Paplašinātā meklēšana

‡ *slimaguļa (erschlossen aus tahm. slīmgūļ), = slimība: tā s. viņu dikti samaitāja Strasden. izcēlies nuo tuo slīmgūļ ebenda.

Avots: EH II, 525

slimaîns Mar. n. RKr. XVII, 135, kränklich, unwohl, krankhaft Warkl.

Avots: ME III, 932

‡ àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.

Avots: EH I, 57

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bakām.

Avots: ME I, 101

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162

atkùopt, Refl. -tiês: zu Kräften kommen, genesen: slimais sāk juo dienas juo vairāk a. Ahs.

Avots: EH I, 151

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

baîlība (li. bailỹbė), die Furchtsamkeit, Furcht: nuo lielām bailībām viņš saslima N. - Schwanb.

Avots: ME I, 251

II be (li. bè), wohl, doch [?]: puisis be saslima. zirgs be pakrita Gramsden. mēs be tad sukājām raušus MWM. VI, 766.

Avots: ME I, 276

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

ciêši (unter ciêšs),

1) (stark, intensiv):
vai tu labi c. pieteici, ka neaizmirst? AP. es bruokašlaikā paguldu guovis; tad viņas ciešāk ē̦d ebenda. man c. miegs iet Zvirgzdine n. FBR. X, 32. dē̦ls ... c. dzēre Pas. X, 327 (aus Rositten);

2) (= ļùoti): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Skaista n. FBR. XV, 48, Kaltenbr., Pilskalne, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: c. saslima Pas. VIII, 482. šis nav vis c. ve̦cais Saikava, c. pateicuos Warkl.; ‡

3) sehr nah, hart an:
viņam māja ir c. pie ceļa AP.

Avots: EH I, 278

ciêšs, dial. für ciêts, hart, gew. in übertr. Bedeutung: streng; so besond. das Adv. cieši, ciekši N. - Peb., in Mar. ciešuc, streng, sehr: viņš tuo cieši nuoliedzis LP. VII, 354. reiz cieši saslima kāda vecene Etn. II, 170. Dial. für ļuoti, sehr: cieši bargs, sehr streng BW. 12154, cieši labi, daudz, skaists, sehr gut, viel, schön; cieši laiž, er fährt sehr schnell Buschh.

Avots: ME I, 395

ciêti,

1): mēs te c. dzievājām (arbeiteten)
Grob. aita c. vien zīda savu bē̦rnu Siuxt, bij jāpasējas c. (man musste fest aufpassen), ka nezuog ebenda. es kritu un sasitu c. savu ruoku Kand. kad cietāki jābrauc (wenn man viel fahren muss), tad duod miltus zirgiem Salis;

2): guovs četri mēneši bija c. (war nicht milchend)
Sonnaxt;

4): tur ir c. slaps Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. biju c. slima Sonnaxt (ähnlich in Windau n. Latv. Saule 1929, S. 797 und 798); ‡

5) "skuopi" AP.: kad c. vien dzīvuo, tad tik bēdīgi nav; paē̦duši e̦sam visi; ‡

6) laut:
runā tâ klusi; nevaruot izrunāt cietāk Sonnaxt.

Avots: EH I, 278, 279

dìena: līdz dienai, bis zum Morgengrauen Pas. IX, 320. arī es dienas (ehemals, in der Jugend Dunika) gāju caur sidraba birzi Janš. Apskats 1902, S. 18. dienas vējš Sauken, der Südwind. dìenas gaisma, Tageslicht. dienas zaglis, ein Tagedieb. puķes zied kâ diena Linden in Kurl., die Blumen blühen sehr schön, slima d. (= slimība) auch Sonnaxt. krista d. Mahlup, der Himmelfahrtstag. ziêdu d., auch der Donnerstag nach Pfingsten Saikava. voi munas dieniņas! (Ausruf der Verwunderung) Sonnaxt.

Avots: EH I, 327

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

drauza,

3): auch (mit àu ² ) Auleja ("kŗaupe"), Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Zaļm. (matuos drauza); "slima">slima, vātaina āda" Skaista.

