Paplašinātā meklēšana

I vere (?) "die Schau" Wessen; zu vērties "schauen".

Avots: ME IV, 539

àizceļuôt, verreisen: viņam bija jāaizceļuo LP. VII, 514.

Avots: ME I, 20

‡ aîzgņaûzt ² Dunika, verrenken: a. kaklu.

Avots: EH I, 24

‡ àizlîdêt, (teilweise?) verregnen lassen AP., B. Vēstn.: a. sienu.

Avots: EH I, 37

‡ àizpeņķerêt Lemsal, = ‡ àizpeņ̃ģerêt. Refl. -tiês: aukla aizpeņķerējusies Lemsal, die Schnur hat, sich verwickelnd (sich verreffelnd), sich an etwas angehäkelt.

Avots: EH I, 41, 42

‡ àizpeñterêt,

1) a. dziju KatrE., Garn verreffeln und hin-, wegschleppen;

2) ungeschickt und nachlässig zuflicken:
a. caurumu;

3) taumelnd, schwankend hin-, weggehen.
Refl. -tiês, mit Mühe hin-, weggelangen, sich hinschleppen KatrE.: sliņķis nevar vien uz darbu aizpenterēties.

Avots: EH I, 41

àizreĩzuôt, intr., verreisen: aizreizuojis Vāczemē BW. 2251.

Avots: ME I, 46

apcìrst:

3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡

5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡

6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês, ‡

4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties; ‡

5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.

Avots: EH I, 75, 76

‡ II apgraudêt "ahschanem (z. e. Körner aus der Ahre, Russ)" Spr.; a. ķirpas Odsen, Saikava, den verregnelen oberen Teil eines Heuhaufens abwerfen, damit das Heu trocknet.

Avots: EH I, 83

apliêdêt, verregnen C.: apliedē̦tais siens nav tik garšīgs un smaršīgs Luopk. 46, jūŗa malku apliedē = ar smiltīm apkaisa; auch aplietēt in PK. nach Mag. III, 1, 90.

Avots: ME I, 102

‡ apmisis (part. prt. act.): viņš apmisis Für. I (unter misēt) "er hat sich verredet".

Avots: EH I, 102

[III čîksts ^2, eine Sehnenverrenkung (im Handgelenk) Ruj.]

Avots: ME I, 416

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7

‡ izgņaûzt ² (li. išgniáu˛ti "ausdrücken" ) Dunika, verrenken: i. kāju.

Avots: EH I, 448

izgnuzinât, izgnuzdinât Dond., Sassm., tr., ein wenig verrenken: kad bē̦rnam kāja, ruoka izmežģīta (izgnuzināta Windau) JK. VI, 53. Zu li. gnìužinti "давить", gniáužti "сжимать".

Avots: ME I, 738

‡ izguôrît ² ,

1) hin und her drehen:
viņa mācēja i, gurnus Dunika;

2) hin und her drehend verrenken:
pielūkuo, ka tu gūžas neizguori! Tdz. 42031. Refl. -tiês,

2): i. ("lē̦ni vilkdamies iziet") darbā Dunika.

Avots: EH I, 451

II izgrìezt (li. ižgrę̃žti), tr.,

1) auskehren:
veļu Brig. un izgrieza rasu nuo tā cirtuma - vienu kausu pilnu ar ūdeni Richt. 6, 18;

2) verrenken:
(pīpes) galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta Kaudz. M. tu, puisīt, pielūkuo, ka tu gūžas neizgriez BW. 12997;

3) kaut kuo kam par vainu izgiezt, etw. jem. als Schuld anrechnen;

4) zum Tanz führen, betanzen:
saimnieci tas izgriež labi Alm.;

5) ceļš bij gan˙drīz cauri izgriezts, war aufgewühlt
Kaudz. M..;

[6) izgr. aude̦klu Nigr., = izriezt aude̦klu.] Refl. - tiês,

1) sich entwinden:
nuo ruokām JR. IV, 136;

2) sich drehen, tanzen:
tie prata tâ izlēkt un izgriezties Dünsb.;

3) viss vēl var par labu izgriezties, alles kann noch gut werden
LP. V, 261.

