Paplašinātā meklēšana

aĩjã, aijajā, aĩju, Interj. beim Wiegen des Kindes: aijã, Jānīti, aijajā! BW. 2108

Avots: ME I, 12

‡ àizjãrêt C., àizjãrêtiês Wolm., tollend, herumrasend hin-, weggeraten: bē̦rni aizjārējuši(es) uz mežu.

Avots: EH I, 27

I apkājãm, auf Umwegen, mit Umschweif, mit Umweg; apkājām runāt, mit Umweg, Umschweif reden Nerft, Festen. es tuo dzirdēju apkājām AP. [s. apkāļas]. II. [tu jau mani apkājām ("zum Spott") vien turi Fehteln und Jehteln].

Avots: ME I, 93

‡ bajãrmeîta, die Tochter eines Wohlhabenden, Vornehmen (bajārs): bajarmeitu lūkuoties BW. 13245.

Avots: EH I, 199

I bajãrs: bajârs ² Dunika, Grob., OB., bajārīt[i]s BW. 25133, 1 (aus Setzen), dat. s. bajārim 5424, 4 var., Demin. gen. s. bajārīša 13291. - bajāra kumuosi, grosse Schneeflocken NB.: bajāra kumuosiem vien krīt. Ein mit dem Demin. bajāriņš anscheinend gleichbedeutendes bajardiš findet sich BW. 22209 var. (-iš kann hier auf -iņš zurückgehen). Zu bajârs s. auch P. Schmidt FBR. VII, 7 f.

Avots: EH I, 199

‡ bol˜derjãnis Anzen, Popen, Pussen, bol˜derjāns Dond. n. FBR. V, 127 = bul˜durene.

Avots: EH I, 235

‡ bol˜durjãnis Salis, = bul˜durene.

Avots: EH I, 235

brajãks Dunika, ein unvertraglicher, böser Mensch: tādu brajāku negribu ne redzēt!

Avots: EH I, 236

bul˜durjãnis,

1) = bulduris;

2) = buldurene Etn. III, 130.

Avots: ME I, 348

‡ dũjãns C. u˙a. "neveikls, neizvedīgs cilvē̦ks". Aus d. dial. Dojahn "Einfaltspinsel".

Avots: EH I, 346

duñdurjãnis,

1) ein Schimpfwort Allend. n. U.;

2) ein Kraut:
rauj pa˙priekšu dundurjāni (Var.: buldurjāni) BW. 32393, 8.

Avots: ME I, 516

‡ ĩjãbasaris AP., die Hiobsträne (eine Zimmerblume).

Avots: EH I, 500

izjãņuôtiês, hach Herzenslust die Johannisnacht feiern, flott aufleben: visu nakti izjāņuojies, viņš pa dienu gul A. XIII, 796.

Avots: ME I, 745

jà -, jã - Barbern, Präfix zur Bildung des sogenannten Debitivs. Der Debitiv erscheint immer in der dritten Person des Präsens, mit Ausnahme von jàbût. In der Schriftsprache drückt der Debitiv die Notwendigkeit aus: man bija jāē̦d, ich musste essen; man siens (dial. sienu) jāpļauj, ich muss Heu mähen. tev būs mani jāpavada, du wirst mich begleiten müssen BW. 18005, 3. Im Volksliede aber und in alten Schriften, z. B. bei Manz., Bezeichnet der Debit ausser der Notwendigkeit auch

1) den Zweck:
devu savu kumeliņu ruožu dārzu jāecē, ich gab mein Rösslein, um den Rosengarten zu eggen BW. 3523, 9 (Peterskapelle, Zirsten, Marzen). tuo (gredzeniņu) neduošu jānuomauc, ihn (den Ring) werde ich nicht abzuziehen geben BW. 6228 (AP., Praulen, Friedrichswalde, Sesswegen, Bermohn, Lodenhof, Lasdohn);

2) den Ort der Handlung:
lai paliek galuotnīte, putnīniem (= putniņiem) jāuzme̦tas, mag der Wipfel stehen bleiben, wo die Vögel sich niederlassen könnten BW. 2765 (AP.);

3) das Objekt: tiem nebij jāē̦d, sie hatten nicht zu essen (= keine Nahrung)
Manz. [Vgl. Le. Gr. § 690 und 759 - 60.]

