Paplašinātā meklēšana

‡ àizvārst Wessen, Wid., verriegeln.

Avots: EH I, 62

àizvãrstît: aizvārsti durvis! U. (unter vārstît), mache die Tür zu!

Avots: EH I, 62

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59

apvā`rsme ^2,

1) der halbkreisförmige äussere Haufen, der beim Getreideworfeln entsteht
Lub.;

2) der Horizont:
pie apvārsmes uguņa blāzmas Dünsb.

Avots: ME I, 134

apvārsnis (apvērt), ein Kleidersaum, der nur noch erst getrakelt ist Oppek., Erlaa nach U. [mit ār in Ubbenorm].

Avots: ME I, 134

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134

apvãrstît ‡

2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡

3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 125

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134

atvārsne, Demin. -īte, ein weisser Streifen am blauen Himmel N. - Schwnb.

Avots: ME I, 208

‡ atvārst, aufriegeln Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Pforte).

Avots: EH I, 179

ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.

Avots: ME II, 75

ìevãrstît, tr., freqn. zu ievērt, wiederholt einfädeln; durvis ievārstīt, drehend machen, dass eine Tür bequem auf - und zugeht. pastalu pē̦du apakšās auklu galus... ievārstīt LP V, 58.

Avots: ME II, 87

izsvārstît [li. išsvarstýti], freqn. zu izsvḕrt, gehörig wägen, in der Hand wägen: šis pēdējās izcilāja un izsvārstīja ruokās Aps.

Avots: ME I, 808

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826

nùovārst, den Riegel an den Pforten oder Riegentüren abschieben L., St.; [den Riegel vorschieben Bergm. n. U.]

Avots: ME II, 884

nùovãrstît, tr., freqn., wiederholt eine Weile öffnen: kuo tu nuovārsti tās durvis?

Avots: ME II, 884

pãrsvā`rstîtiês, [gehend wiederholt das Gleichgewicht verlieren]: viņš gāja palīguodamies, pārsvārstīdamies Aps.

Avots: ME III, 180

pãrvārsnis,* die Kuppel: debess ar visām zvaigznēm tapa turē̦ta par ļuoti lielu kristala pārvārsni (kupuolu), kas zemi apklāj un uz tās atspiežas Heiki Fiziska geografija (1890) 8

Avots: ME III, 186

pasvā`rstît, tr., etwas wägen, in der Hand wägen: saimniece pasvārstīja vienu nuo atslē̦gām A. XXI, 28. Refl. -tiês, ein wenig schwanken.

Avots: ME III, 110

pavãrs: āzīt[i]s mans pavāriņš BW. 2667, 3.

Avots: EH XIII, 188

pavãrs, Demin. pavārītis Konv. ² 2318, f. pavāriene BW. 20217, pavārene RKr. XVI, 147, 219, BW. 19466, pavārīša Kaudz. M., der Koch, die Köchin. Aus r. поваръ.

Avots: ME III, 134

pavārstît,

1) eine Weile (eine Tür) auf-und zu machen:
p. duris;

2) = palãpît 1: vîzēm pavārsta lūkus N.-Peb. Refl. -tiês,

1) sich eine Weile öffnen und schliessen:
duris var nuo vēja pašas pavārstīties Bauske;

2) sich ein wenig auftun:
debesis pavārstījās (beim Wetterleuchten) Jürg.

Avots: ME III, 134

pìevãrstît, (unordentlich, lose) hinzufügen, anreihen. Subst. pievãrstĩjums, etwas (lose) Angefügtes, Angereihtes: tur tad mums kâ pe̦lē̦ki pievārstījumi nuošķiŗas nuost tie apraksti un stāsti Druva I, 1411.

Avots: ME III, 309

sasvārstîtiês, sich zu bewegen anfangen, sich heftig seitwärts neigen: kuģis var viegli sasvārstīties un apgāzties Jansuons. ē̦nas sasvārstās un aizlīguo Stari II, 491.

Avots: ME III, 752

savārsnis,

1) "?": uz centra savārsni (cilvē̦ka miesās) A. XI, 566; "kas savārstīts" Nötk.;

2) "eine hastig und ungeschickt gemachte Handarbeit"
(mit ã) Serben. Smilten;

3) "verworrenes Garn"
N. - Peb.

Avots: ME III, 783

savãrstît,

1): auch Orellen; tis ai diegiem savārstīts Tdz. 58569;

2): auch Orellen.

Avots: EH XVI, 464

savãrstît,

1) zusammentrakeln
Mag. XIII, 2, 59, Wid.;

2) lose aneinander reihen:
šuos savārstītuos (lugas) skatus Vēr. II, 623. esi sveicināta ar savu savārstītuo valuodu! A.;

3) "zusammentragen
(fig.)" Dr. Subst. savãrstĩjums, Aneinandergereihtes, eine lose Verbindung: vārdu savārstījums Vēr. II, 863, I, 1317, Stari II, 868.

Avots: ME III, 783

svārstava: knīpēja svārstavām ("?") ... pluostu ... jūŗā Dünsb. Od. 65.

Avots: EH II, 612

svārstava, der Hebel U.; zu svārstît.