Avots: EH I, 330

džerkstêt, džer̃kstêt, - u, - ēju Ahs., knarren: sasalušās ragavas stipri džerkstēja A. 1893, 422. aizlūzusi ratu ass džerkst Fest. dže̦rkstuošuo rupjuo stīgu A. Upītis, slims cilvē̦ks džerkst Fest. slimajam krūtīs, rīklē džerkst Ahs. [Vgl. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 564

ģerkstêt, -u, -ẽju,

1) = cirkstêt: ģerkste ģerkst Sonnaxt n. A. XIII, 81;

2) ģer̃kstêt, schnarchen:
slimajam krūtīs, kaklā, rīklē ģerkst Ahs. [Vgl. das echt le. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 697

glîši: tikkussehe vnde glische darītam tapt Lat. Kat. (Günther Altle. Sprachd I, 287). kuo labi bē̦rni dara g. visiem ira pavērties Zvirgzdine: vistas g. (gründlich) nuoē̦d auzas Ramkau mazais saslima un bij g. (ganz) beigts, bet vē̦lāk atspirga Sessw. man būs g. (vollends?) jāmirst vai, - visas drēbes rūsā AP.

Avots: EH I, 393

gre̦muôklis, gre̦muôkslis, gre̦mūkslis Erlaa, das Wiederkäusel : guovij gre̦muoklis izkritis oder izriebts, oder guovs gre̦muoksli pame̦tusi, die Kuh wiederkäuet nicht. kad guovs negre̦muo, tad ve̦ci ļaudis tic, ka tuo ragana apriebusi, t. i. gre̦muoksli izņē̦musi nuo mutes Naud. guovij izkrita gre̦muoklis, nu paliks slima Kurs.

Avots: ME I, 648, 649

îdzîgs,

1) verdriesslich, mürrisch:
viņš staigāja īdzīgs pa istabu MWM. VII, 801. es īdzīga un slima Rainis. viņa iesaucās īdzīgi MWM. VII, 808;

2) widerwärtig, ekelhaft:
viņam izlikās dzīve īdzīga Seibolt.

Avots: ME I, 834

ìešaũt, tr.,

1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;

2) zustecken, bestechen
U.;

3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;

4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;

5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. - tiês,

1) herein -, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;

2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;

3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.

Avots: ME II, 76

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska ² Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska ² Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64

ìespir̃gt, auch refl. - tiês, zu Kräften kommen, genesen: slimais vēl kâ nevar, tâ nevar iespirgt Illuxt. viss ātri atzeļ un iespirgstas A. XI, 459. kas bij ziemu nuovārdzis, tas nu jauki iespirdzis Plūd. Llv. II, 330.

Avots: ME II, 70

II izdzît (li. išgýti), intr., ausheilen, verheilen, völlig genesen: tiem plaušu diluonis izdzijis. vai slimais mirs, vai izdzīs LP. VI, 849.

Avots: ME I, 733

izkresinâtiês, [izkrezinâtiês Dond.], allmählich, langsam [ohne ärztliche Hilfe] genesen: vai slimais bē̦rns jau nebūs izkresinājies? Sassm. [vai nebūsi izkrezinājies, ka vēl guli? Dond.]

Avots: ME I, 755

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764

iztikt, - tìeku od. - tìku, - tiku, intr.,

1) heraus -, hinauskommen:
tikai ar muokām iztiku nuo baznīcas ārā;

2) auskommen:
Sprw. kâ redzi, tâ iztieci. iztiec, mana māmulīte, kâ tu pate zinādama BW. 17330, 4. viņa gribuot ar guodu (ar labu III, 88) iztikt LP. VI, 986. [ar viņu nevar iztikt U., man kann mit ihm nicht zurechtkommen.] strādniekam bez āmura grūti iztikt LP. VII, 204. aldziņa niecīga, tik tā iztiekamā tiesiņa Janš. jāiztiek nuo pagasta žē̦lastības A. XX, 265. iztikt ar sevi Aps. III, 5;

3) sein reichliches Auskommen haben:
saimnieki labi iztikuši;

4) es jem. recht machen, sich nach den Wünschen eines anderen richten,
= izdabāt, iztapt: Sprw. citam iztiek, sev sariebj. nekāruo visiem iztikt. nevar iztikt kâ slimam vē̦de̦ram. es gan zinu, kâ iztiku tai savai māmiņai BW. 4150. kuo es biju iztikuse svešajai māmiņai 17941, 5. tâ,pat jau jāiztiek kungem Vīt. 66. Refl. - tiês, hinreichen, Platz haben: istabiņa, kur tikkuo iztikās viena gulta Vēr. II, 973.

