Paplašinātā meklēšana

ve̦rza "eine grosse, lange, verwickelte Sache; verworrenes Garn" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Bauske; ve̦r̃za Adiamünde, eine unordentliche Reihe. Vgl. varza.

Avots: ME IV, 543

ve̦rzaka,

1) eine verworrene Garnsträhne
(mit e̦r̃ ) Trik., eine verworrene Strähne von einem Strick Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617;

2) ein langer, unordentlich zusammengebundener Packen
ebenda; "ne̦samais par ple̦ciem" MSil.

Avots: ME IV, 543

‡ àizbur̃t,

1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;

2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.

Avots: EH I, 13

apbaŗuôt, tr.,

1) etwas mästen;

2) durch Beibringung von etwas Essbarem, das vom Schweiss der Achselhöhle durchtränkt ist, die Liebe jem. für sich gewinnen
Etn. II, 20;

3) durch behexte Speisen schädigen, verzaubern:
vilkacis e̦suot apbaŗuots cilvē̦ks LP. VII, 926.

Avots: ME I, 76

‡ apbiskuôt Buschh., verzaubern, behexen: a. luopus.

Avots: EH I, 74

apbur̃t, ‡

3) = uzbur̃t I: ragana ir šuo slimību apbūruse Pas. VIII, 386. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) verzaubern: ve̦lns apbursies par . .. princi Pas. V, 306.

Avots: EH I, 75

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].

Avots: ME I, 100

atķe̦puruôt, intr., herzappeln, hertrippeln: atķe̦puruoja arī vecais vaļenieks Niedra. Refl. -tiês, sich verzappeln, zappelnd den Geist aushauchen: atķe̦puruojās un bija pagalam.

Avots: ME I, 170

II burinât, caus. von burt, verzaubern, verhexen lassen: dzīrās mani tautu dē̦ls ar burvjiem burināt BW. 9582. [Vgl˙li. burinė´ti "ворожить".]

Avots: ME I, 353

‡ II cìess ² Warkl., Streit, Zank, Hader: sagāja ciesā. jie nū uz ciesa (sie sind jetzt verzankt).

Avots: EH I, 278

ìerùobît, ìerùbuôt, tr., einkerben, verzahnen: kuoku, riteni.

Avots: ME II, 60

izkruõguôt, izkruõgêt, tr.,

1) ausschenken, verzapfen:
alu. brūveris izkruoģēja vai visu pusmucu tukšu MWM. VII, 257;

2) verschleudern, vertun:
bet nestāsta vis, kâ savu naudu izkruoģējis Blaum. kāds savas un citu kases izkruoģē̦tājs A. XII, 653.

Avots: ME I, 755

I izmist (li. mìšti "in Verwirrung geraten" ), intr., verzagen, den Mut sinken lassen: viens vienīgs cerības stariņš Ādamam neļāva visai izmist Aps. gluži viņa vēl neizmisa A. XX, 466. Ļaudis bij ļuoti izmisuši LP. VII, 1263. Besonders häufig das Part. praet. izmisis, verzagt, verzweifelt: izmisusi viņa nuokāvusi meitiņu JK. V, 22. Refl. - tiês, verzweifeln: tâ stavēju es izmisis Rainis.

Avots: ME I, 772

liẽls: auch Kurs., Lesten, Neuenb., Puhren;

1): šuogad būs lielāka gaļa: kaus ve̦cāku cūku Frauenb. kad mazs bē̦rns kuo atne̦s lielam cilvē̦kam, tad pateicuoties saka: l˙! l˙! ebenda. ja ir lielāka maize izce̦pta, tā sāk pelēt Linden in Kurl. lielu sìenu grūti izārdīt ebenda;

4): nuo tā laika jau pagājuši lieli gadi Grenzhof n. FBR. XII, 23, Kand. nuomidzis lielā miegā Ciema spīg. 42. liela mārceņa, ein reichliches Pfund
Auleja. ašķi ir liela (sehr nützlich, gut) zâle (Arznei) Frauenb.;

7): lielu ļaužu. bē̦rns AP: lielais tiesas vīrs Blieden n. BielU., der Vorsitzende des Gemeindegerichts;

8): saimnieks bij liels (stolz);
ka pie viņa dzīvuo Seyershof. vinš ir l. (stolz, hochmūtig) savā dabā Kand.;