Kļūdu labojums:
Richt. 6, 18 = Richt. 6, 38

Avots: ME I, 740

izgruõzît, ‡

2) verrenken
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: izgruozītu ruoku atkal iegruozīt. Refl. -tiês, sich verāndern: šī ir izgruozījusēs (hat sich angepasst): nerunā vai[r] tâ kâ Skrundā Frauenb.

Avots: EH I, 450

izkļaûtiês [Kr.] sich verrenken Neik.; sich ausbeugen: [siena nuo ve̦cuma izkļâvusies uz āru Nötk., Bers.: sich über etw. strecken Oppek.; sich durch eine Menge drängen Erlaa: es pa tumsu izkļāvuos ārā Serb. n. A. XIV, 314.

Avots: ME I, 753

izliêdêt, tr.,

1) verregnen:
lietus ganus krietni izliedēja Nötk. cik lapiņās būs izliedē̦tu un izplē̦stu vietu Rainis;

2) ausspülen:
jūŗa malku nuo smiltīm izliedē U.

Avots: ME I, 765

izlimêt,

1) tr., verrenken, verstauchen, ausrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo izve̦lk Etn. II, 161;

2) intr., verrenkt werden:
man izlīmēja kāja Wain. Subst. izlimẽjums, die Verrenkung.

Avots: ME I, 764

izliminât, izļiminât, Druw., [Salis], Dond., tr., verstauchen, verrenken: kāju, ruoku Wain. kad kas izlimināts, tad jāsien saite Etn. IV, 3.

Avots: ME I, 764

izļimt, intr., sich verrenken: man ir kāja izļimusi, nevaru ne+kur patikt Druw.

Avots: ME I, 767

izlît [li. išlýti], intr.,

1) [ausfliessen], ausgegossen werden, abregnen:
reiz izlijušais vairs nebija sasmeļams JR. VII, 123. pē̦rkuonis izlijušā debesī rūc Austr. [rudzi izlīst nuo maisa U.];

2) verregnen, vom Regen durchnässt werden:
rudzi izlijuši, nevar maizi izcept. Refl. - tiês,

1) ausströmen, überfliessen:
mēs tikai tuo dabūjam ēst, kas sitiem izlijās LP. VII, 182;

2) zur Genüge regnen, sich ausregnen:
nu diezgan jau izlijies;

3) gehörig vom Regen durchnässt werden:
izlijies un piekusis zemnieka dē̦ls ielaidās miegā Niedra.

Avots: ME I, 765

izļumt,

1) ("izlaisties, izplūst miesā vai apģē̦rbā, izplēsties, kļūt ļumans" Bers., tapt ļe̦gans, nestingrs Drsth.; "weich werden":
izļumusi pļava. izļumis (= nuolaidīgs) cilvē̦ks Druw.;

2) izļum̂t ² , - mstu, - mu Stenden, sich verrenken:
viņam kāja izļumusi. viņš iet kâ izļumis Lautb.;

3) ="pajukt" (vom Gewebe) Bers.;

4) izļum̃t (- mstu, - mu), durch und durch nass werden;
Pilzen und pastalas) Schujen, Serben, Wenden, Roop u. a.;

5) wackig weden:
stabs izļumis (nestāv vairs stipri) Weinsch. (hier dafür auch izļumêt)].

Avots: ME I, 767

izmežģêt, izmežģīt, izmežģinât, tr.,

1) entwirren, lösen:
diegus izmežģinat;

2) aus-, verrenken:
kāju, ruoku. bij jābaidās, ka viņš sev neizmežģī muguru Vēr. II, 34. viņa luocekļi bija kâ izmežģīti II, 226. Refl. - tiês, verrenkt werden: kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina lubstāju ūdenī Etn. IV, 117.

Avots: ME I, 771

izmikšķerêt, tr., verrenken: man kāja izmirkšķe̦rē̦ta Zabeln, Pampeln, [Autz n. U.].