Kļūdu labojums:
VII, 197 = VII, 204
svešajai... 17941, 5 = tai savai... 17941, 5

Avots: ME I, 818

‡ izžil˜bt Heniņ, genesen: slimais sāk pamazām i.

Avots: EH I, 498

juõnis,

1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;

2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡

5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.

Avots: EH I, 571

jûkstêtiês ² - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês ² Dond.,

1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties ² un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;

2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.

Avots: ME II, 122

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kar̂stumguļa od. kar̂stuma guļa od. drudzis, hitziges Fieber, Nervenfieber: tā saslima ar karstumguļu un nuomira RA., A. XX, 413, LP. VII, 1243.

Avots: ME II, 164

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

kâšu [C., Trik., kâšu ² Lautb., Nigr., Bauske], Biel., oft kašu (z. B. Jos. 8, 15, Ap. 8, 23, L., Vēr. II, 967; 1096), wie, als ob, als wenn: vaiņadziņu nuoraudāju kašu tē̦vu, māmuļīti RKr. XVI, 202. tādas pat villainītes kāšu man nabagam BW. 18462. jājējam šķiet, kāšu atbalss viņu mēdītu Lautb. slimais rādās kašu visu˙bagātam Biel. [tāšu bija nabagam, kāšu visu˙bagātam BW. 35553 var. Kristus valstība it kašu vēl nezaļuoja Glück II Sam. 23. rādīdamies kāšu dievs e̦suots II Thess. 2, 4. - Aus kâ + šu (s. Le. Gr. § 591).]

Avots: ME II, 205

II kļaût, kļauju, kļāvu, hauen: ve̦lns kļāva ķēniņa meitai pa ausi LP. VII, 202. nāc, sānuos slimajuos man asuos nagus kļauji MWM. VII, 57. [Zu slav. kľujǫ "picke, hacke"?]

Avots: ME II, 239

kraitât: auch (mit ài ² ) Sonnaxt; kad guove slima, viņa kràitā ² - apgulstas un ceļas augšā un ne˙kur nenuomierinās Linden in Kurl. vistas kràitā ² - nevar sev atrast nuoteiktu dēšanas vietu ebenda.

Avots: EH I, 640

kukstêt Ahs., Sassm., -u, -ẽju, intr., stohnen, ächzen: kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Etn. II, 97. tīri vai kukst vien, cik re̦sns nuoēdies LP. V, 409. apakšstāvā ruksis kukstēja MWM. X, 424. vecenīte gul slima un kukst Kand. [Vgl. li. kuksė´ti "всхлипывать" und kukščioti "hörbar Blasen werfen".]

Avots: ME II, 302

kur̃za,

3): gruoda dzija ātri tīk kùrzā ² Erlaa;

4): slima guovs saliekusies kurzā (izskatās kâ k.) Wessen; ‡

6) "?": vīžu k. mugurā BW. 20531; ‡

7) verächtl. Bezeichnung für eine Person:
ai, tu k. tautu melta BW. 11503, 2 var. māršas k. 26599, 1.

Avots: EH I, 680

làsinât, lasinât N. - Bartau, fakt. zu lāsêt, träufeln, fliessen lassen: zâles slimajā acī N. - Bartau. [lãsinât Ruj., = lãsêt.]