Avots: ME II, 105

‡ jãciņš Stenden, ein geistig beschränkter, beim Arbeiten ungeschickter Mensch: vai tas j. pruot nazi uztrīt?

Avots: EH I, 561

jãču,

2): j. man ar būs pulka laimes Pas. XI, 159. j. tas zināšuot 217. j. ... princese a[t]kal atbraukšuot VI, 86. j. tie zinās, kâ pāri tikt VII, 471 (ähnlich: VIII, 59 und 366). jājat, brāļi, manu sē̦tu, j. māte mani duos! Tdz. 43053. Nach PS. wird jāč(u) nur mit dem Futurum verbunden, wobei das Verbum etwas dem Sprechenden oder Angeredeten Angenehmes und Erwünschtes ausdrückt.

Avots: EH I, 561

‡ jãdelis Strods Par. vōrdn. 87 "?".

Avots: EH I, 561

jãņeglĩte: auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 561

jãņeglĩte, Sumpfläusekraut (pedicularis palustris) Konv. ¹

Avots: ME II, 106

Jãnis: Demin. dat. s. Jãnelim BW. 12943,

2): Jāņa puķe "?" Strods Par. vōrdn. 87;

4) jãnĩtis,

c): eine gewisse Blume mit roten Blüten
Seyershof; "Jāņu kartupelis" (scherzweise) Iw.

Avots: EH I, 561

Jãnis, Johann: Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvās. Jānītis kalnā, Jānītis lejā, von einem Menschen, über den viel gesprochen wird. Der Plur. Jãņi, der Johannistag, das Johannisfest, der 24. Juni. Jaņuos, pa Jāņiem, zu Johanni: izdzīvuojās kâ pa Jāņiem. jaunie Jaņi, vom 24. Juni;

2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;

a) baltā,

b) dze̦lte̦nā,

c) ziemeļu Jāņu zāle,

a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),

b) galium verum,

c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. ¹ ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;

3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. ¹

4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,

a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;

b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;

c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.

Avots: ME II, 106

jãņuôga, die Johannibeere (ribes rubrum).

Avots: ME II, 107

jãņuôglãjs, jãņuogulãjs, gew. Pl., Johannisbeerensträucher: jāņuoglāju od. jāņuogulāju krūmi Stari II, 582; MWM. X, 644.

Avots: ME II, 107

jãņuôt, intr., Johannis feiern, zu Johanni Johannislieder singend umherziehen: mūsu pusē vairs nejāņuo. Refl. - tiês, sich der Johannislustbarkeit hingeben, sich belustigen: tu ar viņu jāņuojusēs LA. [tâ tu arī paliksi kādā žuogmalē guļuot, kad tā jāņuošanās būs pārgājuse Janš. Barenīte 83.]

Avots: ME II, 107

‡ jãņstraũts Popen, ribes rubrum.

Avots: EH I, 561

jãņtārpiņš, s. Jānis 2.

Avots: ME II, 107

jãņuguns, - s, s. Jānis 2.

Avots: ME II, 107

‡ jãre AP., C., Kegeln, Orellen, = jāris 1, jārs: truokšņaina j. vīriešu un sieviešu pulkā Kaudz. Javnie mērn. laiki III, 7.

Avots: EH I, 561

jãrêtiês: auch Salis; tās abas iet tur j. Janš. Līgava II, 265. ‡ Subst. jārêšanâs, das Herumrasen: ja viņam prātā tik jāņuošanās un j. Janš. Līgava I, 51. duomāt uz jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem 34. savu nepildāmuo jārēšanās kāri A. Brigadere Skarbos vējos 56. ‡ Subst. jārē̦tājies (nom. pl.) PV., Leute, die herumzurasen pflegen.

Avots: EH I, 561

jãrêtiês, = ẽjuos, n. U. auch jārêt, herumjagen, herumrasen [Lesten], laut lachen: prāts viņam ne̦sas ar bē̦rniem jārēties Neik., C., Smilt., Lub., Kurs., Gr. - Sess. [Zu r. ярый "heftig, feurig, hitzig", яри́ться "wüten" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 447? Oder hat man von jāris 2 auszugehen, das zu jât gehören könnte?]

Avots: ME II, 107

jãrîgs, ausgelassen, unbändig, lärmend Etn. III, 178.