Avots: ME III, 1144

svārsteklis,

1) ein Hebel
Wid.: ūdeni... ar svãrstekli ve̦lk nuo akas Janš. Dzimtene IV, 71;

2) ein Pendel
Dr.;

3) "?": svārstīja ruokas svārstekli Duomas III, 965. nuočīkstēja durvis ar suārstekli A. 1896, S. 54. stirpas 2 malās piestiprināti svārstekļi, kuru spiediens... Konv. ² 750. divritenis šim... svārsteklim nespēja ilgi turēties pretī, tas... apgāzās Daugava I, 995.

Avots: ME III, 1144, 1145

‡ svā`rstelêt ² Lubn., wiederholt wägen.

Avots: EH II, 612

svārstĩba, die Veränderlichkeit, das Schwanken(dsein) Pūrs III, 134: strāvas svārstība Konv. ² 945. svārstībās ir dažādība ļauta MWM. VII, 1.

Avots: ME III, 1145

svārstiens, Schwingung MWM. X, 124: lē̦ni ūdens svārstieni Jauna R. IV, 149.

Avots: ME III, 1145

svārstîgs, veränderlich, unbeständig, schwankend RKr. XVII, 142: uz skats ir svārstīgs Duomas II, 878. viņa svūrstīgās dabas (gen. s.) A. Up. Sieviete 135, svārstīga pašapziņa Duomas I, 1277.

Avots: ME III, 1145

svā`rstît: auch N.-Peb., (mit âr ² ) Stenden, (mit ãr; wiederholt wägen) Lems., Zögenhof; nu jau svãrsta ar svariem vien, kad ir svari mājā Seyershof. Refl. -tiês: ūdens dzīvniekiem žauniņas svārstās ("kustas"), kad smagi e̦lpuo Seyershof. "1)" ME. III, 1145 ist zu streichen.

Avots: EH II, 612, 613

‡ svãtît ² , -īju Auleja, freien.

Avots: EH II, 613

svā`rstît (li. svarstýti "mehrfach wägen") C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Golg., Selsau, svârstît ² Dunika, svãrstît PS., Salis, Ruj., Bauske, Dond., Wandsen, -u, -ĩju,

1) wägen, in der Hand wägen; öfter heben
Ronneb., Smilt., mit dem Hebel heben; schwingen, schwenken: cel, tautieti, man pūriņu, necel gauži svārstīdam[s]! BW. 16679, 12. svārsta graudus saujā Purap. Kkt. 62. svārstīja gausi augumu nuo vienas kājas uz uotru A. XXI, 27. ze̦ltaugļu svārstīti tur kuoki luokās A. XX, 232. Refl. -tiês, schwanken, taumeln U.: iedams svārstījies R. Sk. II, 134. vāģiem pa sliktuo... ceļu svārstuoties Saul. R. I, 80, svārstījās starp diviem poliem A. XX, 494. viņš kâ pārliecībā svārstīdamies jautāja 948. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145

svārstītava,* die Wage SDP. I, 95.

Avots: ME III, 1145

I svārsts, ‡

4) "pulksteņa mēle" (mit âr ² ) Neuhausen.

Avots: EH II, 613

I svārsts,

1) ein Hebel;

2) eine Art Instrument
A. XXI, 441;

3) "kas svārsta" Vīt.; ein wackelnd gehender Mensch
Bers., Adsel; "nenuoteikts (unbeständig?) cilvē̦ks" Laud., Lasd.; ein fauler und ungewandter, der Arbeit ausweichender Mensch N. - Peb.; ein Faulpelz Holmhof; "kas svārstās; svars, kuo pieliek akas vindai" (mit ā`r) Nötk.

Avots: ME III, 1145

II svārsts: auch (mit ā`r ² ) Bers., Kalz.

Avots: EH II, 613

II svārsts Ps. (mit ã), Salisb. n. Bezzenberger Lett. Di. - St. 176, Schujen, Stackeln, Kastran, = svārpsts.

Avots: ME III, 1145

svārstulis Duomas II, 462, ein Unbeständiger, Wankelmütiger.

Avots: ME III, 1145

tvārstît (li. tvárstyti) Dond., Kand., Pe̦nkule, Segew., Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh., -u, -ĩju, = tvar̂stît, (wiederholt) greifen, haschen, fangen St.: zē̦ns tvārstīja durvis Schwitten. tvārsta - nevar nuoķert LP. VI, 997; nach etwas verlangen Mag. IV, 2, 152.

Avots: ME IV, 289

uzsvārstît, (wiederholt hebend) hinaufheben: u. akmeni nuo bedres ar buomjiem Bers. Refl. -tiês, hinauftaumeln: u. kalnā Adiamünde.

Avots: ME IV, 387

uzvãrstît, mit grossen Stichen aufnähen, aufhefteln, auftrakeln Bers., C., Golg., Mahlup, PS., Schwanb., Segewold, Sessw., Siuxt.

Avots: ME IV, 397

I vārs, das Kochliss, die Suppe, das Zugemüse Allend., Ruj. und Salisb. n. U.; das Gebräu U.: māte lēja vāru Neik. 15. viens vārs (mit à ² in Zvirgzdine) alus, ein Gebräu Infl. n. U. Kaum zu entscheiden, ob im Le. zu vārît gebildet, oder aus r. варъ "siedendes Wasser" entlehnt.

Avots: ME IV, 508

II vãrs, der Senkstein am Netz Nogallen. Aus liv. vāŕ "Steinchen am Netz".