Avots: ME II, 441

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

maz [li. màž od. mãža, s. Le. Gr. § 472], Adv.,

1) wenig:
maz ļaužu. maz bitei salda me̦dus lietainā vasarā, maz mātei vieglu dienu nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. maz pie ruokas LP. V, 105, wenig zur Hand. ar maz vārdiem sakuot, kurz zu sagen U. lai maz ir, ja maz, wenigstens U. daudz maz, etwas, es sei viel oder wenig U. daudz maz kad viņa slima, sie ist selten krank A. XI, 180. maz pa˙mazam [nach r. мало-по-малу?], allmählich: tas maz pa˙mazam sāka tē̦vam pakaļ trakuot LP. VI, 1, 44;

2) überhaupt:
vai būs maz ziemas, vai nebūs? wird's überhaupt noch Winter (Winterbahn) geben? U. vai maz nāks? wird er überhaupt kommen? U. vai tas gan maz bij vējš? B. Vēstn. vecenei iegribējies redzēt, kâ tad kaziņa iespēj maz adīt LP. IV, 178.

Avots: ME II, 570, 571

mùrguôt, [mur̂guôt Wohlf., mur̃guôt Ruj.], intr., phantasieren: slimais murguo Purap. Subst. mùrguõjums, die Phantasie, das Hirngespinst: murguojumi nespēj atrisināt nuopetnus jautājumus Vēr. I, 1550; mùrguôšana, das Schwärmen, Phantasieren; mùrguôtãjs, der Traümer, Schwärmer.

Avots: ME II, 669

nùobrēkšķêtiês ["eine Weile schreien od. weinen" Bers.]: nagaža uzle̦c nuobrēkšķas, krīt, aizveļas pa sūnu Bārda Zem. d. 208. [bē̦rns kâ saslima, visu laiku nuobrēkšķējās Bers.]

Avots: ME II, 765

‡ pagārgt Meselau, Prl., = gãrgt 1 neben varêt: viņš vairs nevar nei p. Refl. -tiês,

1) eine Weile röcheln:
slimais dažas reizes vēl pagārdzās, tad apklusa AP.;

2) eine Weile Unsinn schwatzen
Heidenfeld.

Avots: EH II, 133

[pakunkstêt(iês), ein wenig stöhnen: slimais pakunkstēja, drusku pakunkstējās Lis.]

Avots: ME III, 51

[pakunkstêt(iês), ein wenig stöhnen: slimais pakunkstēja, drusku pakunkstējās Lis.]

Avots: ME III, 51

‡ pãrgrâbt ² Dunika "grābjuot pārdalīt (graudus, zirņus) uz pusi". Refl. -tiês Dunika, harkend sich überanstrengen: meita šuodien slima: vakar pārgrâbusēs ² .

Avots: EH XIII, 200

pãrņem̂t,

2): slimais ir tik pārņe̦mts (von Schmerzen),
ka viņam viss viena alga Salis. Refl. -tiês,

1): auch AP., Saikava; nevajaga p. Jürgens 76.

Avots: EH XIII, 207

[pā`rvìlkt (li. pārvil˜kti), nach Hause ziehen, schleppen. Refl. -tiês, sich nach Hause schleppen: slimais kaut kâ pārvilkās mājā:]

Avots: ME III, 188

pašļaũkus [Smilt., Peb., Nötk., pašļàukus ² Mar., Sessw., Marzen, Lös., Adv., halb liegend, schräge]: guļ vien tik pašļaukus R. Sk. I, 92, Sessau, Brucken. [viņš sēclēja pašļaũkus Plm.; pašļaũkus Autz, pašļaûku ² "gaŗšļauku": guovs guļ pašļauku, laikam slima Sessau; pašļaũkus "pasle̦pe̦ni (uz vē̦de̦ra)" Wesselshof.]

Avots: ME III, 115

plam̃maîns, flammig, voll grosser Flecken : slimajam nuo lielā karstuma plammains ģīmis Sassm.

Avots: ME III, 318

plocka Ruj., das Ausgespuckte, der Speichel, dicker Schleim: slimais saspļāvis plockas plānā Dond. n. RKr. XVII, 47. plocka, ein Kuhfladen, eine dickfiüssige Masse Salis.

Avots: ME III, 352

pukstêt,

2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.