Avots: ME II, 107

[jãšu Planhof "o dass doch!" Vgl. jāču und jašu.]

Avots: ME II, 107

II jãvals [Dunika], die Schar, die Menge Kalleten: [liels jāvals siena Dunika.]

Avots: ME II, 107, 108

jãve̦kls (unter jāveklis),

1): tādu ēdienu ... saucam jāve̦klu Janš. Mežv. ļ. II, 380; ‡

2) = jāveklis 2 (mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 562

juõ pruôjãm: juô˙pruõjâm ² Dunika.

Avots: EH I, 571

juõ˙pruojãm, noch fernerhin, noch weiter: skuoluotāji sarunājas juo˙pruojām ar savu viesi Kaudz. M. 9.

Avots: ME II, 127

klijãns, ‡

2) ein Schimpfname
Oknist.

Avots: EH I, 617

klijãns, [klijâns Kl.] (auch mit ī geschreiben), der Schreiadler: klijans laižas augsti gaisuos un savādi kliedz Sassm. kuo kliedziet klijāniņi? gana dziļš ezeriņš BW. 3782, 1. tas bijis lietus putns (klijāns, vāluodze) LP. VI, 193. peļu klijāns, Mäusebussarg (buteo vulgaris) Natur. XXXVII, 11. [klijāns Nigr. "der Reiher". - Zu klija.]

Avots: ME II, 226

‡ klijãrs Frauenb., ein Schimpfname: kuo plijies man virsū kâ k.?

Avots: EH I, 617

[pajãrêt(iês), ein wenig jãrêt(iês): lai nu bē̦rni pajārējas! Bauske.]

Avots: ME III, 36

[pajãrêt(iês), ein wenig jãrêt(iês): lai nu bē̦rni pajārējas! Bauske.]

Avots: ME III, 36

pijãks, ein Säufer, Trunkenbold Rutzau; zunächst wohl aus li. pijokas dass.

Avots: ME III, 212

skujãjs, der Nadelwald Karls.

Avots: ME III, 902

ujãks PS., Benennung des Wolfes; vgl. uja I.

Avots: ME IV, 296

ujãks: s. dazu P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. I, 27.

Avots: EH II, 712

‡ vajãg Blieden n. FBR. XVI, 97, = vajag(a), ist nötig.

Avots: EH II, 750

aĩjas, die Wiege in der Kindersprache, von der Interj. aĩjã: iesim aijās! wollen wir in die Wiege gehen!

Avots: ME I, 12

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. ² unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65

buôjā ² Kand., [Ruj., Libau, Dond., Selg., Bächhof, buõjã C., PS., Wolm.; in den ältesten Texten - buojan] iet, zugrunde gehen, verderben: daudz dzīvību aiziet buojā. tas ir buojā, damit ist's vorbei U. [Nach Thomsen Berörigen 253 aus liv. puoi "Grund, Boden".]

Avots: ME I, 361

jāču,

[1) jàču, ach ja! (wenn man sich plötzlich einer Sache errinnert)
Wolm.;]

2) jàču ² [Meselau], jãč PS., vielleicht: jāč līs lietus PS., Smilt. suns jāču vēl ne˙maz nav ēst labūjis K.;

[3) jãču, Smilt. "o dass doch!"]
Vgl. jašu.

Avots: ME II, 105

jâdelêt [Nerft., Preili, Kl., PS., C., Serbigal, RUj., jãdelêt Salis., Nigr., Līn.], - ẽju, intr., tr., freqn. und demin., herumreiten, hin und her reiten: paņem zvē̦rus un jādelē ilgu laiku LP. IV, 58. ar tuo me̦lnu kumeliņu šurpu, turpu jādelēju BW. 13250, 9. lietuvē̦ns luopus jādelē (quält ab) LP. VII, 412.

Avots: ME II, 105

Jàncis [C.], Jañcis [Wolm., Salis], Kand., Demin. von Jãnis, Johann: "Janci, kur pātaga", pie kāršu spēlesuzsauc tiem, kas jaņuos palikuši Etn. IV, 78. lūk, šādi tukši janči (Zeit des Mangels) Kārkliņam reiz atkal bij uznākuši Blaum. MWM. VI, 883. [jancis U., der Hase.]

