt

aîzum̂pt 2, sich mit Sand u. a. füllen, sich verstopfen: mucai caurums pa˙visam azumpis Dond. n. FBR. VI, 67.

Avots: EH I, 60

aizumpt

aizum̂pt 2, -pstu, -pu, intr., mit Sand, Schlamm bedeckt werden: gŗāvis pavisam aizumpis; nemaz vairs neve̦lk ūdeni Gold.

Avots: ME I, 58

aizvemt

‡ àizvem̃t,

1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;

2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.

Avots: EH I, 62

aizvirmot

‡ àizvirmuôt, sich vibrierend hin-, wegbewegen, vibrierend hin-, wegströmen: (zvanu) skaņas tālu aizvirmuoja gaisā Dikenss Zvani (v. J. 1928), S. 135.

Avots: EH I, 63

aizzambāt

‡ àizzambât, leicht einritzen Borchow, Lubn.: a. pir(k)stu.

Avots: EH I, 64

aizzemdēt

àizzemdêt, ‡ Refl. -tiês, versanden: upe... aizzemdējusies LA. v. J. 1829, No 41.

Avots: EH I, 64

aizzemdēt

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

aizzemē

‡ àizzemē* àiziet, ins Jenseits dahingehen Jaunākās Ziņas v. 13. Jan. 1926.

Avots: EH I, 64

aizzīmēt

àizzìmêt: aizzīmē (bezeichne!) luogu! Pas. V1I, 407 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 64

aizzīmēt

àizzìmêt tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. 2 1588.

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 61

aizžmauga

àizžmauga: auch in Prl. (mit aû ).

Avots: EH I, 65

aizžmauga

àizžmauga in Saussen und Drostenhof oder aizzmauga in Bersohn, Verschnürung, engere Stelle].

Avots: ME I, 61

aizzmaugt

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61

aizžmaugt

àizžmaûgt = àizžņaugt JK.; viņai vai e̦lpa aizžmaudzās R. A.

Avots: ME I, 61

aklums

aklums (li. aklùms), die Blindheit.

Avots: ME I, 63

akmenains

akme̦naîns, akmeņaîns, akminaîns, akmiņaîns, -ņš,

1) mit Steinen versehen, steinig:
akme̦naina zeme, steiniger Boden; akmiņains ceļš Ltd. 703;

[2) steinern:
acc. pl. akminaiņus nažus bei Glück Jos. V, 2; a. galdiņus V Mos. IX, 9; jetzt dafür der gen. s. von akmens "Stein".]

Avots: ME I, 63

akmenaite

akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.

Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.

Avots: ME I, 63

akmenājs

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. 2 412.

Avots: ME I, 63

akmeņapakša

‡ akmeņapakša, der Raum unter einem Stein: nuo akmeņapakšas izlien časka Pas. IV, 475.

Avots: EH I, 66

akmenčakstis

akmenčakstis Karls., akmeņ- oder akminčaukstis, od. -čaukstiņš, auch -čaukste, der Steinschmätzer (Saxiola oenanthe).

Avots: ME I, 63

akmeņdropes

‡ akmeņdropes, Branntwein (scherzhafte Bezeichnung) Pernigel.

Avots: EH I, 66

akmeņgrauzis

akmeņ- od. akmiņgrauzis, Steinpeizger, Cobitis taenia L. RKr. VIII, 104, oder Gründling, Gobio fluviatilis RKr. VIII, 104; Konv. 2.

Avots: ME I, 64

akmenīgs

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66

akmenkalis

akme̦nkalis,

1) der Steinhauer,

2) rupicola rubra Wid.

Avots: ME I, 63

akmeņkrūts

‡ akmeņkrûts 2 , -s Dond., ein Steinhaufen: akmeņainuos laukuos sakrautas akmeņkrūtis.

Avots: EH I, 66

akmeņlauzis

‡ akmeņlauzis, ein Steinbrecher Veselis Saules kaps. 109.

Avots: EH I, 66

akmeņogle

akmeņùogle: als Stoffbezeichnung gewöhnlich im Plural.

Avots: EH I, 66

akmenojs

akmenuojs, akmeņuôts, akmiņuôts (li. akmenúotas "steinig"),

1) steinig, voller Steine:
tautu zeme akmeņuota BW. 7417; akmiņuota 7476;

2) steinern, von Stein:
akmiņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021. dieviņš brauca akmenuoju (Var.: akmināju, akmeņuotu und gen. s. akmeņa) kumeliņu BW. 34067, 6.

Avots: ME I, 64

akmeņpluka

akmeņpluka, ‡

2) eine zum Färben gebrauchte Steinflechte:
nuokrāsuoju vilnu ar akmeņpluku brūnā krāsā Dond.

Avots: EH I, 66

akmeņpluka

akmeņpluka, eine bräunliche Farbe, "kuo dabū nuo akmeņu plukām" Dondangen.

Avots: ME I, 64

akmens

akmens: akminis Zvirgzdine, akmins Salisb., Siuxt, gen. s. akme̦na BW. 9121 var.; 11806, 1 var. u. a., akmina BW. 11055.2; 5437 var., acc.-instr. s. akme̦nu BW. 10297, 5 var.; 12414; 16198, 5, akminu BW. 8916 var., loc. s. akme̦nā BW. 30144, 6 var., akminā BW. 27995, 1 var., gen. s. akme̦nas [?] BW. 14238, 3, nom., acc. plur. masc. akmen[i]s auch AP., Demin. akmisteņš auch Pilda n. FBR. XIII, 59, akmistiņš Pas. V, 293 (aus Welonen), acc.-instr. s. akmenīti BW. 8269, akminiņ[u] BW. 4341, akmantiņ[u] BW. 12180 var.

Avots: EH I, 66

akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

akmeņzivs

‡ akmeņzivs, der Steinpeizger, Steingründel (cobitis taenia L.) Sassm.: akmeņzivs nēršuot trinas gar akmeņiem un uolām.

Avots: EH I, 66

akminājs

‡ akminājs, ein Ort, wo viele grosse Steine sind Kaltenbr.

Avots: EH I, 66

akmiņgrauzis

akmeņ- od. akmiņgrauzis, Steinpeizger, Cobitis taenia L. RKr. VIII, 104, oder Gründling, Gobio fluviatilis RKr. VIII, 104; Konv. 2.

Avots: ME I, 64

akmiņsiena

‡ akmiņsiêna, eine steinerne Wand: akmiņsienu nams Janš. Pag. pausm. 51.

Avots: EH I, 66

akminskalns

‡ akminskal̂ns, ein Berg aus Steinen (?): smagu kâ akminskalnu Janš. Dzimtene V, 430.

Avots: EH I, 66

akmintains

akmintaîns, -ņš, steinicht: akmintaina tā zemīte BW. 15932, 3.

Kļūdu labojums:
15932, 3. = 15932, 2.

Avots: ME I, 65

akmintēns

‡ akmintē̦ns, Demin. zu akmins, ein Steinchen: akmintē̦nus mazus lasām pa upi Auleja.

Avots: EH I, 66

akmistains

‡ akmistains, steinicht Latg. v. 1921, 41.

Avots: EH I, 66

akmitiņš

‡ akmitiņš (erschlossen aus dem gen. plur. akmitiņ[u] BW. 24840, 13 var., ein Steinchen, ein kleiner Stein. Zu korrigieren in akmintiņš?

Avots: EH I, 66

akmons

akmuons, Stein P. Einhorn.

Avots: ME I, 65

akrims

akrims: auch Lemsal, Wesselshof, BW. 26028, 9 var. (aus Ranzen); 224, 3 var.; 8694 var.; 19151; 301-14, 9, Demin. akrimtiņš BW. 7931 var. Als terminus technicus: Findling, erratischer Block.

Avots: EH I, 66

akrims

akrims, für akmens, in Wolmar, Ermes, Rujen, Salisb.; cf. Endzelin KZ. XLIV, 65.

Avots: ME I, 65

aldermanis

al̃dermanis,

1) ein alberner, unruhiger Mensch,

2) Ältermann
Riga.

Avots: ME I, 66

algojums

àlguõjums, der Lohn: kāds pelnījums, tāds alguojums Adam.

Avots: ME I, 67

ālmanis

ãlmanis, almanis, der Kapriolenmacher, der Alberne, wer sich unruhig gebärdet, ālējas: āļuojas kā ālmanis. nav nemaz pēc bē̦rna Kalnzeem, Platohn. Mag. XIII, 45 [zu ãļa].

Avots: ME I, 238

alumis

‡ alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68

am

am! am! [li. am̃ "хвать"],

1) Interj., Nachahmung des Hundegebelles;

2) lautnachahmen- des Wort für"essen"in der Kindersprache:
am! am! garda putra Ar.

Avots: ME I, 69

āma

ãma, ãms ([nebst est. ām] aus mnd. ām(e)), ein Ohm, ein Flüssigkeitsmass; Demin. -iņš, iņa, das nd. "Ahming", ein Mass am Vorder- u. Hinterteile, um zu sehen, wie tief das Schiff im Wasser steht KV. 2.

Avots: ME I, 238

amadīgs

amadîgs (zu amads = amats) nückisch: a. zirgs Rn.].

Avots: ME I, 69

amads

‡ amads (in der Verbind, amada vīrs) Elger Dict. 42 und 484, = amats.

Avots: EH I, 69

amaka

‡ amaka, comm., ein Schimpfname N.-Peb.: ir gan īsts amaka! (von einem Pferd gesagt).

Avots: EH I, 69

amals

‡ amals (li. ãmalas ) Für. I, = amuols, die Mistel.

Avots: EH I, 69

āmals

āmals L., Kleeanger, S. amuols, amuls.

Avots: ME I, 238

āmarēt

‡ ãmarêt Kal., mit einem Hammer schlagen.

Avots: EH I, 193

āmarīgs

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238

āmarijs

‡ àmarijs 2 Selb.

1) = ãmrija;

2) "einer, der unnütz schnell läuft".

Avots: EH I, 193

amarīļa

amarĩļa, ein habsüchtiger Mensch Etn. I, 90; āmarīma, dass. in Lasd [Zu rĩt "schlingen" und ai. ama-ḥ "Andrang", àmatra "heftig" und ahd. emiӡ "fortwährend, beständing"?].

Avots: ME I, 69

āmarot

‡ ãmaruôt Dunika, = ‡ ãmarêt: sniķeris visu dienu zāgāja un āmaruoja.

Avots: EH I, 193

āmars

ãmars: auch Iw., Siuxt, Strasden, (mit à 2 ) Saikava: kalēj[a] āmars BW. 2141, 2.

Avots: EH I, 193

āmars

ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,

1) Hämmerlein;

2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.

Avots: ME I, 238, 239

amatāt

amatât, amatuôt Ar., amatuôtiês U.,

1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;

2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.

Avots: ME I, 69

amatniecība

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, kādus latvieši paši taisa savā amatniecībā un mājrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70

amatnieks

amatniẽks: auch BW.10101; 21908,2 u˙a., f. amatniece BW. 12583; 12774 u. a. In Frauenb. sei amatnieks nur ein solcher Handwerker, der Holz bearbeitet, z. B. ein Tischler.

Avots: EH I, 69

amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

amats

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69

amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

ambelis

am̃belis, am̃bĩlis (Kandau), das Handbeil.

Avots: ME I, 70

ambīlis

am̃bīlis: mēris kala ambīlīti tē̦raudā mē̦rcē̦dams BW. 27369. kaut man būtu ambilītis, es tev kājas nuokapātu 23467.

Avots: EH I, 69

ambulta

ambulta,

1) : auch N.-Bergfried.

Avots: EH I, 69

ambulta

ambulta (deutsch dial. ambolt, ambult),

1) der Amboss
Manc., Saticken;

2) hölzerner Riegel
Ekau.

Avots: ME I, 70

āmeglis

āmeglis,

1) das Gespenst, der Alp
L. [bei L. mit -ē-];

2) Possenreisser
Bauske, AltRahden;

3) zirņu āmeglis, eine Erbsenscheuche
U. [Wohl zu ãmîtiês].

Avots: ME I, 239

āmeklis

âmeklis Bers., āmekle, der Possenreisser, Hanswurst: kuo tu te āmējies kā ameklis? Wozu gexärdest du dich wie ein Hanswurst? ak tu saldā āmeklīte! LP. V, 177, Ach du süsses Närrchen!

Avots: ME I, 239

amekns

ame̦kns, durch Metathesis aus akmens, der Stein Etn. IV, 124.

Avots: ME I, 70

amerīgs

‡ amerîgs "gefrässig, unbändig" N.-Peb.

Avots: EH I, 69

āmerīgs

ãmerîgs C., habgierig: tas jau tāds āmerīgs; ne nakti miegu neguļ Etn. I, 59; [vgl. āmarīgs.]

Avots: ME I, 239

āmīgs

āmîgs, ausgelassen, geckenhaft Bers.

Avots: ME I, 239

amilka

amil̃ka Sermus, comm., wer viel und schnell isst, ein gefrässiger Mensch: ak tu amilka, visu aprijis! Sermus. trakais amilka, izrijis viens pats visu strēbienu! Saikava.

Avots: EH I, 69

amiļka

amiļka, ein Tölpel: kuo te rīsties kā amiļka JR. V, 64; Mar. RKr. XV, 105 [aus wruss. омылка "Fehler"?].

Avots: ME I, 70

amis

I amis: Hert M. Tamužs meint (schriftlich), dass auch das Verbum amît die von Mühlenbach gegebene Etymologie von amis befürworte.

Avots: EH I, 69

amis

II amis, ein hölzernes, nach oben zu sich verjüngendes, geschlossenes Gefäss mit einem Spund, etwa in der Grösse eines Eimers, worin Getränke bzw. flüssige Speisen aufs Feld oder auf einen weiteren Weg mitgenommen wurden Siuxt n. Fil. mat. 66. Zur Etymologie s. FBR. XIII, 156.

Avots: EH I, 69

amis

amis, Demin. -ĩtìs (von am!), das Hündchen: sunīti, amīti, tec tu LP. IV, 170. [Eher wohl aus franz. ami "Freund", als Hundename gebraucht].

Avots: ME I, 70

amīt

‡ amît, bellen (in der Kindersprache) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 69

āmīties

āmîtiês,

1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.

Avots: EH I, 193

āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239

amma

amma (amba, e̦mba),

1) = e̦mma,

2) das Essen in der Kindersprache.

Avots: ME I, 70

ammāt

ammât, essen, in der Kindersprache.

Avots: ME I, 70

amolains

‡ amuolains, kleereich: amuolaina tā pļaviņa BW. 28582.

Avots: EH I, 69

amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70

amols

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71

ampis

am̃pis Keisen Trik., eine Stelle im Flusse, die breiter und tiefer als das normale Flussbett ist (namentlich in Krümmungen) Renzen.

Avots: EH I, 69

amplēties

am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.

Avots: ME I, 70

amplība

am̃plĩba, Albernheit, Verkehrtheit Dobl.

Avots: ME I, 70

amplīgs

am̃plîgs: ne es e̦smu aušīgs cilvē̦ks, ne amplīgs Hofzumberge n. BielU.

Avots: EH I, 69

amplīgs

am̃plîgs, adv. am̃plîgi, albern, geckenhaft: karītes durvis amplīgi vē̦rdama, ievēra pati sev galvu LP. V, 296.

Avots: ME I, 70

amplis

am̃plis: auch Frauenb. ("nerātns cilvē̦ks, ļuoti nemierīgs zirgs"), Schibbenhof; einer, der seine Arbeit schnell und schlecht verrichtet Līn.: vinš tāds amplis BielU. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 312 aus d. Hampel "Einfaltspinsel"(?).

Avots: EH I, 69

amplis

am̃plis, ample, der Alberne, Grasierende: amplis tāds! meita kā ample ieskrien upē Alm., Wainoden.

Avots: ME I, 70

amplīt

am̃plît: neamplī . . . niekus! Janš. Līgava I, 500 (ähnlich Mežv. ļ. II, 33).

Avots: EH I, 69

amplīt

am̃plît, -ĩju, schwatzen, faseln Nigr.

Avots: ME I, 70

ampļot

am̃pļuôt Vid., ampļuotiês, albern, sich ausgelassen benehmen: ampli, kuo nu ampļuojies? Naud.

Avots: ME I, 70

ampls

ampls U., ungezogen.

Avots: ME I, 70

āmrija

ãmrija: auch Pas. VIII, 167, (ā̀mrija 2 ) Warkl.

Avots: EH I, 193

āmrija

ãmrija Gr. - Sess., ãmurija, āmarīma Lasd., amrija, āmrīja U., āmrijs Nerft, āmrīma A. XVIII, 129, der Fresser, Vielfrass, ein Mensch oder ein Tier, das gierig seine Nahrung verschlingt: rij kā āmrija Naud.; cf. amarīļa (wohl aus ãma "Ohm" + rĩt). [Dieser Auffassung widersprechen aber āmarīgs, āmerîgs und das kurze a- von amarīļa; s. dieses.]

Avots: ME I, 239

āmrijīgs

ãmrijîgs, gefrässig, gierig verschlingend: šis suns ļuoti āmrijīgs; rij vien kā āmrija Serb.

Avots: ME I, 239

āmriks

‡ ãmriks Misshof,

1) Subst., = ãmrija: Jānis ir liels ā.;

2) Adj., gierig, gefrässig:
Jānis ir ļuoti ā.

Avots: EH I, 193

amriļa

‡ am̃riļa Sermus, comm., wer schnell, eilig (mit vollem Munde) isst (von Kindern gesagt).

Avots: EH I, 69

āms

I ãms U. (aus mnd. hame "kleines Netz zum Fischen"), der Netzbeutel: āms sastāv iz līkstēm jeb gaŗām linuma strēmelēm Etn. II, 106.

Avots: ME I, 239

āms

II āms: auch Dond., Fest.

Avots: EH I, 193

āms

II ãms, der Geck, Narr AP.: e̦smu aktieris nuopietns un āms Dzelme [zu āmîties].

Avots: ME I, 239

āms

III āms, Ohm, s. ãma.

Avots: ME I, 239

amstariņš

‡ am̂stariņš 2 Sassm., Talsen, die Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus Pall.). Aus d. Hamster?

Avots: EH I, 69

amulains

amulainis"?": ak tu puisi amulaini! BW. 34436].

Avots: ME I, 70

āmulene

āmulene, Kleeanger L.; s. amuols.

Avots: ME I, 239

amulis

amulis Lis., ein Tolpatsch.

Avots: EH I, 69

āmulis

‡ àmulis 2 Laud., Lubn. "jem., der nicht leicht begreift."

Avots: EH I, 193

amuls

‡ amuls, ein weichwolliges Schaf N.-Rosen. S. auch unter amuols.

Avots: EH I, 69

amūls

amūls Wessen, die Mistel.

Avots: EH I, 69

āmuls

‡ II āmuls Selsau (aus mè̦mulis?) "jem., der wenig spricht und mit zoftigem Bart und Haar einhergeht".

Avots: EH I, 193

āmuls

āmuls U., Mistel; Klee; s. amuols.

Avots: ME I, 239

āmuris

‡ àmuris 2 Kaltenbr., Demin. āmurītis BW. 34203, = ãmars.

Avots: EH I, 193

āmurot

‡ ãmuruôt, mit dem Hammer schlagen.

Avots: EH I, 193

āmurs

ãmurs (unter ãmars): gen. pl. āmuriņu BW. 32086.

Avots: EH I, 193

amutulis

amutulis, ein alberner, unbedachtsamer Mensch: skrìen, kâ amutulis, tīri bez jē̦gas! (Pampeln).

Avots: ME I, 70

amuzītis

‡ amuzītis "ein etwas einfältiger (prātā paviegls) oder unartiger Mensch" Frauenb.

Avots: EH I, 69

amzeklis

‡ am̃zeklis Lautb. "ein Hampelmann".

Avots: EH I, 70

amzēties

‡ am̃zêtiês Lautb. "albern". Aus d. sich amüsieren?

Avots: EH I, 70

amzīgs

‡ amzīgs Wid. "unsinnig".

Avots: EH I, 70

amzis

‡ amzis "das Spassen; die Prügelei; ein grosser Wirrwarr" Prauenb.

Avots: EH I, 70

apakšmala

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73

apakšzeme

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. 2 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

apaļums

apaļums, apalums, die Rundung, Rundheit: zemi nevar apakš debess apaļuma pabāzt LP. V, 50.

Avots: ME I, 75

apaudumi

apaûdumi = apaûdi: apaudumu raibas malas Līb. P.

Avots: ME I, 75

apbimbāties

‡ apbim̃bâtiês Dunika, von Tränen ein nasses Gesicht bekommen (in der Kindersprache): bē̦rns apbimbājies.

Avots: EH I, 74

apblāzmot

apblãzmuôt, auch apblãsmuôt, rundumher beleuchten; kaŗa uguns apblāzmuo Hug. apblāsmuotais rīts sauc pie darba zemes rūķi. Refl. -tiês, erglänzen, erröten (vom Himmel).

Avots: ME I, 77

apčamdīt

apčam̃dît,

1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;

2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.

Avots: ME I, 80

apciemnieki

apcìemnieki, an liegende Bauernhöfe L.

Avots: ME I, 80

apciemot

apcìemuôt, ‡ Refl. -tiês BielU. "wo zum Besuch weilen".

Avots: EH I, 76

apciemot

apcìemuôt, tr., besuchen: jāiet tā apciemuot LP. IV, 23, man muss sie besuchen. Subst. apciemuojums, derBesuch viņš nezināja, kuo šis apciemuojums īsti nuozīmējuot A. XII, 93. viņš nuosuolījās savu apciemuojumu atkārtuot A. XX, 104.

Avots: ME I, 80

apciems

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. kāda saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76

apciems

apcìems, der Kreis der benachbarten Gesinde, die Nachbarschaft: visā apciemā vairāk augstskuolnieku nebij atruodami MWM. III, 533. mājas guļ vienā blāķī jeb apciemā Konv. 2 2222.

Avots: ME I, 80

apcirtums

apcìrtums, das Behauene, Niedergehauene; akas apcirtums, Brunneneinfassung Jaudz.

Avots: ME I, 80

apdegums

apde̦gums, die Versengung, das Abund Eingebranntsein, die Brandwunde: apde̦gumus iedala trīs šķirās Konv. 2

Avots: ME I, 81

apdimīt

‡ apdimît Selsau, mühsam (etwas Schweres) um etwas herumtragen: a. maisu ap riju.

Avots: EH I, 77

apdoma

apduõma, s. apduõms.

Avots: ME I, 83

apdomāt

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83

apdomība

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. 2

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83

apdomīgs

apduõmîgs, mit Überlegung zu einem Entschluss kommend, bedachtsam, vernünftig, vorsichtig: apduomīgs cilvē̦ks; apduomīgi iet, mit Bedacht, vorsichtig gehen (vielfach von kleinen, im Gehen noch unsicheren Kindern). lē̦ni, apduomīgi apģērbās Asp.

Avots: ME I, 83

apdoms

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83

apdrumstalāt

‡ apdrumstalât, bröckelnd bestreuen Selsau: a. galdu ar druskām.

Avots: EH I, 78

apdūmaklajs

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83

apdumēt

‡ apdumêt, sich mit blauem Dunst beziehen Golg., Selsau: pamale apdumējusi.

