Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'varde' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'varde' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (14)
lasvarde
lašvarde
lašvarde
saulvarde
varde
I var̂de: auch Alswig, Borchow, Druw., Fehteln, N.-Laitzen, Ramkau, Selb., (mit ar̂ 2 ) A.-Bergfried, Bomsmünde, Prawingen, Rothof, Siuxt; zaļa v. BW. 853 var. Demin. vardīte BW. 19232.
Avots: EH II, 757
Avots: EH II, 757
varde
I varde Ābeļi, Adsel, AP., A.-Schwanb., Burtn., C., Erlaa, Fehsen, Gotthardsberg, Jürg., Kalzenau, Kl., Kurmene, Lasd., Laud., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Oknist, Rentzen, Salisb., Saucken, Schujen, Setzen, Smilten, Stackeln, Sunzel, Trik., Wallhof, Weissenstein, Wihzemshof, Wolm., Zirsten, (mit ar̂ 2 ) Annenburg, Autz, Bald., Behnen, Doblen, Grenči, Grob., Grünh., Gr.Würzau, Hochrosen, Hofzumberge, Irmlau, Karls., Kremon, Lemburg, Lipsthusen, Lubessern, Mesoten, Naud., N.-Bergfried, Nikrazen, Pabbasch, Pernigel, Ruhtern, Sassm., Schlockenbeck, Schwarden, Sepkull, Sessau, Treiden, Ulpisch, Waddaxt, Wilzen, der Frosch (unbek. in Dunika, Ruj., Stenden); der Laubfrosch an der estnischen Grenze U., Anzen, Nauksch., N.-Salis: varde kurc, kvarkst Etn. II, 51. Sprw.: pūlas kâ varde darvas mucā Br. sak. v. 1327. nešķīstus garus vardēm līdzus Glück Offenb. 16, 13. - meža varde, der Laubfrosch (hyla arborea L.) Natur. XXXVII, 1; purvu v., der Feldfrosch, Landfrosch, Quäkfrosch (rana arvalis Nils.) Rkr. VIII, 101; zaļā v., grüner Wasserfrosch (rana esculenta L.) RKr. VIII, 101. - varžu acis, s. var̂žacs; varžu kājas, Hungerzitzen im Maule des Rindviehs Lems. n. U. - varde, verächtl. Bezeichnung für eine Person: bē̦rni, vardes, izne̦rruoja manu dziesmu vācelīti BW.10I6,3. Zu arm. gort "Frosch", s. Hübschmann Arm. Gramm. 437 und W. Schulze KZ. XLV, 287Z; das gleichbed. li. varlė˜ (vgl. auch le. vargle) hat wohl ein sekundäres l für älteres d, s. Sommer Batt. 178 und Petersson Heferokl. 109.
Avots: ME IV, 476
Avots: ME IV, 476
varde
II varde,
1) die Tour der Nachtwächter auf den Höfen
U.;
2) die Schnarre der Nachtwächter
U. Wahrscheinlich aus mnd. warde "das Warten (Lauer)".
Avots: ME IV, 476
1) die Tour der Nachtwächter auf den Höfen
U.;
2) die Schnarre der Nachtwächter
U. Wahrscheinlich aus mnd. warde "das Warten (Lauer)".
Avots: ME IV, 476
vardedze
*vardedze (oder *vardedzis?), erschlossen aus dem acc. s. vardedzi (wo?) "Regenbogen".
Avots: ME IV, 476
Avots: ME IV, 476
vardelēns
vardelēns
var̂de̦lē̦ns, Deminutivform zu var̂de I, ein kleiner Frosch: vardes kurca purviņā, varde̦lē̦ni maliņā BW. 276.
Avots: ME IV, 476
Avots: ME IV, 476
vardene
vardenes
vardeve
Šķirkļa skaidrojumā (65)
acs
acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
atbradāt
‡ atbradât
1) her-, zurückwaten;
2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;
3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,
1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;
2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.
Avots: EH I, 136
1) her-, zurückwaten;
2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;
3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,
1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;
2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.
Avots: EH I, 136
atlakstīt
augsts
aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,
1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;
2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]
Avots: ME I, 217, 218
1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;
2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]
Avots: ME I, 217, 218
bliest
bliêst, -žu, -du od. -zu und bliêstiês, dick werden, schwellen, aufdunsen; dick tun, sich brüsten, sich aufblähen, um sich desto mehr anstrengen zu können L., St., U.: varde sāk bliest un kurkt J. Allunan. Auch transitiv: bagātība,kas krājas spīķeŗuos un magaziņas bliež (lässt anschwellen) Duomas III, 942. [Vgl. blīst.]
