Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'klink' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'klink' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (32)
atklinkāt
klinka
klinka,
1): hinter
"kačka" ME. II, 228 ist "(ein gewisses Gesel(schaftsspiel)" einzufügen; vgl. dazu kliñkât;
2): ein Hinkender
(mit in̂ ) Meselau.
Avots: EH I, 618
1): hinter
"kačka" ME. II, 228 ist "(ein gewisses Gesel(schaftsspiel)" einzufügen; vgl. dazu kliñkât;
2): ein Hinkender
(mit in̂ ) Meselau.
Avots: EH I, 618
klinka
klinkājis
klinkãjis, verächtliche Bezeichnung einer Person - eig. wohl klinkkãjis, der Hinkende: šādi, tādi klin(k)kājīši (Var.: klin(k)kājiņi) izdzeŗ manu alutiņu BW. 28833; 28834.
Avots: ME II, 228
Avots: ME II, 228
klinkāns
klinkāns
‡ II klinkāns "?": (ce̦pure) raibām malām, un dibe̦nā sagriezti tādi savādi klinkāni, kâ kāpuostu grūžamie dzelži Kaudz. Izjurieši 222.
Avots: EH I, 618
Avots: EH I, 618
klinkāt
kliñkât,
1): auch Frauenb.; wackeind gehen
(mit ìn 2 ) Meselau; ‡
2) auf einem kotigen Weg langsam fahren
(mit in̂ ) N.- Wohlfahrt.
Avots: EH I, 618
1): auch Frauenb.; wackeind gehen
(mit ìn 2 ) Meselau; ‡
2) auf einem kotigen Weg langsam fahren
(mit in̂ ) N.- Wohlfahrt.
Avots: EH I, 618
klinkāt
kliñkât [auch Drosth.], - ãju, intr., hinkend mit grossen Schritten gehen, auf einem Fuss springen: tur jau klinkā gaŗais klinka (klinkāns, klinkata) Lub., Lös. klimpiņu spēlē tam jāklinkā, kas paspēlējis, t. i. jāle̦c uz vienas kājas tik tālu, cik uotrs klinku jeb klimpiņu aizsitis nuo "Rīgas" pruom Lub., Etn. IV, 66. [Zu klencêt I.]
Avots: ME II, 228, 229
Avots: ME II, 228, 229
klinkata
klinklāniņš
klinklāviņš
klinklāviņš, wohl aus klink˙klāviņš, hinkender Klaus, verächtliche Bezeichnung einer Person: šādi, tādi klin(k)klāviņi (Var.: klin(k)kājīši) izdzeŗ manu alutiņu BW. 28833; 28834. [Dasselbe Wort bedeute auch (?) einen Liebhaber (im Scherze) Bergm. n. U. und einen Schraubstock LD. n. U.]
Avots: ME II, 229
Avots: ME II, 229
klinklāviņš
I klinklāviņš: "ein charakterloser und etwas einfältiger Mensch" (mit iñ und â 2 ) Prawingen. Nach Sehwers Unters. 51 aus nd. klingklās "Knecht Ruprecht".
Avots: EH I, 618
Avots: EH I, 618
klinklāviņš
II klinklāviņš: "ein Schraubstock zum Festschrauben einer zu nähenden Haut" Dond. Aus nd. klinkklave, s. Sehwers Unters. 51.
Avots: EH I, 618
Avots: EH I, 618
klinklāvs
klinkša
klinkšains
klinkšens
klinkšens [wohl für schriftle. * klinkšknis], eine Schnelle, wie man sie um den Hals der Pferde zur Zeit der Nachthütung bindet Lös. n. Etn. IV, 66.
Avots: ME II, 229
Avots: ME II, 229
klinkšķēt
klinkšķins
klinkšķis
klinkšoņa
klinkstēt
klinkstēt
klinkstināt
kliñkstinât, klinkšķinât, freqn., dem., klingeln, läuten: ar glāzi jeb pulksteniņu Ahs. skumīgi klinkšķināja zvaniņš Vēr. II, 422. zīle skanīgi klinkšķināja Egl.