Avots: ME I, 771

izmižģêt Grünh., [Salis], verrenken: kāju, ruoku.

Avots: ME I, 772

izmudžît, ausrenken, verrenken: strādnieks krizdams izmudžīja ruoku Ahs.

Avots: ME I, 773

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

klizmêt: auch N.-Bergfried; (kājā) klizmē̦ts (aus Semgallen); (am Fuss) beschädigt (verrenkt). Refl. -tiês: viņam ceļā klizmējies (kļūdījies) Doblen; "Schaden; Störung erleiden" (aus Semgallen). Zur Bed. vgl. auch saklizmêt.

Avots: EH I, 619

krâmêtiês ² , - ẽjuos, quienen, misslingen, nicht gedeihen, verderben, verrecken: sivē̦ni, jē̦ri un teļi šuoziem dikti krāmējas Ahs., Dond.

Avots: ME II, 266

lîdêt, - ẽju, lîdinât [li. lýdinti "regnen lassen"],

1) intr., fein regnen:
lietus sāk līdināt Dond., Bers.;

2) [lîdêt Lis., Kl., Warkh., Drosth., Jürg., Arrasch, lîdinât Drosth., N. - Peb., Wolmarshof, Dond.], tr., verregnen, besonders in der Zstz. mit sa -: līdināt apģē̦rbu, sienu Karls. nuopļautuo sienu līdē un vītē Austr.

Avots: ME II, 477

liêdêt, -ẽju, tr.,

1) dem regen aussetzen, beregnen lassen:
neliedē ganu un luopiņus Nigr., Wolm.;

2) = liedinât U. Refl. -tiês, sich dem Regen aussetzen, sich be-, verregnen lassen: pamāte vadīja pameitu ganuos liedēties LP. I, 159. nu skrējuse arī uz mežu ze̦ltā liedēties VI, 832.

Avots: ME II, 492, 493

limêt, -ẽju, wohl nur in der Zstz. mit iz-, verrenken; verrenkt werden. Zu limt.

Avots: ME II, 470

mãjeniẽks, mãj(i)niẽks,

1) der Hausmensch, Hausinsasse; mājnieki, die Menschen, die in einem Hause, in einem Gesinde wohnen, das Hausgesinde,

a) im Gegensatz zu Gästen od. Fremden:
līkstes cirtējus mājenieki sagaida ar dziesmām BW. 1692. grūti nākas izšķirt svēnieku nuo mājnieka RKr. XVII, 21;

b) im Gegensatz zu den Verreisten: mājinieki gaidīja ceļa vīrus pārbraucam. [es pats gan jūsu sprediķi šuodien nedzirdēju, - man jau bija jāpaliek par mājnieku Janš. Dzimtene V, 248];

2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
L., St.;

3) mājinieks viņš nebūs, er wird sich als Wirt eines Gesindes nicht halten können.

Avots: ME II, 578

mežģêt, -ẽju, tr.,

1) verrenken, verstauchen:
kāju, ruoku. pēc kāda kājas mežģējuma man nācās sešas nedēļas palikt istabā Dz. Vēstn.;

[2) "siet, cilpuot";

3) "jaukt" Wessen].

Avots: ME II, 610

mežģît, -u (selten) od. -ĩju, -ĩju [li. numezgyti Klaip. 96], tr.,

1) stricken, [flechten
Wessen]: tīklus Bers. zvejnieks mežģī tīklus SDP. I, 92;

2) renken:
kāju, ruoku;

3) verwirren
[Wessen]: nejēdzīgas duomas mani mežģīja Zalkt. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich verwirren, verrenkt werden Spr.: pavediens sāk mežģīties par smalku tīkliņu A. XIV, 29. mēle viņam mežģījās, die Zunge gehorchte ihm nicht Lub., AU., Duomas III, 1176. Vgl. megžît und mazgs.

Avots: ME II, 610

mikšķerêt Gr. - Sessau, mikšķêt U., ausrenken, verrenken.