Avots: ME I, 317
Avots: ME I, 317
drošenieks
drùošenieks, -inieks, druošnieks, druošelnieks, der Beherzte, Waghalsige: ragana meklēja kādu druošenieku JK. V, 77. reiz viens labs druošinieks jājis pirtij gaŗām LP. VII, 35. bet varde. druošiniece. iesaukusies JK. V. 14.
Avots: ME I, 508
Avots: ME I, 508
džumba
‡ džumba "?": zaļā varde... ruodas pa dīķiem. purviem un džumbām Kawall Dieva radījumi pasaulē 1860, S. 167.
Avots: EH I, 366
Avots: EH I, 366
gali
gali, Pl. von gals,
1) = ašķu gali, das Achterkorn
N. - Bartau;
2) Überbleibsel von der Kette, von dem Aufzuge:
paņe̦m (dziju) galus un piesien vardes pie ķeselēm. dzīparu gali, gefärbtes wollenes Garns uz krustceļiem meta sarkanus dzīparu galus BW. III, 1, 53.
Kļūdu labojums:
gefärbtes wollenes Garns = Stückchen gefärbten wollenen Garns
Avots: ME I, 591
1) = ašķu gali, das Achterkorn
N. - Bartau;
2) Überbleibsel von der Kette, von dem Aufzuge:
paņe̦m (dziju) galus un piesien vardes pie ķeselēm. dzīparu gali, gefärbtes wollenes Garns uz krustceļiem meta sarkanus dzīparu galus BW. III, 1, 53.
Kļūdu labojums:
gefärbtes wollenes Garns = Stückchen gefärbten wollenen Garns
Avots: ME I, 591
guldzis
‡ *II guldzis, die Krümmung, Windung: lūska iet ar guldžiem Bērzgale. Hierher vielleicht auch (mit verallgemeinertem dž): ieskrēja vardeve, apmete guldži Ulanowska Łotysze 42.
Avots: EH I, 416
Avots: EH I, 416
gurceklis
[gur̂ceklis Kreuzb., gur̂cêklis Lis.], gùrcaklis 2 [Mar., Schwanb., Baltinov, Marienhausen], gurcakls, gurceklis Adsel, [N. -Schwnb.], der Froschlaich: nuo gurcakla sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. X, 226. vardes tēviņš pa nārsta daiku vienumē̦r paliek pie mātītes, kamēr tā laiž savu gurcaklu A. XX, 226. [Zu gurklas; vgl. auch kurcaklis.]
Avots: ME I, 683
Avots: ME I, 683
guzma
guzma, gūzma AP.,
1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;
2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [
3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].
Avots: ME I, 685
1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;
2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [
3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].
Avots: ME I, 685
iekurkties
[ìekurkties LKVv.], ìekurkstêtiês, ìekurkš(ķ)êtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: gailis iekurkstējās LP. VI, 484. vardes iekurkstas purvā.
Avots: ME II, 32
Avots: ME II, 32
iekvarkstēties
ìekvarkstêtiês, ìekvarkšķêtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: pīles, vardes iekvarkšķējās.
Avots: ME II, 34
Avots: ME II, 34
ieplarkšķēties
izkorkšēt
‡ izkor̃kšêt Salis "zu quaken aufhören": kad vardes izkorkš pa dīķi, iznārstejas, tad ruodas kurkuļi. Refl. -tiês Salis, = izlamâtiês.
Avots: EH I, 458
Avots: EH I, 458
izlēkt
izlèkt (li. išlė˜kti), izlekt, intr.,
1) her-, aus -, hinaus -, entspringen:
kuŗas elles (Gen. - Abl.; jetzt gew.: nuo kuŗas elles) tu izlēci BW. 382. Sprw.: izlēcis kâ varde uz sausuma. strādā, ka tev vai acis nuo pieres izle̦c; izle̦cas lindraciņš, ein Tanzrock;
2) in die Höhe springen:
nuo prieka tas būtu vai simts asu gaisā izlēcis Dīcm. I, 38. Refl. - tiês, herumspirngen, zur Genüge springen, tanzen: izle̦cas labu laiku - nuokrīt gar zemi, e̦lsdama, pūzdama LP. IV, 43.