Avots: ME II, 229
Avots: ME II, 229
klinkstināt
klinkstinât, = klinkstinât, klingen, klappern, hämmern: mileniņu vien dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot BW. 22550.
Avots: ME II, 229
Avots: ME II, 229
noklinkšēt
noklinkstēt
‡ nùoklinkstêt, = nùoklinkšêt, nùoklikšķêt (?): durvju bulta nuoklinkstēja kâ nāves îzkapts spalgi Daugava 1934, S. 592. durvis asi nuoklinkst A. Brigadere Dievs, daba, darbs 286.
Avots: EH II, 54
Avots: EH II, 54
sklinkšēt
sklinkšēt
sklinkš(ķ)êt, -u, -ẽju, schallen, klingen, tönen (skliñkšêt) Nötk.: jūrmalā sklinkš rāmi vilnīši MWM. X, 167. pudeles sklinkšķ sasituoties kuopā Drobbusch, Stomersee; skliñkšêt "sich beklagen über" Erkul; "schwatzen" (sklinšķêt 2) Altenwoga. Vgl. klinkš(ķ)êt.
Avots: ME II, 883
Avots: ME II, 883
sklinkšķēt
sklinkš(ķ)êt, -u, -ẽju, schallen, klingen, tönen (skliñkšêt) Nötk.: jūrmalā sklinkš rāmi vilnīši MWM. X, 167. pudeles sklinkšķ sasituoties kuopā Drobbusch, Stomersee; skliñkšêt "sich beklagen über" Erkul; "schwatzen" (sklinšķêt 2) Altenwoga. Vgl. klinkš(ķ)êt.
Avots: ME II, 883
Avots: ME II, 883
sklinkšķināt
Šķirkļa skaidrojumā (22)
aizkliņķēt
‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
āzis
âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
ieķert
ìeķer̂t, einschnappen wie eine Klinke; sich einhäkeln U. Refl. - tiês,
1) = ieķert: ieķerties aiz ragiem LP. I, 182. viņa ieķērās Fēliksa ruokā Vēr. II, 297. puojām viss tavs pulks, kas tev ieķēries astē Dünsb. Par. 109;
2) sich verlieben:
biji ieķēries šajā Lonijā līdz ausīm J. R. VII, 126.
Avots: ME II, 34
1) = ieķert: ieķerties aiz ragiem LP. I, 182. viņa ieķērās Fēliksa ruokā Vēr. II, 297. puojām viss tavs pulks, kas tev ieķēries astē Dünsb. Par. 109;
2) sich verlieben:
biji ieķēries šajā Lonijā līdz ausīm J. R. VII, 126.
Avots: ME II, 34
ķinklāviņš
ķinklāviņš,
1) "?": šādi tādi ķinklāviņi (Var.: diedelnieki) [Gold.], BW. 6371;
[2) "ein kleiner Sumpfvogel (?)"
Ruj. - Vgl. klinklāviņš, woraus es dissimilatorisch entstanden sein kann].
Avots: ME II, 382
1) "?": šādi tādi ķinklāviņi (Var.: diedelnieki) [Gold.], BW. 6371;
[2) "ein kleiner Sumpfvogel (?)"
Ruj. - Vgl. klinklāviņš, woraus es dissimilatorisch entstanden sein kann].
Avots: ME II, 382
klabata
klabata,
1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;
2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;
[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];
4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;
5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;
6) eine Plappertasche
Lasd.;
7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;
8) klabatas "eine kleine Wassermühle".
Avots: ME II, 206, 207
1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;
2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;
[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];
4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;
5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;
6) eine Plappertasche
Lasd.;
7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;
8) klabatas "eine kleine Wassermühle".
Avots: ME II, 206, 207
klaburis
klampis
II klampis: aus d. Klamp(e) "die Türklinke od. der Drücker an der Tür", s. Sehwers Unters. 49.