Avots: EH II, 322

pusgulu, pusgulus, pusguļu, pusguļus, Adv., halb liegend: tas nuolaidies pusgulu Saul. slimais gul gultā pusgulus Ahs. saritinājies pusgulus es tupēju uz ve̦zma JK. beidzuot atzvēlies pusgulus LP. VI, 229. pusguļus pret sienu es atsēduos savā gultā Ezerilaš Leijerkaste I, 158.

Avots: ME III, 427

rāzĩte, ein Weniges, Geringes U.: ne rāzīti slimais neē̦d Spiess n. U. Aus estn. rāz dass. resp. der entsprechenden liv. Form.

Avots: ME III, 501

sabè̦dât,

1) Sorge tragend od, sich grämend erreichen:
kuo nu sabē̦dāsi?

2) eine gewisse Zeit hindurch sich grämen:
māte sabē̦dāja pēc bē̦rna ve̦se̦lu gadu. Refl. -tiês,

1) = sabē̦dât 2;

2) sich durch übermässigen Gram aufzehren:
māte sabē̦dājās un saslima.

Avots: ME III, 593

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601

I sakarinât, stark reizen, ärgern: slima mēle ir daudz sakarinājusi Glück Sirach 28, 14.

Avots: ME II, 645

sâpêt (li. sopė´ti "wehe tun"),

1) -u, -ẽju, intr., unpers. u. pers., schmerzen, weh tun:
Sprw. kam sāp, tas vaid. kam nesāp, tas neraud. man sirsniņa gauži sāp BW. 13711. ķēniņam gauži sāp par tuo sirds LP. IV, 137. sāpuošas acis Etn. III, 160. sāpēt sāp man galviņa, kā (weswegen) tā sāp, kā nesāp? sāpēj[a] zīļu vainadziņa (Var.: sāp pēc . . .) BW. 24479. es sāpēju viss kâ viena liela vāts Ezeriņš Leijerk. I, 76;

2) -ẽju, tr., kränken, weh tun (sonst unbek.):
tu iežē̦luojies tuo, kas mani sāpē Rainis. - Subst. sâpê̦tãjs, der Schmerz Nigr.: slimajai kājai sāpē̦tājs skriemelī atkal klāt Janš. Bandavā I, 145.

Avots: ME III, 805, 806

saraizêtiês, sich übermässig abhärmen: saraizējies saslima.

Avots: ME II, 711

I sāts Jürg., sàts ² Golg., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof (li. sotas "Sättigung"), sãta Biel., U., sāte, sàts ² , -s Kl., Saikava (li. sótis "Sättigung"), sātus,

1) Segen, Gedeihen (beim Essen
U.); Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit: Sprw. slima slava - ve̦se̦la sāts od. mana slava - cita sāte. pūķis aiznesis svētību un sātu nuo labības LP. VI, 82, puķis taisni labību nene̦suot, bet tikai labības sāti V, 118. lai dievs duod sātu un gausu, ein gedeihliches Essen U. dievs, duod sãtu! sagt man, ein neues Brot anschneidend Ronneb. nei tam sāta, nei tam gausa, nei tam dieva palīdziņa BW. 34071. maizei nav sāts LP. VI, 84. ē̦d bez sãta C. barība neiet sāta (gedeiht nicht zum Segen, ist nicht verschlagsain) MWM. v. J. 1897, S. 91. pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 671;

2) sāts Kl., sāte Spr., sātus Alksnis-Zundulis, sãts Lautb., Mässigkeit (im Essen
Kl.) U., Spr.: ēst ar sãtu PS. ar lielu satu baudīt kuo Etn. I, 62. visu, šķiet, aprīs bez sātes R. Kam. 108. ē̦du pilnīgi bez sāts Jauns. jūs dzīvuojat bez sātas, ihr macht zuviel Aufwand Biel. n. U. viņai nav ne sāta, ne jē̦gas De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Zu apr. sātuinei "sättigest", got. dat. s. sōƥa "Sättigung", saƥs, la. satur "satt", air. sáith "Saitheit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 444 f., Trautmann Wrtb. 250, L. Meyer KZ. XXII, 470 f.