Avots: ME I, 763
1) her-, aus -, hinaus -, entspringen:
kuŗas elles (Gen. - Abl.; jetzt gew.: nuo kuŗas elles) tu izlēci BW. 382. Sprw.: izlēcis kâ varde uz sausuma. strādā, ka tev vai acis nuo pieres izle̦c; izle̦cas lindraciņš, ein Tanzrock;
2) in die Höhe springen:
nuo prieka tas būtu vai simts asu gaisā izlēcis Dīcm. I, 38. Refl. - tiês, herumspirngen, zur Genüge springen, tanzen: izle̦cas labu laiku - nuokrīt gar zemi, e̦lsdama, pūzdama LP. IV, 43.
Avots: ME I, 763
izmudžināt
izmudžinât, tr.,
1) auseinanderwickeln, entwickeln, entwirren:
samudžinātas dzijas;
2) herauswimmeln lassen:
viņu zeme izmudžināja vardes Psalm 105, 30. Refl. - tiês,
1) sich entwirren, sich entwickeln:
dzijas pašas nuo sevis neizmudžināsies;
2) sich bereit amchen, fertig werden:
viņš mudžinājās, mudžinājās, bet neizmudžinājās.
Avots: ME I, 773
1) auseinanderwickeln, entwickeln, entwirren:
samudžinātas dzijas;
2) herauswimmeln lassen:
viņu zeme izmudžināja vardes Psalm 105, 30. Refl. - tiês,
1) sich entwirren, sich entwickeln:
dzijas pašas nuo sevis neizmudžināsies;
2) sich bereit amchen, fertig werden:
viņš mudžinājās, mudžinājās, bet neizmudžinājās.
Avots: ME I, 773
iznerrot
izne̦r̃ruôt, tr., zum besten haben, ausnarrieren, verhunzen: par tādu izne̦rruošanu abas apņe̦mas saimniecei atriebties Etn. III, 92. bē̦rni, vardes izne̦rruoja manu dziesmu vācelīti BW. 1016.
Kļūdu labojums:
vardes = vardes,
Avots: ME I, 775
Kļūdu labojums:
vardes = vardes,
Avots: ME I, 775
iztampīt
kārkt
kā`rkt (li. kar̃kti "quarren"), - stu [Ruj.], od. - cu AP., - cu [od. - ku Ruj.], intr., einen rauhen, heiseren Ton von sich geben, gackern, quarren, röcheln: vārna kārc Etn. II, 51, [N. - Peb., Drosth., Bers.]; vistas kārkst A. - Rahden; vardes kārkst Etn. I, 34. tam e̦lpuojuot krūtis kārkst Etn. I, 34. [Vgl. čech. krákor "Gegacker", poln. krokorać "gackern" u. a. bei Jagić AfslPh. II, 398 und Berneker Wrtb. I, 571.]
Avots: ME II, 196
Avots: ME II, 196
ķeķerēties
ķeķerêtiês, -ẽjuôs, sich zusammenhalten, sich verbinden: ķeķerējas kâ vardes nārsta laikā Naud.
Avots: ME II, 362
Avots: ME II, 362
ķēzīt
ķèzît,
1): "buojāt" (prs. ķèzu 2 ) Prl. n. FBR. VI, 108;
2): auch Sonnaxt; "izsmiet" (prs. ķèzīju 2 ) Prl. n. FBR. VI, 108;
3): auch Sonnaxt; ‡
4) "einen widrigen, quackenden Laut machen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Laut"): varde tâ ķēzī, der Frosch quarrt so wunderlich ebenda (unter "Frosch").
Avots: EH I, 701
1): "buojāt" (prs. ķèzu 2 ) Prl. n. FBR. VI, 108;
2): auch Sonnaxt; "izsmiet" (prs. ķèzīju 2 ) Prl. n. FBR. VI, 108;
3): auch Sonnaxt; ‡
4) "einen widrigen, quackenden Laut machen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Laut"): varde tâ ķēzī, der Frosch quarrt so wunderlich ebenda (unter "Frosch").
Avots: EH I, 701
korkšēt
krīts
krîts,
1): varēšuot sist vardes ..., likt pie krītiņiem un celt laukā vai simtu (sc.: vēžu) Jauns. B. gr. 3 II, 67; 2): auch Sussei, ("tīkla veids") Oknist.