Avots: EH I, 78

apdūmot

apdũmuôt: a. gaļu skurstenī Siuxt.

Avots: EH I, 79

apdūmot

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83

apdumt

apdumt: apdumis laiks Golg., Kl., Kurmene, Laud.; apdumis (= apmāts) prāts Mar., Schwanb.

Avots: EH I, 78

apdumt

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82

apdusmot

‡ apdusmuôt, erzürrten (tr.): neapdusmuojiet jūsus bē̦rnus! LLD. II, 24.

Avots: EH I, 79

apdusmoties

apdusmuôtiês, intr., erzürnen: kungs jūsu dēļ bij pret (besser: par) man apdusmuojies V Mos. 3, 26.

Avots: ME I, 82

apdzimt

apdzìmt: es ar kle̦pu e̦smu apdzimis Für. I (unter dzimt), der Husten ist mir angeboren.

Avots: EH I, 79

apdzimt

apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.

Avots: ME I, 84

apērmot

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85

apgaismība

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86

apgaismot

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

apglaimot

‡ apglaimuôt, umschmeicheln Wid.

Avots: EH I, 82

apglemēt

‡ apglemêt (li. apglem<|ti), glatt, schleimig werden Bers., KatrE.: ūdenī apglemējis kuoks; vom Schlamm zugedeckt werden Spr.

Avots: EH I, 82

apglemzt

‡ apglemzt,

1) auf(fr)essen:
tas jau vieas pats visu apglemzīs Erlaa, Kegeln, Lemburg;

2) verleumden, anschwärzen
(fig.) Bauske, Nitau: a. citus.

Avots: EH I, 82

apglimēt

‡ apglimêt Matk., N.-Peb., Renzen "= apglumêt". Vgl. li. apgtimti "покрыться слизью".

Avots: EH I, 82

apglīmēt

‡ apglìmêt 2 Setzen u. a., = apglīdêt 2: kad kuoks ilgi stāv ūdenī, tad tas apglīmē.

Avots: EH I, 82

apglumēt

apglumêt (unter apglumt): auch N.-Peb.: nesālīta gaļa var apglumêt.

Avots: EH I, 82

apglumināt

‡ apgluminât,

1) = ‡ apgludinât: a. malzes klaipus priekš cepšanas Bauske;

2) ringsum mit Speichel benetzen, begeifern:
a. maizi, bet neapēst Jürg.

Avots: EH I, 82

apglumt

apglumt, 1) : trauks apglumis Lis. ‡

Avots: EH I, 82

apglumt

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

apgramstīt

‡ apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā̀rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83

apgramžāt

‡ apgram̃žât Stenden, ringsum mit Kralzern versehen, zerkratzen: bērni gumijas bumbu jau apgramžājuši.

Avots: EH I, 83

apgramžļāt

‡ apgram̃žļât Dunika, ringsum anbeissen, benagen: a. kauļu.

Avots: EH I, 83

apgremdēt

‡ apgrèmdêt,

1) versenken:
a. linus mārkā, laivu;

2) (fig.) vernichten
Warkl.: a. cilvē̦ku.

Avots: EH I, 84

apgrēmēt

‡ apgrēmêt: man apgrēmēja dūša. ich habe Sodbrennen Bauske.

Avots: EH I, 84

apgremot

‡ apgre̦muôt, bekauen: a. kumuosu (bet nenuoēst) Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84

apgremzdēt

‡ apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84

apgremzt

‡ apgremzt, (ringsum) benagen Bauske, Lems., Nitau, Schwanb.: zirgs apgremzis sili. Refl. -tiês, zornig werden (perfektiv): ve̦ctē̦vs apgremzies Bauske.

Avots: EH I, 84

apgrimdināt

‡ apgrimdinât, wiederholt versenken: a. linus mārkā Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84

apgrimt

apgrimt, versinken: un tai pašā brīdī apgrimuse ķēniņa pils LP. VII, 205.

Avots: ME I, 88

apgubām

‡ apgubām kast, gruppenweise ("pa vienam vai diviem pie gubas") harken C.

Avots: EH I, 85

apgumbāt

‡ apgumbât "unordentlich umbinden" Bauske: a. lakatu.

Avots: EH I, 85

apgumt

‡ apgumt: izkapts apgumusi Warkl., die Sense hat sich an den Stiel herangeneigt.

Avots: EH I, 85

apgumzāt

‡ apgumzât,

1) (ringsum) ein wenig verknillen:
apgumzāts lakats Bauske, Lems., Memelshof, Nitau;

2) auf(fr)essen, verschlingen
(mit um̃) Lemburg, (mit ùm 2 ) Fest., KatrE.: liels ēdējs visu apgumzājis.

Avots: EH I, 85, 86

apjausma

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91

apjemt

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡

2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87

apjemt

apjem̂t (lĩgavu), heiraten (eine Frau).] Refl. -tiês, annehmen: slikt (u) amatu apsjēmies RKr. XVI, 127.

Avots: ME I, 91

apjoms

apjuoms: rīta blāzma bija pa daļai jau pārņē̦musi de̦be̦su apjuomu (das Himmelsgewölbe?) Janš. Dzimtene V, 222.

Avots: EH I, 88

apjoms

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92

apjumdīt

‡ apjùmdît 2

KatrE., um etwas herumtreiben, herumhetzen:
a. zaķi ap mežu.

Avots: EH I, 88

apjumības

II apjumības Golg., eine Feier nach der Beendigung des Bedachens.

Avots: EH I, 88

apjumības

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92

apjūmību

apjũmĩbu U., apjūmības Pl., apjumības dzer̂t A. X, 1, 308, die Beendigung der Bedachung feiern (ap + jùmt).

Avots: ME I, 92

apjums

apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apjumā rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 92

apjumt

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88

apjumt

apjùmt, tr.,

1) bedachen:
jumtu; apjumta veranda MWM. VI, 350;

2) bedecken:
ruozes skujām Caun. apjumt nuolīdzinātu kuoku, den bekappten Bienenbaum durch eine Birkenrinde bedecken und diese mit einem flachen Stein beschweren Biel. H. 195.

Avots: ME I, 92

apjumzt

‡ apjumzt od. *apiumst . = apjuôzt 1 " (?): apjumžu (prs.) juostu Domopol.

Avots: EH I, 88

apkaime

apkaĩme: mūsu apkàimē 2 zagļu nav Warkl.; die in der Umgegend (Nachbarschaft) wohnhaften Leute (mit ài 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 88

apkaime

apkaĩme (li. apýkaimė), die Nachbarschaft, Umgegend: izgājuši visu tuvākuo apkaimi LP. VII, 296. skaņu viļņi nuobeidzas nedaudz desmitu asu apkaimē B. Vēstn.

Avots: ME I, 92

apkaimietis

apkaĩmiẽtis, der Umwohnende, Umwohner.

Avots: ME I, 92

apkājām

I apkājãm, auf Umwegen, mit Umschweif, mit Umweg; apkājām runāt, mit Umweg, Umschweif reden Nerft, Festen. es tuo dzirdēju apkājām AP. [s. apkāļas]. II. [tu jau mani apkājām ("zum Spott") vien turi Fehteln und Jehteln].

Avots: ME I, 93

apkājēm

‡ apkãjẽm Ramkau, Adv., = apkājām: a. vien runā, - nesaka taišņi priekšā.

Avots: EH I, 90

apkamāt

‡ apkamât, in der Hauptsache bewältigen: a. darbus ("veikt darba lielumu") Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 89

apkāmēt

‡ apkāmêt, sich mit schimmeligem Schleim überziehen: biezpiens apkàmējis 2 Golg.

Avots: EH I, 90

apkampaļāt

apkampaļât, tr., freqn., oft umfassen, betasten (häufig im verächtlichen Sinne: mit unreinen Händen greifen): maizi. apkampaļā galvu, - ce̦pures nav LP. VII, 945.

Avots: ME I, 93

apkampstīt

‡ apkampstît,

1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);

2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.

Avots: EH I, 89

apkampt

apkàmpt, Refl. -tiês, ‡

2) = apķer̂tiês 3: nu gan apkampāmies, ka lieta nav laba Janš. Dzimtene 2 III, 265. tad vien es tik apkam̃puos, kad jau maks iz kabatas laukā un pa˙galam Frauenb.

Avots: EH I, 89

apkampt

apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās mātei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.

Avots: ME I, 93

apkamsāt

‡ apkàmsât 2 Mahlup, heisshungrig auf(fr)essen: tas jau visu apkamsājis.

Avots: EH I, 89

apkamsīt

‡ apkamsît (li. apkamšýti "ringsum voll stopfen"), = ‡ apkâmsât 2 (mit âm ) C., Nitau, (mit àm 2 ) Golg.: a. maizi.

Avots: EH I, 89

apkārtums

apkārtums, der Umfang, der Umkreis, die Umgebung: viss tas izrādās citāds nekā ikdienišķais apkārtums A. XII, 503. Umgew. der Umriss: miesas apkārtums MWM. X, 232.

Avots: ME I, 95

apķemmēt

‡ apķem̃mêt, ein wenig kämmen (perfektiv): a. matus Bauske.

Avots: EH I, 96

apķirmēt

apķirmêt, mit einer schimmligen Schicht sich beziehen, ringsum schimmeln: apķirmējis kreims Grünh.

Avots: ME I, 98

apķirmināt

apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.

Avots: ME I, 98

apklempt

‡ apklèmpt 2 Adl., Laud., Saikava, langsam, schweren Schrities durch tiefen Schnee watend ringsum durchwändern: mednieks apklempis visu mežu.

Avots: EH I, 92

apklemsēt

‡ apklèmsêt 2 KatrE., gierig auftressen, verschlingen: cūka viena pati apklemsējusi visu ēdienu KatrE., Ruj.

Avots: EH I, 92

apklomzāt

‡ apklom̃zât Stenden, mit schweren, ungelenken Schritten um etwas herumgehen: vai nu šis pa stundu abus laukus apklomzās!

Avots: EH I, 92

apkorām

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97

apkrāmēt

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94

apkrampēt

‡ apkram̃pêt,

1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;

2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;

3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.

Avots: EH I, 93

apkramptīt

‡ apkramptît "?": gļuotīm apkramptītas lapiņas Wid.

Avots: EH I, 93

apkramstīt

‡ apkramstît,

1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;

2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 93

apkramt

‡ apkram̂t 2 Dunika, Kal., OB., Rutzau, ringsum od. an der Oberflache trocken werden (pertektiv): zeme, vâte, maize apkramuse.

Avots: EH I, 93

apkramtīt

‡ apkramtît,

1) suchend betasten
Bers., N.-Peb.;

2) "bestehlen, berauben"
Bers.

Avots: EH I, 93

apkrimst

apkrìmst [li. apkrim̃sti], tr., benagen: zaķi apkrimtuši ābelītes. zirgi pieskrien pie apkrimstām margām A. XVII, 771.

Avots: ME I, 95

apkum

‡ apkum Warkl., apkumu Bērzgale (hier auch ein Komparativ apkumāk), Adv., = uzkumā.

Avots: EH I, 95

aplāgiem

aplãgiẽm, zuweilen [zu lãga "Mal"]: vējš uzpūš aplāgiem C., Spr.; hier und da: viņš dzīvuo aplāgiem AP. [dies wohl zu aplãgs "Ablager"].

Avots: ME I, 100

aplaikiem

aplaĩkiem, zuweilen, periodisch Spr.

Avots: ME I, 99

aplaimot

aplaĩmuôt, tr., beglücken: šī diena pasauli aplaimuo GL. aplaĩmuôtãjs, der Beglücker.

Avots: ME I, 99

aplam

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97

aplam

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

aplamāt

‡ aplamât, beschimpfen Bauske, Saikava: viņš tuo aplamāja un aizgāja.

Avots: EH I, 97

aplamēm

aplamēm (unter aplam): auch FBR. IX, 158, Vīt. (daneben ein verstarktes aplamu aplamēm), töricht, zusammenhauglos: (aplamu) aplamēm runāt, muldēt, rīkuoties, viņš jau aplamu aplamēm grūž laukā (runā), kas tik gadās priekšā (iešaujas prātā).

Avots: EH I, 97

aplamēties

‡ aplamêtiês, albern, tollen Dond.: bē̦rni par daudz aplamējas.

Avots: EH I, 97

aplamība

aplamĩba, Verkehrtheit, Torheit, Albernheit: cik lielas aplamības mācītājs izrunājuot draudzes priekšā Pav.

Avots: ME I, 99

aplamis

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97

aplamis

aplamis (li. ãplamis), -e, Demin. -ĩtis, f. -ĩte, der Tor, der Unsinnige, die -: ej nu, aplame MWM. III, 453. tu jau tāds aplamis AP. aplamīte, māmuļiņa, negudruo paduomiņu.

Kļūdu labojums:
aplame = aplame!
māmuļiņa, negudruo paduomiņu = māmuliņ [a], ne gudruo paduomiņu BW. 17250, 4.

Avots: ME I, 99

aplamnice

‡ aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97

aplamnieks

aplamnieks,

1): a. ir tāds cilvē̦ks, kas neapdomīgi runā un dara Saikava; ‡

2) ein betrügerischer Mensch
Seyershof: kas tad ar tādiem aplamniekiem var satikt!

Avots: EH I, 97

aplamnieks

aplamnieks, -iece, der Tor, der Unsinnige: tu esi aplamnieks LP. V, 40.

Avots: ME I, 99

aplams

aplams: tas jau nu ir a. vārds, ka runā slikti par tuo meitē̦nu AP. tu gan aplamu darbu dari ebenda. a. cilvē̦ks, ein unbedachter Mensch BielU.

Avots: EH I, 97

aplams

aplams (li. ãplamas, "поверхностный, неловкiй, невнимательный" töricht, verkehrt, albern: aplamas duomas, aplami darbi; aplams suolis. zinu, ka tu aplams dusmuotājs neesi Kaudz. M. 58, ich weiss, dass du nicht jähzornig bist [s. Būga PФB. LXXI, 464].

Avots: ME I, 99

aplāms

‡ aplā̀ms 2 Linden, ein umgrenzter Platz, Bezirk: uguns mežā bij apņēmis ve̦se̦lu aplāmu Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169. uzgāju vienu aplāmu, kur bij mellenes Linden. In Renzen sei aplāms eine mit niedergestürztem Getreide oder mit niedergestürzten Bäumen bedeckte Stelle: ve̦se̦ls aplāms rudzu gar zemi.

Avots: EH I, 98

aplauzām

‡ aplaûzām Erlaa, Adv., stellenweise einbrechend (intr.): kad a. iet (wenn das Pferd bajd auf dem Eise geht, bald beim Gehen einbricht), zirgs nevar i[r] tukšu vāģu pavilkt Erlaa.

Avots: EH I, 97

apliekamais

aplìekamais, Part. pass. von aplikt, was umgelegt wird od. werden kann: atnes man manu apliekamuo, meinen Umleger; slapji apliekami, nasse Umschläge A. XX, 321.

Avots: ME I, 102

aplīkumot

aplìkumuôt, eine Krümmung, einen Umweg machen.

Avots: ME I, 102

aplīkums

aplìkums, Krümmung, Umweg. ar aplīkumu jautāt, nicht gerade auf das Ziel losgehend, sondern mit Umschweifen fragen [zu aplìk].

Avots: ME I, 102

aplīmēt

‡ aplĩmêt, bekleben: a. siênas ar afišām.

Avots: EH I, 99

aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

aplumai

‡ aplumai, Adv., "übereilt, unangebracht" Kaltenbr.: (svē̦tku drānas darbdienā) aplumai ne̦sāt nevarēja.

Avots: EH I, 99

aplūzām

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103

apmačāt

‡ apmačât, (eine Arbeit) oberflächlich verrichten (ausführen); a. druvu, den Acker schlecht bepflügen Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 100

apmācība

apmâcĩba, die Lehre, Exerzierübung: man būs jāiet apmācībā Vēr. II, 1343.

Avots: ME I, 105

apmācīt

apmâcît, tr., exerzieren: zaldātus; dressieren: zirgu.

Avots: ME I, 105

apmādīt

‡ apmādît, ringsum einstecken, ringsum bestecken (tr., "обтыкать" ) Wid.: nāc, apmâdi man birzi (sējuot)! N.-Peb.

Avots: EH I, 101

apmaidīt

apmaîdît C., tr., freqn. zu miet, apmiet abpfählen, mit Stäben, jungen Bäumchen, Zweigen abstecken, abgrenzen: ceļš gar abām malām eglītēm apmaidīts; apmaidīt le̦dus laužamuo vietu AP., die Stelle, wo das Eis gebrochen wird, mit Zweigen abgrenzen, bezeichnen. zirņus, apiņus apmaidīt, mit Stäben bestecken Ekau, AP., Bers., Lub.

Avots: ME I, 103, 104

apmaidzīt

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

apmaiņa

apmaĩņa, der Austausch, Wechsel: dažādu produktu apmaiņa MWM.; vielu apmaiņa, Stoffwechsel A. XI, 724.

Avots: ME I, 104

apmainīt

apmaĩnît, ‡ Refl. -tiês, untereinander austauschen: viņi bieži apmainījās vē̦stulēm.

Avots: EH I, 100

apmainīt

apmaĩnît [li. apmainýti], tr., austauschen.

Avots: ME I, 104

apmaisīt

apmàisît [li. apmaišýti], tr., umrühren, mischen: putru.

Avots: ME I, 104

apmaitāt

apmàitât, tr., beschädigen, verhumzen, verderben, zu Grunde richten: kuokus, luopus LP. VI, 436.

Avots: ME I, 104

apmājot

‡ apmãjuôt U. (unter mājuot), beherbergen.

Avots: EH I, 101

apmaksāt

‡ apmaksât, (eine Anzahl von fälligen Summen) bezahlen: man visi parādi (nuoduokļi) apmaksāti Oknist, Stenden.

Avots: EH I, 100

apmākt

apmàkt,

1): apmākts, dämlich, stumpfsinnig
Ewers.

Avots: EH I, 101

apmākt

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

apmākulis

apmàkulis, trübes Wetter, bewölkter Himmel: pēc ilga apmākuļa reiz saules rīts MWM. XI, 188. šuodien tāds apmākulis, lāgā nekalst siens J. Kaln.

Avots: ME I, 105

apmālām

apmālãm, auch apmalām, runât, in der Rede Winkelzüge, mit Umwegen reden, sich um eine Sache drücken [zu mala].

Avots: ME I, 105

apmaldināt

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104

apmaldīties

apmàldîtiês, sich verirren: bē̦rni uoguodami apmaldījušies LP. VI, 24.

Avots: ME I, 104

apmale

apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104

apmālis

‡ apmālis,

1) der Strudel
(atvars) Segew. (mit â 2 );

2) eine breitere Stelle im Flussbett
Drobbusch (mit ã ).

Avots: EH I, 101

apmālis

apmàlis,

1): auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Ramkau, Serbigal, (mit â 2 ) Seyershof: kad siens sauss, tad liek apmāļus gubās kuopā un ve̦d pie šķūņa. kasiet sienu apmãļiem! C. nuo gubām sienu pie šķūņa izjauc apmālī Ramkau.

Avots: EH I, 101

apmālis

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105

apmālis

apmālis (zu apmât),

1) der Wahnwitz, die Narrheit, der Schlaf:
iežužināt apmāli (= miegā), einsingen, einwiegen Jan.;

2) einer, der verblüfft, verdutzt ist:
tas ir tāds kā apmālis; iekšā ir un ārā nenāk A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 105

apmalt

apmal̃t, ‡

3) māsu sudmālas apmaļ visas apkārtējās mājas, unsere Mühle mahlt für alle umliegenden Höfe
Siuxt.

Avots: EH I, 100

apmalt

apmal̃t [li. apmálti], refl. apmal̃tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104

apmaņa

‡ apmaņa, = samaņa, das Bewusstsein: tvaiks . . . ļaudīm galvu un apmaņu pārņe̦m, un tiem jāmirst Pet. Av. I, 124.

Avots: EH I, 100

apmāņa

apmãņa, Täuschung, Illusion: sirds jūt, viss bij tik salda apmāņa Asp.; apmāņu šķidrums, eine Flüssigkeit, durch welche optische Täuschung hervorgerufen wird: ragana viesulim ielaida apmāņu šķidrumu LP.

Avots: ME I, 105

apmangot

‡ apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100

apmanīt

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

apmānīt

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105

apmantāt

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100

apmantāt

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104

apmargot

‡ II apmar̂guôt Warkl., leicht beregnen (tr.): līts apmarguo sienu.

Avots: EH I, 100

apmargot

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104

apmārtot

apmārtuôt (zu mārte) RKr. XVI, 177 und 190 (aus Rutzau), das Haar der Neuvermählten am Hochzeitstag nach Frauenart ordnen und ihr den Kopfputz der Frauen aufsetzen.

Avots: ME I, 105

apmašīnēt

‡ apmašînêt 2 Dunika, mit einer Dresclamaschine ausdreschen: rudzi jau apmašīnē̦ti.

Avots: EH I, 100

apmašot

‡ apmašuôt,

1) a. (visus) malējus Sessw., Trik., Wolmarshof u. a., von (allen) Mahlgästen die Metze abnehmen;

2) a. (visus) ve̦zunsus Stenden, heimlich aus allen Fuhren etwas für sich entnehmen.

Avots: EH I, 100

apmastīt

‡ apmastît "(Strümpfe oder Handschuhe) sauber und sorgfällig zuflicken" Bauske.

Avots: EH I, 100

apmāt

apmât,

2): apmãts Dond., verwirrt;
apmāts Golg. "apburts".

Avots: EH I, 101

apmāt

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106

apmātība

apmâtĩba, Verblüffung, Verwirrung Blaum.

Avots: ME I, 106

apmauči

apmaûči 2, Fausthandschuhe (von apmàukt) Iwanden.

Avots: ME I, 104

apmauds

‡ apmauds (li. ãpmaudas), Ärger, Unmut Preiļi: nuo apmauda, vor Ärger.

Avots: EH I, 100

apmaukt

apmàukt,

1): gre̦dzins, kuŗu jī bija apmaukuse Pas. VIII, 218;

2) prellen; betäuben
Segew.: vai pati nelaime mūs apmaukusi?

Avots: EH I, 100

apmaukt

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

apmaurāt

‡ apmaũŗât NB., unordentlich, liederlich (bei der Arbeit) behandeln: a. zâli, das Gras schlecht abmähen.

Avots: EH I, 100

apmaut

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101

apmaut

apmaût [li. apmáuti],

1) = apmàukt, zäumen:
apaušus;

2) verblüffen, verblenden:
stāv kā apmauts. vai tad dievs tevi apmāvis? Hat dir denn Gott ein Brett vor die Stirn gelegt? Mag. III, 1, 90. tuop apmauts it pazīstamā vietā LP. VI, 84, er wird verblendet, so dass er an einem sehr bekannten Ort sich nicht zurecht zu finden weiss;

3) herumschwimmen.

Avots: ME I, 104, 105

apmauties

‡ apmàutiês 2 Bewern, Schwanb., aufbrüllen: guovs apmāvās.

Avots: EH I, 101

apmazgāt

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101

apmazgāt

apmazgât [li. apmazgóti], tr.,

1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.

Avots: ME I, 105

apmāžot

apmâžuôt, täuschen, begaukeln, behexen L.

Avots: ME I, 106

apmēdāt

‡ apmẽ̦dât Wolmarshof, nachäffend verhöhnen.