Avots: ME II, 96

jāveklis, [jãve̦kls nach Janš.], gegorene Milch mit eingebrocktem Brot: nuo rūguša piena pagatavuotu drupeni Nīgrandā sauc par jāvekli Etn. I, 41; eigentl.: Gemisch;

2) Teig
(= iejavs): jāveklis jau izrūdzis; vajadzēs samīcīt Gav., [Ruj., Bauske;

3) = sakasnis Ruj., Lautb.]

Avots: ME II, 108

javs, auch jãvs,

1) in Wasser eingerührtes Mehl, Viehfutter:
māte..., sme̦ldama un šķaidīdama suliņas ar miltu javu, lai ne̦stu baŗuokļiem A. XVI, 387;

2) der Teig
(= iejavs) Bers. Zu jàut.

Avots: ME II, 104, 105

lĩdza,

1): auch Auleja, N.-Laitzen, Siuxt, Smilt.; jem mani l. (nimm mich mit)!
Kal., OB. jis uzauga l. ar mani Pilda;

2) (Präp.) bis:
guli tu l. pastaru dienai! Pas. IV, 252. valkāja gaŗu svārku, l. zemi nuorakstītu Janš. Pag. pausm. 45; ‡

3) sobald als:
l. paē̦d pusdienu, tâ pruo˙jã! Grenzhof n. FBR. XII, 11; ‡

4) gleichmässig
Auleja: l. vajag samest; ‡

b) "?": saimnieks nu saka dziesmas nummuru: pieci, trīs, l. Janš. Dzimtene IV, 239.

Avots: EH I, 746

[ļūnis, der Sumpf, dumbrājs:.. līguojãs zeme, it kâ tur purvu ļūnis vien būtu J.Grīns. Vgl. ļūns.]

Avots: ME II, 545

‡ II mudît Warkl., ersticken (tr.), nuoslāpēt. Refl. -tiês ebenda, ersticken (intr.): man bija jãmudejas pa dūmiem.

Avots: EH I, 828

[nuosijas Vīt., = nùosijãjumi.]

Avots: ME II, 845

nùosijât, tr., absieben: saulīte mazu gabaliņu sudrabiņu nuosijā. Subst. nùosijãjums, das Abgesiebte.

Avots: ME II, 845

pãrpũlêt, pãrpũlinât, tr., überanstrengen, überbürden: ja luopus nepārpūlē... Luopk. Refl. -tiês, sich überanstrengen: zē̦ns mācīdamies pārpūlējies. Subst. pãrpũlẽjums, pãrpũļinãjums, die Überanstrengung; Überbürdung: kustuoņi, kas aiz muskuļu pārpūlējuma bij aizgājuši buojā Vēr. II, 253; pãrpũlêšana, pārpūlinâšana, das Überanstrengen, Überbürden; pãrpũlêšanâs, das Sichüberanstrengen; pãrpũlê̦tãjãjs, pãrpũlinâtãjs, wer überanstrengt.

Avots: ME III, 171

pruôjâm Kl., pruôjām Preili, pruôjãm ² Dunika, pruô(jā)m Neuenb., pruô(jã)m Ronneb., Wolm., pruô(jā)m ² Līn., Salis, Ruj., pruôjam N.-Schwanb., Nerft, pruõjam Rutzau n. FBR. VII, 116, pruojā Dunika, Blieden, pruôje ² Schleck, pruôje, ² Suhrs, pruojum Alschw., Wir-ben, pruôjum ² PlKur., pruôm ² Iw., pruojnes Dond. n. LP. VII, 536, 867, pruôjme, 2 Dond., Adv., fort, weg: ej pruojām, geh wegl ve̦lns ... aizlaidās pruojām Dīcm. pas. v. I, 74. šie jau lielu gabalu pruojām LP. VI, 647. lai viņš brauc pruoja LP. VII, 152 (aus Blieden). - juo pruojām, hinfort U. un tâ pruojām, und so weiter U. viņai iet pruojām, sie hat ihre menses Bergm. n. U. Zu la. prō "vor", gr. πρωϊ, ahd. fruo "früh" u. a., vgl. Bezzenberger BB. XXVII, 1771 und Walde Vergl. Wrtb. II, 36.