9): palikt lielu galvu (eigensinnig, übermütig werden)
Fest. n. FBR. XVII, 95, AP.; C.; Ermes, Jürg., Kegeln, Meselau, N:-Peb., Prl., Schwitten, Sessw., Trik. viņi ir (Lesten) od. sagājuši (Grenzhof n. FBR. XII, 23) lielajā, sie haben sich verzankt. viņi jau lielajā Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 62, sie streiten od. prügeln sich. sviests sagājā lielajā, die Sahne butterte nicht (vor Wärme) Gr.-Buschh., Salis, Stelph.;

11): iz liela nesties Kaltenbr., grosstun.
viņš darbu jau lielajā beidzis P. Allunan, er ist mit der Arbeit bereits aus dem Groben heraus;

12): lielāki iet, schneller gellen
Kl.-Gramsden. lielai (= lieli) jimt, mit grossen Stichen nähen Auleja. Das Adverb hat sich dem nachfolgenden Adjektiv assimiliert: gŗūti lielam (= lieli, ļuoti) ve̦cam Stenden.

Avots: EH I, 755

‡ māžuot,

1) intr., Zauberei treiben
(mit â ² ) Salis, Seyershof;

2) tr., verzaubern, besprechen:
tādu brūti, kuŗai ve̦cā māte pare̦guojusi nāvi bē̦r[na] vājumā (im Wochenbett), bijis jāmāžuo, lai nemirst un lai viņai nav bē̦rnu Seyershof;

3) bilden, mahlen
Lng. (geschr.: mahjoht). Refl. -tiês (s. ME. II, 589): auch (Zauberei treiben) AP. (mit â ), Salis (mit â ² ), Frauenb. (mit ã ); (Faxen machen) Frauenb. (mit â ² ), Trik. (mit ^â ); "niekuoties; liederlich arbeiten" Orellen (mit â ² ); "jem. das Licht vertreten" (mit ã ) Frauenb.: kuo nu māžuojies man gaismai priekšā? Zur Bed. vgl. auch izmâžuôt.

Avots: EH I, 795

nùobur̃t [li. nubùrti], tr.,

1) verzaubern;
nuoburt paŗ durch Zauberei in etw. verwandeln: burvene puiku nuobuŗ par suni (vgl. LP. VII, 26);

2) durch Zauberei vertreiben:
drudzi. Subst. nuobũrẽjs,

1) wer verzaubert:
nuobūrējs acumirklī pārlauzis kājas stilbu LP. I, 181;

2) wer wegzaubert, durch Zauberei vertreibt:
drudža nuobūrējs Lp. VII, 1250. Subst. nùobur̃šana, das Verzaubern, Wegzaubern; nùobũrums, die Verzauberung: bij atbūris nuobūrumu LP. VI, 20.

Avots: ME II, 766, 767

nùolâdêt, tr., verfluchen, verwünschen,fluchend verzaubern: likšu tevi nuolādēt trīs svētdienas baznīcā BW. 15877, 2. tē̦vs nuolādējis savu meitu LP. IV, 66. ak tu nuo˙lādē̦ts! šis bij princeses vīrs, - nuolādē̦tais ķēniņa dē̦ls Dīcm. Refl. - tiês, sich verfluchen, sich verwünschen.

Avots: ME II, 808, 809

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60

nùoskatît,

2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡

4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.

Avots: EH II, 85

nùotàisît, tr.,

1) zu Ende bringen, abmachen:
me̦lnu, apaļu nuotaisīt, schwarz, rund machen; spriedumu nuotaisīt, ein Urteil fällen Kaudz.; līgumu nuotaisīt, einen Vertrag schliessen;

2) besudeln, heruntermachen:
es viņu tâ nuotaisīju, ka ne suns nuo viņa maizi vairs neņems. viņš nuotaisīja guodīguo sirmgalvi par zagli, er brachte den ehrwürdigen Greis in den Ruf eines Diebes Dok. A.;

3) befestigen:
vīrs atradis duruis ar stienām nuotaisītas un nuostiprinātas LP. VI, 488;

4) verzaubern, verhexen
Siuxt. Refl. -tiês,

1) sich machen:
šuodien nuotaisījās uz ilgu sausumu Kārst.;

2) sich besudeln:
bet nenuotaisies vien me̦lns! Dok. A.;

[3) (li. nusitaisyti "sich ordnen") sich bereit machen
Wid.]

Avots: ME II, 871

nùozintêt, tr., behexen, verzaubern.

Avots: ME II, 890, 891

[pãrlâdêt, = nùolâdêt, verfluchen, fluchend verzaabem: p. cilvē̦ku Pas. III, 42.]