Avots: EH I, 101

apmedīt

‡ apmedît

1) auf der Jagd (alle) erlegen:
visi zaķi apmedīti;

2) jagend durchstreifen:
visi meži jau apmedīti.

Avots: EH I, 101

apmēdīt

apmẽdît, tr., höhnen, verspotten: bet tie apmēdīja dieva vēstnešus 2. Chron. 36, 16. tu nenicināji tuo, kuŗu daudzi apmē̦da un nievā Poruks.

Avots: ME I, 106, 107

apmedot

apme̦duôt [li. apmedúoti], tr., mit Honig (me̦dus) bestreichen: vai tā mana ce̦purīte saldu me̦du apme̦duota? BW. 966, 19196.

Avots: ME I, 106

apmeijot

apmeĩjuôt, mit Maien bestecken, schmücken: ceļu.

Avots: ME I, 106

apmeklēt

apmeklêt, tr., besuchen: radus, draugus, skuolu. Refl. -tiês, einander besuchen.

Avots: ME I, 106

apmelīgs

‡ apmelîgs A.-Laitzen, Elger Diction. 297, zu verleumden geneigt.

Avots: EH I, 101

apmelnēt

apmel̃nêt: sienas apmelnējušas Warkl.

Avots: EH I, 101

apmelnēt

apmel̃nêt, schwarz, finster werden: tā debess augšām būs apmellēj'si Jer. 4, 28.

Avots: ME I, 106

apmelnot

‡ apme̦l̃nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apmelot

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106

apmelst

‡ apmelst "verleumden" Bauske.

Avots: EH I, 101

apmēmot

apmē̦muot (auch apmē̦muoties), verstummen: avis, katra priekš savu cirpēju apmē̦muo Manzel Post. III, 26.]

Avots: ME I, 107

apmērcēt

apmḕrcêt, anfeuchten: lūpas, pirkstus. Refl. -tiês, sich benetzen, anfeuchten.

Avots: ME I, 107

apmērdēt

‡ apmērdêt Bauske, Dunika, Jürg., Kal., (eine ganze Reihe von Objeklen) verhungern lassen Wid.: grib mūs visus a. badā.

Avots: EH I, 101

apmērdināt

‡ apmẽrdinât und apmẽrdît Salis, (vor Hunger oder durch Gift) umkommen machen: a. žurkas.

Avots: EH I, 101

apmergot

apme̦r̂guôt, ‡

3) ringsum mit einem Ornament versehen
(?): skujiņām apme̦rguotā baltā blūze Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 101

apmergot

apme̦r̂guôt, s. apmar̂guot.

Avots: ME I, 106

apmērīt

‡ apmẽrît,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) abmessen:
visi lauki jau apmerīti Schwanb.;

2) anprobieren (ein Kleid)
Oknist: a. jaunuo uzvalku pie drēbnieka. Refl. -tiês: a. iet Oknist, zur Anprobe gehen.

Avots: EH I, 101, 102

apmērkt

‡ apmḕrkt (li. apmer̃kti), eintauchen (tr.) Dunika, Kal. u. a.: a. spalvu tintē, linus mārka.

Avots: EH I, 102

apmērs

apmẽ̦rs, ‡

2) die Anprobe (eines neuen Anzugs)
Bewern: iet uz apmēru.

Avots: EH I, 102

apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107

apmesli

apme̦sli, Werft, Kette 3. Mos. 13, 49; L.; dafür gew. me̦ti, ve̦lki. [Vgl. Bielenstein Holzb. 393]. apme̦sls, Umwurf, Umschlag, Jacke, Kittel, eine Art Kleidung L., St., Druva II, 1150.

Avots: ME I, 106

apmēslot

apmê̦sluôt [li. apmėšlúoti] lauku, das Feld bedüngen, Dünger (mê̦sli) auf ein Feld bringen.

Avots: ME I, 107

apmest

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡

9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101

apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apmetināt

apmetinât, tr., ansiedeln, oft mit dem Zusatz: uz dzīvi.

Avots: ME I, 106

apmetne

apmetne, die Ansiedelung, Niederlassung, Kolonie: latviešu apmetņu Amerikā ir labi daudz B. Vēstn.

Avots: ME I, 106

apmets

‡ apme̦ts,

1) = apmẽ̦rs: četru draudžu apme̦tā

Austriņš Nopūtas vējā 21;

2) eine Art Staubmantel
Renzen;

3) "der Bewurf"
(?) Wessen.

Avots: EH I, 101

apmēzības

‡ apmêzîbas Kaltenbr., eine kleine Feier nach Beendigung der Mistausfuhr.

Avots: EH I, 102

apmēzt

‡ apmêzt

1) mit Dünger bewerfen, verschütten ("завалить")
Spr.;

2) die Mistausfuhr beendigen
Wid.;

3) ringsum abfegen
Wid.

Avots: EH I, 102

apmīcīt

apmîcît: a. miltus Siuxt, (beim Teigkneten) trockenes Mehl mit dem Teig zusammenkneten: apmīci piebē̦rtuos miltus!

Avots: EH I, 102

apmīcīt

apmîcît [li. apmìnkyti], tr., umkneten: maizi apmīcuot, jāuzve̦lk uz mīklas trīs krusti Etn. II, 61.

Avots: ME I, 108

apmičot

apmičuôt, tr., der jungen Ehefrau die Haube (mice) aufsetzen: dē̦lu māte lielījās mani labi apmičuot BW. 24650.

Avots: ME I, 107

apmīdīt

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108

apmidzināt

‡ apmidzinât, einschläfern Trik.: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 102

apmiegot

‡ apmìeguôt, schläfrig machen Wid.

Avots: EH I, 102

apmiegoties

apmìeguôtiês, schläfrig werden: paēdis Matīsiņš apmieguojās Blaum. lācis bijis tāds apmieguojies LP. VI, 253. viņa izskatās saīguse un apmieguojusēs Vēr. I, 1330; C.

Avots: ME I, 108

apmiegt

apmiêgt, tr.,

1) ringsum drücken
Spr.; [bedrücken, unterdrücken: latgaliešus apmigt Latg. Wōrds 1922, Nr. 9; ähnl. ibid. 1921, Nr. 40];

2) um etw. laufen, herumlaufen:
viņš apmiedza ap kalnu C.

Avots: ME I, 108

apmiekšķēt

‡ apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102

apmielot

apmiẽluôt, tr., bewirten (viele, im grossen Umfange): visus kaimiņus.

Avots: ME I, 108

apmienot

apmienuôt, ‡

4) verwirren, behexen:
tik pazīstams mežs, bet tâ biju ap-mienuots, ka nevarēju vairs malas attikt Druva I, 892.

Avots: EH I, 102

apmienot

apmienuôt, tr.,

1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;

2) bestätigen
U. (?);

3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka nekā labāk darīšana Kronw. (?).

Avots: ME I, 108

apmierināt

apmiêrinât, befriedigen, beruhigen, versöhnen: tas mani apmierina Kaudz. M.; apm. savu tukšuo vē̦de̦ru Etn. III, 110, savu ēstgribu JK. met naudu, lai apmierina gariņus LP. VII, 346. Refl. -tiês, sich befriedigen, beruhigen: viņš apmierinājas ar mazumu, er ist mit wenigem zufrieden. viņa sāka apmierinādamās ar bē̦rnu mīlināties Kaudz. M. apmierinãjums, Befriedigung, Beruhigung.

Avots: ME I, 108

apmiet

apmìet, apmìetuôt, tr., bepfählen: kuoka sē̦tām apmieti pilskalni B. Vēstn. viņš apmējis ap ābelītēm mietiņus C.

Avots: ME I, 108

apmiga

apmiga, ein Schläfchen, ein Nachschläfchen: tikusi māte, tikusi meita, negāja pirtī apmigu gulēt BW. 25515, 6 (Var.: atmiegu).

Avots: ME I, 107

apmiglot

apmigluôt, tr., benebeln: viņa lūkuojās uz kapu apmigluotu skatienu Vēr. I, 1501. lai varē̦tu svešus ļaudis kā ar miglu apmigluot BW. 25236. Refl. -tiês, sich benebeln: skats apmigluojas MWM. XI, 185. actiņas apmigluojas asarām Baltp.

Avots: ME I, 107

apmigt

‡ apmigt, einschlafen (von einer ganzen Reihe von Subjekten) Bauske: visi jau apmiguši.

Avots: EH I, 102

apmīlināt

apmĩlinât, tr., streicheln, liebkosen: sargs apmīlināja glaudīguo kaķi LP. VI, 860.

Avots: ME I, 108

apmīļot

apmĩļuôt, tr., liebhaben, liebkosen, herzen: tas līgaviņu apmīļuo St. bē̦rni māti apmīļuo, kā vien mācē̦dami MWM. IV, 185.

Avots: ME I, 108

apmilst

‡ I apmil̂st 2 , -stu, -su MSil., = apmil̂zt 2 I: apmilsušas acis.

Avots: EH I, 102

apmilzināt

apmil̂zinât 2, dunkel, nebelig, blöde machen (von Augen): uguns acis apmilzina Dünsb.

Avots: ME I, 107

apmilzt

I apmil̂zt 2, intr., dunkel, neblig, trübe werden (von Augen): man acis apmilst asarās (Siuxt).

Avots: ME I, 107

apmilzt

‡ II apmil̂zt: auch Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 102

apmilzt

II apmil̂zt, intr., ringsum anschwellen, schwären: pirksts apmilzis PS. apmilzums, eine angeschwollene Stelle des Körpers, besonders am Finger, der Schwär.

Avots: ME I, 107

apmīņāt

apmĩņât, freqn. von apmĩt, fortgesetzt ringsumher abtreten, abtrampeln: zāli.

Avots: ME I, 108

apmirdināt

‡ apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102

apmirdīt

‡ apmirdît,

1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;

2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.

Avots: EH I, 102

apmirdzēt

‡ apmirdzêt, bescheinen, bestrahlen: pats sevis apmirdzē̦ts Ezeriņš Leijerk. II, 221.

Avots: EH I, 102

apmirdzināt

apmir̂dzinât, tr.,

1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;

2) benetzen, bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 107

apmirgot

apmir̂guôt,

2) fein beregnen
(intr.) Golg.

Avots: EH I, 102

apmirgot

apmir̂guôt, tr.,

1) bescheinen:
lauki nuoejuošas saules apmirguoti Egl.; C.;

2) ein wenig beregnen
C.

Avots: ME I, 107

apmirkt

apmìrkt [li. apmir̃kti], intr., inch., ringsum nass, weich werden: pastalas ūdenī jau apmirkušas. apmirkuši... kamzuoliņi BW. 32942.

Avots: ME I, 107

apmirst

‡ apmirst (li. apmiršti) Für. I (unter mirst), = àizmirst, vergessen.

Avots: EH I, 102

apmirt

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

apmisēt

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107

apmisis

‡ apmisis (part. prt. act.): viņš apmisis Für. I (unter misēt) "er hat sich verredet".

Avots: EH I, 102

apmišņas

apmišņas, der Besuch, der Aufenthalt (zu apmist): iešu pie dē̦la apmišņās Etn. II, 129. Naud.

Avots: ME I, 108

apmist

apmist, sich niederlassen, wohnen bleiben, sich aufhalten (Spr., Smilt.).

Avots: ME I, 107

apmīstīt

‡ apmīstît,

1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;

2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.

Avots: EH I, 102

apmistrēties

apmistrêtiês, auch -uôtiês, denom. von mistrs,

1) sich mischen:
man mieži apmistruojušies, in der Gerste haben sich andere Getreidearten eingefunden (A. X, 1, 308);

2) sich verwickeln, verwirrt werden:
runātājs apmistrējas.

Avots: ME I, 108

apmīt

apmît: apmij (lampu) ar tuo (lampu), kuŗa ... Pas. VIII, 53. kruodziniece atkal ... grāmatas apmija IX, 242.

Avots: EH I, 102

apmīt

apmĩt, ‡ Refl. -tiês, mit der Hufeisenspitze sich den Huf oder die Köte (versehentlich) verletzen Segew.: zirgs apminies.

Avots: EH I, 102

apmīt

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108

apmīt

apmît, auch apmituôt, umtauschen: te nu vajadzējis ķēniņu meitu apmīt uz (auch pret) kumeliņu LP. VI, 940.

Avots: ME I, 108

apmīžalēt

‡ apmĩžalêt Ahs., = apmižļât: atjāja Mārtiņš sirmu zirgu, atnāca Katrīne, apmižarēja VL.

Avots: EH I, 102

apmizēt

apmizêt(iês): piens apmizējies L.

Avots: EH I, 102

apmizēt

apmizêt, refl. -tiês, mit einer dünnen Haut oder Schale (miza) belegt werden L.; zuobi apmizējuši, apmizējušies, die Zähne sind stumpf geworden. bē̦rniem zuobi apmizēj (u) ši Jer. 31, 29.

Avots: ME I, 108

apmīžļāt

apmĩžļât, tr., wiederholt ein wenig mit Harn besudeln: Katriņa, bezkauņa, apmīžļāja tiltu BW. 30224. [ce̦lmu, visu suņu apmīžļātu (Var.: apmīžātu) BW. 35579.]

Avots: ME I, 108

apmizot

apmizuôt, tr., abrinden, abschälen: baļķi.

Avots: ME I, 108

apmizoties

‡ apmizuôtiês Siuxt u. a., = apmizêtiês (von den Zähnen): zuobi apmizuojas nuo skābas barības.

Avots: EH I, 102

apmīzt

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108

apmocīties

‡ apmuõcîtiês Salis, mühsam herumgelangen: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 103

apmuči

apmuči (apmukt, cf. apmauči), der Zaum (Kremon) A. X, 1, 417; der Überwurf, Überrock L. (cf. muči); Mag. III, 1, 91.

Avots: ME I, 108

apmūdējis

apmûdējis: alus ir apmūdējis, häufiger noch samūdējies, sagt man in Smilten, wenn das Bier nicht gären will PS.

Avots: ME I, 109

apmudēt

‡ apmudêt, einen schlechten Geschmack annehmen, verderben (intr.) Sessw.: gaļa apmudējusi (sākusi buojāties).

Avots: EH I, 102

apmudīt

‡ apmudît Warkl.,

1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;

2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.

Avots: EH I, 103

apmuit

‡ apmuit,

1) = ‡ apmienuot 4 Druva I, 392;

2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?

3) "piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;

4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.

Avots: EH I, 103

apmukt

apmukt,

1): muca apmukusi (= mucai stīpas nuomukušas) Wolm. tev spuole apmukusi Renzen; ‡

2) fliehend um etwas herumlaufen
(perfektiv) Dunika, Kal., Rutzau: puišelis apmuka ap istubas stūri; ‡

3) unter etwas fliehen
(perfektiv) Salis: a. nuo lietus apakš kuoka.

Avots: EH I, 103

apmukt

apmukt, versinken, abgestreift werden abfallen (vom Stiefel) Spr.

Avots: ME I, 108

apmuldēt

‡ apmuldêt Spr., närrisch (dämlich) werden. Refl. -tiês, ‡

2) sich verirren:
pa mežu iedams, tikkuo neapmuldējuos Dond.

Avots: EH I, 103

apmuldēties

apmùldêtiês, unabsichtlich eine Unwahrheit sagen, ein Factum nicht ganz richtig darstellen: vai! es apmuldējuos.

Avots: ME I, 109

apmuldināt

apmùldinât: bē̦rnus ar māņiem apmuldinājuši Pet. Av. I, 53.

Avots: EH I, 103

apmuldināt

apmùldinât, tr., betören, verwirren Spr.

Avots: ME I, 109

apmuļināt

apmuļinât, tr., besabbeln: maizi; beschmutzen, unordentlich, ohne die gehörige Gründlichkeit eine Arbeit tun: apmuļināts vien vēl ir; nav nekas padarīts SP. mūsu ausis ir vācu valuodas apmuļinātas, unsere Ohren sind durch die deutsche Sprache unsicher, abgestumpft worden.

Avots: ME I, 109

apmulis

apmulis: auch Mesoten, Wandsen.

Avots: EH I, 103

apmulis

apmulis, -uša, verwirrt, dämlich: viņš, pa mežu staigādams, bija pavisam apmulis J. Kaln., Mag. IV, 2, 107.

Avots: ME I, 109

apmuļķināt

apmuļķinât, auch apmuļķuôt, denom. von muļķis, tr., betören, narrieren: kā nu gribi mani, ve̦cu vīru, apmuļķināt LP. V, 271.

Avots: ME I, 109

apmuļļāt

apmuļļât, ‡

2) a. kādu darbu Siuxt, eine Arbeit schlecht ausfilhren (verrichten);
a. (zemi) Frauenb., schlecht aufpflügen.

Avots: EH I, 103

apmuļļāt

apmuļļât, tr., beschmutzen, beschmieren: ģīmi. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmieren: bē̦rns ģīmi apmuļļājis.

Avots: ME I, 109

apmulsā

apmulsā (loc. s.), in der Verwirrung: viņš apmulsā gribēja pretuoties Seibolt.

Avots: ME I, 109

apmulsināt

apmulsinât: žīds tevi apmulsina kâ mazu bē̦rnu Dond.

Avots: EH I, 103

apmulsināt

apmùlsinât, apmùlšinât, fact. von apmùlst, betören, verwirren: ze̦lta taisīšana apmulsināja ļaužu prātus Kundz. māns gājējus apmulšina LP. VII, 942.

Avots: ME I, 109

apmulst

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109

apmurdzināt

‡ apmurdzinât Trik. (mit ur̂ ), Wolmarshof (mit ur̃ ), apmur̂dzît Trik., wiederholt knautschend indolent (schlaff, energielos) machen: apmurdzīts kaķis peļu neķeŗ.

Avots: EH I, 103

apmūrīt

‡ apmũrît (li. apmúryti) Dunika, Kal., Rutzau,

1) = apmūrêt;

2) besudeln:
bē̦rns apmurījis visu seju ar suodrējiem. Refl. -tiês, sich besudeln: a. ar dubļiem.

Avots: EH I, 103

apņēmība

‡ apņēmĩba, die Eutschlossenheit Janš. Bandavā I, 167; A. v. J. 1928, S. 6.

Avots: EH I, 104

apņēmīgs

‡ apņēmîgs, entschlossen C., Trik.; einen Vorsatz (Entschluss) zu verwirklichen pflegend Salis.

Avots: EH I, 104

apnemt

apnemt (unter apņemt) Seyershof u. a.,

1) herumnehmen:
a. maizi ap aku;

4): kad cūka ir ļaunuma apņemta, tā nepieņe̦m kuiļu.

Avots: EH I, 103

apņemt

apņemt

3): a. lāci, einen Bären einkreisen
Adsel n. BielU.; ‡

6) a. vakaru Siuxt, am Abend zu arbeiten aufhören:
vēl saule nav nuogājusi, bet viņš jau apņe̦m vakaru.

Avots: EH I, 104

apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

appamparāties

‡ appamparâtiês, (durch Heirat) inverbindung treten: labi, kad dabūn tikušu cilvē̦ku. iekam ar kaut kādu appamparājas, tad labāk lai ne˙kāds! Janš. Bandavā I, 28.

Avots: EH I, 104

appampt

appàmpt, intr., ringsum an-, aufschwellen: kājas appampušas.

Avots: ME I, 110

appumpot

appum̃puôt,

1) intr., sich mit kleinen Beulen
(pumpa) bedecken: appumpuojis ģīmis AP., Bers., Mar.;

2) tr., mit einem Knauf, Buckel versehen:
appumpuota nūja.

Avots: ME I, 112

apramīt

apramît (Elvers), bestatten, begraben.

Avots: ME I, 113

aprāmīt

‡ aprãmît, bändigen (perfektiv), beruhigen Nitau: tuo cilvē̦ku ne˙maz nevar a.

Avots: EH I, 108

aprāms

aprãms, aprãmîgs, ruhig, still Spr.

Avots: ME I, 114

apramstīties

apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā kā drusku apramstījās Apsk. I, 693.

Avots: ME I, 113

apraustam

‡ apraustam (wohl mit -ā-) runât Festen, stottern (oder lispeln?).

Avots: EH I, 108

aprembēt

aprembêt,

1) im Wachstum zurückbleiben
(N. - Autz. U.);

2) sich mit einer Kruste bedecken:
viņam brūce aprembējusi Kursiten.

Avots: ME I, 115

apremdēt

aprèmdêt und aprèmdinât, tr., lau machen, abkühlen, beruhigen, trösten: ūdeni Saul., sirdi, dusmas LP. VII, 196; apremdināšana, der Trost, die Beruhigung. Refl. -tiês, sich beruhigen, trösten.

Avots: ME I, 115

apremdināt

aprèmdinât (unter aprèmdêt): besänftigen, lindern (perfektiv) Ewers.

Avots: EH I, 108

apremināt

‡ apreminât Schnehpeln, Stenden, lauwarm machen: a. (aukstu) ūdeni.

Avots: EH I, 108

aprimdināt

‡ aprimdinât Selsau, (mit im̃) Bauske, Trik., Wolm., (mit im̂ 2 ) Siuxt, lauwarm machen: a. ūdeni.

Avots: EH I, 109

aprimstīties

aprimstîtiês, sich beruhigen: viņa pamazām aprimstījās MWM. VIII, 654.

Avots: ME I, 115

aprimt

aprimt: (auksts) ūdens aprimst (wird lauwarm) Festen. šitām (linu) saujām ūdens jau ir krietni aprimis (= apžuvis?) Azand. 98.

Avots: EH I, 109

aprimt

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115

aprumbāties

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116

aprumelēt

aprumelêt, tr.,

1) mit Wasser begiessen diejenigen, die im Jahre etwas zum ersten Male vornehmen:
aprumelējiet ganus un luopiņus!

Kļūdu labojums:
1) mit = mit

Avots: ME I, 116

apsaimniekot

apsàimniẽkuôt, bewirtschaften: 40 pūravietas tĩrumu A. XXI, 2.

Avots: ME I, 117

apsarmot

apsar̂muôt, ‡ Refl. -tiês U. (unter sarmuôt), sich mit Reif belegen.

Avots: EH I, 111

apsarmot

apsar̂muôt (li. apšarmóti), intr., sich mit Reif bedecken, bereifen: visi kuoki apsarmuoja BW. 2258; ähnlich 33275, 5.

Avots: ME I, 117

āpseļ āpseļiem

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļ āpseļiem

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļiem

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

apsermot

apse̦r̂muôt, für apsar̂muôt PS.

Avots: ME I, 118

apsirmoties

apsir̃muôtiês, grau greis werden, ergrauen.

Avots: ME I, 120

apsitām

apsitām: vējš pūš a. auch Prl., Ramkau.

Avots: EH I, 112

apsitām

apsitām, Instr. Pl. (apsist), stossweise (vom Winde), ungleich: vējš pūš apsitām. apsitu apsitām pūzdami sajauc jumtu Vīt. 2. striķis apsitām vīts, der Strick ist ungleich gedreht, wenn der eine Faden schärfer, der andere loser angezogen ist Lasd.

Avots: ME I, 120

apskambāt

‡ apskam̃bât, ringsum zersplittern (tr.), verletzen, beschädigen: a. mizu Warkl. malku skalduot a. cirvim kātu N.-Peb. a. ratus (akmeņus ve̦duot) N.- Peb.

