Paplašinātā meklēšana

‡ àizspulguôt, funkelnd sich entfernen: gar mežmalu kas aizspulguoja.

Avots: EH I, 51

‡ apspulgât Bērzgale, Warkl., unversehens (von grellem Licht) geblendet werden: man acis apspulgājušas.

Avots: EH I, 116

apspulguôt, tr., beleuchten, erhellen: zibiņi apspulguoja zemi Psalm. 77, 19.

Avots: ME I, 125

atspulga, auch n. pl. atspulgi und atspulgums, der Widerschein, Abglanz: acīs bija tāda svē̦tlaimīga atspulga Vēr. II, 298. se̦nās mīlestības atspulga Vēr. II, 820; 283. balti ceļi pār jūŗu gar debesi stiepjas, kā dievišķas te̦kas, kā atspulgums svē̦ts Vēr. II, 834. laimju atspulgi Stari II, 99.

Avots: ME I, 196

‡ atspulgâtiês, widerscheinen: ūdenī atspulgājas saules stari Warkl.

Avots: EH I, 170

‡ atspulguôt,

1) widerscheinen:
ūdenī atspulguo zvaigznes Trik.;

2) = atspuôguļuôt: ūdens atspulguo zvaigznes Saikava. Refl. -tiês, widerscheinen Celm.

Avots: EH I, 170

‡ atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170

izspùlguôt, tr., ausblinzeln, aus dem Kopf sehen: skaidri acis izspulguo te skatīdamies LP. V, 101.

Avots: ME I, 804

‡ pãrspulgt, über etwas aufleuchten (?): sārte̦nuo spīdumu reizu reizēm pārspuldza tāļuo zibeņu baltā plīva Upītis Pirmā nakts 362.

Avots: EH XIII, 212

‡ paspulgt, ein wenig schimmern (?): vaŗavīksne paspuldz liepu spraugās Sudrabkalns V. b. l. 56.

Avots: EH XIII, 175

spul˜dîgs Gr.-Sess., munter, sprühend: spuldīgas acis Gr.-Sess.; Alm. Rud. 39. meitē̦ns ir pa˙liekam spuldīgs Gr.-Sess.

Avots: ME III, 1028

spuldze:* kur spuldzes spuoži mirdz Fr. Adamovičs Rudens ziedi 93.

Avots: EH II, 563

spuldze,* die Glühbirne.

Avots: ME III, 1028

spuldzîgs,

1) leuchtend, funkelnd:
spuldzīgas zvalgznītes Lautb. Luomi 21. spuldzīgas acis Dünsb.;

2) spulˆdzîgs, gut und schnell sich merkend
Bershof.

Avots: ME III, 1028

‡ *spulˆdzinât, zu erschliessen aus uzspulˆdzinât.

Avots: EH II, 563

spuleņģis, ein Knüppel Golg.; vgl. puliņ̃ģis 2.

Avots: ME III, 1028

spulga,

1): spulgas apžilbinātās acis A. Upītis Kailā dzīvība 38; ‡

2) fackelartiges Feuer in einer zum Illuminieren dienenden irdenen Schale
(r. плошка; Neologismus).

Avots: EH II, 563

*spulga od. *spulgs, der Glanz, Schein, Schimmer: viņa acīs redzēja... burvīgu spulgu JR. V, 91. varbūt viņa ieraudzīja manī kādu se̦nu atmiņu, pirmā mīļākā spulgu? Ezeriņš Leijerk. I, 29.

Avots: ME III, 1028

spulgacis U., f. spulgace, Demin. spùlgacĩte C., spulgactiņa Rainis, wer glänzende, lebhafte Augen hat. spulgacis (nom. pl.), grosse, funkelnde Augen L.

Avots: ME III, 1028

spùlgacĩte (unter spulgacis): auch BW. 5431 var.

Avots: EH II, 563

spulgactiņa (unter spulgacis), ‡

2) ein funkelndes Äuglein:
apgriêz[ī]s jūsu spulgacteņas (acc.) Tdz. 50033.

Avots: EH II, 563

‡ spulgains, = spul˜gans (?): gandrīz spulgaini sarkani mati Poruks Pērļu zvejn. (1939) 169.

Avots: EH II, 563

spulgaiši, stellaria graminea L. Lös. n. RKr. III, 72.

Avots: ME III, 1028

spul˜gans Nigr., Bauske, (mit ùl ) C., schillernd (von Zeugen) U., glänzend (von Metallen) U. Subst. spulganums LKVv., heller Glanz.

Avots: ME III, 1028

‡ spulgauts* "?": apakšmala ziemeļblāzmas spulgautiem karājas gaisā K. Kasparsons.

Avots: EH II, 563

‡ spulge̦ze̦rs* Blaum. Raksti X ⁴ (1938), 140, ein schimmernder See.

Avots: EH II, 563

spulgnaglene, die Lichtnelke (lychnis L.) RKr. II, 73; sarkanā sp., melandryum rubrum Mežuos un ārēs II, 32.

Avots: ME III, 1028

spùlguôņa ² , der Wiederschein, Abglanz: luoguos, ūdenī spulguoņa nuo saules Bers.

Avots: ME III, 1028

spulguonīte "?": tautu meita spulguonīte (eine Funkelnde?) Celm.

Avots: ME III, 1028

spul˜guôt, ‡ Refl. -tiês, schimmern: uz taviem vaigiem spulguotuos man saldas cerīb[a]s stars Dünsb. 15 jaunas dziesmas 13. tur sarkana vakara saule aizejuot spulguojas vēl Rainis Dz. un d. II, 183. ‡ Subst. spulguôtājs, fem. s-ja, wer od. was glänzt, funkelt: spuožajām ... de̦be̦su spulguotājām (scil.: zvaigznēm) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 238.