Avots: EH I, 657
1): varēšuot sist vardes ..., likt pie krītiņiem un celt laukā vai simtu (sc.: vēžu) Jauns. B. gr. 3 II, 67; 2): auch Sussei, ("tīkla veids") Oknist.
Avots: EH I, 657
kučkis
kunkt
kurkstēt
kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,
1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;
2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;
3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.
Avots: ME II, 322
1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;
2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;
3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.
Avots: ME II, 322
kurkt
I kùrkt (li. kur̃kti "quarren"), -cu,
1) [kur̃kt Bl., Dond., Wandsen, Lautb., kùrkt PS., C., Trik., Wolm., N. - Peb., kur̂kt 2 Bauske, Dunika], quarren, quaken:
vardes kùrc [PS., kur̃kst Dond.], Etn. II, 51 ; ausis kurc, die Ohren klingen Smilt., U. ;
2) kollern, kullern:
šis skrīverītis ar kurcuošu vē̦de̦ru ielien istabā Blaum. kad māte pēc dzemdēšanas iekšās palikuse kurc, tad viņa ir nuoguldāma Etn. II, 162. Refl. -tiês, sich begatten (von Schweinen) Lös n. Etn. IV, 99, Lub. [Zu bulg. kъrkam "krächze", serb. kr̀čati "knurren" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 667 ; vgl. auch Persson Beitr. 531 und Trautmann Wrtb. 145 f.]
Avots: ME II, 322
1) [kur̃kt Bl., Dond., Wandsen, Lautb., kùrkt PS., C., Trik., Wolm., N. - Peb., kur̂kt 2 Bauske, Dunika], quarren, quaken:
vardes kùrc [PS., kur̃kst Dond.], Etn. II, 51 ; ausis kurc, die Ohren klingen Smilt., U. ;
2) kollern, kullern:
šis skrīverītis ar kurcuošu vē̦de̦ru ielien istabā Blaum. kad māte pēc dzemdēšanas iekšās palikuse kurc, tad viņa ir nuoguldāma Etn. II, 162. Refl. -tiês, sich begatten (von Schweinen) Lös n. Etn. IV, 99, Lub. [Zu bulg. kъrkam "krächze", serb. kr̀čati "knurren" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 667 ; vgl. auch Persson Beitr. 531 und Trautmann Wrtb. 145 f.]
Avots: ME II, 322
kvarkstēt
kvarkstêt, kvārkstêt, kvar̂kš (ķ) êt [Kr.], kvārkš(ķ)êt, -u, -ẽju, [kvā`rkt N. - Peb.], kvārkt, -cu N. - Schwanb., intr., quarren, quaken, schnattern, schreien: vardes kvarkst Etn. II, 51. vārna kvārkšk ib. vārna kvārc [N. - Peb.], N. - Schwanb. Vgl. li. kvarksė´4ti "quarren" und le. kvērkt, kverkstêt.
Avots: ME II, 351
Avots: ME II, 351
lasveris
lemiķis
lemiķis,
1) der Wassermönch, die Schleuse vor Stauungen:
aiztaisīja grāvī lemiķi priekšā C.;
2) die Stauung, der Ablass:
vardes dzīvuo lemiķī C. [Aus * meliķis < meniķis?]
Avots: ME II, 449
1) der Wassermönch, die Schleuse vor Stauungen:
aiztaisīja grāvī lemiķi priekšā C.;
2) die Stauung, der Ablass:
vardes dzīvuo lemiķī C. [Aus * meliķis < meniķis?]
Avots: ME II, 449
nāstrs
nērst
[nḕrst Jürg., Arrasch., Warkl., Kl.]. nêst 2 Rojen, [Bauske, Ruj., Salis, Sassm.] (li. ner̃šti), -šu, -su, intr., laichen, sich begatten: upē nērsa plauži Etn. II, 80. ja aprīlī vardes nērš dzelmēs, tad gaidāma sausa vasara Etn. II, 126. līdakas jau nēršuot Austriņš. [vardes nērš gurcekļus N. - Schwand.] Zu nā`rsts.