Avots: EH I, 113

apšķelmēt

‡ apšķelmêt, verletzen (verwunden) Warkl.: a. ruoku, kuokam mizu.

Avots: EH I, 119

apšķērmēt

apšķērmêt, sauer werden M., sich vor Säure mit einer weissen Haut überziehen: skāba putra nuo pārliecīgas saskābšanas apšķērmējusi Kursiten.

Avots: ME I, 129

apšķermīties

‡ apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

apšķorēm

apšķuorēm, auf Umwegen: ar apšķuorēm kuo izdabūt, izzināt Etn. III, 129.

Avots: ME I, 129

apskrambāt

apskram̃bât, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens ringsum oder leichthin abgeschrammt werden: jaunā kaste jau apskrambājusies.

Avots: EH I, 113

apskrambāt

apskram̃bât, tr., leichthin, od. ringsum abschrammen: drusku pirkstiem ādu Alm.

Avots: ME I, 122

apskramstīt

apskramstît, tr., mit den Zähnen ein wenig anfassen, beissen, benagen (gew. von Pferden): suns apskramstīja kaulu J. Kaln. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Zähnen anfassen, beissen: zirgi apskramstās C.

Avots: ME I, 122

apskumdināt

‡ apskumdinât, betrüben Salis: a. savus ve̦cākus. Subst. apskumdinâšana, das Betrüben Pet. Av. II, 179.

Avots: EH I, 113

apskumjot

apskumjuôt, betrüben: tuos ar tīšiem grē̦kiem neapskumjuot Manzel, Post. I, 518.]

Avots: ME I, 122

apskumt

‡ apskumt, sich betrüben, traurig werden (perfektiv): apskumis prāts.

Avots: EH I, 113

apslampāt

‡ apslam̃pât Kal., schwerfällig (mit schwerer Fussbekleidung) herumgehen (um): a. ap mežu.

Avots: EH I, 114

apslimēt

apslimêt Spr., Geburtswehen zu empfinden anfangen.

Avots: EH I, 114

apslimt

apslìmt, intr., inch., krank werden: vai pirmuo reizi redziet, ka kāds ir apslimis Alm. man sirds apslimusi, mir ist übel geworden.

Avots: ME I, 123

apsmacēt

apsmacêt, tr., ersticken: ugunsgrē̦ku var apsmacēt ar ūdeni J. Kaln.

Avots: ME I, 123

apsmacināt

‡ apsmacinât, ersticken (tr.) Warkl.: a. uogles, lai negailējas.

Avots: EH I, 115

apsmādēt

apsmãdêt, verschmähen, zurückweisen: dāvanas, labu sirdi.

Avots: ME I, 123

apsmakoties

‡ apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115

apsmakt

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

apsmalstīt

‡ apsmalstît, ringsum abschöpfen: a. putas.

Avots: EH I, 115

apšmaukt

apšmaukt, ‡

2) a. abas ciskas Lubn. "das Fell herabziehen".

Avots: EH I, 120

apšmaukt

apšmàukt, tr., betrügen: es ļāvuos nuo jums apšmauktiês JR. VII, 100.

Avots: ME I, 129

apsmeķēt

‡ apsmeķêt, ein wenig abschmecken: a. ēdienu.

Avots: EH I, 115

apsmeltēt

‡ apsmeltêt ķieģeļus Warkl., oberflächlich (nicht lange genug) Ziegel brennen.

Avots: EH I, 115

apsmerdēt

apsmerdêt, ‡ Refl. -tiês Planhof, sich stark kompromittieren, den guten Ruf verlieren.

Avots: EH I, 115

apsmerdēt

apsmerdêt, tr., bestänkern: viņš ikvienu radības gabalu var apsmerdēt Liev., J. Kaln., C.

Avots: ME I, 123

apsmērēt

apsmẽrêt, tr., beschmieren: maizi ar sviestu. Refl. -tiês, sich beschmieren.

Avots: ME I, 124

apsmidzināt

‡ apsmidzinât,

1) = apsmildzinât: lietutiņš zemi tikai apsmidzināja Lis., Wolm.;

2) fein bespritzen:
a. uogulājus, lai tārpi neme̦tas.

Avots: EH I, 115

apsmiekls

apsmiêkls: meita paliek ļaužu apsmieklā BW. 8361 var.

Avots: EH I, 115

apsmiekls

apsmiêkls, auch apsmiêklis, der Hohn, der Spott: apsmieklā likt, verhöhnen, verspotten. palikt par ļaužu apsmieklu, den Menschen zur Zielscheibe des Spottes dienen. lai nekrīt mūsu literatūra apsmieklī Ar. gribi mana sieva būt, jeb diedelnieka apsmieklis LP. V, 2.

Avots: ME I, 124

apsmiet

apsmiêt: tē̦vam apsmējuši Upīte Medn. l. 163. Refl. -tiês: jūs jau neapsmiesities par manu darbu Siuxt.

Avots: EH I, 115

apsmiet

apsmiêt, tr., verlachen, verspotten: kas apsmēja guodu manu? BW. 6530. Sprw.: smejies, bet neapsmej. meitu apsmiet U., ein Mädchen zu Falle bringen. Refl. c. dat. u. acc.: visi apsmejas maniem rēķiniem Niedra; vaiņagam Ar. 501. meita meitu apsmējās (Var.: dial. apsasmēja) BW. 5997.

Kļūdu labojums:
Var.: dial. = = dial.

Avots: ME I, 124

apsmildzināt

apsmildzinât, tr., benetzen mit Staubregen: lietus mani apsmildzināja LP. VI, 833. C.

Avots: ME I, 124

apsmirdināt

‡ apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115

apsmirst

apsmir̂st: stinkend werden: lai tā varē̦tu labi a. un appūt Janš. Līgava II, 130; ‡

2) widerlich werden; verärgern
Planhof.

Avots: EH I, 115

apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

apšmukt

‡ I apšmukt fliehend herumschlüpfen um: zaglis apšmuka ap stùri C.

Avots: EH I, 120

apšmukt

‡ II apšmukt Bērzgaie, Warkh., = applukt: man ruoka apšmuka.

Avots: EH I, 120

apsmulēt

apsmulêt, tr., beschmutzen: apsmulē̦ti pirksti JR. V, 9; XX, 780.Sissegal, Laud.

Avots: ME I, 124

apsmulis

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124

apšmulīt

‡ apšmulît Siuxt, = apsmulêt. Refl. -tiês, Siuxt, sich beschmutzen, schmutzig werden.

Avots: EH I, 120

apsmuļļāt

apsmuļļât, auch -uôt, tr., beschmutzen, besudeln: ar savu purnu apsmuļļuotu man tīruo ūdeni Adam.

Avots: ME I, 124

apsmurgāt

apsmur̃gât, apsmur̃guļuôt (li. apsmurgliúoti), tr.,

1) beschmurgeln, durch Nasenschleim verunreinigen:
bē̦rns apsmurgājis ēdienu;

2) etw. oberflächlich tun:
ir tik apsmurgāts, nav vēl nekas padarīts PS. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmurgeln.

Avots: ME I, 124

apsmurināt

‡ apsmurinât, betrüben: nu mana dvēsel[e] apsmurināta Elger Evang. Joh. 12 27. Refl. -tiês, sich betrüben; ergrimmen Elger Evang. Joh. 11,33.

Avots: EH I, 115

apsmurst

apsmur̃st, -r̃stu, -tu, erschöpft sein: Frēda rīkuojās vai apsmurtusi saimniecības suolī A. XII, 336 (cf. li. smur̃tnas "wie todt").

Avots: ME I, 124

apstemēt

apstemêt, intr., sich beschmutzen Spr., Sissegal, Bers.

Avots: ME I, 126

apstomot

apstuomuôt, dumm werden (Spr.).

Avots: ME I, 127

apstulbums

apstùlbums, die Verblendung: un apstulbumā nesapruot, ka paši viņu augļus bauda.

Avots: ME I, 127

apstumt

‡ apstumt, herumschieben um: a. ratiņus ap stūri. Refl. -tiês: a. ar laivu ap salu, sich mit einer Stange gegen den Grund stemmend, in einem Boot um eine Insel herumgelangen.

Avots: EH I, 118

apsumināt

apsuminât, tr., begrüssen, willkommen heissen: viesus. Refl. -tiês, sich begrüssen: un tie apsuminājās viens uotru II Mos. 18, 7.

Avots: ME I, 127

aptāmiņ

‡ aptàmiņ 2 Warkl., Adv.,

1) unbewusst, sinnlos, ohne Verstand:
jis tuo dara nuo dzē̦ruma a.:

2) "ungefahr".

Avots: EH I, 121

aptampīt

‡ aptam̂pît 2 Dunika, Kal., (eine ganze Anzahl von Objekten) mit einem Knüppel erschlagen: a. dīķī visas naģes.

Avots: EH I, 121

aptamzēt

‡ aptam̃zêt Nogallen, (ein Netz) mit gröberem Garn umwében.

Avots: EH I, 121

aptempt

‡ aptempt, (ein grosses Quantum) austrinken Bauske: a. visu pienu.

Avots: EH I, 121

aptimst

‡ aptimst, = aptùmst: acis man aptimsa Schwanb. aptimsa, un bija jābeidz darbs Saikava.

Avots: EH I, 122

aptirām

aptirãm [zu tirât] runāt, mit Umschweif reden C.

Avots: ME I, 131

aptramdīt

‡ aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122

aptumis

‡ aptumis (part. prt. act.),

1) dick und schleimig geworden
Erlaa: ēdiens a.;

2) = ‡ aptaucis Bauske: a. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 123

aptumsēt

‡ aptumsêt "verfinstern" Für. I (unter tumss).

Avots: EH I, 123

aptumšot

aptùmšuôt [in Texten des 17. Jahrh. auch aptumsuôt], tr., verfinstern: zeme tapa aptumšuota II Mos. 10, 15; übertr.: kaislība aptumšuo cilvē̦ka prātu Vēr. I, 1261, dvēseli Kundz. Refl. -tiês, sich verfinstern: mēness, saule aptumšuojās LP. VII, 598. mācītāja vaigs sāka aptumšuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 132

aptumst

aptùmst, intr., finster, dunkel werden: sāka aptumst LP. VI, 553. patlaban aptumsa LP. V, 322; fig., sich verdunkeln, sich umnachten: tev aptumst prāts Rain.

Avots: ME I, 131, 132

aptumums

‡ aptumums: lasīt vienā aptumumā Celm. "lesen, ohne sich zu erholen".

Avots: EH I, 123

aptuvumis

aptuvumis, annähernd: kritiku varē̦tu aptuvumis latviski apzīmēt par pārspriedumu B. Vēstn.; auch aptuvis Balss. pēc tās var aptuvis nuosacīt piena viltuošanu Konv. 2 3117.

Avots: ME I, 132

aptuvums

aptuvums, Umgegend; viņiem vaigi de̦guna aptuvumā krunkaini Druva I, 1096.

Avots: ME I, 132

apugļams

‡ a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159

apvārsme

apvā̀rsme 2,

1) der halbkreisförmige äussere Haufen, der beim Getreideworfeln entsteht
Lub.;

2) der Horizont:
pie apvārsmes uguņa blāzmas Dünsb.

Avots: ME I, 134

apvemdināt

‡ apvem̃dinât, vomieren machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 125

apvemt

apvem̃t: ve̦lns ... apvēma visu tuo kalnu ar uguni un dūmiem Pas. II, 442.

Avots: EH I, 125

apvemt

apvem̃t (li. apvémti), tr., etw. durch Erbrechen bespeien: drēbes. Refl. -tiês, erbrechen: es apve̦mtuos aiz riebām MWM. VIII, 836.

Avots: ME I, 135

apžagām

apžagãm "?": apžagām kāzās sēdēt. kā pa apžagām (pa juokiem) iznāca taisnība Dobl.

Avots: ME I, 138

apzaimot

apzaimuôt Spr., tr., varlästern.

Avots: ME I, 137

apžārgām

apžārgãm (li. apžargomis) Barb., apžarnis Dr., [apžārbin Fehteln], apžārbeniski [Sunzel, Sissegal], Lub., apžārni Bers., apžarniski, rittlings: uzkāpi apžarniski, tad labāki saturēsi Tirsen.

Avots: ME I, 138

apzeme

apzeme,

1) ein fernes Land
Gr.-Buschh., Stelpenhof, Wessen: kādā apzemē tad tu dzīvuo, ka nevarēji agrāk atnākt? Stelpenhof. nav jau ni˙kāda apzeme: te˙pat vien ir! Gr.- Buschh. (hierher auch adverbiale Formen: ni˙kur apzem [= ne˙kur tālu] jau nepaliksi Gr.- Buschh. nav par apzemju [= ne˙kur tālu] ebenda);

2) die Unterwelt,
pazeme Gr.-Buschh.: runā kâ nuo apzemes.

Avots: EH I, 127

apzeme

apzeme"?": "tā vieta nav nekur par apzemi" (aus Stelpenhof eingesandt).]

Avots: ME I, 137

apžērbām

apžē̦rbãm, apže̦rbām, apže̦rbus, apže̦rbu, apžērbin Kreuzb.,

1) rittlings:
puika sēž uz ārdiem a.;

2) āpže̦rbām oder apže̦rbu resp. (in Grünwald [und Mesoten]) apžē̦rbus [um Bauske: apže̦bu] braukt, nicht im Geleise fahren, sondern neben dem Geleise
A. X, 1, 528; 2, 66;

[3) apžārbiņ (Werssen), zwischen den Beinen].

Avots: ME I, 139

apžērgām

apžẽ̦rgãm Nigr., apže̦rgus, apžē̦rgus, apžē̦rgu Kazd. (li. apžargomìs),

1) rittlings
Etn. III, 65; uzme̦tas apže̦rgus uz kāda vītuola stumbra Antr. II, 69;

2) [in Zabeln apžē̦rgus = apžē̦rbām 2].

Avots: ME I, 139

apzīmēt

apzìmêt [li. apžymė̕ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138

apžmaugt

‡ apžmaugt,

1) fest úmbinden
C. (mit aû ), Lemburg: a. lakatu ap kaklu;

2) fest einschnüren
AP.: kakls apžmaugts mazā apkaklītē.

Avots: EH I, 129

apzūmēt

‡ apzũmêt Stenden, (mit ù 2 ) Saikava, umbringen: ragana apzūmējusi bē̦rnus.

Avots: EH I, 128

arameņa

‡ aŗameņa (mit -ņa aus -ne?) Warkl., = ‡ aŗamzeme: jiem jau maz aŗameņas; pļavas vien tik.

Avots: EH I, 130

aramine

‡ aŗamine Auleja, Kaitenbrunn, Warkl., = ‡ aŗamzeme: cik pūravietu aŗamines ir? Kaltenbrunn. aŗamines maleņā BWp. 2447, 1. Beruht vlelleicht (vgl. apr. poadamynan, wozu Studi Baltici IV) auf einem part. prs. pass. *aŗamin(a)s "aŗams"; doch kann es auch eine Ableitung mit dem Suffix -inē- sein.

Avots: EH I, 130

ārdams

ārdams: viņš ir liels ārdams, er ist ein Grossprecher oder ein tüchtiger Arbeiter, kas visu kā ārdīt izārda.

Avots: ME I, 240

ārmala

ârmala, der äussere Rand: mūs viņa guldinās ārmalā LP. V, 40; ârmalas siens, Feldwiesenheu Etn. III, 136.

Avots: ME I, 243

ārmalieši

‡ ârmalieši, = ârļàudis: ja nu vēl būtu ar citu - ārmaliešu ļaudīm, bet ne paši izjurieši Kaudz. Izjurieši 171.

Avots: EH I, 195

ārmaņa

ārmaņa Kazd., Unverstand, Wahnsinn: vai tu ārmaņā (= traks) esi? [Zu maņa].

Avots: ME I, 243

ārmeita

‡ ârmeîta, eine Magd, "kas strādā āra darbus" Dond.

Avots: EH I, 195

ārmuižnieks

ârmuĩžnieks, einer, der nicht auf dem Gute lebt BW. 14425.

Avots: ME I, 243

āruma

âruma ūdeņi, das Wasser, das zur Regenzeit od. während des Tauwetters von Feldern fliesst JKaln.: smelt nuo āruma ūdeņiem Līg.

Avots: ME I, 244

arumains

arumaîns, -ņš, gefurcht, uneben: arumains ģīmis MWM. XI, 3.

Avots: ME I, 141

ārums

‡ ârums, = âra (?): āruma zilajā dzidrē dedza ... saule Daugava 1928, S. 936.

Avots: EH I, 195

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (5)

rozgans

‡ mozgans, rötlich (?): viegli ruozgani mākuonīši Jauns. Raksti V, 138.

Avots: EH II, 393

rudnese

‡ rudmese Lubn., Mahlup, Meiran, Warkl., = rudmìese.

Avots: EH II, 381

šķērsnāt

šķē̦rsnām AP., šķē̦rsnis, Adv., = šķḕ̦rsām: puisis lielījās šķē̦rsnis (Var.: šķē̦rsām) kraut ve̦zumā; sak[a] Laimiņa stāvē̦danta: i[r] gaŗām neiekrausi BW. 11725 var. (aus Nitau).

Avots: ME IV, 36

vēkeklīgs

‡ vẽmeklîgs "?": visus jūŗas slimība bija appūtuse ar ... nejauku, vēmeklīgu dvašu Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 47.

Avots: EH II, 776

vibas

I vim̃bas: auch Lems., Orellen.

Avots: EH II, 785

Šķirkļa skaidrojumā (75947)

a

‡ II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1

a

‡ III a, in a˙dzi "hörst du?" aus ar dzirdi; s. ar 2. Identisch damit ist wohl à bei U.

Avots: EH I, 1

a

a, Ausruf der Freude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5

ā

ã, [à Wolm.] (li. á), Ausruf der Überraschung, der Angst, der Erfüllten Erwartung, der Verdienten Zurückweisung: ā, te viņš ir! ā, tad tāds tu esi! ā, dieviņ! BW. 4957.

Avots: ME I, 234

aa

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5

ab

ab, oder Kleinschmidt 8, RKr. XIV, 41; aba, infl.: Lementars aba ābece; [auch abu: sīkus luopus abu jebkuŗu luopu Glück, II Mos. 22,10. Gleich li., z. B. bei Širvyd, aba aus slav. abo "oder"].

Avots: ME I, 5

aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

abāda

abāda, N.-Schwnbg.; abada (?). in Grosdohn nach Etn. IV, 17, eine aus eben geschlachtetem Schweinefleisch und Kohl bestehende Speise [s. apbē̦das].

Avots: ME I, 5

abadi

‡ abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1

abadui

aba-dui für abi divi, beide. Kruhten, N.-Bartau; aba-divi Ronneb. PS. [Mit diesem aba- vgl. weissruss. обó-два "beide".]

Avots: ME I, 5

abai

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

abaji

‡ abaji, = abeji 2: abaju divu brāļu manta Bers.

Avots: EH I, 1

abaju

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

abarģēlis

‡ abarģēlis MSiI., = ēverģēlis: ve̦lns... iet kā abarģēlis LP. VII, 179 (aus Selg.).

Avots: EH I, 1

abaris

‡ abaris, ein bei der Arbeit unzuverlässiger Mensch Nautrēni.

Avots: EH I, 1

abars

abars, eine Art Netz zum Fischen Auleja. Nebst oder durch li. ãbaras "Stocknetz" aus r. обора "Strick" resp. poln. obora "Hürde"? Vgl. auch estn. abar "kleines Setznetz".

Avots: EH I, 1

abave

‡ abave "apavs" Warkl., Zvirgzdine. Das -b- stammt aus r. óбувь "Fussbekleidung".

Avots: EH I, 1

abaža

‡ abaža (> ostle. obaža) "Hausgerät, Habund Gut" Gr. - Buschh. Aus r. обóз "Gepäck" . le. grabažas "alter Kram"?

Avots: EH I, 1

ābecisks

ãbecisks, elementarisch: duomas pārlieku ābeciskas Vēr. II, 486.

Avots: ME I, 234

abēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

ābeideris

‡ àbèideris 2 Erlaa,

1) = ārdbĩtis: uz sijām bij ārdis; ar divi ābeideŗi sabīdēja;

2) ein ungestümer, ausgelassener Mensch.
Vgl. ‡ àbideris 2 .

Avots: EH I, 191

abejāds

abejâds C., abẽjâds PS., beiderlei: es sēju abējādus miežus, divkanšu un seškanšu, ich säte beiderlei Gerste, die zwei- und sechszeilige.

Avots: ME I, 5

abejāt

‡ abejāt (li. abejóti "zweifeln")"zweier Meinung sein" Für. I. Zu abeji.

Avots: EH I, 1

abeji

abeji (mit e !): auch Pas. II, 49.

Avots: EH I, 1

abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

abejpus

abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.

Avots: ME I, 5

abejup

abejup, nach beiden Seiten hin: diže̦nu cirvi tā sniedza tam, - abejup asu O. V, 235.

Avots: ME I, 5

ābele

âbele: Demin. ābeltiņa auch BW. 4778, 5 var.; 11437 var.; in Frauenb. dafür âbeles 2 kuoks gebräuchlich.

Avots: EH I, 191

ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234

ābelis

‡ âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191

abeļkoks

‡ abeļkuoks (mit a !), der Apfelbaum Anzen.

Avots: EH I, 1

ābeļkoks

‡ âbeļkùoks, âbelskùoks, âbelkùoks, das Holz des Apfelbaumes: ābeļkuoka biķerītis BW. 21731; 32059. ābelskuoku līdumiņa 26013, 1. ābelkuoka laivu daru 33732.

Avots: EH I, 191

ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234

ābēls

âbêls, -s (unter âbele): auch PBR. IX, 140, Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 125, (mit ẽ) AP.

Avots: EH I, 191

ābeļziedi

‡ âbeļziêdi, gen. pl. ābelziedu BW. 5930, 6 var., Apfelblüten: ābeļziedu baltumiņu BW. 5260.

Avots: EH I, 191

aberis

aberis, ein unüberlegtes Mensch Saikava.

Avots: EH I, 1

abi

abi : feminin auch Für.

Avots: EH I, 1

abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

ābīderis

‡ I âbìderis 2 Erlaa,

1) = ‡ àbèideris 2 1;

2) = ‡ àbèideris 2 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191

ābīderis

‡ II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.

Avots: EH I, 191

abigals

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5

abis

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6

abji

‡ abji (f. abjas) AP., = abi: abji galdi piekrauti Siuxt. gājām baznīcā abjas divi ar Trīni ebenda.

Avots: EH I, 1

ablava

ablava (mit hochle. a aus e, ?),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1

ābolainis

‡ âbuolainis,

1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;

2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.

Avots: EH I, 192

ābolains

âbuõlaîns, [âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234

ābolens

‡ âbuole̦ns 2 PlKur., Strasden, Demin. zu âbuols, ein kleiner Apfel.

Avots: EH I, 192

āboliņš

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192

āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

ābolis

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.; ‡

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192

ābols

âbuõls: nom. pl. âbuols (wohl aus *ābuolis, masc. g.) KatrE. n. FBR. Y1V, 125, AP., Erlaa, Sessw.

Avots: EH I, 192

ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

āboltains

âbuõltaîns, gleichbed. mit âbuolaîns: ābuoltains kumeliņš BW. 14321, 1.