Avots: ME IV, 508

III vārs: v. atspĩdums Latvis, № 3052. vāri nuotrīc sirds Daugava 1938, 314. ‡ Subst. vārums, = vàrîgums: izprazdams viņas iekšējuo vārumu un jūtīgumu Veselis Daugava 1934, 693.

Avots: EH II, 764

III vārs, = vārîgs: pļavu ziedi vāri Duomas III, 890. vāriem dvēseles ziediem Veselis Tīr. ļaudis. Dürfte auf Grund von vārîgs von Dichtern neugebildet sein.

Avots: ME IV, 508

‡ IV vārs, = ârs 1: līguojies, vāra (Var.: āra) liepa, pretim vāra (Var.: āra) uozuoliņu! BW. 12020 var. (aus Lennew.).

Avots: EH II, 764

‡ V vãrs Rutzau, die Spinne. Entlehnt aus li. vóras dass.?

Avots: EH II, 764

vārselis (?) in der Verbindung liesas v. Latv. Av. 1827, № 2 "Milzbrand".

Avots: EH II, 764

‡ vārsla "?": ilgi vēl birst viņu vārdu un smieklu vārslas pār snieguotuo klajumu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 110.

Avots: EH II, 764

vārsma,

4): die aus einem Ofen kommende Glut
(mit ã) C.; ‡

5) "?"; vēja nevajāta gaisa vārsmās Sārts Str. 269. gaisa siltajās vārsmās 246.

Avots: EH II, 764

vārsma,

1) s: vārsms 2;

2) eine Reihe von aufgereihten Gegenständen
Bers.;

3) die Strophe;

4) "die Glut"
(??) Magnushof.

Avots: ME IV, 508

vārsmîgs Stom. "vārīgs"; vgl. vāsmîgs.

Avots: ME IV, 509

‡ vārsmuôt "?": pār stepi vārsmuoja karstums Jauns. Raksti VI, 182. tūkstuošas ugunis vārsmuoja virs ūdens un ūdenī 254. (nuokautas) aitas miesa vēl bij dzīva. dažas vietas tur vārsmuoja zaļi, dažas - ruožaini B. gr. ³ II, 195. gaisuos, kur skumji varsmuo ... karuogi. Refl. -tiês "?": (stiprais sals) vārsmuojās un berzēja juo spuožas baltās de̦be̦su puogas Jauns. Raksti VII, 43.

Avots: EH II, 764

vârsms ² ,

3): mit âr ³ auch in AP.; ein Haufen gedroschenen, aber noch nicht gewindigten Getreides
(mit ār) Sermus; kūlēji, beiguši kult, sašķūrēja vārsmu Austriņš Raksti VII, 66.

Avots: EH II, 764

vârsms Karls.,

1) der Strich
Ruj. n. U.: krusa gulēja vārsmuos, der Hagel lag strichweise U.;

2) vārsms U., (mit ā`r) Wolm., (mit âr <sup>2</sup> ) Segewold, vãrsma Adiamünde, Bauske, (mit ā`r ² ) Erlaa, vârsmis ² Orellen, eine grosse Menge:
liels vārsms knišļu Segewold, Wolmarshof. nezâļu vārsma Bauske;

3) die Getreideschicht, die zum Dreschen auf der Tenne ausgebreitet wird
Daugeln, (mit ā`r) Nitau; ein Haufen gedroschenen, aber noch nicht gewindigten Getreides (mit ãr) AP., (mit ā`r) Jürg., Kaugershof, N. - Peb., (mit ā`r <sup>2</sup> ) Erlaa; ein Häuflein Korn, das man auf die Barsen (?) in den Riegen aufstecken kann Für. I; Spreu und Körner, die nach dem Dreschen und Wegschaffen des Strohs auf dem Tennenestrich bleiben AP., Jürg.; (vā`rsms und vā`rsme) ein Haufen gewindigten Korns Nötk.; "labības graudu apjuoms, kas ceļas, kad labību ar ruokām izmē̦tā" Vīt.: vārsmu ar lieliem grābekļiem sagrūž kaudzēs un sāk vētīt AP., Jürg. šuogad rudzu vārsms lielāks par pe̦lavu vārsmu Vīt. Wenigstens in der Bed. 3 wohl zu aksl. vrěšti "dreschen", vraxъ "das Dreschen", lat. verrere "schleifen", gr. ἔρρω "schleppe mich fort" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 292); die Bed. 2 kann sich aus der Bed. 3 entwickelt haben. Zur Bed. I vgl. lat. versus "Sttich" bei Walde l. c.; dagegen nach Leskien Abl. 357 und Persson KZ. XLVIII, 133 nebst li. varsmas "Pfluggewende" zu vḕrst "wenden".

Avots: ME IV, 509

vārst U., = vērst; "den Riegel an den Pforten abschieben" St.

Avots: ME IV, 509

vārsta,

1) = vārpsta 2, die Spindel, das Treibhoiz an der Handmühle U.;

2) das Hölzchen, daran die Stricke der Pfluggabel gebunden werden
St., U.

Avots: ME IV, 509

vãrtâkslis Nigr., = vārtīkls: pa rugāju laukiem saulē... vizēja... daudzums vārtakšļu Janš. Čāp. 17.

Avots: ME IV, 510

vārstala,

1): uolnīcas galā pie vārstalām Pas. XV, 92.

Avots: EH II, 765

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene ² II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas ² Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509

vārstaļa: brauc pa atvē̦rtuo vārstaļu ... cauri Janš. Līgava II, 37.