Avots: ME II, 626

mižģêt (li. mizgėti) [Wandsen, mižģît Salis, Lis.], tr., verrenken, verstauchen - meist in der Zstz. mit iz-: kāju, ruoku. Refl. -tiês, mižģinâtiês Kand., knicken, fehltreten, stolpern, sich verwirren, stocken, nicht recht funktionieren: mana kāja mižģinās Kand. mēle, prāts mižģējas. [Subst. mižģẽjums U., Verwirrung. - Vielleicht für mežģêt dass. mit dem i von mišu, mist II.]

Avots: ME II, 640

‡ ņēršķis A.-Schwanb., ein Lebewesen, das sich zu sterben (zu verrecken) anschickt.

Avots: EH II, 114

‡ nirums, die Verrenkung Gramsden.

Avots: EH II, 25

‡ nuoukuôtiês, verderben (intr.), zugrunde gehen Salisb.: karstā laika dēļ visa gaļa nuoukuojūs. viņam nuoukuojies (verreckt) zirgs.

Avots: EH II, 103

nùokrist,

1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;

2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;
‡

3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs; ‡

4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.

Avots: EH II, 56

‡ nùopaupt U. (unter paupt), verrecken.

Avots: EH II, 73

nùospīrinât, ‡ Refl. -tiês, verreckėn: bail bij, gan˙drīz (teļš) nuospīrinājas P. W. Šis ar mani tiesāties? 8.

Avots: EH II, 89

pagrìezt, tr., ein wenig wenden, drehen, kehren: viņš ne ausi, ne galvu, ne acis nepagriež. kad māsiņa linus prasa, tad ne ausi nepagrieza BW. 16580, visi bijībā pagrieza ceļu LP. VII, 788. [pagriezt kāju L., den Fuss verrenken]. Refl. -tiês, sich wenden, drehen, kehren: valuodas pagriezās uz citām lietām Sil. rinda pagriezās uz rijām Dok. A.

Avots: ME III, 31

pamērdêt: pamẽ̦rdē̦ta ave, ein vor Hungern dėm Verrecken nahes Schaf Dunika.

Avots: EH II, 156

[pamežģît,

1) eine Weile mežģît 1: p. tīklu, mežģenes;

2) vertreten:
skrienuot pamežģīja kāju Kreuzb. Refl. -tiês, vertreten od. verrenkt werden: kāja pāmežģījusies Drosth.]

Avots: ME III, 70

‡ pamilît, ausrenken, verrenken Wessen. Refl. pamilêtiês "drusku misēties, nepare̦dzē̦ti iznākt" Kaltenbr.: kâ es sviežu, kazi kâ man pamilējās. Zunächst wohl auf li. mìlyti beruhend.

Avots: EH II, 156

pamižģêt, [pamižģît Lis., Adiamünde], tr., ein wenig verrenken: kāju, ruoku.

Avots: ME III, 71

[pamudžinât, etwas verrenken: meitene skriedama pakrita un pamudžināja vienu labās ruokas pirkstu Ahs.]

Avots: ME III, 73

pãrrẽķinât, tr., übetrechnen: izde̦vumus. Refl. -tiês, sich verrechnen: šitâ rēķinādams tu pārrēķināsies MWM. X, 168.

Avots: ME III, 173

paupt, -pstu, pu,

1) paûpt ² Bl., verrecken
L.;

2) = pampt, schwellen Agel., Bergm., Hr. n. U.: ar šuo slimību luopi ātri paûpst ² Nigr. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. pups, pupa, pūpuols (s. diese), la. pūpus "kleines Kind", alb. pups "Weintraube; Hügel" u. a., s. Persson Beitr. 245 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 81.