Avots: EH I, 609
Avots: EH I, 609
klebiķis
‡ klebiķis,
1) eine Türklinke
Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, AP., PV.: klabināt ar durvju klebiķi pie aizbultē̦tām durvīm Kaudz. Izjurieši 54. durvīs, kur k. iedrebējās Erss Muižnieki 89;
2) ein abgenutztes, klapperndes Taschenmesser
PV.
Avots: EH I, 613
1) eine Türklinke
Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, AP., PV.: klabināt ar durvju klebiķi pie aizbultē̦tām durvīm Kaudz. Izjurieši 54. durvīs, kur k. iedrebējās Erss Muižnieki 89;
2) ein abgenutztes, klapperndes Taschenmesser
PV.
Avots: EH I, 613
klencēt
klencêt, - ẽju,
1) intr., ungeschickt gehen, humpeln:
četri zemes kle̦ncē̦tāji, vier, die auf der Erde humpeln Biel. R. 214; [kleñcêt C., umherschweifen];
2) trödeln, zottern, müssig die Zeit verbringen: viņš klencē visu dienu pa kruogu Naud. [Dieses Wort kann hier n (vor k) aus m haben (vgl. klemst II) und nebst klincis I und klinkāt mit li. klēnkti "schnell gehen"
und ksl. poklęcati "sich krümmen, hinken" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 514 f.) verwandt sein; vgl. Būga РФВ LXX, 254.]
Avots: ME II, 222
1) intr., ungeschickt gehen, humpeln:
četri zemes kle̦ncē̦tāji, vier, die auf der Erde humpeln Biel. R. 214; [kleñcêt C., umherschweifen];
2) trödeln, zottern, müssig die Zeit verbringen: viņš klencē visu dienu pa kruogu Naud. [Dieses Wort kann hier n (vor k) aus m haben (vgl. klemst II) und nebst klincis I und klinkāt mit li. klēnkti "schnell gehen"
und ksl. poklęcati "sich krümmen, hinken" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 514 f.) verwandt sein; vgl. Būga РФВ LXX, 254.]
Avots: ME II, 222
kļenkāt
klibiķis
klibiķls,
1): (Drücker der Türklinke)
auch AP.;
2): auch Dunika, Kruhten, OB., PV.;
3): auch AP., A.-Ottenhof, Dunika, Frauenb., Kruhten, OB., PV., Wessen;
4): auch A.Ottenhof, PV.
Avots: EH I, 616
1): (Drücker der Türklinke)
auch AP.;
2): auch Dunika, Kruhten, OB., PV.;
3): auch AP., A.-Ottenhof, Dunika, Frauenb., Kruhten, OB., PV., Wessen;
4): auch A.Ottenhof, PV.
Avots: EH I, 616
klibiķis
klibiķis,
1) der Drücker der Türklinke, auf den man drückt, um die Klinke zu heben
Gold., Wid. [li. klibikis dass.]; ein Klopfer an der Tür
2) ein nietloses, wackeliges Messer
Kand., St.;
3) ein Lahmer:
klibiķi, klibiķi, še tava nauda LP. VI, 257;
4) jem., der den Mantel nach dem Winde hängt, der nicht gesinnungstüchtig ist.
Zu klibs.
Avots: ME II, 225
1) der Drücker der Türklinke, auf den man drückt, um die Klinke zu heben
Gold., Wid. [li. klibikis dass.]; ein Klopfer an der Tür
2) ein nietloses, wackeliges Messer
Kand., St.;
3) ein Lahmer:
klibiķi, klibiķi, še tava nauda LP. VI, 257;
4) jem., der den Mantel nach dem Winde hängt, der nicht gesinnungstüchtig ist.
Zu klibs.
Avots: ME II, 225
klikatas
klikatas,
1) das Malheur, Pech:
tam visu izstāstīt, kādās klikatās tas iekļuvis Grünh.;
2) die Mühle
Selg., Gold. n. Etn. IV, 66: [sudmalas nee̦suot tālu, bet gan ne˙kādas labās, - tik tādas klikatas, ar vienām pāšām dzirnām Janš. Dzimtene 2 III, 190. - Wenigstens in der Bed. 2 wohl zur Wurzel von klinkstêt (vgl. klikstināt 1); zur Bed. 1 vgl. klipita und auch klicka 2].