Avots: ME III, 809

savaĩdêt: vīrs ... saslima ..., ... savaidēja nepilnu nedēļu un nuomira Austriņš Raksti V, 26.

Avots: EH XVI, 462

sažē̦luôtiês,

1) jammern
(intr.): man sažē̦luojās par viņu, mich jammert seiner Für. I (unter žē̦luoties);

2) sich zu viel dem Jammer, Leid, Mitleid hingeben:
sažē̦luosies un paliksi vēl slima Saul. III, 44.

Avots: ME III, 799

sìrgt: auch (mit ir̂ ² ) Orellen, Pankelhof, Pussen, Seyershof; III p. prs. sir̃gst Pilten n. FBR. XX, 53, sē̦rg Lng. (unbek. in AP., Borchow, Jāsmuiža, Jürg., Mahlup, N.-Peb., Ruj., Zvirgzdine, wo dafür slimuôt u. a.); "nuovājināties slimam e̦suot" Sermus; aus Mangel an etwas nicht recht gedeihen Seyershof: šuogad labībai ne˙maz nebij jāsirgst: netrūka ne saules, ne lietus.

Avots: EH II, 488

slims,

1): par labiems und slimiems Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 36). ne slima vārdiņa Lubn. n. BielU., nicht ein böses Wörtchen,
slimi brēkt ebenda, mit unangenehmer, erschritternder Stimme schreien, (zu) laut sprechen. slimāk (schlimmer) kâ meža zvē̦rs Orellen. "slimuo" (od. mit der Bed. 2?) sauli sauc, kad saulei ir apkārt vairākas - liekās - saules; slimuo sauli re̦dz pret vakaru, kas ir uz sliktiem laikiem (schlechtes Wetter) Seyershof;

2): slima sirds ("kaut kas līdzīgs ģībuonim, riebumam") Salis. Subst. slimums,

1): piemeties kāds jauns s. Orellen. aseņsē̦rga ir grūts s. Salis. šis suns jau slimuma pilns Seyershof. uzstellējis šim tādu slimumu Pas. VIII, 23. ne˙vienai ne mazākā slimumiņa A. Brigadere Skarbos vējos 93; ‡

2) Schlechtes (als Gegensatz zu
labums) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 58).

Avots: EH II, 526

slims,

1) arg, böse
Manz. Lettus, schlimm U.: Sprw. pretī ņēmējs slimāks par zagli. izsalkušie luopi krīt slimāki uz zâli, nekâ mušas uz me̦du Druw. tâ iznāks vēl slimāki kâ bij Naud. raudāt slimāk par bē̦rnu LP. II, 37. pasacīja slimu (Var.: ļaunu) vārdu BW. 21758, 2. nāk meitai slima (Var.: slikta, nikna) slava 8931. dzīvuot man slimu mūžu, iekam dievs labu deva 9177. pruom uz māju, vai tur labi, vai tur slimi! 26279. slimais, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 136;

2) krank; schlimm zu Mute
U.: Sprw. slimais ve̦se̦luo baŗuo. slimam prasa, ve̦se̦lam duod. - Adv. slimâk, mehr: sviestu gatavuojuot slimāk jāraugās uz tīrību nekâ zâles gatavuojuot Ar. Subst. slimums, die Krankheit, das Kranksein, die Übelkeit U. Aus mnd. slim "schlecht, elend".

Avots: ME III, 932

smũkls Dunika, apathisch, bekümmert, die Nase hängen lassend (Gegensatz zu brammanīgs): arī slima guovs ir smūkla.

Avots: EH II, 541

spurģis, eine eilig zu verrichtende Arbeit, die Hetze: vīram bija liels spurģis: saslima sieva, bija jābrauc pēc ve̦cmātes un dakteŗa Druw. viņējiem bija šuodien liels spurģis: tu-vuojās lietus debesis, siens jāgrābj, nezināja, kuo grābt un ķert ebenda. Zu spurgt I 1 ?