Avots: ME III, 400

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837

sprẽķêt Nigr., -ẽju, schmähen Neik. n. U., schelten Naud., Warkl., vorhalten, unter die Nase reiben Nigr.; spottend loben Salisb. n. U.: nu jau saimniece lielājã: rēdī un sprēķē kaut kuru, kas pakājē gadās Dobl., Naud. n. Etn. l, 31. mācītājs... sprēķēja un rēdīja tuos, kas ceļa nebija griezuši ebenda. vagaris viņam katru dienu sprēķēja priekšā, ka slinks e̦suot Nigr. Refl. sprèķêtiês ² Tirs., sich (um Kleinigkeiten) zanken: vīrs ar sievu visu rītu sprēķējās, tāpēc ka tas bija pavē̦lāku mājās pārnācis Tirs. n. RKr. XVII, 79. kuo nu sprēķējies (rājies)? Wlddrisch. Aus mnd. preken "predigen"? Zur Bed. vgl. d. Gardinenpredigt und abkanzeln.

Avots: ME III, 1018

I zâle,

1): tur zālīte vairs neaug BW. 11976. apdzeŗu zāles Siuxt, = apdziŗu z. (tās duod guovīm, lai tām daudz piena un lai burvji nevar kaitēt); adzeŗu (aus *atdzeŗu?) z. Frauenb. (in gekochtem Zustand zum Fördern des Haarwuchses gebraucht);
ausu z., = zemes sīpuols: ausu zāles sula jāizspiež un jāielej ausī Etn. II, 10; blusu z. Sassm., polygonum persicaria, Flohknöterich; caũrduru z. Siuxt (tās tēju dzeŗ, kad "caurie" duŗ sānuos); cietā z. Oknist, nardus stricta; de̦su z. Saikava, nepeta cataria; dze̦lˆzu ² z. Frauenb., Riedgras; ežu z.: tā zied vasaras uotrā pusē pe̦lgani baltiem ziediem Siuxt; êžu zâlīte Ramkau, gnaphalium silvaticum; grausmju z. (aug grāvmalās, līdzinās vērmelēm) Fil. mat. 172; igauņu z. (wo?) "?"; Jãņa z. (balta un dz., zied ap Jāņiem) Siuxt; judŗu z. Ahs., Leindottersamen; kašķa z. Siuxt, = kašķu z.; kaušu (richtig?) z. Dobl., = kaušļu z.; kārpu z.: ar kãrpu zāles sulu ziež kārpas, lai tās iznīkst Sassm.; kreîma ² z. (eine kleine Pflanze mit einer bls"ulichen Blüte; wird getrocknet den Kühen vorgesetzt, damit ihre Milch viel Sahne aussondere) Siuxt; krêjuma ² z. Sassm., pinguicula, Fettkraut; lĩķa z. (eine Pflanze mit hartem Stengel, büschelweise wachsend, mit hellroten Blüten, mit unangenehmem Geruch) Siuxt; maura z.: m. (mit aũ) z. aug mauruos un ir ze̦ma Siuxt; pakrūtes z. Ar., arctostaphylus officinalis (als ein Mittel gegen Magenschmerzen gebraucht); rasu z. Ahs., = rasas z.? smar̂žas z. Meiran, anthoxanthum odoratum; tītaru z. Frauenb., achillea millefolium; trakās jeb trakuma zâles Meiran, datura stramonium; tûkuma z. Meiran, impatiens noli me tangere; veselības z. Meiran, gentiana amarella; vē̦de̦ra z. Sassm., tanacetum vulgare; žē̦lastības z. Kawall, gratiola officinalis; žur̂ku ² z. (mit langem Stengel und blauen Bl"uten; gegen Ratten gebraucht) Siuxt;

2): kad ausis te̦k, iepilina aitas mīzalus; liela zāle! Lttic. 1564. me̦lnās zāles BielU., Kupfervitriol.

Avots: EH II, 802

ziêdainis,

1) eine blühende Blume:
aplej tuo mazuo ziedainīti! Dond. n. RKr. XVII, 65;

2) die Zeit des Blühens, die Blütezeit
Spr.; ziedainī, im Frühling Jürg.;

3) wer mit Blüten geschmückt ist, Blüten trägt (? Beiname des
Jãnis im VL.): ai Jānīti, ziedainīti BW. 33022; 32902 var.

Avots: ME IV, 737