Avots: EH II, 765

vārstaļa(s), s. vārstala.

Avots: ME IV, 509

vārstaļa(s), s. vārstala.

Avots: ME IV, 509

vārstava Erlaa, St., U., Bielenstein Holzb. 475, vārstave N. - Peb., vā`rstave Golg. (mit ār aus hochie. ē̦r?), die Pflugstürze.

Avots: ME IV, 509

I vārste, die Vorlegestange für Pforten St., U. Zu vārstît.

Avots: ME IV, 509

II vârste ² ,

1): melder[i]s stāv nuo miltiem balts, v. jautri klabinājas Skalbe Raksti II (1938), 162;

2) = vārpsta 3 (?): klikšķina v. atgriežuot arklu Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH II, 765

II vârste ² Karis., = vārpsta 2, die Spindel, das Treibholz an der Handmühle Ruj. n. U. vārsteklis,

1) vārsteklis LKVv., Plur. vārstekļi Austr., ein Pförtchen im Zaun;

2) verächtliche Bezeichnung für einen Schwätzer
Frauenb.

Avots: ME IV, 509

‡ vārstekle, = vārstala 1: izraut vārstekles kārti (ceļam) Janš. Līgava II, 282. izrauj pluostam priekšā aizšauto vārsteklīti 36.

Avots: EH II, 765

vārstele, vārstelis, vārsteļi, s. vārstala.

Avots: ME IV, 509

vārsteļi (unter vārstala 1): puišeļi vārsteļus vēra BW. V, S. 234.

Avots: EH II, 765

vārsti, die Türhängen Nieder - Kurl. nach Sudr. Edž.

Avots: ME IV, 509

vārstīkla, ‡

2) = vārsteklis 2 (mit ãr) Frauenb.; ‡

3) wer eine Tür, durch sie gehend, allzu oft auf- und zumacht
Frauenb.

Avots: EH II, 765

vārstīkla, derjenige Teil der Flachsbreche, der beim Handhaben auf und ab gehoben wird Rutzau.

Avots: ME IV, 509

vãrstīkļi,

1) eine Pforte, eine Tür
(verächtl. Bezeichnung) Orellen; "= vārstala (vārstele) 5" Nötk.;

2) zum Flieken dienende Fäden (Abfall beim Weben)
AP., Jürg.: dzijas tinuot vai aužuot atkrīt dziju gabali; tuos savāc kuopā vārstīkļiem Jürg.; vārstikļi "Einfädelungen" Wessen.

Avots: ME IV, 509, 510

I vãrstît,

2): vārsti kuopā svārkus, vestes un bikses Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 291. ‡ Subst. vārstîtājs, wer (eine Tür) oft auf- und zumacht:
ve̦du ... savu duru vārstītāju BW. 27510.

Avots: EH II, 765

I vārstît (li. várstyti "mehrfach einfädeln; mehrfach die Türen öffnen und schliessen") Karls., (mit ā`r ² ) Kl., -u, -ĩju,

1) reihen, anreihen
U.;

2) flechten, nähen
U.; schlecht (in Eile, mit grossen Stichen u. s. w.) nähen Stenden (mit ãr); "dažādi savērt, sapīt" Wessen: vīzes vārstīt, Bastschuhe flechten U., Bers., Salis, Sessw.; Pasteln mit Schnüren versehen Spr.;

3) vãrstît Frauenb., Orellen, Wolm., (wiederholt) auf- und zumachen; riegeln
U.: nevārsti durvis par velti! Frauenb.; muti vārstīt Ar.;

4) "?": man sāpes vārsta ruoku Wessen. Refl. -tiês, sich (wiederholt) auf- und zumachen:
durvis vārstās. vãrstîties pa durvīm Segew. "wiederholt aus und eingehen". vārstās debesis Neuenb., es wetterleuchtet. Zu vẽrt.

Avots: ME IV, 510

II vārstît, -u, -ĩju, = vā`rtît (?), hin und her wällzen L., U.

Avots: ME IV, 510

vãrstuonis,* das Ventil (an der Gasmaske).

Avots: ME IV, 510

vārsts Rutzau, das Sommergetreide.

Avots: ME IV, 510

vārstule, vārstuļi, s. vārstala.

Avots: ME IV, 510

vārstuļi (unter vārstala 1): auszunehmende Stangen statt einer Pforte (mit ãr) Lems., Morizberg, Orellen.

Avots: EH II, 765

vārstulis,

1) s. vārstala;

2) "atspuole" Santen, Seltingshof;

3) der Schlagbaum
Magnushof.

Avots: ME IV, 510

vārstuļuôt,

1) mit grossen Stichen nähen:
vārstuļuo tik lielumā! pēc salāpīs un sašūs kâ pienākas Vīt.;

2) (wiederholi) auf- und zumachen:
durvis, vārtus Vīt.

Avots: ME IV, 510

vā`rstuve ² Sussei, Warkl., = vārpstuve 1.

Avots: ME IV, 510

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

bļûdinât, [caus. zu bļaût; bliūdinti], schreien machen: kuo jūs man tur tās vārsmas bļūdinājiet? Jauns. Druva I, 835.