Avots: EH II, 563

spul˜guôt Iw., Duburs, spùlguôt C., spùlguôt ² Kl., spulˆguôt ² BL, Selg.,

1) intr., glänzen, funkeln
U.: kāpēc tavas acis tâ spulguo? Hiob 15, 12. saule spulguo R. Sk. II, 219. zvaigznīte spulguoja Vēr. II, 655. ābelēs spīd un spulguo dze̦lte̦ni, sārti un sarkani ābuoli Janš. Bandavā I, 98. spulguo un laistās viļņi Veselis Netic. Tuoma mīlest. 88;

2) spulguot acis, liebäugeln
Dond.

Avots: ME III, 1028

‡ spulguôtava,* die Photosphäre der Sonne K. Kasparsons.

Avots: EH II, 563

spulguotne, in baltā vakaru spulguotne Peņģ., lychnis alba.

Avots: ME III, 1028

spulˆgs Warkl., Adv. spulgi, glänzend, leuchtend, schimmernd: spulgās acls A. v. J. 1896, S. 96. acis zlbēja... spulga uguns 1900, S. 813. acis spulgi iemirdzējās De̦glavs Rīga II, 1, 72. spulgi uzlūkuot B. Vēstn. skaidras kâ spulgi sudraba spuoguļi Veselis Daugava l, 419. zīda drēbēs spulgi spuožās A. v. J. 1896, S. 741. spulˆgas (klare) acis Bershof. Subst. spulˆgums Warkl., (mit ulˆ ² ) Bauske, das Glänzen, das Gefunkel U.: acu spulgums, Glanz der Augen U. dzīves spulgums izdzlsis acīs MWM. X, 257. nuo... actiņām izstaruo burvīgs spulgums Jaun. mežk. 14. Plur. spulgumi LKVv., Lichter des Himmels, ein Sternbild. - Wenn u hier aus ide. o reduziert ist, zu spalgs 1 und (nach Būga KSn. I, 264) li. spalgena "spanguolė"; daneben ohne s- poln. pełgać "flimmern" (nach Krček Festschr. f. Windisch 246 ff.), ai. phalgú-ḥ "schimmernd" u. a., s. Persson BB. XIX, 258 und Beitr. 418 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 679.

Avots: ME III, 1028

spulgt: caur zaru galiem, kas apzeltīti līdz ar galuotnēm spulga vieglā, sārtā dūmakā A. Brigadere Skarbos vējos 145. Subst. spulgumi: Häutlein zwischen den Netzaugen, die in der Sonne spiegeln Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Häutlein" ).

Avots: EH II, 563

spulgt Wid., Nötk., = spulguot: acis spulˆdz ² Nigr. (prt. spuldza) oder spùlgst ² Warkl.

Avots: ME III, 1028

spulgt! spulgts! Interj. zur Bezeichnung einer schnellen Bewegung: vārna spulgt! nuo rumbas laukā Pas. I, 176 (infl.). gailis spulgst! nuo zuobiem ārā, kuokā augšā 324.

Avots: ME III, 1028

spulgts, = spulgs: actiņas diezgan spulgtas, lai iekarsē̦tu... sirdi Jaun. mežk. 207.

Avots: ME III, 1028

spulgu acis Lautb. Luomi 10, leuchtende, sprühende Augen.

Avots: ME III, 1028

spulguļuôt, = spulguôt: acu spulguļuošana Sadz. viļņi 22.

Avots: ME III, 1028

I spulgums, das Gerüste, darauf Netze getrocknet werden L. ("weil die Bläschen in den Netzaugen in der Sonne blänkern").

Avots: ME III, 1028

II spulgums, s. spulgs.

Avots: ME III, 1028

spuliņģis: "kaut kas tapai vai sprungulam līdzīgs" Sermus; "nebēdnis, nevaldāms puikä Stuhrhof; "mazs, sīks vērsītis" Schwanb.; "ein kleines Kalb" Lubn.

Avots: EH II, 563

spuliņģis, ein Holzpflöckchen in einer Schnur zum bequemeren Tragen Schujen; ein kurzer Hotzknüppel (der an den Hafs gebunden den Hittenhund am Laufen hindert Schujen); ein rundlicher, lebhafter Knabe Bers., Adsel, Nötk.: nu jums būs nuo skuoluotāja..., saliks kâ spuliņģus kaktā Austriņš Nuopūtas vējā 59. Vgl. spuluņģis und spuleņģis.

Avots: ME III, 1028, 1029

‡ spuliņš Salis "šķē̦rskuoks tača kraķī, uz kuo atbalsta laipas".

Avots: EH II, 563

spulkste "?": jāuztaisa divasspulkstesnuo pakulām LP. V, 34; = pulksts 3?

Avots: ME III, 1029

spullīgs (?) "lustig, lebhaft" Libau, (mit ul˜) Auermünde, Schnickern, Nigr.; "gewandt, anmutig" Planhof; "fix, geschickt" (mit ul˜) Bershof.

Avots: ME III, 1029

spuluņ̂ģis, ein lebhafter, unbändiger Knabe, auch ein junger Ochs Lös., Fest., Bers., Laud.; vgl. puliņ̃ģis 1.

Avots: ME III, 1029

uzspulˆdzinât Stockm., = uzspuodrinât, blank (auf)putzen.

Avots: ME IV, 383

uzspulguôt, aufleuchten, erglänzen: zvaigznes pie debesīm uzspulguoja. acis priekā uzspulguoja.

Avots: ME IV, 383

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ apluocenis "?": vakara krẽ̦slu, kuo sagraizīja apluoceņuos jau aizde̦gtās spuldzes J.Veselis Dienas krusts 98.

Avots: EH I, 100

ass, -s (li. ašìs, apr. assis, aksl. ось, la. axis, ai. ákṣ̌a-ḥ, av. aša-, gr. ἄξων, ahd. ahsa "Achse", ir. aiss"Wagen"),

1) die Achse des Rades, der Spule
Rutzau, A. XI, 83, auch zemes ass, die Erdachse;

2) der Faden, die Klafter:
malku asīs kŗaut, das Holz fadenweise aufstapeln, asis mest, mit der Messrute oder ausgebreiteten Händen messen. Doblen; trīs asis gaŗš, drei Klafter lang.