Avots: ME II, 742
Avots: ME II, 742
nobīties
nùobîtiês,
1) sehr erschrecken
(intr.): lielskungs jau nuobijies kâ kaļķis Asp. [auch ein Praet. - duos: Latvju tauta nenuobīdās nuo saviem pretniekiem Latg. 1921, № 46, 1. šitā nuobīdās ilūkstieši 1921. № 51, 2 3. vardes, kuŗas uz krastmales sildījās saulītē, nuosabīda gaŗauša Pas. I, 185;
2) sich versehen (von schwangern Weibern)
U.]
Avots: ME II, 762
1) sehr erschrecken
(intr.): lielskungs jau nuobijies kâ kaļķis Asp. [auch ein Praet. - duos: Latvju tauta nenuobīdās nuo saviem pretniekiem Latg. 1921, № 46, 1. šitā nuobīdās ilūkstieši 1921. № 51, 2 3. vardes, kuŗas uz krastmales sildījās saulītē, nuosabīda gaŗauša Pas. I, 185;
2) sich versehen (von schwangern Weibern)
U.]
Avots: ME II, 762
nokurkt
[nùokurkt,
1) eine kurze Zeit quarren;
so auch das Refl. -tiês;
2) mit Froschlaich bedecken:
vardes nuokurkušas grāvjus ar krukļiem Bauske, Dunika.]
Avots: ME II, 803
1) eine kurze Zeit quarren;
so auch das Refl. -tiês;
2) mit Froschlaich bedecken:
vardes nuokurkušas grāvjus ar krukļiem Bauske, Dunika.]
Avots: ME II, 803
noņirkstēt
nùoņir̂kstêt, nùoņir̂kšķêt, nùoņir̂kšêt, intr., eine Weile knirschen, knacken: iedūra vardei nūjas galu mugurā; tikai drusku nuoņirkstēja Duomas I, 451. viņš atgāzās sparīgi krē̦slā, ka nuoņirkšķēja vien A. XVI, 1076.
Avots: ME II, 826
Avots: ME II, 826
notirināt
nùotirinât kājas, die Beine in zuckende Bewegung bringen, eine Weile mit den Beinen in der Agonie zappeln: varde nuotirināja kājas un bij beigta. tik atliek kājas nuotirināt Adam. Refl. -tiês, sich abzappeln, eine Weile in der Agonie sich zuckend bewegen: kad luops mirdams nuotiri-nājas, tad viņš atsper skauģim Etn. II, 30. ve̦lns tikai nuotirinājas vien JK. V, 119.
Avots: ME II, 875
Avots: ME II, 875
pakurkstēt
pārpļaut
pãrpļaũt, tr.,
1) entzwei-, durchschneiden:
izrāvusi nazi, pārpļāvusi saiti Janš.;
2) undicht gewachsenes Gras, Getreide hier und da abmähen
C., Smilt. Refl. -tiês, sich übermähen, sich mähend überanstrengen: pārpļāvies; beigts kâ varde Duomas IV, 479.
Avots: ME III, 171
1) entzwei-, durchschneiden:
izrāvusi nazi, pārpļāvusi saiti Janš.;
2) undicht gewachsenes Gras, Getreide hier und da abmähen
C., Smilt. Refl. -tiês, sich übermähen, sich mähend überanstrengen: pārpļāvies; beigts kâ varde Duomas IV, 479.
Avots: ME III, 171
perināt
perinât,
1): auch BielU.; lika vistu cāļus p. Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡
3) nisteln
Siuxt: papuves laukuos cīrulītis perinās; laichen Salis: kad vardes dziļā ūdenī perinājas, tad būs sauss laiks; kad se̦klumā - , tad būs lietans.
Avots: EH XIII, 224
1): auch BielU.; lika vistu cāļus p. Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡
3) nisteln
Siuxt: papuves laukuos cīrulītis perinās; laichen Salis: kad vardes dziļā ūdenī perinājas, tad būs sauss laiks; kad se̦klumā - , tad būs lietans.
Avots: EH XIII, 224
pieplacināt
pìeplacinât, fakt. zu pieplakt, platt machen, platt drücken: varde uz vē̦de̦ru pieplacināta palika guļam Duomas I, 451.
Avots: ME III, 279
Avots: ME III, 279
pīkstēt
pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.
Avots: ME III, 230, 231
Avots: ME III, 230, 231
pļaukšķēt
pļaũkšķêt Bauske, Adiamünde, klatschen: ielē̦kusi varde ūdenī, ka pļaukšķējis vien Pas. I, 184 (aus Erlaa). Vgl. plaukš(ķ)êt.