Avots: ME III, 163

pretburvis, ein Zauberer, der einen Verzauberten entzaubert Nötk.: katram burvim bij pretburvis A. v. J. 1897, S. 225.

Avots: ME III, 386

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

‡ sabaktaļuôtiês N.-Peb., sich verzanken.

Avots: EH II, 395

sabļaût,

1) tr., laut schreiend zusammenrufen, zusammenschreien:
sabļāva visas raganas LP. VII, 197;

2) intr., laut schreien; jem. anschreien, durchschelten
(cum dat.): Širme stipri sabļāva: "nu nuobučuo tē̦vam ruoku!" ta ta lielais (= lielskungs) viņam ,esuot sabļāvis! der Edelmann habe ihn gehorig durchgehunzt, ihn angefahren Mag. XIII, 3, 69. Refl. -tiês,

1) einander zubrüllend von sich Kunde geben:
guovis sabļāvās C.;

2) "sich verzanken, sarāties" MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen schreien:
bē̦rns tâ sabļāvies, ka pa˙visam aizsmacis.

Avots: ME III, 596

sabur̃t, tr., verzaubern: caur pasaku varu visus kâ sabūris un apbūris Seifert Chrest. III, 2, 37.

Avots: ME III, 599

sadarît, tr.,

1) machen, anfertigen, bereiten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sadarīt de̦sas Ahs., Dond. sadarīt svîestu Wid., Ahs. sadarīt skalus Dond. kam nesadariet siena, cik zirgu barībai vajaga...? Kaln. Uozuolk. m. 107;

2) zusammenkernen:
sviesta picka, kas bļuodiņā sviestu daruot tiek ielikta sadarāmā krējumā Stenden;

3) (längere Zeit) machen, tun:
kuo lai viņš te visu mūžu sadara? V. Eglītis, kuo tad... Jānis sadara pa brīvuo laiku? Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 923. kuo lai sadara viens? ebenda S. 839. miegs nenāk, - kuo lai sadara? Niedra. kuo tad mājā vien sadarīs? Jaun. mežk. 180;

4) (die Tür zumachend) zerquetschen:
puika durvīs sadarījis pirkstu Dunika. Refl. -tiês,

1) in Streit geraten, sich verzanken:
ar tē̦vu tas bij sadarījies Alm. Kaislību varā 58. pie kungiem tā atpaķaļ neiešuot. vai e̦suot sadarījusies ar cienmāti? Alm.;

2) = apdirsties I: bē̦rns sadarījies Alksn.-Zund. - sadarîtiẽs 1 zur wurzet von dìrât?

Avots: ME II, 607, 608

‡ sadracâtiês Seyershof, sich verzanken: viņi sadracājušies abi divi.

Avots: EH XVI, 403

sadrauvêt, tr.,

1) zerschlagen:
bē̦rns sadraũvēja lampu Sassm.;

2) (fig.) zerschlagen, niederschmettern; bedrohen
Oppek, n. U.: bē̦du ziņa mani stipri sadraũvēja Dond. viņš gribēja sadrauvē̦tā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt De̦glavs Rīga II, 1, 50;

3) erschrecken
(tr.) Mar. - Refl. -tiês,

1) (bei einer schweren Arbeit) sich überanstrengen:
tas ir sevi sadrauvējies akmiņus lauzdams, ka nesmeķ vairs ne ēst Blieden n. Etn. II, 49;

2) zu fürchten anfangen
MSil.: iekšā iet viņa sadrauvējās, palika stāvam pie vaļējām durvīm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 36; "satrūkties": zirgs sadrauvējies Nlar.;

3) traurig werden
Nötk., Fehteln, Kokn.;

4) "sich verzanken; einander schelten"
Vank.;

5) "sadrūzmēties (z. B. vom Eis in Flüssen), sich reiben" Sessw.

Avots: ME III, 612

sa-īverêtiês, sich ereifern: saimnieks... ieduod kungam... sitienu... visi par tādu darbu saīverējas RKr. XVI, 249; sich verzanken Frauenb.