Kļūdu labojums:
114321, 1 = 14821, 1

Avots: ME I, 235

abpus

abpus: abpus kalniem Heniņ.

Avots: EH I, 1

abpus

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6

abpusējs

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

abpusīgs

‡ abpusîgs, = abpusējs: abpusīga vienuošanās, piekāpšanās. abpusīgie mērķi Latvis No 2576. abpusīgi parakstīts līgums Brīvā Zeme 1929, No 193.

Avots: EH I, 1

abra

abra: maizes abru BW. 18493; 20218. iejaviņa abriņā 21022 var. augsta abra 21440.

Avots: EH I, 1

abra

abra, bei Mancelius auch abris, Backtrog; Demin, abriņa, kleiner Backtrog; abriņa, Wiesental Kand., eine Tiefe im Flusse oder Teiche Mit. (cf. li. ãbrinas, ein hölzernes Buttergefäss und [ãbrė "Bottich, Kübel" und - nach Petersson Zur Kennt. 33 f. - auch ir. uibne < * obnio- "kleines Trinkgefäss"]); abru-kãja, das Gestell, auf dem der Brodtrog ruht.

Avots: ME I, 6

abrakasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1

abrakasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abrākasis

‡ abrãkasis Lindenhof, = abr(a)kasis, der im Trog zusammengeschabte Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot Wolmarshof (neben abrakasis, das Instrument zum Zusammenschaben des Teiges!).

Avots: EH I, 1

abraskrāpis

abraskrãpis Purap., abruskrãpis, das Instrument, mit dem der Teig zusammengeschabt wird. Nach Ulm. auch abruskrāpīte.

Avots: ME I, 6

abrkasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1

abrkasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abrukasas

‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.

Avots: EH I, 1

abrukasis

abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1

abruķis

‡ abruķis Ramkau, eine Stütze der zentralen Holzstange des Heuschobers.

Avots: EH I, 1

abrurags

abrurags, die Handhabe am Backtroge.

Avots: ME I, 6

abu do

abu duo = abi divi Manc. Sir. 20, 27, der regelrechte Nom., Akk. Dual. masc.: pēcgalā kļūst tie abu duo karātavās Manc. Sir. 20, 27. lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Kļūdu labojums:
jāizmet (streichen muss man): lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Avots: ME I, 6

abuks

‡ abuks ein unverschämter, trotziger Mensch Lems., Wainsel: ar tādu abuku jau ne˙kâ sadzīvuot. tas nav ne˙kāds cilvē̦ks, tīrs abuks.

Avots: EH I, 1, 2

ābulains

âbulains PS. [und BW. 28585, 1], gleichbed. mit âbolains.

Avots: ME I, 234

abulis

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2

abulis

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6

abuls

abuls, Klee BW. 21871, 1, oder abuliņš Wolmar u. a., s. âbuoliņš].

Avots: ME I, 6

ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192

ābuls

âbuls Lis. [li. óbuls Lit. Mitt., Heft 31, S. CCXXV],

1) der Klee;

2) Apfel
Golg.; Demin. âbuliņš ["Klee" Sunzel, PS., Treppenhof]. âbultiņš BW. 13777; s. âbuols.

Avots: ME I, 234

ābūls

‡ âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192

abuze

abuze N. - Peb., ein vergesslicher Mensch.

Avots: EH I, 2

abuzis

‡ abuzis,

1) ein Mensch mit verwühltem Haar
Druw.;

2) ein böser, zänkischer Mensch
AP., Druw.: tāds kâ abuzis (von einem zornigen Menschen) Lemburg.

Avots: EH I, 2

acābolis

‡ acâbuôlis 2 Strasden, der Augapfel: man vienā acī dikti tas acābuolis sāpēja.

Avots: EH I, 2

acaine

‡ acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2

acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6

acainieks

‡ acainieks, der Netzmagen.

Avots: EH I, 2

acainis

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2

acainis

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7

acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2

acains

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7

ače

‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3

acejas

acejas, Bers., Buschh. u. a. für atsējas, Femerstrang.

Avots: ME I, 7

acekņains

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

aceknis

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

aceknis

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7

ačele

ačele, Demin. zu acs "Auge": mazajām spīdīgajām ačelēm Janš. Mežv. ļ. II, 459.

Avots: EH I, 3

aceple

‡ aceple BWp. 1033, 2, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Pilda n. FBR. XIII, 47, Auleja, aceplis Nirza n. IMM. 1930, II, 212, Asūne, = paceplis, der Raum (eine Vertiefung) unter dem Ofen; aceple Warkl. n. FBR. XI, 120, = àizceplis.

Avots: EH I, 2

ačgari

ačgari [= li. atžagaraĩ] = ačgārni MVM. VII, 475.

Avots: ME I, 10

ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kuŗi ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10

ačgārnis

ačgãrnis,

1) einer der verkehrt handelt:
tas ir liels ačgārnis, das ist ein verdrehter Mensch;

2) der rückwärts geht:
ačgārnis ūdenī, der Krebs RKr. VII, 129.

Avots: ME I, 10

ačgārns

ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10

ači

a˙či, schallnachahmendes Wort des Niesens: meita sākuse šķaudīt: ačí! ačí! LP. III, 41.

Avots: ME I, 10

acība

acĩba,

1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;

2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.

Avots: ME I, 7

acīgs

acîgs: auch - scharf sehend, dem nichts entgeht U., scharfsichtig Brasche; "muks">smuks, runīgs" [?] Salis; ‡

2) was in die Augen fällt (z. B. ein hübsches Zeug)
U.

Avots: EH I, 2

acīgs

acîgs, geweckt, aufmerksam: acīgs puika [= li. akìngas "scharfsichtig"].

Avots: ME I, 7

ačīgs

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10

aciski

aciski lūkuot, jemanden verächtlich ansehen (B.).

Avots: ME I, 7

ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

ačka

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

acots

acuôts: viele Keimgrübchen habend: acuoti pampāļi Grob.

Avots: EH I, 3

acots

acuôts, porös: acuots plācenis, acuota maize; mit augenähnlichem Muster: acuots aude̦kls.

Avots: ME I, 9

acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actains

actaîns: actaina maize, poröses, gut aufgegangenes Brot Wolmarshof.

Avots: EH I, 3

actains

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9

actenis

actenis, Netzmagen (Lasd.) pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Avots: ME I, 9

actens

acte̦ns, mit einem mit dem Auge zu vergleichenden Gegenstande versehen: acte̦ns gre̦dze̦ns, Ring mit einem Steine, acte̦na ce̦pure, Mütze mit einer Kokarde. Kremon.

Avots: ME I, 9

actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

aču

‡ aču, Interjektion: aču, aču, viču, viču, ciemam četras līgaviņas! RKr. XIX, 144 (aus N. - Bartau).

Avots: EH I, 3

acūdens

acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)

Avots: ME I, 9

āda

âda,

1): brieža ā. BW. 22011. lača ā. 18662. vilka ā. 29868 var. caunu ādas 29229 var. žurku ā. 20523, 9 var eža ādu 20509, 1. zuša ādas 16868; kurmja ādiņu 20539.

Avots: EH I, 192

āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

adaine

adaine, Mar. RKr. XV, 104; s. adiene, atdienīte.

Avots: ME I, 10

ādaiņi

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192

ādaks

ãdaks, Dond. [kann aus * ā(r)duoks entstanden sein], ein eingeseifter wollener Lappen zum waschen, [aus mnd. hârdôk "Haartuch"?].

Avots: ME I, 236

adata

adata,

1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;

5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.

Avots: EH I, 3

adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūŗu nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kaŗu apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķeŗas Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūŗas-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11

adatains

adataîns, voll Stacheln, Nadeln, stechend: adatains sniegs A. XX, 882; a. pabērzis JR. IV, 149.; telītēm adataiņu kūti taisu BW. 32477.

Avots: ME I, 11

adātāja

‡ adātāja (?), = adîtāja, die Strickerin: cimdu adātāja (Var.: adītāja ) BW. 14613, 1 var. (aus Ob. - Bartau).

Avots: EH I, 3

adatnieks

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3

adatots

adatuôts (= adataîns): mana māja dzelzīm kalta, visi jumti adatuoti (Var.: adatām jumti) BW. 32490, 3.

Avots: ME I, 11

ādaunieks

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236

adēja

‡ adēja, = adîtāja, die Strickerin Für. I: cimdu adējeņa BW. 15565, I.

Avots: EH I, 3

ādele

‡ ādele (li. odelė) Pas. VIII, 91, (mit ã) Grenzhof, (verächtl.) Demin. zu âda.

Avots: EH I, 192

ādene

âdene, eine Pelzmütze Biezbārdis.

Avots: ME I, 236

ādenīca

âdenĩca, gleichbed. mit âdainĩca.

Avots: ME I, 236

ādeņīca

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192

ādenieks

âdeniẽks (unter âdenis und âdiniẽks): "Schindmährë - auch Frauenb.

Avots: EH I, 192

ādenis

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236

ādere

ãdere, ‡

2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285; ‡

3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.

Avots: EH I, 192

ādere

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236

āderēt

ãderêt, -ēju,

1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. 2 485;

2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.

Avots: ME I, 236

ādģēris

âdģẽris (âda + ģērēt), der Gerber; uneigentl. ein grausamer Mensch Etn. III, 129.

Avots: ME I, 236

adieņi

adieņi: auch Aistern, Assiten, (mit iê 2 ) Grob.

Avots: EH I, 3

adīklis

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3

adīklis

adîklis, dial. [in Meiran und Serbigal] adeklis (li. ãdyklys, Strickzeug BF.; adỳklis Jużk. oder adìklis "hölzerne Nadel"), Strickzeug; Gestricktes: veltījuot izdalīja ap 100 adekļu (cimdu, zeķu) BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 11

adināt

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3

ādināt

ādinât [wohl aus ārdinât], ärgern, foppen (Ermes).

Avots: ME I, 236

adiņi

adiņi Nerft, Mar. [Wandsen u. a.]; s. atdieńi.

Avots: ME I, 11

adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. grǫn "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

ādogs

‡ ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

ādsiene

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. 1

Avots: ME I, 236

ādskalis

‡ âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192

aduta

‡ aduta (neben einem Demin. adatiņa) Ass. - Kalt., = adata, die Nadel.

Avots: EH I, 3

ādzele

ādzele "?": kuo... kaķi ņaud pa ādzelēm (Var. 9: ārdiem) staigādami? BW. 20463, 7 var. [ād- anscheinend aus ārd-, und ā(r)dz- für ārd-c-, s. Le. Gr. § 119 a: ādzele also gleichbed. mit ārdcila, li. ardkilà.]

Avots: ME I, 236, 237

adžoks

‡ adžuõks Grünh., Schibbenhof, ein Albemer, ein Narr, Geck: zē̦ns tāds adžuoks. netīk viņā ne skatīties, ne klausīties.

Avots: EH I, 3

aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdziŗas genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė̃ Jušk.].

Avots: ME I, 12

agle

‡ agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3

āgnēties

āgnēties (Altenwoga), zaudern, zögern: kāmuo, bet kad duod, tad āgnējas. [Zu li. ogùs "fad im Geschmack, schal" bei Būga KSn. I, 274?]

Avots: ME I, 237

agns

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11

agraiņa

agraîņa, die Frühe: nuo rītiņa agraiņā, in der Frühe des Morgens N. - Bartau; agraiņās, gew. im Instr. agraiņām ceļā devuos, ziemlich früh.

Avots: ME I, 11

agraine

‡ agraine,

1) = agraîņa, die Frühe Wid.;

2) "agri slaucama guovs" Bers.;

3) Plur. agraines, frühreife Kartoffeln
Warkl.

Avots: EH I, 4

agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4

agrējs

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11

agri

agri: Komparativform agrākiņ Warkl.; ‡

2) agrāk, früher, in früheren Zeiten, in alten Zeiten
AP.; Ruj., Sonnaxt, Strasden.

Avots: EH I, 4

agri

agri adv., früh: agri ceļas, vē̦lu brauc Sprw. JK. II, 96. paagri, recht früh. labāk agrāki, nekā vē̦lāki, nicht gesäumt!

Avots: ME I, 11

agriena

agriena, agriene, frühere Zeit, Vorzeit: tas nuotika tālajā agrienā RA. agrienē turienes nuovadniekus apveltīja visādām privilēģijām RA. es steidzuos pie agrienes, ich habe mich gesputet, früh zu kommen Mag. XIII, 1, 14.

Avots: ME I, 11, 12

agrīgs

agrîgs, früh: agrīgs pulkstenis, eine Uhr, die immer vorgeht Etn. III, 164; agrīgs cilvē̦ks PS., ein Mensch, der früh aufzustehen pflegt. kur tu šuorît tik agrīga? Duomas III, 556.

Avots: ME I, 11

agrīgsnējs

‡ agrīgsnẽjs Vīt., = agrîgs (von einem, der früh aufzustehen pflegt, gesagt).

Avots: EH I, 4

agrinītiņ

agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].

Avots: ME I, 11

agrīns

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11

agrot

‡ agruot, zur Verstärkung von agrs: rītiņā jau agruot agri Pas. V, 420 (aus Smilt,).

Avots: EH I, 4

agrot

agruôt, -uõju, früh machen (L., Krem. n. Mag. III, 1, 83); früh aufstehen: kaimiņi agruo kā dulli (Auermünde). Refl. -tiês, sich früh aufmachen; zeitigen, frühreif werden (L., U.).

Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif

Avots: ME I, 12

agrs

agrs, früh, frühzeitig: vēl agrs od. vēl agrs laiks, es ist noch früh am Tage; agrākuos laikuos, in früheren Zeiten (auch agrāklaikuos K.). [Vielleicht mit Fick Wrtb. I 4 161 und 371, Grüntert Kalypso 169 1 u. a. zu ai. agra-m "Anfang, Spitze", av. aγra- "Anfang, Oberstes; erster, oberster"].

Avots: ME I, 12

āgs

ãgs (li. ogùs "fad im Geschmack" bei Būga KSn. 1, 274) Kal. "die Zahne stumpf werden machend": ievuogas ir āgas.

Avots: EH I, 193

ai

ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.

Avots: EH I, 4

ai

ai, mit, für schriftlett. ar BD. 19, BW. 6416, EPr. I, 44; ebenso ai˙dzi? "hörst du?" für ar dzirdi?

Kļūdu labojums:
6416 = 8416

Avots: ME I, 12

ai

aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12

aibūbēt

‡ àizbũbêt, anfangen zu schimmeln: traukam vāks aizbūbējis Bauske.

Avots: EH I, 13

aica

aica, aicu BW. 2278, Interj. der Freude: aica, aica, vica, vica, man bij skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 12

aiča

‡ aĩča Sassm., das Schaf, Schäflein (Koseform): tā ir mana aiča.

Avots: EH I, 4

aicerot

‡ àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13

aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

aidenieks

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12

aidēt

‡ aîdêt 2 Rutzau, (mit aĩ ) Dunika (li. aidė̕ti ), lärmen (Rutzau), widerhallen: kas dimdē[ja], kas aidē[ja] gar istubinu? VL. aus Rutzau FBR. VIII, 141. tāds truoksnis, ka visa istaba aidēt aid Janš. Mežv. ļaudis II, 9.

Avots: EH I, 4

aija

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie aĩ vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12

aijā

aĩjã, aijajā, aĩju, Interj. beim Wiegen des Kindes: aijã, Jānīti, aijajā! BW. 2108

Avots: ME I, 12

aijādīt

‡ àizjādît,

1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;

2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;

3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.

Avots: EH I, 27

aijas

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4

aijas

aĩjas, die Wiege in der Kindersprache, von der Interj. aĩjã: iesim aijās! wollen wir in die Wiege gehen!

Avots: ME I, 12

aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

aikāties

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12

aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

aile

aile, aili, ailu, Interj., oft vor d. Nom. u. Acc. exclam.: aili, manu skaņu balsi! BW. 373; 370; aile, manu sēru dienu J. K. I, 75. ailu, ailu, mans brālītis jems rudeni līgaviņu BW. 13766.

Avots: ME I, 13

ailis

ailis,

1) auch N. - Bartau (mit aĩ );

3) auch Ahswikken (mit aĩ ).

Avots: EH I, 4

ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13

aina

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13

aināties

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13

ainava

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13

aire

aire: auch Kl., Saikava, Sessw.; Plur. àires 2 Lubn., Meiran, Skaista, FBR. XI, 120 (aus Warkl.), die Schaukel.

Avots: EH I, 5

airējs

‡ airẽjs, = airê̦tãjs, der Ruderer Festen: airies pate, uošu laiva, tev nevaid airējiņa (Var.: īrējiņa)! BW. 4545 var. lēcu laiviņā pie staltā airējiņa 17988 var. divi simti airējiņu 30691, 1.

Avots: EH I, 5

airēklis

aĩrêklis, das Ruder: es pamazam zaudu apziņas airēkļus A. XV, 84.

Avots: ME I, 13

airenes

aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ērakā "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]

Avots: ME I, 13

airēt

aĩrêt, Refl. -tiês, ‡

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5

airēt

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13

airis

aĩris: auch Pussen, aĩre auch Salis, (mit ài 2 ) Golg., Saikava, Demin. acc. s. airiņu BW. 30724 var.: (zvejenieki) airus (Var.: aires, aiŗus) drāza BW. 30774; ‡

2) aĩris Ramkau, eine kurze Stange, mit der man beim Roden das zu verbrennende Strauchwerk vorwärtswälzt.

Avots: EH I, 5

airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. aiŗus drāzt Ar. 1797; mesties aiŗuos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13

airīt

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14

aisa

aĩsa, aĩsasã, Interj. der Freude, des Jubels: aisa, aisa, vica, vica, aug man skaista līgaviņa BW. 11044. K.

Avots: ME I, 14

aisīt

àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡

3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5

aisīt

àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14

aita

àita: aite auch BW. 1318 var., (mit aî 2 ) Grob., Ahswikken; nom. pl. aitis BW. 1318 var.

Avots: EH I, 5

aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gaŗause, langohrig; gaŗaste, gaŗastene, gaŗastu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

aitāda

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14

aitašķi

àitašķi, àitu-a., Schafgarbe (Achillea millefolium) RkR. II, 64, auch pelašķi.

Avots: ME I, 14

aitene

‡ aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit aĩ ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5

aitenes

àitenes: anchusa arvensis; ‡

2) eine Art Pilze
(mit aî 2 ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5

aitenes

àitenes, Acker-Krummhals (Lycopsis arvensis L.) RKr. II, 73, Konv. 2

Avots: ME I, 14

aitēns

‡ aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.

Avots: EH I, 5

aitgans

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

aitieši

àitiẽši, Schafe, aitiešu bars, eine Herde Schafe Kaudz. M.

Avots: ME I, 14

aitiņas

àitiņas, ‡

7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.

Avots: EH I, 5

aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

aitinis

àitinis 2 fem. -ne Warkl., Adj., Schafer gehörig, Schaf-.

Avots: EH I, 5

aiviekša

‡ aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5

aiviekstājs

‡ àiviêkstājs 2 Warkl., der Himbeetstrauch.

Avots: EH I, 5

aiviekstene

aiviekstene: auch Fehteln, (mit aĩ ) AP., (mit ài 2 ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5

aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264. Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235. Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kaŗā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2. Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich. Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aiza

‡ II aiza, comm., "wer die Zähne zeigt" Warkl.

Avots: EH I, 5

aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

aizacīs

àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.

Avots: ME I, 17

aizada

àizada, ‡

2) = àizadi (?): cimdiem dzīparu aizadas Oknist; aîzada 2 Ruhental od. Schwitten, àizadas 2 Ass. - Kalt., Kaltenbrunn, = valnis 4.

Avots: EH I, 5

aizadi

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17

aizadīt

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6

aizaids

aizaids: auch Sessw., = azaîds 4, die Zwischenmahlzeit zwischen Mittags- und Abendessen.

Avots: EH I, 6

aizairēt

àizairêt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17

aizaizcitugada

‡ aizaizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, adv., im Jahr nach dem nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 6

aizaizgājušais

‡ àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6

aizaizpagājušais

‡ àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6

aizaizparīta

‡ àizàizparîta, Adv., den zweiten Tag nach übermorgen Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 6

aizaizpērn

‡ àizàizpẽ̦rn, im vorvorvergangenen Jahre Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 6

aizākstīties

‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7

aizallēt

‡ àizal̃lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6

aizalvot

àizalvuôt, tr., verzinnen; mit Zinn zumachen: acis aizalvuotas BW. 8431.

Avots: ME I, 17

aizārdīt

‡ àizārdît,

1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;

2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.

Avots: EH I, 7

aizars

àizars: àizara 2 auch Golg. In Oknist nennt man àizara 2 eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6

aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17

aizārstēt

‡ àizãrstêt,

1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;

2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.

Avots: EH I, 7

aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6

aizart

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17

aizāt

aizât, intr., Denom. von aĩza, Risse, Spalten bekommen (vom Eise).

Avots: ME I, 18

aizaudi

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6

aizaudi

àizaudi (Bersohn), der Anfang vom Gewebe; hierzu auch das folgende Wort?]

Avots: ME I, 17

aizaudiņi

àizaudiņi: nach J. Allunāns IMM. 1933 II, 225 dagegen vermutlich = apaudiņi.

Avots: EH I, 6

aizaudzēt

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6

aizaudzināt

‡ àizaûdzinât Wid., = àizaûdzât: pļavu ar krūmiem aizaudzināt. tu gribē̦tu manu muti aizaudzināt, lai es nerunāju Ahs.

Avots: EH I, 6

aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

aizaugt

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gaŗajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kuŗām tas izaudzis, gan tādas, kuŗas tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

aizauklēt

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6

aizaukstēt

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6

aizaukstēt

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18

aizaurēt

‡ àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7

aizause

àizàuse,

1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

aizause

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18

aizausīt

‡ àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7

aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7

aizaust

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18

aizaust

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben:
nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18

aizaut

‡ àizàut,

1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;

2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 7

aizauzot

‡ àizàuzuôt, ein wenig mit Hafer füttern: a. zirgu Golg.

Avots: EH I, 7

aizāzēt

‡ àizâzêt, foppend verscheuchen, wegbekommen: a. kuo pruojām.

Avots: EH I, 7

aizbadīt

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

aizbadīt

àizbadît, tr.,

1) mit den Hörnern fortstossen,

2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.

Avots: ME I, 18

aizbaidīt

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.

Avots: EH I, 7

aizbaidīt

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18

aizbailes

àizbaîles, Furcht, Entsetzen: ar aizbailēm tā sauca māsas palīgā.

Avots: ME I, 18

aizbakāt

‡ àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7

aizbaknīt

àizbaknît, hineindrückend zustopfen Dunika: a. ar māliem caurumu mūrī.

Avots: EH I, 7

aizbakstīt

àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.

Avots: EH I, 7

aizbakstīt

àizbakstît, verstopfen: kuoku starpas mē̦dz aizbakstīt ar sūnām Konv. 2 50.

Avots: ME I, 18

aizbalināt

‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7

aizbalsināt

‡ àizbal̃sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7

aizbalsot

‡ àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7

aizbalss

àizbàlss, -s, eine vertretende Stimme (beim Abstimmen). Swaigsnit n. U.