Avots: ME I, 145

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

‡ atspuogs, = spulga">atspulga: acīs nebija ne˙kadu atspuogu Veselis Saules kaps. 163. sejā skrēja nemiera . . atspuogi Tīr. ļaudis. ruotaļu atspuogi nuo apgaismuotiem dzīvuokļiem Daugava 1928, S. 432.

Avots: EH I, 171

atspuõle, das Weberschiffuhen, Garnspulchen, vielfach als Repräsentant des stets Beweglichen: īkstis šaudās kā atspuole Aps. mēle viņam iet kā atspuole A. XX, 209. [Vgl. Bielenstein Holzb. 402 f.]

Avots: ME I, 196, 197

‡ atspuõlêt,

1) abspulen
Salis: nuo dažām spuolēm drusku jāatspuolē;

2) schnell herlaufen
(Dunika) oder herfahren (Stenden).

Avots: EH I, 171

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

avuotaîns (unter avuotãjs): (fig.) avuotaini spulguojuošā dvēsele J. Veselis Netic. Toma mīlest. 76.

Avots: EH I, 190

bi(s)zâles, das Schiesspulver. [Aus mnd. büssenkrūt.]

Avots: ME I, 300

bi(s)zâles, das Schiesspulver. [Aus mnd. büssenkrūt.]

Avots: ME I, 300

blaizgums, ein Flecken, Schneekrystall: baltajā sniegā mirdzuoši blaizgumiņi spulguo dažnedažādās krāsās Kaln. Uo. 69. [Zu bližģêt "flimmern"; vgl. auch blaiskums].

Avots: ME I, 308

‡ blezinêt "spulguot">spulguot" Domopol.

Avots: EH I, 228

‡ čàuča ² Warkl., čauče (> čauča, daneben Demin. čaučeiťe̦) Pilda, die Weberspule: vāverīte čaučes tina BW. 7807, 3. Woh1 aus dem Slavischen (vgl. r. цѣвка "Weberspule").

Avots: EH I, 285

‡ čaučât Bē̦rzgale, auf eine Spule aufwickeln (?): č: diegus.

Avots: EH I, 285

‡ čauce Bē̦rzgale, čaucis ebenda, die Zwirnspule in der Nähmaschine.

Avots: EH I, 285

cḕrme, [ccêrmis ² Salis], cê̦rms ² [Dond.], der Spulwurm; cērmju zāles,

1) der Rainfarn (tanacetum vulgare)
RKr. II, 79;

2) jedes die Spulwürmer abführende Mittel.
[Zu cirmis li. kermanaĩ "Bienenlarven", kirmis "Wurm", sloven. čr̂m "Fingerwurm", ai. kṛmi - ḥ "Wurm, Made" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 169, Trautmann Wrtb. 134, Fick Wrtb. I ^4, 30 und Petersson Stud. zu Fortunatovs Regel 34.]

Avots: ME I, 378

‡ cêrumzâles ² (sic!) Salisb., ein Spulwürmer abführendes Mittel: duod kâ c. (sehr knapp). Zu ‡ cêrume ² .

Avots: EH I, 268

drikte, drikts, -s,

1) die Achse der Spule des Spinnrades
Kand., Krem.;

2) driktīte, driktītis U., Schwungholz am Fusstritte eines Rades, z. B. beim Spinnrade, dadurch das Eisen bewegt wird;

3) das Schraubengewinde
LKVv.;

4) Hängen, Federn
Naud.: tam jau driktis izdilušas (= tas jau vienmē̦r pe̦rd);

5) driktes, die Zähne am Kammrade
U.

Avots: ME I, 499

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. ² 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. ² 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544

ìeliesminât, auch ìeliesmuôt, anfeuern, begeisterung einflössen, zum Aufleuchten bringen: viņš laimes pilnām gaidām ieliesmuoja savu meiteni Rainis. Refl. ìeliesmuôtiês, entbringen, aufleuchten, erglänzen: saules zuobins ieliesmuojās Vēr. II, 86. Alkšņa sirdī ieliesmuojās prieks Saul. viņa acīs ieliesmuojās spuožs spulgums.

Avots: ME II, 40

ìespuõlêt, tr., (ein)spulen: spuoles audējai iespuolē citi Etn. III, 89.

Avots: ME II, 72

[II ìevalks,

1) die Strippe am Stiefel;

2) pavāršķu uosa pastalām;

3) iẽvalks Serben, der beim Spinnen an die Spule angebundene Anfang des Fadens;

4) kāsis zābaku aizpuogāšanai Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 86

ķàuce ^2, die Weberspule, das Weberschiff Mar. n. RKr. XV, 121: ieliek ķauci atspuolē Mar., BW. 7780 [aus Neu - Rosen und Lettin. Mit hypernormalem ķ- statt č- (s. Le. Gr. 133) ; č- noch in čause Warkl. u. a. ; auf r. цѣвка "Spule" beruhend].

Avots: ME II, 357

lìcenis, auch līce̦ns Gulb.,

1) ein gekrümmtes, zweigriffiges Schneidemesser zum Glätten ausgehöhlter Klötze
Biel. H. 181; [Abblidung 340]. cūkas izskatās kâ līceņi A. XVI, 361;

2) ein Werkzeug zum Abspulen:
jāspuolē ar līceni (sevišķi tam pagatavuotu rīku) Etn. III, 124;

3) ein krummes Trinkhorn;
ik˙katrs dzeŗ nuo sudrabkalta līceņa Lautb. Zu lìkt.