Avots: ME II, 638

sakasît, tr.,

1) zusammenkratzen, zusammenschaben; (Heu) zusammenharken:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka sakasīta (Var.: sagrābta, nuogrābta) BW. 28644, 1;

2) (Kartoffeln in die Erde) vergraben
Spr. Refl. -tiês,

1) sich zerkratzen:
bē̦rns sakasījies līdz asinīm;

2) zur Genüge kratzen, harken:
vai nu nebūsi reiz sakasījies? Ruj.;

3) sich verzanken
Ruj.;

4) "sich zu kratzen anfangen":
viņš sakasījās Bauske;

5) beim Harken sich überanstrengen, zuviel harken:
viņš par daudz siena sakasījies C

Avots: ME II, 646

sakašķêtiês, sakašķuôtiês, in Streit geraten, sich verzanken.

Avots: ME II, 646

sakaût, tr.,

1) zerprügeln, zerschlagen
U.;

2) (in der Schlacht) schlagen
U.: sakaut ienaidnieku LP. IV, 67. Aleksandrs sakāva zviedrus Konv. 71;

3) schlachten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sakauj luopus LP. I, 43, schlachtet viel Vieh. Refl. -tiês,

l) sich verprügeln; sich verzanken:
draugi sakavās Ahs, n, RKr. XVII, 49. pāris suņu pie kaula satiekas, grauž abi tik ilgi, līdz sakaujas Lapsa-Kūm. 252. divi mušas sakavās (vom Geschlechtsakt) BW. 35081 var.;

2) sich abquälen:
ar gŗūtiem darbiem sevi sakauties Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME II, 647

saķest,

1) eilig zusammenharken:
s. sienu Nigr.;

2) gierig aufessen:
s. visu Bauske. Refl. -tiês, sich verzanken Frauenburg.

Avots: ME II, 663

saķil˜duôtiês, in Streit geraten, sich verzanken: ar jaunākuo brāli biju saķilduojies A. XXI, 52. viņi vienu dienu saķilduojušies LP. VII, 563. ne par šuo, ne par tuo saķilduojās un ēdās bez gala ebenda 153.

Avots: ME II, 663

saknaģuôt, verzapfen.

Avots: ME II, 651

samisĩba,* die Verlegenheit V.; die Betrübtheit, Verzagtheit Wid.

Avots: ME II, 686

sanāruôt, verzapfen V.

Avots: ME II, 692

‡ sane̦r̃kšêt (sic!) Seyershof "Sich verzanken".

Avots: EH XVI, 433

sanĩkt,

1): auch AP., (mit ì ² ) Heidenfeld, Sonnaxt; s. ar veselību, erkranken
Diet. tē̦vam veselība bija sanīkusi Jauns. J. un v. 170. ē̦ka gāžas, sanīkusi Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebäude"); ‡

2) eine gewisse Zeit hindurcn quienen:
sanīcis ilgi Pas. XIV, 331; ‡

3) sich (ein wenig) verfeinden, sich verzanken
Barbern n. FBR. XVIII, 14, Linden in Kurl. (mit ì ² ): sarājāmies un brīdi bijām viena pret uotru sanīkušas Janš. Dzimtene V, 210. tie ir savā starpā sanīkuši, die haben sich entzweit Diet. Napoleons ļuoti sanīka ar savu radinieku Pēt. Av. IV, 185; ‡

4) ärgerlich (verstimmt) werden:
viņa bija tikai drusku sanīkusi par tuo Sārts Str. 18 (ähnlich 193). ‡ Subst. sanīkšana, das Erkranken: aizbildinādamās ar mātes sanīkšanu Janš. Līgava I, 473.

Avots: EH XVI, 433

saplêst, tr.,

1) reissend, raufend sammeln, zusammenraufen, -raffen:
saplēš sūnas LP. IV, 120. viņš saplēsa nuo ļaudīm pulka grē̦ka naudas VII, 1204;

2) zerreissen, zerfleischen; zerbrechen:
Sprw. piktiem suņiem saplē̦sta āda. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu, saplē̦stu! dass dich (tolle) Hunde zerbeissen, zerreissen, auffressen! Mag. XX, 3, 36. ve̦lni grib viņu saplēst LP. VII, 196. Sprw.: viens brālis saplēsa puôdu, uotrs bļuodu (sagt man, wenn eine gemeinsam unternommene Sache nicht gelingt). Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, -raffen;

2) einander zerreissen; sich verzanlcen, in Streit geraten:
panākstnieki saplēsās sēņu spaini dalīdami BW. 19387. Kunavs bij saplēsies ar citu skuolē̦nu Pasaules lāpitājs 27.