Avots: ME I, 18

aizbalstīt

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18

aizbalzīt

‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7

aizbarot

‡ àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8

aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

aizbārstīt

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbārt

‡ àizbãrt,

1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.

Avots: EH I, 8

aizbāšķis

‡ àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8

aizbāšķītis

àizbāšķĩtis, Demin. von àizbāsķis = aizbāzis: līdzās sēd tautu meita tā kā luogu aizbāšķītis BW. 21288.

Avots: ME I, 18

aizbaudīt

‡ àizbaudît,

1) schmecken
Palejas J. VII;

2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.

Avots: EH I, 8

aizbaukšēties

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbaukšķēties

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbaurot

‡ àizbauŗuôt, àizbauruôt,

1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;

2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbāze

‡ aizbāze "Bestechungsmittel" Wid.

Avots: EH I, 8

aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

aizbāzīt

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

aizbažīties

‡ àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.

Avots: EH I, 8

aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18

aizbazūnēt

‡ àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.

Avots: EH I, 8

aizbēdāt

‡ àizbè̦dât,

1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;

2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?

Avots: EH I, 9

aizbēdāties

àizbè̦dâtiês, sich zu grämen anfangen Zb. XVIII, 288.

Avots: ME I, 19

aizbēdināt

‡ àizbèdinât, bekümmern, sich grämen machen: meita māti aizbēdinājusi.

Avots: EH I, 9

aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

aizbēgalēt

‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9

aizbēgt

àizbêgt: ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: aizbēdzies aiz krūmiem Jürg., Lems.

Avots: EH I, 9

aizbēgt

àizbêgt, entfliehen, davonlaufen, hinlaufen: vilkam kliedzu, tas aizbēga BW. 13074. meitas aizbēga uz klēti BW. III, 1, 81.

Avots: ME I, 19

aizbeigt

‡ àizbèigt,

1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;

2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 8

aizbekot

‡ àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8

aizbelzt

àizbèlzt, intr., langsman sich wegschleppen: viņš šuorīt aizbelza uz mežu! Annenhof, Mar.; cf. belzt.

Avots: ME I, 19

aizberēties

‡ àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 8

aizbērt

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9

aizbērt

àizbẽrt,

1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;

2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 19

aizberzēt

‡ àizber̂zêt,

1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;

2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;

3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.

Avots: EH I, 8, 9

aizberzt

‡ àizber̂zt,

1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;

2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.

Avots: EH I, 9

aizbezdēt

‡ àizbezdêt Warkl., fistend entfernen oder sperren: vilkacis tam rīkli aizbezâējis, sagt man von einem heiseren Menschen Siuxt.

Avots: EH I, 9

aizbīdeklis

àizbīdeklis, Stöpsel Mag. II, 1, 69; zu bīdît.

Avots: ME I, 19

aizbīdelēt

‡ I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9

aizbīdelēt

‡ II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz māju Stenden.

Avots: EH I, 9

aizbīdināt

‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9

aizbīdīt

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10

aizbīdīt

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19

aizbiezēt

‡ àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.

Avots: EH I, 10

aizbikstīt

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

aizbildēt

àizbildêt, entschuldigen Warkl.: aizbild[i] mani! Evang. 1753, S. 50.

Avots: EH I, 9

aizbildiņa

aizbildiņa, àizbildĩte, Hülfe, Schutz, Vormundschaft: maza, maza aizbildiņa nuo tā viena bāleliņa (Var.: aizbildĩte) BW. 13734.

Avots: ME I, 19

aizbildināt

àizbil̂dinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbil̂dinâtãjs, der Fürsprecher; àizbil̂dinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19

aizbildniecība

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19

aizbildnis

àizbildnis: auch Linden (mit il̂ ), Zvirgzdine (mit ìl 2 ).

Avots: EH I, 9

aizbildnis

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19

aizbilst

àizbil̂st, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19

aizbirdināt

‡ àizbirdinât, hinter etw. streuen: a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 9

aizbirināt

‡ àizbirinât Wandsen, Iterativform zu àizbẽrt.

Avots: EH I, 9

aizbirt

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19

aizbirzīt

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

aizbīties

‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10

aizbizenēt

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19

aizblādēties

‡ aîzblâdêtiês 2 Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 10

aizblākšķināt

‡ àizblàkšķinât 2 Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10

aizblandīties

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19

aizblankot

aizblankuôt, tr., mit Brettern (blankas) beschlagen, verschalen: cietumu Baltp.

Avots: ME I, 19

aizblankstīties

‡ àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10

aizblārkšēt

‡ àizblãrkšêt Kal., mit Gerassel hin-, wegfahren: a. ar dzelžu ve̦zumu.

Avots: EH I, 10

aizblaugznāt

‡ àizblaugznât, sich bis zu einer gewissen Stelle mit Schinn bedecken: āda aizblaugznājusi līdz acīm Schwitten.

Avots: EH I, 10

aizbļaustīt

‡ àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11

aizbļaut

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11

aizbļaut

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20

aizblauzties

‡ àizblauztiês, in der Verbind. staigā aizblauzies Nerft "mit zugekniffenen od. verschwollenen Augen".

Avots: EH I, 10

aizblāvēt

‡ I àizblãvêt Wandsen, matt werden (perfektiv): stikls aizblāvējis.

Avots: EH I, 10

aizblāvot

‡ àizblãvuôt, unklar, matt werden: acis aizblāvuojušas.

Avots: EH I, 10

aizblēdīt

‡ àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10

aizblēņoties

‡ àizblèņuôtiês: aizblēņuoties līdz pērienam, eine gewisse Zeit hindurch dumme Streiche machen und schliesslich dafür geprügelt werden.

Avots: EH I, 10

aizblēt

‡ àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.

Avots: EH I, 10

aizblieķēt

‡ àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.

Avots: EH I, 10

aizbliest

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20

aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10

aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gaŗām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

aizblisēt

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10

aizblīšķēties

‡ àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

aizblīst

àizblîst - stu, -du od. -zu (n. U. - žu, -du): gaismiņa aizblīst, es beginnt zu tagen (Etn. III, 145); eilig davon ziehen (U.).

Avots: ME I, 19

aizblīvēt

‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10

aizblīžģēt

‡ àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10

aizblodīt

‡ àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo 2 ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.

Avots: EH I, 11

aizblozīties

‡ àizbluôzîtiês, langsam, wackelnd fortgehen, hingehen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 11

aizbluķēt

àizbluķêt, mit der Feldrolle bis zu einem gewissen Punkt abrollen: a. līdz lauka uotram galam Siuxt.

Avots: EH I, 10

aizblūkšķēt

‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10

aizblunkšķēties

‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10

aizblunkšķināt

‡ àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10

aizbļuršķēties

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

aizblusāties

‡ àizblusâtiês "mit allem Kram fortziehen": vai viņš būs reiz aizblusājies vai ne? Mezküll.

Avots: EH I, 10

aizblūšķēties

‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10

aizblūžģēt

‡ àizblùžģêt 2 Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11

aizboda

aizbuoda (Bersohn), tiefe Stelle im Fluss].

Avots: ME I, 20

aizbode

àizbùode 2 : auch Heidenfeld und Sessw. (eine Flusskrümmung mit stillem Wasser).

Avots: EH I, 13

aizbode

aizbuode, Biegung im Flusse; ielīkums, kuo ūdens krastam izgrauzis Etn. III, 145 [s. atbuods].

Avots: ME I, 20

aizbojāt

àizbuõjât, tr., beschädigen: kuokam aizbuojāta miza Tēv.

Avots: ME I, 20

aizbokāt

‡ àizbuõkât, (Gerste)überdreschend hingelangen: aizbuokā līdz malai! KatrE.

Avots: EH I, 13

aizbozēt

‡ àizbuozêt, auf einen Knüttel gestützt fort-, hingehen: ve̦cais aizbuozēja uz kaimiņiem Bauske.

Avots: EH I, 13

aizbradāt

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

aizbrākšēt

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

aizbrakšēties

‡ àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11

aizbrākšķēt

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

aizbraucējs

àizbraucẽjs, (f.) - ẽja, einer (eine), der (die) wegfährt: aizbraucējiem deva līdz ciema kukuļus BW. III. 1, 92.

Kļūdu labojums:
kukuļus = kukuli

Avots: ME I, 20

aizbrauciens

‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11

aizbraucināties

‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11

aizbraucīt

‡ àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.

Avots: EH I, 11

aizbraukalēt

‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11

aizbraukāt

‡ àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, = ‡ àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11

aizbraukšēt

‡ àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.

Avots: EH I, 11

aizbraukt

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

aizbraukt

àizbràukt, wegfahren, hinfahren: dē̦ls aizbrauc uz e̦ze̦ru LP. IV, 2; aizbr. gaŗām, vorbei-, vorüberfahren: mēs visiem aizbraucām gaŗām, wir überholten alle im Fahren; kapsē̦tai aizbraukt gaŗām LP. VII, 148.

Avots: ME I, 20

aizbrazdāt

‡ àizbrazdât, polternd, lärmend, laut sprechend fort-, hingehen: puišu bars aizbrazdāja pa mežu pruom Dunika.

Avots: EH I, 11

aizbrazdinēt

‡ àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11

aizbrāzt

‡ àizbrāzt,

1) fort-, hinlaufen, -eilen
Bauske, (mit â ) C., Schujen, Trik., (mit â 2 ) Lems.: viņš aizbrāza uz kaimiņiem;

2) hinter etwas schleudern
(perfektiv): vē̦tra aizbrāza zvejniekam ve̦se̦lu šalti ūdens aiz kakla Trik.

Avots: EH I, 11

aizbrāzties

àizbrâztiês, dahinsausen, wegbrausen: šņākuoņa aizbrāzās nuo viena meža stūŗa uz uotru Stari I, 288.

Avots: ME I, 20

aizbrēcināt

‡ àizbrēcinât, zum Schreien veranlassen: a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 11

aizbrēkāt

‡ àizbrẽ̦kât, wiederholt vollschreien (perfektiv): a. uotram ausis.

Avots: EH I, 11

aizbrēkt

àizbrèkt, ‡

3) vollschreien, schreiend betäuben:
a. kam ausis Dunika u. a.; ‡

4) a. kaklu Kal., Rutzau, vom Weinen heiser werden.

Avots: EH I, 11, 12

aizbrēkt

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20

aizbreņģēt

‡ àizbrèņģêt 2 Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.

Avots: EH I, 11

aizbridināt

‡ àizbridinât, fort-, hinwaten lassen, machen: a. zirgu līdz pašai dzelmei Wandsen.

Avots: EH I, 12

aizbriedēt

‡ àizbriêdêt, zuquellen machen: mitrums luogus aizbriedējis Bauske.

Avots: EH I, 12

aizbriest

‡ àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12

aizbrikšēt

‡ àizbrikšêt Kal., (Äste) knacken machend hin-, wegeilen: pa mežu kas aizbrikšēja.

Avots: EH I, 12

aizbrist

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20

aizbrucināt

‡ àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12

aizbruģēt

‡ àizbruģêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;

2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.

Avots: EH I, 12

aizbrukt

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12

aizbružāt

‡ àizbružât,

1) die Füsse längs der Erde ziehend fortgehen
C.;

2) (mit den Füssen) zuscharren:
a. alu (caurumu) ar zemēm Fest.

Avots: EH I, 12

aizbruzdēt

àizbruzdêt, dröhnend sich entfernen, wegrollen: pa ielām aizbruzdēja rats MWM. VIII, 740.

Avots: ME I, 20

aizbubināt

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20

aizbučot

‡ àizbučuôt, küssend schliessen, zuküssen: dē̦ls nuomirušai mātei aizbučuoja acis.

Avots: EH I, 12

aizbudīt

‡ àizbudît, antreibend hinbekommen: a. kuo pie darba Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

aizbudzīt

‡ àizbudzît, (mit Gewalt Bauske, Drosth., mit Worten Bauske) wegtreiben.

Avots: EH I, 12

aizbūdzīt

‡ àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13

aizbugt

‡ àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).

Avots: EH I, 12

aizbuinīt

‡ àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.

Avots: EH I, 12

aizbuknīt

‡ àizbuknît, kurze Stösse versetzend forttreiben: a. kuo pruojām Dunika u. a.

Avots: EH I, 12

aizbūkšēties

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

aizbūkšķēties

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

aizbukurēt

‡ àizbukurêt, (etwas Schweres) hin-, wegwälzen: bukūļiem jāaizbukurē bluķi uz ragavām Saikava.

Avots: EH I, 12

aizbuldurēt

‡ àizbul̃durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12

aizbungāt

‡ àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12

aizburbēt

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

aizburbis

àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.

Avots: ME I, 20

aizburbuļot

‡ àizbur̂buļuôt, fort-, hinrieseln, -sprudeln: strautiņš man aizburbuļuoja ātri gaŗām.

Avots: EH I, 12

aizburgāt

‡ àizburgât, (mit Stöcken) forttreiben, -rollen (tr.): a. bumbu pruojām Talsen.

Avots: EH I, 12

aizburtot

‡ àizbur̃tuôt, bis zu einer gewissen Stelle hinbuchstabieren: a. līdz lappuses beigām.

Avots: EH I, 13

aizbūšķēt

‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās 2 , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13

aizbūve

‡ àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13

aizbūvēt

‡ àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13

aizčabāt

‡ àizčabât, langsam, unsicher fort-, hingehen.

Avots: EH I, 14

aizčabēt

‡ àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.

Avots: EH I, 14

aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15

aizčagāt

‡ àizčagât, (mit Stroh, Mist usw.) bewerfend verdecken: a. aizgaldu (zum Schutz vor dem Winde) Bauske.

Avots: EH I, 15

aizčakarēt

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

aizčākstēt

‡ àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15

aizčakstināt

‡ àizčakstinât, langsam fort-, hinfahren: ve̦cais ar savu zirdziņu aizčakstina Trik.

Avots: EH I, 15

aizčalīt

‡ àizčalît, im Sprechen übertreffen Dunika: tādu pļāpu ne˙viens nevar aizčalīt.

Avots: EH I, 15

aizčalot

àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.

Avots: ME I, 21

aizcapāt

‡ àizcapât Dunika,

1) mit kleinen Schritten hin-, weggehen (von kleinen Kindern):
a. līdz galdam;

2) langsam hin-, weggehen:
zirgs aizcapāja uz ganīkli.

Avots: EH I, 13

aizčāpot

àizčâpuôt, auch àizčâpât, hinkriechen, langsam sich entfernen: bē̦rns aizčāpuojis pie akas LP. V. 59; lācis aizčāpuojis pruojām Etn. III, 112.

Avots: ME I, 21

aizčaukstēt

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21

aizčaukstināt

‡ àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15

aizcelāt

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13

aizceļot

àizceļuôt, verreisen: viņam bija jāaizceļuo LP. VII, 514.

Avots: ME I, 20

aizcelt

àizcel̂t, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili; ‡

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13

aizcelt

àizcel̂t, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. 1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kaŗa spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20

aizceplis

àizceplis, àizceple, der Raum hinter dem Ofen: aizceplī od. -plē sēdēt BW. 770, 2.

Avots: ME I, 20

aizcept

‡ àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13

aizcerāt

‡ àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13

aizcere

‡ aizcere Bers. "= pacere, eine tiefe Stelle im Fluss".

Avots: EH I, 13

aizcerēt

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20

aizčerkstēt

‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15

aizcibāt

‡ àizcibât, mit langsamen, kleinen Schritten fort-, hingehen Sassm.: mazais aizcibājis līdz galdam Bauske.

Avots: EH I, 13

aizčibēt

‡ àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15

aizčibināt

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

aizcibot

‡ àizcibuôt, (eine ciba) zumachen: a. cibu Lubn.

Avots: EH I, 13

aizciekāt

‡ àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14

aizčiepstēties

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

aizčiept

‡ I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit iê 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

aizčiept

‡ II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16

aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14

aizciest

àizcìest, verschmerzen L. Refl. -tiês: längere Zeit etw. entbehren: nu tik viņš ē̦d! tik ilgi aizieties Wolm. u. a.

Avots: ME I, 21

aizcietēt

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21

aizcietīgs

‡ àizcietîgs, enthaltsam, etwas geizig Spr.

Avots: EH I, 14

aizcietināt

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

aizčīgāt

‡ àizčĩgât, fiedelnd (Bauske), klägliche Tone hervorbringend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend Heidenfeld, Prl.) sich entfernen.

Avots: EH I, 16

aizčiknīties

‡ àizčiknîtiês, mit Mühe fort-, hingelangen: a. līdz mežmalai KatrE.

Avots: EH I, 15

aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

aizcīkstēties

‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14

aizčikstēties

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15

aizčīkstēties

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

aizčīkstināt

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16

aizcilāt

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

aizcildīt

‡ àizcildît: viņš aizcildīts līdz pašai Rīgai Bauske, sein Ruhm hat sich allmählich bis nach Riga verbreitet.

Avots: EH I, 14

aizcilpāties

‡ àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14

aizcilpot

àizcil̃puôt: ‡ Refl. -tiês, sich verknüpfen, sich in Schlingen zusammenziehen: diegs aizcilpuojies Lubn.

Avots: EH I, 14

aizcilpot

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20

aizcinis

àizcinis, [oder àizcine?], der Ort finter dem Hümpel: paipala meklē sev jauku aizcinīti jaunai ligzdai Stari I, 206.

Avots: ME I, 20

aizcīnīt

‡ àizcìnît, mit Mühe fort-, hinschleppen Spr.

Avots: EH I, 14

aizčīnīt

‡ àizčīnît, mit Mühe, schleppend fort-, hinschaffen: a. žagaru nastu uz māju Bauske, Heidenfeld. Refl. -tiês, mühevoll fort-, hingehen: a. līdz mežam Bauske, Heidenfeld.

Avots: EH I, 16

aizcīnīties

àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.

Avots: ME I, 21

aizcipāt

‡ àizcipât, langsam, unbeholfen fort-, hingehen: bē̦rns aizcipājis uz uotru istabu.

Avots: EH I, 14

aizčīpstēties

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16

aizcipt

I àizcipt: puikam skrejuot kāja aizcipa aiz sliekšņa, un tas pakrita Dond.

Avots: EH I, 14

aizčirkstēt

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

aizčirkstēties

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21

aizčirkstināt

‡ àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15

aizcirpt

‡ àizcìrpt,

1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;

2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.

Avots: EH I, 14

aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

aizcirtnis

àizcìrtnis, ein Hindernis, das namentlich durch gefällte Bäume verursacht wird. Plud.

Avots: ME I, 21

aizcīsties

‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14

aizcits

‡ àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14

aizcitugad

‡ àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14

aizcitugadu

‡ àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14

aizčivināt

‡ àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16

aizčokurēt

àizčuokurêt jumtu Duom. II, 3, das Dach am First ausbessern.

Avots: ME I, 21

aizčūbāt

‡ àizčūbât,

1) (heimlich) unbeholfen fortschleppen
(mit ũ ) Trik.;

2) zertreten, zertrampeln
Trik.: a. duobi. Refl. -tiês, unbeholfen fortgehen Bauske, Trik.

Avots: EH I, 16

aizčubināt

‡ àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16

aizčudāties

‡ àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.

Avots: EH I, 16

aizčudīt

‡ àizčudît Plm., Prl., forttreiben. Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingehen Jürg., Prl.

Avots: EH I, 16

aizčūdīt

‡ àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, = ‡ àizčudâtiês.

Avots: EH I, 16

aizčudīties

‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčuidīt

‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčuknīt

‡ àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčukstēt

‡ àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16

aizčūkstēt

‡ àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17

aizčukstīt

‡ àizčukstît, fort-, hinstossen, -schüren Lems., Salis, Trik.

Avots: EH I, 16

aizčukurēt

‡ àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16

aizčūlāt

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17

aizčulināt

‡ àizčulinât, so sehr veovöhnen, dass der Verwöhnte nicht mehr recht gedeiht Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 16

aizčunčināt

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ 2 ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16

aizčunčināt

àizčunčinât, intr., wegtraben: melnais aizčunčināja uz lauku.

Avots: ME I, 21

aizčurāt

‡ àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16

aizčurkstināt

‡ àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16

aizdabūt

àizdabût: ‡ Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingelangen: viņš ilgi muocījās, kamē̦r aizdabūjās līdz purva uotrai malai Dunika.

Avots: EH I, 17

aizdabūt

àizdabût,

1) wegbekommen, entfernen, hinbringen:
viņu vairs nevar aizdabūt pruojām, von einem unangenehmen Gast. līdz kruogam ve̦zums jāaizdabū JR. IV, 54;

2) bekommen, erhaschen:
cilvē̦ku vilki nuoplēš, lai kur aizdabūdami LP. VII, 863.

Avots: ME I, 21

aizdaga

‡ aizdaga Bers., trocknes Holz zum Anzünden, Anheizen.

Avots: EH I, 17

aizdaidzīt

‡ àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.

Avots: EH I, 17

aizdairīties

‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.

Avots: EH I, 17

aizdakstīt

‡ I àizdakstît, fortgeben: a. visas mantas Lems., Salis.

Avots: EH I, 17

aizdakstīt

‡ II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.

Avots: EH I, 17

aizdakterēt

‡ àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17

aizdalbīt

‡ àizdalbît, sich fort-, hinschleppen: kur tas nu aizdalbījis? Bauske, Mesoten.

Avots: EH I, 17

aizdaldot

‡ àizdàlduôt 2 Ass. - Kalt., sich herumtreibend fort-, hingehen: nezi kur jis jir aizdaldavis.

Avots: EH I, 17

aizdalīt

‡ àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17

aizdalsāt

‡ àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.

Avots: EH I, 17

aizdancināt

‡ àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17

aizdancot

‡ àizdañcuôt, fort-, hintanzen: a. līdz zāles galam.

Avots: EH I, 17

aizdangāt

‡ àizdañgât,

1) (durcheinesumpfige Stelle) fort-, hinstapfen
Gr. - Buschh., Memelshof;

2) volltreten, vollstampfen:
guovis grāvi aizdangājušas AP., Gr. - Buschh., KatrE., Memelshof, Ronneb., Trik.

Avots: EH I, 17

aizdaņģināt

‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17

aizdara

àizdara: àizdara 2 auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, Wessen, àizdars 2 Auleja: uz vušku aizdaru (neben einem gen. s. aizdara) Pas. VIII, 297. 5. auch unter àizdars.

Avots: EH I, 17

aizdara

àizdara, auch àizdars Ober-Kurl. (li. ùždaras), ein Verschlag im Stalle fūr Kleinvieh Nerft, Kemp.; gewöhnlich aizgalds.

Avots: ME I, 21

aizdārdēt

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18

aizdārdēt

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gaŗām vilciens.

Avots: ME I, 22

aizdarināt

‡ àizdarinât,

1) zumachen, schliessen:
a. luogam šķirbas Schwanb.;

2) bis zu einer gewissen Stelle behauen:
a. kuoku līdz pusei Gr. - Busch.;

3) = àizdarît 3; a. putru Schwitten;

4) warnen:
viņa jau sen aizdarināta Bers.

Avots: EH I, 17

aizdarīt

àizdarît,

4) auch Stom.; ‡

6) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizdari zeķi līdz papēdim! Siuxt.

Avots: EH I, 17

aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gaŗām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

aizdars

àizdars: auch Abgulden n. BielU., AP., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Wolm., Zvirgzdine, aizdara(s) Golg.: līdzi ņēma aizdariņu BW. 19428. s. auch unter àizdara.