Avots: ME I, 321

del˜verêt: unruhig sein Bartau; unvernünftig etwas tun (mit èl ² ) Meiran; "šaudīties, svārstīties" (mit èl ² ) Kalz.; wackeln, (sch)wanken (mit èl ² ) Warkl.: piedzēris delverē; wackelnd (wankend) gehen Bērzgale. Refl. -tiês: tollen, ausgelassen (ungezogen) sein (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 315

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

izšķḕrst (li. išsker̃sti),

1) zerteilen, ausschneiden:
pavārs izšķērž zivi un ķidas izme̦t mēlenīcā LP. IV, 85. kungs nuokauj ķēveli, izšķērž iekšas LP. VI, 304;

2) verschwenden:
savu labumu, mantu, naudu. viņš izšķērda visu laipnību Rainis.

Avots: ME I, 811

‡ izšũstît, ausnähen, besticken M. 194, Auleja, Dunika: i. kre̦kla piedurknes. ķēniņš lika meitai i. kruoni Pas. X, 380 (aus Lixna). cimda kātiņš savārstīts un izšūstīts (wiederholt gestopft) Seyershof.

Avots: EH I, 487

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

ķidas [Nogallen, Jakobshof], ķides Lasd., ķidi, [hier und] in Gr. - Sessau meist ķidiņi,

1) das Eingeweide, namentl. der Schafe:
pavārs uzšķērž zivi un ķidas izme̦t mēslenīcā LP. IV, 85;

2) etwas Kleines, Unbedeutendes:
ķidas vien sanākušas (ja mazas, nederīgas kārtis ruokā) Etn. II, 108;

3) Demin. ķidiņi, Schneckenhäuser:
jūŗmala ķidiņiem kâ nuobē̦rta Salis. - Aus liv. kid (ūd) "Fischdärme" resp. estn. kidad "ausgenommenes Eingeweide der Fische", [s. Thomsen Beröringer 260.]

Avots: ME II, 378, 379

kuõvãrnis PS., C., [Serbigal, Trik., Arrasch, N. - Peb., Jürg., Wolm., Bauske, Gr. - Essern, kuõvârnis ² Līn., kuôvãrnis ² (Ruj., Lautb.) od. kuôvãrna ² Salis, kuôvārna Kr.], kuõvãrna [auch Ruj.], kuovārs L., Elv., RKr. VIII, 91, [kovārna (sic!) Dond., Wandsen], die Dohle (corvus moneduca) ; in Lind. n. Mag. XIII, 3, 63 der Kolkrabe. Auch ein Plur. kuovārži [so auch aus Base im Kreis Hasenpot] wird angegeben. [Vgl. klr. кáворон "Saatkrähe", sloven. kâvran "Kolkrabe" und dazu Berneker Wrtb. I, 298 und 495 f. und Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 350

krapniẽks [li. kropininkas], der Betrüger: tūliņ re̦dz, ka pavārs ir krāpnieks LP. V, 285.

Avots: ME II, 266, 267

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. ² 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494

mēršu (gen. pl.) "?": cik mēršu (Druckfehler für mērču?) veikls pavārs pruot izgatavuot Antr. II, 84.

Avots: ME II, 620

mê̦slaîne [Saussen], mê̦slaite Seew., mê̦slãjs, mêslene, mêslenĩca, mêsliene, mêsliêns Ahs., Nigr., der Fegsel-, Kehrichthaufe, die Kehrichtgrube: ne man dūmu istabā, ne skangalu mē̦slainē (Var.: mēslienā, mēslienē, mēslenē) BW. 6948. dē̦la māti suņi plēsa pa mē̦slāju vazādami 23619, 1. pavārs ķidas izme̦t mēslenīcā LP. IV, 85. aitas cē̦rpuot nuome̦t villas spruogu mēslienā par ziedu BW. 29089.

Avots: ME II, 621

mul˜ka,

1) die Zaunschicht, die Stangen zwischen zwei Pfosten
Kand., = puosms; mulku atkŗaut, die zwischen den pfosten liegenden und durch Steine in den Rinnen der Pfosten auseinandergehaltenen Stangen herausnehmen; mulku aizkŗaut, mit diesen Stangen den Zwischenraum zwischen Pfosten ausfüllen Kand.;

2) = kāpele, eine halbgefüllte Stelle im Zaune zum Übersteigen für Fussgänger Ruj., Krem. n. U.;

[3) "vārstelis, atvēršanai ierīkuots žuogs" Uguņciems (mul˜ks Salis). - Aus liv. oder estn. mulk "O'ffnung im zaun zum Durchgehen",
s. Thomsen Beröringer 270].

Avots: ME II, 665

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nùoblenkt, auch nùobleñkst [aus * nuoblenkstît?] RKr. XVII, 40, [nùobļenkt Dond.], wahrnehmen, absehen: debesi maz, maz var nuoblenkt Dond. LP. VII, 944. pie apvārsmes tad tie nuoblenka uguņa blāzmas Dünsb. [tā ļumā var nuoblen̂kt ² (mit Mühe wahrnehmen), ka cilvē̦ks nāk pa ceļu. caur miglu tikkuo nuobļe̦nkstamas mājas Dond. aklais nuoblenkst (merkt), ka tur kas ir Talsen.]

Avots: ME II, 763

nùokriet, tr., die Sahne abnehmen, abschmanden [Dunika]: pienu. pavārs labumu pirmais nuokrējis LP. V. 83.

Avots: ME II, 802

‡ nùokrijât AP., siebend absondern (?): kad klājiens nuomīts, tad visus smalkuos salmus nuokrijā un grūž vārsmu kuopā.