Avots: ME III, 128

peñterêt C., -ẽju,

1) verreffeln
Berent n. U., verknoten Gold:, Gr.-Essern, Lesten, Ulpisch, Ruhtern; flechten BW. 6867 (vīzītes penterēju);

2) (eintönig und schnell) sprechen, schwatzen, gedankenlos und unverständlich beten
Seew. n. U., eine Sprache kläglich sprechen Balt. V. n. U.: mēle pate kâ klabiķis penterēja MW. dzē̦rāji palika kruogā penterējuot Ulpisch. muļķīga vārdu penterēšana A. XXI, 264. penterēt vienā gabalā MWM. v. J. 1896, S. 802; "jaukt, neskaidri runāt" Wessen; "schnell und dumm sprechen" Kaugershof. Wohl als ein Kuronismus od. Lituanismus zu pît; zur Bed. 2 vgl. li. niekus pinti "Unsinn reden" und pinklis "albernes Zeug" Lit. Mitt. I, 231.

Avots: ME III, 200

perpt, pe̦rpstu, perpu, quienen Oberl., St.; verrecken L.; "nicht gut wachsen": par tīreļu priedītēm saka, ka tās pe̦rpst Ekau, Annenburg, Grünw.; nach Leskien Abl. 364 zu li. par̃pti "aufdunsen".

Avots: ME III, 202

pļocka, verregnete̦wasse Erde: bij krietns lietus, un zeme dārzā palikusi par pļocku Dond.; eine - Spełchelmasse, Schmutz, Kot Widdrisch. Vgl. pļuks I und plockas.

Avots: ME III, 371

ražģels U., Flechtwerk (ražģelis, ein verreffelt Stück L.); das Riegensieb; das Flechtwerk auf der Ragge; verwickeltes Garn. Vgl. režģis, ražģis.

Avots: ME III, 493

ražģināt L., verreffeln.

Avots: ME III, 493

ražģis, ein verreffelt Stück L.; das Riegensieb U.; das Flechtwerk auf der Ragge U.; ein Korb, da man Hühner und Vögel einsetzt od. auch fängt Für. I. Vgl. režģis und li. razgýti "stricken".

Avots: ME III, 493

sagnuzdinât, tr., verrenken, ausrenken, ausrecken: sagnuzdinātā ruoka sāp Sassm.

Avots: ME II, 627

sagrûst, tr.,

1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;

2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,

1) sich zerstossen
U.;

2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;

3) "sich verrenken (?)"
U.

Avots: ME II, 631

salîdêt Kalzenau, Lis., Bers., Saussen, Arrasch, Gr. -Buschhof, Warkl., Kreuzb., salîdêt ² Ubbenorm, salīdêt Sessw., Peb., Burtn., Wolm., Kokn. n. U., salîdinât Jürg., Wolm., Arrasch, salîdinât ² Dond., Ahs., Wandsen, Lautb., Ruj., Salis, Bauske, Siuxt, Karls., = saliedêt I, verregnen lassen: labību, sienu, drēbes Dond. izkaltušus traukus mē̦dz lietū salīdināt, lai sabriest Ahs. n. RKr. XVII, 50. In Ruj. u. a. bedeutet salîdinât - wiederholt verregnen lassen od. dem Regen lange aussetzen, dagegen saliêdêt einfach - (einmal) verregnen lassen.

Avots: ME II, 672

I saliêdêt, tr., ( die Wäsche U.) verregnen lassen: sienu LP. I, 115. sienu un rudzus tu man tīri tīšu saliedēji Nigr. Refl. -tiês, sich verregnen lassen Dr.

Avots: ME II, 673

salît, intr.,

1) verregnen, vom Regen durchnässt werden:
atnācis... vilks pie duobuma un piespiedis asti, lai tā ne salītu LP. IV, 163. kad (sc.: kažuociņš) salija (Var.: samirka), tad smirdēja BW. 20450. lietiņš lija Jāņu dienu..., salij[a] mana Jāņu ruota 33151;

2) hinein-, hereinregnen (fig., auf eine grössere Anzahl von Subjekten bezogen):
visi saules dārgumi ir salijuši viņas dārzuos Vēr. II, 261.

Avots: ME II, 673

samižģêt U., Adiamünde, samižģît Ronneb., Smilt., Trik., Salis; tr., verrenken: kāju, ruoku: Refl.: viņam samižģējas prāts U. (unter mižģēt), er ist verwirrt (im Gehirne).