Avots: EH I, 17

aizdars

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kuŗam piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22

aizdārze

àizdārze Festen, Sessw. (ein loc. s. aizdārzā Pēterburgas Avīzes I, 35), der Raum hinter einem Garten.

Avots: EH I, 18

aizdāstīt

‡ àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.

Avots: EH I, 18

aizdaudīties

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22

aizdauzīt

‡ àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18

aizdāvāt

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. 2 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22

aizdāvināt

‡ àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis māju.

Avots: EH I, 18

aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gaŗu skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22

aizdegune

àizde̦gune, ‡

2) comm. "pļāpa, kas visur bāž savu de̦gunu" Bers.

Avots: EH I, 18

aizdegune

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. 2 559.

Avots: ME I, 22

aizdeiderēt

‡ àizdeiderêt, (mit unsicheren Schritten) fort-, hingehen Bauske, Nitau, Warkh.: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 18

aizdeidzēt

‡ àizdeîdzêt Saikava, zu keimen anfangen lassen: a. labību.

Avots: EH I, 18

aizdeldēt

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22

aizdēlīties

‡ àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18

aizdelverēt

àizdel̃verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

aizdenderēt

àizdenderêt, fort-, hintaumeln Golg.: piedzērusi aizde̦nde̦rē̦tu uz mājām Anekd. IV, 312.

Avots: EH I, 18

aizderēt

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18

aizderēt

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22

aizdevas

àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.

Avots: ME I, 22

aizdevi

‡ aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18

aizdevīgs

‡ àizdevîgs "zum Verleihen geneigt" Spr.

Avots: EH I, 18

aizdicelēt

‡ I àizdicelêt, mit einem zweirädrigen Wagen (dicele) fort-, hinfahren N. - Bartau.

Avots: EH I, 18

aizdīdīt

‡ àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19

aizdīdzēt

‡ àizdîdzêt, zu keimen anfangen lassen: labību laikā a.

Avots: EH I, 19

aizdiebt

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

aizdiedelēt

‡ àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19

aizdiedzēt

‡ àizdiêdzêt, zu keimen anfangen lassen: a. labību Prl.

Avots: EH I, 19

aizdiegt

àizdiêgt: Refl. -tiês - auch Dobl., Mitau.

Avots: EH I, 19

aizdiegt

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

aizdienēt

‡ àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19

aizdiet

‡ àizdiet, bis zu einer gewissen Stelle hintanzen; tanzend, hüpfend sich entfernen: a. pruojām līdz zãles galam.

Avots: EH I, 19

aizdīgt

àizdîgt, ‡

2) zu wachsen anfangen:
kas tikkuo aizdīdzis - pruom uz Rīgu! Deglavs Rīga II, 1, 18.

Avots: EH I, 19

aizdīgt

àizdîgt, intr., aufkommen, aufkeimen: dīgļi visi brangi aizdīga MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 23

aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22

aizdīkt

‡ àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19

aizdilbāt

‡ àizdilbât, mit langen, grossen Schritten fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18

aizdilbt

‡ àizdil̂bt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18

aizdilināt

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22

aizdilt

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

aizdipāt

‡ àizdipât "(mit unelastischen oder kleinen Schritten) fort-, hingehen": bē̦rns aizdipāja līdz galdam O. - Bartau.

Avots: EH I, 19

aizdipēt

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19

aizdipēt

àizdipêt und aizdipinât, sich wegbewegen, wegtrippeln: gaŗām aizdip vējiņš Stari II, 931. bē̦rns aizdipināja pie mātes.

Avots: ME I, 22

aizdipt

‡ aizdipt Bers., schallend sich entfernen: ātri tie (= suoļi) aizdipa gaŗām A. Brigadere Daugava I, 562; nach MSil.; flink hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 19

aizdirbināt

àizdirbinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22

aizdirst

àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.

Avots: ME I, 23

aizdīžāt

‡ àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19

aizdobīt

‡ àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21

aizdot

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21

aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

aizdragāt

àizdragât, tr.,

1) hinschmettern, zertrümmernd hinschleudern:
skaudīgs vējš bij aizdragājis kādu jūŗas kuģi līdz pat tai salai A. XI, 125;

2) etwas beschädigen:
laivu.

Avots: ME I, 23

aizdraicīt

‡ àizdràicît 2 Ass. - Kalt., vollstreuen: aizdraicījis pus kula (mit Stroh).

Avots: EH I, 19

aizdraišķīt

‡ àizdraišķît, vollstreuen: a. ceļu ar zàlēm Erlaa.

Avots: EH I, 19

aizdrazgāt

‡ àizdrazgât, mit Abfällen (drazgas) vollschütten: a. grāvi Salis.

Avots: EH I, 19

aizdrāzt

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gaŗām Blaum.

Avots: ME I, 23

aizdrebēt

àizdrebêt, anfangen zu zittern: es aizdre̦bu pie katra viņs suoļa (Asp.); gew. refl.: rūts aizdrebējās MWM. X, 241.

Avots: ME I, 23

aizdrēgāt

‡ àizdrè̦gât (wo?), bis zu einem gewissen Zeitpunkt das Kränkeln aushalten: kaut nu slimā māte varē̦tu a. līdz ziemsvē̦tkiem!

Avots: EH I, 19

aizdricināt

‡ àizdricinât, fort-, hinziehen, -zerren: kazu ar lielu grūtu a. uz māju Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 19

aizdripināt

‡ àizdripinât, langsam fort-, hinfahren AP.

Avots: EH I, 19

aizdrīvēt

àizdrĩvêt, tr., verstopfen: luogu pakulām K.

Avots: ME I, 23

aizdrukāt

‡ àizdrukât, bis zu einer gewissen Stelle drucken: a. grāmatu līdz pusei.

Avots: EH I, 20

aizdrunēt

àizdrunêt, teilweise verwittern: (lini) mārkā vai uz lauka aizdrunēja Druva II, 272.

Avots: ME I, 23

aizdrupināt

‡ àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20

aizdrupt

‡ àizdrupt, (zer)bröckelnd (intr.) hinter etwas geraten: viņam maize aiz kakla aizdrupusi.

Avots: EH I, 20

aizducēt

‡ àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20

aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20

aizdūcināt

‡ aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21

aizducinēt

‡ àizducinêt, ein wenig zu rollen (vom Gewitter) anfangen: tamā pusē jau aizducinēja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 20

aizdūcīt

‡ àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21

aizdūdot

àizdũduôt,

1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;

2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.

Avots: EH I, 21

aizdudzēt

àizdudzêt, erdröhnene: dizrd, ka zeme aidzudzēja Zb. XVIII.

Avots: ME I, 23

aizdudzis

àizdudzis gaiss, wie vom Rauch geschwängerte nebelige Luft (Grünh.); lietus nāk aizdudzis (Naud.).

Avots: ME I, 23

aizdukņīt

‡ àizdukņît, Rippenstösse versetzend vertreiben Golg., Jürg., Lems., Prl, Sessw.

Avots: EH I, 20

aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

aizdukurēt

‡ àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20

aizdulburēt

‡ àizdulburêt "dulburē̦dams aiziet" Trik.

Avots: EH I, 20

aizdūlēt

‡ àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21

aizduļķēt

‡ àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20

aizdunckāt

‡ àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.

Avots: EH I, 20

aizdundurot

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23

aizdunēt

‡ I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20

aizdunēt

‡ II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20

aizdungāt

‡ àizdungât AP., àizdunguôt, (eine Melodie) summend, brummend sich entfernen, Refl. -tiês. plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen (eine Melodie) zu summen: gans aizdungājās AP.

Avots: EH I, 20

aizdunkāt

‡ àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20

aizdurs

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23

aizdurstīt

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20

aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20

aizdurt

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23

aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

aizdurve

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23

aizdusa

àizdusa: àizdusis 2 auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20

aizdusa

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kuŗas svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. 2

Avots: ME I, 23

aizdusis

àizdusis (part. prt. act.): atnāca pa˙visam aizdusis (ausser Atem) Bauske.

Avots: EH I, 21

aizdusis

àizdusis, Part., asthmatisch, schweratmend. Platon.

Kļūdu labojums:
Platon = Platohn

Avots: ME I, 23

aizduszāles

‡ àizduszâles, ein gegen Asthma dienendes Kraut BW. 35056, 2.

Avots: EH I, 21

aizdvašot

‡ àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21

aizdvesties

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24

aizdzēdēt

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21

aizdzelžout

àizdzèlžuôt, tr., vergittern: aizdzelžuots luogs Kaudz. M.

Avots: ME I, 24

aizdzenāt

‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21

aizdzerības

‡ àizdzerības, die Verlobungsfeier: meitas aizdzerībās bij daudz gastu saprasīts Warkl.

Avots: EH I, 21

aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzeŗuot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24

aizdzīdināt

‡ àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22

aizdziedāt

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22

aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

aizdzinīgs

‡ àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.

Avots: EH I, 21

aizdžinkstēt

‡ àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis. ‡

Avots: EH I, 22

aizdzirdēt

‡ àizdzìrdêt, vernehmen, zu Gehör bekommen: aizdzirdēt kuo pa ausu galam Bauske. kad viņa dabūs kuo a., tad tūliņ izstāstīs citiem Golg., Mahlup, Schwanb. es jau aizdzirdēju (habe schon etwas vernommen) Gr. - Buschh., Memelshof.

Avots: EH I, 21, 22

aizdzirkstēties

‡ àizdzirkstêtiês, anfangen zu funkeln: vilkam acis aizdzirkstējās Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 22

aizdzirnieks

‡ àizdzirnieks, wer sich zur Verlobung einfindet; der Bräutigam Warkl.

Avots: EH I, 21

aizdzirst

‡ àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22

aizdzirst

‡ àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22

aizdzist

‡ àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.

Avots: EH I, 22

aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

aizdzīt

àizdzît, intr., zuheilen: ievainuojumi aizdzīst A. XX, 115.

Avots: ME I, 24

aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

aizdzīvināt

‡ àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22

aize

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22

aizecēt

‡ àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22

aizēda

àizè̦da, der Imbiss: aizē̦du nuoturēt Grünh.

Avots: ME I, 25

aizēds

‡ àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22

aizeja

àizeja, der Ab-, Weggang * Kronw.: vēl minamas zāļu aizejas vietas Alksn. 50.

Avots: ME I, 25

aizelpies

‡ àizelpies (Part. praet. act.), atemlos, ausser Atem Warkl.

Avots: EH I, 22

aizelpoties

‡ àize̦l̃puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

aizelša

àizèlša, jem., der ausser Atem kommt (kas arvien aizelšas) Wid.

Avots: ME I, 25

aizelsāt

‡ àize̦l̃sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22

aizelsīgs

‡ àizelsîgs Wid. "an Atem zu kurz kommend; kurzatmig".

Avots: EH I, 22

aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25

aizēna

‡ àizẽ̦na, ein schattiger Ort, der Schatten: mūsu māja atruodas meža aizē̦nā Sassm.

Avots: EH I, 22

aizēnot

‡ àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.

Avots: EH I, 22

aizēnota

àizẽ̦nuôta vieta, ein beschatteter, schattenreicher Ort MWM. II, 323.

Avots: ME I, 25

aizērģelēt

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22

aizērst

‡ àizḕrst, anfangen zu trennen: aizē̦rsts cimds Trik.

Avots: EH I, 22

aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

aizēvelēt

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

aizgādāt

àizgãdât,

1) dafür sorgen, dass etw. entfernt wird, fortschaffen, hinbringen, hinführen:
Pēterim vajag mani aizgādāt turp Laps. ja pavēli, es burvi aizgādāšu Asp.

2) vergessen
Spr.

Avots: ME I, 26

aizgādība

àizgãdĩba, Vorsorge, Fürsorge: skuoluotāja aizgādība A. XII, 20. viņš pretuojās sievas pašaizliedzīgai aizgādībai Apsk. I, 332. viņš nemaz nav uz aizgādību, er ist garnicht vorsorglich U.

Avots: ME I, 26

aizgādīgs

àizgãdîgs, sorgsam, vorsorglich: aizgādīgs cilvē̦ks Etn. IV, 172. esiet aizgādīgi! seid auf eurer Hut! Kaln. Uo. 13.

Avots: ME I, 26

aizgādniecība

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26

aizgādnis

àizgãdnis, der Vormund, Kurator. Konv. 2

Avots: ME I, 26

aizgads

àizgads gadā, jahrein jahraus Spr. kaimiņam aizgads gadā neaug labi rudzi JK.

Avots: ME I, 25

aizgāds

àizgãds: (mit à 2 ) Saikava, Zvirgzdine: tis vēl senējais aizgāds Zvirgzdine.

Avots: EH I, 23

aizgāds

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26

aizgailēties

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23

aizgaiņāt

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25

aizgainīt

‡ àizgainît, vertreiben: a. mušas.

Avots: EH I, 23

aizgaite

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23

aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

aizgaldīt

àizgal̂dît, einen Bretterverschlag machen (Spr.).

Avots: ME I, 25

aizgaldnīca

‡ àizgal̂dnīca, ein Schwein, das im Bretterverschlag (àizgal̂ds) gemästet wird Ramkau.

Avots: EH I, 23

aizgaldnieks

àizgal̂dniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo baŗuojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25

aizgalds

àizgal̂ds,

1) aizgal̂ds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgal̂da AP., Ramkau, Wolm., àizgal̂da 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgal̂da 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgal̂de AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23

aizgalds

àizgal̂ds, auch àizgal̂da, àizgal̂de, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kuŗu rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346

Avots: ME I, 26

aizgalēties

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

aizgalvot

‡ àizgal̂vuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23

aizgandis

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26

aizgaņģerēt

‡ àizgaņģerêt, taumelnd, mit unsicheren Schritten fort-, hingehen Golg.

Avots: EH I, 23

aizgaņģis

àizgaņģis,

3) ein kleiner, abgeteilter Raum:
istabā tāds aizgaņģītis bij, kur vārīja Sonnaxt.

Avots: EH I, 23

aizgaņģis

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gaŗe̦ns pļavas gabals aiz meža stūŗa vai ar zemes strēmeli atdalīts gaŗe̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

aizgani

àizgani, auch pagani, das Hüten des Viehes an Stelle eines Anderen (am frühen Morgen): es biju aizganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 26

aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

aizgānīt

‡ àizgānît,

1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;

2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.

Avots: EH I, 24

aizgansts

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26

aizgārds

àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.

Avots: ME I, 26

aizgarēties

‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23

aizgārgties

àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.

Avots: ME I, 26

aizgarot

àizgaruôt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakannas Skalbe.

Avots: ME I, 26

aizgaudot

‡ àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23

aizgausināt

‡ àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23

aizgausties

‡ àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

aizgauties

‡ àizgautiês, zu viel für sich nehmen: neaizgaunies nu! A. - Ottenhof, Trik.

Avots: EH I, 23

aizgavēnis

àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

aizgavēties

‡ àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23

aizgavilēt

‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23

aizgavilēties

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

aizgāzt

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

aizģelbis

àizģelbis, das Amulett * K. M., Dz. V.

Avots: ME I, 29

aizģelbt

àizģelbt oder [aizģelbêt?], heilen, vorbeugen: vē̦de̦ra sē̦rgu aizģelbuošas zāles, prophylaktisches und heilendes Mittel. Buschh.

Avots: ME I, 29

aizģeņģerēt

àizģeņ̃ģerêt, intr., weg-, hingehen: viņš aizģeņģerēja mājās B. Vēstn.

Avots: ME I, 29

aizģībt

àizģìbt, in Ohnmacht fallen: kundze aizģībusi.

Avots: ME I, 29

aizģist

àizģist, tr., für jem. eintreten, sorgen: par kuo tu mani neaizģidi Etn. III, 145. tē̦vs rāj dē̦lu, māte viņu aizģied.

Avots: ME I, 29

aizglābt

‡ àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24

aizglāsīt

‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24

aizglāstīt

‡ àizglāstît, fortstreichen: a. matus nuo pieres uz pakausi Bauske, C.

Avots: EH I, 24

aizglaudīt

‡ àizglaudît, hinter etwas streichen (perfektiv): a. matus aiz ausīm.

Avots: EH I, 24

aizglaust

‡ àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24

aizglāzāt

‡ àizglãzât Dunika, mit Fensterscheiben versehen: a. luogu.

Avots: EH I, 24

aizglēbt

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24

aizglīst

‡ àizglīst, verschleimen (intr.) Wid.

Avots: EH I, 24

aizglūnēt

‡ àizglūnêt, sich heimlich (still) entfernen Spr.

Avots: EH I, 24

aizgniezt

àizgniezt, wegschleppen, wegtragen: aizgniezt pruojām visas nuočieptās mantas Kand.

Avots: ME I, 27

aizgoļa

àizguoļa, ein Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds K. [vielleicht eine Kontamination von guoļa und aizgalds].

Avots: ME I, 29

aizgore

àizguore: auch Prl.,

1) : auch AP. (mit ùo ): aizguores visas ir pilnas prusaku.

Avots: EH I, 26

aizgore

àizguore,

1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];

2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;

3) Ofenröhre
(Sessw.);

4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf ō zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]

Avots: ME I, 29

aizgorīties

àizguorîtiês, sich drehend, rekelnd, wackelnd hin-, weggehen: viņa aizguorās līdz luogam Vēr. II, 522.

Avots: ME I, 29

aizgoze

‡ aizguoze "aizguozne" Vīt.: krūmu aizguozē Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 88.

Avots: EH I, 26

aizgozne

àizguozne, ‡

2) saules aizguozne, ein vom Wind geschützter, sonniger Ort, die Sonnenseite:
saules aizguoznē sildīties Bers.

Avots: EH I, 26

aizgozne

àizguozne, der Raum hinter dem Ofen: aizguozne - aizkrāsnē, kur guozīties Bers.

Avots: ME I, 29

aizgoznītis

àizguoznĩtis, ein kleiner Laib Brot, der in dem Vorofen von den Kindern geröstet wird, während noch der Ofen heizt Bers.

Avots: ME I, 29

aizgrābāt

‡ àizgrãbât,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. salmus nuo ceļa;

2) (wiederholt greifend) mit den Händen zuschütten:
a. nelielu bedri ar ruokām.

Avots: EH I, 25

aizgrabēt

‡ àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês, ‡

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24

aizgrabināt

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24

aizgrābstīt

‡ àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25

aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kaŗa vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27

aizgrābtība

àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.

Avots: ME I, 27

aizgrandīt

‡ àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25

aizgraudot

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27

aizgraust

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

aizgrausties

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27

aizgraut

àizgr,aût, tr., hinstürzen, niederstürzend versperren: ceļu. Refl. - sich schwerfälling hinter etwas hinsetzen (aizkrāsnē), hinbrausen, tönen: dziesma aizgrāvās pāri uz upes pusi MWM. X, 242.

Avots: ME I, 28

aizgrauzdēt

‡ àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstumā aizgrauzdējies.

Avots: EH I, 25

aizgrāvot

àizgr,ãvuôt, -êt PS., tr., mit einem Graben absperren, abschliessen: lauku, ceļu.

Avots: ME I, 28

aizgrēda

àizgrè̦da, der Platz hinter dem Holzstapel AP. ej, pastāvies aizgrē̦dā Tirs.

Avots: ME I, 27

aizgreibt

‡ àizgreĩbt Dunika, Kal., Rutzau, hinter etwas fassen: a. kam aiz kakla.

Avots: EH I, 25

aizgribēt

àizgribêt,

1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.

Avots: ME I, 27

aizgribēties

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25

aizgrieznis

àizgrieznis,

1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;

2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;

3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;

4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.

Avots: ME I, 27

aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

aizgriezt

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27

aizgriezt

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambaŗa durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27

aizgrīļot

àizgrĩļuôt, refl. -tiês, hinwankend, taumelnd hinweggehen: B. aizgrīļuo līdz suolam Vēr. I, 1356. viņa aizgrīļuojās līdz kunga mājām Blaum.

Kļūdu labojums:
hinwankend = hinwanken

Avots: ME I, 27

aizgrīzēt

‡ àizgrĩzêt Stenden, mit einem grĩzeklis 1 verriegeln: āra durvis bijušas nuo iekšpuses aizgrīzētas Janš. Dzimtene V, 138.

Avots: EH I, 25

aizgrozīt

‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25

aizgrust

‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25

aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25

aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28

aizgruzdēt

‡ àizgruzdêt, refl. àizgruzdêtiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdējusi (aizgruzdējusies).

Avots: EH I, 25

aizgubt

‡ àizgubt, sich hinter etwas bücken: a. aiz ciņa, aiz krūma.

Avots: EH I, 26

aizguldināt

‡ àizguldinât,

1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;

2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;

3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).

Avots: EH I, 26

aizguldīt

àizguldît, ‡

2) vor jem. (etwas) niederlegen
Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26

aizguldīt

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28

aizguldzenēties

àizguldzenêtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28

aizgulēt

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡

6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26

aizgulēt

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28

aizguls

‡ aizguls "Wolken, die von éiner Seite heraufziehen, éine Seite verdecken" Domopol.

Avots: EH I, 26

aizgult

àizgul̃t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26

aizgult

àizgul̃t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28

aizgulte

àizgul̃te, der Raum hinter dem Bette.

Avots: ME I, 28

aizguņģis

‡ àizguņģis Bers., ein abgeteilter Raum im Zimmer: turpina ceļu uz savu aizguņģi Ezeripš Leijerk. I, 267.

Avots: EH I, 26

aizgunīt

‡ àizgunît,

1) ein helles Feuer entfachen:
mēs labi ātri aizgunījām un, gaišai liesmai lātījuot, sākām dūlēt Vīt.;

2) sich schnell entfernen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26

aizgurdzēt

‡ àizgur̂dzêt, mit gurgelnden Lauten sich entfernen: ūdeņi aizgurdz. Refl. -tiês, aufgurgeln: kaklā kas aizgurdzējās Trik.

Avots: EH I, 26

aizgurne

‡ aizgurne "vieta aiz sietavām": ve̦cā māte izvilka tuteni nuo aizgurnes Vīt.

Avots: EH I, 26

aizgurt

àizgur̃t, intr., inch., ermatten, müde werden: viņš aizguris apsēdās.

Avots: ME I, 28

aizgūstīties

‡ àizgũstîtiês, in der Verbind. runāt aizgūstīdamies "mit Pausen sprechen" Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26

aizgūt

àizgũt, ‡

3) "eine nicht ganz verheilte Wunde schmerzhaft berühren":
jis aizguva man pirstu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26

aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

aizgūtne

àizgũtne,

3) aizgūtnēm

b) auch AP.: mājas darbi tâ˙pat aizgūtnēm vien ir jāpadara; ‡

c) grib aizgūtnēm, will über die Gebühr
BielU.

Avots: EH I, 26

aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28

aizgūtnība

àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.

Avots: ME I, 28

aizgūtnīgs

àizgũtnîgs, eifrig, feurig, hastig, zu übertreffen bestrebt: aizgūtnīga censība Kronw. aizgūtnīgiem vārdiem tas runā par latviešu tautas likteni Aps. aizgūtnīga steidzība A. XI, 618.

Avots: ME I, 28, 29

aizgūtnis

àizgũtnis, ein gar gefrässiges Tier oder ein solcher Mensch (Hasenpot), Geizhals, ein Gieriger, Hastiger: tē̦vuocis cietsirdīgs un aizgūtnis Dünsb.