Avots: ME II, 476

nãss, -s [auch Wolm.], Peb., Erlaa, Mar. (li. nósis, (la. nāris]), nãse [auch Līn.],

1) das Nasenloch, die Nüster,
gew. Plur. nãsis, Demin. nãsĩtes, nãstiņas, die Nasenlöcher, [derber (und öfter von Tieren) für de̦guns] die Nase: ja acī iebirst gruzis, tad stipri jāšņauc tā pate nāse, kuŗā acī iebiris gruzis Etn. IV, 3. es tevi izvilkšu caur lāča nāsi Tr. IV, 367. [tas viņam nav pa nãsîm Salsib., das gefällt ihm nicht]. pa muti iziet, pa nāsīm ieiet St. trīs upītes ietecēja manās guovju nāstiņās Etn. IV, 69;

[2) nāse, (plur.) nāsis, das vordere Ende der Achse (am Spinnrade) mit Löchern, durch welche der Faden von der Kunkel zur Spule geleitet wird
Bielenstein Holzb. 385;

3) lâču nãsis U., Morcheln. -
Zu li. nasraĩ Maul, apr. nozy, slav. nosъ, ai. nom. du. nāsē (gen. nāsōḥ), apers. nāh-, agutn. nas, ahd. nasa "Nase", norw. nоś "Maul" u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 507].

Avots: ME II, 701

nùolènkt [li. nuleñkti "abhaspeln"] dzijas, Garn abspulen L.

Avots: ME II, 810

nùospuõlêt, tr., abspulen: dzijas.

Avots: ME II, 857

nùotît,

1) abwickeln, abwinden, abspulen, abhaspeln:
dziju nuo spuoles, nuo tītavām;

2) bewickeln, umwinden, festwickeln:
puisis paķēris valgu, nuotinis abru LP. III, 42. Refl. -tiês,

1) sich bewickeln, sich vermummen:
divas nuotinušas sievietes Zeltm.;

2) sich abwickeln:
virve nuotīsies nuo trīsuļa Pūrs III, 151.

Avots: ME II, 875

[pašaudinât šautuvi "eine Weile die Weberspule wiederholt (ins Gewebe) šaut" Bauske.]

Avots: ME III, 111

‡ paspīdinât, aufleuchten machen, eine Weile glänzen lassen: Imants paspīdināja kabatas spuldzīti Jaun. Ziņas 1938, № 64. Brenčuks ... vēl baltāk paspīdināja zuobus Upītis Pirmā nakts 397.

Avots: EH XIII, 175

paspuõlêt, tr., eine Zeitlang spulen, das Spulen beendigen: spuoles vien paspuolēšu BW. 9562.

Avots: ME III, 106

pìespuõlêt, vollspulen: meitene nespējusi spuoiīšu piespuolēt LP. VII, 142.

Avots: ME III, 296

I riekums U., Bielenstein Halzb. 400, Lennew., Adsel, Ronneb., Mar., riẽkums Karls., Gr.-Sess., C., N.-Peb., Zabeln, Nötk., Dond., rìekums ² Kr., Bers., Golg., ein undichter Kamm, womit das aufgeschorene Garn auf den Weberbaum gebracht wird, "šķieta veidā izgatavuots rīks, kuŗam ir re̦ti, apāļi, nuo kuoka izgatavuoti zuobiņi" A. XI, 84. Būga stellt es KZ. LI, 115 zu li. riẽkti "schneiden" (s. le. rika); in diesem Fall wäre es identisch mit riekums II. Es stammt aber nebst estn. rēfkamm "Weberkamm" wohl aus dem Germanischen (mnd. redekam "Spuleisen der Weber" stimmt nicht ganz in der Bed. dazu).

Avots: ME III, 545, 546

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

saiva (li. šaivà "ein Stückchen Rohr zum Spulenmachen"), saive Wid., saîve ² Līn., Nigr., der Garnflusch Bielenstein Holzb. 403; eine Netznadel od. Gabel zum Netzstricken (saiva Allend., Ruj.; Lems. n. U., Bielenstein Holzb. 403, Adsel, saîva ² Salis, Nogallen, sàiva ² Lis., Schwanb., saiviņa Lasd., saîve ² PlKur., sàive ² Golg., Warkl., saĩve Karls., saivīte Lös.), StricknadelL. (saiva, saive); das Weberschiff, die Weberspule Gr.-Buschhof (sàiva ^2), Kursiten, Lautb., Bauske (saîve ^{2), Elv.} (saiva), L. (saiva, saive), Kokn. n. U. (saiva), Bielenstein Holzb. 402 (saiva, saive; s. Abbild. daselbst); das Spulchen im Weberschiff (saiva Wain., O.-Bartau n. A. XI, 83, Lis., saîvīte ² Dunika, saîva ² Kaltene, saiviņa U., Bielenstein Holzb. 402, Spr., Nerft n. A. XI, 83, Lis., sàiviņa ² Sissegal, saive Nigr., saivīte Tals.): saives (Spulen im Weberschiff) taisīja nuo pliedeŗa atvasām, kuŗām serdi izdūra Nigr. - Jāņa sieva sagšu auda, pats Jānītis saivas (Var.: saives) tina BW. 32976. tu audi dvieļus, es tīšu saives 6819. nespēj saives vien pietīt LA. saivu šautuvē nu lieku Lautb. ve̦ctē̦vi, kas me̦t ar saivi . . . tīklus Latv. aizskrien kâ saiva MWM. VI, 766. viļņi mē̦tā kuģi kâ saivi nuo vienas puses uz uotru Līguotnis Stāsti I, 45. Zu li. šeivà (acc. šeĩvą "ein Rohrspulchen"; unklar ist das Verhältnis zu slav. cěva dass. (slav. c- aus sc- und li. š- aus ks-?).