Avots: ME II, 703

saplūkt, tr.,

1) raufend, reissend sammeln:
puķes, zâles, saplūkuse baltas ruozes BW. 33613;

2) zerzausen, zerreissen:
saplūkti un izpūrināti mati Janš. Dzimtene V, 455. saplūkt matus, (jem.) an den Haaren reissen Wid. Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, raufend sammeln:
puisis saplūcies zâles LP. VII, 609;

2) einander zerzausen;
(fig.) in Streit geraten, sich verzanken: div[i] mušiņas saplūcās BW. 35081, 5 var. saplūcāmies ar... brāli MWM. VIII, 603.

Avots: ME II, 704

sapudžîtiês,

1) "?": vai tad jāsapuâžījas, jākrīt pîe ruokas? Apsk. v. J. 1902, S. 19;

2) "uzpuostîes, uzkuopties" (pauch: sapudzîties") Grünh.; sich kleidend zurechtmachen: tu jau nevari vien sapudžīties Neuenb., Nikrazen, Bers., Gr. - Buschhof, N. - Peb.;

3) "sich verzanken"
(?) Vank.;

4) auch sapudžêtîês, sich sehr warm ankleiden Briņķi; in Wain. dafür sapudžinâtiês;

5) sich zusammenraffen
Fockenhof.

Avots: ME II, 708

saraguôtiês, sich verfeinden Ar., Spr., sich verzanken: ar sievu saraguojies Austriņš Vērpetē 16.

Avots: ME II, 711

sarãt, tr., durchschelten Wid.: vē̦lē̦damies kādu sarāt par aizliegtas egles nuociršanu Ezeriņš Leijerk. I, 167. Refl. -tiês, sich verzanken, in Streit geraten: māt[e] ar meitu sarājās BW. 6916 var. pirmuo nakti sarājuos ar tautieti 24983.

Avots: ME II, 714

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714

sariet, tr., zerbeissen U.; stechen (von Bienen) Kurl. n. U.: izskrēja... suns un sarēja... vīriņu taisni ģīmī Latv. ja tik nav traka suņa sarieta? A. XX, 124. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu...! das dich (tolle) Hunde zerbeissen...! Mag. XX, 3, 36. izsargāt cilvē̦kus un luopus pret traka suņa sariešanu SDP. VI, 76. mūs(u) luopiņus tās (čūskas) saries Lautb. Vidvuds II, 42. bites ir viņu sarējušas, die Bienen haben ihn gestochen Mag. XIII, 3, 55. Refl. -tiês, einander anbellen; sich verzanken Spr.: re̦dzē̦ts ar svešu suni sarejamies Baltpurviņš; sich verbeissen: duj mušiņas sarējās (Var.: sakavās; gemeint ist der Geschlechtsakt) de̦guniņa galiņā BW. 35081 var.

Avots: ME II, 719

sarūkt,

1) erdröhnen
Spr.;

2) jem. durchschelten, böse werden
Spr. Refl. -tiês, sich verzanken Ar.

Avots: ME III, 724

sarunât,

2): vai māk s. ar viņām? Frauenb.; ‡

4) beratschlagen
Lng. (unter runāt); ‡

5) friedlich (einträchtig) mit jem. sprechen, sich vertragen:
tās citas nevar s. ar viņu Frauenb. Refl. -tiês, ‡

3) sich verzanken
Kand.: vīra māte ar ve̦de̦klu sasarunāja jau pirmajā nedeļā Warkl.; ‡

4) sprechend einander verstehen
Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 444

‡ sasprèķêtiês ² Tirs. n. RKr. XVII, 79, sich ohne wichtige Gründe verzanken.

Avots: EH XVI, 450

sasprūst,

1) sich verzanken:
baidījās sasprūst ar pusgraudnieku Dz. V.;

2) eingeklemmt stecken bleiben:
kumuoss sasprūda rīklē Lennew., Assiten. upē le̦dus sasprūdis Gr.-Essern. durvis var sasprūst, kad samirkst Mar. ātri skriedami sasprūst durvīs Schujen;

3) "(ein Tor) sperren durch eingefügte Querhölzer":
s. vārtus N.-Peb.

Avots: ME III, 744

sastrĩdêtiês, sich verzanken. in Streit geraten: sastrīdējuos ar Emmu Ver. I, 1164. sastrīdēties balss dēļ Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 9.

Avots: ME III, 749

savìlkt, tr.,

1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;

2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;

3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;

4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;

2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;

3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;

4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;

5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;

6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.

Avots: ME III, 787

sazavêt Rutzau, Dunika, Kalleten, be-, verzaubern, -hexen: vecenes sazavā luopus.

Avots: ME III, 795