Avots: ME I, 28

aizgvelzt

‡ àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26

aizīdzis

‡ àizîdzis (Part. praet. act.), ein wenig verstimmt.

Avots: EH I, 27

aiziere

‡ àiziẽre AP., àiziẽris ebenda, der Raum zwischen dem Ofen und der Wand: nuo... aiziera iznāca arī Līze Azand. 125. Zu iẽre.

Avots: EH I, 27

aiziet

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡

5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27

aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kaŗā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

aiziet

àiz˙iêt, Interj. des Jubels, auf! vorwärts! fort! uzgavilē, ka viss mežs nuošalc: aiziet! Purap. Kkt. 83, JR. V, 168, Saul. I, 115, 186.

Avots: ME I, 30

aizirdzēt

àizirdzêt od. *àizirgt, fort-, hinrieseln, -fluten (von Tönen): tâ kâ nievu skaņa aizirdz gaisuos Plūd. Domas I, 537.

Avots: EH I, 26

aizirt

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26

aizirt

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29

aizirt

àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.

Avots: ME I, 29

aizjādināt

‡ àizjādinât, hin-, wegreiten machen: nīcenieks ar savu... kumeļu aizjādinās viņu sev līdza Janš. Mežv. ļ. II, 11 (ähnlich S. 142).

Avots: EH I, 27

aizjārēt

‡ àizjãrêt C., àizjãrêtiês Wolm., tollend, herumrasend hin-, weggeraten: bē̦rni aizjārējuši(es) uz mežu.

Avots: EH I, 27

aizjāt

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27

aizjāt

àizjât, hinreiten, wegreiten, tr. u. intr.: aizjāt zirgu uz mežu. viņi aizjāja pruojām.

Avots: ME I, 30

aizjauda

àizjaũda, Vorahnung: mātes aizjaudas izrādījās par dibinātām B. Vēstn. ar nelāgām aizjaudām viņš sāka savu kumuodi vē̦ruot B. Vēstn.

Avots: ME I, 30

aizjaukt

‡ àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27

aizjendzēt

‡ àizjeñdzêt Trik., foppend wegtreiben: a. puišus nuo meitām.

Avots: EH I, 27

aizjoņot

àizjuoņuôt, wegeilen: tas aizjuoņuoja pruojām.

Avots: ME I, 30

aizjoste

‡ àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene 2 III, 37.

Avots: EH I, 28

aizjostēt

‡ àizjuostêt Sermus, hin-, weggehen: tur nu viņš atkal aizjuostē!

Avots: EH I, 28

aizjozt

àizjuôzt: ‡ Refl. -tiês, sich zugürten; sich ümgürten: a. zuobe̦nu.

Avots: EH I, 28

aizjūgs

àizjûgs,

3) Pferdegeschirr
Sonnaxt; ‡

4) das Gefährt nebst dem Geschirr
Mahlup.

Avots: EH I, 28

aizjūgs

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

aizjūgt

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30

aizjukt

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

aizjundīt

‡ àizjuñdît Salls, mahnend hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 27

aizjūra

àizjũŗa: nuo aizjūrām (r. из-за морей ) Pas. VII, 41. aizjūru zirgi IV, 384, überseeische Pferde.

Avots: EH I, 28

aizjūra

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

aizjūrnieks

‡ àizjũrnieks Wid., wer jenseit des Meeres lebt.

Avots: EH I, 28

aizkabināt

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28

aizkabināt

àizkabinât,

1) anhaken, anhängen:
Ješkas aizkabināja labās ruokas pirkstu caurumā LP. VI, 566;

2) leichthin anspannen:
aizkabini ķēvi kamanās.

Avots: ME I, 30

aizkacēt

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28

aizkacēt

àizkacêt,

1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti kādam aiz drānām LP. VI, 20;

2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.

Avots: ME I, 30

aizkairināt

‡ àizkairinât Lubn., verärgern, böse machen: a. suni.

Avots: EH I, 28

aizkaisīt

‡ àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28

aizkaita

àizkaita, àizkaitĩba Spr., àizkaĩte, der Groll: viņš negāja uz kaimiņa kāzām, tur laikam viņam būs kāda aizkaita JK.

Avots: ME I, 30

aizkājot

‡ àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30

aizkaķēt

‡ I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28

aizkaķēt

‡ II àizkaķêt baļķus Lubn., mit einem kaķis 3 in Balken je zwei Linien einkratzen, s. kaķêt.

Avots: EH I, 28

aizkakle

àizkakle, der Raum zwischen dem Hemde und dem Halse, gewöhnlich im Lokativ aizkaklē, hinter dem od. den Kragen: miega zāles sulainis aizlējis aizkaklē LP. IV, 228. Gew.: azuote.

Avots: ME I, 30

aizkaldināt

‡ àizkal̃dinât, zu schmieden anfangen machen: aizkaldinājis ratus (die Eisenteile eines Wagens), bet kalējs kalšanu pārtraucis Golg.

Avots: EH I, 28

aizkalēties

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30

aizkalināt

‡ I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28

aizkalne

àizkal̂ne: auch in N. - Peb., Wolmar, Zvirgzdine u. a.

Avots: EH I, 28

aizkalne

àizkal̂ne, die Gegend, der Raum hinter einem Berge. Gew. im Lok.: jē̦ri brēca aizkalnē BW. 13017.

Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.

Avots: ME I, 30

aizkalnis

àizkalnis (s. IV, 876): nom. pl. aizkaļņi Kaudz. Izjurieši 241.

Avots: EH I, 28

aizkalpot

‡ àizkal̃puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

aizkalst

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30

aizkaltēt

àizkàltêt, ‡

2) "längere Zeit trocknen lassen"
Ass. - Kalt.: nebija ilgi līta; aizkaltēja zemi.

Avots: EH I, 28

aizkaltēt

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30

aizkankarot

‡ àizkankaruôt,

1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;

2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.

Avots: EH I, 29

aizkankāt

‡ àizkankât, auf einem schlechten Weg oder mit einem schwachen Pferd hin-, wegfahren Trik.; mit müden Schritten hin-, weggehen Lubn.

Avots: EH I, 29

aizkapāt

àizkapât, etwas abhacken, anhacken: vanagam aizkapāt spārnus.

Avots: ME I, 30

aizkāpe

‡ àizkāpe, der Raum hinter einer Düne (?): pa... jūŗas aizkāpēm Janš. Dzimtene 2 III, 248.

Avots: EH I, 30

aizkapināt

‡ àizkapinât (Druckfehler?), = àizkabinât I (?): aizkapinādams... aiz kabes gula izkapti Janš. Mežv. ļ. I, 174.

Avots: EH I, 29

aizkaplēt

àizkaplêt Trik., mit der Hacke hackend hingelangen: a. līdz dārza malai.

Avots: EH I, 29

aizkāpt

àizkâpt LKVv., hinsteigen, hingehen; so im ironischen Sinn auch in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 31

aizkarāties

‡ àizkarâtiês kam priekšā, vor etwas (es verdeckend) niederhangen: zars aizkarājies luogam priekšā.

Avots: EH I, 29

aizkārdināt

‡ àizkãrdinât,

1) lüstern machen;

2) hin-, weglocken.

Avots: EH I, 30

aizkarene

àizkarene, das Vorhängschloss: atņēma aizkareni Niedra.

Avots: ME I, 30

aizkāriens

‡ àizkâriêns, die Berührung: tā aizkāriens bij it kâ maigi glāsti Asp. VIII, 225.

Avots: EH I, 30

aizkarināt

I àizkarinât, ‡

2) anhängen hinter..., hängend befestigen an:
a. dakstiņus aiz jumta latām.

Avots: EH I, 29

aizkarkšķēties

‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29

aizkārnīt

‡ àizkārnît, wegscharren: a. mē̦slus pruojām.

Avots: EH I, 30

aizkarpe

àizkar̂pe,

2) : auch Sessw. (dort so, mit ar, auch gesprochen!).

Avots: EH I, 29

aizkarpīt

‡ àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29

aizkars

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

aizkarsēt

‡ àizkar̂sêt,

1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;

2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.

Avots: EH I, 29

aizkāršot

àizkãršuôt, àizkãrtît Oger,

1) Stangen vorlegen, mit Stangen versperren:
aizk. ceļu;

2) mit Stangen umzäunen, einfriedigen:
kādu zemes gabalu aizkāršuot.

Avots: ME I, 31

aizkarst

àizkar̂st, ‡

2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 29

aizkarst

àizkar̂st, intr., inch., erhitzt werden: viņš atminējās viņas aizkarsušuo vaigu Wil.

Avots: ME I, 31

aizkārst

‡ àizkārst, sehr schnell hin-, wegeilen Lemsal: a. pa ceļu.

Avots: EH I, 30

aizkārstīt

àizkārstît, versperren: mežsargs aizkārstījis ceļu A. XV, 2, 394 (Serben, Bersohn).

Avots: ME I, 31

aizkart

àizkar̂t: Refl. -tiês, ‡

2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.

Avots: EH I, 29

aizkart

àizkar̂t, -kaŗu, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

aizkārt

‡ àizkā̀rt 2 Kaltenbrunn, mit Worten beleidigen.

Avots: EH I, 30

aizkārt

àizkãrt, freqn. àizkãrstît, tr., hängen hinter etwas, verhängen, vorhängen: aizkārt drēbes aiz skapja; luogu ar drānu od. aizk. luogam drānu priekšā.

Avots: ME I, 31

aizkārtene

‡ àizkãrtene, ein Vorhängeschloss Ramkau.

Avots: EH I, 30

aizkartne

àizkar̂tne, Sanguisorba officinalis Grünhof; aizkartne Mag. IV, 2, 27.

Avots: ME I, 31

aizkārtne

àizkãrtne,

1) : auch Ramkau (eine dem Weg quer vorgelegte Stange);

3) : auch AP.

Avots: EH I, 30

aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

aizkārtņot

àizkãrtņuôt, auch àizkãrtuôt, mit Schranken, mit einem Vorhang, Schlagbaum versehen Serb., Bers., Aps.

Avots: ME I, 31

aizkārts

àizkãrts, -s, àizkãrte, eine Stange, mit der man den Weg versperrt, z. B. den Hochzeitsgästen A. X, 1, 307.

Avots: ME I, 31

aizkāsēt

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32

aizkasīt

‡ àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29

aizkast

àizkast,

1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;

2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;

3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.

Avots: EH I, 29

aizkāst

‡ àizkãst pienu spainim gaŗām, seihend unversehens die Milch am Eimer vorbeifliessen lassen.

Avots: EH I, 30

aizkātot

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32

aizkaukt

‡ àizkàukt, heulend sich entfernen Oknist: suns aizkauca uz mežu.

Avots: EH I, 29

aizkaukties

àizkàuktiês, anfangen zu heulen: tad dusmās sarkdams aizkaucās JR. V, 38.

Avots: ME I, 31

aizkaunēt

‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 29

aizkaunināt

‡ àizkàuninât, Schamgefühl hervorrufend vertreiben, hintreiben: a. suni.

Avots: EH I, 29

aizkausēt

àizkàusêt, ‡

2) schmelzend
(tr.) hinter etwas geraten machen: a. kam sniegu aiz kakla Warkl.

Avots: EH I, 29

aizkausēt

àizkàusêt, tr., ermüden: tas mani pavisam aizkausēja.

Avots: ME I, 31

aizkaustīt

àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).

Avots: ME I, 31

aizkaut

àizkaût: ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hingelangen Spr.: ar lielu grūtu a. līdz pilsē̦tai.

Avots: EH I, 29

aizkaut

àizkaût, tr., beim Schlachten verwunden: bļauj kā aizkauts Neik. 8.

Avots: ME I, 31

aizkautrēties

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

aizkavīgs

‡ àizkavîgs, langsam, saumselig Spr.

Avots: EH I, 29

aizķēdēt

‡ àizķẽdêt, mit einer Kette verschliessen Trik.: a. duris.

Avots: EH I, 35

aizķellāties

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

aizķēpāt

‡ àizķẽ̦pât Trik.,

1) unsauber verschmieren;

2) langsam durch Kot hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35

aizķepēt

àizķepêt, ‡ Refl. -tiês, sich mit Schmutz anfüllen: krāns aizķepējies, vairs nete̦k.

Avots: EH I, 34

aizķepināt

àizķepinât: aizķēpinā[ju]si grāmatu cie[ti] Pas. IX, 224.

Avots: EH I, 34

aizķepināt

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35

aizķēpis

‡ àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.

Avots: EH I, 35

aizķepot

àizķepuôt, -ât, ungeschickt, plump weggehen, besond. von Kindern Grünh., Spr.

Avots: ME I, 35

aizķept

àizķept, auch àizķepêt, A. XX, 878, Serb., zugeklebt werden: pīpes caurums aizķepis krikumiem.

Avots: ME I, 35

aizķepuroties

‡ àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.

Avots: EH I, 34

aizķērnāt

‡ àizķẽ̦rnât, verschmieren, mit Schmutz anfüllen Dunika, Kal., Rutzau: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 35

aizķerstīt

‡ àizķer̂stît, lose zunähen, zutrakeln Lemsal, Siuxt, Trik.: (šujuot) a. caurumu.

Avots: EH I, 34

aizķert

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34

aizķert

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35

aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

aizķezināt

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35

aizķēzīt

àizķèzît, tr., beschmutzen, besudeln: acis, durvis, ceļu.

Avots: ME I, 35

aizķibināt

àizķibinât,

1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden; ‡

2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.

Avots: EH I, 35

aizķīlāt

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

aizķīnēt

àizķīnêt, mit Mühe fortschleppen. Cf. aizcīnīties.

Avots: ME I, 35

aizklabēt

àizklabêt, ‡

2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.

Avots: EH I, 30

aizklabēt

àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.

Avots: ME I, 32

aizklabināt

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

aizkladzināt

‡ àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30

aizklaigāt

‡ àizklaĩgât,

1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;

2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;

3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.

Avots: EH I, 30

aizklājs

àizklājs, Vorhang: durvju aizklājs. viņš slēpjas aiz me̦ldru zaļajiem aizklājiem Apsk. I, 5.

Avots: ME I, 32

aizklaņģēt

‡ àizklaņ̃ģêt,

1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;

2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.

Avots: EH I, 30

aizklanīties

‡ àizklanîtiês, im Schlummer nickend oder auf einem schlechten Wege hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

aizklāt

àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 32

aizklātība

àizklâtĩba, das gerichtliche Verfahren mit Ausschluss der Öffentlichkeit. Konv. 1.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) vārdi: das gerichtliche Verfahren mit Ausschluss

Avots: ME I, 32

aizklaudzēt

àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.

Avots: ME I, 32

aizklaudzināt

àizklaudzinât, wegklopfen: āmurs aizklaudzināja viņu mantu Aps. IV, 89, ihr Vermögen verfiel dem Hammer.

Avots: ME I, 32

aizklausināt

‡ àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).

Avots: EH I, 30

aizklausīt

àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.

Avots: EH I, 30

aizklausīt

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32

aizklaust

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31

aizklauvēt

‡ àizklaũvêt, klopfend betäuben: a. kam ausis Dunika u. a.

Avots: EH I, 31

aizkleberēt

àizkleberêt, intr., plump, mit Geräusch sich entfernen, weggehen: viens aizkleberēja ar vāģiem pa ceļu JK., Schrund.

Avots: ME I, 32

aizkledzināt

‡ àizkledzinât kam ausis Kal., jem. die Ohren vollschwatzen.

Avots: EH I, 31

aizklēgāt

‡ àizklē̦̃gât, schnatternd sich entfernen Rutzau: gūžu bars aizklē̦gāja pa pļavu pruom.

Avots: EH I, 31

aizkleināt

‡ àizkleĩnât Stenden, mühsam hin- weggelangen: kur šis nu aizkleinās savām līkajām kājām?

Avots: EH I, 31

aizkleinot

‡ àizkleinuôt, = àizklejuôt Bers., "ungewandt" (AP.) oder säbelbeinig (Lemburg, mit eĩ ) hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

aizklejot

àizklejuôt, intr., hin-, wegschlendern: neaizklejuojiet tādā pasaules malā, kur vairs neziniet atrast ceļu uz mājām Alm.

Avots: ME I, 32

aizkleķerēt

‡ àizkleķerêt AP., Lemsal, àizkleķêt Dunika, Salis, (schlecht, unschön) zuschmieren, zuwerfen, bewerfen: a. caurumu siênā. siênu.

Avots: EH I, 31

aizklencēt

‡ àizklèncêt 2 Golg., schnell hin-, weghumpeln.

Avots: EH I, 31

aizklengot

àizkle̦nguôt, wegschlendern: tuo tu dabūsi pie darba! aizkle̦nguoja uz kaimiņiem Druva I, 910 (um Laudohn) [s. klencêt].

Avots: ME I, 32

aizklēpot

àizklēpuôt,

1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;

2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.

Avots: ME I, 32

aizklešķēt

‡ àizklešķêt, = àizķep(ê)t, sich (acc.) verkleben Dond.: bē̦rnam acis aizklešķējušas ar puvešiem.

Avots: EH I, 31

aizklēte

‡ àizklẽte, der Raum hinter einer klẽts: iznāca dārzā nuo aizklētes (r. из-за клѣти ) Janš. Bandavā II, 173.

Avots: EH I, 31

aizkležāt

‡ àizkležât, schwerfällig (Wain.), taumelnd (Stenden) hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

aizklēžot

‡ àizklẽžuôt, sich langsam hin-, fortbewegen.

Avots: EH I, 31

aizklibināt

‡ àizklibinât,

1) ein wenig hinkend hin-, fortgehen; in kleinem Trab hin-, fortfahren
Bauske;

2) a. klibu cilvē̦ku līdz gultai KatrE., einem lahmen Menschen zum Bett hinzuhinken helfen.

Avots: EH I, 31

aizklibot

àizklibuôt, hin-, forthinken: klibiķis aizklibuojis uz mežu.

Avots: ME I, 32

aizklīdināt

àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumus Pūrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.

Avots: ME I, 32

aizklidzināt

àizklidzinât, ‡

2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡

3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.

Avots: EH I, 31

Šķirkļa labojumos (19)

apģērbt

apģḕrbt, tr., anziehen: svārkus; gew. refl. apģērbties: brūtes brālis apģērbās savās guoda drēbēs BW. III, 1, 40. pilnīgi apgē̦rbusēs brūte nuosēdās uz bluķa BW. III, 1, 47.

Kļūdu labojums:
gew. refl. apģērbties = ankleiden, mit Kleidung versehen. Refl. -tiês, sich anciehen, ankleiden

Avots: ME I, 89

apgudri

apgudri, recht klug, erschlossen aus BW. 15545, 4: ganab gudri tie dabūti, wohl zu lesen; gan apgudri Endzelin Pr. I, 212.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen der Artikel) * apgudri

Avots: ME I, 89

ārdavs

II ārdavs, die auseinander gestörte Asche; vgl. ārdi.

Kļūdu labojums:
man ārdavu = man[u] ārdavu

Avots: ME I, 241

atbilde

atbil̂de, atbilda, die Antwort: atbildi duot, Antwort geben BW. 14710, 3.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): BW. 14710, 3

Avots: ME I, 151

atdrebēt

atdrebêt, intr., entgegen zittern: kad viņš kauks, tad bē̦rni nuo vakara puses atdrebēs Hos. 11, 10.

Kļūdu labojums:
zittern = zittern; zitternd herkommen

Avots: ME I, 154

atelsāties

ate̦lsâtiês, schluchzen, schnucken (freqn.).

Kļūdu labojums:
schluchzen, schnucken (freqn.)= allmählich zu keuchen aufhören, zu Atem kommen

Avots: ME I, 157

auteļi

auteļi, Fusslappen: auteļi nuorisuši Jan.

Kļūdu labojums:
jāizmet auteļi.- Zu streichen ist der ganze Artikel auteļi.

Avots: ME I, 231

bandins

bandins, [bandiņš Wid.], das Lachsnetz RKr. II, 55.

Kļūdu labojums:
bandins = bandiņš
jāizmet (zu striechen ist): [bandiņš Wid.]

Avots: ME I, 262

bļāveklis

bļãveklis Līn. FBR. III, 42, wohl = bļāva 2; in Pernigel sei bļāveklis ein viel schreiendes Kind.]

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāveklis ist einzufügen):bļāveris,s˙blāveris

Avots: ME I, 320

brūkšu

brūkšu, brūkalaîns, brūkulaiņi, s. brukulaîns, brukulaiņi. Gen. Pl. von * brūkle [od. * brūkse], Strickbeere: brūkšu (Var.: brūkle̦nāju) viju vainadziņu BW. 17003.

Kļūdu labojums:
aiz brūkšu jāiesprauž (nach dem Artikel brūkšu ist einzufügen): brūkulaîns, brūkulaoņi, s. brukulaîns, brukulaiņi.

Avots: ME I, 341

četrkantains

četrkantains od. četrkantîgs, vierkantig: četrkantīgs uozuols, svē̦tputns galā Rätsel.

Kļūdu labojums:
vārdiem četrkanšu un četrkantains jābūt starp četrjūgs un četrkājains (die Wörter četrkanšu un četrkantains müssen zwischen četrjūgs und četrkājains versetz werden).

Avots: ME I, 411

čura

VI čura, die Uferschwalbe N. - Schwanb., [Aahof]: čuras (Var.: čūras) dzied BW. 12787.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): čuras (Var.: čūras) dzied BW. 12787

Avots: ME I, 422

drābule

drābule [li. drobùlė], das Laken Libau n. U., RKr. XVI, 161. [Nebst osorb. draby "allerhand Kleidungsstücke", čech. zdraby "Fetzen" nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.]

Kļūdu labojums:
das Laken = ein leinenes Umschlagetuch der Frauen

Avots: ME I, 494

džagus

džagus, žagus, das Schnucken, Schluchzen BW. 34094.

Kļūdu labojums:
artikulam džagus tā jāskan (der Artikel džagus muss folgendermassen lauten): džagi BW. 34094, džagus, das Schnucken, der Schlucken.

Avots: ME I, 563

dzelains

dze̦laîns "?": aud dze̦laiņu paladziņu! BW. 7481 var.; [ "stechend, stachlig" Ellei. Bers.],

Kļūdu labojums:
"?" =, = ar ceļiem?

Avots: ME I, 540

godēt

guodêt,

1) = guodāt (s. dies.);

2) bewirten
LKVv., Wid.: g. viesus; [

3) gùodêt 2 "an Festtagen tragen"
(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt): svārkus guodēt Warkh. Refl. -tiês, sich zieren: kuo tu guodējies, ēd! Ruj. es pie galda guodējuos Warkh.].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt)

Avots: ME I, 689

izlaitīt

izlàitît, tr., verwöhnen, verhätscheln izlaitīta gadījās BW. 22032.

Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)

Avots: ME I, 762

sakveldināt

sakvel̃dinât Siuxt, Frauenb., sakvel̂dinât 2 Salis, Widdrisch: s. pilnu trauku de̦su.

Kļūdu labojums:
Widdrisch = Widdrisch (eine Menge) abbrühen

Avots: ME III, 661

viepla

vìepla 2 Zvirgzdine, wer viel und laut spricht, ein Schreihals.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen vìepla 2
)

Avots: ME IV, 669