Avots: EH II, 56

‡ paîkât ² Seyershof "pavirši šūt jeb vārstīt": p. cimdus ar ielāpiem. Aus estn. paikama "flicken, ansticken".

Avots: EH II, 136

peņ̃ķêt C., verwickeln, verwirren; "vārstīt, režģināt" Wessen; matus peņķēt, die Haare flechten Autz n. U. Refl. peņ̃ķêtiês Ruj., = piņķēties: kamē̦r puisis penķējās, es meitiņa gabalā BW. 13397, 1. jāpeņķējas ar tādiem niekiem Saul. R. I, 141.

Avots: ME III, 201

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel ² 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284

pretme̦ts, der Gegensatz: duālisms ir pretme̦ts monismam Konv. ² 710. kâ pretme̦ts šai kunkstēšanai, mirdzuošu seju ienāca Zana De̦glavs Rīga II, 1, 411. vīra vietā viņa tagad mīlēja tuo lieluo . . . pretme̦tu, kuo vis˙labāk varē̦tu apzīmēt ar vārdu "vīrietība" Ezeriņš Leijerkaste I, 100. starp šiem divi pretme̦tiem svārstās mākslinieku daba MWM. XI, 194.

Avots: ME III, 389

‡ regžuôt AP., = ‡ regžît: kad vārsms bij izmē̦tāts, tad graudus regžuoja ar regži.

Avots: EH II, 363

rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),

1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;

2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;

3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;

4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?

Avots: ME III, 537

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714

sariñdât, sarinduôt, sarindinât, tr., aneinanderreihen, in Reih und Glied stellen: pudeles stāvēja uz galda sarindātas Austriņš Vērpetē 19. Kristīne sarinduoja uz apklātā galda šķīvjus Cālītis Dzīvība 72. plauktiņš, uz kura... sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. kas tad nu būs par spēli, ka esi visus krē̦slus sarindinājis? Vank. ar ārīgu sarinduojumu vien nepietiek, lai arī sarinduot var skaisti Vēr. I, 689. vārsmās sarindināta prōza Plūd. Rakstn. I, 250. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen: vācieši sarinduojas Boriss God. 53.

Avots: ME II, 717

sašķũrêt: kūlēji, beiguši kult, sašķūrēja vārsmu ar lielu kuoka lāpstu Austriņš Raksti VII, 66.

Avots: EH XVI, 454

sašust, intr., gew. das Part. sašutis (auch U.) gebraucht, sich stark ärgern, vor Ärger ausser Fassung kommen, sich empören: karakungs sašūt briesmīgi LP. V, 315. tie par tādu neģēlību... sašūt Janš. Dzimtene V, 140. Vītuols bija sašutis par savām jūtām, par viņu svārstīšanuos Vēr. I, 1039. - Subst. sašutums, der Ärger, die Empörung: nāvīgs sašutums tuo sagrāba MWM. v. J. 1896, S. 477.

Avots: ME III, 759

‡ sasvaruôt, ins Gleichgewicht bringen, stabilisieren: vārīgi sasvaruots institūts A. Upītis Ģertr. 213. Refl. -tiês, = sasvārstîtiês: ratiem stiprāk sasvaruojuoties, uztrūkāmies nuo miega (aus einem Manuskript).

Avots: EH XVI, 452

savaražât,

1) od.

3): s. (kaut kâ sapīt vai salāpīt) ve̦cu gruozu vai maisu, kuo nevar kārtīgi salāpīt Südostlivland;

3): s. (= savārstīt) zeķes caurumus Schrunden.

Avots: EH XVI, 463

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37

*šķe̦ta od. *šķe̦ts "?": pavārs ņēm[a] ugiņ šķe̦tu (Var.: pagali), sit pa manu vē̦dariņ[u] BW. 33620, 2. Zu šķeteri?

Avots: ME IV, 29

šūdît (li. siūdyti), -u, -ĩju, = šūdinât, nähen lassen U.; nähen Warkl. (mit ù ^2); oberflächlich nähen (mit ù ² ) Golg., (mit ũ ) Siuxt: šūdu . . . vaiņadziņu BW. 6110; 6111 var. zīžu kre̦klus šūdīdama 21352, 2. šūn, māmiņa, man krekliņu, šūd[i] tē̦rauda padusītes! 30386 var. Ingus šūda un vārsta savus ve̦cuos kamzuoļus Upītis St. 62.

Avots: ME IV, 108, 109

svārguôt(iês) Fest., = svārstît(iês).

Avots: ME III, 1144

svārguôt(iês) Fest., = svārstît(iês).

Avots: ME III, 1144

svãrîtiês, -uôs, -ĩjuôs, = svārstîties, schwanken: braucuot siena ve̦zms svārās uz vienu pusi Ahs. n. RKr. XVII, 55. Nebst li. svoras "ein Gewicht" zu svars.

Avots: ME III, 1144

sverêklis Nötk. "kas svārstâs, sveras".