Avots: ME III, 366
Avots: ME III, 366
plunks
plun̂ks! plunks! C. (neben pluñkš C. von einem länger dauernden Schall), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Failen eines schweren Gegenstandes ins Wasser entsteht: brīkš! tilts ielūst, zirgs - plunks! Etn. III, 28. un plunks! iet dīķī vardes MWM. VII, 527. te uz reizu plunkš! e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 7.
Avots: ME III, 357
Avots: ME III, 357
pļunks
I pļunks! pļun̂ks 2 ! Ahs., Interjekfion zur Bezeichnung des Schalles, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes ins Wasser entsteht: pļunks! akmens iekrita ūdenī Ahs. visi - pļunks - akā iekšā Etn. IV, 152. vardes . . . pļunks, pļunks, pļunks! salē̦kušas ūdenī Pas. I, 184 (aus Ronneb.). Vgl. plunks.
Avots: ME III, 373
Avots: ME III, 373
pļunkt
pļunkt! Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Fallen eines Gegenstandes ins Wasser entsteht: pļunkt! upē iekšā LP. I, 148. pļunkt! iekrīt e̦ze̦ra dibinā IV, 85. pļunkt! iegrūž puôdā V, 132. varde ... pļunkt! ūdenī iekšā Pas. I, 184 (aus Kokn.).
Avots: ME III, 373
Avots: ME III, 373
posts
puõsts,
1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;
2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;
3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.
Avots: ME III, 459, 460
1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;
2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;
3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.
Avots: ME III, 459, 460
pūdēt
pũdêt, -ẽju, fact. zu pũt, tr., faulen lassen, faulen machen: es tevi atsiešu atmuguris ar pūdē̦tu lūku Br. 378. mums bij viena zaļa varde avuotā pūdējama BW. 19353. smeķīga gaļiņa: ... trīsgadi pūdē̦ta avuota lejā 19283 var. - Subst. pũdẽjums,
1) das beendete Faulenlassen;
2) das Brachfeld, der Brachacker
U., Mag. V, 1, 190, Salis, Burtn., Wolm., Dunika, Salisb.: tagad strādā Vidzemē vairāk pēc 5 lauku kārtības (pūdējumi, ziemāji, mieži, auzas, lini) Plutte 96. laiks ... pūdējumu plēst A. XX, 879. ... pūdējuma mēnesis U., der Juni. pūdējuma puķe Salis, die Ackerkamille; pũdêšana, das Faulenlassen, Faulenmachen; pũdê̦tãjs, einer, der faulen lässt, faulen macht: ai, bāliņ, kur nu liksi tādu gultas pūdē̦tāju? ar saulīti gulēt gāja, bez saulītes necēlās BW. 21916, ai, bagāti ziemassve̦tki (Var.: lieldieniņas Etn. II, 71), apaviņu pũdē̦tāji: trīs dieniņas, trīs naksniņas man kājiņas nenuoautas 33247 var.
Avots: ME III, 445
1) das beendete Faulenlassen;
2) das Brachfeld, der Brachacker
U., Mag. V, 1, 190, Salis, Burtn., Wolm., Dunika, Salisb.: tagad strādā Vidzemē vairāk pēc 5 lauku kārtības (pūdējumi, ziemāji, mieži, auzas, lini) Plutte 96. laiks ... pūdējumu plēst A. XX, 879. ... pūdējuma mēnesis U., der Juni. pūdējuma puķe Salis, die Ackerkamille; pũdêšana, das Faulenlassen, Faulenmachen; pũdê̦tãjs, einer, der faulen lässt, faulen macht: ai, bāliņ, kur nu liksi tādu gultas pūdē̦tāju? ar saulīti gulēt gāja, bez saulītes necēlās BW. 21916, ai, bagāti ziemassve̦tki (Var.: lieldieniņas Etn. II, 71), apaviņu pũdē̦tāji: trīs dieniņas, trīs naksniņas man kājiņas nenuoautas 33247 var.