Avots: ME II, 638

I saiva: auch (mit aĩ) Misshof, (mit ài ² ) Oknist, Saikava, (mit aî ² ) Schwitten; die Spule im Weberschiffchen - auch (mit ài ² ) Kaltenbr., (sàiviņa ² ) Sonnaxt, (sàiveņa ² ) Višķi n. Ceļi IX, 401, Auleja: saudeklei vidā ieliek saiveņu Kaltenbr. - ", der Garnflusch Bielenstein Holzb. 403" ME. III, 638 zu streichen; "Lis." ebenda als Belegsort für saiva und saiviņa in der Bed. "das Spulchen im Weberschiff" zu streichen (da in Lis. dieses Wort nur die Bed. "Netznadel" hat).

Avots: EH XVI, 413

I saive (unter saiva): Netznadel - auch (mit ài ² ) Meselau, (mit aî ² ) Kaugurciems; Spule im Weberschiffchen - auch (mit aî ² ) Frauenb., Kal., Schnehpeln: audi ietīti saivēs Frauenb.

Avots: EH XVI, 413

II samuoklis "von der Spule abgeglittenes Garn" (?) N. -Peb.

Avots: ME II, 691

saspuõlêt, zusammenspulen: s. dzijas; s. daudz spuolīšu.

Avots: ME III, 744

šàudekle ² Lubn., Latv. Saule 1924, S. 169, Bielenstein Holzb. 402, šàude̦kla ² Bers., šaũdeklis Arrasch, Bauske, Karls., Elvers 283, L., U., die Weberspule, das Weberschiffchen: man sudraba šaudeklīte (Var.: šautuvīte, atspuolīte) BW. 34637, 4. šaut šaudekli caur dzijām; šàudeklis ² Golg., Lis., Schwanb., šaũdeklis Dond. n. RKr. XVII, 55 "kas šaudās 2"; = šaudīkla RKr. XVI, 252.

Avots: ME IV, 5

šaudīklis L., eine Weberspule; vgl. li. šaudỹklė "Weberschiffchen".

Avots: ME IV, 6

šaũtava C.,

1) die Weberspule
U., das Weberschiffchen Bielenstein Holzb. 402: cik šautavu cauri šāvu BW. 34637 var. (figürlich vom coitus);

2) Nadel zum Netzstricken
U., Bielenstein Holzb. 647;

3) "kas šaudās 2" Jürg. (mit aũ): tā ķēve - tāda šautava!

Avots: ME IV, 10

‡ seĩva (li. šeivà) NB., die Weberspule. Vgl. saiva.

Avots: EH XVI, 475

sir̂ds,

1): s. jātur ar ruoku Lubn. n. BielU., das Herz tut mir weh.
"virs" ME. III, 843b (3. Zeile v. u.) zu verbessern in "vīrs"; "zināma sirds" ME. III, 893b (9. Zeile v. o.) zu ersetzen durch "zināma sirds U. u. a." - tīk (= tiek) pamātei s. (Ärger, Zorn), ka tī atgājuse ar ze̦ltu Pas. V, 323. man bij liela s. uz tuo puiku, ka viņš ... Salis. liela s. - Übermut, Eigensinn Diet. sacīt kuo bež sirdi (ohne zornig zu sein) Salis. viņiem bij s., ka cits var labāk dzīvuot Seyershof. pašam citreiz uznāk tā ātrā s., un kauj tuo zirdziņu ebenda. devis sirdij (= dusmām) vaļu Auleja. pl. t. sir̂dis Auleja, Warkl., der Zorn: pa sirdīm kas zin kuo var uotram padarīt Auleja. nuo siržu Auleja, Pas. V, 152; IX, 199; XI, 364; XII, 209 (aus Lettg.) od. nuo (lielām) siržām Pas. X, 239 (aus Lixna), vor Zorn, Ärger. sirdīm (vor Ärger) sviežu linu kre̦klu dziļi tīnes dibe̦nā Tdz. 43603. nu tādu siržu (= tādas dusmas) man! Linden in Kurl. (vgl. li. iš širdiẽs. vor Ärger Arumaa Lit. mundartl. Texte 24 ¹ ); ‡

3) "Fuss der Spule am Spinnwocken"
Lettg. n. BielU.; "ratiņa rācenis" Auleja, Saikava, Warkl. Zum Genus dieses Wortes vgl. Specht KZ. LX, 256 ff.

Avots: EH II, 488

skrìemelis C., Neuenb., skriêmelis ² Ugalen n. FBR. VII, 18; Schlehk n. FBR. VII, 46, Iw., Līn., skrìemenis ² KL, Lös., skrieminis Zaļmuiža, Demin. auch skriemeltiņš, skriementiņš, skriemistiņš,

1) skriemelis, skriemens, eine runde Scheibe, ein Rad
U.;

2) skriê-melis ² Karls., skrìemelis Wolm., skriemelis Bielenstein Holzb. 376; 385, Ronneb., Nigr., Freiziņ, skriemenis Lasd. n. A. XI, 83, Lubn., Plm., Wessen, Selb., skriemens Bielenstein Holzb. 376, skriemanis Spr., der Spinnwirtel, eine kleine Scheibe am Spinnrad neben der Spule, worauf die zweite Schnur läuft;
Demin. skriemeltiņš, das sich mit drehende (aus Stein gedrechselte) Gewicht an der Spindel U.: vērpu deviņiem skriemeļiem (Var.: skriemeņiem) BW. 25436. nete̦k vārpstīte bez skriementiņa (Var.: skriemelīša, skriemistiņa) 24610. skriemeni vajaga labi stipri piegriezt, lai spuole vienādi te̦k Selb. sprē̦zdama bārenīte iesviede akā skriemistiņu Ludsen. dreijā vienu skriemelīti (Var.: skriemeltiņu, skriemenīti)! BW. 22610. - Fig.: acis kâ skriemeļi Ld. 10913; LP. VI, 755, wie sich drehende Scheiben U.;

3) Demin. skriemeltiņš, ein Kreisel
U.;

4) skriemelis U., skriêmelis ² Karls., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Dr., skriemens U., der Wirbel (des Hauptes
U., des Rückgrats Karls.): mugurkauls sastāv nuo kaulu riņkiem jeb tâ sauktiem skriemeļiem Māc. p. dz. 44. ribas atruodas ne˙vien pie muguras, bet arī pie kakla skriemeļiem Konv. ² 2021;

5) skriêmelis ² Suhrs, Karls., skriemelis Manz. Lettus, U., Ronneb., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Wessen, skriemens Manz. Lettus, U., skriemanis Spr., die Kniescheibe;
skriemanis Spr., Demin. skriemeltiņš Lind. n. U., der Knöchel am Fuss;

6) skriemelis, skriemens, ein Strudel im Wasser
U. zu skrìet.