Avots: ME III, 1151

svereklis Konv. ² 429,

1) der Hebel
Vīt., MSil., Dr.; "was am Ende des Brunnenschwengels angebunden wird" C., Jürg.: vindas ierīkuojums pastāv nuo stāvu zemē ierakta staba, kura... virsgalā svārstās ap tapu divstilbīgs svereklis Konv. 49. viņas vare̦nie sverekļi pacēla ve̦cuo pasauli MWM. VI, 379; "svīris" Schibbenhof;

2) ein Lot Schibbenhof; ein altmodischer, hölzerner Besemer
Odensee. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1151

timerêt, -ẽju,

1) timmerẽt Manz. Lettus, Elv., timerēt U., zimmern;

2) machen, meistern, anfertigen
C., Notk., N.-Peb., PS., Ramkau, (timmerêt) Wandsen, bearbeiten Wolmarshof; eine kleine (feine, winzige, langweilige Bers., Kalz.) Arbeit verrichten Saikava; irgend etwas machen, um nur die Zeit zu vertreiben Meiran; knibbern Lis. n. FBR. I, 33: taisu, timerēju ceļam jaunas kamaniņas VL. aus Ramkau. kamē̦r kalpi sienu pļāva, tikmē̦r saimnieks mājā šuo, tuo timerēja Saikava. Made, tumšumā iegriezusēs, nezin kuo timerēja Saul. II, 54. kuo nu tik daudz timerē ap tuo pulkste̦nu! N.-Peb. cimdu, zeķu, tuo nevaida. tuo nemāku timerēt BW. 7346. suns saķēris vistu un tuo timerē (zupft die Federn aus, beisst usw.) Wolmarshof;

3) essen
Wolmarshof: brāļa sieva nemieluoja, sāku rutku timerēt BW. 26602 (ähnlich: Latv. Saule 1928, S. 725, aus Kegeln);

4) "miera neduot" Segew., Wolmarshof: ne gribē̦dams, ka Mierinš tuos bē̦rnus timerē MWM. VII, 179; antreiben;
t. augšā, wecken Segew.; anruhren Meiran, Sessw., Widdrisch;

5) schreien (vom Habicht)
BW. I, S. 410 (??): vanadziņš timerēt timerēja BW. 2562. Refl. -tiês,

1) sich ohne Erfolg mit etwas abmühen
Tirs.; sich mit einer leichten Arbeit (mit unnützen Dingen Odsen) abgeben Saikava: viņš ilgi timerējās gar sarežģījušuos tīklu, tuomē̦r netika kārtībā Tirs. n. RKr. XVII, 83. saimnieks timerējās ap vārstuvi Saikava;

2) anrühren
Meiran, Sessw., Widdrisch. Abgesehen von der Bed. 5, wenn sie zuverlässig ist, aus mnd. timmeren "bauen (aus Holz)".

Avots: ME IV, 190, 191

trakšķinât, freqn., fakt., schallnachahmendes Verbum, krachen, knarren machen Vīt.; klappern, schnarren (wie eine Maulwurfsscheuche) Schibbenhof; mit den Zähnen klappern Gold.; mit der Zunge klatschen Schonberg; mit den Fingern (auf der Tischplatte) trommeln Gold.; vom Klappern des Storchs gesagt Widdrisch, vom Singen des Staars Gr.-Salwen, von gewissen Stellen im Gesang der Nachtigall Bers., Lennew., Ruj., Salgaln, Vīt.: kuo tu vienmē̦r tâ trakšķini? Schönberg. vāverīte trakšķināja ar meitām maltuvē BW. 2353. tas putns skaisti trakšķina Meselau. strazdi svilpj, trakšķîna Janš. Bandavā II, 425. lakstīgala trakšķināja (Var.: trikšināja) BW. 30614, 6 var. lakstīgala trakšķina, kad tās dziesma līdzinās arkla vārstuves klabinašanai Bers.

Avots: ME IV, 219

tvar̂stît (li. tvárstyti "mehrfach einfassen") Kalzenau, Kl., (mit âr ² < ar̂ ² ) Iw., -u, -ĩju,

1) = tvārstît, greifen U., (wiederholt) haschen, fangen: zvirbuļus pa ligzdām tvarsta Kr. Vīt. 41. tas tvarstījis čūskas pie astēm LP. VII, 1281. viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās 1193. viņu bij tvarstījusi policija Stari II, 358. ķēniņš nāks ar ļaudīm zagli tvarstīt LP. VI, 323. ēzeļi stāv augstās vietās un tvarsta . . . vēju (schnappet nach der Luft) kā . . . pūķi Glück Jerem. 14, 6;

2) trachten, verlangen
(mit pēc konstruiert) U.: intelliģence, kas tik kāri tvarsta pēc brī vības Vēr. II, 287. Refl. -tiês,

1) einander (wiederholt) haschen, fangen, greifen
Kalzenau;

2) wiederholt, hin und wieder) haschen, fangen, greifen:
kuo tu tvarsties kā tvarsts? Fest. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 289

varagât "varažāt, vārstīt" AP.: tītavu skatiņus ar aukliņu varagāt AP.

Avots: ME IV, 475

varažât Karls., -ãju,

1) schlecht nähen
Kokn., Oppek., Ruj., Salisb., Serben und Smilt. n. U.; schlecht stopfen, flicken Etn. II, 17; "vārstīt" Schrunden: šuvu, šuvu. varažāju (Var.: varažuoju) BW. 7194; FBR. XI, 9 (aus Erlaa). pinu vīzes, varažāju BW. 25221, 6 var.;

2) verwirren, verwickeln
Meiran;

3) laut schwatzen
Kurmene.