Avots: ME III, 445
pūlēt
pũlêt, -ẽju, tr.,
1) plagen, marachen, strapazieren, abmühen
U.: kâ kāds vis˙niknākais blēdis pūlē̦ts, plūkāts un nuomaitāts Manz. Post. I, 451. viņš savu zirgu pārlieku pūlē; er strapaziert sein Pferd übermässig, maracht es ab U.;
2) etwas schaffen, vorwärtsbringen :
pùlē 2 savus darbus uz priekšu! Mar. n. RKr. XV, 131. Tenis... mita lielākuo daļu uz mūriņa, šuo tuo pulē̦dams Kaudz. M. 50;
3) durch besonders kräftige, auch zauberhafte Mittel heilen od. etwas Schlimmes vertreiben
U.: tuo vainu citādi nevar pūlēt, kâ vien kad usw., dem Übel, der Krankheit lässt sich nicht abhelfen, als indem man usw. (nun folgt irgend ein oft sehr wunderliches Zaubermittel) U. Refl. -tiês, sich abmarachen, sich's sauer werden lassen, sich viel Mühe geben U.: Sprw. pūlas kâ varde darvas mucā (von vergeblicher Mühe). Aus mnd. pulen "eine mühsame Arbeit verrichten."
Avots: ME III, 446
1) plagen, marachen, strapazieren, abmühen
U.: kâ kāds vis˙niknākais blēdis pūlē̦ts, plūkāts un nuomaitāts Manz. Post. I, 451. viņš savu zirgu pārlieku pūlē; er strapaziert sein Pferd übermässig, maracht es ab U.;
2) etwas schaffen, vorwärtsbringen :
pùlē 2 savus darbus uz priekšu! Mar. n. RKr. XV, 131. Tenis... mita lielākuo daļu uz mūriņa, šuo tuo pulē̦dams Kaudz. M. 50;
3) durch besonders kräftige, auch zauberhafte Mittel heilen od. etwas Schlimmes vertreiben
U.: tuo vainu citādi nevar pūlēt, kâ vien kad usw., dem Übel, der Krankheit lässt sich nicht abhelfen, als indem man usw. (nun folgt irgend ein oft sehr wunderliches Zaubermittel) U. Refl. -tiês, sich abmarachen, sich's sauer werden lassen, sich viel Mühe geben U.: Sprw. pūlas kâ varde darvas mucā (von vergeblicher Mühe). Aus mnd. pulen "eine mühsame Arbeit verrichten."
Avots: ME III, 446
ripuļains
saduļķot
saķert
saķer̂t, tr.,
1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;
2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,
1) für sich ergreifen, fangen;
2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;
3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;
4) sich in den Haaren liegen
U.
Avots: ME II, 662, 663
1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;
2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,
1) für sich ergreifen, fangen;
2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;
3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;
4) sich in den Haaren liegen
U.
Avots: ME II, 662, 663
šļerkstēt
šļerkstêt,
1) rasseln, klirren
Arrasch: nuo dzelzs pinekļu šļerkstēšanas Apsk. v. J. 1903, S. 513;
2) plappern
Arrasch, AP. (mit er̃), Sessw. (mit èr 2 ), Golg., Saikava (mit er̂); undeutlich sprechen Bauske, (mit er̂) Bers.; Unsinn reden Adsel, Bers.;
3) plätschern (vom Wasser)
Bauske.; šļurkstêt (cauruos, slapjuos zābakuos ejuot) Schibbenhof, (mit er̃) N. - Peb.; von andem Lauten: ar kāju piemīta varde šļer̂kst 2 Stenden.
Avots: ME IV, 70, 71
1) rasseln, klirren
Arrasch: nuo dzelzs pinekļu šļerkstēšanas Apsk. v. J. 1903, S. 513;
2) plappern
Arrasch, AP. (mit er̃), Sessw. (mit èr 2 ), Golg., Saikava (mit er̂); undeutlich sprechen Bauske, (mit er̂) Bers.; Unsinn reden Adsel, Bers.;
3) plätschern (vom Wasser)
Bauske.; šļurkstêt (cauruos, slapjuos zābakuos ejuot) Schibbenhof, (mit er̃) N. - Peb.; von andem Lauten: ar kāju piemīta varde šļer̂kst 2 Stenden.
Avots: ME IV, 70, 71
spiedzināt
‡ spiedzinât, Kausativform zu spìegt I: puiši... vardes bē̦rnus spiedzināja Tdz. 42306.
Avots: EH II, 554
Avots: EH II, 554
turēt
turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,
1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;
2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;
3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;
4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;
5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;
6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,
1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;
2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;
3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;
4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;
5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;
6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;
7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,
1) das Halten;
2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.
Avots: ME IV, 269, 270, 271
1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;
2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;
3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;
4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;
5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;
6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,
1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;
2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;
3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;
4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;
5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;
6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;
7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,
1) das Halten;
2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.