Avots: ME III, 896

I skrul˜le, eine Art von Spule zum Aufwickeln von Tauen Salis, Kreuzb. - Wohl aus dem Germanischen; vgl. d. schrotlen "rollen".

Avots: ME III, 899

smur̃kšêt Karls., -u, -ẽju,

1) schnarren (von der Spule)
W.-Livl. n. U.;

2) vom Geräusch, welches ein
smurkšis I macht U.;

3) verhalten lachen
Salis (mit ur̂ ² ), Ruj. (mit ur̃).

Avots: ME III, 970

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988

spīga,

1) der Flaum
Dunika; die Federpose Nigr. (mit ĩ ); eine aus einer Federpose (Nigr.) od. einem Roggenhalm (Wandsen mit ĩ, Katzd.) gemachte Flöte: cālim jau dīgst spĩgas Dunika. putna spīgas dūdas ar iegrieztu plānu mēlīti Antrop. II, 108. zuoss spīgu "spalvu" (acc. s.) Telssen;

2) die Spule
V., Dr.;

3) spīga C., ein aalartiger Fisch
U., Sonnaxt. Nebst spīdzele, spīdzene 1 und spīdzenis zu spiegt I; zur Bed. 3 vgl. auch pĩkste 1.

Avots: ME III, 1002

spuõle Wolm., Salis, Iw., spùole ² Kl., Prl., Lös., die Spule des Spinnrades U., Lasd. n. A. XI, 83, Plm.; Demin. spuolīte, das Spulchen im Weberschiff U.: spuoles luocīt, Garn von der Spule "uz luokiem" abwickeln Grünh. tec, spuolīte, kamē̦r pilna pietecēji! BW. 7057 var. - nuoēdies kâ spuole R. Sk. II, 141, hat sich rund wie eine Spule abgemästet. Nebst estn. pōľ aus mnd. spõle dass.

Avots: ME III, 1035

spuõlêt, -ẽju,

1) abspulen
U., spulen: audējai spuoles spuolēt Etn. III, 76;

2) eilig gehen
Nigr., (ab)marschieren Jürg.: nuo Je̦lgavas šuo gabalu spuolējis tālāk kājām De̦glavs Rīga I, 6. Refl. -tiês, sich drehen Spr. Aus mnd. spōlen.

Avots: ME III, 1035

spuõlê̦tava* Dz. V., eine Anstalt oder Vorrichtung zum Spulen.

Avots: ME III, 1035

spuolturis* Konv. ² 654, eine Spindel, auf die man die Spule steckt.

Avots: ME III, 1035

spraĩds,

1) eine Stelle, wo Leute zusammengedrängt stehen
("kur ļaudis saspriedušies") U.; le̦dus spraidi Erlaa, zu einem Haufen zusammengedrängtes Eis;

2) Gewölbe:
tilta šaurie spraidi ve̦d pie kalna virsuotnes Valdis;

3) ein zwischen den Vorderbeinen eines Schweins angebrachter Knüppel, der es am Laufen hindert
(mit aî) Warkl., Saikava;

4) Bretter unter einem zu mauernden Gewölbe, die nachher, sobald das Gemauerte hart und fest geworden ist, entfernt werden
(mit ai) Jürg., Arrasch;

5) spraîds, ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist
Warkl. Nebst spraislis, spraidît zu li. sprainas "starr sehend" (wenn aus *spraidnas "die Augen aufspreizend"), an. sprita ada "auseinander sperren", ahd. sprīzan "in Stücken auseinander fliegen" (woneben mit ide. t mhd. sprīden od. sprīten "sich ausbreiten" u. a.), s. Persson Beitr. 393 und 874 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 f.; vgl. auch spriesl(i)s und spriêst.

Avots: ME III, 1008

III spraislât dziju (spuolē) Adsel, durch eingesteckte spraislīši (kleine Keile) das Garn vom Abrutschen (von der Spule) hindern.

Avots: ME III, 1008

‡ spraûds Ramkau, ein ganz kleiner Holzspan, der beim Spinnen in die Enden der Spule gesteckt wird, um das Herabgleiten des Garns zu verhindern.

Avots: EH II, 556, 557

II spraûslis Schwanb., ein kleiner Keil; ein Querholz, welches ins Netz gelegt wird, damit es nicht zusammenschlägt N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; (sprauslītis) ein kleines Holzstäbchen, welches in die Spule des Spinnrades gesteckt wird, damit das Garn nicht herabrutscht Schwanb.; Stuhlzapfen, Untersatz (Suppositorium) Preip. 20. de̦gunā sprauslis*, ein Pincenez Zeifert III, 3, 43. spraûslis, die Stelle, wo ein brennender Holzspan eingesteckt wird Golg., C., Jürg., Memelshof; jem., der in etwas hineindringen will Saikava. Zu spraûst.

Avots: ME III, 1013

špriks "das Querholz" : kad dēļus kraun sārtā, tad apakšā liek šprikus N.-Schwanb.; ein kleiner, kurzer Holzspan, den man beim Spinnen zwischen die Spule und das Garn steckt, damit letzteres nicht über den Rand der Spule gleitet Golg., Lubn., N.-Schwanb., Stomersee. Nebst šprika II und spriks gleichen Ursprungs wie spriķis?