Avots: ME II, 687

sapeņķêt U., verwühlen, verreffeln, verknoten. Refl. -tiês, sich verwühlen, verreffeln, verknoten: aukliņa gluži sapeņķējusēs Bers. n. Etn. II, 1. virve vai gruožs sapeņķējas Bers., Ruj.

Avots: ME II, 698

sapeñterêt, tr.,

1) sapen`terêt Dunika, U., sapenterât, sapenteruôt Naud., verreffeln, verknoten: sapenterājis tās dzijas, - nevar ne taisīdams attaisīt Naud.;

2) unverständlich sprechen:
sape̦nte̦rē̦tuo valuodu A. v. J. 1898, S. 391. Refl. -tiês,

1) sich verreffeln, sich verknoten:
dzija sapenterējusies;

2) sich verstricken:
s. savā runā Bauske.

Avots: ME II, 698

sapentêtiês, sich verwickeln, verwühlen, verreffeln: viņas savērpjuot matuos penti, pruoti - savē̦lušuos jeb sapentējušuos pinku JK. VI, 32.

Avots: ME II, 698

sapinkât, sapinkuôt,

1) sapinkât N. - Peb., Kurs., tr., verwühlen, verreffeln:
sapînkuota bārzda Niedra. sapinkāt matus Allendorf;

2) intr., sich verwühlen:
tam jau galva kâ igaunim sapinkājuse! N. - Peb. RefI. -tiês, sich verwühlen, verreffeln: mati sapinkājušîes kâ čigānam N. - Peb, kādi nu matiņi saplnkājušies! A. XXI, 567.

Avots: ME II, 699

I šķìebt, Refl. -tiês,

1): papēži šķiêbjas AP. purvciemieši jau šķiebās pie malas, arī lapmuižnieki bij sabijušies A. Upītis Laikmetu griežos I, 64;

2): brāļam sieva šķiebusies (der Bruder hat sich hinsichtlich der Frau verrechnet):
izveicīgas lūkuojās, izlaitīta gadījās Tdz. 45855.

Avots: EH II, 639

I šķìebt Arrasch, Jürg., Nötk., (mit ìe ² ) Bers., Gr. - Buschh., Golg., Kl., Kr., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., (mit iê) Ermes, Schujen, Wolmarshof, N. - Wohlfahrt, (mit iê ² ) Bauske, Bershof, Bl., Dond., Dunika, Gramsden, Grünw., Salis, MSiI., Siuxt, Schibbenhof, Stenden, šķiebju, šķiebu, schief neigen, kippen U., Drobbusch, Druw., Festen, Lös., Prl., Meselau, Oppek., Schwanb., Sessw., Stomersee, Odsen, Wessen, schief machen Mar.; (das Gesicht) verziehen Adsel, Schibbenhof, Wolmarshof: es šķiebu trauku pie zemes Gr. - Buschh. šķieb ķipi slīpāk, lai piens labāk līst kāstuvē! Fest. šķiebtas lūpas BW. 23302. acis šķieba Zuobgal. kal. v. J. 1904, S. 80. viņš šķiebj kājas uz āru, un tādēļ viņam nuošķiebjas papēži Üxküll. nelīdze̦ns ceļš šķiebj zābakus Blumenhof; schief zuschneiden: šķiêbti ² lindraki, ein Rock, der unten breiter ist als oben Siuxt, Stenden. Refl. -tiês,

1) schief werden; sich ausbeugen, aus der geraden Lage hinaustreten (von Wänden
z. B.), ausweichen U.: zābaka papēdis šķiebjas Saikava. ve̦zums šķiebjas uz grāvja pusi Aahof u. a. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. nams jau sāce šķieblies St. pakši šķiebjas A. XI, 125. (krūze) it kâ pate jau šķiebjas pretī dzē̦rāja lūpām Austriņš M. Z. 81. mute škiebās uz irōnisku smaidu MWM. X, 271. (fig.) tam, rasi, prātiņš šķiebies! VI, 490. ceļš šuo ziemu ne˙maz nešķiebās, der Weg ist diesen Winter garnicht abgegangen Livl. n. Mag. IV, 2, 142;

2) sich verrechnen
Spr. Falls ìe älter ist als iê (vgl. šķìbs), könnte iê aus dem Reimwort viêbt bezogen sein. Doch wohl zu šķībs und (trotz šķuobît) mit ie aus ei; li. skiêbti "auftrennen" gehört wohl eher zu šķibit I (s. dies).