Avots: ME II, 226, 227
1) das Malheur, Pech:
tam visu izstāstīt, kādās klikatās tas iekļuvis Grünh.;
2) die Mühle
Selg., Gold. n. Etn. IV, 66: [sudmalas nee̦suot tālu, bet gan ne˙kādas labās, - tik tādas klikatas, ar vienām pāšām dzirnām Janš. Dzimtene 2 III, 190. - Wenigstens in der Bed. 2 wohl zur Wurzel von klinkstêt (vgl. klikstināt 1); zur Bed. 1 vgl. klipita und auch klicka 2].
Avots: ME II, 226, 227
klikstēt
klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,
1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;
[2) klinkstêt, kränkeln
U.;
3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].
Avots: ME II, 227
1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;
[2) klinkstêt, kränkeln
U.;
3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].
Avots: ME II, 227
klikstināt
klikstinât, klikšķinât, klikšinât,
1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;
2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;
3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.
Avots: ME II, 227
1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;
2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;
3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.
Avots: ME II, 227
kliņģis
kliņķēt
kliņ̃ķêt, - ẽju, gew. in der Zstz. mit aiz -, zuklinken: durvis kliņķēja cieti Dünsb.
Avots: ME II, 229
Avots: ME II, 229
kliņķis
kliņ̃ķis,
1) die Klinke:
nuobaidījies, nuodzīvuojies līdz kliņķim Kav.;
[2) ein Gerät zum Drillen eines Strickes
Bielenst. Holzb. 572. - Nebst estn. (k)link aus dem Deutschen].
Avots: ME II, 229
1) die Klinke:
nuobaidījies, nuodzīvuojies līdz kliņķim Kav.;
[2) ein Gerät zum Drillen eines Strickes
Bielenst. Holzb. 572. - Nebst estn. (k)link aus dem Deutschen].
Avots: ME II, 229
lakstiņš
lakstiņš, der zum Niederdrücken dienende Teil einer Türklinke Dond., [Bauske, Wandsen], A. VIII, 1, 404: meita sēdējuse uz durvju lakstiņa LP. VII, 1205.
Avots: ME II, 416
Avots: ME II, 416
mēle
mèle,
1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;
2) die Zunge als Organ des Sprechens,
a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;
b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;
c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!
d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;
e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;
3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;
4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];
5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;
6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:
a) das Zünglein in der Wage;
b) der Klöpfel in der Glocke;
c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;
d) der Drücker am Gewehr;
e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;
f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;
g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;
h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;
i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;
j) = libīte Smilt., AP., Lub.;
[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]
7) Bezeichnung einiger Pflanzen:
a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;
8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]
Avots: ME II, 613, 614
1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;
2) die Zunge als Organ des Sprechens,
a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;
b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;
c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!
d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;
e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;
3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;
4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];
5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;
6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:
a) das Zünglein in der Wage;
b) der Klöpfel in der Glocke;
c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;
d) der Drücker am Gewehr;
e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;
f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;
g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;
h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;
i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;
j) = libīte Smilt., AP., Lub.;
[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]
7) Bezeichnung einiger Pflanzen:
a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;
8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]
Avots: ME II, 613, 614
slinkšēt
sliñkšêt, -u, -ẽju, (beim Anschlagen) klingen, klirren (von Metallen und vom Glas) Salis, Wirginalen; in Warkl. auch vom Schall (beim Anschlagen) kleiner Wellen. Vgl. sklinkšêt.
Avots: ME III, 933
Avots: ME III, 933
vira
II vira,
1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,
a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;
b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;
c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;
d) "kas veras" Nötk.;
2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.
Avots: ME IV, 602
1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,
a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;
b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;
c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;
d) "kas veras" Nötk.;
2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.
Avots: ME IV, 602