Avots: ME IV, 102

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda ² ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

sprutks, das Hölzchen im Weberschiffchen, worauf die Spule aufgereiht wird Pilda; in Mar.: "iesmiņš ".

Avots: ME III, 1025

‡ špuldīgs Grünh. "gewandt, lustig, vendīgs"; vgl. spul˜dîgs.

Avots: EH II, 655

špullîgs, = spull%C3%AEgs">spullîgs: tā ir špullīga guošnele, acis kâ dzirksteles apkārt iet Naud. zē̦ns bij samieguojies, palika itin špullīgs un nu ir gluži spirgts ebenda.

Avots: ME IV, 102

stabs (li. stãbas "Pfosten, Säule; Götzenbild; Schlagfluss"),

1) der Pfosten, Pfahl, die Säule, der Pfeiler
U.: stāv kâ stabs (d. h. unbeweglich) LP. VI, 781. saimnieks, tuo re̦dzē̦dams, palicis kâ stabs brīnīdamies IV, 165. putekļi saceļas kâ stabs RKr. VII, 1084. vajaga stabā kalt (an den Pfosten nageln) tuo garu Kundz. Kronw. 248. - gultas stabs, der Bettpfosten : dreijāti gultas stabi BW. 14784. kauna st., der Pranger, die Schandsäule U. krustā stabs Br. 288, der Pfosten des Kreuzes. lietus st., die Regenwolke. rata od. ratu (U.) st., Schimpfwort Galgenvogel U. ve̦cais tē̦vs dudināja..., ak tu ve̦cs ratu stabs, vai tie tavi pāturiņi? BW. 29142, 3 var. nuo dieviņa žē̦lastība, ne nuo tāda rata staba 31614 var. (rudzu) stabi U. ("in Livl. nicht gehört"), Marzen, Selsau, Korn-, Roggenhaufen: rudzi pa lielai daļai stāvēja jau stabuos Puriņš Stāsti 9. saules stabi, Lichtsäulen, die von der Sonne ausgehen U. saule stabuos stāv, die Sonne zieht Regen St.;

2) Schlagfluss
L. - Demin. stabiņi,

a) die 2 kleinen Pfosten, daran in ledernen Ösen die Spule des Spinnrads mit ihrer Achse ruht
Bielenstein Holzb. 385, Salisb.;

b) 4 Pföstchen, je 2 auf jeder Überachse des Wagenkorbes
Bielenstein Holzb. 547;

c) Schlittenstützen
Mag. III, 1, 107;

d) das obere Ende des das Bein umschliessenden Teiles vom Strumpf, das anders gestrickt wird, als der übrige Strumpf
Dond. Nebst stabule, stebe, stebėties, stebere, ste̦bs u. a. und li. stabýti "aufhalten", stãbaras "trockener Baumast", apr. stabis "Stein", aksl. stoborъ "Säule", av. stawra- "fest" zu an. stǫpull "Pfosten", stapi "hoher und steiler Felsen" u. a., resp, zu an. stafr "Stab", ahd. stabēn "starr sein" ostfries. staf "steif` u. a., s. Būga PФB. LXXV, 146 f., Meringer IF. XVIII, 279, Güntert Reimw. 26 f,, Trautmann Wrtb. 280, Walde Vrgt. Wrtb. II, 623 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 14.

Avots: ME III, 1036

II stiģelis, das Spulchen im Weberschiff Hug. n. U., Bielenstein Holzb. 403.

Avots: ME IV, 1066

sudmalas Rutzau, Dunika, um Libau, Gramsden, Kalleten, Ahswikken, Wirginalen, Auermünde, Selg., Kurs., Frauenb., Wandsen, Memelshof, Gr. - Buschhof, Siuxt, Römershof, Selb., Pixtern, Neugut, Bielenstein Holzb.253, sudmālas N. - Sessau n. U., Bershof, Würzau, Lieven - Bersen, sudmala Bl., L., St., sudmalis Manz. Lett., (um Wolmar u. a. dafür dzir̃navas) die Mühle: ūdens s., Wassermühle, vēja sudmalas, Windmühle, tvaika s., Dampfmühle Wid., zirgu s., Pferdemühle Wid., zāģu s., Sägemühle Wid., kafijas s., Kaffeemühle Wid. Im VL. sind die sudmalas (Wassermühle) nur sehr selten erwähnt, im Gegensatz zu den sehr häufig genannten dzirnavas oder dzirnus (Handmühle): dzirnutiņas, padariet lielu kaunu lielūdeņu sudmalām! BW. 8236 var. tais[i], bāliņ, sudmaliņas ezeriņa maliņā! 22555. tautu dē̦ls lielījās maizīt[i] malt sudmalās; manas ruokas, grūtas dzirnus - tās tautieša sudmaliņas 22560 var. sudmaliņas, ein Spielchen Etn. II, 15, Druva I, 783, Janš. Bandavā II, 46; 264. - sudmalas Warkl. "eine Anstalt zum Herstellen von vadmalä. -sudmaliņas, eine Winde, Spule zur Herstellung von Stricken Bielenstein Holzb. 570 (mit Abbild.). Wenn sudmalas ursprünglich eine Wassermühle war, mit dm aus tm zu suta "Dampf" und malt "mahlen", s. Streitberg - Festgabe 45. Dagegen meint J. Loja (brieflich) mit einem Hinweis auf le. patmala (woneben padmalis Elger Dict. 637) "Mühle" (zu pats "selbst"), dass in sudmalas dm dissimilatorisch aus bm entstanden sei, und *submalas zu apr. subs "selbst" gehöre. Doch wäre wegen le. dial. megnis aus mednis oder Dignāja aus *Dubnāja eher ein gm aus bm zu erwarten, und im Le. - Li. gibt es sonst kein dem apr. subs entsprechendes Wort. - Der Anklang an av. suδuš "Mühle" ist wohl rein zufällig.