Avots: ME III, 1032

tipuļi N.-Bartau, Starrkrampf: slimajai kājai sāpē̦tājs skriemelī atkal klāt un tâ ve̦lk visu kāju tipuļuos, ka bez kuoka kājas nevaru . . . paiet Janš. Bandavā I, 145.

Avots: ME IV, 194

tuvuôtiês Kl., sich nähern: tuvuojas (erschlossen aus ostle. tyvuojas) viens kuģis Pas. III, 234 (aus Bikava). jis... saslima un juta, ka nāve tuvuojas (> tyvuojas) IV, 318.

Avots: ME IV, 277

vaikstît (auch mit -gst- geschr.), -uôs, -tjuôs "?" : viņi atsēdās savrup katrs, vaikstīdami (durch Gebärden erheuchelnd, vortäuschend?) vienaldzību un bezbēdību Seibolt. Refl. -tiês,

1) Grimassen machen, das Gesicht verziehen N.-Peb., Saikava, (mit aî ) Bers., C., Fest., Golg., Sessw., (mit aî ² ) Bixten, Segewold; sich wild, seltsam gebärden L.; sich verfärben, rot oder blass werden St.; "kokettieren" Meiran; "juokuoties; plêsties" Frauenb.; "taisīt āverģēlības" Kalzenau; albern, tollen Saikava (mit ài ² ): slimais pakrita pie zemes un sāka visādi vaikstīties Saikava;

2) "spuken"
Wid.;

3) = bļaûstîtiês Kr. (mit aî), Kurl. n. U., Ahswikken, Amboten, Dunika, Funkenhof, Kand., Neuhausen, Selg., Stenden, (mit aî ² ) MSil.; schreien, lärmen Nigr., Rothof, Suhrs; laut (schreiend) sprechen Adiamünde, (mit aî ² ) Dond., Gramsden, Iw., Pankelhof, Stenden, Wandsen: bē̦rni vaikstās U., Dond. u. a. gani mežā vaikstās Nigr. kas kruogū tik dikti vaikstījās? ebenda. nevaiksties (sprich nicht so laut) jau ne˙maz tik ļuoti! es jau dzirdu Adiamünde. kâ viņai nav kauna? vaikstās, spiedz Turg. Pav. ūd. 20. kuo te vaikstaties? vai būsit klusi! Dond. vajaga iet gulēt . . . un nevis skraidīt un vaikstīties Janš. Bandavā II, 412. vaikstîtiês 1 und 2 dürfte zu li. vaĩstas "Gesicht" (zur Wurzel von viedêt?) und vaiskus "durchsichtig" gehören; die Bed. 3 sekundär aus "albern, tollen"?

Avots: ME IV, 436

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

žvĩkstêt Ahs. n. RKr. XVII, 67, Arrasch, Bauske, C., Frauenb., Gotthardsberg, Kegeln, Lemsal, Nötk., Raiskum, Ruj., Schrunden, Sermus, Smilten, Trik., Wesselshof, Wolm., (mit ì ² ) Erlaa, Golg., Kalz., Lettihn, Lis., Lubn., Mar., Saikava, Schwanb., = švĩkstêt: pļauj, ka žvīkst vien Trik. u. a. brauc ar žagaru ve̦zmu, ka žvīkst vien Schwanb. vējš žvīkst (saust) gar acīm Ahs., Segew. slimajam krūtis žvīkst Ahs. žvīkst, situot gaisā ar rīskti vai pātagu Druw., Lubn., Mar., Sermus u. a. izkapts pļaujuot žvīkst Ahs., Bers. raganas jāj pa gaisu, ka žvīkst vien Segew. ūdens skrien caur šķirbu, ka žvīkst (zischt) vien Segew. ziemā ragavas braucuot žvīkst Wessen. žvīkst, pa grīdu kuo smagu ve̦lkuot Lis. putniem spārni laižuoties žvĩkst Ronneb. žvīkst, slaukuot nuosvīdušas luoga rūtis Pernigel. virs... atvariem ugunsgrē̦ks žvīkst MWM. IX, 285. izsaucās savādā žvīkstuošā balsī Vēr. II, 440.

Avots: ME IV, 847, 848