Avots: ME IV, 475

‡ vârksnis ² Lems. "čupa, kaudze": višķēt labību nuo vārkšņa. Mit "eingeschaltetem" k und dissimiliert aus vārsmis?

Avots: EH II, 763

vārkstît: "vārstīt (lielām cilpām kuopā šūt)" Peb., Sessw.

Avots: EH II, 763

vārkstît, -u, -iju "flechten resp. nähen und binden" Lemburg: auklas švirkstēja viņam ielāpus vārkstuot Tirzm. 103. Mit sekundärem k zu vārstît?

Avots: ME IV, 505, 506

vārša,

1) vā`ršs ² Mar., der (hölzerne
Ramkau [mit âr ² ]) Torriegel St., Oppek. n. U.; ein Riegel überhaupt: durvis bez e̦nģēm tik kuoka vāršā Vīt. aizbīdi durvīm priekšā vāršu! Mar. durvis aizme̦zdams šāve tas vāršu priekšā Stender Aus. Ehrn. 34. aizšauj tīnei vāršu Aps., Bers., Erlaa;

2) eine alte hölzerne Tür
Lub.; Plur. vāršas, die Pforte des Viehhofes;

3) eine Vorrichtung in der Sommerküche od. im Mantelschornstein, die den aufgehängten Kessel über den Herd od. von demselben fortschiebt
Vīt.: katls (puods) vāršā stāv (karājas) Lub. Wegen der Bedeutung (vgl. auch vārste

1) wohl eher nach Sommer Balt. 109 (aus *varsti̯ā) zu vãrstît I 3, als nach Leskien Abl. 357 zu vērst "wenden".

Avots: ME IV, 510

*var̃skulis (erschlossen aus tahm. var̃ske̦ls) Dond. n. RKr. XVII, 62, = vārstutis; wahrscheinlich mit ãr gesprochen!

Avots: ME IV, 480

I varžât, -ãju, kreuzweise binden Serben; (aus Garn, Schnüren) flechten, wirken (mit ar̂ ) Blumenhof, Raiskum; "savārstīt pavedienu, valgu sietveidīgi" Ramkau; kreuz und quer zu sammennähen Serben; "saistīt, raisīt, sarežģīta Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran; "ievilkt, režģīt" (auf Stricke bezogen) C. (mit ar̃ ); (in der Eile) oberflächlich nähen Memelshof, (mit ar̃ ) AP., C.; "šâ, tâ saistīt, vārstīt" Ramkau; (ein Loch im Kleid) mit Zwirn stopfen Kosenhof (mit ar̂). Vgl. varažât und varzât.

Avots: ME IV, 482, 483

II vāsma,

1) "?": kas visas atziņas, visuma saturu savāktu vāsmā Pūrs III, 96 (für vārsma 2?);

2) auch vāsms, eine grosse Menge:
salasīja ve̦se̦lu vāsmu Lemburg; ein Haufen gedroschenen, noch nicht gewindigten Getreides (mit à ² ) Linden in Livl.; vgl. vārsms 3.

Avots: ME IV, 511

vāsmîgs,

1) empfindlich
N. - Peb., (mit ã) Ramkau, (mit à ² ) Kl., Mar.: viņs tāds vāsmīgs: nedrīst i[r] piedurties Mar. n. RKr. XV, 142. putninš ruokā jāņe̦m prātīgi, juo tas ir vāsmīgs Mar. vāsmīgs ("?") darbs ebenda. aitas vāsmīgas nuo slapjuma Ramkau;

2) unerhört, merkwürdig, komisch
Lubn., Warkl., (mit â ² Wessen: ak cik vāsmīgi gan tur bij! ("saka pie labi izde̦vušās juoka sajūtas") Erlaa. Zur Bed. 1 vgl. vārsmîgs. Wenn die letztere Form älter ist, etwa zur Wurzel von an. varr "behutsam, scheü u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 284)?

Avots: ME IV, 511

vàsms ² Gr. - Buschh., KatrE., (mit â ² ) Segew., vāsmis Erlaa, Selb., mit Spreu gemischtes Kom auf dem Estrich der Dreschtenne (nachdem das Stroh fortgeschafft ist); vâsms ² Vīt. "= vārsms: graudu čupa": šuorīt ir biezs vāsmis, būs kādi 10 pūri graudu Seib. šuogad labi rudzi: graudu vāsms ir augstāks par pe̦lavām Vīt. ceļš tik smilšains, ka kājas grimst kâ vāsmā Gr. - Buschh. Aus vārsms.

Avots: ME IV, 511

II vḕ̦rsma (?), vḕ̦rsms (?) Nötk. "= vārsms (izvētītuo graudu guba)".

Avots: ME IV, 566

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

I vẽrt (li. vérti, urslav. *verti "aufoder zutun"), veru, vẽru,

1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;

2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;

3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,

1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;

2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,

1) das Auf-, Aneinanderreihen;

2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;

3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,

1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;

2) das ein malige, vollendete Einfädeln;

3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,

1) wer auf-, aneinanderreiht;

2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;

3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;

4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I ^4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.

Avots: ME IV, 567

virkšêt Zaravič, vìrkšķêt ² Kl., -u, -ẽju,

1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;

2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;

3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;

4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.

Avots: ME IV, 606, 607

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris ² (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642

zè̦ltaûglis, eine goldige Frucht: ze̦lt augļu svārstīti... kuoki luokās A. XX, 232.

Avots: ME IV, 705

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780