Avots: ME IV, 50, 51

I sprâdzene Neuenb., Kl., sprâdzene ² Līn.,

1) sprâdzene C., Golg.; Gr.-Buschh., sprâdzene ² Nigr., Dond., Kurs., Bixten, Wirginalen, Doblen, Mesoten, Nikrazen, Baldohn, Hofzumberge, Auermünde, Funkenhof, Schrunden, Schnickern, sprãdzene Selg., Wandsen, sprâdzine Warkl., eine Erdbeerenart (fragaria collina)
Mag. IV, 2, 49, U.; vgl, spradzene I;

2) eine Kuh (auch ein Frauenzimmer), die sterben muss
Oppek. n. U., (mit â ) C.; das Aas C., Saikava (mit â ), Spr.: sprādzeņu teļādas Izjurieši 169;

3) sprâdzene, die Haut eines verreckten Tiers
Kl. Zu sprâgt.

Avots: ME III, 1014

stìepinât Nötk., (mit ìe ² ) Lubn., in die Länge dehnen: tautiet[i]s mani dzītin dzina...; stiepin[i], dievs, man kājiņu, klupin[i] tautas kumeliņu! BW. 22656; stiêpinât ² "(ein verrenktes Glied) wiederholt (zurecht) recken" Bauske.

Avots: ME IV, 1079

vârsms Karls.,

1) der Strich
Ruj. n. U.: krusa gulēja vārsmuos, der Hagel lag strichweise U.;

2) vārsms U., (mit ā`r) Wolm., (mit âr <sup>2</sup> ) Segewold, vãrsma Adiamünde, Bauske, (mit ā`r ² ) Erlaa, vârsmis ² Orellen, eine grosse Menge:
liels vārsms knišļu Segewold, Wolmarshof. nezâļu vārsma Bauske;

3) die Getreideschicht, die zum Dreschen auf der Tenne ausgebreitet wird
Daugeln, (mit ā`r) Nitau; ein Haufen gedroschenen, aber noch nicht gewindigten Getreides (mit ãr) AP., (mit ā`r) Jürg., Kaugershof, N. - Peb., (mit ā`r <sup>2</sup> ) Erlaa; ein Häuflein Korn, das man auf die Barsen (?) in den Riegen aufstecken kann Für. I; Spreu und Körner, die nach dem Dreschen und Wegschaffen des Strohs auf dem Tennenestrich bleiben AP., Jürg.; (vā`rsms und vā`rsme) ein Haufen gewindigten Korns Nötk.; "labības graudu apjuoms, kas ceļas, kad labību ar ruokām izmē̦tā" Vīt.: vārsmu ar lieliem grābekļiem sagrūž kaudzēs un sāk vētīt AP., Jürg. šuogad rudzu vārsms lielāks par pe̦lavu vārsmu Vīt. Wenigstens in der Bed. 3 wohl zu aksl. vrěšti "dreschen", vraxъ "das Dreschen", lat. verrere "schleifen", gr. ἔρρω "schleppe mich fort" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 292); die Bed. 2 kann sich aus der Bed. 3 entwickelt haben. Zur Bed. I vgl. lat. versus "Sttich" bei Walde l. c.; dagegen nach Leskien Abl. 357 und Persson KZ. XLVIII, 133 nebst li. varsmas "Pfluggewende" zu vḕrst "wenden".

Avots: ME IV, 509

II žmaugt, = šmaugt I 1, einen Hieb verreichen U.

Avots: ME IV, 821