Avots: ME IV, 269, 270, 271
turkšēt
turkšêt, -u, -ẽju,
1) tūrkšêt 2 Domopol, turškāt N.-Schwanb., turkšķêt ebenda "brummen": vardes pavasarī turkš Domopol; zemes vēzis turšk N.- Schwanb. neturkš spuolīte bez skriemisteņa BW. 24610, 6;
2) turkšêt Vīt., (mit ur̂ ) Alswig, (mit ùr 2 ) Domopol, Lubn., N.-Schwanb., turkšķêt Domopol, turšķêt Vīt., viet sprechen, schwatzen: kuo tur tik daudz turkši, kâ turšķis! Vīt.;
3) "Durchfall haben"
N.- Schwanb.: bē̦rnam vēderiņš turkš.
Avots: ME IV, 272
1) tūrkšêt 2 Domopol, turškāt N.-Schwanb., turkšķêt ebenda "brummen": vardes pavasarī turkš Domopol; zemes vēzis turšk N.- Schwanb. neturkš spuolīte bez skriemisteņa BW. 24610, 6;
2) turkšêt Vīt., (mit ur̂ ) Alswig, (mit ùr 2 ) Domopol, Lubn., N.-Schwanb., turkšķêt Domopol, turšķêt Vīt., viet sprechen, schwatzen: kuo tur tik daudz turkši, kâ turšķis! Vīt.;
3) "Durchfall haben"
N.- Schwanb.: bē̦rnam vēderiņš turkš.
Avots: ME IV, 272
uzbradāt
uzgurkstēt
uzkurkt
uzrāpties
uzràptiês, uzrãpuôt,
1) hinaufklimmen, hinaufklettern, hinaufkriechen:
uzrāpās Juonatāns ar savām ruokām un ar savām kājām I Sam. 14, 13. uzrāpies ābele LP. VI, 558 (ähnlich 256). kātiņa galā uzrāpusēs Vagn. Jaun. R. 3, 16. uzrāpies uz kūtsaugšu LP. VII, 545. (fig.) uzrāpās augšā līdz... tētiņa guodam Krišs Laksts 1; klimmen, kriechen (perfektiv) auf: varde uzrāpuojusi uz ceļa. uzrāpties kam virsū. daži... bij uzrāpušies uz... stādiem A. XX, 363.
Avots: ME IV, 372, 373
1) hinaufklimmen, hinaufklettern, hinaufkriechen:
uzrāpās Juonatāns ar savām ruokām un ar savām kājām I Sam. 14, 13. uzrāpies ābele LP. VI, 558 (ähnlich 256). kātiņa galā uzrāpusēs Vagn. Jaun. R. 3, 16. uzrāpies uz kūtsaugšu LP. VII, 545. (fig.) uzrāpās augšā līdz... tētiņa guodam Krišs Laksts 1; klimmen, kriechen (perfektiv) auf: varde uzrāpuojusi uz ceļa. uzrāpties kam virsū. daži... bij uzrāpušies uz... stādiem A. XX, 363.
Avots: ME IV, 372, 373
uzsmeillināt
uzsmeilinât, anspitzen Dr. uzsmelt, heraufschöpfen: u. nuo akas ūdeni. Refl. -tiês: man ūdeni smeļuot uzsmēlās varde, es passierte mir, dass ich Wasser schöpfend unversehens einen Frosch mit heraufschöpfte.
Avots: ME IV, 380
Avots: ME IV, 380
varašāt
varašât, -ãju,
1) quarren
U.: vardes varašā Bergm. n. U.;
2) Frösche zum Krebsköder suchen
Kurl. n. U. In der Bed. 2 für *varžât (zu varde)?
Avots: ME IV, 475
1) quarren
U.: vardes varašā Bergm. n. U.;
2) Frösche zum Krebsköder suchen
Kurl. n. U. In der Bed. 2 für *varžât (zu varde)?
Avots: ME IV, 475
vardnieks
varkšēt
varkšêt, -u, -ẽju,
1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt 2 Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);
2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt 2 Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ 2 ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt 2 Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt 2 Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt 2 Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;
3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);
4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;
5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;
6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.
Avots: ME IV, 479
1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt 2 Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);
2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt 2 Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ 2 ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt 2 Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt 2 Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt 2 Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;
3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);
4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;
5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;
6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.
Avots: ME IV, 479