Avots: ME III, 1114

II svàlbs ² Lis. "grell (spulgs)": s. zibens.

Avots: ME III, 1142

‡ uzjums, die Kuppel: spuldze ar zaļuo skārda uzjumu A. Upītis Karogs 1940, № 1, S. 8.

Avots: EH II, 723

uzspuõlêt,

1) aufspulen:
u. dziju Golg.;

2) hinaufeilen
Nigr.: u. kalnā.

Avots: ME IV, 383

I vāķĩtis, die Gabel, zwischen der die Spule des Spinnrades läuft U.; "ratiņa daļa, kur vērpjuot uzkar linus" (mit ã ) Raiskum. Vgl. vaķītis unter vaķe I.

Avots: ME IV, 496

vārpsta (mit ã) N. - Wohlfahrt,

1) auch vārpste oder vārpsts, -s (li. varpstė˜ oder varpstìs "eine bewegliche Achse; Spindel"), die Spindel
Kaltenbrunn, Laitzen, Saikava, Schwanb., Sehren, (mit ãr ) Bauske, Ruj., Siuict, Stenden, (vā`rpste) Arrasch, C., Jürg., Schujen, (mit ā`r ² ) Bers., Erlaa, Golg., Gr. - Buschhof, Kl., Oknist, Sessw., (vā`rpsts <sup>2</sup> , -s) Zvirgzdine, (vārpsts) Spr.; die Spille (vārpste) L., Manz. Lettus; eine Art Wockenstock Subbat n. Bielenstein Holzb. 380, (Demin. vârpstiņa <sup>2</sup> ) Bauske, (mit ā`r ² ) Schwanb., Sehren; der Trittstock am Spinnrad Bielenstein Holzb. 385; ein Stäbchen, das in der Mundöffnung des Spinnwockens bespult wird (wonach das Aufgespulte abgestreift und auf die Weberspulchenachse aufgeschoben wird) Bielenstein Holzb. 403; ein Stäbchen, worauf die Spulen beim Garnwinden aufgereiht werden (vā`rpste ² ) Bers., Kalzenau: senāk visi vērpe ar vārpstēm Gr. - Buschh. vārpstīte, uz kuras vērpjuot uztin linu sauju Janš. Bandavā I, 176. vārpsta, kuru lietuo spuolītes tinuot A. XI, 83. jam drēbes uz vārpsts kratāmas (von zerrissenen Kleidern gesagt) Zvirgzdine;

2) die Spindel, das Treibholz an der Handmühle
U., Bielenstein Holzb. 259, 261, Schwanb., (mit ãr ) Bauske;

3) vārpste Stom., der Pflugsterz
Laitzen, (vārpste) Mar., das Wendeholz am Pflug Oppek. n. Bielenstein Holzb. 475: arklam nuolūzusi vārpste Mar.;

4) vā`rpste ² Oknist, die Achse der
tîtavas und me̦stuves. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 507, 508

vārpstuve A. - Schwanb. n. FBR. V, 152, vā`rpstive ² Preili n. FBR. VIII, 11,

1) vārpstuve U., (mit ā`r ² ) Mar., vārpstava U., Bielenstein Holzb. 475 (aus Oppekaln), = vē̦rstava;

2) vā`rpstuve Nitau "der Teil des Spinnrads, auf den die Spule gesteckt wird"
Bers., (vā`rpstava ² ) Grawendahl, Linden (in Livl.), Meselau, Seltingshof (mit hochle. ā aus ē̦?), (vārpstava) AP., Santen; "das Loch, worin das Ende einer vārpste gesteckt wird";

3) vârpstuve ² Kursiten, ein krummer Haken zum Winden
("griešanai") von Stricken;

4) "vieta, kur ir vārpstas" (?) Wessen.

Avots: ME IV, 508

vārpuste,

1) = vārpsta 1: die Spindel Lubn.; ein Stäbchen, worauf beim Garnwinden die Spulen aufgereiht werden Lubn., Meiran; "ein Hölzchen, auf das Garn gewunden ist" Pilda: kad nebijis ratiņa, tad ar vārpusti vē̦rpuši Lubn.;

2) (erschlossen aus ostle: worpustia Ulanowska Łotysze 20) = vārpsta 3;

3) "?": jī palika par vārpusti Pas. VI, 112.

Avots: ME IV, 508

virpinât,

1) kreisen lassen, drehen
(mit ir̃ ) Frauenb.; zwischen den Fingern drehen, rollen (mit ir̂ ² ) Selg., (mit ir̃ ) Stenden, Wandsen; von einer Spule, einer Garnwinde (etwas Rundem überhaupt) abwickeln (mit ir̂ ² ) Schibbenhof; wirbeln: viņš pajēma diegu un virpināja Selg. saslapināja zābaku auklu un galu virpināja pirkstuos Jaun. mežkungs 183, virpinādams pirkstuos ... zariņu A. Brigader Daugava I, 1208. gre̦dze̦nu virpināt LP. lV, 84; VI, 855. irbu galus virpinādami (riņķī ātri griezdami, ritinādami) Populāra astronomija 22. rūķīši stiepa un virpināja un vērpa Kurbads. virpinādami ar vārpsti starp pirkstiem garu, smalku sūcienu Janš. Mežv. ļ. I, 382. virpinuot ar vārpsti pakulas Il, 97. vējš virpina putekļus B. Vēstn.;

2) zittern machen
Rutzau. Refl. -tiês, sich drehen, kreisen, wirbeln (intr.): tâ virpinājās viņa duomas A. Brigader Daugava I, 1208.

Avots: ME IV, 609

III žèiris ² Sauken, Sonnaxt "ein Häkchen an der Spinnradspule": ratiņa spuoles ass diviem spārniņiem ir (daudzi) žeiŗi dzijas regulēšanai: kad dzija sakrājusies vienā vietā vairumā, tad tuo uzme̦t uz cita žeirīša.

Avots: ME IV, 802